08 – Jēzus

Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu un starp tavu sēklu un viņas sēklu; šis samīs tev galvu, un tu viņam iedursi papēdī.

Tad Īzaks runāja ar Ābrahāmu, savu tēvu, un sacīja: mans tēvs! Un viņš sacīja: redz, še es esmu, mans dēls. Un tas sacīja: redz, še uguns un malka, bet kur ir tas jērs par dedzināmo upuri? Tad Ābrahāms sacīja: Dievs Sev izredzēs jēru par dedzināmo upuri, mans dēls. Un tie gāja abi kopā.

Tad Dievs sacīja uz Mozu: ES ESMU, Kas ES ESMU. Un Viņš sacīja: tā tev būs sacīt Israēla bērniem: ES ESMU, Tas mani pie jums ir sūtījis.

Un ja kas laban apgrēkotos, darīdams pret kaut kādu no Tā Kunga baušļiem, ko nebūs darīt, un to nav zinājis, tomēr viņš ir noziedzies un viņam būs nest savu noziegumu. Un tam būs nest no ganāmā pulka aunu, kas bez vainas, pie priestera par nozieguma upuri pēc tava sprieduma; un priesterim viņu būs salīdzināt par viņa netīšo apgrēkošanos, ko viņš darījis un pats nebija zinājis, — tad viņam taps piedots.

Bet es zinu, ka mans Pestītājs dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem.

Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim pēc: “rīta blāzmas stirna”. Mans Dievs! Mans Dievs! Kāpēc Tu mani esi atstājis? Tu esi tālu no manas palīdzības, no manas kaukšanas vārdiem.

Es esmu izgāzts kā ūdens, visi mani kauli ir izlauzti, mana sirds ir manās miesās kā izkausēts vasks. Mans spēks ir izkaltis kā poda gabals, un mana mēle līp pie mana zoda, un Tu mani nolieci nāves pīšļos, Jo suņi mani apstājuši, un ļaundarītāju bars ap mani ir apmeties, tie manas rokas un manas kājas ir izurbuši. Es visus savus kaulus varu skaitīt, bet viņi skatās un lūko uz mani ar prieku. Tie dala manas drēbes savā starpā un met kauliņus par manu apģērbu.

Tavā rokā es pavēlu savu garu, Tu mani esi atpestījis, Kungs, Tu stiprais patiesības Dievs.

Viņš pasargā visus viņa kaulus, ka neviens no tiem netiek salauzts.

Un pat mans draugs, kam es uzticējos, kas manu maizi ēda, mani min pa kājām.

Viņa vārds paliks mūžīgi; kamēr saule būs, Viņa vārds augļosies, un iekš Viņa svētīsies; visi pagāni Viņu slavēs.

Un Es viņu iecelšu par to pirmdzimušo, par to visaugsto starp tiem ķēniņiem virs zemes.

Tas akmens, ko tie nama taisītāji atmetuši, ir palicis par stūra akmeni.

Kas ir uzkāpis debesīs un nācis zemē? Kas sagrābj vēju savās rokās? Kas saista ūdeni drēbē? Kas liek zemei visas robežas? Kāds viņam vārds, un kāds viņa dēlam vārds, ja tu to zini?

Tanī gadā, kad ķēniņš Uzija nomira, tad es To Kungu redzēju sēžam uz augsta un uzcelta godības krēsla, un Viņa (drēbju) vīles piepildīja Dieva namu. Serafi stāvēja augšā ap Viņu; ikvienam bija seši spārni; ar diviem tas apsedza savu vaigu, un ar diviem tas apsedza savas kājas, un ar diviem tas skrēja. Un tie cits uz citu sauca un sacīja: svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaot, visa zeme ir pilna Viņa godības!

Tādēļ Tas Kungs pats jums dos zīmi: redzi, jumprava būs grūta un dzemdēs dēlu un nosauks viņa vārdu Immanuel (Dievs ar mums). Sviestu un medu viņš ēdīs, kad viņš zin ļaunu atmest un labu uzņemt. Jo pirms tas puisītis zin ļaunu atmest un labu uzņemt, zeme būs izpostīta, no kuras diviem ķēniņiem tev bailes.

Tie ļaudis, kas staigā tumsībā, redz lielu gaišumu; kas dzīvo nāves ēnas zemē, pār tiem spīd spožums.

Jo viens Bērns mums dzimis, viens Dēls mums dots, un valdība ir uz Viņa kamieša; un Viņa vārds top saukts: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs, Miera lielkungs. Lai valdība top vairota, un mieram nav gala uz Dāvida goda krēsla un Viņa valstībā, ka Viņš to sataisa un stiprina ar tiesu un taisnību no šī laika mūžīgi. To darīs Tā Kunga Cebaot karstums.

Un Atvase nāks no Isajus celma, un Zars no viņa saknēm nesīs augļus. Un uz Tā dusēs Tā Kunga Gars, gudrības un saprašanas Gars, padoma un stipruma Gars, atzīšanas un Dieva bijāšanas Gars.

Ļauna nekur vairs nedarīs nedz noziegsies visā Manā svētā kalnā; jo zeme ir pilna Tā Kunga atzīšanas, tā kā ūdens apklāj jūras dziļumus. Un notiks tai dienā: pagāni vaicās pēc Isajus saknes, kas tautām stāv par karogu, un Viņa dusas vieta būs godība.

Tad aklu acis taps atvērtas un kurlu ausis atdarītas. Tad tizlais lēkās kā stirna, un mēmu mēle slavēs priecīgi. Jo tuksnesī izvirs ūdeņi, un upes klajumos.

Redzi, Tas ir Mans kalps, kam Es palīdzu, Manis izredzēts, pie kā Manai dvēselei labs prāts. Es savu Garu esmu licis uz Viņu, tautām iznest tiesu.

Tā saka Tas Kungs, Israēla ķēniņš un viņa Pestītājs, Tas Kungs Cebaot: Es esmu Pirmais un Es esmu Pēdējais, un cita Dieva nav, kā Es vien.

Es savu muguru devu tiem, kas mani sita, un savu vaigu tiem, kas mani plūca; es neapslēpu savu vaigu no nievāšanas un spļāvieniem.

Redzi, Mans kalps darīs prātīgi, viņš būs paaugstināts un augsti celts un ļoti augsti turēts. Kā daudz tevis dēļ ir iztrūkušies, — tik nejauks bija viņa vaigs un ne pēc cilvēka, un viņa ģīmis ne pēc cilvēka bērniem, — Tā viņš iztrūcinās daudz tautas, un ķēniņi saturēs savu muti viņa priekšā. Jo kam par to nebija sludināts, tie to redzēs, un kas to nebija dzirdējuši, tie to samanīs.

Kas tic mūsu sludināšanai? Un kam Tā Kunga elkonis ir parādīts? Jo Tas uzaug Viņa priekšā tā kā zariņš un kā sakne no sakaltušas zemes. Viņam nebija nekāda jaukuma nedz skaistuma, un mēs Viņu uzlūkojām, un tur nebija nekāda krāšņuma, kas mums būtu paticis. Viņš bija nievāts un ļaužu atstāts, pulgots, pilns sāpju un vājības. Un Viņš bija pulgots, ka vaigu priekš Viņa apslēpa, un mēs Viņu necienījām. Tiešām, Viņš nesa mūsu sērgas un uzkrāvās mūsu sāpes; bet mēs Viņu turējām par sodītu, Dieva sasistu un nospaidītu. Bet Viņš mūsu pārkāpumu dēļ ir ievainots un mūsu grēku dēļ sagrauzts. Tā sodība guļ uz Viņa, caur ko mums miers nāk, un caur Viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Mēs visi maldījāmies kā avis, mēs raudzījāmies ikviens uz savu ceļu, bet Tas Kungs Viņam uzlika visus mūsu grēkus. Vārdzināts Viņš zemojās un neatdarīja Savu muti, tā kā jērs, kas top vests pie kaušanas un kā avs, kas klusu paliek priekš sava cirpēja; tāpat Viņš neatdarīja Savu muti. No bailības un sodības Viņš ir izrauts, bet kas no Viņa cilts to apdomāja, ka Viņš tapa aizrauts no dzīvo zemes un bija mocīts Manas tautas pārkāpumu dēļ? Kapu Viņam lēma pie bezdievīgiem, un pie bagātā Viņš bija Savā nāvē, lai gan netaisni nebija darījis nedz viltība bijusi Viņa mutē. Bet Tas Kungs gribēja Viņu sagrauzt ar sāpēm: Kad Tu Viņa dvēseli būsi nodevis par nozieguma upuri, tad Viņš redzēs dzimumu un dzīvos ilgi, un Tā Kunga prāts labi izdosies caur Viņa roku. Tādēļ ka Viņa dvēsele grūti strādājusi, Viņš redzēs prieku papilnam. Caur Savu atzīšanu Mans kalps, Tas Taisnais, darīs daudz taisnus, jo Viņš nesīs viņu noziegumus. Tāpēc Es Viņam došu lielu pulku par daļu, un Viņš dalīs tos varenos kā laupījumu, tādēļ ka Viņš līdz pat nāvei pazemojies un ir pieskaitīts pārkāpējiem; un Viņš daudzu grēkus nesis un par pārkāpējiem lūdzis.

Tā Kunga Dieva Gars ir uz manis, jo Tas Kungs mani svaidījis, nabagiem sludināt prieka vēsti, mani sūtījis, sagrauztas sirdis dziedināt, cietuma ļaudīm sludināt atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu atraisīšanu, Pasludināt Tā Kunga žēlastības gadu un mūsu Dieva atriebšanas dienu, iepriecināt visus noskumušos, Tiem apbēdinātiem iekš Ciānas uzlikt un dāvināt glītumu pelnu vietā, prieka eļļu skumības vietā, skaistas drēbes izmisuša prāta vietā, ka tie top nosaukti stipri taisnības koki, Tā Kunga iedēsti Viņam par godu.

Redzi, nāks dienas, saka Tas Kungs, kad Es Dāvidam uzcelšu taisnības Atvasi, un Tas valdīs kā ķēniņš, un Viņam labi izdosies, un Viņš darīs tiesu un taisnību virs zemes.

Redzi, nāks dienas, saka Tas Kungs, ka Es jaunu derību celšu ar Israēla namu un ar Jūda namu, Ne tādu derību, kā esmu cēlis ar viņu tēviem, kad tos pie rokas satvēru un izvedu no Ēģiptes zemes; to Manu derību tie iznīcinājuši, tad Es arīdzan par tiem neesmu bēdājis, saka Tas Kungs. Bet šī ir tā derība, ko Es ar Israēla namu celšu pēc šīm dienām, saka Tas Kungs: Es došu Savu bauslību viņu prātā un to rakstīšu viņu sirdī, un Es tiem būšu par Dievu, un tie Man būs par tautu. Un tad draugs draugu vairs nemācīs nedz brālis brāli, sacīdams: atzīstiet To Kungu! Jo tie visi Mani atzīs, gan viņu mazie, gan viņu lielie, saka Tas Kungs. Jo Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēkus.

Un šo ķēniņu laikā tas debesu Dievs uzcels valstību, kas mūžīgi netaps izpostīta, un šī valstība netaps atdota nevienai citai tautai; tā satrieks un iznīcinās visas valstis, bet pati viņa pastāvēs mūžīgi.

Tad ķēniņš Nebukadnecars iztrūcinājās un pacēlās ātri un sacīja uz saviem runas kungiem: vai mēs neesam trīs vīrus saistītus metuši ugunī? Tie atbildēja un sacīja uz ķēniņu: tā tas ir, kungs ķēniņ. Viņš atbildēja un sacīja: raugi, es redzu četrus vīrus vaļā staigājam ugunī, un tiem nekas nekaiš un tā ceturtā izskats ir kā kādam dievu dēlam.

Es skatījos, tiekams krēsli tapa nolikti, un laiku Vecais apsēdās, kam drēbes bija baltas kā sniegs un galvas mati kā šķīsta vilna, Viņa krēsls bija kā uguns liesmas, un Viņa skrituļi bija degošs uguns. Un no Viņa priekšas iztecēja uguns upe. Tūkstošu tūkstoši Viņam kalpoja, un desmit reiz' tūkstošu tūkstoši stāvēja Viņa priekšā; tiesa tapa turēta, un grāmatas tapa atvērtas.

Es redzēju nakts parādīšanās, un raugi, viens nāca debess padebešos kā Cilvēka Dēls, un nāca pie tā laiku Vecā, un tapa vests Viņa priekšā. Un Viņam tapa dota valdība un godība un valstība: visiem ļaudīm, visām tautām un valodām būs Viņam kalpot; Viņa valdība ir mūžīga valdība, kas neiznīkst un Viņa valstībai nav gala.

Tādēļ zini un proti: kamēr tas vārds izgājis, Jeruzālemi atkal uzcelt un uztaisīt līdz vienam Svaidītam (Kristum), Valdniekam, ir septiņas nedēļas, un sešdesmit un divas nedēļas, tad atkal uzcels un uztaisīs ar ielām un grāvjiem, jebšu spaidu laikā. Un pēc tām sešdesmit un divām nedēļām Svaidītais (Kristus) tiks izdeldēts, bet ne Sevis dēļ. Un to pilsētu un svēto vietu izpostīs kāda valdnieka ļaudis, kas nāks un kam gals būs plūdos, un līdz pat galam būs karš un noliktā postīšana.

Un tu Bētleme Efrata, jebšu tu esi maza starp tiem tūkstošiem no Jūda, no tevis Man izies (Tas), kas būs Valdnieks iekš Israēla, un kura iziešana ir no iesākuma, no mūžīgām dienām.

Un Viņš stāvēs un ganīs Tā Kunga spēkā, ar Tā Kunga, sava Dieva, vārda augstību. Un tie dzīvos, jo nu Viņš taps liels līdz pasaules galiem.

Šā pēdējā nama godība būs lielāka nekā tā pirmā, saka Tas Kungs Cebaot. Un šai vietai Es došu mieru, saka Tas Kungs Cebaot.

Priecājies ļoti, Ciānas meita, un gavilē, Jeruzālemes meita! Redzi, tavs ķēniņš nāk pie tevis, taisns un Pestītājs Viņš ir, pazemīgs un jādams uz ēzeļa, uz ēzeļa mātes kumeļa.

Un Tas Kungs uz mani sacīja: nomet to podniekam, to dārgo algu, cik dārgu tie Mani turējuši. Un es ņēmu tos trīsdesmit sudraba gabalus un tos nometu Tā Kunga namā podniekam.

Bet pār Dāvida namu un pār Jeruzālemes iedzīvotājiem Es izliešu žēlastības un lūgšanas garu. Un tie uz Mani raudzīsies, ko tie ir cauri dūruši. Un par Viņu tie žēlosies, kā žēlojās par vienīgo, un tie gauži par Viņu vaimanās, kā vaimanā par pirmdzimto.

Un ja kas sacīs: kas tās tādas rētas tavās rokās? Tad viņš sacīs: tā es esmu sakults savu mīļo namā. Zoben, uzmosties pret Manu ganu un pret to vīru, kas Mans biedrs, saka Tas Kungs Cebaot; sit ganu, tad avis izklīdīs, bet es savu roku griezīšu pie tiem maziņiem.

Jēzus Kristus cilts grāmata. Jēzus bija Dāvida, Dāvids Ābrahāma dēls.

Un Jēkabs dzemdināja Jāzepu, Marijas vīru, no kuras ir piedzimis Jēzus, kas top saukts Kristus.

