29 – Dēmoni

Un čūska bija gudrāka uz viltu nekā visi zvēri laukā, ko Dievs Tas Kungs bija radījis, un tā sacīja uz sievu: vai tad Dievs ir sacījis: jums nebūs ēst no neviena koka dārzā? Tad sieva sacīja uz čūsku: mēs ēdam no koku augļiem dārzā; Bet par tā koka augļiem, kas dārza vidū, Dievs ir sacījis: neēdiet no tā un neaizskariet to, ka jūs nemirstat. Un čūska sacīja uz sievu: “Jūs nekā nemirsiet. Bet Dievs zina, ka, kurā dienā jūs no tā ēdīsiet, tad jūsu acis taps atvērtas, un jūs būsiet itin kā Dievs, zinādami labu un ļaunu.” Un sieva redzēja, ka labi būtu ēst no tā koka, un ka tas acīm jauks un patīkams koks esam, gudru darīt, un tā ņēma no viņa augļiem un ēda un deva arī savam vīram, un viņš ēda.

Un Dievs Tas Kungs sacīja uz sievu: kam tu to esi darījusi? Un sieva sacīja: čūska mani pievīlusi, un es esmu ēdusi. Tad Dievs Tas Kungs sacīja uz čūsku: Tādēļ ka tu to darījusi, esi nolādēta priekš visiem lopiem un priekš visiem zvēriem laukā; uz tava vēdera tev būs iet un pīšļus ēst visu savu mūžu. Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu un starp tavu sēklu un viņas sēklu; šis samīs tev galvu, un tu viņam iedursi papēdī.

Un notikās, kad cilvēki sāka vairoties virs zemes un tiem meitas piedzima, Tad Dieva bērni redzēja cilvēku meitas, ka tās bija skaistas, un ņēma sev sievas, kādas tiem patika. Un Tas Kungs sacīja: Manam Garam nebūs valdīt iekš cilvēkiem mūžīgi; maldīdamies tie ir miesa; un viņu dienas vēl būs simts un divdesmit gadi. Tanīs dienās tie milžu vīri bija virs zemes, un arī pēc, kad Dieva bērni bija iegājuši pie cilvēku meitām un sev bērnus bija dzemdinājuši; šie tie varenie, kas bija no iesākuma, slaveni vīri.

Un savus upurus tiem arī vairs nebūs upurēt tiem jodiem, kam pakaļ tie mauko; lai tas viņiem ir par likumu uz viņu pēcnākamiem mūžam.

Jums nebūs griezties pie zīlniekiem vai pareģiem; nemeklējiet tos, lai pie tiem nesagānāties; — Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs.

Kad kas laban griezīsies pie zīlniekiem un pareģiem, viņiem maukodams pakaļ, pret to Es celšu Savu vaigu un to izdeldēšu no viņa ļaužu vidus.

Kad nu vīrs vai sieva ir zīlnieki vai pareģi, tos būs nokaut, tie ar akmeņiem jānomētā; — lai viņu asinis uz tiem paliek.

Un tās aicināja tos ļaudis pie savu dievu upuriem, un tie ļaudis ēda un metās zemē priekš viņu dieviem. Kad nu Israēls sapinās ar Baāl Peoru, tad Tā Kunga bardzība iedegās pret Israēli,

Lai tavā starpā netop atrasts, kas savam dēlam vai savai meitai liek iet caur uguni, neviens zīlnieks, ne burvis, ne pūšļotājs, ne riebējs, Ne vārdotājs, ne pareģis, ne burvestību cienītājs, nedz miroņu vaicātājs.

Tie upurēja jodiem, nedievam, dieviem, ko tie nepazina, jauniem, kas nesen cēlušies, ko jūsu tēvi nav bijušies.

Tad Israēla bērni darīja, kas Tam Kungam nepatika, un kalpoja Baāliem.

Un Fīlisti paņēma Dieva šķirstu un to noveda no Eben-Ezera uz Ašdodu. Un Fīlisti paņēma Dieva šķirstu un to noveda Dagona namā un nolika Dagonam blakus. Bet kad Ašdodas ļaudis otrā rītā agri cēlās, redzi, tad Dagons uz savu vaigu bija zemē nokritis Tā Kunga šķirsta priekšā, un tie ņēma Dagonu un to atkal uzcēla savā vietā. Kad tie nu otrā rītā atkal agri cēlās, redzi, tad Dagons uz savu vaigu bija zemē nokritis Tā Kunga šķirsta priekšā, un Dagona galva un viņa abas rokas bija nolūzušas un gulēja uz sliekšņa, ka tas zivju tēls vien pie tā atlikās. Tādēļ Dagona priesteri un visi, kas iet Dagona namā, nemin uz Dagona slieksni Ašdodā līdz šai dienai. Un Tā Kunga roka bija grūta pār Ašdodas ļaudīm un Viņš tos postīja un sita ar augoņiem, Ašdodu un viņas robežas. Kad nu Ašdodas vīri redzēja, ka tas tā notika, tad tie sacīja: lai Israēla Dieva šķirsts pie mums nepaliek; jo Viņa roka ir grūta pār mums un pār mūsu dievu Dagonu.

Un Tā Kunga Gars atkāpās no Saula, un viņu biedināja ļauns gars no Tā Kunga. Tad Saula kalpi uz to sacīja: redzi jel, ļauns gars no Dieva tevi biedina. Lai saka mūsu kungs uz saviem kalpiem, kas tavā priekšā stāv, lai tie meklē kādu vīru, kas māk spēlēt uz koklēm, un kad ļaunais gars no Dieva pār tevi nāk, tad lai viņš ar savu roku spēlē, tad tev paliks labāk.

Un notikās, kad gars no Dieva nāca pār Saulu, tad Dāvids ņēma kokles un spēlēja ar savu roku: tad Sauls atspirga un tam palika labāk, un ļaunais gars no viņa atstājās.

Un notikās otrā dienā, kad ļauns gars no Dieva Saulam uznāca, un tas muldēja savā pašā namā, tad Dāvids spēlēja ar savu roku, kā ikdienas, un Saulam bija šķēps rokā,

Bet ļauns gars no Tā Kunga nāca pār Saulu, un tas sēdēja savā namā, un viņa šķēps bija viņa rokā, un Dāvids spēlēja uz stīgām ar roku.

Tā Salamans staigāja pakaļ Aštartei, Sidonas dieveklei, un Milkomam, Amoniešu negantam elkam. Un Salamans darīja, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, un nedzinās taisni pēc Tā Kunga, kā viņa tēvs Dāvids. Tolaik Salamans uztaisīja kalna altāri Kamošam, Moabiešu negantam elkam, tai kalnā Jeruzālemei pretī, un Moleham, Amoniešu negantam elkam.

Un (Miha) sacīja: “Tādēļ klausi Tā Kunga vārdu: es redzēju To Kungu sēžam uz Sava goda krēsla un visu debess spēku ap Viņu stāvam pa labai un pa kreisai rokai. Un Tas Kungs sacīja: “Kurš pierunās Ahabu, lai tas ceļas un krīt Rāmotā Gileādā?” Un viens runāja šā, otrs tā. Tad viens gars izgāja un nostājās Tā Kunga priekšā un sacīja: “Es viņu pierunāšu.” Tad Tas Kungs uz to sacīja: “Caur ko?” Un viņš sacīja: “Es iziešu un būšu melu gars visu viņa praviešu mutē.” Un Viņš sacīja: “Tu viņu pierunāsi un arī pārspēsi; ej un dari tā.” Un nu redzi, Tas Kungs melu garu devis visu šo tavu praviešu mutē, un Tas Kungs par tevi ļaunu runājis.”

Un tie atstājās no visiem Tā Kunga, sava Dieva, baušļiem un taisīja sev izlietas bildes, divus teļus, un taisīja arī Aštartes un metās zemē priekš visa debess spēka un kalpoja Baālam. Un tie lika saviem dēliem un savām meitām iet caur uguni un devās uz zīlēšanu un vārdošanu, un pārdevās ļaunu darīt priekš Tā Kunga acīm, Viņu apkaitinādami.

Un Josija arī izdeldēja miroņu izsaucējus un burvjus, mājas dievus un elkus un visu negantību, ko vien redzēja Jūda zemē un Jeruzālemē, ka viņš stipri turētu bauslības vārdus, kas bija rakstīti tai grāmatā, ko priesteris Hilķija bija atradis Tā Kunga namā.

Tā Sauls nomira savos grēkos, ko bija darījis pret To Kungu, Tā Kunga vārda dēļ, ko viņš neturēja, arī ka viņš zīlnieci bija vaicājis un meklējis,

Un sātans stāvēja pret Israēli un skubināja Dāvidu, skaitīt Israēli.

Un viņš sev iecēla priesterus priekš tiem kalna altāriem un jodiem un teļiem, ko viņš bija taisījis.

Un viņš lika saviem dēliem caur uguni iet Ben-Hinoma ielejā un zīlēja un vārdoja un būra un turēja zīlniekus un pūšļotājus; viņš darīja ļoti daudz, kas Tam Kungam nepatika, viņu kaitinādams.

Un notikās kādā dienā, kad Dieva bērni nāca stāties Tā Kunga priekšā, tad sātans arīdzan atnāca viņu starpā. Un Tas Kungs sacīja uz sātanu: no kurienes tu nāci? Un sātans Tam Kungam atbildēja un sacīja: esmu gājis apkārt pa pasauli un to esmu izstaigājis. Un Tas Kungs sacīja uz sātanu: vai tu neesi licis vērā Manu kalpu Ījabu? Jo neviena tāda nav pasaulē kā viņš, sirdsskaidrs, taisns un dievbijīgs vīrs, un kas tā sargās no ļauna. Tad sātans atbildēja Tam Kungam un sacīja: vai tad Ījabs velti Dievu bīstas? Vai Tu viņu un viņa namu un visu, kas tam pieder, neesi visapkārt tā kā ar sētu nolicis? Viņa roku darbu Tu esi svētījis, un viņa lopi ir vairojušies zemē. Bet nu izstiep jel Savu roku un aizskar, kas tam pieder, tiešām viņš Tev vaigā atsacīsies. Un Tas Kungs sacīja uz sātanu: redzi, viss, kas tam pieder, lai ir tavā rokā, tikai pie viņa paša nepieliec savu roku. Un sātans aizgāja no Tā Kunga.

