31 – Evaņģelizācija

Kamēr būs dienas virs zemes, nemitēsies sēšana un pļaušana, aukstums un karstums, vasara un ziema, diena un nakts.”

Tad Mozus atbildēja un sacīja: bet redzi, viņi man neticēs nedz klausīs manai balsij, jo tie sacīs: Tas Kungs tev nav parādījies.

Tad Mozus sacīja uz To Kungu: Ak Kungs! es neesmu runātājs, nedz vakar, nedz aizvakar, nedz no tā laika, kad Tu uz Savu kalpu esi runājis, jo man ir grūta valoda un grūta mēle. Tad Tas Kungs uz to sacīja: kas cilvēkam muti devis? Jeb kas dara mēmu vai kurlu vai redzīgu vai aklu? Vai ne Es, Tas Kungs? Un nu ej, Es būšu ar tavu muti un tev mācīšu, kas tev jārunā.

Tad viņš sacīja: ak Kungs, sūti jel kādu sūtīdams! Tad Tā Kunga dusmība iedegās par Mozu un viņš sacīja: vai Ārons, tas Levīts, nav tavs brālis? Es zinu, ka tas skaidri runā. Un redzi, tas izies tev pretī un priecāsies savā sirdī, tevi redzēdams. Tad tev būs runāt uz viņu un tos vārdus likt viņa mutē, un Es būšu ar tavu muti un ar viņa muti, un Es jūs mācīšu, kas jums jādara. Un viņam priekš tevis būs runāt uz tiem ļaudīm, viņam būs tev būt par muti, un tev būs viņam būt par Dievu.

Visas vietas, kur jūs savu kāju spersiet, Es jums esmu devis, tā kā Es uz Mozu esmu runājis.

Dziedājiet Tam Kungam, visa zeme, sludinājiet ikdienas Viņa pestīšanu. Teiciet pagānu starpā Viņa godu, visu tautu starpā Viņa brīnumus.

Es sludināšu taisnību lielā draudzē; redzi, savas lūpas es neaizdarīšu; Kungs, Tu to zini. Tavu taisnību es neslēpju savā sirdī, no Tavas patiesības un pestīšanas es runāju, Tavu žēlastību un uzticību es neslēpju lielā draudzē.

Mana mute izteiks Tavu taisnību, cauru dienu Tavu pestīšanu, jebšu to nemāku izskaitīt. Es staigāšu Tā Kunga spēkā, es pieminēšu Tavu taisnību, Tevi vien. Ak Dievs, Tu mani esi mācījis no manas jaunības; un līdz šim es pasludināju Tavus brīnumus. Tad nu arīdzan, kad vecums un sirmi mati ir klāt, neatstāj mani, ak Dievs, tiekams es Tavu elkoni būšu pasludinājis bērnu bērniem un Tavu stiprumu visiem pēcnākamiem.

Dziediet Tam Kungam, teiciet Viņa Vārdu, sludinājiet dienu no dienas Viņa pestīšanu. Izteiciet pagānu starpā Viņa godu, visu tautu starpā Viņa brīnumus.

Par Tavām liecībām es runāšu ķēniņu priekšā un nepalikšu kaunā.

Kas ar asarām sēj, ar gavilēšanu pļaus; Tie aiziet un raud, dārgu sēklu nesdami, bet tiešām ar prieku tie atkal nāks un nesīs savus kūlīšus.

Kungs, sargi manu muti un pasargi manas lūpas.

Bērnu bērni slavēs Tavus darbus un stāstīs Tavu varu.

Bezdievīgais pelnās tukšu algu, bet kas taisnību sēj, tam alga pastāvīga.

Taisna auglis ir dzīvības koks, un gudrais manto sirdis.

Spožas acis iepriecina sirdi; laba vēsts stiprina kaulus. Auss, kas klausa dzīvības mācībai, mājos gudro vidū. Kas mācību atmet, tas zaudē dvēseli; bet kas mācībai klausa, ņemas gudrībā. Tā Kunga bijāšana ir pamācīšana uz gudrību, un pazemība ved godā.

Laipnīga valoda ir tīrs medus, dvēselei salda un kauliem zāles, kas dziedina.

Kas savu muti valda, tam ir samaņa, un kam lēns gars, tas ir prāta vīrs. Pat ģeķi, kad tik klusu cieš, notur par gudru, un par prāta vīru, kamēr savu muti tur.

Ģeķim netīk gudra valoda, bet tik vien atklāt savu paša sirdi.

Ģeķa lūpas ieved ķildā, un viņa mute brēc pēc sitieniem. Ģeķa mute sev pašai par postu, un viņa lūpas paša dvēselei par slazda valgu.

Kas atbild, pirms dzirdējis, tas tam par ģeķību un kaunu.

Nāve un dzīvība stāv mēles galā; kā kurš runā, tā tam būs.

Laba ziņa no tālas zemes ir dzestrs ūdens izslāpušai dvēselei.

Savs laiks saplēst un savs laiks sašūt, savs laiks klusu ciest un savs laiks runāt.

Kas uz vēju mana, tas nesēj, un kas uz padebešiem raugās, tas nepļauj.

No rīta sēj savu sēklu un neliec mierā savu roku vakarā; jo tu nezini, kā jo labi izdosies, vai šā vai tā; un kad abējādi izdotos, tad būtu jo labi.

Nu vēl atliek: šis mācītājs bija gudrs, un viņš ļaudīm mācīja atzīšanu, un sadomāja un izmeklēja un sastādīja daudz sakāmus vārdus. Tas mācītājs meklēja, skaistus vārdus atrast un taisnības vārdus pareizi sarakstīt.

Un es dzirdēju Tā Kunga balsi sakām: ko Es sūtīšu un kas mums ies? Tad es sacīju: redzi, še es esmu, sūti mani.

Tad Viņš sacīja: ej un saki uz šiem ļaudīm: dzirdēt dzirdiet, bet nesaprotiet, un redzēt redziet, bet neņemiet vērā. Apcietini šo ļaužu sirdi un dari viņu ausis biezas un apstulbo viņu acis, ka tie savām acīm neredz un savām ausīm nedzird un ar savu sirdi nesaprot un neatgriežas un netop dziedināti. Tad es sacīju: cik ilgi, Kungs? Un Viņš sacīja: līdz kamēr pilsētas būs izpostītas, ka vairs nav iedzīvotāja, un nami, ka vairs nav cilvēka, un zeme nopostīta par tuksnesi.

Pēc bauslības un pēc liecības, ja tie nerunās pēc šo vārdu, tad gaisma tiem neausīs.

Ļauna nekur vairs nedarīs nedz noziegsies visā Manā svētā kalnā; jo zeme ir pilna Tā Kunga atzīšanas, tā kā ūdens apklāj jūras dziļumus.

Ciāna, labas vēsts sludinātāja, kāp uz augstu kalnu; Jeruzāleme, labas vēsts sludinātāja, pacel savu balsi ar spēku, pacel to, nebīsties! Saki Jūda pilsētām: redzi, jūsu Dievs!

Cik jaukas ir uz kalniem prieka vēstnešu kājas, kas sludina mieru, sola labumu, sludina pestīšanu un uz Ciānu saka: tavs Dievs ir ķēniņš!

Tā Kunga Dieva Gars ir uz manis, jo Tas Kungs mani svaidījis, nabagiem sludināt prieka vēsti, mani sūtījis, sagrauztas sirdis dziedināt, cietuma ļaudīm sludināt atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu atraisīšanu, Pasludināt Tā Kunga žēlastības gadu un mūsu Dieva atriebšanas dienu, iepriecināt visus noskumušos, Tiem apbēdinātiem iekš Ciānas uzlikt un dāvināt glītumu pelnu vietā, prieka eļļu skumības vietā, skaistas drēbes izmisuša prāta vietā, ka tie top nosaukti stipri taisnības koki, Tā Kunga iedēsti Viņam par godu.

Tad es sacīju: ak Kungs, Dievs, redzi, es neprotu runāt, jo es esmu jauns. Bet Tas Kungs uz mani sacīja: nesaki, es esmu jauns; jo visur, kurp Es tevi sūtīšu, tev būs iet, un visu, ko Es tev pavēlēšu, tev būs runāt. Nebīsties no viņiem, jo Es esmu ar tevi un tevi izglābšu, saka Tas Kungs. Un Tas Kungs izstiepa Savu roku un aizskāra manu muti, un Tas Kungs sacīja uz mani: redzi, Es lieku Savus vārdus tavā mutē.

Redzi, Es sūtīšu pēc daudz zvejniekiem, saka Tas Kungs, — tiem tos būs zvejot, un pēc tam Es sūtīšu pēc daudz medniekiem, tie tos medīs pa visiem kalniem un pa visiem pakalniem, un pat akmens kalnu plaisumos.

Un Viņš sacīja uz mani: Cilvēka bērns, ēd, kas tavā priekšā, ēd šo satīto grāmatu, un ej un runā uz Israēla namu. Tad es atdarīju savu muti, un Viņš man deva ēst to satīto grāmatu. Un Viņš sacīja uz mani: Cilvēka bērns, dod savam vēderam ēst un pildi savas iekšas ar šo satīto grāmatu, ko Es tev dodu. Tad es ēdu, un tas bija manā mutē tik salds kā medus. Un Viņš sacīja uz mani: Cilvēka bērns, ej pie Israēla nama un runā uz tiem Manus vārdus.