Tad nu pavisam no Ābrahāma līdz Dāvidam ir četrpadsmit augumi; un no Dāvida līdz aizvešanai uz Bābeli ir četrpadsmit augumi; un no aizvešanas uz Bābeli līdz Kristum četrpadsmit augumi.

Bet Jēzus Kristus piedzimšana bija tāda: kad Marija, viņa māte, Jāzepam bija saderēta, pirms tie nāca kopā, tā atradās grūta no Svētā Gara.

Un viņa dzemdēs dēlu, un Tā vārdu tev būs saukt JĒZUS; jo Viņš izpestīs Savus ļaudis no viņu grēkiem. Bet viss tas ir noticis, lai piepildītos, kas runāts no Tā Kunga caur to pravieti, kas saka: “Redzi, jumprava būs grūta un dzemdēs Dēlu, un Viņa vārdu sauks Immanuels,” tas ir tulkots: “Dievs ar mums.”

Un viņu neatzina, līdz kamēr viņa bija dzemdējusi savu pirmdzimto Dēlu, un nosauca Viņa vārdu Jēzus.

Un kad Jēzus bija dzimis Bētlemē iekš Jūdu zemes ķēniņa Hērodus laikā, redzi, tad gudrie no austruma zemes nāca uz Jeruzālemi un sacīja: Kur ir Tas piedzimušais Jūdu ķēniņš? Jo mēs Viņa zvaigzni esam redzējuši austruma zemē un nākuši, Viņu pielūgt. Kad ķēniņš Hērodus to dzirdēja, tad viņš izbijās un visa Jeruzāleme līdz ar viņu. Un saaicinājis visus Jūdu augstos priesterus un rakstu mācītājus, viņš izklausināja no tiem, kur Kristum bija dzimt. Un tie tam sacīja: “Bētlemē iekš Jūdu zemes; jo tā ir rakstīts caur pravieti: “Un tu, Bētleme Jūdu zemē, tu nebūt neesi mazākā starp lieliem kungiem no Jūda; jo no tevis nāks Tas Valdnieks, kas valdīs pār Maniem Israēla ļaudīm.””

Un namā iegājuši, tie atrada Bērnu līdz ar Mariju, Viņa māti, un pie zemes mezdamies tie Viņu pielūdza; pēc tam, savu mantu atdarījuši, tie To apdāvināja ar zeltu un vīraku un mirrēm.

Es jūs gan kristīju ar ūdeni uz atgriešanos no grēkiem, bet kas pēc manis nāk, Tas ir jo spēcīgāks nekā es; Tam es neesmu cienīgs kurpes nest; Tas jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni; Tam vēteklis rokā, un Tas Savu klonu tīrīs caur caurim un sakrās Savus kviešus klētī, bet pelavas Viņš sadedzinās ar neizdzēšamu uguni.”

Tanī laikā Jēzus nāca no Galilejas uz Jordāni pie Jāņa, ka no tā taptu kristīts. Bet Jānis Tam neļāva un sacīja: “Man vajadzētu no Tevis tapt kristītam, un Tu nāci pie manis?” Bet Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “Lai nu tā ir; jo tā mums pieklājās, piepildīt visu taisnību. ” Tad viņš to Tam ļāva. Un kad Jēzus bija kristīts, tad Viņš tūdaļ no ūdens izkāpa. Un redzi, debesis atvērās pār Viņu, un Jānis redzēja Dieva Garu kā balodi nolaižamies un uz Viņu nākam. Un redzi, balss no debesīm sacīja: “Šis ir Mans mīļais Dēls, pie kā Man ir labs prāts.”

Tad Jēzus no Tā Gara tapa aizvests tuksnesī, ka no velna taptu kārdināts. Un kad Viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, tad Viņam gribējās ēst.

No tā laika Jēzus iesāka sludināt un sacīt: “Atgriežaties no grēkiem, jo Debesu valstība tuvu klāt nākusi.”

Un Jēzus izstaigāja visu Galileju, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju un dziedinādams ļaudīm visas slimības un visas vājības. Un Viņa slava izpaudās pa visu Sīriju, un pie Viņa atnesa visus neveselus, no dažādām sērgām un sāpēm pārņemtus un velna apsēstus un mēnessērdzīgus un paralizētus, un Viņš tos darīja veselus. Un daudz ļaužu Viņam gāja pakaļ no Galilejas un no Dekapoles un no Jeruzālemes un no Jūdu zemes un no viņpus Jordānes.

Nedomājiet, ka Es esmu nācis, atmest bauslību un praviešus. Es neesmu nācis atmest, bet piepildīt.

Tāpēc Es jums saku: nezūdāties savas dzīvības pēc, ko ēdīsiet un dzersiet; nedz arī par savām miesām, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes?

Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! ieies Debesu valstībā; bet tas, kas Mana debesu Tēva prātu dara.

Un Jēzus uz to sacīja: “Lapsām ir alas un putniem apakš debess ir ligzdas, bet Tam Cilvēka Dēlam nav, kur likt Savu galvu. ”

Bet cilvēki brīnīdamies sacīja: “Kas Tas tāds, ka vēji un jūra Tam paklausa?”

Un Jēzus redzēja viņu domas un sacīja: “Kāpēc jūs domājiet ļaunu savās sirdīs?

Bet lai jūs zināt, Tam Cilvēka Dēlam varu esam virs zemes grēkus piedot,” (tad Viņš uz paralizēto sacīja:) “Celies, ņem savu gultu un ej uz mājām.”

Un Jēzus gāja apkārt pa visām pilsētām un miestiem, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju un dziedinādams ļaudīm visas sērgas un visas vājības.

Un Savus divpadsmit mācekļus pieaicinājis, Viņš tiem deva varu pār nešķīstiem gariem, tos izdzīt un dziedināt visas sērgas un visas vājības.

Un jūs būsiet ienīdēti no visiem Mana Vārda dēļ. Bet kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts.

Tad nu ikkatru, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Es apliecināšu Sava Tēva priekšā, kas ir debesīs. Bet kas Mani aizliegs cilvēku priekšā, to Es arīdzan aizliegšu Sava Tēva priekšā, kas ir debesīs.

Nedomājiet, ka Es esmu nācis, mieru atnest virs zemes; Es neesmu nācis, mieru atnest, bet zobenu. Es esmu nācis, cilvēku savest ienaidā ar viņa tēvu, un meitu ar viņas māti, un vedeklu ar viņas vīra māti.

Kas tēvu un māti vairāk mīļo nekā Mani, tas Manis nav vērts, un kas dēlu vai meitu vairāk mīļo nekā Mani, tas Manis nav vērts. Un kas savu krustu uz sevi neņem un Man neiet pakaļ, tas Manis nav vērts.

Tas Cilvēka Dēls ir nācis, ēd un dzer; un tie saka: “Redzi, kāds rijējs un vīna plītnieks, muitnieku un grēcinieku draugs;” un gudrība top taisnota no saviem bērniem.”

Visas lietas Man ir iedotas no Mana Tēva, un neviens nepazīst To Dēlu, kā vien Tas Tēvs, un neviens nepazīst To Tēvu kā vien Tas Dēls, un kam Tas Dēls to grib darīt zināmu.

Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi Manu jūgu un mācaties no Manis; jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsiet atvieglošanu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir laipnīgs, un Mana nasta viegla.”

Jo Tas Cilvēka Dēls ir arī sabata kungs.”

Un tautas cerēs uz Viņa vārdu.”

Tad viens velna apsēsts pie Viņa tapa novests, akls un mēms būdams. Un Viņš to darīja veselu, tā ka aklais un mēmais runāja un redzēja. Un visi ļaudis iztrūkās un sacīja: “Vai Šis nav Dāvida dēls?”

Bet Jēzus viņu domas nomanījis, uz tiem sacīja: “Ikviena valsts, kas savā starpā ienaidā, tā aiziet postā, un ikkatra pilsēta vai nams, kas savā starpā ienaidā, nevar pastāvēt.

Bet ja Es caur Dieva Garu velnus izdzenu, tad Dieva valstība jau pie jums atnākusi.

Jo kā Jona trīs dienas un trīs naktis bija lielas jūras zivs vēderā, tā arī Tas Cilvēka Dēls trīs dienas un naktis būs zemes klēpī.

Jo kas Mana debesu Tēva prātu darīs, tas ir Mans brālis un Mana māsa un Mana māte.”

Tas Cilvēka Dēls sūtīs Savus eņģeļus, un tie salasīs no Viņa valstības visas apgrēcības un tos, kas dara netaisnību,

Un ļaudīm pavēlējis, zālē sēsties, Viņš ņēma tās piecas maizes un divas zivis, skatījās uz debesīm, pateicās un pārlauzis deva Saviem mācekļiem tās maizes, un mācekļi ļaužu pulkiem. Un visi tie ēda un paēda; un salasīja no atlikušām druskām divpadsmit pilnus kurvjus. Un vīru bija pie piectūkstoš, kas bija ēduši, bez sievām un bērniem.

Bet gaiļos Jēzus pie tiem nāca, pa jūru staigādams. Un kad Viņa mācekļi To redzēja pa jūru staigājam, tad tie izbijās un sacīja: “Tas ir ķēms;” un brēca no bailēm.

Un tie, kas bija laivā, nāca un metās ceļos priekš Viņa un sacīja: “Patiesi, Tu esi Dieva Dēls.”

Un kad ļaudis Viņu tai vietā nomanīja, tad tie sūtīja pa visu to apgabalu visapkārt, un atveda pie Viņa visādus neveselus, Un Viņu lūdza, ka Viņa drēbju vīli varētu aizskart; un cik to aizskāra, tie tapa dziedināti.

Un daudz ļaužu atnāca pie Viņa un atveda līdz tizlus, aklus, mēmus, kropļus un daudz citus, un nometa tos Jēzum pie kājām, un Viņš tos dziedināja.

Un tās septiņas maizes un tās zivis ņēmis, Viņš pateicās un pārlauza un deva Saviem mācekļiem, un tie mācekļi tiem ļaudīm. Un tie visi ēda un paēda un salasīja no atlikušām druskām septiņus kurvjus pilnus. Un to, kas bija ēduši, bija četrtūkstoš vīri, bez sievām un bērniem.

Tad Sīmanis Pēteris atbildēja un sacīja: “Tu esi Kristus, Dzīvā Dieva Dēls.”

Tad Viņš Saviem mācekļiem aizliedza, ka tie nevienam nesacītu, ka Viņš Jēzus Tas Kristus.

No tā laika Jēzus Saviem mācekļiem iesāka rādīt, ka Viņam vajagot noiet uz Jeruzālemi un daudz ciest no tiem vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tapt nokautam un trešā dienā augšāmcelties.

Jo Tas Cilvēka Dēls nāks iekš Sava Tēva godības ar Saviem eņģeļiem, un tad Tas ikkatram atmaksās pēc viņa darbiem.

Un tapa apskaidrots viņu priekšā, un Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes tapa baltas kā gaisma.

Tam vēl runājot, redzi, spožs padebesis tos apēnoja, un redzi, balss no tā padebeša sacīja: “Šis ir Mans mīļais Dēls, pie kā Man ir labs prāts, To jums būs klausīt.”

Kad nu tie Galilejā apkārt staigāja, tad Jēzus uz tiem sacīja: “Tas Cilvēka Dēls taps nodots cilvēku rokās. Un Viņu nokaus, un trešā dienā Viņš celsies augšām.” Un tie ļoti noskuma.

Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazajiem nenicinājiet; jo Es jums saku, ka viņu eņģeļi debesīs vienmēr redz Mana debes' Tēva vaigu. Jo Tas Cilvēka Dēls ir nācis, atpestīt to, kas pazudis.

Jo kur divi vai trīs ir sapulcināti Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū.”

Jēzus uz to sacīja: “Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod, kas tev ir, un dod nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un tad nāc, staigā Man pakaļ.”

“Redzi, mēs noejam uz Jeruzālemi, un Tas Cilvēka Dēls taps nodots augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tie Viņu pazudinās pie nāves. Un Viņu nodos tiem pagāniem; tie Viņu apmēdīs, šaustīs un krustā sitīs, un trešā dienā Viņš atkal celsies augšām.”

Tā kā Tas Cilvēka Dēls nav nācis, ka Viņam taptu kalpots, bet ka Viņš kalpotu, un Savu dzīvību dotu par atpirkšanas maksu priekš daudziem.”

Bet daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa; bet citi cirta zarus no kokiem un izkaisīja tos uz ceļa. Bet ļaudis, kas priekšā gāja un no aizmugures staigāja, kliedza un sauca: “Ozianna Tam Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!”

Un Jēzus iegāja Dieva namā un izdzina visus, kas Dieva namā pārdeva un pirka, un apgāza galdus naudas mijējiem un krēslus baložu pārdevējiem, Un uz tiem sacīja: “Stāv rakstīts: “Mans nams taps nosaukts lūgšanas nams,” bet jūs to esat darījuši par slepkavu bedri.” Un tur akli un tizli nogāja pie Viņa Dieva namā, un Viņš tos dziedināja. Bet kad augstie priesteri un rakstu mācītāji redzēja brīnuma darbus, ko Viņš darīja, un bērnus Dieva namā brēcam un sakām: “Ozianna Dāvida dēlam!” tad tie apskaitās,

Jēzus uz tiem sacīja: Vai jūs nekad Dieva rakstos neesat lasījuši: “akmens, ko nama taisītāji atmetuši, tas ir palicis par stūra akmeni; tas ir no Tā Kunga un ir brīnums mūsu acīs?” Tāpēc Es jums saku: “Dieva valstība jums taps atņemta un pagāniem dota, kas nes viņas augļus. Un kas uz šo akmeni kritīs, tas sadauzīsies, bet uz ko tas krīt, to tas satrieks.”

Kad nu farizeji bija sagājuši, Jēzus tiem jautāja Un sacīja: “Kas jums šķiet no Kristus, kā dēls Viņš ir?” Tie uz Viņu sacīja: “Dāvida.” Un Viņš uz tiem sacīja: “Kā tad Dāvids Viņu garā sauc par Kungu, Tas Kungs sacījis uz manu Kungu: sēdies pa Manu labo roku, tiekams Es Tavus ienaidniekus lieku par pameslu Tavām kājām. Ja nu Dāvids To sauc par Kungu, kā tad Tas viņa Dēls?” Un neviens nezināja Viņam atbildēt neviena vārda un no tās dienas arī neviens nedrīkstēja vairs Viņu jautāt.

Un neliekaties saukties par mācītājiem, jo viens ir jūsu mācītājs, Kristus.

Tad tie jūs nodos mokās un jūs nokaus, un jūs tapsiet ienīdēti no visiem ļaudīm Mana Vārda dēļ.

Jo kā zibens izšaujas no rīta puses un atspīd līdz vakara pusei, tā būs arī Tā Cilvēka Dēla atnākšana.

Un tad Tā Cilvēka Dēla zīme rādīsies debesī, un tad visas ciltis virs zemes kauks un redzēs To Cilvēka Dēlu nākam debess padebešos ar lielu spēku un godību.

Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs.

Bet kad Tas Cilvēka Dēls nāks Savā godībā, un visi svētie eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs uz Sava godības krēsla. Un visi ļaudis taps sapulcināti Viņa priekšā, un Viņš tos šķirs tā, kā gans avis šķir no āžiem. Un stādīs avis pa Savu labo roku, bet āžus pa kreiso roku. Tad Tas Ķēniņš sacīs uz tiem pie Savas labās rokas: nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma.