Un notikās atkal kādā dienā, kad Dieva bērni nāca, stāties Tā Kunga priekšā, tad arī sātans atnāca viņu starpā, stāties Tā Kunga priekšā. Un Tas Kungs sacīja uz sātanu: no kurienes tu nāci? Un sātans Tam Kungam atbildēja un sacīja: esmu gājis apkārt pa pasauli un to esmu izstaigājis. Tad Tas Kungs sacīja uz sātanu: vai tu neesi licis vērā Manu kalpu Ījabu? Jo neviena tāda nav pasaulē kā viņš, sirdsskaidrs un taisns, dievbijīgs vīrs, un kas tā sargās no ļauna; un viņš vēl turas stipri pie savas sirdsskaidrības, bet tu Mani esi skubinājis pret viņu, viņu velti samaitāt. Tad sātans Tam Kungam atbildēja un sacīja: ādu par ādu; un visu, kas cilvēkam pieder, to viņš dod par savu dzīvību. Bet izstiep jel Savu roku un aizskar viņa kaulus un viņa miesas; tiešām viņš Tev vaigā atsacīsies. Un Tas Kungs sacīja uz sātanu: redzi, lai viņš ir tavā rokā, bet taupi viņa dzīvību. Tad sātans aizgāja no Tā Kunga un sita Ījabu ar nikniem augoņiem no pēdas līdz galvas virsai.

Pat savus dēlus un savas meitas tie upurēja nešķīstiem gariem, Un izlēja nenoziedzīgas asinis, savu dēlu un savu meitu asinis, ko tie upurēja Kanaāna elkiem, tā ka zeme tapa apgānīta caur asins vainām.

Elle apakšā tevis dēļ rīb, tev pretim ejot; kad tu nāci, viņa tevis dēļ uzmodina mirušos, visus zemes lielkungus, viņa visiem tautu ķēniņiem liek celties no krēsliem. Tie visi runā un saka uz tevi: arī tu esi palicis bez spēka tā kā mēs, tu mums palicis līdzīgs. Tava greznība nogrimusi ellē un tavu kokļu skaņa; kodes būs tavas cisas, un tārpi tavs apsegs.

Kā tu esi kritis no debesīm, tu rīta zvaigzne, tu ausekļa dēls! Kā tu nocirsts zemē, kas tautas pārvarēji? Un tu sacīji savā sirdī: es uzkāpšu debesīs, es paaugstināšu savu goda krēslu pār Dieva zvaigznēm, es apsēdīšos uz saiešanas kalna ziemeļu galā, Es uzkāpšu padebešu kalnos, tam Visuaugstajam es līdzināšos. Tiešām, ellē tu esi nogāzts, pašā bedres dziļumā.

Kas tevi redz, tie uz tevi skatās un tevi aplūko: vai šis tas vīrs, kas zemi kustināja un darīja valstis drebam. Kas pasauli pārvērta par tuksnesi un viņas pilsētas postīja, kas viņas ļaudis no cietuma neatlaida mājās?

Nepriecājies, visa Fīlistu zeme, ka tā rīkste salauzta, kas tevi sita. Jo no čūskas saknes nāk odze, un viņas auglis būs spārnains pūķis.

Tai dienā Tas Kungs ar Savu cieto, lielo un stipro zobenu piemeklēs Levijatanu, to žiglo čūsku, un Levijatanu, to lunkano čūsku, un nokaus to lielo pūķi, kas jūrā.

Spriedums par dienvidu zvēriem. Pa bēdu un izbaiļu zemi, kur lauvu mātes un lauvas, odzes un skrejoši pūķi, tie savu mantu vedīs kumeļu mugurā, un savu bagātību uz kamieļu kupriem, pie tautas, kas nekā nepalīdz.

Sludinājiet starp tautām un izsauciet to un izceļat karogu, izsauciet un neapslēpiet to, sakāt: Bābele uzņemta, Bels stāv kaunā, Merodahs satriekts, viņu dievekļi apkaunoti, viņu elkudievi satriekti.

Cilvēka bērns! Sāc raudu dziesmu par Tirus ķēniņu un saki uz viņu: tā saka Tas Kungs Dievs: tu kārtības zieģelis, pilns gudrības un liela skaistuma, Tu biji Ēdenē, Dieva dārzā, visādi dārgi akmeņi bija tavs apsegs: sardi, topāzi, dimanti, turkisi, oniksi, jaspisi, safīri, ametisti, smaragdi un zelts. Tavas bungas un tavas stabules skanēja tavā priekšā, tai dienā, kad tevi (par ķēniņu) cēla, tās bija gatavas. Tu biji svaidīts ķerubs, kas sargā; Es tevi tā biju iecēlis: tu biji uz Dieva svētā kalna, tu staigāji degošu akmeņu vidū. Tu biji skaidrs savos ceļos, no tās dienas, kad tevi (par ķēniņu) cēla, kamēr bezdievība pie tevis tapa atrasta.

Caur tavu lielo tirgošanos tava sirds pildījās ar netaisnību, un tu esi apgrēkojies; tāpēc Es tevi izmetu kā sagānītu no Dieva kalna un izdeldu tevi, ķerubu, kas sargā, no degošo akmeņu vidus nost. Tava sirds lepojās tava skaistuma dēļ, tu savu gudrību esi pazaudējis caur savu spožumu, tāpēc Es tevi metu pie zemes un lieku tevi par mācību ķēniņiem. Ar savu noziegumu pulku caur savu netaisno tirgošanos tu esi sagānījis savus svētumus. Tāpēc Es lieku ugunij iziet no tava vidus; tas tevi aprīs, un Es tevi daru par pelniem virs zemes, priekš visu acīm, kas tevi ierauga. Visi, kas tevi pazīst starp tautām, par tevi iztrūcinājās; tu esi galu ņēmis ar briesmām un nebūsi vairs mūžīgi.

Un viņš uz mani sacīja: nebīsties, Daniēl! Jo no tās pirmās dienas, kad tu savā sirdī esi dzinies to saprast un esi mērdējies sava Dieva priekšā, tad tavi vārdi ir paklausīti, un es tavu vārdu dēļ esmu atnācis. Bet Persiešu valsts valdnieks man stāvēja pretī divdesmit un vienu dienu, un redzi, Mihaēls, viens no tiem pirmajiem valdniekiem, man nāca palīgā, tad es tur uzvarēju pie tiem Persiešu ķēniņiem.

Tad viņš sacīja: vai tu zini, kāpēc es pie tevis esmu nācis? Es nu griezīšos atpakaļ, ar Persiešu valdnieku karot, un kad es būšu izgājis, tad nāks Grieķu valdnieks. Bet es tev stāstīšu, kas patiesības rakstos uzrakstīts; un neviena nav, kas mani pret viņiem spēcina, kā vien jūsu valdnieks Mihaēls.

Un viņš man rādīja augsto priesteri Jozua, stāvam Tā Kunga eņģeļa priekšā. Un sātans stāvēja viņam pa labo roku, viņu apsūdzēt. Bet Tas Kungs sacīja uz sātanu: lai Tas Kungs tevi rāj, sātan: lai tevi rāj Tas Kungs, kas Jeruzālemi izredzējis! Vai šī nav pagale, no uguns izrauta?

Un tai dienā, saka Tas Kungs Cebaot, Es no zemes izdeldēšu dievekļu vārdus, ka tos vairs nepieminēs; arī (dievekļa) praviešus un nešķīsto garu Es atņemšu no zemes.

Tad Jēzus no Tā Gara tapa aizvests tuksnesī, ka no velna taptu kārdināts. Un kad Viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, tad Viņam gribējās ēst. Un kārdinātājs piestājās pie Viņa un sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi.” Un Viņš atbildēja un sacīja: “Stāv rakstīts: “Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” ” Tad velns Viņu noveda sev līdz uz svēto pilsētu un Viņu cēla pašā Dieva nama jumta galā. Un uz Viņu sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies zemē! Jo stāv rakstīts: “Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, un tie Tevi uz rokām nesīs, ka Tu Savu kāju pie akmens nepiedauzīsi.”” Tad Jēzus uz to sacīja: “Atkal stāv rakstīts: “Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt.”” Atkal velns to veda sev līdz uz ļoti augstu kalnu un Viņam rādīja visas pasaules valstis un viņu godību, Un uz To sacīja: “To visu es Tev gribu dot, ja Tu zemē mezdamies mani pielūgsi.” Tad Jēzus uz to sacīja: “Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: “Tev būs pielūgt Dievu, savu Kungu, un Viņam vien kalpot.”” Tad velns Viņu atstāja. Un redzi, eņģeļi pie Viņa piestājās un Viņam kalpoja.

Un Viņa slava izpaudās pa visu Sīriju, un pie Viņa atnesa visus neveselus, no dažādām sērgām un sāpēm pārņemtus un velna apsēstus un mēnessērdzīgus un paralizētus, un Viņš tos darīja veselus.

Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! ieies Debesu valstībā; bet tas, kas Mana debesu Tēva prātu dara. Daudzi uz Mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši? Vai mēs Tavā vārdā neesam velnus izdzinuši? Vai mēs Tavā vārdā neesam daudz varenus darbus darījuši? Un tad Es tiem it skaidri sacīšu: Es nekad jūs neesmu pazinis; ejat nost no Manis, jūs ļauna darītāji.