Bet mācītāji spīdēs kā debess spožums, un kas daudzus veduši uz taisnību, kā zvaigznes mūžīgi mūžam.

Un Tā Kunga vārds notika otru reizi uz Jonu sacīdams: Celies, ej uz Ninivi, to lielo pilsētu, un sludini pret viņu to sludināšanu, ko Es tev sacīšu.

Un Jona sāka pilsētā iet vienas dienas gājumu un sludināja un sacīja: vēl četrdesmit dienas, tad Ninive taps apgāzta. Tad Ninives ļaudis ticēja uz Dievu un izsauca gavēni un apģērbās ar maisiem, gan lieli, gan mazi. Un kad tas vārds Ninives ķēniņa priekšā nāca, tad viņš cēlās no sava goda krēsla un nolika savas ķēniņa drēbes no sevis un apvilka maisu un apsēdās pelnos. Un viņš lika izsaukt un sludināt Ninivē ķēniņa un viņa lielkungu pavēli: lai ne cilvēks, ne lops, ne vērsis, ne avs nekā nebauda, lai neiet ganos un nedzer ūdeni. Bet cilvēki un lopi lai sedzās ar maisiem un Dievu gauži piesauc, un lai tie atgriežas ikviens no sava ļaunā ceļa un no tā varas darba, kas viņu rokās. Varbūt ka Dievs atgriezīsies, un Viņam būs žēl un atkāpsies no Savas dusmības karstuma, ka mēs neejam bojā. Un Dievs redzēja viņu darbus, ka tie atgriezās no sava niknā ceļa, un Dievam palika žēl viss tas ļaunums, ko Viņš bija runājis, tiem darīt, un to nedarīja.

Redzi, uz kalniem prieka vēstnešu kājas, kas mieru sludina; svētī savus svētkus, ak Jūda, maksā savus solījumus; jo tas negantais pie tevis vairs nenāks, viņš ir pavisam izdeldēts.

Tanīs dienās nāca Jānis, Kristītājs, un sludināja Jūdu zemes tuksnesī, Sacīdams: “Atgriežaties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt nākusi,”

Un daudz farizeju un saduceju ieraudzījis nākam pie kristības, viņš uz tiem sacīja: “Jūs odžu dzimums, kas jums ir rādījis, izbēgt no nākamās dusmības? Tāpēc nesiet pienākamus atgriešanās augļus.

Un Viņš atbildēja un sacīja: “Stāv rakstīts: “Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” ”

No tā laika Jēzus iesāka sludināt un sacīt: “Atgriežaties no grēkiem, jo Debesu valstība tuvu klāt nākusi.”

Un Viņš uz tiem sacīja: “Nāciet Man pakaļ, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” Un tūdaļ savus tīklus atstājuši, tie Viņam gāja pakaļ. Un no turienes tālāk gājis, Viņš ieraudzīja citus divus brāļus, Jēkabu, Cebedeja dēlu, un Jāni, viņa brāli, laivā ar savu tēvu Cebedeju savus tīklus lāpam, un Viņš tos sauca. Tad tie tūdaļ laivu un savu tēvu atstājuši, Viņam gāja pakaļ.

Un Jēzus izstaigāja visu Galileju, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju un dziedinādams ļaudīm visas slimības un visas vājības.

Svētīgi jūs esat, ja Manis dēļ jūs lamā un vajā un visu ļaunu par jums runā, melodami. Esat priecīgi un līksmi, jo jūsu alga ir liela debesīs; jo tā tie vajājuši praviešus, kas priekš jums bijuši. Jūs esat zemes sāls; ja nu sāls nelietīga, ar ko tad to sālīs? Tā neder vairs nekam, bet tikai ārā metama un no ļaudīm saminama.

Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. Tā arī sveci iededzinājis, neviens to neliek apakš pūra, bet uz lukturi; tad tā visiem spīd, kas ir namā. Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.

Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā, un kur zagļi rok un zog; Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes ne rūsa tās nemaitā, un kur zagļi nerok un nezog. Jo kur jūsu manta, tur būs arī jūsu sirds.

Un cits no Viņa mācekļiem uz Viņu sacīja: “Kungs, vēli man papriekš noiet un aprakt savu tēvu.” Bet Jēzus uz to sacīja: “Nāc Man pakaļ, un lai miroņi savus miroņus paši aprok. ”

Un kad Jēzus no turienes aizgāja, tad Viņš redzēja vienu cilvēku pie muitas būdas sēžam, vārdā Mateju (jeb: Levi), un uz to sacīja: “Nāc Man pakaļ.” Un tas cēlās un gāja Viņam pakaļ.

Un Jēzus gāja apkārt pa visām pilsētām un miestiem, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju un dziedinādams ļaudīm visas sērgas un visas vājības.

Tad Viņš uz Saviem mācekļiem sacīja: “Pļaujama gan daudz, bet maz pļāvēju. Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai izdzen strādniekus Savā pļaujamā.”

Bet izgājuši pasludiniet un sakiet: “Debesu valstība ir tuvu klāt nākusi.” Dziedinājiet slimus, šķīstiet spitālīgus, uzmodinājiet mirušus, izdzeniet velnus. Bez maksas to esat dabūjuši, bez maksas to dodiet.

Neiegādājieties zelta nedz sudraba nedz vara savās jostās, Ne kulīti uz ceļu, nedz divus svārkus, nedz kurpes, nedz zizli, jo strādniekam sava barība nākas. Un kurā pilsētā jeb miestā jūs nāksiet, izmeklējat, kas tur vērts, un tur paliekat, tiekams jūs no turienes iziesiet. Un namā iegājuši sveicināt to. Un ja tas nams ir vērts, tad jūsu miers pār to nāks, bet ja tas nav vērts, tad jūsu miers pie jums atkal atgriezīsies.

Un ja kas laban jūs negrib uzņemt nedz klausīt jūsu vārdus, tad izejat no tā nama vai no tās pilsētas, un nokratiet pīšļus no savām kājām. Patiesi, Es jums saku: “Sodomas un Gomoras zemei vieglāki nāksies soda dienā nekā tādai pilsētai.”

Redzi, Es jūs sūtu kā avis vilku starpā; tāpēc esat gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži. Bet sargājaties no cilvēkiem, jo tie jūs nodos savās tiesās un jūs šaustīs savās sinagogās. Un jūs tapsiet vesti Manis dēļ valdnieku un ķēniņu priekšā, viņiem un pagāniem par liecību.

Kad tie nu jūs nodos, tad nebēdājaties, kā un ko jūs runāsiet, jo tanī pašā stundā jums taps dots, kas jums jārunā. Jo jūs neesat runātāji, bet jūsu Tēva Gars ir runātājs iekš jums.

Bet tur brālis brāli nodos pie nāves un tēvs dēlu; un bērni celsies pret vecākiem un tos nonāvēs. Un jūs būsiet ienīdēti no visiem Mana Vārda dēļ. Bet kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts. Bet kad tie jūs vajā šinī pilsētā, tad bēgat uz citu. Patiesi, Es jums saku: jūs nebūsiet vēl izstaigājuši Israēla pilsētas, tiekams Tas Cilvēka Dēls nāks.

Tad nu ikkatru, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Es apliecināšu Sava Tēva priekšā, kas ir debesīs. Bet kas Mani aizliegs cilvēku priekšā, to Es arīdzan aizliegšu Sava Tēva priekšā, kas ir debesīs.

Nedomājiet, ka Es esmu nācis, mieru atnest virs zemes; Es neesmu nācis, mieru atnest, bet zobenu. Es esmu nācis, cilvēku savest ienaidā ar viņa tēvu, un meitu ar viņas māti, un vedeklu ar viņas vīra māti. Un cilvēka ienaidnieki būs viņa paša mājas ļaudis. Kas tēvu un māti vairāk mīļo nekā Mani, tas Manis nav vērts, un kas dēlu vai meitu vairāk mīļo nekā Mani, tas Manis nav vērts. Un kas savu krustu uz sevi neņem un Man neiet pakaļ, tas Manis nav vērts. Kas savu dzīvību atrod, tam tā zudīs, un kam Manis dēļ dzīvība zūd, tas to atradīs. Kas jūs uzņem, tas Mani uzņem, un kas Mani uzņem, tas uzņem To, kas Mani sūtījis.

Un notikās pēc tam, kad Jēzus Saviem divpadsmit mācekļiem pavēles bija devis, tad Viņš no turienes aizgāja, mācīt un sludināt viņu pilsētās.

Akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi ceļas augšām, un nabagiem prieka vēsts top sludināta. Un svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinās.”

Bet no Jāņa Kristītāja laika līdz tagad Debesu valstībā ar varu laužas iekšā; un varas darītāji to rauj (pie sevim).

Ninivieši celsies soda dienā pret šo cilti un to pazudinās; jo tie no grēkiem ir atgriezušies uz Jonas sludināšanu, un redzi, šeit ir vairāk, nekā Jona.

