03 – Cilvēki

Un Dievs sacīja: Darīsim cilvēkus pēc mūsu ģīmja, pēc mūsu līdzības, lai tie valda pār zivīm jūrā un pār putniem apakš debess un pār lopiem un pār visu zemi un pār visiem tārpiem, kas lien virs zemes. Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava ģīmja, pēc Dieva ģīmja Viņš to radīja, un radīja tos, vīrieti un sievieti. Un Dievs tos svētīja, un Dievs uz tiem sacīja: Augļojaties un vairojaties un piepildiet zemi un pārvaldiet to un valdat pār zivīm jūrā un pār putniem apakš debess un pār visām dvašām, kas lien virs zemes. Un Dievs sacīja: Redzi, Es jums esmu devis visādu zāli, kas nes sēklu, kas ir pa visu zemes virsu, un visus kokus, kam savi augļi iekš sevis un kas nes sēklu, jums par ēdamo. Un visiem zvēriem virs zemes un visiem putniem apakš debess un visiem tārpiem virs zemes, kam dzīva dvaša, esmu devis visādu zaļu zāli par barību. Un tā notika.

Un Dievs Tas Kungs taisīja cilvēku no zemes pīšļiem un iepūta viņa nāsīs dzīvības dvašu; tad cilvēks tapa par dzīvu dvēseli.

Un Dievs Tas Kungs sacīja: nav labi, cilvēkam būt vienam; Es tam darīšu palīgu, kas ap to būs.

Un cilvēks sacīja: šī nu ir kauls no maniem kauliem un miesa no manas miesas, tā taps saukta sieva, tāpēc ka tā no vīra ir ņemta. Tādēļ vīrs atstās savu tēvu un savu māti un pieķersies pie savas sievas, un tie būs viena miesa. Un tie abi bija pliki, cilvēks un viņa sieva, un nekaunējās.

Ar sava vaiga sviedriem tev būs maizi ēst, tiekams tu atkal topi par zemi, no kā tu esi ņemts, jo tu esi no pīšļiem un tev būs atkal palikt par pīšļiem.

Šie ir Ādama raduraksti. Tai dienā, kad Dievs cilvēku radīja, Viņš to darīja pēc Dieva līdzības. Vīrieti un sievieti, Viņš tos radīja un tos svētīja un nosauca tos par cilvēkiem, tai dienā, kad tie tapa radīti.

Un Tas Kungs sacīja: Manam Garam nebūs valdīt iekš cilvēkiem mūžīgi; maldīdamies tie ir miesa; un viņu dienas vēl būs simts un divdesmit gadi.

Un Tas Kungs redzēja, ka cilvēku ļaunums augtin auga virs zemes, un viss viņu sirdsprāts un padoms tikai ļauns bija vienmēr. Tad Tam Kungam palika žēl, ka Viņš cilvēkus virs zemes bija radījis, un tas Viņam rūpēja sirdī.

Un zeme bija samaitāta Dieva priekšā, un zeme bija pilna varas darbu. Un Dievs redzēja zemi, un redzi, tā bija samaitāta; visa miesa bija savu ceļu samaitājusi virs zemes.

Un Tas Kungs oda to saldo smaržu un sacīja Savā sirdī: “Es joprojām vairs nenolādēšu zemi cilvēka dēļ, jo cilvēka sirdsprāts ir ļauns no mazām dienām, un Es joprojām vairs negribu samaitāt visu, kas dzīvo, kā esmu darījis.

Jo miesas dvēsele ir asinīs, tādēļ Es jums tās esmu devis uz altāri, lai jūsu dvēseles ar tām top salīdzinātas, jo asinis salīdzina caur dvēseli.

Tas Kungs nokauj un dara dzīvu, Viņš noved ellē un atkal uzved augšā.

Bet Tas Kungs sacīja uz Samuēli: “Neuzlūko viņa ģīmi nedz viņa lielo garumu, jo Es viņu esmu atmetis. Jo tas nav tā, kā cilvēki redz. Jo cilvēks redz, kas priekš acīm, bet Tas Kungs uzlūko sirdi.”

Un sacīja: kails esmu nācis no savas mātes miesām un kails atkal aiziešu. Tas Kungs ir devis, Tas Kungs ir ņēmis, Tā Kunga vārds lai ir slavēts!

Redzi, Saviem kalpiem Viņš neuztic, un Saviem eņģeļiem Viņš pierāda vainu,— Cik vairāk tiem, kas mālu namos dzīvo, kuru pamati pīšļos stāv, taps no kodēm maitāti.

Jo mēs esam vakarēji un nezinām nenieka; jo mūsu dienas ir kā ēna virs zemes.