Bet tiem vēl ēdot, Jēzus ņēma maizi, un svētījis pārlauza un deva to Saviem mācekļiem un sacīja: “Ņemiet, ēdiet, tā ir Mana miesa.” Un biķeri ņēma un pateicās, Viņš tiem to deva un sacīja: “Dzeriet visi no tā. Jo šīs ir Manas asinis, jaunās derības asinis, kas par daudziem top izlietas par grēku piedošanu. Bet Es jums saku, ka Es no šā laika vairs nedzeršu no šiem vīnakoka augļiem līdz dienai, kad Es to ar jums no jauna dzeršu Sava Tēva valstībā.”

Tad Viņš uz tiem saka: “Mana dvēsele ir visai noskumusi līdz nāvei; paliekat šeitan un esat ar Mani nomodā.”

Jeb vai tev šķiet, ka Es nevarētu tagad Savu Tēvu lūgt, un Viņš Man nevarētu dot vairāk nekā divpadsmit leģionus eņģeļu? Kā tad tie raksti taptu piepildīti? Jo tam būs tā notikt.”

Bet Jēzus cieta klusu; un augstais priesteris atbildēja un uz To sacīja: “Pie Tā dzīvā Dieva es Tevi zvērinu, saki mums: vai Tu esi Kristus, Dieva Dēls?” Jēzus uz to saka: “Tu to esi sacījis. Bet Es jums saku: no šī laika jūs redzēsiet To Cilvēka Dēlu sēžam pie Tā Visspēcīgā labās rokas un nākam uz debess padebešiem.”

Tad tie Viņam spļāva vaigā un Viņu pliķēja; bet citi Viņu sita ar dūrēm, Un sacīja: “Pravietis būdams, saki mums, Kristu, — kurš ir tas, kas Tevi sitis?”

Bet Jēzus stāvēja zemes valdītāja priekšā, un zemes valdītājs Viņam vaicāja un sacīja: “Vai Tu esi Jūdu ķēniņš?” Bet Jēzus uz viņu sacīja: “Tu to saki.”

Un kad tie bija sapulcējušies, Pilāts uz tiem sacīja: “Kuru jūs gribat, lai es jums atlaižu? Barabu vai Jēzu, kas top saukts Kristus?”

Tad Pilāts uz tiem saka: “Ko tad lai es daru ar Jēzu, kas top saukts Kristus?” Tie visi saka: “Sit To krustā.”

Un tie Viņu noģērba un Viņam aplika purpura mēteli, Un ērkšķu kroni nopinuši lika uz Viņa galvu un deva Tam niedri labajā rokā, un locīja ceļus Viņa priekšā, Viņu apsmēja un uz Viņu sacīja: “Sveiks, Jūdu ķēniņ!” Un tie Viņam spļāva acīs, ņēma niedri un sita Viņa galvu. Un kad Viņu bija apmēdījuši, tad tie Viņam novilka mēteli un Tam apvilka Viņa paša drēbes, un Viņu noveda, ka taptu krustā sists.

Un lika pār Viņa galvu Viņa nāves vainu tā rakstītu: ŠIS IR JĒZUS, JŪDU ĶĒNIŅŠ.

Tāpat arī augstie priesteri Viņu apmēdīja līdz ar rakstu mācītājiem un vecajiem un sacīja: “Citus Viņš pestījis un Sevi pašu nevar pestīt. Ja Viņš Israēla Ķēniņš, lai Viņš nu nokāpj no krusta; tad mēs Viņam ticēsim. Viņš Dievam ir uzticējies, lai Tas Viņu atpestī, ja tas Tam tīk; to Viņš ir sacījis: Es esmu Dieva Dēls.”

Bet ap devīto stundu Jēzus brēca lielā brēkšanā un sacīja: “Eli, Eli, lama zabahtani?” tas ir: Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?

Bet Jēzus atkal lielā brēkšanā brēcis izlaida dvēseli. Un redzi, priekškaramais auts Dieva namā pārplīsa divējos gabalos no augšas līdz zemei, un zeme trīcēja, un akmens kalni plīsa, Un kapi atdarījās, un daudz miesu no svētiem, kas gulēja, cēlās augšām. Un no kapiem izgājuši pēc Viņa augšām celšanās tie nāca svētā pilsētā un parādījās daudziem. Bet kapteinis un tie, kas pie Viņa bija un Jēzu sargāja, redzēdami zemes trīcēšanu un kas tur notika, ļoti izbijās un sacīja: “Patiesi, Šis bija Dieva Dēls.”

Un redzi, liela zemes trīcēšana notika, jo Tā Kunga eņģelis, no debesīm nonācis, piegāja un akmeni novēla no durvīm un uzsēdās virsū. Un viņa ģīmis bija kā zibens, un drēbe tik balta kā sniegs. Bet sargi no lielām izbailēm drebēja un palika tā kā miruši. Bet eņģelis uzrunāja un uz sievām sacīja: “Nebīstaties, jo es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, krustā sisto. Viņš nav šeitan, jo Viņš ir augšāmcēlies, tā kā Viņš ir sacījis. Nāciet šurp, raugāt to vietu, kur Tas Kungs gulējis. Un ejat steigšus un sakāt Viņa mācekļiem, ka Viņš no miroņiem ir augšāmcēlies; un redzi, Viņš noies jūsu priekšā uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsiet. Redzi, es jums to esmu sacījis.”

Bet kad tās gāja, Viņa mācekļiem vēsti nest, redzi, tad Jēzus tās sastapa un sacīja: “Esiet sveicinātas!” Bet tās piegāja pie Viņa, apkampa Viņa kājas un krita Viņa priekšā pie zemes. Tad Jēzus uz tām saka: “Nebīstaties! Ejat, stāstiet to Maniem brāļiem, lai tie noiet uz Galileju, un tur tie Mani redzēs.”

Un Jēzus piegājis, runāja ar tiem un sacīja: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visus ļaudis, tos kristīdami Tā Tēva un Tā Dēla un Tā Svētā Gara vārdā, Tos mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis; un, redzi, Es esmu pie jums ikdienas līdz pasaules galam. Āmen.”

Jēzus Kristus, Dieva Dēla, evaņģēlija iesākums.

Es gan jūs esmu kristījis ar ūdeni, bet Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu.”

Un notikās tanīs dienās, ka Jēzus nāca no Nacaretes iekš Galilejas un Jordānē no Jāņa tapa kristīts. Un tūdaļ no ūdens izkāpdams Viņš redzēja debesis atvērtas un Garu kā balodi uz Sevi nolaižamies. Un balss notika no debesīm: “Tu esi Mans mīļais Dēls, pie kā Man ir labs prāts.” Un Tas Gars Viņu tūdaļ aizveda tuksnesī. Un Viņš bija tuksnesī četrdesmit dienas un tapa kārdināts no sātana un bija pie zvēriem. Un eņģeļi Viņam kalpoja.

Un tie nāca Kapernaūmā. Un tūdaļ sabatā Viņš iegāja sinagogā un mācīja. Un tie izbrīnījās par Viņa mācību, jo Viņš tos mācīja tā kā pats varenais un nekā rakstu mācītāji. Un viņu sinagogā bija cilvēks ar nešķīstu garu, un tas brēca Sacīdams: “Kas mums ar Tevi, Jēzu no Nacaretes? Vai Tu esi nācis, mūs nomaitāt? Mēs Tevi pazīstam, kas Tu esi, Tas Dieva Svētais.” Un Jēzus viņu apdraudēja sacīdams: “Paliec klusu un izej no tā.” Un to raustīdams un ar stipru balsi brēkdams, nešķīstais gars no tā izgāja. Un tie visi iztrūcinājās, tā ka tie savā starpā apjautājās sacīdami: “Kas tas ir? Kas tā tāda jauna mācība? Jo Viņš ar varu pat nešķīstiem gariem pavēl, un tie Viņam paklausa.” Un tūdaļ Viņa slava izgāja visapkārt pa Galilejas tiesu.

Un Viņš dziedināja daudz neveselus no dažādām slimībām un izdzina daudz velnus, un Viņš tiem velniem neļāva runāt, jo tie Viņu pazina.

Bet tas izgājis iesāka daudz pasludināt un šo lietu izpaust, tā ka Jēzus ļaudīm redzot vairs nevarēja ieiet pilsētā. Bet Viņš bija laukā vientuļās vietās, un no visām malām tie nāca pie Viņa.

Un kur Tas iegāja miestos vai pilsētās vai ciemos, tur tie neveselos nolika uz tirgus laukumiem un Viņu lūdza, ka tikai Viņa drēbju vīli varētu aizskart. Un cik Viņu aizskāra, tie tapa glābti.

Un Viņš uz tiem sacīja: “Bet jūs, ko jūs sakāt, Mani esam?” Bet Pēteris atbildēdams uz To sacīja: “Tu esi Kristus.”

Un Viņš iesāka tos mācīt, ka Tam Cilvēka Dēlam daudz būs ciest un tapt atmestam no vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem un tapt nokautam un pēc trim dienām augšām celties.

Jo Viņš Savus mācekļus mācīja un uz tiem sacīja: “Tas Cilvēka Dēls taps nodots cilvēku rokās, un tie To nokaus, un nokauts Viņš trešā dienā augšām celsies.”

Bet tie bija uz ceļa, iedami uz Jeruzālemi. Un Jēzus gāja viņiem priekšā, un tie iztrūcinājās un bijās līdz iedami, un Viņš ņēma atkal pie Sevis tos divpadsmit un iesāka tiem sacīt, kas Viņam notikšot: “Jo redzi, mēs noejam uz Jeruzālemi, un Tas Cilvēka Dēls taps nodots augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tie Viņu pie nāves pazudinās un Viņu nodos pagāniem. Un tie To apmēdīs un To šaustīs un To apspļaudīs un To nokaus; un Viņš trešā dienā augšām celsies.”

Jo arī Tas Cilvēka Dēls nav nācis, ka Viņam taptu kalpots, bet ka Viņš kalpotu un Savu dzīvību dotu par atpirkšanas maksu priekš daudziem.”

Un tie nāca uz Jeruzālemi, un Dieva namā iegājis Viņš iesāka izdzīt visus, kas pārdeva un pirka Dieva namā, un apgāza mijēju galdus un baložu pārdevēju krēslus. Un neļāva nevienu lietu nest caur Dieva namu. Un mācīja un uz tiem sacīja: “Vai nav rakstīts: “Mans nams taps nosaukts lūgšanas nams visām tautām?” Bet jūs to esat darījuši par slepkavu bedri.” Un rakstu mācītāji un augstie priesteri to dzirdēja un meklēja, kā Viņu nomaitātu; jo tie bijās no Viņa, tāpēc ka visi ļaudis izbrīnījās par Viņa mācību.

Un Jēzus atbildēja un sacīja, mācīdams Dieva namā: “Kā rakstu mācītāji saka, ka Kristus esot Dāvida dēls?

Un jūs tapsiet ienīdēti no visiem Mana Vārda dēļ; bet kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts.

Un tad redzēs To Cilvēka Dēlu nākam padebešos ar lielu spēku un godību.

Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs.

Un tiem ēdot, Jēzus ņēma maizi, svētīja to, pārlauza un tiem to deva un sacīja: “Ņemiet, ēdiet, tā ir Mana miesa.” Un Viņš ņēma biķeri, pateicās un tiem to deva. Un tie visi dzēra no tā. Un Viņš uz tiem sacīja: “Šīs ir Manas asinis, jaunās derības asinis, kas par daudziem top izlietas.

Bet Viņš cieta klusu un neatbildēja nenieka. Un atkal augstais priesteris Viņam jautāja un uz Viņu sacīja: “Vai Tu esi Kristus, Augsti teicamā Dēls?” Bet Jēzus sacīja: “Es tas esmu. Un jūs redzēsiet To Cilvēka Dēlu sēžam pie Tā Visuspēcīgā labās rokas un nākam ar debess padebešiem.”

Un Pilāts Viņam jautāja: “Vai Tu esi tas Jūdu ķēniņš?” Un Viņš atbildēja un uz to sacīja: “Tu to saki.”

Un tie Viņam apvilka sarkanu mēteli, un kroni no ērkšķiem nopinuši Viņam lika uz galvu. Un tie iesāka Viņu sveicināt: “Sveiks, Jūdu ķēniņ!” Un sita Viņa galvu ar niedri un Viņu apspļaudīja, un ceļus locīja un Viņu pielūdza. Un kad tie Viņu bija apsmējuši, tad Viņam novilka sarkano mēteli un Viņam apvilka Viņa paša drēbes un Viņu izveda, ka Viņu krustā sistu.

Un tur virsraksts par Viņa vainu bija virsū uzrakstīts: TAS JŪDU ĶĒNIŅŠ. Un līdz ar Viņu sita krustā divas slepkavas, vienu pa labo, otru pa kreiso roku. Un raksti ir piepildīti, kas saka: “Viņš ir līdzināts ļauna darītājiem.”

Lai nu Kristus, Israēla ķēniņš, no krusta nokāpj, ka mēs redzam un ticam.” Un arī tie, kas līdz ar Viņu bija krustā sisti, Viņu apsmēja.

Un ap devīto stundu Jēzus stiprā balsī brēca saukdams: “Eloi, Eloi, lama zabahtani!” Tas ir tulkots: Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?

Bet Jēzus stiprā balsī brēcis dvēseli izlaida. Un priekškaramais auts Dieva namā pārplīsa divējos gabalos no augšas līdz zemei. Bet virsnieks, kas tur klāt stāvēja Viņam it pretī, redzēdams, ka Viņš tā brēkdams garu bija izlaidis, sacīja: “Patiesi, šis cilvēks bija Dieva Dēls.”

Un kapā iegājušas tās redzēja vienu jaunekli pa labo roku sēžam, apģērbtu baltās garās drēbēs. Un tās izbijās. Bet viņš uz tām sacīja: “Neizbīstaties! Jūs meklējat Jēzu no Nacaretes, kas bija krustā sists; Tas ir augšām cēlies un nav šeitan. Redziet še to vietu, kur Viņu nolika. Bet noejat un sakāt to Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jūsu priekšā noies uz Galileju; tur jūs Viņu redzēsiet, kā Viņš jums ir sacījis.” Un tās steigšus izgāja ārā un bēga no kapa, jo drebēšana un bailība tām bija uzgājusi, un nesacīja nevienam nenieka, jo tās bijās.

Un Tas Kungs, kad Tas ar tiem bija runājis, ir uzņemts debesīs un sēž pie Dieva labās rokas. Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem palīdzēja strādāt un vārdu apstiprināja caur līdzejošām zīmēm.

Un redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi Dēlu un sauksi Viņa vārdu: Jēzus. Tas būs liels un taps nosaukts Tā Visuaugstākā Dēls, un Dievs Tas Kungs Tam dos Viņa tēva Dāvida krēslu. Un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gals.”

Bet Marija sacīja uz eņģeli: “Kā lai tas notiek? Jo es no vīra nezinos.” Un eņģelis atbildēja un uz to sacīja: “Svētais Gars nāks pār tevi un Tā Visuaugstākā spēks tevi apēnos, tāpēc arī Tas Svētais, kas no tevis dzims, taps nosaukts Dieva Dēls.

Un viņai piedzima pirmdzimtais Dēls, un tā To ietina autiņos un To lika silē, jo tiem citur nebija rūmes tai mājas vietā.

Jo jums šodien Pestītājs dzimis, kas ir Kristus, Tas Kungs, Dāvida pilsētā. Un to ņematies par zīmi: jūs atradīsiet bērnu autos ietītu un silē gulošu.” Un tūdaļ tur pie eņģeļa bija debesu draudzības pulks; tie Dievu slavēja un sacīja: “Gods Dievam augstībā un miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts.”