Un Viņš uz tiem daudz runāja caur līdzībām un sacīja: “Redzi, sējējs izgāja sēt. Un viņam sējot cita sēkla krita ceļmalā; un putni nāca un to apēda. Un cita krita uz akmenāju, kur tai nebija daudz zemes; un tā tūdaļ uzdīga, tāpēc ka tai nebija dziļas zemes. Bet kad saule bija uzlēkusi, tad tā savīta un nokalta, tāpēc ka viņai nebija saknes. Bet cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga un to apmāca. Bet cita krita uz labu zemi un nesa augļus, cita simtkārtīgus un cita sešdesmitkārtīgus un cita trīsdesmitkārtīgus.

Tad nu klausāties jūs līdzību par sējēju. Kad kas Vārdu par Valstību dzird un neprot, tad nāk ļaunais un rauj to nost, kas viņa sirdī ir sēts. Šis ir tas, kas sēts ceļmalā. Bet kas uz akmenāju sēts, ir tas, kas Vārdu dzird, un tūdaļ to ar prieku saņem. Bet viņam nav saknes iekš sevis, un viņš ir nepastāvīgs. Kad nu bēdas uziet un vajāšana Vārda dēļ, tad viņš tūdaļ ņem apgrēcību. Bet kas starp ērkšķiem sēts, ir tas, kas Vārdu dzird, un šīs pasaules zūdīšanās un bagātības viltība apslāpē Vārdu, un tas nenes augļus. Bet kas uz labu zemi sēts, ir tas, kas Vārdu dzird un saprot un turklāt nes augļus, cits simtkārtīgus un cits sešdesmitkārtīgus un cits trīsdesmitkārtīgus.”

Vēl citu līdzību Viņš tiem stāstīja un sacīja: “Debesu valstība līdzinājās sinepju graudiņam, ko cilvēks ņēmis savā laukā iesēja. Šī gan ir mazākā starp visām sēklām, bet kad tā uzaug, tad tā ir lielāka pār citiem dārza stādiem un paliek par koku, tā ka putni apakš debess nāk un ligzdas taisa viņa zaros.”

Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Visi dēsti, ko Mans Debesu Tēvs nav dēstījis, taps izrauti ar saknēm.

Tad Jēzus uz Saviem mācekļiem sacīja: “Ja kas Man grib nākt pakaļ, tam būs sevi pašu aizliegt, savu krustu uz sevi ņemt un Man iet pakaļ. Jo kas savu dzīvību grib izglābt, tam tā zudīs, un kam dzīvība Manis dēļ zūd, tas to atradīs. Jo ko tas cilvēkam līdz, kad tas iemanto visu pasauli, un tam tomēr dvēsele zūd? Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu? Jo Tas Cilvēka Dēls nāks iekš Sava Tēva godības ar Saviem eņģeļiem, un tad Tas ikkatram atmaksās pēc viņa darbiem.

Un kas atstāj mājas vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai sievu, vai bērnus, vai tīrumus Mana Vārda dēļ, tas to ņems simtkārtīgi, un iemantos mūžīgu dzīvošanu.

Jo Debesu valstība ir kā kāds nama tēvs, kas no rīta agrumā izgāja, strādniekus derēt savā vīna kalnā. Un saderējis ar strādniekiem par vienu sudraba grasi par dienas algu, viņš tos nosūtīja savā vīna kalnā. Un izgājis ap trešo stundu, viņš redzēja vēl citus pie tirgus bez darba stāvam, Un uz tiem sacīja: “Noejat arī jūs vīna kalnā, es jums došu, kas nākas.” Un tie nogāja. Atkal viņš izgāja ap sesto un devīto stundu un darīja tāpat. Bet ap vienpadsmito stundu izgājis, viņš atrada vēl citus bez darba stāvam, un uz tiem saka: “Ko jūs visu dienu še stāviet bez darba?” Tie uz viņu saka: “Neviens mūs nav derējis.” Viņš uz tiem saka: “Ejat jūs arīdzan vīna kalnā, un kas nākas, to jūs dabūsiet.” Kad nu vakars metās, tad tas vīna kalna kungs saka savam uzraugam: “Sauc strādniekus un dod tiem algu, no pēdējiem sākdams, pie pirmajiem beigdams.” Tad tie nāca, kas ap vienpadsmito stundu derēti, un dabūja savu grasi. Bet kad pirmie nāca, tad tie cerēja vairāk dabūt; un tie arī dabūja ikviens savu grasi. To dabūjuši, tie kurnēja pret nama tēvu, Un sacīja: “Šie pēdējie vienu stundu vien strādājuši, un tu tos esi līdzinājis mums, kas dienas nastu un karstumu esam cietuši.” Bet viņš atbildēja un uz vienu no tiem sacīja: “Draugs, es tev netaisnību nedaru. Vai tu ar mani neesi saderējis par vienu grasi? Ņem, kas tev pieder, un ej; bet es šiem pēdējiem gribu tā dot kā tev. Jeb vai man nav brīv, darīt ar savu mantu, kā es gribu? Jeb vai tava acs tāpēc skauž, ka es esmu labs?”

“Debesu valstība līdzinājās ķēniņam, kas savam dēlam kāzas taisīja, Un izsūtīja savus kalpus, viesus aicināt kāzās, bet tie negribēja nākt. Atkal viņš citus kalpus izsūtīja un sacīja: sakāt viesiem: redzi, mans mielasts ir sataisīts, mani vērši un baroti lopi nokauti, un visas lietas sataisītas; nāciet kāzās. Bet tie to nicināja un nogāja cits uz savu tīrumu un cits pie savas tirgošanas. Bet citi viņa kalpus sagrāba un tos lika smieklā un tos nokāva. Kad ķēniņš to dzirdēja, tad viņš tapa dusmīgs un sūtīja savu karaspēku un lika šos slepkavas nokaut un iededzināja viņu pilsētu.

Tad viņš uz saviem kalpiem sacīja: kāzas gan ir sataisītas, bet viesi nebija cienīgi. Tāpēc ejat uz lielceļiem un aicinājiet kāzās, kādus jūs atrodat. Un kalpi izgāja uz ceļiem un sameklēja kādus atrazdami, ļaunus un labus, un visi galdi pildījās ar viesiem.

Tad tie jūs nodos mokās un jūs nokaus, un jūs tapsiet ienīdēti no visiem ļaudīm Mana Vārda dēļ. Un tad daudz apgrēcināsies, un viens otru nodos, un viens otru nīdēs. Jo tad daudz viltīgi pravieši celsies un daudz pievils.

Un šis evaņģēlijs no (Dieva) valstības visā pasaulē taps sludināts visām tautām, un tad nāks gals.

Un Jēzus piegājis, runāja ar tiem un sacīja: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visus ļaudis, tos kristīdami Tā Tēva un Tā Dēla un Tā Svētā Gara vārdā, Tos mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis; un, redzi, Es esmu pie jums ikdienas līdz pasaules galam. Āmen.”

Notikās, ka Jānis kristīja tuksnesī un sludināja kristību uz atgriešanos no grēkiem par grēku piedošanu.

Bet pēc tam, kad Jānis bija nodots, Jēzus nāca uz Galileju, sludinādams Dieva evaņģēliju Un sacīdams: “Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi! Atgriežaties no grēkiem un ticat uz evaņģēliju.”

Un pie Galilejas jūras staigādams, Viņš redzēja Sīmani un Andreju, viņa brāli, tīklu jūrā metam; jo tie bija zvejnieki. Un Jēzus uz tiem sacīja: “Nāciet Man pakaļ, un Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” Un tūdaļ savus tīklus atstājuši, tie Viņam gāja pakaļ.

Un Viņš uz tiem sacīja: “Noejam tuvējos miestos, ka Es tur arīdzan sludināju; jo tāpēc Es esmu izgājis.”

Un garām iedams Viņš redzēja Levi, Alfeja dēlu, pie muitas sēžam un uz to sacīja: “Staigā Man pakaļ!” Un tas cēlies staigāja Viņam pakaļ.

Un Viņš iecēla divpadsmit (ko nosauca par apustuļiem), lai tie pie Viņa būtu, un Viņš tos izsūtītu, Dieva vārdu sludināt, Un lai tiem vara būtu, neveselības dziedināt un velnus izdzīt.

“Klausiet: redzi, sējējs izgāja sēt. Un notikās, sējot cits krita ceļmalā, un putni apakš debess nāca un to apēda. Un cits krita uz akmenāju, kur tam nebija daudz zemes, un uzdīga tūdaļ, tāpēc ka tam nebija dziļas zemes. Bet kad saule bija uzlēkusi, tad tas savīta un nokalta, tāpēc ka nebija saknes. Un cits krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga un to nomāca, un tas nenesa augļus. Un cits krita uz labu zemi un nesa augļus, kas augtin auga, un cits nesa trīsdesmitkārtīgi, cits sešdesmit kārtīgi un cits simtkārtīgi.” Un Viņš uz tiem sacīja: “Kam ausis ir dzirdēt, tas lai dzird.” Un kad Viņš viens pats bija, tad tie, kas līdz ar tiem divpadsmit pie Viņa bija, Viņu vaicāja šās līdzības dēļ Un Viņš uz tiem sacīja: “Jums ir dots, zināt Dieva valstības noslēpumu; bet tiem, kas ārā, viss tas notiek caur līdzībām, Ka tie redzot redz un nenomana, un dzirdot dzird un nesaprot; ka tie neatgriežas, un grēki tiem netop piedoti.”