Tavas rokas mani sataisījušas un darījušas, kāds es viscaur esmu, un tomēr Tu mani aprij. Piemini jel, ka Tu mani kā mālu esi taisījis, vai Tu mani atkal darīsi par pīšļiem? Vai Tu mani neesi izlējis kā pienu, un man licis sarikt kā sieram? Ar ādu un miesu Tu mani esi apģērbis, ar kauliem un dzīslām mani salaidis! Dzīvību un žēlastību Tu man esi devis, un Tavas acis sargāja manu dvēseli.

Viņa rokā ir visu dzīvo dvēsele un visu cilvēku miesu gars.

Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo īsu laiku un ir pilns grūtuma. Viņš izaug kā puķe un novīst, viņš bēg kā ēna un nepastāv.

Viņa dienas jau ir nospriestas, viņa mēnešu pulks stāv pie Tevis, Tu tam esi licis robežu, to viņš nepārkāps.

Ne nu vēl tas negantais un samaitātais cilvēks, kas netaisnību dzer kā ūdeni.

Jo tie noliktie gadi ies galā, un es aiziešu ceļu, kur atpakaļ negriezīšos.

Ne vēl cilvēks, kas ir kode, un cilvēka bērns, kas ir tārps?

Kamēr mana dvēsele vēl ir iekš manis un gars no Dieva manās nāsīs — Manas lūpas nerunās netaisnību, un mana mēle neteiks melus.

Dieva Gars mani radījis, un tā Visuvarenā dvaša man devusi dzīvību.

Kas ir cilvēks, ka Tu viņu piemini, un cilvēka bērns, ka Tu viņu uzlūko?

Tu viņu mazliet no Dieva esi atšķīris, un ar godību un jaukumu Tu viņu esi pušķojis. Tu viņu esi iecēlis par valdnieku pār Tavu roku darbiem, visu Tu esi licis apakš viņa kājām, Avis un vēršus visnotaļ, arī lauka zvērus, Putnus apakš debess, zivis jūrā, kas jūras ceļus pārstaigā.

Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Ģeķi saka savā sirdī Dieva nav; tie ir samaitājušies un sagānījušies ar savu darbošanos, neviena nav, kas labu dara. Tas Kungs skatās no debesīm uz cilvēku bērniem, raudzīt, vai jel kas būtu prātīgs, kas meklē Dievu. Bet tie visi atkāpušies, visnotaļ smirdoši tapuši, neviena nav, kas labu dara, nav it neviena.

Dāvida dziesma. Zeme pieder Tam Kungam ar savu pilnumu, pasaule un tie, kas tajā dzīvo. Jo Viņš to pie jūras stādījis un pie upēm to stiprinājis.

Tas Kungs skatās no debesīm un uzlūko visus cilvēku bērnus. Viņš raugās no Sava stiprā krēsla uz visiem, kas dzīvo virs zemes. Viņš sataisa visas viņu sirdis, Viņš liek vērā visus viņu darbus.

Kungs, māci man manu galu un kāds ir manu dienu mērs, lai es zinu, cik nīcīgs es esmu. Redzi, Tu manas dienas esi licis plaukstas platumā, un mans mūžs ir kā nekas Tavā priekšā; tiešām niecība vien ir ikviens cilvēks savā stiprumā. (Sela.)

Kad Tu cilvēku pārmāci par noziegumiem, tad Tu iznīcini viņa skaistumu kā kodes; tiešām: visi cilvēki ir niecība. (Sela.)

Redzi, noziedzībā esmu dzemdināts, un grēkos māte mani ieņēmusi.

Dieva upuris ir satriekts gars; salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nesmādēsi.

Dāvida mācības dziesma. Dziedātāju vadonim ar stabulēm. Ģeķis saka savā sirdī: Dieva nav. Tie samaitājās un sagānās ar netaisnību, nav neviena, kas labu dara. Dievs skatās no debesīm uz cilvēku bērniem, redzēt, vai jel kas esot prātīgs, kas Dievu meklē. Bet tie visi atkāpušies, tie kopā samaitājušies; nav, kas labu dara, it neviena.

Jo Viņš pieminēja, ka tie ir miesa, tā kā vējš, kas aizskrien un atpakaļ negriežas.

Piemini, kāds ir mans mūžs, cik nīcīgus Tu visus cilvēku bērnus esi radījis? Kurš cilvēks dzīvo, kas nāvi neredzēs? Kas savu dvēseli izglābs no kapa varas? (Sela.)

Mūsu dzīvības laiks stāv septiņdesmit gadus, vai, ja kas ļoti stiprs, astoņdesmit gadus, un viņas labums ir grūtums un bēdas; jo tas aiziet ātri un mēs aizlidojam.

Māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka gudru sirdi dabūjam.

Manas dienas ir kā ēna pavakarē, un es kalstu kā zāle. Bet Tu, Kungs, paliec mūžīgi un Tava piemiņa līdz radu radiem.

Jo Viņš zin, kāds radījums mēs esam, Viņš piemin, ka mēs esam pīšļi. Cilvēks savā dzīvībā ir kā zāle, viņš zied kā puķe laukā. Kad vējš pār to pāriet, tad viņas vairs nav, un viņas vietu vairs nepazīst.

Tu apslēpi Savu vaigu, tad tie iztrūkstas; Tu atņem viņiem dvašu, tad tie mirst un paliek atkal par pīšļiem.

Debesu debesis Tam Kungam pieder, bet zemi Viņš devis cilvēku bērniem. Nomirušie To Kungu neslavēs nedz tie, kas nogrimuši klusumā.

Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim. Kungs, Tu mani pārmani un pazīsti. Tu zini manu sēdēšanu un celšanos, Tu noproti manas domas no tālienes. Lai eju, lai guļu, Tu esi ap mani, un Tev zināmi visi mani ceļi. Jo nav ne vārda uz manas mēles; redzi, Kungs, to visu Tu zini.

Jo Tu esi radījis manu iekšieni, Tu mani esi apsedzis manas mātes miesās. Es Tev pateicos, ka es ļoti brīnišķi esmu darīts, brīnišķi ir Tavi darbi, un mana dvēsele to it labi zin. Mani kauli Tev nebija apslēpti, kad es slepenībā tapu darīts, kad es tapu iztaisīts zemes dziļumos. Tavas acis redzēja mani, vēl neiztaisītu pīti, un visas nākamās dienas bija rakstītas Tavā grāmatā, kad vēl nebija nevienas. Cik dārgas man ir Tavas domas, ak Dievs! Cik liels ir viņu skaits! Kad tās jāskaita, tad viņu vairāk nekā smiltis. Es uzmostos un vēl esmu pie Tevis.

Cilvēks ir kā dvaša, viņa laiks ir kā ēna, kas aiziet.

Nepaļaujaties uz lieliem kungiem, uz cilvēku bērniem, kas nekā nevar palīdzēt. Cilvēka garam jāiziet, viņam jāpaliek atkal zemes kārtā, tai dienā visi viņa nodomi iet bojā.

Kam netikla sirds, tas Tam Kungam ir negantība; bet kam skaidrs ceļš, tas Viņam patīk.

Ķēniņa sirds ir Tā Kunga rokā kā ūdens upes, un Viņš to loka, kurp gribēdams. Ikvienam savi ceļi liekās taisni; bet Tas Kungs pārbauda sirdis.

Bagāts sastopas ar nabagu; Tas Kungs viņus visus radījis.

Tā kā viņš nācis no mātes miesām, tāpat viņš pliks atkal aizies, kā atnācis; viņš arī neņems nekā līdz no sava pūliņa, ko savā rokā varētu aiznest,

Laba slava ir labāka nekā salda eļļa, un miršanas diena labāka nekā dzimšanas diena.

Tiešām, nav neviena cilvēka, kas taisns būtu virs zemes, kas labi darītu un negrēkotu.

Cilvēka nav, kam būtu vara pār garu, to garu aizturēt; viņam arī nav varas pār miršanas dienu, un nav atlaišanas karā; tā arī bezdievība to neizglābs, kas to dara.

Tā ir ļauna lieta pie visa, kas notiek pasaulē, ka visiem viens liktenis; un arī cilvēku bērnu sirds ir pilna ļaunuma, un neprātība ir viņu sirdīs, kamēr tie dzīvo, un pēc tiem jāmirst.

Tā kā tu nezini, kāds ceļš ir vējam, jeb kā kauli aug grūtas sievas miesās, tāpat tu nezini Dieva darbu, ko Viņš visu padara.

Balss saka: Sauc! Un viņš saka: Ko man būs saukt? Visa miesa ir zāle, un viss viņas labums kā puķe laukā. Zāle nokalst, puķe savīst, kad Tā Kunga Gars pūš virsū; tiešām tie ļaudis ir zāle.

Tā saka Dievs, Tas Kungs, kas debesis radījis un izplāta, kas zemi izklājis ar viņas augļiem, kas dvašu dod tiem ļaudīm, kas tur mīt, un garu tiem, kas virs tās staigā.