Un Simeons tos svētīja un sacīja uz Mariju, Viņa māti: “Redzi, Šis ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm iekš Israēla, un par zīmi, kam top pretī runāts, Un tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies, ka daudz siržu domas taps zināmas.”

Un notikās, kad visi ļaudis tapa kristīti, un arī Jēzus bija kristīts un Dievu pielūdza, tad debesis atvērās, Un Svētais Gars nolaidās uz Viņu redzamā ģīmī kā balodis; un balss atskanēja no debesīm sacīdama: “Tu esi Mans mīļais Dēls, pie Tevis Man ir labs prāts.”

Un Jēzus Gara spēkā griezās atpakaļ uz Galileju, un Viņa slava izpaudās pa visu apkārtēju zemi. Un Viņš mācīja viņu sinagogās un tapa slavēts no visiem.

Un Viņam deva pravieša Jesajas grāmatu, un grāmatu atvēris, Viņš atrada to vietu, kur bija rakstīts: “Tā Kunga gars ir uz Manis, tāpēc Viņš Mani svaidījis, nabagiem sludināt prieka vēsti, tos, kam sagrauztas sirdis, dziedināt, cietuma ļaudīm sludināt atsvabināšanu, un akliem gaismu, salauztos palaist vaļā, Pasludināt Tā Kunga žēlastības gadu.” Un to grāmatu aiztaisījis, Viņš to deva sulainim un apsēdās. Un visi, kas tur bija sinagogā, savas acis meta uz Viņu. Un Viņš iesāka uz tiem sacīt: “Šodien šis raksts ir piepildīts jūsu ausīs.”

Un tie ļoti brīnījās par Viņa mācību, jo Viņa vārdi bija vareni. Un tur sinagogā bija viens cilvēks, tam bija nešķīsta velna gars, un tas brēca stiprā balsī Sacīdams: “Laid! kas mums ar Tevi, Jēzu no Nacaretes? Vai Tu esi nācis, mūs nomaitāt? Es Tevi pazīstu, kas Tu esi, Tas Dieva Svētais.” Un Jēzus to apdraudēja sacīdams: “Paliec klusu un izej no tā.” Un velns to raustīja viņu vidū un izgāja no tā, tam neko ļauna nepadarījis. Un izbailes uznāca visiem un tie runāja savā starpā sacīdami: “Kas tas par vārdu? Jo Viņš ar varu un spēku pavēl nešķīstiem gariem, un tie atstājās.”

Un tur arī velni no daudziem atstājās, brēkdami un sacīdami: “Tu esi Kristus, Dieva Dēls!” Un Viņš tos apdraudēja un tiem neļāva teikt, ka tie zināja, Viņu esam Kristu.

Un beidzis runāt Viņš uz Sīmani sacīja: “Dodies uz augšu, un izmetiet savus tīklus, ka jūs lomu velkat.” Un Sīmanis atbildēja un uz Viņu sacīja: “Kungs, mēs cauru nakti strādājuši un nenieka neesam dabūjuši; bet uz Tavu vārdu es tīklu gribu izmest.” Un kad tie to darīja, tad tie saņēma lielu pulku zivju, tā ka viņu tīkls saplīsa. Un tie meta ar roku saviem biedriem, kas bija otrā laivā, lai nāktu palīgā vilkt. Un tie nāca un piepildīja abas laivas pilnas, tā ka tās tik negrima. Kad Sīmanis Pēteris to redzēja, tad viņš krita Jēzum pie kājām un sacīja: “Kungs, izej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.”

Bet nomanīdams viņu domas, Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Ko jūs domājat savās sirdīs?

Svētīgi esat, kad cilvēki jūs ienīst, un kad tie jūs izslēgs un lamās un jūsu vārdu kā ļaunu atmetīs Tā Cilvēka Dēla dēļ.

Bet Viņš uz tiem sacīja: “Bet jūs, ko jūs sakāt, Mani esam?” Bet Pēteris atbildēdams sacīja: “Tu esi Tas Dieva Kristus.” Bet viņš tiem stipri aizliedza, lai nevienam nesaka, Sacīdams: “Tam Cilvēka Dēlam būs daudz ciest un tapt atmestam no vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tapt nokautam un trešā dienā uzmodinātam.”

Visas lietas Man ir nodotas no Mana Tēva. Un neviens neatzīst, kas ir Tas Dēls, kā vien Tas Tēvs, un kas ir Tas Tēvs, kā vien Tas Dēls, un kam Tas Dēls to grib darīt zināmu.”

Bet Es jums saku: ikvienu, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Tas Cilvēka Dēls apliecinās Dieva eņģeļu priekšā. Un kas Mani aizliegs cilvēku priekšā, tas taps aizliegts Dieva eņģeļu priekšā.

Un tos divpadsmit pie Sevis ņēmis, Viņš uz tiem sacīja: “Redzi, mēs noejam uz Jeruzālemi, un viss taps piepildīts, ko pravieši rakstījuši par To Cilvēka Dēlu. Jo Viņš taps nodots pagāniem un taps apmēdīts un lamāts un apspļaudīts; Un tie To šaustīs un nokaus, un trešā dienā Viņš atkal augšām celsies.”

Jo Tas Cilvēka Dēls ir nācis, meklēt un svētu darīt to, kas pazudis.”

Un Viņš gāja Dieva namā un sāka izdzīt, kas tur iekšā pirka un pārdeva, Uz tiem sacīdams: “Tā ir rakstīts: “Mans nams ir lūgšanas nams, bet jūs to esat darījuši par slepkavu bedri.”” Un Viņš mācīja ikdienas Dieva namā. Bet augstie priesteri un rakstu mācītāji ar ļaužu virsniekiem meklēja Viņu nokaut, Un neatrada, kā to darīt, jo visi ļaudis Viņam piekrita un To klausīja.

Bet Viņš tos uzlūkoja un sacīja: “Kas tad tas, kas ir rakstīts: akmens, ko nama taisītāji atmetuši, tas ir tapis par stūra akmeni? Ikkatrs, kas uz šo akmeni kritīs, sadauzīsies; bet uz ko tas kritīs, to tas satrieks.”

Un jūs būsiet ienīdēti no visiem Mana Vārda dēļ.

Un tad tie redzēs To Cilvēka Dēlu padebesī nākam ar lielu spēku un godu.

Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs.

Un maizi ņēmis, Viņš pateicās un pārlauza un tiem to deva sacīdams: “Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota. To dariet, Mani pieminēdami.” Tāpat arī biķeri pēc vakarēdiena sacīdams: “Šis biķeris ir jaunā derība iekš Manām asinīm, kas par jums top izlietas.

Bet jūs esat tie, kas pastāvējuši pie Manis iekš Manām kārdināšanām, Un tāpēc Es jums esmu novēlējis Valstību, kā Mans Tēvs Man to novēlējis, Ka jums būs ēst un dzert pie Mana galda Manā Valstībā un sēdēt uz krēsliem, tiesāt divpadsmit Israēla ciltis.”

Un kad Viņš nāves bailēs cīnījās, tad Viņš Dievu pielūdza jo karsti; bet Viņa sviedri kā asins lāses pilēja uz zemi.

Bet no šī laika Tas Cilvēka Dēls sēdēs pie Tā Visspēcīgā Dieva labās rokas.” Tad visi sacīja: “Vai tad Tu esi Dieva Dēls?” Un Viņš uz tiem sacīja: “Jūs to sakāt, un Es tas esmu.”

Un Pilāts Viņam vaicāja sacīdams: “Vai Tu esi Jūdu ķēniņš?” Un Viņš atbildēdams uz to sacīja: “Tu to saki.”

Un kad tie nāca uz vietu, ko sauc par pieres vietu, tad tie tur sita krustā Viņu un ļauna darītājus, vienu pa labo un otru pa kreiso roku. Bet Jēzus sacīja: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” Un tie, Viņa drēbes dalīdami, kauliņus par tām meta.

Un virsraksts pār Viņu bija rakstīts ar Grieķu, Romiešu un Ebreju rakstiem: ŠIS IR JŪDU ĶĒNIŅŠ.

Un viņš uz Jēzu sacīja: “Kungs, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā.” Un Jēzus uz to sacīja: “Patiesi, Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē!”

Un tas bija ap sesto stundu, tad tapa tumšs pār visu zemi līdz devītajai stundai. Un saule tapa aptumšota, un priekškaramais auts Dieva namā pārplīsa vidū pušu. Un Jēzus sauca ar skaņu balsi un sacīja: “Tēvs, Es Savu garu nododu Tavās rokās.” Un to sacījis Viņš dvēseli izlaida.

Un notikās, kad tās nezināja, ko darīt, redzi, tad pie tām divi vīri piestājās, kam drēbes spīdēja tā kā zibens. Un kad tās pārbijušās galvu nolieca, viņi uz tām sacīja: “Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušiem? Viņš nav šeitan, bet ir uzcēlies. Pieminiet, ko Viņš jums runājis, vēl būdams iekš Galilejas,

Pēc iesākdams no Mozus un no visiem praviešiem Viņš tiem izstāstīja visus rakstus, kas par Viņu bija rakstīti.

Pēc Viņš uz tiem sacīja: “Šie ir tie vārdi, ko Es jums esmu sacījis, pie jums vēl būdams, ka visam būs notikt, kas par Mani rakstīts Mozus bauslībā, praviešos un dziesmās.” Tad Viņš tiem saprašanu atdarīja, ka tie rakstus saprata, Un uz tiem sacīja: “Tā stāv rakstīts, ka Kristum bija jācieš un augšām jāceļas no miroņiem trešā dienā, Un ka Viņa Vārdā jāsludina atgriešanās un grēku piedošana visām tautām, iesākot no Jeruzālemes.

Un notikās, kad Viņš tos svētīja, tad Viņš no tiem šķīrās un tapa uzcelts uz debesīm. Bet tie Viņu pielūdza un griezās atpakaļ uz Jeruzālemi ar lielu prieku,

Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Dievs bija Vārds. Tas bija iesākumā pie Dieva. Visas lietas ir darītas caur Viņu, un bez Viņa nekas nav darīts, kas ir darīts.

Viņš bija pasaulē, un pasaule ir caur Viņu darīta; bet pasaule Viņu nepazina. Viņš nāca pie savējiem, un šie Viņu neuzņēma. Bet cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva spēku, palikt par Dieva bērniem, tiem, kas tic uz Viņa Vārdu, Kas ne no asinīm, nedz no miesas gribēšanas, nedz pēc kāda vīra prāta, bet kas no Dieva dzimuši. Un Vārds tapa miesa un dzīvoja mūsu starpā, pilns žēlastības un patiesības, un mēs redzējām Viņa godību, tādu godību, kā Tā vienpiedzimušā Dēla no Tā Tēva.

Jo bauslība ir dota caur Mozu, žēlastība un patiesība ir notikusi caur Jēzu Kristu.

Otrā dienā Jānis Jēzu ierauga nākam un saka: “Redzi, Tas Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus.

Un ieraudzījis Jēzu staigājam, viņš saka: “Redzi, Tas Dieva Jērs!”

Šis pirmais atrod savu brāli Sīmani un uz to saka: “Mēs to Mesiju esam atraduši (tas ir tulkots: Kristus).”

Natanaēls atbildēja un uz Viņu saka: “Rabbi, Tu esi Dieva Dēls, Tu esi Israēla Ķēniņš.”

Un tur seši akmeņu ūdens trauki bija likti pēc Jūdu šķīstīšanas, un ikkatrā sagāja divi līdz trīs mēri. Jēzus uz tiem saka: “Pildiet šos traukus ar ūdeni!” Un tie tos pildīja līdz malai pilnus. Un Viņš uz tiem saka: “Smeļat nu un nesat barības sargam;” un tie to nesa. Kad nu barības sargs ūdeni baudīja, kas bija palicis par vīnu (un nezināja, no kurienes tas bija, bet sulaiņi to zināja, kas ūdeni bija smēluši), tad barības sargs aicina brūtgānu Un uz to saka: “Ikkatrs cilvēks papriekš ceļ priekšā labo vīnu, un kad tie iedzērušies, plānāko; tu labo vīnu līdz šim esi pataupījis.”

Un pātagu taisījis no auklām, Viņš izdzina visus no Dieva nama ārā un arī avis un vēršus un izkaisīja mijējiem naudu un apgāza galdus, Un sacīja baložu pārdevējiem: “Nesiet to projām! Nedariet Mana Tēva namu par tirgus namu!” Bet Viņa mācekļi pieminēja, ka ir rakstīts: “Karstums Tava nama dēļ Mani aprij.” Tad Jūdi atbildēja un uz Viņu sacīja: “Kādu zīmi Tu mums rādi, ka Tu šās lietas dari?” Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Noplēsiet šo Dieva namu, tad Es to atkal uzcelšu trijās dienās?”

Ja jūs neticat, kad Es jums saku par zemes lietām; kā jūs tad ticēsiet, kad Es jums sacīšu par debesu lietām? Jo neviens nav braucis uz debesīm kā vien Tas, kas ir nācis no debesīm, Tas Cilvēka Dēls, kas ir debesīs. Un kā Mozus tuksnesī čūsku ir paaugstinājis, tāpat Tam Cilvēka Dēlam būs tapt paaugstinātam, Lai ikviens, kas tic uz Viņu, dabū mūžīgu dzīvošanu. Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš Savu vienpiedzimušo Dēlu devis, ka visiem tiem, kas tic uz Viņu, nebūs pazust, bet dabūt mūžīgu dzīvošanu. Jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, ka Tas pasauli sodītu, bet ka pasaule caur Viņu taptu pestīta. Kas tic uz Viņu, tas netop sodīts, bet kas netic, tas jau ir sodīts, tāpēc ka tas nav ticējis uz Vienpiedzimušā Dieva Dēla Vārdu.

Kas nāk no augšienes, tas ir pār visiem; kas ir no zemes, tas ir no zemes: kas nāk no debesīm, tas ir pār visiem.

Tas Tēvs mīļo To Dēlu un visas lietas ir devis Viņa rokā. Kas tic uz To Dēlu, tam ir mūžīga dzīvība; bet kas Tam Dēlam neklausa, tas dzīvību neredzēs, bet Dieva dusmība uz tā paliek.”

Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāpst. Bet ja kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam neslāps ne mūžam; bet ūdens, ko Es tam došu, iekš viņa taps par ūdens avotu, kas verd uz mūžīgu dzīvošanu.”

Tā sieva uz Viņu saka: “Es zinu, ka tas Mesija nāk, kas saukts Kristus; kad Tas nāks, Tas mums visu pasludinās.” Jēzus uz to saka: “Es Tas esmu, kas ar tevi runā.”

Tādēļ Jūdi jo vairāk Viņu meklēja nokaut, ka Viņš ne vien sabatu nesvētīja, bet arī sacīja, ka Dievs esot Viņa paša Tēvs, Sevi līdzinādams Dievam. Tad Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Patiesi, patiesi, Es jums saku: Tas Dēls neko nevar darīt no Sevis paša, ja Tas neredz To Tēvu tā darām, jo, ko Šis dara, to arī Tas Dēls dara tāpat. Jo Tas Tēvs mīļo To Dēlu, un Tam rāda visu, ko pats dara un Tam rādīs lielākas lietas nekā šās, ka jums jābrīnās. Jo itin kā Tas Tēvs miroņus uzmodina un dara dzīvus, tāpat arī Tas Dēls dara dzīvus, kurus gribēdams. Jo Tas Tēvs nevienu netiesā, bet visu tiesu ir devis Tam Dēlam, Ka visiem būs To Dēlu godāt, itin kā tie To Tēvu godā; kas To Dēlu negodā, tas negodā To Tēvu, kas Viņu sūtījis. Patiesi, patiesi, Es jums saku: kas Manu vārdu dzird un Tam tic, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīga dzīvība, un tas nenāk sodībā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā.