Un Viņš uz tiem sacīja: “Vai jūs šo līdzību nesaprotat? Kā tad jūs sapratīsiet visas tās citas līdzības? Sējējs sēj Vārdu. Bet šie ir tie, kas ceļmalā, kur Vārds top sēts, un kad tie to ir dzirdējuši, tad tūdaļ sātans nāk un Vārdu noņem, kas viņu sirdīs ir sēts. Un tāpat tie, kas uz akmenāju sēti, ir tie, kas Vārdu dzirdējuši, tūdaļ to uzņem ar prieku. Bet tiem nav saknes iekš sevis, bet tik kādu laiku tie ir ticīgi. Kad bēdas un vajāšana uziet Vārda dēļ, tad viņi tūdaļ ņem apgrēcību. Un kas starp ērkšķiem sēti, ir tie, kas Vārdu dzird, Un šīs pasaules rūpes un bagātības viltība un citas kārības iemetās un noslāpē Vārdu un tas paliek neauglīgs. Un kas uz labo zemi sēti, ir tie, kas Vārdu dzird un pieņem un augļus nes, cits trīsdesmitkārtīgi, cits sešdesmitkārtīgi, cits simtkārtīgi.”

Un Viņš sacīja: “Dieva valstība ir tāpat, kā kāds cilvēks sēklu met zemē. Un guļ un ceļas, nakti un dienu; un tā sēkla uzdīgst un uzaug, tā ka viņš pats to nenomana. Jo zeme pati no sevis nes augļus, papriekš stiebru, tad vārpu, tad pilnus kviešus iekš vārpas. Un kad augļi ienākušies, tad viņš tūdaļ sirpi sūta, jo pļaujamais laiks ir klāt.”

Un Viņš sacīja: “Kam mēs Dieva valstību līdzināsim? Jeb caur kādu līdzību mēs to nozīmēsim? Itin kā sinepju graudiņš, kas zemē sēts, mazākais no visām sēklām virs zemes. Un kad tas ir sēts, tad tas augtin aug un top lielāks pār visiem stādiem un dabū lielus zarus, tā ka putni apakš debess viņa pavēnī var ligzdas taisīt.”

Bet Jēzus to neļāva, bet uz to sacīja: “Ej savās mājās pie savējiem un stāsti tiem, kādas lietas Tas Kungs tev darījis, un kā Viņš par tevi apžēlojies.” Un tas nogāja un sāka sludināt Dekapolē, ko Jēzus tam bija darījis, un visi brīnījās.

Un Viņš sasauca divpadsmit un iesāka tos sūtīt pa diviem un tiem deva varu pār tiem nešķīstiem gariem, Un tiem pavēlēja, ka tie neko neņemtu līdz uz ceļu kā vien spieķi, ne kulīti, ne maizes, nedz naudas jostā; Bet ka kurpes apautu un neapvilktu divus svārkus. Un Viņš uz tiem sacīja: “Kur jūs kādā namā ieiesiet, tur paliekat, tiekams jūs no turienes aizejat.

Un ja kādā vietā jūs nepieņems, nedz jūs klausīs, tad izejat no turienes un nokratiet pīšļus no savām kājām viņiem par liecību. Patiesi, Es jums saku: Vieglāki būs Sodomas un Gomoras ļaudīm soda dienā nekā tādai pilsētai.” Un izgājuši tie sludināja, lai atgriežas no grēkiem.

Un Viņš uz tiem sacīja: “It jauki jūs Dieva bausli atmetat, lai savu likumu turētu.

Tiem bija arī mazums zivtiņu; un pateicību sacījis, Viņš pavēlēja, arī tās likt priekšā. Bet tie ēda un paēda un pielasīja ar atlikušām druskām septiņus kurvjus. Un to bija pie četrtūkstošiem, kas bija ēduši. Un Viņš tos atlaida.

Un ļaudis līdz ar Saviem mācekļiem pieaicinājis, Viņš uz tiem sacīja: “Kas Man grib nākt pakaļ, tas lai pats sevi aizliedz, lai ņem savu krustu un lai staigā Man pakaļ. Jo kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un kas savu dzīvību zaudē Manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs. Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš samanto visu pasauli un tam sava dvēsele zūd? Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?

Jo kas Manis un Manu vārdu dēļ kaunas iekš šīs laulību pārkāpējas un grēcīgas tautas, tā paša dēļ arī Tas Cilvēka Dēls kaunēsies, kad Viņš nāks ar svētiem eņģeļiem iekš Sava Tēva godības.”

Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “Patiesi, Es jums saku: neviens nav, kas atstājis namu vai brāļus vai māsas vai tēvu vai māti vai sievu vai bērnus vai tīrumus Manis un evaņģēlija dēļ, Kas nedabūs simtkārtīgi jau šinī laikā namus un brāļus un māsas un mātes un bērnus un tīrumus pie tām vajāšanām, un nākošā laikā mūžīgu dzīvošanu.

Tas būs grūto bēdu iesākums; bet lūkojiet jūs uz sevi pašiem; jo tie jūs nodos augstās tiesās un sinagogās; un jūs tapsiet šaustīti un Manis dēļ valdnieku un ķēniņu priekšā vesti, tiem par liecību. Un evaņģēlijam būs papriekš tapt sludinātam visām tautām.

Kad nu tie jūs vedīs, jūs nododami, tad nebēdājaties iepriekš, kas jums būs jārunā, nedz apdomājaties; bet kas jums tanī pašā stundā taps dots, to runājiet; jo jūs neesat tie, kas runā, bet Svētais Gars.

Bet tad brālis brāli nodos pie nāves un tēvs dēlu; un bērni celsies pret vecākiem un viņus nonāvēs. Un jūs tapsiet ienīdēti no visiem Mana Vārda dēļ; bet kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts.

Un Viņš uz tiem sacīja: “Ejat pa visu pasauli un pasludinājiet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas taps svēts, bet kas netic, tas taps pazudināts.

Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem palīdzēja strādāt un vārdu apstiprināja caur līdzejošām zīmēm.

Tā kā tie mums ziņu devuši, kas no iesākuma paši tās redzējuši un Dieva vārda kalpi bijuši:

Un Viņa ļaudīm dot pestīšanas atzīšanu uz grēku piedošanu,

Un eņģelis uz tiem sacīja: “Nebīstaties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks;

Un viņš gāja pa visu Jordānes apgabalu, sludinādams kristību uz atgriešanos no grēkiem par grēku piedošanu. Itin kā rakstīts pravieša Jesajas grāmatā, kas saka: “Saucēja balss tuksnesī: “Sataisiet Tā Kunga ceļu, dariet līdzenas Viņa takas. Visas ielejas lai top pildītas, un visi kalni un pakalni lai top zemoti, un kas nelīdzens, lai top līdzens, un kas celmains, par staigājamu ceļu; Un visa miesa redzēs Tā Kunga pestīšanu.””

Arī vēl daudz citu ko mācīdams, viņš pasludināja ļaudīm prieka vēsti.

“Tā Kunga gars ir uz Manis, tāpēc Viņš Mani svaidījis, nabagiem sludināt prieka vēsti, tos, kam sagrauztas sirdis, dziedināt, cietuma ļaudīm sludināt atsvabināšanu, un akliem gaismu, salauztos palaist vaļā,

Un Viņš uz tiem sacīja: “Arī citām pilsētām Man pienākas sludināt Dieva valstības priecas mācību, jo tāpēc Es esmu sūtīts.”

Un beidzis runāt Viņš uz Sīmani sacīja: “Dodies uz augšu, un izmetiet savus tīklus, ka jūs lomu velkat.” Un Sīmanis atbildēja un uz Viņu sacīja: “Kungs, mēs cauru nakti strādājuši un nenieka neesam dabūjuši; bet uz Tavu vārdu es tīklu gribu izmest.” Un kad tie to darīja, tad tie saņēma lielu pulku zivju, tā ka viņu tīkls saplīsa. Un tie meta ar roku saviem biedriem, kas bija otrā laivā, lai nāktu palīgā vilkt. Un tie nāca un piepildīja abas laivas pilnas, tā ka tās tik negrima. Kad Sīmanis Pēteris to redzēja, tad viņš krita Jēzum pie kājām un sacīja: “Kungs, izej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.” Jo tam izbailes bija uzgājušas un visiem, kas pie viņa bija, par šo lomu, ko tie bija vilkuši; Tā arī Jēkabam un Jānim, Cebedeja dēliem, Sīmaņa biedriem. Un Jēzus sacīja uz Sīmani: “Nebīsties, jo no šī laika tev būs cilvēkus zvejot.” Un tie vilka savas laivas pie malas un, visas lietas atstājuši, gāja Viņam pakaļ.

Un pēc tam Viņš izgāja un ieraudzīja vienu muitnieku, vārdā Levi, pie muitas sēžam un uz to sacīja: “Nāc Man pakaļ.” Un visu atstājis tas cēlās un gāja Viņam pakaļ.