Tā saka Tas Kungs, tavs Pestītājs, kas tevi taisījis no mātes miesām. Es esmu Tas Kungs, kas visu dara, kas debesi izpletis, Es viens pats, un kas zemi izklājis, bez cita neviena,

Es, Es esmu jūsu iepriecinātājs: kas tu esi, ka bīsties no cilvēkiem, kam jāmirst, un no cilvēku bērniem, kas iznīkst kā zāle,

Mēs visi maldījāmies kā avis, mēs raudzījāmies ikviens uz savu ceļu, bet Tas Kungs Viņam uzlika visus mūsu grēkus.

Jo Manas domas nav jūsu domas un jūsu ceļi nav Mani ceļi, saka Tas Kungs. Jo tā kā debesis augstākas nekā zeme, tā Mani ceļi augstāki nekā jūsu ceļi, un Manas domas nekā jūsu domas.

Mēs visi esam kā nešķīsti, un visa mūsu taisnība kā sārņaina drēbe. Un mēs visi novīstam kā lapa, un mūsu grēki mūs aizrauj kā vējš. Un neviena nav, kas Tavu Vārdu piesauc, kas uzmostas un tveras pie Tevis. Jo Tu apslēpi Savu vaigu no mums un liec mums nīcin iznīkt caur mūsu grēkiem. Nu tad, Kungs, Tu esi mūsu Tēvs, mēs esam māls, un Tu esi mūsu darītājs, un mēs visi esam Tavas rokas darbs.

Pirms Es tevi radīju mātes miesās, Es tevi esmu pazinis, un pirms tu iznāci no mātes miesām, Es tevi esmu svētījis; tautām par pravieti Es tevi esmu licis.

Un jūs esat niknāki darījuši nekā jūsu tēvi. Jo redzi, jūs staigājat ikviens pēc savas niknās sirds stūrgalvības un Mani neklausiet.

Tā saka Tas Kungs: Nolādēts tas cilvēks, kas paļaujas uz cilvēkiem un ieceļ miesu par savu elkoni, un kā sirds no Tā Kunga atkāpjās.

Sirds ir viltīga pār visām lietām un samaitāta, kas to var izzināt? Es, Tas Kungs, izmanu sirdi un pārbaudu domas un dodu ikvienam pēc viņa ceļiem, pēc viņa darbu augļiem.

Redzi, visas dvēseles Man pieder; kā tēva dvēsele, tā arī dēla dvēsele, Man tās pieder. Kura dvēsele apgrēkojās, tā mirs.

Un Es jums došu jaunu sirdi un došu jums jaunu garu, un atņemšu to akmens sirdi no jūsu miesām un došu jums miesīgu sirdi.

Tā saka Tas Kungs Dievs uz šiem kauliem: redzi, Es vedīšu garu iekš jums, un jūs tapsiet dzīvi. Un Es likšu dzīslas uz jums un likšu miesai pār jums augt un jums pārvilkšu ādu un došu iekš jums garu, un jūs tapsiet dzīvi un samanīsiet, ka Es esmu Tas Kungs.

Un kad Viņš ļaužu pulkus redzēja, tad Viņam sirds par tiem iežēlojās, jo tie bija izklīduši un pamesti, kā avis, kam nav gana.

Bet arī jūsu galvas mati visi ir skaitīti. Tāpēc nebīstaties: jūs esat labāki nekā daudz zvirbuļi.

Labs cilvēks no labas sirds mantas izdod labu, un ļauns cilvēks no ļaunas mantas izdod ļaunu.

Bet kas no mutes iziet, tas nāk no sirds, un tas cilvēku sagāna. Un no sirds nāk ļaunas domas, slepkavības, laulības pārkāpšanas, maucības, zādzības, nepatiesas liecības, zaimošanas.

Bet Jēzus sacīja: “Laidiet bērniņus un neliedziet tiem, pie Manis nākt; jo tādiem pieder Debesu valstība.”

Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā. Gars gan ir labprātīgs, bet miesa ir vāja.”

Jo no iekšienes, no cilvēka sirds, iziet niknas domas, laulības pārkāpšanas, maucības, slepkavības, Zādzības, negausības, blēdības, viltība, nešķīstība, skauģa acs, Dieva zaimošana, lepnība, bezprātība. Viss tāds ļaunums iziet no iekšienes un cilvēku apgāna.”

Bet no pasaules iesākuma Dievs viņus radījis vīru un sievu. Tādēļ cilvēks atstās savu tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas, Un tie divi būs viena miesa. Tad nu tie nav vairs divi, bet viena miesa. Tāpēc, ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.”

Bet Jēzus uz to sacīja: “Kāpēc tu Mani sauci par labu? Neviens nav labs kā vien Tas Vienīgais Dievs.