Patiesi, patiesi, Es jums saku: tā stunda nāk un jau tagad ir, ka tie mirušie dzirdēs Dieva Dēla balsi, un kas to dzird, tie dzīvos. Jo itin kā Tam Tēvam ir dzīvība iekš Sevis paša, tāpat Viņš arī Tam Dēlam ir devis, ka Tam dzīvība ir iekš Sevis paša. Un Viņš Tam varu devis, arī tiesu turēt, tādēļ ka Tas ir Tas Cilvēka Dēls. Nebrīnāties par to, jo tā stunda nāk, kurā visi, kas ir kapos, Viņa balsi dzirdēs Un izies ārā, tie, kas labu darījuši, pie augšāmcelšanās uz dzīvību, bet kas ļaunu darījuši, pie augšāmcelšanās uz sodību.

Un Jēzus uz tiem sacīja: “Es esmu dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tas neizsalks: un kas tic uz Mani, tam neslāps nemūžam.

Jo Es esmu no debesīm nācis, ne lai Es daru Savu prātu, bet Tā prātu, kas Mani sūtījis.

Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm; ja kas ēd no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Un maize, ko Es došu, ir Mana miesa, ko Es došu par pasaules dzīvību.”

Tad Jēzus uz tiem sacīja: “Patiesi, patiesi, Es jums saku: ja jūs Tā Cilvēka Dēla miesu neēdat un Viņa asinis nedzerat, tad dzīvības nav iekš jums. Kas Manu miesu ēd un Manas asinis dzer, tam ir mūžīga dzīvība, un Es viņu uzmodināšu pastara dienā. Jo Mana miesa ir patiess ēdiens un Manas asinis ir patiess dzēriens. Kas Manu miesu ēd un Manas asinis dzer, tas paliek iekš Manis un Es iekš tā.

Tad no Viņa mācekļiem daudzi, to dzirdēdami, sacīja: “Šī valoda ir grūta, kas to var ieklausīties?” Tad Jēzus pie Sevis zinādams, ka Viņa mācekļi par to kurnēja, uz tiem sacīja: “Vai tas jums ir par piedauzīšanu? Bet kad nu jūs redzētu Cilvēka Dēlu uzkāpjam, kur Viņš papriekš bijis? Gars ir, kas dara dzīvu, miesa neder nenieka. Vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un ir dzīvība.

Un Viņš sacīja: “Tādēļ Es jums esmu sacījis, ka neviens pie Manis nevar nākt, ja tas viņam nav dots no Mana Tēva.”

No tā brīža daudzi no Viņa mācekļiem atkāpās un vairs nestaigāja ar Viņu. Tad Jēzus sacīja uz tiem divpadsmit: “Vai jūs arīdzan gribat aiziet?” Sīmanis Pēteris Viņam atbildēja: “Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi,

Jēzus tiem atbildēja un sacīja: “Mana mācība nav Mana, bet Tā, kas Mani sūtījis. Ja kas grib Viņa prātu darīt, tas atzīs, vai šī mācība ir no Dieva, jeb vai Es pats no Sevis runāju. Kas no sevis runā, tas meklē savu paša godu; bet kas meklē Tā godu, kas Viņu sūtījis, Tas ir patiesīgs, un iekš Tā nav netaisnības.

Tad Jēzus atkal uz tiem runāja sacīdams: “Es esmu pasaules gaišums. Kas Man iet pakaļ, tas nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaišums.”

Un ja Es arī tiesāju, tad Mana tiesa ir taisna; jo Es neesmu viens, bet Es un Tas Tēvs, kas Mani sūtījis.

Es dodu liecību par Sevi, un Tas Tēvs, kas Mani sūtījis, dod liecību par Mani.”

Un Viņš uz tiem sacīja: “Jūs esat no tā, kas ir zemē, Es no tā, kas ir augšā; jūs esat no šīs pasaules, Es neesmu no šīs pasaules. Tādēļ Es jums esmu sacījis ka jūs mirsiet savos grēkos. Jo ja jūs neticat, ka Es Tas esmu, tad jūs mirsiet savos grēkos.”

Tad Jēzus uz tiem sacīja: “Kad jūs To Cilvēka Dēlu paaugstināsiet, tad jūs sapratīsiet, ka Es Tas esmu, un ka Es neko nedaru no Sevis, bet itin to runāju, ko Mans Tēvs Man ir mācījis. Un kas Mani sūtījis, Tas ir ar Mani. Tas Tēvs Mani nav atstājis vienu, jo kas Viņam patīk, to Es allaž daru.”

Jēzus uz tiem sacīja: “Patiesi, patiesi, Es jums saku: pirms nekā Ābrahāms bija, Es esmu.”

Jēzus dzirdēja, ka tie to bija izdzinuši, un to atradis Viņš uz to sacīja: “Vai tu tici uz Dieva Dēlu?” Tas atbildēja un sacīja: “Kungs, kurš Tas ir, lai es ticu uz Viņu.” Un Jēzus uz to sacīja: “Tu Viņu esi redzējis, un kas ar tevi runā, ir Tas.” Un viņš sacīja: “Kungs, es ticu,” — un Viņu pielūdza.

Tad Jēzus atkal uz tiem sacīja: “Patiesi, patiesi, Es jums saku: Es esmu durvis pie avīm.

Es esmu labais gans: labais gans dod Savu dvēseli par avīm.

Es esmu labais gans un pazīstu Savas avis, un tās Mani pazīst. Itin kā Mani Tas Tēvs pazīst, tāpat arī Es To Tēvu pazīstu; un Es dodu Savu dzīvību par avīm. Man arī vēl citas avis, tās nav no šīs kūts. Arī tās Man būs atvest; un tās dzirdēs Manu balsi, un būs viens pats ganāmpulks, viens pats Gans. Tāpēc Tas Tēvs Mani mīl, kā Es Savu dzīvību dodu, lai Es to atkal ņemu. Neviens to neņem no Manis, bet Es to dodu no Sevis. Man ir vara, to dot, un Man ir vara, to atkal ņemt. Šo likumu Es esmu dabūjis no Sava Tēva.”

Jēzus tiem atbildēja: “Es jums to esmu sacījis, un jūs neticat. Darbi, ko Es daru Sava Tēva vārdā, šie dod liecību par Mani. Bet jūs neticat, jo jūs neesat no Manām avīm, kā Es jums esmu sacījis. Manas avis Manu balsi klausa, un Es tās pazīstu, un tās Man iet pakaļ. Un Es tām dodu mūžīgu dzīvību, un tās ne mūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas. Mans Tēvs, kas Man tās devis, ir lielāks pār visiem, un neviens tās nevar izraut no Mana Tēva rokas. Es un Tas Tēvs, mēs esam viens.”

Es un Tas Tēvs, mēs esam viens.” Tad Jūdi atkal pacēla akmeņus, Viņu nomētāt. Jēzus tiem atbildēja: “Daudz labus darbus Es jums esmu rādījis no Sava Tēva; kura darba dēļ jūs Mani mētājiet ar akmeņiem?” Jūdi Viņam atbildēja un sacīja: “Laba darba dēļ mēs Tevi nemētājam, bet zaimošanas dēļ un ka Tu cilvēks būdams pats Sevi dari par Dievu.”

Bet ja Es tos daru, tad, ja nu neticat Man, tad ticat jel tiem darbiem, lai jūs atzīstat un ticat, ka Tas Tēvs ir iekš Manis, un Es iekš Viņa.”

Jēzus uz to sacīja: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība; kas tic uz Mani, jebšu tas būtu miris, tas dzīvos, Un ikviens, kas dzīvo un tic uz Mani, tas nemirs ne mūžam. Vai tu to tici?” Tā uz Viņu saka: “Tiešām, Kungs, es ticu, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls, kam bija nākt pasaulē.”

Jēzus raudāja.

Un to sacījis Viņš stiprā balsī sauca: “Lācar, nāc ārā!” Tad mirušais izgāja, pie kājām un rokām saistīts ar autiem, un viņa vaigs bija aptīts ar sviedru autu. Un Jēzus uz tiem saka: “Atraisiet viņu, un lai viņš staigā.”

Otrā dienā liels ļaužu pulks uz svētkiem nācis, dzirdēdams, ka Jēzus nākot uz Jeruzālemi, Ņēma zarus no palmu kokiem un izgāja Viņam pretī un kliedza: “Ozianna, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā, Israēla Ķēniņš.”

Bet Jēzus tiem atbildēja sacīdams: “Tā stunda ir nākusi, ka Tas Cilvēka Dēls top pagodināts.

Tēvs, pagodini Savu vārdu.” Tad balss no debesīm nāca: “Es To esmu pagodinājis un To atkal pagodināšu.”

Un Es, kad Es no zemes būšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie Sevis.” Bet to Viņš sacīja zīmēdams, kādā nāvē Viņam bija mirt.

To Jesaja sacīja, kad tas Viņa godību redzēja un par Viņu runāja.

Kas Mani nicina un Manus vārdus nepieņem, tam ir, kas viņu tiesā: Vārds, ko Es esmu runājis, tas viņu tiesās pastara dienā. Jo Es no Sevis neesmu runājis, bet Tas Tēvs, kas Mani sūtījis, tas Man pavēlējis, ko lai Es saku, un ko lai Es runāju.

Un priekš Pashā svētkiem Jēzus zinādams, ka Viņa laiks bija nācis, no šīs pasaules iet pie Tā Tēva, tā kā Viņš mīlējis savējos, kas bija pasaulē, tā Viņš tos mīlēja līdz galam.

Kad viņš nu bija izgājis, tad Jēzus saka: “Tagad Tas Cilvēka Dēls ir pagodināts, un Dievs ir pagodināts iekš Viņa. Ja Dievs ir pagodināts iekš Viņa, tad arī Dievs Viņu pagodinās iekš Sevis paša un Viņu drīz pagodinās.

Jēzus uz to saka: “Es esmu ceļš un patiesība un dzīvība; neviens nenāk pie Tā Tēva, kā vien caur Mani. Kad jūs Mani būtu pazinuši, tad jūs arī būtu pazinuši Manu Tēvu, un no šī laika jūs Viņu pazīstat un Viņu esat redzējuši.”

Vai tu netici, ka Es esmu iekš Tā Tēva, un Tas Tēvs ir iekš Manis? Vārdus, ko Es uz jums runāju, tos Es nerunāju no Sevis; bet Tas Tēvs, kas ir iekš Manis, Tas dara tos darbus. Ticiet Man, ka Es esmu iekš Tā Tēva un Tas Tēvs iekš Manis; ja ne, tad jel ticiet Man to darbu dēļ.

Patiesi, patiesi, Es jums saku: kas tic uz Mani, tas arīdzan tos darbus darīs, ko Es daru, un darīs lielākus nekā šos; jo Es eju pie Sava Tēva. Un ko jūs lūgsiet Manā Vārdā, to Es gribu darīt, lai Tas Tēvs top godāts iekš Tā Dēla. Kad jūs ko lūgsiet Manā Vārdā, to Es darīšu. Ja jūs Mani mīlat, tad turiet Manus baušļus.

Tajā dienā jūs atzīsiet, ka Es esmu iekš Sava Tēva, un jūs iekš Manis un Es iekš jums.

Kas Mani nemīl, tas Manus vārdus netur, un tas vārds, ko jūs dzirdat, nav Mans, bet Tā Tēva, kas Mani sūtījis.

Jūs esat dzirdējuši, ka Es jums esmu sacījis: Es noeju un atkal atnāku pie jums, kad jūs Mani mīlētu, tad jūs priecātos, ka Es esmu sacījis: Es noeju pie Tā Tēva. Jo Tas Tēvs ir lielāks nekā Es.

Es esmu īstenais vīna koks, un Mans Tēvs ir vīna dārznieks.

Es esmu vīna koks, jūs tie zari; kas paliek iekš Manis un Es iekš viņa, tas nes daudz augļus; jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt. Ja kas nepaliek iekš Manis, tas ir izmests, tā kā kāds zars, un ir sakaltis; un tie top sakrāti un ugunī iemesti un sadedzināti. Ja jūs paliekat iekš Manis, un Mani vārdi paliek iekš jums, tad jūs lūgsiet, ko gribēdami, un tas jums notiks.

Itin kā Tas Tēvs Mani mīlējis, tā Es arīdzan jūs esmu mīlējis; paliekat iekš Manas mīlestības. Ja jūs Manus baušļus turēsiet, tad jūs paliksiet iekš Manas mīlestības, itin kā Es Sava Tēva baušļus esmu turējis un palieku iekš Viņa mīlestības. To Es jums esmu runājis, lai Mans prieks paliek iekš jums, un jūsu prieks top pilnīgs.

Šis ir Mans bauslis, ka jūs viens otru mīlējāt, itin kā Es jūs esmu mīlējis. Nevienam nav lielāka mīlestība nekā šī, kad kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem.

Ja pasaule jūs ienīst, tad ziniet, ka tā Mani papriekš ienīdējusi.

Kas Mani ienīst, tas ienīst arī Manu Tēvu.

Tas Mani pagodinās, jo no Manis Viņš ņems un jums to pasludinās. Viss, kas Tam Tēvam ir, tas ir Mans, tāpēc Es esmu sacījis: Viņš ņems no Manis un jums pasludinās.

Tagad mēs zinām, ka Tu visu zini, un nevienam nevajag Tevi jautāt; tāpēc mēs ticam, ka Tu esi izgājis no Dieva.”

Redzi, laiks nāk un jau ir nācis, ka jūs izklīdīsiet, ikviens uz savu vietu, un Mani pametīsiet vienu pašu. Un Es neesmu viens, jo Tas Tēvs ir ar Mani. To Es uz jums esmu runājis, lai jums miers būtu iekš Manis. Pasaulē jums būs bēdas; bet turat drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis. ”

To Jēzus runāja un pacēla Savas acis uz debesīm un sacīja: “Tēvs, tā stunda ir nākusi; pagodini Savu Dēlu, lai arī Tavs Dēls Tevi pagodina. Itin kā Tu Viņam esi devis varu pār visu miesu, lai Viņš visiem tiem, ko Tu Viņam esi devis, dotu mūžīgu dzīvību. Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi Tevi atzīst, vienīgo patieso Dievu, un To, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu. Es Tevi esmu pagodinājis virs zemes, Es esmu padarījis to darbu, ko Tu Man esi devis, lai Es to daru. Un tagad pagodini Mani, Tu Tēvs, pie Sevis paša ar to godību, kas Man bija pie Tevis, pirms nekā pasaule bija.

Es lūdzu par tiem; Es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, ko Tu Man esi devis, jo tie ir Tavi. Viss, kas Man pieder, tas Tev pieder; un kas Tev pieder, tas Man pieder; un Es esmu pagodināts iekš tiem.

Bet tagad Es nāku pie Tevis un to runāju iekš pasaules, lai Mans prieks ir pilnīgs iekš tiem. Es tiem Tavu Vārdu esmu devis, un pasaule tos ir ienīdējusi, tāpēc ka tie nav no pasaules, itin kā Es neesmu no pasaules.