Priecājaties tanī dienā un dejiet, jo redzi jūsu alga ir liela debesīs; jo tāpat viņu tēvi darījuši praviešiem.

Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Ejat un atsakāt Jānim, ko esat redzējuši un dzirdējuši, ka akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi top uzmodināti, nabagiem prieka vārds top sludināts; Un svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinājās.”

Un pēc tam notikās, ka Viņš staigāja pa pilsētām un miestiem, mācīdams un sludinādams par Dieva valstību, un tie divpadsmit bija pie Viņa,

“Sējējs izgāja, savu sēklu sēt; un sējot cita krita ceļmalā un tapa samīta, un putni apakš debess to apēda. Un cita krita uz akmeni, un uzdīgusi tā sakalta, tāpēc ka tai nebija slapjuma. Un cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga līdz un to apmāca. Un cita krita uz labu zemi, tā uzdīga un nesa simtkārtīgus augļus.” To sacījis Viņš sauca: “Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.” Bet Viņa mācekļi Viņam vaicāja, kas šī līdzība esot? Bet Viņš sacīja: “Jums ir dots zināt Dieva valstības noslēpumus, bet tiem citiem caur līdzību, ka tie redzēdami neredz un dzirdēdami nesaprot.

Bet šī ir tā līdzība: sēkla ir Dieva Vārds. Bet kas ceļmalā, ir tie, kas to dzird; pēc velns nāk un ņem Vārdu no viņu sirdīm, lai netic un netop svēti. Bet kas uz akmens, ir tie: kad tie Vārdu dzird, tad tie to uzņem ar prieku, bet tiem nav saknes; mazu brīdi tie tic un kārdināšanas laikā tie atkāpjās. Bet kas starp ērkšķiem krita, ir tie, kas to dzird, bet tomēr noiet un dodas uz zūdīšanos un bagātību un pasaules kārību, un noslāpst un nenes nekādus augļus. Bet kas labā zemē, ir tie, kas Vārdu dzird un to patur labā un godīgā sirdī, augļus nesdami iekš paciešanas.

“Griezies atpakaļ uz savām mājām un izteic, kādas lielas lietas Dievs tev ir darījis.” Un tas nogāja pa visu pilsētu, pasludinādams, kādas lielas lietas Jēzus tam bija darījis.

Un Savus divpadsmit mācekļus sasaucis, Viņš tiem deva varu un spēku pār visiem velniem, un sērgas dziedināt. Un Viņš tos sūtīja, Dieva valstību sludināt un vājus darīt veselus: Un Viņš uz tiem sacīja: “Neņemat neko līdz uz ceļu, nedz zizli, nedz kulīti, nedz maizi, nedz naudu, un lai nevienam no jums nav divi svārki. Un kurā mājā jūs ieiesiet, tur paliekat, un no turienes ejat tālāk.

Un kas jūs neuzņems, — tad iziedami no pilsētas nokratāt arī pīšļus no savām kājām par liecību pret tiem.” Bet tie izgājuši pārstaigāja visus tos miestus visur to priecas vārdu sludinādami un dziedinādami.

Un Viņš uz visiem sacīja: “Ja kas grib nākt Man pakaļ, tas lai aizliedz sevi pašu un uzņem savu krustu ikdienas un staigā Man pakaļ. Jo kas savu dzīvību grib izglābt, tam tā zudīs; un kam sava dzīvība Manis dēļ zūd, tas to izglābs. Jo ko tas cilvēkam līdz, ka viņš samanto visu pasauli, bet pats pazūd jeb iet bojā?

Jo kas Manis un Manu vārdu dēļ kaunas, tā paša dēļ Tas Cilvēka Dēls kaunēsies, kad Viņš nāks Savā un Sava Tēva un svēto eņģeļu godībā.

Un Viņš uz citu sacīja: “Nāc Man pakaļ!” Bet tas sacīja: “Kungs, atļauj man papriekš noiet, savu tēvu aprakt.” Bet Jēzus uz to sacīja: “Lai miroņi aprok savus miroņus, bet tu ej un pasludini Dieva valstību.”

Un cits sacīja: “Kungs, es Tev iešu pakaļ, bet atļauj man papriekš no tiem atvadīties, kas ir manā namā.” Bet Jēzus uz to sacīja: “Neviens neder Dieva valstībā, kas savu roku pieliek pie arkla un skatās atpakaļ.”

Un pēc tam Tas Kungs vēl septiņdesmit citus iecēla un tos sūtīja pa diviem Savā priekšā uz ikkatru pilsētu un vietu, kur Viņš gribēja iet.

Un Viņš uz tiem sacīja: “Pļaujamā ir daudz, bet strādnieku maz; tāpēc lūdziet pļaujamā Kungu, lai Tas strādniekus sūta Savā pļaujā.

Ejiet! Lūk, Es jūs sūtu kā jērus vilku starpā. Nenesiet maku, nedz kulīti, nedz kurpes, un nesveicinājiet nevienu uz ceļa.

Bet kurā pilsētā jūs ieejat, un tie jūs neuzņem, tad izgājuši uz viņu ielām sakiet: Arī pīšļus, kas mums no šīs pilsētas pielīp, mēs nokratām uz jums; tomēr to ziniet, ka Dieva valstība tuvu ir nākusi. Bet Es jums saku, ka Sodomas ļaudīm viņā dienā vieglāki būs, nekā tādai pilsētai.

Kas jūs dzird, tas Mani dzird, un kas jūs nicina, tas Mani nicina; bet kas Mani nicina, tas nicina To, kas Mani sūtījis.”

Ninivieši celsies soda dienā pret šo cilti un to pazudinās; jo tie ir atgriezušies no grēkiem uz Jonas sludināšanu: un redzi, šeit ir vairāk nekā Jona.

Bet Es jums saku: ikvienu, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Tas Cilvēka Dēls apliecinās Dieva eņģeļu priekšā. Un kas Mani aizliegs cilvēku priekšā, tas taps aizliegts Dieva eņģeļu priekšā.

Bet kad jūs vedīs sinagogas tiesu un valdnieku un vareno priekšā, tad nebēdājaties, kā un ar ko aizstāvēsities, jeb ko runāsiet. Jo Svētais Gars jums mācīs tanī pašā stundā, ko būs runāt.”

Pārdodiet, kas jums ir, un dodiet nabagiem, gādājiet sev makus, kas nenovecojas, neiznīcīgu mantu debesīs, kur zagļi netiek klāt, un kodes nesamaitā. Jo kur jūsu manta, tur arī būs jūsu sirds.

Vai jums šķiet, ka esmu nācis mieru dot virs zemes? Es jums saku: nebūt ne, bet ienaidu. Jo no šī laika vienā namā pieci savā starpā būs ienaidā, trīs pret diviem un divi pret trim. Tēvs cels ienaidu pret dēlu, un dēls pret tēvu, māte pret meitu, un meita pret māti, un vīra māte pret savu vedeklu, un vedekla pret savu vīra māti.”

Es jums saku: nebūt ne; bet ja jūs no grēkiem neatgriezīsities, tad jūs visi tāpat tapsiet nomaitāti.”

Bet Viņš uz to sacīja: “Viens cilvēks lielu vakariņu sataisīja un lūdza daudzus pie tā. Un viņš savu kalpu sūtīja ap vakariņa stundu, tiem aicinātiem sacīt: nāciet, jo visas lietas sataisītas. Bet tie visi cits pēc cita iesāka attaisnoties. Pirmais uz to sacīja: es tīrumu esmu pircis, un man jānoiet, to apraudzīt; lūdzos, atvaino mani. Un otrs sacīja: es pieci jūgus vēršu esmu pircis un noeju, tos apraudzīt; lūdzos, atvaino mani. Un cits sacīja: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru nākt. Un kalps nāca un savam kungam to atsacīja; tad nama kungs tapa dusmīgs un sacīja uz savu kalpu: ej steigšus uz gatvēm un pilsētas ielām, un ieved nabagus un kropļus un tizlus un aklus šeit iekšā. Un kalps sacīja: kungs, tas ir padarīts, ko tu esi pavēlējis, bet vēl ir rūmes. Un kungs sacīja uz kalpu: Izej uz lielceļiem un pie sētmalām un spiedi tos nākt iekšā, lai mans nams top pilns. Jo es jums saku, ka neviens no vīriem, kas bija aicināti, manu vakariņu nebaudīs.”

“Ja kas nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti un sievu un bērnus un brāļus un māsas un arī turklāt savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis. Un kas savu krustu nenes un nestaigā Man pakaļ tas nevar būt Mans māceklis.

Tad nu tāpat ikkatrs no jums, kas visai savai rocībai neatsaka, tas nevar būt Mans māceklis. Sāls ir laba, bet ja sāls paliek nelietīga, ar ko tad to darīs derīgu?

Es jums saku: tā arī debesīs būs vairāk līksmības par vienu pašu grēcinieku, kas atgriežas no grēkiem, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās no grēkiem nevajag.

Tā, Es jums saku, būs arī līksmība pie Dieva eņģeļiem par vienu pašu grēcinieku, kas atgriežas no grēkiem.”

Jo Tas Cilvēka Dēls ir nācis, meklēt un svētu darīt to, kas pazudis.”