Un kad vakars metās, tad tie atveda pie Viņa daudz velna apsēstus, un Viņš izdzina garus caur vārdu un dziedināja visus slimos;

Un otrā jūrmalā nākot Ģerģesiešu tiesā Viņu sastapa divi velna apsēsti, no kapiem nākdami, ļoti nikni, tā ka neviens nedrīkstēja pa to ceļu staigāt. Un redzi, tie brēkdami sacīja: “Kas mums ar Tevi, Jēzu, Tu Dieva Dēls? Vai Tu esi nācis priekšlaikus, mūs mocīt?” Bet tālu no viņiem bija liels cūku pulks ganībā. Un velni Viņam lūdza un sacīja: “Ja Tu mūs izdzen, tad atvēli mums, ieskriet tai cūku pulkā.” Un Viņš uz tiem sacīja: “Ejat! ” Un izbēguši tie ieskrēja cūku pulkā, un redzi, viss cūku pulks iegāzās no kraujas jūrā un noslīka ūdenī. Un gani bēga un nākuši pilsētā pasludināja visu to un, kas ar tiem apsēstiem bija noticis.

Kad nu tie bija aizgājuši, redzi, tad pie Viņa atnesa cilvēku, kas bija mēms un velna apsēsts. Un kad velns bija izdzīts, tad mēmais runāja. Un ļaudis brīnījās un sacīja: “Tas vēl nekad iekš Israēla nav redzēts.” Bet farizeji sacīja: “Viņš izdzen velnus caur velnu virsnieku.”

Un Savus divpadsmit mācekļus pieaicinājis, Viņš tiem deva varu pār nešķīstiem gariem, tos izdzīt un dziedināt visas sērgas un visas vājības.

Dziedinājiet slimus, šķīstiet spitālīgus, uzmodinājiet mirušus, izdzeniet velnus. Bez maksas to esat dabūjuši, bez maksas to dodiet.

Tad viens velna apsēsts pie Viņa tapa novests, akls un mēms būdams. Un Viņš to darīja veselu, tā ka aklais un mēmais runāja un redzēja. Un visi ļaudis iztrūkās un sacīja: “Vai Šis nav Dāvida dēls?”

Bet farizeji to dzirdēdami, sacīja: “Šis velnus neizdzen, kā tik vien caur Belcebulu, velnu virsnieku.” Bet Jēzus viņu domas nomanījis, uz tiem sacīja: “Ikviena valsts, kas savā starpā ienaidā, tā aiziet postā, un ikkatra pilsēta vai nams, kas savā starpā ienaidā, nevar pastāvēt. Ja nu sātans sātanu izdzen, tad viņš ir ienaidā ar sevi pašu; kā tad viņa valsts var pastāvēt? Un ja Es caur Belcebulu velnus izdzenu, caur ko tad jūsu bērni tos izdzen? Tāpēc tie būs jūsu tiesātāji. Bet ja Es caur Dieva Garu velnus izdzenu, tad Dieva valstība jau pie jums atnākusi. Jeb kā kas var ieiet stiprā namā un paņemt viņa lietas, ja tas papriekš stipro nesaista? Un tad tas viņa namu aplaupīs. Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani, un kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa. Tāpēc Es jums saku: ikkatru grēku un ikkatru zaimošanu cilvēkiem piedos, bet Tā Gara zaimošana cilvēkiem netaps piedota. Un kas ko runā pret To Cilvēka Dēlu, tam tas taps piedots; bet kas ko runā pret Svēto Garu, tam netaps piedots nedz šinī, nedz nākošā mūžā.

Bet kad nešķīstais gars no cilvēka izgājis, tad tas pārstaigā sausas vietas un meklē dusu, un to neatrod. Tad tas saka: es gribu atpakaļ griezties uz savu namu, no kurienes es izgājis; un kad viņš nāk, tad tas to atrod tukšu, ar slotām izslaucītu un izpušķotu. Tad tas noiet un ņem pie sevis septiņus garus, kas jo niknāki nekā viņš pats, un tur iekšā nākuši tie tur dzīvo, un pēc ar cilvēku paliek niknāki nekā papriekš. Tāpat arī notiks šai ļaunai tautai.”

Kad kas Vārdu par Valstību dzird un neprot, tad nāk ļaunais un rauj to nost, kas viņa sirdī ir sēts. Šis ir tas, kas sēts ceļmalā.

Vēl citu līdzību Viņš tiem stāstīja un sacīja: “Debesu valstība ir kā kāds cilvēks, kas labu sēklu sēja savā tīrumā. Bet ļaudīm guļot viņa ienaidnieks nāca un iesēja nezāli kviešu starpā un aizgāja. Kad nu labība auga un vārpās metās, tad nezāle arīdzan rādījās. Tad kalpi gāja pie nama tēva un uz to sacīja: “Kungs, vai tu neesi sējis labu sēklu savā tīrumā? No kurienes tad nezāle rodas?” Un viņš uz tiem sacīja: “To tas ienaidnieks darījis.” Tad kalpi uz to sacīja: “Vai tad tu gribi, ka mēs ejam, to izravēt?”

Bet lauks ir pasaule, un labā sēkla ir valstības bērni, un nezāle ir ļaunā bērni. Un ienaidnieks, kas to sējis, ir velns, un pļaujamais laiks ir šīs pasaules pastara gals, un pļāvēji ir eņģeļi. Tad nu tā kā nezāle top salasīta un ugunī sadedzināta, tā arī notiks šīs pasaules pastara galā.

Un Es tev došu Debesu valstības atslēgas; un ko tu virs zemes siesi, tam būs arī būt sietam debesīs; un ko tu virs zemes atraisīsi, tam būs arī būt atraisītam debesīs.”

No tā laika Jēzus Saviem mācekļiem iesāka rādīt, ka Viņam vajagot noiet uz Jeruzālemi un daudz ciest no tiem vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tapt nokautam un trešā dienā augšāmcelties. Un Pēteris, Viņu savrup ņēmis, iesāka viņu apsaukt sacīdams: “Dievs pasargā! Kungs, lai Tev tā nenotiek!” Bet Viņš atgriezdamies sacīja uz Pēteri: “Atkāpies no Manis, sātan, tu Man esi par apgrēcību. Jo tu nedomā, kas Dievam, bet kas cilvēkiem tīk.”

Un sacīja: “Kungs, apžēlojies par manu dēlu, jo viņš ir mēnessērdzīgs un viņam briesmīgi jācieš; jo dažkārt viņš krīt ugunī un dažkārt ūdenī. Un es to pie Taviem mācekļiem esmu atvedis, bet tie to nevarēja veselu darīt.” Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “Ak tu neticīgā un netiklā cilts, cik ilgi Es vēl būšu pie jums? Cik ilgi Es jūs panesīšu? Vediet Man viņu šurp.” Un Jēzus viņu apdraudēja, un velns no viņa izbēga; un tas zēns palika vesels tanī pašā stundā.

Patiesi, Es jums saku, ko vien jūs virs zemes siesiet, tas arī būs siets debesīs; un ko vien jūs virs zemes atraisīsiet, tas arī būs atraisīts debesīs.

Jūs čūsku un odžu dzimums, kā jūs izbēgsiet no elles sodības?

Tad viņš arī uz tiem pa kreiso roku sacīs: ejat nost no Manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas ir sataisīts velnam un viņa eņģeļiem.

Un Viņš bija tuksnesī četrdesmit dienas un tapa kārdināts no sātana un bija pie zvēriem. Un eņģeļi Viņam kalpoja.

Un tie nāca Kapernaūmā. Un tūdaļ sabatā Viņš iegāja sinagogā un mācīja. Un tie izbrīnījās par Viņa mācību, jo Viņš tos mācīja tā kā pats varenais un nekā rakstu mācītāji. Un viņu sinagogā bija cilvēks ar nešķīstu garu, un tas brēca Sacīdams: “Kas mums ar Tevi, Jēzu no Nacaretes? Vai Tu esi nācis, mūs nomaitāt? Mēs Tevi pazīstam, kas Tu esi, Tas Dieva Svētais.” Un Jēzus viņu apdraudēja sacīdams: “Paliec klusu un izej no tā.” Un to raustīdams un ar stipru balsi brēkdams, nešķīstais gars no tā izgāja. Un tie visi iztrūcinājās, tā ka tie savā starpā apjautājās sacīdami: “Kas tas ir? Kas tā tāda jauna mācība? Jo Viņš ar varu pat nešķīstiem gariem pavēl, un tie Viņam paklausa.”

Un kad vakars metās, un saule bija nogājusi, tad tie pie Viņa nesa visādus neveselus un velna apsēstus. Un visa pilsēta priekš durvīm bija sapulcējusies. Un Viņš dziedināja daudz neveselus no dažādām slimībām un izdzina daudz velnus, un Viņš tiem velniem neļāva runāt, jo tie Viņu pazina.

Un Viņš sludināja viņu sinagogās pa visu Galileju un izdzina velnus.

Un nešķīstie gari, kad tie Viņu redzēja, krita pie zemes viņa priekšā un brēca sacīdami: “Tu esi Dieva Dēls.” Un Viņš tos stipri aprāja, lai Viņu nedarītu zināmu.

Un Viņš iecēla divpadsmit (ko nosauca par apustuļiem), lai tie pie Viņa būtu, un Viņš tos izsūtītu, Dieva vārdu sludināt, Un lai tiem vara būtu, neveselības dziedināt un velnus izdzīt.