Lai visi ir viens, itin kā Tu Tēvs iekš Manis un Es iekš Tevis, lai arī tie ir viens iekš Mums, lai pasaule tic, ka Tu Mani esi sūtījis. Un Es to godību, ko Tu Man esi devis, tiem esmu devis, lai tie ir viens, itin kā Mēs esam viens, Es iekš tiem un Tu iekš Manis, ka tie ir pilnīgi viens, lai pasaule atzīst, ka Tu Mani esi sūtījis un tos mīlējis, itin kā Tu Mani esi mīlējis. Tēvs, Es gribu, ka, kur Es esmu, arī tie ir pie Manis, ko Tu Man esi devis, lai tie redz Manu godību, ko Tu Man esi devis, jo Tu Mani esi mīlējis priekš pasaules iesākuma.

Tie Viņam atbildēja: “Jēzu no Nacaretes.” Jēzus uz tiem saka: “Es tas esmu.” Un pie tiem stāvēja arī Jūdas, kas Viņu nodeva. Kad nu Jēzus uz tiem sacīja: “Es tas esmu;” tad tie atkāpās atpakaļ un krita pie zemes.

Jēzus atbildēja: “Mana valstība nav no šīs pasaules; ja Mana valstība būtu no šīs pasaules, tad Mani kalpi par to kautos, ka Es tiem Jūdiem netaptu nodots. Bet nu Mana valstība nav no tejienes.” Tad Pilāts uz Viņu sacīja: “Tad Tu tomēr esi Ķēniņš?” Jēzus atbildēja: “Tu to saki, Es esmu Ķēniņš. Es tāpēc esmu dzimis un tāpēc pasaulē nācis, ka Man būs patiesību apliecināt. Ikviens, kas ir no patiesības, dzird Manu balsi.”

Un karavīri nopina ērkšķu kroni un to uzlika uz Viņa galvu un Tam apvilka purpura mēteli, Un sacīja: “Esi sveicināts, Tu Jūdu Ķēniņ!” un Viņam sita vaigā.

Tad Jūdi viņam atbildēja: “Mums ir bauslība, un pēc mūsu bauslības Viņam būs mirt; jo Viņš pats Sevi par Dieva Dēlu darījis.”

Bet tā bija sataisāmā diena uz Pashā, ap sesto stundu. Un viņš uz Jūdiem saka: “Redziet, jūsu Ķēniņš!” Bet tie brēca: “Nost! nost! sit To krustā.” Pilāts uz tiem saka: “Vai man jūsu Ķēniņu būs sist krustā?” Tie augstie priesteri atbildēja: “Mums nav ķēniņa, tik vien ķeizars.”

Un Pilāts rakstīja virsrakstu un to lika krusta galā, un tur bija rakstīts: JĒZUS NO NACARETES, JŪDU ĶĒNIŅŠ. Šo virsrakstu daudz Jūdu lasīja, jo vieta, kur Jēzus tapa krustā sists bija tuvu pie pilsētas. Un tas bija rakstīts ebrejiski, grieķiski un latīniski. Tad Jūdu augstie priesteri uz Pilātu sacīja: “Neraksti: Jūdu Ķēniņš, bet ka Viņš sacījis: Es esmu Jūdu Ķēniņš.” Pilāts atbildēja: “Ko esmu rakstījis, to esmu rakstījis.”

Pēc tam Jēzus zinādams, ka jau viss bija pabeigts, lai raksti taptu piepildīti, saka: “Man slāpst.”

Kad nu Jēzus to etiķi bija ņēmis, tad Viņš sacīja: “Tas ir piepildīts.” Un, galvu nokāris, Viņš izlaida garu.

Un redz divus eņģeļus baltās drēbēs sēžam, vienu galvgalā, otru kājgalā, kur Jēzus miesas bija gulējušas. Un tie uz viņu saka: “Sieva, ko tu raudi?” tā uz tiem saka: “Tie manu Kungu paņēmuši, un es nezinu, kur tie Viņu likuši.” Un to sacījusi viņa apgriezās un redz Jēzu stāvam, un nezināja, to esam Jēzu. Jēzus uz to saka: “Sieva, ko tu raudi? Ko tu meklē?” Viņa domādama, ka Viņš dārznieks, uz To saka: “Kungs, ja tu Viņu esi aiznesis, tad saki man, kur tu Viņu noliki, ka es Viņu varu dabūt.” Jēzus uz to saka: “Marija!” tā apgriezusies uz Viņu saka: “Rabbuni!” (Tas ir: Mācītājs.)

Šai pirmā nedēļas dienā, kad vakars bija meties, kad mācekļi aiz aizslēgtām durvīm bija sapulcējušies, bīdamies no Jūdiem, tad Jēzus nāca un iestājās viņu vidū un uz tiem saka: “Miers ar jums!”

Un pēc astoņām dienām Viņa mācekļi atkal tur bija iekšā un Toms pie viņiem. Jēzus nāk, kad durvis bija aizslēgtas, un iestājās vidū starp tiem un sacīja: “Miers ar jums.” Pēc tam Viņš saka uz Tomu: “Stiep šurp savu pirkstu un aplūko Manas rokas, un sniedz šurp savu roku un liec to Manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs.” Toms atbildēja un uz Viņu sacīja: “Mans Kungs un mans Dievs.”

Arī vēl daudz citas zīmes Jēzus darījis Savu mācekļu priekšā, kas nav rakstītas šinī grāmatā. Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticat, ka Jēzus ir Tas Kristus, Dieva Dēls, un lai jums, kad jūs ticat, dzīvība ir iekš Viņa Vārda.

Bet Viņš uz tiem sacīja: “Metiet tīklu pa laivas labo pusi, tad jūs atradīsiet.” Tad tie izmeta tīklu un vairs nespēja to vilkt tā pulka zivju dēļ. Tad māceklis, ko Jēzus mīlēja, uz Pēteri saka: “Tas ir Tas Kungs!” Tad Pēteris dzirdēdams, ka Tas esot Tas Kungs, drēbi apvilka (jo viņš bija noģērbies) un iemetās jūrā.

(Un vēl daudz citas lietas Jēzus ir darījis, un ja visas tās pēc kārtas uzrakstītu, tad man šķiet, ka arī visa pasaule tās sarakstītas grāmatas nevarētu saņemt. Āmen.)

Tiem Viņš arīdzan pēc Savas ciešanas caur daudz skaidrām zīmēm Pats dzīvs bija parādījies, no tiem četrdesmit dienas redzēts un uz tiem runādams par Dieva valstības lietām.

Un to sacījis, Viņš tiem redzot tapa uzcelts, un viens padebesis To uzņēma no viņu acīm. Un kad tie skatījās uz debesīm, Viņam uzkāpjot, redzi, tad divi vīri pie tiem stāvēja baltās drēbēs, Un sacīja: “Jūs Galileju vīri, ko jūs stāvat skatīdamies uz debesīm! Šis Jēzus, kas ir uzņemts no jums uz debesīm, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs uzkāpjam.”

Jūs Israēla vīri, klausiet šos vārdus: Jēzu no Nacaretes, vīru no Dieva skaidri ierādītu jūsu starpā caur spēcīgiem darbiem un brīnumiem un zīmēm, ko Dievs darījis caur Viņu jūsu starpā, kā jūs paši to zināt, Šo, pēc Dieva nolemta padoma un priekšzināšanas nodotu, jūs esat ņēmuši, caur netaisnu rokām pie krusta piekaluši un nokāvuši —

To tas paredzēdams ir runājis par Kristus augšāmcelšanos, ka Viņa dvēsele nav pamesta kapā nedz Viņa miesa redzējusi satrūdēšanu.

Tad nu caur Dieva labo roku paaugstināts un no Tā Tēva dabūjis Tā Svētā Gara apsolīšanu, Viņš ir izlējis to, ko jūs tagad redzat un dzirdat,

Tad nu visam Israēla namam būs tiešām zināt, ka Dievs Viņu ir darījis par Kungu un Kristu, šo pašu Jēzu, ko jūs esat situši krustā.”

Bet dzīvības Lielkungu jūs esat nokāvuši, ko Dievs ir uzmodinājis no miroņiem; tam mēs esam liecinieki.

Tad jums visiem un visiem Israēla ļaudīm būs zināt, ka šis jūsu priekšā stāv vesels tik vien caur Jēzus Kristus no Nacaretes vārdu, ko jūs esat krustā situši, un ko Dievs no miroņiem uzmodinājis. Šis ir akmens, no jums nama taisītājiem atmests, kas palicis par stūra akmeni. Un pestīšana nav caur citu nevienu, jo arīdzan cits vārds apakš debess cilvēkiem nav dots, caur ko mums būs mūžīgi dzīvot.”

Mūsu tēvu Dievs ir uzmodinājis Jēzu, ko jūs esat nokāvuši, To piekārdami pie koka. Šo Dievs caur Savu labo roku ir paaugstinājis par Lielkungu un Pestītāju, Israēlim dot atgriešanos un grēku piedošanu.

Bet viņš, Svēta Gara pilns būdams, skatījās uz debesīm un redzēja Dieva godību un Jēzu stāvam pie Dieva labās rokas, Un sacīja: redzi, es debesis redzu atvērtas un To Cilvēka Dēlu stāvam pie Dieva labās rokas.

Un rakstu gabals, ko tas lasīja, bija šis: “Viņš ir tā kā avs pie kaušanas vests un itin kā jērs apklusis sava cirpēja priekšā, tāpat Viņš Savu muti neatdara.

Tas ir tas vārds, ko Viņš Israēla bērniem ir sūtījis, pasludinādams prieku un mieru caur Jēzu Kristu: Šis ir Kungs pār visiem.

Kā Dievs ar Svētu Garu un spēku ir svaidījis Jēzu no Nacaretes, kas ir apkārt gājis, labu darīdams un dziedinādams visus no velna uzvarētos; jo Dievs bija ar Viņu.

Šo Dievs ir uzmodinājis trešā dienā un Viņam licis parādīties Ne visiem ļaudīm, bet tiem papriekš no Dieva ieceltiem lieciniekiem, mums, kas ar Viņu esam ēduši un dzēruši pēc Viņa augšām celšanās no miroņiem. Un Viņš mums ir pavēlējis, ļaudīm pasludināt un apliecināt, Viņu esam no Dieva iestādīto Soģi pār dzīviem un mirušiem. Viņam visi pravieši dod liecību, ka caur Viņa vārdu ikviens, kas tic uz Viņu, dabū grēku piedošanu.”

Tos izstāstīdams un viņiem priekšā likdams, ka Kristum bija ciest un augšām celties no miroņiem, un sacīja: “Šis ir Tas Kristus Jēzus, ko es jums pasludināju.”

Ka Kristum bija jācieš, un ka Viņš, pirmais, kas no miroņiem augšāmcēlies, gaismu pasludinās Saviem ļaudīm un pagāniem.”

Par Savu Dēlu, (kas pēc miesas ir cēlies no Dāvida sēklas. Un pēc svētīšanas Gara caur augšāmcelšanos no miroņiem spēkā ir parādīts Dieva dēls), par Jēzu Kristu, mūsu Kungu,

Tad nu mums no ticības taisnotiem miers ir pie Dieva caur mūsu Kungu Jēzu Kristu,

Bet Dievs Savu mīlestību uz mums parāda, ka Kristus par mums ir nomiris, kad mēs vēl bijām grēcinieki. Tad nu mēs tagad caur Viņa asinīm taisnoti jo vairāk caur Viņu tapsim glābti no dusmības. Jo ja mēs ienaidnieki būdami, ar Dievu esam salīdzināti caur Viņa Dēla nāvi, tad nu salīdzināti, mēs jo vairāk tapsim glābti caur Viņa dzīvību. Un ne vien tā, bet mēs arī lielāmies ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, caur ko mēs tagad salīdzināšanu esam dabūjuši.

Bet ja mēs ar Kristu esam miruši, tad ticam, ka ar Viņu arī dzīvosim, Zinādami, ka Kristus no miroņiem uzmodināts vairs nemirst; nāve pār Viņu vairs nevalda. Jo ko Viņš miris, to Viņš grēkam nomiris vienreiz; bet ko Viņš dzīvo, to Viņš dzīvo Dievam. Tāpat turaties arī jūs, ka grēkam esat nomiruši, bet dzīvojiet Dievam iekš Kristus Jēzus, mūsu Kunga.

Jo grēka nopelns ir nāve; bet Dieva dāvana ir mūžīga dzīvība iekš Kristus Jēzus, mūsu Kunga.

Tad nu nav nekādas pazudināšanas tiem, kas ir iekš Kristus Jēzus, kas nestaigā pēc miesas, bet pēc Gara. Jo dzīvības Gara bauslība iekš Kristus Jēzus mani ir atsvabinājusi no grēka un nāves bauslības. Jo kad tas bauslībai nebija iespējams, tāpēc ka tā caur miesu bija nespēcīga, tad Dievs ir sūtījis Savu paša Dēlu grēcīgas miesas līdzībā un grēka dēļ un grēku pazudinājis iekš miesas,

Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības? Vai bēdas, vai bailība, vai vajāšana, vai bads, vai plikums, vai liksta, vai zobens?

Jo es zinu tiešām, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne valdības, ne spēki, ne klātbūdamas, ne nākamas lietas, Ne augstums, ne dziļums, nedz cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir iekš Kristus Jēzus, mūsu Kunga.

Tiem tie tēvi, no kuriem arī Kristus pēc miesas; Tas ir Dievs pār visiem, augsti teicams mūžīgi. Āmen.

Jo ja tu ar savu muti Jēzu apliecināsi par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu no miroņiem ir uzmodinājis, tad tu mūžīgi dzīvosi.

Jo tādēļ Kristus arī miris un augšāmcēlies un atkal dzīvs tapis, ka Tas būtu Kungs pār mirušiem un dzīviem.

Jo Kristus mani nav sūtījis kristīt, bet evaņģēliju sludināt, ne ar gudriem vārdiem, lai Kristus krusts netop iznīcināts. Jo vārds no krusta ir ģeķība tiem, kas pazūd, bet mums, kas topam izglābti, tas ir Dieva spēks.

Bet mēs sludinām Kristu, To krustā sisto, kas Jūdiem apgrēcība un Grieķiem ģeķība; Bet tiem aicinātiem, tā Jūdiem kā Grieķiem, mēs sludinām Kristu kā Dieva spēku un Dieva gudrību.

Bet no Viņa jūs esat iekš Kristus Jēzus, kas mums no Dieva ir dots par gudrību un taisnību un svētu darīšanu un pestīšanu.

Jo nedomāju, ka es jūsu starpā ko zinot, kā vien Jēzu Kristu un To pašu krustā sistu.

To neviens no šīs pasaules virsniekiem nav atzinis; jo, ja tie To būtu atzinuši, tad tie godības Kungu nebūtu krustā situši.

Ka mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā sanākam, jūs un mans gars ar mūsu Kunga Jēzus Kristus spēku,

Tāpēc izmetat ārā to veco raugu, ka esat jauna mīkla, itin kā jūs esat neraudzēti; jo arī par mums mūsu Pashā jērs ir upurēts, tas ir Kristus.

Tomēr mums ir viens Dievs, Tas Tēvs, no kā visas lietas, un mēs uz Viņu, un viens Kungs Jēzus Kristus, caur ko visas lietas, un mēs caur Viņu.

Tāpēc jums daru zināmu, ka neviens, kas caur Dieva Garu runā, Jēzu nenolād un neviens nevar Jēzu saukt par Kungu kā vien caur Svēto Garu.