Un notikās tanīs dienās, kad Viņš Dieva namā ļaudis mācīja un evaņģēliju sludināja, tad augstie priesteri un rakstu mācītāji ar vecajiem piestājās

Bet pirms viss tas notiks, tie savas rokas jums pieliks un jūs vajās un nodos sinagogās un cietumos, un jūs vedīs priekš ķēniņiem un valdniekiem Mana Vārda dēļ. Bet tas notiks jums par liecību.

Tad nu apņematies savās sirdīs, nerūpēties iepriekš, kā jūs aizstāvēsities. Jo Es jums došu muti un gudrību, kam nevarēs pretī runāt nedz pretī stāvēt neviens no tiem, kas pret jums ceļas.

Bet jūs tapsiet nodoti arī no vecākiem un brāļiem un radiem un draugiem. Un tie citus no jums nonāvēs. Un jūs būsiet ienīdēti no visiem Mana Vārda dēļ.

Un Viņš uz tiem sacīja: “Kad Es jūs esmu sūtījis bez maka un kulītes un kurpēm, vai jums kas trūcis?” Un tie sacīja: “Nekas!” Tad Viņš uz tiem sacīja: “Bet tagad, kam maks ir, tas lai to ņem, tāpat arī kulīti. Un kam nav, tas lai savas drēbes pārdod un pērk zobenu.

Un ka Viņa Vārdā jāsludina atgriešanās un grēku piedošana visām tautām, iesākot no Jeruzālemes. Un jūs esat liecinieki par šo visu.

Bet cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva spēku, palikt par Dieva bērniem, tiem, kas tic uz Viņa Vārdu, Kas ne no asinīm, nedz no miesas gribēšanas, nedz pēc kāda vīra prāta, bet kas no Dieva dzimuši.

Otrā dienā Jēzus gribēja iziet uz Galileju un atrod Filipu un uz to saka: “Nāc Man pakaļ.”

Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “Patiesi, Es tev saku, ja kas nav piedzimis no augšienes, tad tas Debesu valstību nevar redzēt.” Nikodēms uz Viņu saka: “Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams? Vai viņš atkal var ieiet savas mātes miesās un piedzimt?” Un Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi, Es tev saku: ja kas nepiedzimst caur ūdeni un Garu, tad tas nevar ieiet Dieva valstībā. Kas piedzimis no miesas, tas ir miesa, un kas piedzimis no Gara, tas ir gars. Nebrīnies, ka Es tev esmu sacījis: Jums būs piedzimt no augšienes. Vējš pūš, kur gribēdams, un tu gan dzirdi viņa pūšanu, bet tu nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tā ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara.”

Patiesi, patiesi, Es tev saku. Mēs runājam, ko zinām, un liecinājām, ko esam redzējuši, un jūs mūsu liecību nepieņemat. Ja jūs neticat, kad Es jums saku par zemes lietām; kā jūs tad ticēsiet, kad Es jums sacīšu par debesu lietām?

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš Savu vienpiedzimušo Dēlu devis, ka visiem tiem, kas tic uz Viņu, nebūs pazust, bet dabūt mūžīgu dzīvošanu. Jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, ka Tas pasauli sodītu, bet ka pasaule caur Viņu taptu pestīta. Kas tic uz Viņu, tas netop sodīts, bet kas netic, tas jau ir sodīts, tāpēc ka tas nav ticējis uz Vienpiedzimušā Dieva Dēla Vārdu. Bet šī ir tā sodība, ka gaišums nācis pasaulē un cilvēki vairāk mīlēja tumsību nekā gaišumu, tāpēc ka viņu darbi bija ļauni. Jo ikviens, kas dara ļaunu, tas ienīst gaismu un nenāk priekš gaismas, lai viņa darbi netop norāti. Bet kas dara patiesību, tas nāk priekš gaismas, lai viņa darbus var redzēt, jo tie darīti iekš Dieva.”

Kas tic uz To Dēlu, tam ir mūžīga dzīvība; bet kas Tam Dēlam neklausa, tas dzīvību neredzēs, bet Dieva dusmība uz tā paliek.”

Vai jūs nesakāt: Vēl ir četri mēneši, tad nāk pļaujamais laiks? Redzi, Es jums saku: Paceliet savas acis un skatiet druvas, jo tās jau ir baltas uz pļaušanu. Un kas pļauj, tas dabū algu un sakrāj augļus uz mūžīgu dzīvošanu, ka abi var priecāties kopā, sējējs un pļāvējs. Jo še tas vārds ir tiesa: Cits ir sējējs un cits pļāvējs. Es jūs esmu sūtījis pļaut, kur jūs neesat strādājuši; citi tur strādājuši, un jūs esat nākuši viņu darbā.”

Patiesi, patiesi, Es jums saku: kas Manu vārdu dzird un Tam tic, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīga dzīvība, un tas nenāk sodībā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā.

Tādēļ Es jums esmu sacījis ka jūs mirsiet savos grēkos. Jo ja jūs neticat, ka Es Tas esmu, tad jūs mirsiet savos grēkos.”

Tad Jēzus sacīja uz Jūdiem, kas Viņam bija ticējuši: “Ja jūs paliekat Manā Vārdā, tad jūs patiesi esat Mani mācekļi, Un atzīsiet patiesību, un patiesība jūs atsvabinās.”

Man nākas strādāt Tā darbus, kas Mani sūtījis, kamēr vēl ir diena; nāk nakts, kad neviens nevar strādāt.

Patiesi, patiesi, Es jums saku: kas neieiet pa durvīm avju kūtī, bet kāpj citur kur iekšā, tas ir zaglis un slepkava.

Kas Mani nicina un Manus vārdus nepieņem, tam ir, kas viņu tiesā: Vārds, ko Es esmu runājis, tas viņu tiesās pastara dienā. Jo Es no Sevis neesmu runājis, bet Tas Tēvs, kas Mani sūtījis, tas Man pavēlējis, ko lai Es saku, un ko lai Es runāju.

Jēzus uz to saka: “Es esmu ceļš un patiesība un dzīvība; neviens nenāk pie Tā Tēva, kā vien caur Mani.

Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticat, ka Jēzus ir Tas Kristus, Dieva Dēls, un lai jums, kad jūs ticat, dzīvība ir iekš Viņa Vārda.

Bet Viņš uz tiem sacīja: “Metiet tīklu pa laivas labo pusi, tad jūs atradīsiet.” Tad tie izmeta tīklu un vairs nespēja to vilkt tā pulka zivju dēļ. Tad māceklis, ko Jēzus mīlēja, uz Pēteri saka: “Tas ir Tas Kungs!” Tad Pēteris dzirdēdams, ka Tas esot Tas Kungs, drēbi apvilka (jo viņš bija noģērbies) un iemetās jūrā. Bet citi mācekļi nāca ar laivu, jo tie nebija tālu no malas, bet pie divsimt olekšu nost, un vilka tīklu ar zivīm. Kad tie nu izkāpa pie malas, tad tie redzēja ogles liktas un zivis uz tām un maizi. Jēzus uz tiem saka: “Atnesiet šurp no tām zivīm, ko jūs tagad esat dabūjuši.” Sīmanis Pēteris iekāpa un to tīklu izvilka malā pilnu ar lielām zivīm, pusotru simts un trīs. Un jebšu to tik daudz bija, tomēr tas tīkls nesaplīsa.

Bet jūs dabūsiet spēku, kad Tas Svētais Gars pār jums būs nācis, un būsiet Mani liecinieki tā Jeruzālemē, kā arī visā Jūdu zemē un Samarijā un līdz pat pasaules galam.”

Un notiks, ka ikviens, kas Tā Kunga vārdu piesauks, taps izglābts.”

Bet Pēteris uz tiem sacīja: “Atgriežaties no grēkiem un liekaties ikviens kristīties Jēzus Kristus vārdā uz grēku piedošanu, tad jūs dabūsiet Tā Svētā Gara dāvanu. Jo jums šī apsolīšana pieder un jūsu bērniem un visiem, kas ir tālu, cik Tas Kungs, mūsu Dievs, pieaicinās.” Un ar daudz citiem vārdiem tas liecību deva un tos pamācīja sacīdams: “Izglābjaties no šās netiklas cilts.”

Kas nu viņa vārdu labprāt uzņēma, tie tapa kristīti; un tanī dienā tapa pieliktas kādas trīs tūkstošas dvēseles.

Dievu teikdami, un bija visiem ļaudīm piemīlīgi; un Tas Kungs pielika ikdienas pie tās draudzes, kas tapa svētīgi.

Tāpēc atjaunojaties savā prātā un atgriežaties, ka jūsu grēki top izdeldēti, lai atspirgšanas laiki nāk no Tā Kunga vaiga, Un lai Viņš Jēzu Kristu sūta, kas jums papriekš ir sludināts, Ko debesīm būs uzņemt līdz tam laikam, kad viss būs atjaunots, par ko Dievs jau sen ir runājis caur visu Savu svēto praviešu muti.

Bet daudzi, kas to vārdu dzirdēja, ticēja; un tur tapa skaitīti pie piectūkstoš vīriem.

Un pestīšana nav caur citu nevienu, jo arīdzan cits vārds apakš debess cilvēkiem nav dots, caur ko mums būs mūžīgi dzīvot.”