Labs cilvēks no savas labas sirds mantas izdod labu, un ļauns cilvēks no savas ļaunas sirds mantas izdod ļaunu. Jo no sirds pilnības mute runā.

Bet arī visi jūsu galvas mati ir skaitīti, tāpēc nebīstaties; jūs esat labāki nekā daudz zvirbuļi.

Bet cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva spēku, palikt par Dieva bērniem, tiem, kas tic uz Viņa Vārdu, Kas ne no asinīm, nedz no miesas gribēšanas, nedz pēc kāda vīra prāta, bet kas no Dieva dzimuši.

Bet Jēzus pats viņiem neuzticējās, tāpēc ka Viņš visus pazina, Un ka Viņam nevajadzēja, lai kas Viņam liecību dotu par cilvēku; jo Viņš pats zināja, kas bija iekš cilvēka.

Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “Patiesi, Es tev saku, ja kas nav piedzimis no augšienes, tad tas Debesu valstību nevar redzēt.” Nikodēms uz Viņu saka: “Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams? Vai viņš atkal var ieiet savas mātes miesās un piedzimt?” Un Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi, Es tev saku: ja kas nepiedzimst caur ūdeni un Garu, tad tas nevar ieiet Dieva valstībā. Kas piedzimis no miesas, tas ir miesa, un kas piedzimis no Gara, tas ir gars. Nebrīnies, ka Es tev esmu sacījis: Jums būs piedzimt no augšienes.

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš Savu vienpiedzimušo Dēlu devis, ka visiem tiem, kas tic uz Viņu, nebūs pazust, bet dabūt mūžīgu dzīvošanu.

Bet šī ir tā sodība, ka gaišums nācis pasaulē un cilvēki vairāk mīlēja tumsību nekā gaišumu, tāpēc ka viņu darbi bija ļauni.

Un Viņš uz tiem sacīja: “Jūs esat no tā, kas ir zemē, Es no tā, kas ir augšā; jūs esat no šīs pasaules, Es neesmu no šīs pasaules. Tādēļ Es jums esmu sacījis ka jūs mirsiet savos grēkos. Jo ja jūs neticat, ka Es Tas esmu, tad jūs mirsiet savos grēkos.”

Un Viņam arī nenotiek no cilvēku rokām kalpošana, tā kā Viņam ko vajadzētu; bet Viņš pats dod visiem dzīvību un dvašu un visas lietas. Un Viņš ir darījis, ka no vienām asinīm visas cilvēku tautas dzīvo pa visu zemes virsu, un ir nolicis papriekš nospriestus laikus un robežas, kur tiem būs dzīvot, Ka tie To Kungu meklētu, lai tie Viņu varētu just un atrast, — jebšu Viņš nav tālu no neviena no mums. Jo iekš Viņa mēs dzīvojam un kustam un esam; tā kā arī kādi no jūsu dziesminiekiem sacījuši: mēs arī esam Viņa tauta.

Jo Dieva dusmība no debesīm parādās pār ikvienu bezdievību un netaisnību pie cilvēkiem, kas patiesību netaisnībā aiztur.

Teikdamies gudri esoši, tie palikuši par ģeķiem, Un ir apmainījuši neiznīcīgā Dieva godību par ģīmi, kas līdzīgs nīcīgam cilvēkam un putniem un četrkājīgiem lopiem un tārpiem. Tāpēc Dievs tos arī nodevis viņu siržu kārībās uz nešķīstību, savas miesas sagānīt savā starpā.

Nemaz ne! Bet lai tā paliek, ka Dievs ir taisns un ikkatrs cilvēks melkulis, itin kā ir rakstīts: “Ka Tu paliec taisns Savos vārdos un uzvari, kad Tu topi tiesāts.”

Itin kā stāv rakstīts: nav neviena taisna, it neviena, Nav neviena prātīga, nav neviena, kas Dievu meklē. Visi ir atkāpušies un kopā tapuši nelieši, nav neviena, kas labu dara, it neviena.

Jo visi ir grēkojuši, un tiem trūkst teikšanas Dieva priekšā,

Tādēļ itin kā caur vienu cilvēku grēks ir ienācis pasaulē un caur grēku nāve, un tā nāve pie visiem cilvēkiem ir caurspiedusies, tāpēc ka visi ir grēkojuši;