Un tie rakstu mācītāji, kas no Jeruzālemes bija nākuši, sacīja: “Viņam ir Belcebuls, un caur velnu virsnieku Viņš velnus izdzen.” Un tos pieaicinājis, Viņš tiem sacīja caur līdzībām: “Kā var sātans sātanu izdzīt? Un ja kāda valsts savā starpā top ienaidā, tad tāda valsts nevar pastāvēt. Un ja kāds nams pret sevi pašu nemierā, tad tāds nams nevar pastāvēt. Ja nu sātans ceļas pret sevi un pats nīstās, tad viņš nevar pastāvēt, bet viņa gals ir klāt. Bet neviens nevar varenā namā ieiet un viņa rīkus laupīt, ja tas papriekš vareno nesaista un tad viņa namu laupa. Patiesi, Es jums saku: visi grēki cilvēku bērniem top piedoti, arī pat Dieva zaimošanas, ar ko tie Dievu zaimo; Bet kas Svēto Garu zaimo, tas nemūžam nedabū piedošanu, bet ir sodāms caur mūžīgu sodību.” Jo tie sacīja: “Viņam ir nešķīsts gars.”

Sējējs sēj Vārdu. Bet šie ir tie, kas ceļmalā, kur Vārds top sēts, un kad tie to ir dzirdējuši, tad tūdaļ sātans nāk un Vārdu noņem, kas viņu sirdīs ir sēts.

Un Viņam no laivas izejot tūdaļ sastapās no kapiem cilvēks ar nešķīstu garu; Tam bija sava mītne kapos, un neviens viņu nevarēja ne ar ķēdēm saistīt. Jo tas ar pinekļiem un ķēdēm daudzkārt bija saistīts; bet viņš salauza ķēdes un sarāva pinekļus, un neviens to nespēja valdīt. Un tas bija vienmēr naktīm un dienām kalnos un iekš kapiem, brēkdams un sevi ar akmeņiem sizdams. Bet Jēzu no tālienes ieraudzījis, tas skrēja un metās priekš Viņa zemē Un brēca ar stipru balsi un sacīja: “Kas man ar Tevi, Jēzu, Tu Dieva, Tā Visaugstākā, Dēls? No Dieva puses Tevi lūdzu, nemoki mani!” Jo Viņš uz to sacīja: “Izej, tu nešķīstais gars, no tā cilvēka.” Un Viņš tam jautāja: “Kāds tev vārds?” Un tas atbildēja sacīdams: “Vārds man leģions, jo mēs esam daudz.” Un tas Viņu ļoti lūdza, lai Viņš tos no tā apgabala neizdzītu. Bet tur pie kalna bija liels cūku pulks ganos. Un visi velni Viņu lūdza sacīdami: “Sūti mūs cūkās, ka tanīs ieskrienam.” Un tūlīt Jēzus tiem to ļāva, un nešķīstie gari izgājuši ieskrēja cūkās; un cūku pulks no kraujas iegāzās jūrā (bet to bija pie divi tūkstoši) un noslīka jūrā. Un cūku gani bēga un stāstīja pilsētā un uz lauka; un tie izgāja raudzīt, kas bija noticis. Un tie nāca pie Jēzus un ieraudzīja velna apsēsto tur sēžam, apģērbtu un pie pilna prāta, to pašu, kam tas leģions bijis; un tie izbijās. Un tie, kas to bija redzējuši, viņiem stāstīja, kā tam no velna apsēstam bija noticis, un par tām cūkām. Un tie sāka Viņu lūgt, lai no viņu robežām aizejot. Un kad Viņš kāpa laivā, tad velna apsēstais Viņu lūdza, ka pie Viņa varētu palikt. Bet Jēzus to neļāva, bet uz to sacīja: “Ej savās mājās pie savējiem un stāsti tiem, kādas lietas Tas Kungs tev darījis, un kā Viņš par tevi apžēlojies.”

Un Viņš sasauca divpadsmit un iesāka tos sūtīt pa diviem un tiem deva varu pār tiem nešķīstiem gariem,

Un izgājuši tie sludināja, lai atgriežas no grēkiem. Un izdzina daudz velnus un svaidīja daudz vājus ar eļļu un darīja tos veselus.

Jo viena sieva, kuras meitiņai bija nešķīsts gars, par Viņu dzirdējusi, nāca un nometās priekš Viņa kājām. Bet tā bija Grieķu sieva, no dzimuma Siro-Feniķiete, un Viņu lūdza, lai velnu izdzītu no viņas meitas. Bet Jēzus uz to sacīja: “Lai papriekš bērni top paēdināti, jo neklājās bērniem maizi atņemt un sunīšiem mest priekšā.” Un viņa atbildēja un uz To sacīja: “Tā gan ir, Kungs; bet tomēr sunīši ēd apakš galda no bērnu druskām.” Un Viņš uz to sacīja: “Šī vārda dēļ ej! velns ir izbēdzis no tavas meitas.” Un nogājusi savās mājās, viņa atrada meitiņu uz gultas guļam, un ka velns bija izbēdzis.

Un Viņš iesāka tos mācīt, ka Tam Cilvēka Dēlam daudz būs ciest un tapt atmestam no vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem un tapt nokautam un pēc trim dienām augšām celties. Un Viņš šo vārdu it skaidri runāja, un Pēteris, Viņu savrup vedis, iesāka Viņu apsaukt. Bet Viņš atgriezdamies un Savus mācekļus uzlūkodams apdraudēja Pēteri sacīdams: “Atkāpies no Manis, sātan! Jo tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēku prāta.”

Un viens no ļaudīm atbildēdams sacīja: “Mācītāj, es savu dēlu pie Tevis esmu atvedis, tam ir mēms gars. Un kad tas viņu sakampj, tad tas to rausta; un tas puto un griež zobus un izdilst; un es Taviem mācekļiem esmu sacījis, lai tie to izdzen, bet tie nav varējuši.” Bet Viņš tam atbildēja un sacīja: “Ak tu neticīgā cilts? Cik ilgi Es pie jums būšu? Cik ilgi Es jūs panesīšu? Vediet to pie Manis.” Un tie to atveda pie Viņa, un kad tas gars Viņu redzēja, tad tas tūdaļ to plosīja, un tas pie zemes krizdams vārtījās putodams. Un Viņš viņa tēvam jautāja: “Cik ilgi viņam tā noticies?” Bet tas sacīja: “No bērnu dienām. Un dažkārt viņš to ir iemetis ugunī, ka viņš to nomāktu; bet ja Tu ko spēj, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums!” Bet Jēzus uz to sacīja: “Kaut tu varētu ticēt! tas visu spēj, kas tic.” Un tūdaļ tā bērna tēvs brēca un sacīja ar asarām: “Es ticu, Kungs, palīdzi manai neticībai!” Bet Jēzus redzēdams, ka ļaudis satecēja, apdraudēja to nešķīsto garu, uz to sacīdams: “Tu mēmais un kurlais gars, Es tev pavēlu, izej ārā no tā un neieej vairs iekš tā.” Un tas izgāja, brēkdams un to gauži plosīdams, un viņš tapa tā kā mironis, tā ka daudzi sacīja: tas ir nomiris. Bet Jēzus to ņēma pie rokas, to uzcēla, un tas pacēlās. Un kad Viņš namā bija iegājis, Viņa mācekļi tam savrup jautāja: “Kāpēc mēs nespējām to izdzīt?” Un Viņš uz tiem sacīja: “Šī suga citādi nevar iziet, kā vien caur lūgšanu un gavēšanu.”

Bet kad Viņš bija uzcēlies pirmajā nedēļas dienā it agri, tad Viņš parādījās papriekš Marijai Magdalēnai, no kuras Viņš septiņus velnus bija izdzinis.

Kas tic un top kristīts, tas taps svēts, bet kas netic, tas taps pazudināts. Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdz: Manā Vārdā tie velnus izdzīs, jaunām mēlēm runās,

Bet Jēzus, Svēta Gara pilns, nāca atpakaļ no Jordānes un no Gara tapa vests tuksnesī. Tur Viņš četrdesmit dienas no velna tapa kārdināts; un tanīs dienās nebaudīja nenieka, un kad tās bija pagājušas, tad pēc Viņam gribējās ēst. Un velns uz Viņu sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki šim akmenim, lai tas top par maizi.” Bet Jēzus tam atbildēja un sacīja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena Dieva vārda.” Un velns Viņu veda uz ļoti augstu kalnu un Tam rādīja visas pasaules valstis vienā acumirklī. Un velns uz Viņu sacīja: “Es Tev došu visu šo varu un šo godību, jo tā man ir nodota, un kam es gribu, tam es to dodu. Kad Tu nu mani pielūgsi, tad viss tas būs Tavs.” Un Jēzus tam atbildēja sacīdams: “Atkāpies no Manis sātan, jo stāv rakstīts: tev būs pielūgt To Kungu, savu Dievu, un Viņam vien kalpot.” Un tas Viņu veda uz Jeruzālemi, un Viņu cēla Dieva nama jumta galā un sacīja uz Viņu: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies no šejienes zemē. Jo stāv rakstīts: Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, Tevi pasargāt, Un tie Tevi uz rokām nesīs, ka Tu savu kāju pie akmens nepiedauzīsi.” Un Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “Ir sacīts: tev To Kungu, savu Dievu, nebūs kārdināt.” Un velns visu savu kārdināšanu beidzis, no Viņa atstājās līdz savam laikam.

Un tie ļoti brīnījās par Viņa mācību, jo Viņa vārdi bija vareni. Un tur sinagogā bija viens cilvēks, tam bija nešķīsta velna gars, un tas brēca stiprā balsī Sacīdams: “Laid! kas mums ar Tevi, Jēzu no Nacaretes? Vai Tu esi nācis, mūs nomaitāt? Es Tevi pazīstu, kas Tu esi, Tas Dieva Svētais.” Un Jēzus to apdraudēja sacīdams: “Paliec klusu un izej no tā.” Un velns to raustīja viņu vidū un izgāja no tā, tam neko ļauna nepadarījis. Un izbailes uznāca visiem un tie runāja savā starpā sacīdami: “Kas tas par vārdu? Jo Viņš ar varu un spēku pavēl nešķīstiem gariem, un tie atstājās.”