Kad tie nu Pētera un Jāņa sirds drošību redzēja un noprata, ka tie bija nemācīti un zemas kārtas cilvēki, tad tie brīnījās, un tos pazina, ka viņi bijuši ar Jēzu.

Un viņus aicinājuši, tie viņiem pavēlēja, it nemaz nerunāt, nedz mācīt iekš Jēzus vārda. Bet Pēteris un Jānis atbildēdami uz tiem sacīja: “Spriežat paši, vai Dieva priekšā ir taisni, jums vairāk klausīt nekā Dievam? Jo mēs nevaram palikt nerunājuši par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši.”

Tad nu, Kungs, skaties Tu uz viņu biedināšanu un dodi Saviem kalpiem Tavu Vārdu runāt ar visu drošību, Savu roku izstiepdams, ka dziedināšanas notiek un zīmes un brīnumi caur Tava svētā bērna Jēzus Vārdu.” Un pēc lūgšanas tā vieta pakustinājās, kur tie bija sapulcējušies; un tie visi tapa Svētā Gara pilni un runāja Dieva vārdu ar drošību.

Un ar lielu spēku apustuļi deva liecību par Tā Kunga Jēzus augšāmcelšanos, un liela žēlastība bija pār tiem visiem.

Un tos atveduši, tie tos stādīja augstās tiesas priekšā, un augstais priesteris tiem vaicāja Sacīdams: “Vai mēs pavēlēdami jums neesam pavēlējuši, nemācīt iekš šī Vārda? Un redzi, jūs ar savu mācību esat piepildījuši Jeruzālemi un gribat pār mums vest šī Cilvēka asinis.” Bet Pēteris un apustuļi atbildēja un sacīja: “Dievam būs vairāk klausīt nekā cilvēkiem.

Un viņi tam paklausīja un apustuļus iesauca, tos šauta un tiem pavēlēja, nerunāt iekš Jēzus Vārda, un tos atlaida. Tad nu tie līksmodamies aizgāja no augstās tiesas, ka tie bija cienīgi turēti, Viņa Vārda dēļ kaunu ciest; Un nemitējās ikdienas Dieva namā un mājās mācīt un Jēzu Kristu priecīgi pasludināt.

Tad nu izklīdinātie apkārt staigāja, vārdu pasludinādami. Un Filips uz vienu Samarijas pilsētu nogājis, tiem Kristu pasludināja.

Kad tie nu Filipam ticēja, kas tiem pasludināja evaņģēliju par Dieva valstību un Jēzus Kristus vārdu, tad tie tapa kristīti, tā vīri kā sievas.

Tad nu Tā Kunga vārdu apliecinājuši un runājuši, tie griezās atpakaļ uz Jeruzālemi un pasludināja evaņģēliju daudz Samarijas miestos.

Un Filips savu muti atdarīja un no šī raksta iesākdams viņam pasludināja evaņģēliju no Jēzus. Un ceļu braukdami tie nāca pie kāda ūdens, un kambarjunkurs sacīja: “Redz, še ūdens! Kas stāv pretī, ka topu kristīts?” Bet Filips sacīja: “Ja tu no visas sirds tici, tad to var.” Un viņš atbildēja un sacīja: “Es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls.” Un viņš pavēlēja, ratus pieturēt, un abi divi nokāpa ūdenī, tā Filips kā kambarjunkurs, un viņš to kristīja.

Bet Filips atradās Azdotā; un visas pilsētas pārstaigādams, viņš evaņģēliju sludināja, kamēr nāca uz Cezareju.

Bet Barnaba viņu ņēma un veda pie apustuļiem un tiem teica, kā viņš uz ceļa To Kungu redzējis, un ka Tas ar viņu runājis, un kā viņš Damaskū ar drošību runājis Jēzus vārdā. Un viņš pie tiem bija Jeruzālemē, ieiedams un iziedams un droši sludinādams Tā Kunga Jēzus vārdā. Un viņš runāja arīdzan, un strīdējās ar Grieķiem; bet tie glūnēja viņu nokaut.

Tas ir tas vārds, ko Viņš Israēla bērniem ir sūtījis, pasludinādams prieku un mieru caur Jēzu Kristu: Šis ir Kungs pār visiem. Jūs zināt, kas noticis pa visu Jūdu zemi, iesākot no Galilejas, pēc tās kristības, ko Jānis pasludinājis;

Un Viņš mums ir pavēlējis, ļaudīm pasludināt un apliecināt, Viņu esam no Dieva iestādīto Soģi pār dzīviem un mirušiem. Viņam visi pravieši dod liecību, ka caur Viņa vārdu ikviens, kas tic uz Viņu, dabū grēku piedošanu.” Un Pēterim šos vārdus vēl runājot, Svētais Gars krita uz visiem, kas to vārdu dzirdēja.

Un apustuļi un brāļi Jūdu zemē dzirdēja, ka arī pagāni Dieva vārdu bija pieņēmuši.

Un tas mums stāstīja, kā tas vienu eņģeli bija redzējis savā namā stāvam un uz viņu sakām: “Sūti vīrus uz Joppi un ataicini Sīmani, ar pavārdu Pēteri. Šis tev vārdus sacīs, caur ko tu ar visu savu namu tapsi izglābts.”

Un tie to dzirdējuši bija ar mieru un teica Dievu sacīdami: “Tad nu Dievs arī pagāniem ir devis atgriešanos no grēkiem uz dzīvību.”

Un viņu starpā bija kādi Kiprieši un Kirenieši, kas nākuši uz Antiohiju arī uz Grieķiem runāja, evaņģēliju no Tā Kunga Jēzus mācīdami. Un Tā Kunga roka bija ar tiem, un liels pulks ticēja un atgriezās pie Tā Kunga.

Priekš Viņa atnākšanas Jānis visiem Israēla ļaudīm bija pasludinājis kristību uz atgriešanos no grēkiem.

Un mēs arīdzan jums pasludinājām evaņģēliju par apsolīšanu, kas tēviem notikusi, ka Dievs mums, viņu bērniem, to ir piepildījis, Jēzu uzmodinādams,

Un nākošā sabatā tik ne visa tā pilsēta sapulcējās, Dieva vārdu dzirdēt.

Bet Pāvils un Barnaba ar drošību sacīja: “Tas Dieva vārds papriekš uz jums bija jārunā, bet kad jūs to atmetat un sev pašus necienīgus turat mantot mūžīgu dzīvošanu, redzi, tad mēs griežamies pie pagāniem. Jo tā Tas Kungs mums ir pavēlējis: “Es Tevi esmu iecēlis pagāniem par gaišumu, ka Tu būtu pestīšana līdz pasaules galam.””

Kad nu pagāni to dzirdēja, tad tie priecājās un slavēja Tā Kunga vārdu, un ticēja, cik uz mūžīgu dzīvošanu bija izredzēti. Un Tā Kunga vārds izpaudās pa visu to tiesu.

Bet Jūdi skubināja dievbijīgas sievas no augstas kārtas un pilsētas virsniekus un cēla vajāšanu pret Pāvilu un Barnabu un tos izdzina no savām robežām. Bet tie pīšļus nokratīja no savām kājām pret tiem un nāca uz Ikoniju.

Un notikās Ikonijā, ka tie kopā iegāja Jūdu sinagogā un tā runāja, ka no Jūdiem un Grieķiem liels pulks ticēja. Bet neticīgie Jūdi paskubināja un iekaitināja pagāniem sirdis pret brāļiem.

Tad nu tie labu laiku tur palika un droši runāja, paļaudamies uz To Kungu, kas Savam žēlastības vārdam liecību deva un lika zīmēm un brīnumiem notikt caur viņu rokām.

Un sacīdami: “Vīri, kāpēc jūs tā darāt? Mēs arīdzan esam tādi pat mirstami cilvēki kā jūs, kas jums evaņģēliju sludinām, ka jums no šiem nelietīgiem būs atgriezties pie Tā dzīvā Dieva, kas ir radījis debesi un zemi un jūru un visu, kas tur iekšā,

Un tai pilsētā evaņģēliju pasludinājuši un labu pulku par mācekļiem darījuši, tie griezās atpakaļ uz Listru un Ikoniju un Antiohiju, Stiprinādami mācekļu dvēseles un pamācīdami, lai paliek iekš ticības, un ka caur daudz bēdām mums būs ieiet Dieva valstībā.

Bet kad daudz strīdēšanās notika, tad Pēteris cēlās un uz tiem sacīja: “Vīri, brāļi, jūs zināt, ka Dievs pagājušos laikos mūsu starpā ir izvēlējis, ka caur manu muti pagāni evaņģēliju dzirdētu un ticētu.

Un tiem caur Friģiju un Galatiju ejot tapa aizliegts no Tā Svētā Gara, to vārdu iekš Āzijas runāt. Mizijā nākuši tie raudzīja uz Bitiniju iet, bet Tas Gars tiem neļāva. Un gar Miziju gājuši tie nonāca uz Troadu. Un Pāvils naktī redzēja parādīšanu: viens Maķedoniets stāvēja, viņu lūgdams un sacīdams: “Nāc uz Maķedoniju un palīdzi mums.” Un kad viņš to parādīšanu bija redzējis, tad mēs meklējām tūdaļ iziet uz Maķedoniju, nomanīdami, ka Tas Kungs mūs bija aicinājis, tiem evaņģēliju sludināt.