Jeb vai jūs nezināt, ka, cik no mums ir kristīti uz Kristu Jēzu, tie uz Viņa nāvi ir kristīti? Tad nu mēs līdz ar Viņu caur kristību esam aprakti nāvē, lai, kā Kristus ir uzmodināts no miroņiem caur Tā Tēva godību, tāpat arī mēs staigājam atjaunotā dzīvībā. Jo ja mēs esam dēstīti līdzīgā nāvē ar Viņu, tad arī augšāmcelšanā Viņam būsim līdzīgi, To zinādami, ka mūsu vecais cilvēks līdz ir krustā sists, lai grēcīgā miesa iznīkst, ka mēs grēkam vairs nekalpojam. Jo, kas nomiris, tas ir taisnots no grēka. Bet ja mēs ar Kristu esam miruši, tad ticam, ka ar Viņu arī dzīvosim, Zinādami, ka Kristus no miroņiem uzmodināts vairs nemirst; nāve pār Viņu vairs nevalda. Jo ko Viņš miris, to Viņš grēkam nomiris vienreiz; bet ko Viņš dzīvo, to Viņš dzīvo Dievam. Tāpat turaties arī jūs, ka grēkam esat nomiruši, bet dzīvojiet Dievam iekš Kristus Jēzus, mūsu Kunga. Tad nu lai grēks nevalda jūsu mirstamā miesā, paklausīt viņas kārībām; Nedz padodiet savus locekļus grēkam par netaisnības ieročiem; bet padodiet sevi pašus Dievam, tā kā no miroņiem dzīvus, un savus locekļus Dievam par taisnības ieročiem.

Es runāju cilvēcīgi jūsu miesas vājības dēļ; jo tā kā jūs savus locekļus bijāt padevuši kalpot nešķīstībai un netaisnībai uz netaisniem darbiem, tāpat padodiet tagad savus locekļus, kalpot taisnībai uz svētiem darbiem.

Jo kad mēs miesā bijām, tad grēku kārības caur bauslību mūsu locekļos bija spēcīgas, nāvei augļus nest.

Jo es zinu, ka iekš manis (tas ir manā miesā) labums nemīt; jo gribēt gan gribu labu darīt, bet spēt nespēju.

Es nabaga cilvēks, kas mani izraus no šīs nāves miesas.

Jo kad tas bauslībai nebija iespējams, tāpēc ka tā caur miesu bija nespēcīga, tad Dievs ir sūtījis Savu paša Dēlu grēcīgas miesas līdzībā un grēka dēļ un grēku pazudinājis iekš miesas, Ka bauslības taisnība taptu piepildīta iekš mums, kas nestaigājam pēc miesas, bet pēc Gara. Jo tie, kas ir pēc miesas, tie domā uz to, kas patīk miesai; bet tie, kas pēc Gara, uz to, kas patīk Garam. Jo miesas prāts ir nāve; un Gara prāts ir dzīvība un miers. Tāpēc ka miesas prāts ir naids pret Dievu; jo tas Dieva bauslībai nepaklausa un arī nespēj. Bet tie, kas pēc miesas dzīvo, nevar Dievam patikt. Bet jūs nedzīvojiet pēc miesas, bet pēc Gara, ja tikai Dieva Gars iekš jums mīt; bet ja kam Kristus Gara nav, tas Viņam nepieder.

Ja jūs pēc miesas dzīvojiet, tad jūs mirsiet, bet ja jūs caur To Garu miesas darbošanās nonāvējat, tad jūs dzīvosiet.

Tas ir: ne miesas bērni ir Dieva bērni, bet apsolīšanas bērni top turēti par dzimumu.

Bet apvelciet To Kungu Jēzu Kristu un nekopiet miesu uz kārībām.

Bet miesīgs cilvēks nesaņem, kas ir no Dieva Gara, jo tas viņam ir ģeķība, un viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams.

Vai nezināt, ka jūs esat Dieva nams, un ka Dieva Gars iekš jums mājo? Ja kas Dieva namu samaitā, to Dievs samaitās; jo Dieva nams ir svēts, un jūs tas esat.

Jeb vai nezināt, ka jūsu miesa ir Tā Svētā Gara dzīvoklis, kas ir iekš jums, ko jūs no Dieva esat dabūjuši, un jūs nepiederat sev pašiem? Jo jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu godiniet Dievu savā miesā un savā garā, kas pieder Dievam.

Jo kad caur vienu cilvēku nāve, tad arī caur vienu cilvēku miroņu augšāmcelšanās. Jo tā kā iekš Ādama visi mirst, tāpat arī iekš Kristus visi taps dzīvi darīti.

Ne ikkatra miesa ir vienāda miesa; bet savāda ir cilvēku miesa un savāda lopu un savāda zivju un savāda putnu miesa.