Un kad saule bija nogājusi, tad visi, kam bija neveseli ar dažādām sērgām, tos noveda pie Viņa; un Viņš ikkatram no tiem rokas uzlika un tos dziedināja. Un tur arī velni no daudziem atstājās, brēkdami un sacīdami: “Tu esi Kristus, Dieva Dēls!” Un Viņš tos apdraudēja un tiem neļāva teikt, ka tie zināja, Viņu esam Kristu.

Arī tie, kas tapa mocīti no nešķīstiem gariem, — un tie tapa darīti veseli.

Bet tanī pašā stundā Viņš daudz darīja veselus no sērgām un sāpēm un ļauniem gariem, un daudz akliem Viņš dāvināja gaismu.

Un kādas sievas, kas bija dziedinātas no ļauniem gariem un vājībām, Marija, saucama Magdalēna, no kuras septiņi velni bija izgājuši,

Bet šī ir tā līdzība: sēkla ir Dieva Vārds. Bet kas ceļmalā, ir tie, kas to dzird; pēc velns nāk un ņem Vārdu no viņu sirdīm, lai netic un netop svēti.

Un Viņam pie malas izejot viens vīrs no tās pilsētas sastapa, kas jau ilgi bija velnu apsēsts, un neapvilka drēbes, un nestāvēja mājā, bet kapos. Šis, Jēzu redzēdams, brēca un krita zemē Viņa priekšā un sacīja ar stipru balsi: “Kas man ar Tevi, Jēzu, Tu Dieva Tā Visuaugstākā Dēls? Es Tevi lūdzu, nemoki mani!” Jo Viņš nešķīstam garam pavēlēja, atstāties no cilvēka, jo tas viņu jau ilgu laiku bija plosījis, un viņš ar ķēdēm un saitēm tapa saistīts un tapa apsargāts, bet tās saites saraustījis, viņš no velna tapa dzīts uz tuksnesi. Un Jēzus tam jautāja sacīdams: “Kā tev vārds?” Un viņš sacīja: “Leģions,” jo daudz velni iekš tā bija iegājuši Un tie Viņam lūdza, lai tiem nepavēlētu bezdibenī nokāpt. Bet tur bija liels cūku pulks ganos uz kalna, un tie Viņu lūdza, ka Viņš tiem atļautu ieiet cūkās. Un Viņš tiem atļāva. Un velni no cilvēka atstājušies iegāja cūkās, un tas pulks no kraujas nogāzās ezerā un noslīka. Bet gani redzējuši, kas notika, aizbēga, un nogājuši to pasludināja pilsētā un ciemos. Bet tie izgāja, to notikumu redzēt, un nāca pie Jēzus un atrada cilvēku, no kā velni bija atstājušies, apģērbtu un prātīgu pie Jēzus kājām sēžam, un tie bijās. Un arī tie, kas to bija redzējuši, pasludināja viņiem, kā velna apsēstais tapis pestīts. Un viss ļaužu pulks no Gadariešu tiesas Viņu lūdza, ka no tiem aizietu, jo tie no lielām bailēm bija pārņemti, un Viņš kāpa laivā un griezās atpakaļ. Bet vīrs, no kā velni bija atstājušies, Viņu ļoti lūdza, ka pie Viņa varētu palikt, bet Jēzus to atlaida sacīdams: “Griezies atpakaļ uz savām mājām un izteic, kādas lielas lietas Dievs tev ir darījis.” Un tas nogāja pa visu pilsētu, pasludinādams, kādas lielas lietas Jēzus tam bija darījis.

Un Savus divpadsmit mācekļus sasaucis, Viņš tiem deva varu un spēku pār visiem velniem, un sērgas dziedināt.

Un redzi, viens vīrs no ļaudīm brēca sacīdams: “Mācītāj, es Tev lūdzu, skaties uz manu dēlu, jo tas ir mans vienpiedzimušais, Un redzi, viens gars to grābj, un tas piepeši brēc, un viņš to plosa līdz putām un tikai grūti no tā šķirās, to novārdzinādams. Un es Taviem mācekļiem esmu lūdzis, ka tie to izdzītu, bet tie nespēja.” Un Jēzus atbildēdams sacīja: “Ak tu neticīgā un netiklā cilts, cik ilgi Es pie jums būšu un jūs panesīšu? Atved savu dēlu šurp.” Un tam atnākot velns to plosīja un raustīja: bet Jēzus nešķīsto garu apdraudēja un darīja bērnu veselu un atdeva viņa tēvam. Bet visi iztrūcinājās par augsto Dieva godību. Un kad visi brīnījās par visu, ko Jēzus bija darījis, tad Viņš sacīja uz Saviem mācekļiem:

Un tie septiņdesmit pārnāca ar prieku sacīdami: “Kungs, arī velni mums padodas Tavā Vārdā.” Un Viņš uz tiem sacīja: “Es sātanu redzēju itin kā zibeni no debess krītam. Redzi, Es jums esmu devis spēku, staigāt uz čūskām un skorpioniem, un pār visu ienaidnieka varu, un nekas jums nekaitēs. Tomēr nepriecājaties par to, ka gari jums padodas, bet priecājaties, kā jūsu vārdi ir rakstīti debesīs.”

Un Viņš izdzina vienu velnu, un tas bija mēms. Bet notikās, kad velns bija izbēdzis, tad tas mēmais runāja, un tie ļaudis brīnījās. Bet citi no tiem sacīja: “Šis velnus izdzen caur Belcebulu, velnu virsnieku.” Bet citi kārdinādami meklēja no Viņa zīmi no debess. Bet Viņš, viņu domas nomanījis, uz tiem sacīja: “Ikviena valsts, kas savā starpā top ienaidā, tā aiziet postā, un nams grūst uz namu. Ja tad arī sātans savā starpā ienaidā, kā viņa valsts var pastāvēt? Jo jūs sakāt, ka Es velnus izdzenu caur Belcebulu. Bet ja Es velnus izdzenu caur Belcebulu, caur ko tad jūsu bērni tos izdzen? Tāpēc tie būs jūsu tiesātāji. Bet ja Es velnus izdzenu caur Dieva pirkstu, tad jau Dieva valstība pie jums atnākusi.

Kad tas stiprais apbruņojies savu pili apsargā, tad viņa lietas paliek mierā. Bet kad viens stiprāks viņam uziet, kas viņu uzvar, tad tas paņem viņa bruņas, uz ko viņš paļāvās, un izdala viņa laupījumu. Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani; un kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa. Kad nešķīstais gars izgājis no cilvēka, tad viņš pārstaigā sausas vietas un meklē dusēt. Bet to neatradis viņš saka: es gribu atpakaļ griezties uz savu namu, no kurienes esmu izgājis. Un kad viņš nāk, tad viņš to atrod ar slotām mēztu un izpušķotu. Tad viņš noiet un ņem pie sevis septiņus citus garus, kas niknāki nekā viņš pats; un tur iekšā nākuši tie tur dzīvo, un top pēc ar to cilvēku niknāki, nekā bijis papriekš.”

Un redzi, vienai sievai bija neveselības gars astoņpadsmit gadus, un tā bija savilkta un nemaz nevarēja taisni atliekties.

Bet šī Ābrahāma meita, ko sātans, redzi, astoņpadsmit gadus ir saistījis, vai tā nebija sabatā atraisāma no šīs saites?”

Bet sātans iegāja iekš Jūdasa, kas tapa saukts Iskariots un bija viens no tiem divpadsmit. Un tas nogāja un runāja ar augstiem priesteriem un kara virsniekiem, kā tas Viņu tiem nodotu.

Un Tas Kungs sacīja: “Sīmani, Sīmani, redzi, sātanam ir ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus. Bet Es esmu lūdzis par tevi, ka tava ticība nemitētos. Un kad tu vienreiz atgriezīsies, tad stiprini savus brāļus.”

Jūs esat no tā tēva, tā velna, un sava tēva prātu jūs gribat darīt. Tas no iesākuma ir bijis slepkava un nav pastāvējis iekš patiesības; jo iekš tā nav patiesības. Kad viņš melus runā, tad viņš runā no sevis paša; jo viņš ir melkulis un melu tēvs.

Tad atkal šķelšanās cēlās starp Jūdiem šo vārdu dēļ. Jo daudz no tiem sacīja: “Viņam ir velns un Viņš ir traks; ko jūs Viņu klausāt?” Citi sacīja: “Šie vārdi nav velna apsēsta vārdi; vai velns akliem acis var atdarīt?”

Un vakariņu ēdot, (kad jau velns Jūdasam Iskariotam, Sīmaņa dēlam, sirdī bija iedevis, Viņu nodot),

Jēzus atbild: “Tas ir tas, kam Es kumosu iemērktu došu;” tad Viņš iemērca kumosu un dod to Jūdasam, Sīmaņa dēlam, Iskariotam. Un pēc šī kumosa tad sātans iegāja iekš tā. Tad Jēzus uz to saka: “Ko tu dari, to dari drīz.”

Bet Pēteris sacīja: “Ananija, kāpēc sātans tavu sirdi ir piepildījis, tam Svētam Garam melot un no tā tīruma maksas ko atraut? Vai tas tavs būdams nevarēja tavs palikt? Arī pārdots tas bija tavā vaļā; kāpēc tad tu tādu lietu savā sirdī esi iedomājies? Tu neesi cilvēkiem melojis, bet Dievam.”

Un arī no apkārtējām pilsētām pulks ļaužu nāca uz Jeruzālemi, nesdami neveselus un nešķīstu garu apsēstus, kas visi tapa dziedināti.

Jo no daudziem, kam bija nešķīsti gari, tie izgāja, ar stipru balsi brēkdami, un daudzi paralizēti un tizli tapa dziedināti.

Kā Dievs ar Svētu Garu un spēku ir svaidījis Jēzu no Nacaretes, kas ir apkārt gājis, labu darīdams un dziedinādams visus no velna uzvarētos; jo Dievs bija ar Viņu.