Bet jūs esat Kristus miesa un locekļi, ikviens pēc savas kārtas. Un citus Dievs ir iecēlis draudzē pirmā kārtā par apustuļiem, otrā kārtā par praviešiem, trešā kārtā par mācītājiem, tad brīnumu darītājus, pēc tam, kam dāvanas dziedināt, palīgus, valdītājus, dažādas valodas.

Jo mācīdams visu papriekš esmu devis, ko es arī esmu dabūjis, ka Kristus par mūsu grēkiem ir nomiris pēc rakstiem, Un ka Tas ir aprakts, un ka Tas trešā dienā uzmodināts pēc rakstiem, Un ka Tas ir redzēts no Kefasa, pēc no tiem divpadsmit. Un pēc Tas ir redzēts no vairāk nekā piecsimt brāļiem vienā reizē, no kuriem vēl daudz dzīvi un citi arī aizmiguši.

Bet nu Kristus ir uzmodināts no miroņiem, Viņš pirmais ir tapis no tiem, kas ir aizmiguši. Jo kad caur vienu cilvēku nāve, tad arī caur vienu cilvēku miroņu augšāmcelšanās. Jo tā kā iekš Ādama visi mirst, tāpat arī iekš Kristus visi taps dzīvi darīti. Bet ikviens savā kārtā: pirmais ir Kristus, pēc tie, kas Kristum pieder pie Viņa atnākšanas. Pēc tam gals, kad Viņš nodos Valstību Dievam Tam Tēvam, kad Viņš iznīcinās visu valdību un visu varu un spēku. Jo Viņam pienākas valdīt, tiekams Viņš visus ienaidniekus būs licis Sev apakš kājām. Pēdējais ienaidnieks, kas taps izdeldēts, ir nāve. Jo Tas Viņam visu ir licis apakš kājām, tomēr kad saka, ka viss Viņam padots, tad protams, ka bez Tā, kas Viņam visu padevis. Bet kad Viņam viss būs padots, tad arī pats Tas Dēls taps padots Tam, kas Viņam visu ir padevis, lai Dievs ir viss iekš visiem.

Bet viņu sirdis ir apcietinātas; jo līdz šai dienai viņiem veco derību lasot tas pats apsegs paliek un netop atsegts, jo tas zūd caur Kristu.

Bet ja mūsu evaņģēlijs ir apsegts, tad tas ir apsegts iekš tiem, kas pazūd; Iekš tiem šās pasaules dievs ir apstulbojis neticīgās sirdis, lai tiem nespīd godības pilna evaņģēlija spožums no Kristus, kas ir Dieva ģīmis. Jo mēs nesludinām paši sevi, bet Kristu Jēzu, To Kungu; bet sevi, ka esam jūsu kalpi Jēzus dēļ. Jo Dievs, kas sacījis, lai gaisma aust no tumsības, Tas ir atspīdējis mūsu sirdīs, apgaismošanu dot, ka atzīstam Dieva godību iekš Jēzus Kristus vaiga.

Jo mums visiem būs parādīties priekš Kristus soģa krēsla, lai ikviens dabū, ko miesās būdams darījis, vai labu, vai ļaunu.

Tad nu, ja kas ir iekš Kristus, tas ir jauns radījums. Kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir palicis jauns.

Jo To, kas nekāda grēka nav zinājis, Viņš priekš mums ir darījis par grēku, ka mēs iekš Tā kļūtu Dieva taisnība.

Jo jūs zināt mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, ka Tas, bagāts būdams, jūsu dēļ ir tapis nabags, lai jūs caur Viņa nabadzību kļūtu bagāti.

Es ar Kristu esmu krustā sists, bet es dzīvoju, tomēr vairs ne es, bet iekš manis dzīvo Kristus, un ko es tagad dzīvoju miesā, to dzīvoju ticībā uz To Dieva Dēlu, kas mani mīlējis un Pats par mani nodevies.

Kristus mūs ir atpircis no bauslības lāsta, priekš mums par lāstu palicis, (jo ir rakstīts: “Nolādēts ikviens, kas kārts pie koka”),

Bet kad laika piepildīšana nāca, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas un noliktu apakš bauslības, Ka Viņš tos, kas bija apakš bauslības, atpirktu, ka mēs bērnu tiesu dabūtu.

Ka mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs, Tas godības Tēvs, jums dotu gudrības un parādīšanas Garu iekš Viņa atzīšanas, Apgaismotas prāta acis, ka jūs varat atzīt, kāda ir Viņa aicināšanas cerība, un cik bagāta Viņa mantojama godība pie svētiem, Un kāds Viņa spēka pārlieku augstais lielums pie mums, kas ticam, pēc Viņa varenā un spēcīgā darba, Ko Tas padarījis iekš Kristus, Viņu uzmodinādams no miroņiem, un Viņu sēdinādams pie Savas labās rokas debesīs, Pāri par ikkatru virsniecību un valdību un spēku un kundzību un ikkatru vārdu, kas top dēvēts ne vien šinī laikā bet arī nākamā. Un Tas ir padevis visas lietas apakš Viņa kājām, un Viņu visās lietās devis par galvu draudzei, Kas ir Viņa miesa un Tā pilnums, kas visur visu piepilda.

Uztaisīti uz apustuļu un praviešu pamata, kur Pats Jēzus Kristus ir stūra akmens, Uz kā viss nams taisīts aug par svētu Dieva namu iekš Tā Kunga; Uz kā arī jūs topat līdz uztaisīti par Dieva mājas vietu iekš Gara.

Kas ir nokāpis, tas ir Tas Pats, kas arī uz augšu kāpis, tālu pār visām debesīm, ka Tas visu piepildītu.)

Bet patiesīgi būdami iekš mīlestības lai augam visās lietās iekš Tā, kas ir galva, proti Kristus, No kā visa miesa top salaista un sastiprināta caur visādām palīdzības saitēm pēc tā spēka, kas ikkatram loceklim ir, ka tā miesa uzaug pati uztaisīdamies iekš mīlestības.

Tad nu Dievam dzenaties pakaļ kā mīļi bērni. Un staigājiet iekš mīlestības, kā arī Kristus mūs ir mīlējis un Pats par mums nodevies par dāvanu un upuri Dievam par saldu smaržu.

Jo mēs esam Viņa miesas locekļi, no Viņa miesām un no Viņa kauliem.

Tāds prāts lai jums ir, kāds arī Kristum Jēzum bijis, Kas Dieva ģīmī būdams neturēja par laupījumu, Dievam līdzi būt, Bet Pats Sevi ir iztukšojis un kalpa ģīmi pieņēmis un tā kā cits cilvēks tapis, Un cilvēka kārtā atrasts Pats Sevi pazemoja, paklausīgs palicis līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei. Tāpēc arī Dievs Viņu varen ir paaugstinājis un Viņam dāvinājis vārdu, kas iet pār visiem vārdiem; Ka Jēzus vārdā būs ceļus locīt visiem tiem, kas ir debesīs un virs zemes un apakš zemes, Un ikkatrai mēlei būs apliecināt, ka Jēzus Kristus ir Tas Kungs par godu Dievam, Tam Tēvam.

Lai es atzīstu Viņu un Viņa augšāmcelšanās spēku un līdz ciešanu ar Viņu un Viņam līdzīgs topu nāvē, Vai jel varētu nākt pie augšāmcelšanās no miroņiem.

Tas mūs ir izrāvis no tumsības varas un pārstādījis Sava mīļā Dēla valstībā, Iekš kā mums ir tā pestīšana caur Viņa asinīm, grēku piedošana; Tas ir Tā neredzamā Dieva ģīmis, visu radījumu pirmdzimtais. Jo iekš Viņa visas lietas ir radītas, kas debesīs un virs zemes, redzamās un neredzamās, lai gan troņi, lai gan kundzības, lai gan virsniecības, lai gan valdības, visas lietas ir radītas caur Viņu un uz Viņu. Un Viņš ir priekš visām lietām, un visas lietas pastāv iekš Viņa; Un Viņš ir miesai galva, proti draudzei; Viņš ir iesākums, pirmdzimtais no mirušiem, ka Viņš starp visiem būtu pirmais. Jo Tam Tēvam ir paticis, ka iekš Viņa mājotu visa pilnība, Un ka caur Viņu un uz Viņu visu salīdzinātu, gan to, kas virs zemes, gan to, kas debesīs, mieru darīdams caur Viņu, caur Viņa krusta asinīm.

Lai viņu sirdis taptu iepriecinātas, un viņi taptu savienoti iekš mīlestības un bagātīgi piepildīti ar saprašanu, atzīt Dieva, Tā Tēva, un Kristus noslēpumu. Iekš Tā ir apslēpta visa gudrības un atzīšanas bagātība.

Jo iekš Viņa mājo visa Dievības pilnība cilvēka miesās. Un jūs esat pilnīgi iekš Viņa, kas ir visas varas un valdības galva;

Un ir nopostījis valdības un varas un tās klaji smieklā licis un Savas uzvarēšanas godu pār tām parādījis caur Viņu.

Ja tad nu jūs ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad meklējiet to, kas ir augšā, kur Kristus ir, sēdēdams pie Dieva labās rokas.

Jo viens Dievs ir un viens vidutājs starp Dievu un cilvēkiem, tas cilvēks Kristus Jēzus, Kas Sevi pašu ir nodevis par atpirkšanas maksu priekš visiem par liecību savā laikā,

Un teicami liels ir tas dievbijāšanas noslēpums: Dievs ir parādīts miesā, taisnots garā, skatīts no eņģeļiem, sludināts tautām, ticēts pasaulē, uzņemts godībā.

Šo bausli turēt neaptraipītu, nenicinātu līdz mūsu Kunga Jēzus Kristus atspīdēšanai, Ko savā laikā parādīs Tas svētais un vienīgi varenais, Tas visu ķēniņu Ķēniņš un visu kungu Kungs, Kam vien ir nemirstība, kas dzīvo nepieejamā gaišumā, ko neviens cilvēks nav redzējis, nedz var redzēt. Tam lai ir gods un mūžīga vara! Āmen.

Es piekodināju Dieva un Tā Kunga Jēzus Kristus priekšā, kas nāks tiesāt dzīvus un mirušus, Viņa atspīdēšanu un Viņa valstību minēdams:

Gaidīdami mūžīgo cerības labumu un lielā Dieva un mūsu Pestītāja Jēzus Kristus godības atspīdēšanu;

Dievs dažu reizi un dažādi vecos laikos uz tēviem runājis caur praviešiem, šinīs pēdīgajās dienās uz mums ir runājis caur To Dēlu; To Viņš ir iecēlis par mantinieku pār visu; caur To Viņš arī pasauli radījis; Tas ir godības atspīdums un Viņa būšanas ģīmis un nes visas lietas caur Savu spēcīgo vārdu, un, šķīstīšanu no grēkiem darījis caur Sevi pašu, ir sēdies pie labās rokas godībai augstībā;

Jo kuram eņģelim Viņš jebkad ir sacījis: Tu esi Mans Dēls, šodien Es Tevi esmu dzemdinājis? Un atkal: Es Viņam būšu par Tēvu, un Viņš Man būs par Dēlu? Un kad Viņš atkal pirmdzimušo ieved pasaulē, Viņš saka: un visiem Dieva eņģeļiem būs Viņu pielūgt.

Bet par To Dēlu: Tavs goda krēsls, ak Dievs, paliek mūžīgi mūžam; Tavas valdīšanas scepteris ir taisns scepteris. Tu esi mīlējis taisnību un ienīdējis netaisnību; tāpēc Dievs, Tavs Dievs, Tevi svaidījis ar prieka eļļu, pāri par Taviem biedriem. Un: Tu, Kungs, iesākumā zemi esi dibinājis, un debesis ir Tavu roku darbs; Tās zudīs, bet Tu paliec vienmēr, tās sadils visas kā drēbes. Un tā kā uzvalku Tu tās satīsi, un tās taps pārvērstas: bet Tu esi tas pats, un Tavi gadi nebeigsies.

Jo caur to, ka Pats ir cietis un kārdināts, Viņš tiem, kas top kārdināti, var palīdzēt.

Tādēļ, svētie brāļi, kam ir daļa pie debešķīgas aicināšanas, ņemiet vērā apustuli un augsto priesteri, ko mēs apliecinājam, Kristu Jēzu,

Kad nu mums ir liels augsts priesteris, kas caur debesīm gājis, Jēzus, Dieva Dēls, tad lai mēs pie šīs apliecināšanas stipri turamies. Jo mums nav augsts priesteris, kas nevarētu iežēloties par mūsu vājībām, bet kas visās lietās ir kārdināts tā kā mēs, tomēr bez grēka.

Šis (Kristus) Savās miesas dienās, lūgšanas un aizlūgšanas ar stipru brēkšanu un asarām ir upurējis Tam, kas Viņu no nāves varēja izglābt, un ir paklausīts, tāpēc ka Viņš Dievu turēja godā. Un jebšu Dēls būdams, tomēr Viņš paklausību ir mācījies caur to, ko ir cietis. Un pilnīgs tapis, Viņš ir palicis visiem, kas Viņam paklausa, par mūžīgas dzīvošanas gādātāju; Un no Dieva ir nosaukts par augstu priesteri pēc Melhizedeka kārtas.

Bet Šim caur to, ka Viņš mūžīgi paliek, ir neiznīcīgs priestera amats. Tādēļ Viņš arī pilnīgi var izglābt tos, kas caur Viņu pie Dieva nāk, vienmēr dzīvodams, ka Viņš tos aizstāvētu. Jo tāds augsts priesteris mums arī pienācās, kas ir svēts, nenoziedzīgs, neapgānīts, atšķirts no grēciniekiem un augstāks pār debesīm; Kam nevajag, tā kā augstiem priesteriem, ikdienas upurus nest papriekš par saviem pašu grēkiem un pēc par ļaužu grēkiem; jo to Viņš ir darījis vien' reiz, kad Viņš pats Sevi upurējis. Jo bauslība ieceļ par augstiem priesteriem cilvēkus, kam ir vājība, bet zvērēšanas vārds, kas nāca pēc bauslības, tas To Dēlu ieceļ mūžīgi pilnīgu.

Bet visu, kas sacīts, saņemot vienā vārdā: mums ir tāds Augsts Priesteris, kas sēž pa labo roku Augstības goda krēslam debesīs,

Jo ja viņa, tā pirmā, būtu bijusi bez trūkuma, tad otra vieta nebūtu meklēta. Jo tos rādams, Viņš saka: redzi, dienas nāk, saka Tas Kungs, un Es celšu jaunu derību ar Israēla namu un ar Jūda namu;

Kad Viņš saka: jaunu (derību), tad Viņš pirmo ir darījis par vecu. Kas nu ir darīts par vecu un vecs paliek, tas iznīkšanai ir tuvu.

Bet Kristus, nākamo labumu augstais priesteris, ir nācis un caur jo lielu un jo pilnīgu dzīvokli, ne rokām taisītu — tas ir, ne no šīs radības, — Nedz ar āžu un teļu asinīm, bet ar Savām paša asinīm Viņš vienreiz ir iegājis svētā vietā un sagādājis mūžīgu pestīšanu.