Tāpat arī būs miroņu augšāmcelšanās. Sēts top iekš satrūdēšanas un top uzmodināts iekš nesatrūdēšanas; Sēts top iekš negodības un top uzmodināts iekš godības; sēts top iekš vājības un top uzmodināts iekš spēka. Sēta top dabīga miesa, uzmodināta garīga miesa. Jo kā ir dabīga miesa, ir arī garīga miesa. Tāpat arīdzan ir rakstīts: pirmais cilvēks, Ādams, ir palicis par dzīvu dvēseli, pēdējais Ādams par garu, kas dzīvu dara. Bet garīgā miesa nav pirmā, bet dabīgā, pēc tam garīgā. Pirmais cilvēks ir no zemes, no pīšļiem, otrais cilvēks ir Tas Kungs no debesīm. Kāds tas, kas no pīšļiem, tādi pat arīdzan tie no pīšļiem, un kāds Tas debešķīgais, tādi pat arī tie debešķīgie. Un tā kā esam nesuši tā ģīmi, kas no pīšļiem, tā arī nesīsim Tā ģīmi, kas no debesīm. Bet to es saku, brāļi, ka miesa un asinis Dieva valstību nevar iemantot, nedz iznīcība iemantos neiznīcību.

Tāpēc nepiekūstam, bet jebšu mūsu ārīgais cilvēks nīcin nīkst, tomēr iekšējais jo dienas jo vairāk atjaunojās.

Jo mēs zinām, kad mūsu laicīgais mājoklis, šī būda būs salauzta, tad mums ir ēka no Dieva, mājoklis ne rokām taisīts, kas ir mūžīgs debesīs. Jo šinī būdā mēs nopūšamies un ilgojamies, ka taptu pārģērbti ar savu dzīvokli, kas ir no debesīm; Proti, ja pavisam tiksim atrasti apģērbti, ne pliki. Jo šinī būdā būdami mēs arī nopūšamies un esam apgrūtināti; tādēļ ka negribam tapt noģērbti, bet pārģērbti, lai tas, kas mirstams, top aprīts no dzīvības.

Kad nu mums ir tādas apsolīšanas, tad, mīļie, lai paši šķīstamies no visas apgānīšanas pie miesas un pie gara un lai topam pilnīgi svēti iekš Dieva bijāšanas.

Tur nav ne Jūds, ne Grieķis, tur nav ne kalps, ne svabadnieks, tur nav ne vīrs, ne sieva, — jo jūs visi esat viens iekš Kristus Jēzus.

Bet es saku: staigājiet garā, tad jūs miesas kārību nepadarīsiet. Jo miesai gribās pret garu un garam pret miesu, un tie stāv viens otram pretī, ka jūs nedarāt, ko gribat.

Bet tie, kas Kristum pieder, savu miesu ir krustā situši ar kārībām un iekārošanām.

Ja kas sēj uz savu miesu, tas no miesas pļaus samaitāšanu; bet kas sēj uz To Garu, tas pļaus no Tā Gara mūžīgu dzīvošanu.

Starp tiem arī mēs visi citkārt dzīvojām savas miesas kārībās, darīdami miesas un sirds prātu, un no dabas bijām dusmības bērni, tā kā arī tie citi;

Saprašanā aptumšoti, sveši būdami Dieva dzīvībai caur nezināšanu, kas iekš tiem ir, caur viņu sirds cietību,

Jo mana dzīvība ir Kristus, un miršana man nes augļus.

Jo mēs esam apgraizīšana, mēs, kas Dievam kalpojam garā un iekš Kristus Jēzus lielāmies un nepaļaujamies uz miesu.

Jo daudzi staigā, par kuriem jums daudzkārt esmu sacījis, bet tagad saku arī raudādams, ka tie ir Kristus krusta ienaidnieki; Viņu gals ir pazušana, viņu dievs ir vēders, un viņu gods stāv viņu kaunā, viņu prāts nesās uz pasaules lietām. Bet mūsu dzīvošana ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām To Pestītāju, To Kungu Jēzu Kristu, Kas mūsu niecīgo miesu pārvērtīs, ka tā top līdzīga Viņa godības miesai, pēc tās spēcības, ar ko Viņš arī visas lietas var nolikt apakš Savām kājām.

Pielūkojiet, ka neviens jūs neaplaupa caur pasaules gudrību un tukšu viltību pēc cilvēku stāstīšanām, pēc pasaules likumu sākumiem un ne pēc Kristus.

Tur nav nedz Grieķis, nedz Jūds, nedz apgraizīšana, nedz priekšāda, nedz barbars, nedz Skitietis, nedz kalps, nedz svabadnieks: bet Kristus ir viss un iekš visiem.

Bet pats miera Dievs lai jūs svētī caur caurim, un viss jūsu gars un dvēsele un miesa lai bezvainīgi top pasargāti uz mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanu.