Bet tiem Elimas, tas burvis, (jo tā viņa vārds top tulkots), stāvēja pretī, meklēdams zemes soģi novērst no ticības. Bet Sauls, (arī Pāvils saukts), Svēta Gara pilns viņu uzskatīja Un sacīja: “Ak tu velna bērns, visas viltības un visas blēdības pilns, tu visas taisnības ienaidnieks, vai tu nestāsies pārvērst Tā Kunga taisnos ceļus? Un nu redzi, Tā Kunga roka ir pret tevi, un tu būsi akls un uz kādu laiku sauli neredzēsi.” Un tūdaļ krēsla un tumsa krita uz viņu, un viņš gāja apkārt, meklēdams vadoņus. Tad zemes soģis redzēdams, kas bija noticis, ticēja, izbrīnīdamies par Tā Kunga mācību.

Bet notikās, mums ejot Dievu lūgt, viena meita mūs sastapa; tai bija zīlētāja gars, un ar zīlēšanu tā saviem kungiem daudz peļņas pienesa. Šī Pāvilam un mums gāja pakaļ un brēca sacīdama: “Šie cilvēki ir Dieva, Tā Visu Augstākā, kalpi, kas jums pestīšanas ceļu sludina.” Un to viņa darīja daudz dienas. Bet Pāvilam tas bija pretī un atgriezdamies tas uz to garu sacīja: “Jēzus Kristus vārdā es tev pavēlu iziet no tās.” Un viņš no tās izgāja tanī pašā stundā. Bet viņas kungi redzēdami, ka viņu peļņas cerība bija zudusi, ņēma Pāvilu un Sīlasu un tos vilka uz tirgu pie virsniekiem;

Un Dievs lielus darbus darīja caur Pāvila rokām, Tā ka arī sviedru auti un citi auti no viņa miesām tapa nesti pie neveseliem; un slimības tos atstāja, un ļaunie gari no tiem izgāja.

Un kādi no Jūdiem, kas bija velnu izdzinēji un apkārt vazājās, uzdrīkstējās Tā Kunga Jēzus vārdu saukt pār tiem, kam bija ļauni gari, sacīdami: mēs jūs apdraudam no tā Jēzus puses, ko Pāvils sludina. Tie nu, kas šo darīja, bija Skevas, Jūdu augstā priestera, septiņi dēli. Un ļaunais gars atbildēja un sacīja: “Jēzu es pazīstu un Pāvilu es zinu; bet jūs, kas jūs tādi esat?” Un cilvēks, kam ļaunais gars bija, tiem uzlēca un tos pievarēdams tā darīja, ka tiem bija kailiem un ievainotiem jāizbēg no tā nama.

Un daudzi no tiem, kas māņu darbus bija darījuši, savas grāmatas kopā sanesa un sadedzināja visiem redzot; un to vērtību aprēķināja un saskaitīja piecdesmit tūkstošus sudraba grašus.

Tevi izraudams no šiem ļaudīm un no pagāniem, pie kuriem Es tevi tagad sūtu, Viņu acis atdarīt, ka tie atgriežas no tumsības pie gaismas un no velna varas pie Dieva, ka tie dabū grēku piedošanu un daļu starp svētītiem caur ticību uz Mani.”

Jo es zinu tiešām, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne valdības, ne spēki, ne klātbūdamas, ne nākamas lietas, Ne augstums, ne dziļums, nedz cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir iekš Kristus Jēzus, mūsu Kunga.

Bet ko Dievs tam atbildēdams saka? “Es Sev esmu atlicinājis septiņtūkstošus vīrus, kas ceļus nav locījuši Baāla priekšā.”

Bet tas miera Dievs samīs sātanu apakš jūsu kājām īsā laikā. Mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastība lai ir ar jums. Āmen.

Un to tādu nododam sātanam uz miesas samaitāšanu, lai gars top izglābts Tā Kunga Jēzus dienā.

Neatraujaties viens otram, kā tikai vienā prātā uz kādu laiku, lai jums vaļa ir iekš gavēšanas un Dievu lūgt; un nāciet atkal kopā, lai sātans jūs nekārdina, kad nevarat valdīties.

Bet ko pagāni upurē, to tie upurē velniem un ne Dievam; bet es negribu, ka jums biedrība būtu ar velniem. Jūs nevarat dzert Tā Kunga biķeri un velnu biķeri. Jums nevar daļa būt pie Tā Kunga galda un pie velnu galda. Jeb vai gribam To Kungu kaitināt? Vai mēs esam jo spēcīgāki nekā Viņš?

Jo viņa domas mums nav nezināmas.

Bet ja mūsu evaņģēlijs ir apsegts, tad tas ir apsegts iekš tiem, kas pazūd; Iekš tiem šās pasaules dievs ir apstulbojis neticīgās sirdis, lai tiem nespīd godības pilna evaņģēlija spožums no Kristus, kas ir Dieva ģīmis.

Kā saskan Kristus ar Belialu? Jeb kāda daļa ir ticīgam ar neticīgu?

Jo mūsu karošanas ieroči nav miesīgi, bet spēcīgi Dieva priekšā, nopostīt stiprumus. Mēs izpostam padomus un visu, kas augsti ceļas pret Dieva atzīšanu, un savaldām visas domas, lai Kristum paklausa,

Bet es bīstos, ka tāpat, kā čūska ar savu viltību Ievu pievīlusi, arī jūsu domas netop samaitātas un nenoklīst no vientiesības, kas ir iekš Kristus.

Jo tie tādi viltus apustuļi un viltīgi strādnieki izliekās kā Kristus apustuļi. Un tas nav brīnums: jo pats sātans izliekas kā gaišības eņģelis. Tad nav liela lieta, ja arī viņa kalpi izliekas kā taisnības kalpi — tiem būs gals pēc viņu darbiem.

Un lai es to augsto parādīšanu dēļ nepaaugstinājos, tad man miets ir dots miesās, proti sātana eņģelis, kam mani būs sist ar dūrēm, lai es augsti neturos.

Pāri par ikkatru virsniecību un valdību un spēku un kundzību un ikkatru vārdu, kas top dēvēts ne vien šinī laikā bet arī nākamā.

Iekš kuriem jūs citkārt staigājuši pēc šās pasaules ieraduma un pēc virsnieka, kas valda gaisā, gara, kas tagad spēcīgi darbojās iekš neticības bērniem;

Ka Dieva daudzkārtīgā gudrība tagad caur draudzi taptu zināma varām un spēkiem debesīs,

Dusmojiet un negrēkojiet; lai saule nenoiet pār jūsu dusmību. Nedodiet vietu velnam.

Apvelkat visas Dieva bruņas, lai varat pretī stāvēt velna viltīgām uzmākšanām. Jo mums nav cīnīšanās pret miesu un asinīm, bet pret valdībām un varām, pret pasaules valdītājiem šīs pasaules tumsībā, pret ļauniem gariem gaisā. Tādēļ sagrābiet visus Dieva ieročus, ka jūs varat pretī stāvēt ļaunā dienā un visu uzvarējuši, pastāvēt.

Par visām lietām sagrābuši ticības priekšturamās bruņas, ar ko jūs blēdnieka ugunīgās bultas visas varēsiet izdzēst;

Un ir nopostījis valdības un varas un tās klaji smieklā licis un Savas uzvarēšanas godu pār tām parādījis caur Viņu.

Tādēļ mēs pie jums esam gribējuši nākt (es Pāvils) vienu un otru reizi; bet sātans mūs aizkavējis.

Lai neviens jūs nekādā vīzē nepieviļ; jo tā nenāks, pirms tā atkāpšanās nebūs nākusi un grēka cilvēks, tas pazušanas dēls, nebūs parādījies, Kas turas pretī un paaugstinājās pār visu to, kas Dievs saucams, un kas ir Dieva kalpošana, tā ka viņš Dieva namā sēž kā Dievs, izrādīdamies, ka viņš esot Dievs. Vai jūs vairs nepieminiet, ka es vēl pie jums būdams to jums esmu sacījis? Un nu jūs zināt, kas aizkavē, tiekams viņš parādās savā laikā. Jo netaisnības noslēpums jau ir spēkā, tikai ka Tam, kas viņu līdz šim aizkavē, vēl būs tapt atņemtam nost. Un tad parādīsies netaisnais, ko Tas Kungs nomaitās ar Savas mutes garu un izdeldēs, kad atspīdēs Viņa atnākšana. Šā (netaisnā) atnākšana notiek pēc sātana spēka ar visādu viltības varu un viltības zīmēm un brīnumiem Un ar visādu pievilšanu uz netaisnību pie tiem, kas pazūd; tādēļ ka tie patiesības mīlestību nav pieņēmuši, ka taptu svēti.

Bet uzticīgs ir Tas Kungs, kas jūs stiprinās un pasargās no ļauna.

Starp tiem ir Himenejs un Aleksandrs, ko esmu nodevis sātanam, lai tie kļūst pārmācīti, ka Dievu vairs nezaimo.

Ne tāds, kas kristīgu ticību tikko uzņēmis, lai neuzpūšas un neiekrīt zaimotāja tiesā. Bet viņam vajag arī labas liecības no tiem, kas ārā, ka neiekrīt nievāšanā un zaimotāja valgos.

Bet Tas Gars skaidri saka, ka nākamos laikos citi atkāpsies no ticības, klausīdami viltīgus garus un velnu mācības,

Jo citas jau ir griezušās sātanam pakaļ.

Jo Dievs mums nav devis bailības garu, bet spēka un mīlestības un savaldības garu.

Un vai jel tie neuzmostos no velna valga, no kā tie savaldzināti uz viņa prātu.