Un tādēļ Viņš ir jaunās derības vidutājs, lai, kad nāve bija notikusi par atpestīšanu no pārkāpšanām, kas bija apakš pirmās derības, tie, kas ir aicināti, dabū apsolīto mūžīgo mantību. Jo kur ir iestādījums, tur tam iestādītajam vajag būt mirušam. Jo iestādījums ir stiprs, kad tas iestādītājs miris; jo tas nekad nav spēkā, kamēr viņš vēl dzīvs, kas to cēlis. Tāpēc arī pirmā derība nav iecelta bez asinīm.

Un gandrīz viss ar asinīm top šķīstīts pēc bauslības, un bez asins izliešanas nenotiek piedošana.

Jo Kristus nav iegājis rokām taisītā svētā vietā, caur ko tā patiesā top zīmēta, bet pašās debesīs, ka Tas tagad parādītos priekš Dieva vaiga par mums;

Tāpat arī Kristus, vienreiz upurēts, daudz ļaužu grēkus atņemt, taps redzēts otru reizi bez grēka no tiem, kas Viņu gaida, uz mūžīgu dzīvošanu.

Bet Šis, vienu upuri par grēkiem upurējis, uz mūžību nosēdies pie Dieva labās rokas.

Kad nu, brāļi, mums ir drošība, ieiet svētā vietā caur Jēzus asinīm, Ko Viņš mums ir sataisījis par jaunu un dzīvu ceļu caur priekškaramo autu, tas ir, caur Savu miesu; Un kad nu mums ir augsts priesteris pār Dieva namu:

Un lai skatāmies uz Jēzu, ticības iesācēju un pabeidzēju, kas, jebšu varējis priekā būt, krustu ir panesis un par kaunu nav bēdājis un ir sēdies pa labo roku Dieva goda krēslam. Ņemiet vērā Šo, kas tādu pretī runāšanu panesis no grēciniekiem, lai jūs nepiekūstat, savās dvēselēs pagurdami.

Un pie Jēzus, jaunas derības vidutāja, un pie apslacināšanas asinīm, kas labāk runā nekā Ābels.

Jēzus Kristus tas pats vakar un šodien un mūžīgi.

Bet Tas miera Dievs, kas no miroņiem atkal atvedis To lielo avju ganu caur mūžīgas derības asinīm, mūsu Kungu Jēzu, Tas lai jūs dara pilnīgus iekš ikviena laba darba, ka jūs Viņa prātu dariet, un lai rada iekš jums, kas Viņam labi patīk, caur Jēzu Kristu, Viņam lai ir gods mūžīgi mūžam! Āmen.

Mani brāļi, ticību uz Jēzu Kristu, mūsu godājamo Kungu, turēdami neuzlūkojiet cilvēka vaigu.

Slavēts lai ir mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, kas pēc Savas lielās apžēlošanas mūs atdzemdinājis uz dzīvu cerību caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos no miroņiem, Uz neiznīcīgu un neapgānītu un nesavīstamu mantību, kas top paturēta debesīs priekš jums, Kas iekš Dieva spēka topat glabāti caur ticību uz pestīšanu, kas ir gatava parādīties pēdējā laikā.

Bet ar Kristus, nenoziedzīga un neapgānīta jēra, dārgām asinīm; Tas papriekš paredzēts priekš pasaules radīšanas, un redzams tapis pēdējos laikos jūsu labad, Kas caur Viņu ticat uz Dievu, kas To ir uzmodinājis no miroņiem un Tam godību devis, tā ka jūsu ticība arī ir cerība uz Dievu.

Pie Tā jūs esat nākuši kā pie dzīva akmens, gan atmests no cilvēkiem, bet izredzēts un dārgs pie Dieva. Un jūs paši arīdzan kā dzīvi akmeņi topat uztaisīti par garīgu namu un svētu priesterību, garīgus upurus upurēt, kas Dievam ir pieņēmīgi caur Jēzu Kristu. Jo rakstos stāv (rakstīts): redzi, Es lieku Ciānā izredzētu, it dārgu stūra akmeni; un kas tic uz Viņu, tas nepaliks kaunā.

Tad nu jums, kas ticat, Viņš ir dārgs; bet neklausīgiem — akmens, ko nama taisītāji atmetuši, kas ir palicis par stūra akmeni, ir arī klupšanas akmens un piedauzīšanās klints, Tiem, kas neklausīgi būdami pie tā vārda piedauzās, uz ko tie arīdzan ir nolikti.

Jo uz to jūs esat aicināti, kā arī Kristus priekš jums ir cietis un jums priekšzīmi pametis, ka jums būs pakaļ iet Viņa pēdām: Tas grēkus nav darījis, nedz viltība ir atrasta Viņa mutē, Tas lamāts neatlamāja un ciezdams neļaunojās, bet nodeva to Tam, kas taisni tiesā; Tas mūsu grēkus Pats ir nesis Savā miesā pie tā koka, ka mēs, no grēkiem vaļā tikuši, taisnībai dzīvotu; caur Viņa brūcēm jūs esat dziedināti. Jo jūs bijāt tā kā avis, kas maldās, bet tagad jūs esat atgriezti pie savu dvēseļu gana un bīskapa.

Jo arī Kristus vienreiz par grēkiem ir cietis, taisnais par netaisniem, ka Viņš mūs Dievam pievestu, miesā gan nonāvēts, bet dzīvs darīts garā,

Un tā tur zīmēta kristība arī mūs tagad izglābj, — ne miesas sārņu nolikšana, bet labas sirdsapziņas derība ar Dievu — caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos; Tas ir pie Dieva labās rokas uzkāpis debesīs, un Tam ir paklausīgi eņģeļi un valdības un vara.

Sīmanis Pēteris, Jēzus Kristus kalps un apustulis, tiem, kas to pašu dārgo ticību līdz ar mums ir dabūjuši, iekš mūsu Dieva un mūsu Pestītāja Jēzus Kristus taisnības: Žēlastība lai ir jums un miers daudzkārtīgi caur Dieva un mūsu Kunga Jēzus atzīšanu.

Jo tā jums bagātīgi taps atvēlēta ieiešana mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus mūžīgā valstībā.

Jo mēs neesam dzinušies pakaļ izgudrotām pasakām, kad mēs jums esam sludinājuši mūsu Kunga Jēzus Kristus spēku un atnākšanu, bet mēs paši Viņa augsto godību ar acīm esam redzējuši. Jo no Dieva, Tā Tēva, Viņš dabūjis slavu un godību, kad tāda balss uz Viņu notika no tās augsti teicamās godības: Šis ir Mans mīļais Dēls, pie kā Man ir labs prāts.

Bet pieaugat mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus žēlastībā un atzīšanā. Tam lai ir gods gan tagad gan mūžīgos laikos! Āmen.

Mani bērniņi, to es jums rakstu, lai jūs negrēkojiet; un ja kas grēko, tad mums ir aizstāvis pie Tā Tēva, Jēzus Kristus, Tas Taisnais. Un Viņš ir tā salīdzināšana par mūsu grēkiem, un ne vien par mūsu, bet arī par visas pasaules grēkiem.

Un jūs zināt, ka Viņš ir parādījies, lai Viņš mūsu grēkus atņemtu, un iekš Viņa nav grēka.

Bet mēs zinām, ka Dieva Dēls ir nācis un mums tādu prātu devis, ka atzīstam To Patiesīgo un esam iekš Tā Patiesīgā, iekš Viņa Dēla Jēzus Kristus; Šis ir Tas Patiesīgais Dievs un mūžīgā dzīvība.

Tam vienam gudram Dievam, mūsu Pestītājam, lai ir gods un augsta slava, spēks un vara, tagad un mūžīgi mūžam! Āmen.

Jānis septiņām Dieva draudzēm, kas ir Āzijā: žēlastība lai ir jums un miers no Tā, kas ir un kas bijis un kas nāk; un no septiņiem gariem, kas ir Viņa goda krēsla priekšā; Un no Jēzus Kristus, kas ir Tas uzticīgais liecinieks, Tas pirmdzimtais no mirušiem un Tas valdītājs pār ķēniņiem virs zemes; kas mūs ir mīlējis un mūs mazgājis no mūsu grēkiem ar Savām asinīm, Un mūs darījis par ķēniņiem un priesteriem Savam Dievam un Tēvam: Viņam lai ir gods un vara mūžīgi mūžam! Āmen. Redzi, Viņš nāk ar padebešiem, un visas acis Viņu redzēs un tie, kas Viņu ir dūruši, un visas pasaules ciltis kauks Viņa priekšā. Tiešām, Āmen.

Es esmu Alfa un Omega, Iesākums un Gals, saka Tas Kungs Dievs, kas ir un kas bijis un kas nāk, Visuvaldītājs.

Sakām: Es esmu Alfa un Omega, Pirmais un Pēdējais; un ko tu redzi, to raksti grāmatā un sūti draudzēm, kas ir Āzijā, uz Efesu un uz Smirnu un uz Pergamu un uz Tiatiru un uz Sardu un uz Filadelfiju un uz Laodiķeu.

Un es apgriezos, balsi skatīties, kas ar mani runāja, un apgriezies es redzēju septiņus zelta lukturus, Un vidū starp septiņiem lukturiem vienu, līdzīgu Cilvēka Dēlam, apģērbtu ar gariem svārkiem un apjoztu ap krūtīm ar zelta jostu, Un Viņa galva un mati bija balti, tā kā balta vilna, tā kā sniegs, un Viņa acis bija tā kā uguns liesma; Un Viņa kājas bija varam līdzīgas, itin kā ceplī degošas, un Viņa balss tā kā lielu ūdeņu balss. Un Viņam bija labā rokā septiņas zvaigznes, un no Viņa mutes izgāja ass, abējās pusēs griezīgs zobens, un Viņa vaigs spīdēja, kā saule spīd savā spēkā.

Un kad es Viņu redzēju, tad es nokritu pie Viņa kājām tā kā miris; un Viņš man uzlika Savu labo roku sacīdams: nebīsties! Es esmu Pirmais un Pēdējais Un Dzīvais. Es biju nomiris un redzi, Es esmu dzīvs mūžīgi mūžam. Un Man ir elles un nāves atslēgas.

Un viens no vecajiem uz mani saka: neraudi! Redzi, lauva no Jūda cilts, Dāvida sakne, ir uzvarējis, attaisīt grāmatu un atdarīt viņas septiņus zieģeļus. Un es redzēju, un raugi, goda krēsla un četru dzīvo vidū un vecaju vidū stāvēja Jērs kā nokauts, tam bija septiņi ragi un septiņas acis, tie ir septiņi Dieva gari, izsūtīti pa visu pasauli.

Un tie dziedāja jaunu dziesmu sacīdami: Tu esi cienīgs, ņemt grāmatu un atdarīt viņas zieģeļus; jo Tu biji nokauts un Dievam Tu mūs esi atpircis ar Savām asinīm no visām ciltīm un valodām un ļaudīm un tautām,

Un es redzēju un dzirdēju daudz eņģeļu balsis visapkārt ap goda krēslu un ap dzīviem un vecajiem; un viņu pulks bija desmit tūkstoš reiz desmit tūkstoši un tūkstoš reiz tūkstoši. Tie sacīja ar stipru balsi: Tas Jērs, kas tapa nokauts, ir cienīgs, ņemt spēku un bagātību un gudrību un stiprumu un slavu un godu un pateicību. Un visus radījumus, kas ir debesīs un virs zemes un zemes apakšā, un kas ir jūrā, un visus, kas tur ir iekšā, es dzirdēju sakām: Tam, kas sēž uz goda krēsla, un Tam Jēram lai ir pateicība un slava un gods un vara mūžīgi mūžam! Un četri dzīvie sacīja: Āmen! Un divdesmit četri vecaji metās zemē un pielūdza To, kas dzīvo mūžīgi mūžam.

Pēc tam es redzēju, un raugi, liels pulks, ko neviens nevarēja izskaitīt, no visādām tautām un ciltīm un ļaudīm un valodām stāvēja priekš goda krēsla un priekš Tā Jēra, apģērbti baltām garām drēbēm un palmu zari viņu rokās, Un sauca ar stipru balsi un sacīja: pestīšana pieder mūsu Dievam, kas sēž uz goda krēsla, un Tam Jēram. Un visi eņģeļi stāvēja visapkārt ap goda krēslu un ap vecajiem un četriem dzīviem un metās priekš goda krēsla zemē uz savu vaigu un pielūdza Dievu,

Jo Tas Jērs, kas ir vidū priekš goda krēsla, tos ganīs un tos vadīs pie dzīviem ūdens avotiem, un Dievs nožāvēs visas asaras no viņu acīm.

Un septītais eņģelis bazūnēja, un stipras balsis cēlās debesīs sacīdamas: pasaules valstis ir kļuvušas mūsu Kungam un Viņa Kristum, un Tas valdīs mūžīgi mūžam.

Un tie viņu ir uzvarējuši caur Tā Jēra asinīm un caur savas liecības vārdu, un tie savu dzīvību nav mīlējuši līdz nāvei.

Un es redzēju, un raugi, Tas Jērs stāvēja uz Ciānas kalna un līdz ar Viņu simt četrdesmit četri tūkstoši, kam Viņa Tēva vārds bija rakstīts pie viņu pierēm.

Un es redzēju un raugi, spožs padebesis un uz tā padebeša viens sēdēja, kas Cilvēka Dēlam līdzīgs, ar zelta kroni galvā un ar asu sirpi rokā.

Šie karos ar To Jēru, un Tas Jērs tos uzvarēs, jo Tas ir kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš, — un tie, kas līdz ar Viņu, aicinātie, izredzētie un ticīgie.

Un es redzēju debesis atvērtas, un raugi, balts zirgs, un kas uz tā sēdēja, tapa saukts Uzticīgs un Patiesīgs, un Tas tiesā un karo iekš taisnības. Un Viņa acis ir kā uguns liesma, un uz Viņa galvas ir daudz ķēniņu kroņi, un vārds Viņam bija rakstīts, ko neviens nezināja, kā vien Viņš pats. Un Viņš bija apģērbts ar drēbēm, kas bija asinīs mērktas, un Viņa vārds tapa saukts Dieva vārds. Un Tam gāja pakaļ debesu karaspēki uz baltiem zirgiem, apģērbti ar baltu un šķīstu dārgu audekli. Un no Viņa mutes iziet ass zobens, ar to sist pagānus; un Viņš tos ganīs ar dzelzs rīksti, un Viņš min Dieva, Tā Visuvarenā, bargās dusmības vīna spaidu. Un uz drēbēm un uz sāniem viņam ir vārds rakstīts: ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs!

Un kas uz godības krēsla sēdēja, sacīja: redzi, visu Es daru jaunu. Un Viņš uz mani saka: raksti! Jo šie vārdi ir uzticami un patiesīgi. Un Viņš uz mani sacīja: tas ir noticis. Es esmu Alfa un Omega, Iesākums un Gals. Es iztvīkušam došu no dzīvības ūdens avota bez maksas.

Un nekāda nolādēta vairs nebūs, un Dieva un Tā Jēra godības krēsls būs tur iekšā, un Viņa kalpi Viņam kalpos

“Un redzi, Es nāku drīz, un Mana alga līdz ar Mani, ikvienam atmaksāt, kā viņa darbs būs. Es esmu Alfa un Omega, Pirmais un Pēdējais, Iesākums un Gals.”

“Es, Jēzus, Savu eņģeli esmu sūtījis, jums šo apliecināt priekš Dieva draudzēm. Es esmu Dāvida sakne un dzimums, spožā Rīta Zvaigzne.”

Kas to apliecina, Tas saka: “Tiešām, Es nāku drīz! Āmen.” Tiešām, nāc, Kungs Jēzu! Mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastība lai ir ar jums visiem! Āmen.