Jo mēs nenieka neesam ienesuši pasaulē, tad ir zināms, ka mēs arī nenieka nevaram iznest.

Jo Dievs mums nav devis bailības garu, bet spēka un mīlestības un savaldības garu.

Jo cilvēki būs pašu mīļotāji, naudas kārīgi, lielīgi, lepni, zaimotāji, vecākiem nepaklausīgi, nepateicīgi, nesvēti, Bez mīlestības, nesaderīgi, apmelotāji, kas nesavaldās, kas briesmīgi, kas labu nemīl, Nodevēji, nebēdnieki, uzpūsti, kas vairāk mīļo kārības nekā Dievu; Kas liekās dievbijāšanu cienījuši, bet viņas spēku aizliedz, — un no tādiem atkāpies.

Visas lietas ir šķīstas šķīstiem; bet apgānītiem un neticīgiem nekas nav šķīsts; bet gan viņu prāts ir apgānīts, gan viņu sirdsapziņa. Tie saka, ka Dievu pazīstot, bet ar darbiem tie Viņu aizliedz, neganti būdami un neklausīgi un pie ikviena laba darba nederīgi.

Bet viens kādā vietā ir apliecinājis sacīdams: kas ir cilvēks, ka Tu viņu piemini? Jeb cilvēka dēls, ka Tu viņu piemeklē? Īsu laiku Tu viņu esi darījis mazāku nekā eņģeļus, ar godu un slavu Tu viņu esi kronējis un viņu iecēlis pār Savu roku darbiem; Visas lietas Tu esi licis apakš viņa kājām. Jo kad Tas viņam visas lietas padevis, tad Tas neko nav atstājis, kas viņam nebūtu padots; bet tagad mēs vēl neredzam, ka viņam visas lietas padotas.

Kad nu bērni miesas un asinis dabūjuši, tad arī Viņš to pašu it līdzīgi ir dabūjis, ka Viņš caur nāvi iznīcinātu to, kam bija nāves vara, tas ir velnu, Un atsvabinātu visus tos, kas caur nāves bailēm cauru mūžu bija padoti kalpošanai.

Jo Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs un asāks, nekā kāds abējās pusēs griezīgs zobens, un spiežās cauri, līdz kamēr pāršķir dvēseli un garu, locekļus un smadzenes, un ir soģis pār sirds domām un sirds prātu. Un Viņa priekšā neviena radīta lieta nav neredzama, bet visas lietas ir atsegtas un redzamas priekš Viņa acīm, no Viņa runājam mēs.

Un tā, kā cilvēkiem ir nolikts vienreiz mirt un pēc tam tiesa:

Bet ikviens top kārdināts, kad tas no savas paša kārības top skubināts un labināts. Pēc tam, kad iekārošana ir ieņēmusies, tad tā dzemdē grēku, un kad grēks ir padarīts, tad tas dzemdē nāvi. Nepieviļaties, mani mīļie brāļi!

Jo tā kā miesa bez gara ir nedzīva, tāpat arīdzan ticība bez darbiem ir nedzīva.

Nu tad jūs, kas sakāt: šodien vai rīt mēs iesim uz šo vai to pilsētu un tur padzīvosim vienu gadu un pirksim un pārdosim un pelnīsimies; Un nezināt, kas rīt notiks, — jo kāda ir jūsu dzīvība? Tā ir tvaiks, kas mazu brīdi rādās un pēc iznīkst.

Jo visa miesa ir kā zāle un visa cilvēka godība kā zāles puķe; zāle ir savītusi un viņas puķe nokritusi;

Mīļie, es jūs pamācu kā piemājotājus un svešiniekus, ka jums būs noturēties no miesīgām kārībām, kas pret dvēseli karo,

Nemīlējiet pasauli nedz to, kas ir pasaulē; jo kas pasauli mīl, iekš tā nav Tā Tēva mīlestība. Jo viss, kas ir pasaulē: miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība — tas nav no Tā Tēva, bet no pasaules. Un pasaule paiet un viņas kārība; bet kas Dieva prātu dara, tas paliek mūžīgi.

Redziet, kādu lielu mīlestību Tas Tēvs mums ir parādījis, ka mēs topam saukti Dieva bērni. Tāpēc pasaule mūs nepazīst, ka tā Viņu nepazīst.

Un citus izglābiet, tos no uguns izraudami, un par citiem apžēlojaties ar bijāšanu, ienīdēdami arīdzan tās no miesas apgānītās drēbes.

Redzi, Viņš nāk ar padebešiem, un visas acis Viņu redzēs un tie, kas Viņu ir dūruši, un visas pasaules ciltis kauks Viņa priekšā. Tiešām, Āmen.