Kad nu bērni miesas un asinis dabūjuši, tad arī Viņš to pašu it līdzīgi ir dabūjis, ka Viņš caur nāvi iznīcinātu to, kam bija nāves vara, tas ir velnu,

Tu tici, ka ir viens vienīgs Dievs, un dari labi. Velni arīdzan tic un dreb.

Bet ja jūs rūgtu bardzību un ienaidību turat savā sirdī, tad nelielāties un nemelojiet pret patiesību. Šī nav gudrība, kas nāk no augšienes zemē, bet tā ir pasaules, dabas un velna gudrība.

Tad nu padodaties Dievam, stāviet velnam pretī, tad viņš bēgs no jums.

Esiet skaidrā prātā, esiet nomodā, jo jūsu pretinieks, velns, staigā apkārt kā rūcošs lauva, un meklē, kuru tas aprītu.

Jo ja Dievs nav saudzējis eņģeļus, kas apgrēkojušies, bet tos nogāzis ellē un nodevis tumsības saitēm, ka tie taptu paturēti uz sodību;

Bērniņi, nu ir tā pēdējā stunda; un tā, kā jūs esat dzirdējuši, ka tas pretī-kristus nāk, tā arī tagad daudz pretī-kristi cēlušies, no tā mēs zinām pēdējo stundu esam. Tie no mums ir izgājuši, bet tie nebija no mums; jo ja tie būtu bijuši no mums, tad tie būtu palikuši pie mums, bet tiem bija parādīties, ka tie nav visi no mums. Tomēr jums ir tā svaidīšana no Tā Svētā, un jūs visu zināt. Es jums neesmu rakstījis, tā kā jūs nezinātu patiesību, bet ka jūs to jau zināt, un ka no patiesības nenāk nekādi meli. Kas ir melkulis, ja ne tas, kas liedz, ka Jēzus ir Tas Kristus? Tas ir pretī-kristus, kas liedz To Tēvu un To Dēlu.

Kas grēku dara, tas ir no velna, jo velns grēko no iesākuma. Tādēļ Dieva Dēls ir atspīdējis, ka Viņš velna darbus izārdītu. Ikviens, kas no Dieva piedzimis, tas nedara grēku, jo Viņa sēkla paliek iekš tā un tas nevar grēkot, jo tas no Dieva ir piedzimis. Pie tam (šādi) top zināmi Dieva bērni un velna bērni. Ikkatrs, kas taisnību nedara, tas nav no Dieva, un kas nemīl savu brāli.

Mīļie, neticat ikkatram garam, bet pārbaudiet garus, vai tie no Dieva? Jo daudz viltīgi pravieši ir izgājuši pasaulē.

Pie tam (šādi) jūs atzīstat Dieva Garu: ikkatrs gars, kas apliecina, ka Jēzus Kristus nācis miesā, tas ir no Dieva: Un ikkatrs gars, kas neapliecina, ka Jēzus Kristus nācis miesā, tas nav no Dieva. Un tas ir pretī-kristus gars, par ko jūs esat dzirdējuši, ka tas nāk, un tagad jau ir pasaulē.

Mēs zinām, ka esam no Dieva, un visa pasaule ir nogrimusi ļaunumā.

Jo daudz viltnieki ir nākuši pasaulē, kas neapliecina Jēzu Kristu esam nākušu miesā. Šis ir viltnieks un pretī-kristus. Lūkojiet uz sevi pašiem, ka nezaudējam, ko esam strādājuši, bet ka dabūjam pilnu algu. Nevienam, kas ir pārkāpējs un nepaliek iekš Kristus mācības, nav Dieva: kas iekš Kristus mācības paliek, tam ir Tas Tēvs un Tas Dēls. Ja kas nāk pie jums un šo mācību nenes, to neuzņemiet mājās un nesveicinājiet. Jo kas viņu sveicina, tam ir daļa pie viņa ļauniem darbiem.

Un eņģeļus, kas savu augsto kārtu nav sargājuši, bet savu dzīvokli atstājuši, Viņš ar mūžīgām saitēm ir paturējis apakš tumsības uz lielās dienas sodu.

Bet Mihaēls, lielais eņģelis, kad tas cīnījās ar velnu, un tam pretī runāja par Mozus miesām, neuzdrīkstējās zaimošanas tiesu pret to spriest, bet sacīja: lai Tas Kungs tevi soda.

Es zinu tavus darbus un tavas bēdas un tavu nabadzību (tomēr tu esi bagāts), un zaimošanu no tiem, kas teicās Jūdi esoši un nav, bet ir sātana draudze. Nebīsties nekā par to, ka tev jācieš; redzi, sātans kādus no jums metīs cietumā, lai jūs topat kārdināti, un jums būs bēdas desmit dienas. Esi uzticīgs līdz nāvei, tad Es tev došu dzīvības kroni.

Es zinu tavus darbus, un ka tu piemājo, kur sātana krēsls, un ka tu Manu Vārdu turi un Manu ticību neesi aizliedzis, arī ne tanīs dienās, kad Antipas, Mans uzticīgais liecinieks, ir nokauts pie jums, kur sātans mājo.

Bet jums Es saku, tiem citiem, kas ir Tiatirā, kam šīs mācības nav, un kas (kā tie saka) sātana dziļumus nav atzinuši: Es nekādu citu nastu uz jums nemetīšu.

Redzi, Es dodu no sātana draudzes, kas teicās Jūdi esoši un nav, bet melo, — redzi, Es darīšu, ka tie nāks un pie tavām kājām pielūgs un atzīs, ka Es tevi esmu mīlējis.

Un piektais eņģelis bazūnēja. Un es redzēju zvaigzni, kritušu no debess uz zemi, un tam tapa dota bezdibeņa akas atslēga. Un tas atvēra bezdibeņa aku. Un dūmi uzkāpa no akas, kā liela cepļa dūmi. Un saule tapa aptumšota un gaiss no akas dūmiem. Un no dūmiem siseņi nāca uz zemi, un tiem vara tapa dota, tā kā skorpioniem vara ir virs zemes. Un tiem tapa sacīts, lai tie nemaitātu zemes zāli nedz zaļumu, nedz kādu koku, bet vien cilvēkus, kam Dieva zieģelis nav pie viņu pierēm. Un viņiem tapa dots, ka tie tos nenokautu, bet mocītu piecus mēnešus; un viņu mocīšana bija tā kā skorpiona mocīšana, kad tas cilvēkam ir iedzēlis. Un tanīs dienās cilvēki nāvi meklēs un to neatradīs, un tie kāros mirt, bet nāve no viņiem bēgs. Un tie siseņi bija līdzīgi zirgiem, kas ir sataisīti uz karu, un uz viņu galvām bija kā kroņi, zeltam līdzīgi, un viņu vaigi kā cilvēku vaigi. Un tiem bija mati kā sievu mati, un viņu zobi bija kā lauvu zobi. Un tiem bija bruņas kā dzelzs bruņas, un viņu spārnu troksnis tā kā ratu troksnis, kad daudz zirgi skrien karā. Un tiem bija astes skorpioniem līdzīgas, un viņu astēs bija dzeloņi, un viņiem bija vara, cilvēkus maitāt piecus mēnešus. Un pār tiem bija ķēniņš, bezdibeņa eņģelis, viņa vārds bija ebrejiski: Abadon, un Grieķu valodā: Apollion.

Un atlikušie cilvēki, kas nav nokauti caur šīm mocībām, tomēr nav atgriezušies no savu roku darbiem, ka tie nebūtu (vairs) pielūguši velnus un zelta un sudraba un vara un akmens un koka elkus, kas nevar redzēt, nedz dzirdēt, nedz staigāt;

Un kad tie savu liecību būs pabeiguši, tad zvērs, kas izkāpj no bezdibeņa, ar tiem karos un tos uzvarēs un tos nokaus.

Un cita zīme parādījās debesīs, un redzi, liels pūķis, sarkans kā uguns, ar septiņām galvām un desmit ragiem, un uz viņa galvām septiņi ķēniņa kroņi. Un viņa aste vilka debess zvaigžņu trešo tiesu un tās nometa uz zemi. Un pūķis stājās sievas priekšā, kurai bija jādzemdē, ka viņš, kad tā dzemdētu, viņas bērnu aprītu.

Un karš cēlās debesīs. Mihaēls un viņa eņģeļi karoja pret pūķi; un pūķis karoja un viņa eņģeļi, Un nespēja nenieka, un viņu vieta vairs netika atrasta debesīs. Un lielais pūķis tika izmests, tā vecā čūska, ko dēvē par velnu un sātanu, kas visu pasauli pieviļ; tas tika nomests uz zemi, un viņa eņģeļi līdz ar viņu tur tika nomesti. Un es dzirdēju stipru balsi debesīs sakām: tagad pestīšana un spēks un valstība mūsu Dievam, un vara Viņa Kristum ir kļuvusi; jo mūsu brāļu apsūdzētājs ir nomests, kas tos apsūdzēja priekš mūsu Dieva dienām naktīm. Un tie viņu ir uzvarējuši caur Tā Jēra asinīm un caur savas liecības vārdu, un tie savu dzīvību nav mīlējuši līdz nāvei. Tāpēc priecājaties, jūs debesis, un kas tur dzīvo! Ak vai, tiem, kas zemes un jūras virsū dzīvo; jo velns pie jums ir nonācis ar lielām dusmām, zinādams, ka tam ir maz laika.

Un kad pūķis redzēja, ka viņš bija nomests uz zemi, tad viņš vajāja sievu, kas dēlu bija dzemdējusi. Un sievai divi liela ērgļa spārni tapa doti, ka tā uz tuksnesi skrietu savā vietā, kur viņa top uzturēta laiku un laikus un puslaiku, nost no čūskas vaiga. Un čūska no savas mutes izlaida ūdeni tā kā upi sievai pakaļ, lai viņu caur upi aizrautu. Un zeme nāca sievai palīgā, un zeme atvēra savu muti un aprija upi, ko pūķis no savas mutes izlaida. Un pūķis iedusmojās pret sievu un nogāja karot ar tiem, kas atlikušies no viņas dzimuma, kas Dieva baušļus tur, un kam ir Jēzus Kristus liecība.

Un es stāvēju uz jūras smiltīm. Un es redzēju zvēru izkāpjam no jūras, tam bija septiņas galvas un desmit ragi, un uz viņa ragiem desmit ķēniņa kroņi, un uz viņa galvām bija zaimošanas vārdi. Un zvērs, ko es redzēju, bija leopardam līdzīgs, un viņa kājas kā lāča kājas, un viņa mute kā lauvas mute; un pūķis tam deva savu spēku un savu goda krēslu un lielu varu. Un es redzēju vienu no viņa galvām kā līdz nāvei ievainotu, un viņa nāves vaina tapa dziedināta, un visa zeme zvēram pakaļ brīnījās. Un viņi pielūdza pūķi, kas zvēram varu bija devis, un pielūdza zvēru sacīdami: kas ir zvēram līdzīgs? Kas var ar to karot? Un tam tapa dota mute, runāt lielas lietas un Dieva zaimošanas, un vara tam tapa dota, karot četrdesmit divus mēnešus. Un tas atdarīja savu muti un runāja zaimošanu pret Dievu, zaimodams Viņa vārdu un Viņa dzīvokli un tos, kas dzīvo debesīs. Un tam tapa dots, karot ar svētiem un tos uzvarēt, un tam vara tapa dota pār visām ciltīm un valodām un tautām. Un to pielūgs visi, kas dzīvo virs zemes, kam vārdi nav rakstīti Tā Jēra dzīvības grāmatā, kas ir nokauts no pasaules radīšanas. Ja kam ir ausis, tas lai dzird. Ja kas ved cietumā, tas ies cietumā; ja kas ar zobenu nokauj, tam ar zobenu būs tapt nokautam. Še to svēto pacietība un ticība!

Un es redzēju citu zvēru izkāpjam no zemes, un tam bija divi ragi, jēra ragiem līdzīgi, un tas runāja kā pūķis. Un visu pirmā zvēra varu tas dara viņa priekšā, un dara, ka zeme un tie, kas uz tās dzīvo, pielūdz pirmo zvēru, kam nāves vaina bija dziedināta. Un tas dara lielas zīmes, ka tas arī ugunij liek nokrist no debess uz zemi cilvēku priekšā. Un tas pieviļ tos, kas dzīvo virs zemes caur zīmēm, ko darīt zvēra priekšā viņam ir dots, un saka uz tiem, kas virs zemes dzīvo, lai tie bildi taisa zvēram, kam vaina no zobena bija, un kas bija palicis dzīvs. Un tam tapa dots, zvēra bildei garu dot, ka zvēra bilde pat runātu, un darītu, ka tie taptu nokauti, kas zvēra bildi nepielūgtu. Un tas dara, ka visiem, maziem un lieliem, bagātiem un nabagiem, svabadiem un kalpiem, zīme top dota pie viņu labās rokas vai pie viņu pieres; Un ka neviens nevar ne pirkt, ne pārdot, kā vien tas, kam zīme ir — zvēra vārds jeb viņa vārda skaitlis. Še tā gudrība! Kam ir saprašana, tas lai pārskaita zvēra skaitli; jo tas ir cilvēka skaitlis, un viņa skaitlis ir seši simti sešdesmit un seši.

Un cits eņģelis, trešais, tiem nāca pakaļ sacīdams ar stipru balsi: ja kas zvēru pielūdz un viņa bildi un pieņem zīmi pie savas pieres un pie savas rokas, Tas arīdzan dzers no Dieva dusmības vīna, kas stiprs Viņa bardzības biķerī ir ieliets, un tas taps mocīts ar uguni un sēru svēto eņģeļu un Tā Jēra priekšā. Un dūmi no viņu mocības uzkāpj mūžīgi mūžam, un dusēšanas nav nedz dienu nedz nakti tiem, kas zvēru un viņa bildi pielūdz, un ja kas viņa vārda zīmi pieņem.

Un piektais eņģelis savu kausu izlēja uz zvēra goda krēslu, un viņa valsts tapa aptumšota, un tie no sāpēm sakoda savas mēles,

Un es redzēju no pūķa mutes un no zvēra mutes un no viltīgā pravieša mutes nākam trīs nešķīstus garus, vardēm līdzīgus. Jo tie ir velnu gari, kas dara zīmes un iziet pie visas pasaules ķēniņiem, tos sapulcināt uz karu, Dieva, Tā Visuvarenā, lielajā dienā.

Un viens no septiņiem eņģeļiem, kam septiņi kausi bija, nāca un ar mani runāja, uz mani sacīdams: nāc šurp, es tev rādīšu lielās maukas sodību, kas sēž pie lieliem ūdeņiem; Ar to ir maukojuši ķēniņi virs zemes un tie, kas virs zemes dzīvo, ir piedzērušies no viņas maucības vīna. Un viņš mani garā aizveda uz tuksnesi. Un es redzēju sievu sēžam uz sarkana zvēra, kas bija pilns ar zaimošanas vārdiem, kam bija septiņas galvas un desmit ragi. Un sieva bija apģērbta ar purpuru un dārgu sarkanumu un izpušķota ar zeltu un dārgiem akmeņiem un pērlēm, savā rokā turēdama zelta biķeri, pilnu ar savas maucības negantību un nešķīstību. Un pie viņas pieres bija rakstīts vārds: “Noslēpums, lielā Bābele, mauka un negantības māte virs zemes.” Un es redzēju sievu piedzērušu no svēto asinīm un no Jēzus liecinieku asinīm; to redzēdams es brīnījos ar lielu brīnīšanos. Un eņģelis uz mani sacīja: kādēļ tu brīnies? Es tev sacīšu noslēpumu par sievu un zvēru, kas viņu nes, un kam ir septiņas galvas un desmit ragi.

Zvērs, ko tu esi redzējis, bija un nav un izkāps no bezdibeņa un ies bojā; un tie, kas virs zemes dzīvo, (kam vārdi nav rakstīti dzīvības grāmatā no pasaules radīšanas,) tie brīnīsies, redzēdami zvēru, ka tas bija un nav un būs. Še prāts ar gudrību! Tās septiņas galvas ir septiņi kalni, uz kuriem sieva sēž, Un ir septiņi ķēniņi. Pieci ir krituši, un viens ir, un tas otrais vēl nav nācis, un kad tas nāks, tad tam būs palikt mazu brīdi. Un zvērs, kas bija un nav, pats ir astotais, un ir no tiem septiņiem un iet bojā. Un desmit ragi, ko tu esi redzējis, ir desmit ķēniņi, kas valstību vēl nav dabūjuši; bet tā kā ķēniņi tie varu dabū uz vienu stundu ar zvēru. Šiem ir vienāds prāts, un tie savu spēku un varu nodos zvēram.

Šie karos ar To Jēru, un Tas Jērs tos uzvarēs, jo Tas ir kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš, — un tie, kas līdz ar Viņu, aicinātie, izredzētie un ticīgie. Un viņš uz mani saka: ūdeņi, ko tu esi redzējis, kur mauka sēž, ir ļaudis un ļaužu pulki un tautas un valodas. Un desmit ragi, ko tu esi redzējis uz zvēra, šie mauku nīdēs un viņu darīs tukšu un kailu un viņas miesu ēdīs un viņu sadedzinās ar uguni. Jo Dievs tiem sirdī devis, darīt Viņa prātu un darīt vienādā prātā un savu valstību dot zvēram, tiekams Dieva vārdi taps piepildīti. Un sieva, ko tu esi redzējis, ir lielā pilsēta, kam ir valdība pār ķēniņiem virs zemes.

Un tas sauca spēcīgi ar stipru balsi sacīdams: kritusi, kritusi lielā Bābele, un palikusi velniem par mājas vietu un visiem nešķīstiem gariem par cietumu un visiem nešķīstiem un negantiem putniem par cietumu.

Un es redzēju zvēru un ķēniņus virs zemes, un viņu sapulcinātos karaspēkus karojam pret To, kas uz zirga sēdēja, un pret Viņa kara spēku. Un zvērs tapa sagrābts, un līdz ar to viltīgais pravietis, kas viņa priekšā zīmes bija darījis, caur ko viņš bija pievīlis tos, kas bija pieņēmuši zvēra zīmi, un tos, kas pielūdza viņa bildi: tie divi tapa dzīvi iemesti uguns zaņķī, kas deg ar sēru. Un atlikušie tapa nokauti caur zobenu, kas izgāja no mutes Tam, kas sēdēja uz zirga, un visi putni pieēdās no viņu miesām.

Un es redzēju eņģeli nokāpjam no debesīm, tam bija bezdibeņa atslēgas un lielas ķēdes savā rokā. Un viņš sagrāba pūķi, veco čūsku, tas ir velns un sātans, un to saistīja tūkstoš gadus. Un viņš to iemeta bezdibenī un aizslēdza un uzlika zieģeli virsū, ka tas ļaudis vairs nepieviltu, tiekams tūkstoš gadi būtu pabeigti, un pēc tiem viņam būs vaļā tapt mazu brīdi.

Un kad tūkstoš gadi būs pabeigti, tad sātans no sava cietuma taps atraisīts, Un izies vilt tautas, kas tajos četros zemes stūros, to Gogu un Magogu, tos sapulcināt karā; šo pulks ir kā jūras smiltis. Un tie nāca uz zemes klajumu un visapkārt apstāja svēto lēģeri un mīļo pilsētu, un uguns krita no Dieva no debess un tos aprija.

Un velns, kas tos pievīla, tapa iemests uguns un sēra zaņķī, kur zvērs ir un viltīgais pravietis, un tie taps mocīti dienām naktīm mūžīgi mūžam.