Un viņš sveci prasījis, ieskrēja un drebēdams metās zemē priekš Pāvila un Sīlasa, Un tos izveda ārā un sacīja: “Kungi, ko man būs darīt, lai es mūžīgi dzīvoju?” Un tie sacīja: “Tici uz To Kungu Jēzu Kristu, tad tu un viss tavs nams mūžīgi dzīvos.”

Un Pāvils pēc sava ieraduma pie tiem iegāja un trijās svētās dienās ar tiem sarunājās par rakstiem, Tos izstāstīdams un viņiem priekšā likdams, ka Kristum bija ciest un augšām celties no miroņiem, un sacīja: “Šis ir Tas Kristus Jēzus, ko es jums pasludināju.” Un kādi no tiem tapa pārliecināti un piebiedrojās Pāvilam un Sīlasam, un no dievbijīgiem Grieķiem liels pulks un laba tiesa sievu no augstas kārtas.

Un šie bija labvēlīgāki par Tesalonikas Jūdiem un vārdu uzņēma ar visu labu prātu, meklēdami ikdienas rakstos, vai šās lietas tā esot?

Un Pāvils stāvēja augstās tiesas plača vidū un sacīja: “Jūs Atēniešu vīri, pēc visa es jūs redzu jo dievbijīgus. Jo staigādams un jūsu svētekļus apraudzīdams, es atradu arī vienu altāri, kam bija virsū rakstīts: nepazīstamam Dievam. Tad nu, ko jūs nepazīdami godājiet, To es jums pasludināju. Tas Dievs, kas ir radījis pasauli un visu, kas tur iekšā, Viņš, debess un zemes Kungs būdams, nemājo rokām darītās baznīcās, Un Viņam arī nenotiek no cilvēku rokām kalpošana, tā kā Viņam ko vajadzētu; bet Viņš pats dod visiem dzīvību un dvašu un visas lietas. Un Viņš ir darījis, ka no vienām asinīm visas cilvēku tautas dzīvo pa visu zemes virsu, un ir nolicis papriekš nospriestus laikus un robežas, kur tiem būs dzīvot, Ka tie To Kungu meklētu, lai tie Viņu varētu just un atrast, — jebšu Viņš nav tālu no neviena no mums. Jo iekš Viņa mēs dzīvojam un kustam un esam; tā kā arī kādi no jūsu dziesminiekiem sacījuši: mēs arī esam Viņa tauta. Tad nu mums, kas Dieva tauta esam, nebūs domāt, dievību esam līdzīgu zeltam vai sudrabam vai akmenim, kādam caur cilvēka gudrību un izdomāšanu iztaisītam tēlam. Tad nu Dievs nezināšanas laikus panesis, tagad pavēl visiem cilvēkiem visās malās no grēkiem atgriezties; Tāpēc ka Viņš vienu dienu ir nolicis, kur Viņš pasauli tiesās iekš taisnības caur vienu Vīru, ko Viņš uz to izredzējis, visiem ticību pasniegdams, kad Viņš To no miroņiem ir uzmodinājis.”

Bet viens Jūdu vīrs, ar vārdu Apollus, dzimis Aleksandriets, vīrs, varens vārdos, nonāca uz Efesu; tas bija spēcīgs rakstos. Šis bija mācīts Tā Kunga ceļā, un karstā garā tas runāja un mācīja skaidri visu no Tā Kunga, jebšu viņš Jāņa kristību vien pazina. Un tas iesāka droši runāt sinagogā. Un viņu dzirdējuši, Akvila un Priskilla viņu ņēma pie sevis un viņam vēl skaidrāki Tā Kunga ceļu izstāstīja.

Bet viņš sinagogā iegājis, droši mācīja kādus trīs mēnešus, sarunādamies un tos pārliecinādams par Dieva valstības lietām. Un kad citi bija apcietināti un nepaklausīgi un par šo ceļu ļaužu priekšā nelabi runāja, tad viņš no tiem atstājās un atšķīra mācekļus, ikdienas sarunādamies kādā Tiranna skolā. Un tā tas gāja divus gadus, tā ka visi, kas Āzijā dzīvoja, Tā Kunga Jēzus vārdu dzirdēja, gan Jūdi, gan Grieķi.

Ka es nenieka neesmu paslēpis no visa tā, kas jums par labu, ka jums to nebūtu pasludinājis un mācījis, tā draudzē, kā pa mājām; Apliecinādams tik pat Jūdiem kā arī Grieķiem atgriešanos pie Dieva un ticību uz mūsu Kungu Jēzu Kristu. Un nu redzi, es garā saistīts eju uz Jeruzālemi, nezinādams, kas man tur notiks. Tomēr Svētais Gars ikvienā pilsētā liecību dod sacīdams, ka saites un bēdas mani gaida. Bet es neko par to nebēdāju, un mana dzīvība man pašam nav dārga, ka nepabeigtu ar prieku savu amatu, ko es esmu dabūjis no Tā Kunga Jēzus, apliecināt evaņģēliju no Dieva žēlastības.

Jo tu Viņam būsi par liecinieku pie visiem cilvēkiem par to, ko tu esi redzējis un dzirdējis.

Un nākošā naktī Tas Kungs viņam piestājās sacīdams: “Turi drošu prātu, Pāvil; jo itin tā, kā tu par Mani liecību esi devis Jeruzālemē, tāpat tev būs arī Romā liecināt.”

Bet celies un stāvi uz savām kājām. Jo tāpēc Es tev esmu parādījies, ka Es tevi ieceltu par kalpu un liecinieku tanīs lietās, ko tu esi redzējis un kādās Es tev parādīšos,

Viņu acis atdarīt, ka tie atgriežas no tumsības pie gaismas un no velna varas pie Dieva, ka tie dabū grēku piedošanu un daļu starp svētītiem caur ticību uz Mani.”

Bet palīgu no Dieva dabūjis es stāvu līdz šai dienai, un apliecināju tik pat mazam kā lielam, cita nekā nesacīdams kā vien, ko pravieši un Mozus runājuši, kas notiks; Ka Kristum bija jācieš, un ka Viņš, pirmais, kas no miroņiem augšāmcēlies, gaismu pasludinās Saviem ļaudīm un pagāniem.”

Un Pāvils palika divus gadus savā īpaši īrētā mājas vietā, un visus pieņēma, kas pie viņa nāca, Dieva valstību sludinādams un par To Kungu Jēzu Kristu mācīdams ar visu drošību bez aizliegšanas.

Papriekš es savam Dievam pateicos caur Jēzu Kristu par jums visiem, ka jūsu ticība top teikta visā pasaulē.

Jo es esmu parādnieks Grieķiem un barbariem, gudriem un negudriem. Tādēļ no savas puses esmu gatavs, arī jums, kas esat Romā, evaņģēliju sludināt. Jo es nekaunos Kristus evaņģēlija dēļ; jo tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic, papriekš Jūdam un arī Grieķim.

Bet Dievs Savu mīlestību uz mums parāda, ka Kristus par mums ir nomiris, kad mēs vēl bijām grēcinieki.

Jo grēka nopelns ir nāve; bet Dieva dāvana ir mūžīga dzīvība iekš Kristus Jēzus, mūsu Kunga.

Jo ja tu ar savu muti Jēzu apliecināsi par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu no miroņiem ir uzmodinājis, tad tu mūžīgi dzīvosi. Jo ar sirdi tic uz taisnību un ar muti apliecina uz mūžīgu dzīvošanu. Jo raksts saka: neviens, kas uz Viņu tic, nepaliks kaunā. Jo še nav starpības starp Jūdiem un Grieķiem, jo Tas pats ir Kungs pār visiem, bagāts priekš visiem, kas Viņu piesauc. Jo ikviens, kas Tā Kunga vārdu piesauks, taps izglābts.

Kā lai nu To piesauc, uz ko nav ticējuši? Bet kā lai tic, par ko nav dzirdējuši? Bet kā lai dzird bez sludinātāja? Bet kā lai sludina, ja netop sūtīti? Itin kā ir rakstīts: cik jaukas ir to prieka vēstnešu kājas, kas sludina mieru, kas sludina labumu.

Bet ne visi evaņģēlijam bijuši paklausīgi; jo Jesaja saka: Kungs, kas tic mūsu sludināšanai?

Tad nu ticība ir no sludināšanas, un sludināšana caur Dieva vārdu. Bet es saku: vai tie nav dzirdējuši? Tiešām, viņu skaņa ir izgājusi pa visu zemi, un viņu vārdi līdz pasaules galam.

Caur zīmju un brīnumu spēku, caur Dieva Gara spēku, tā ka es Kristus evaņģēliju esmu izpaudis no Jeruzālemes visapkārt līdz Illirijai,

Bet Tam, kas jūs spēj stiprināt pēc mana evaņģēlija un Jēzus Kristus sludināšanas, pēc noslēpuma parādīšanas, kas no mūžīgiem laikiem nav bijis dzirdēts, Bet tagad zināms darīts un caur praviešu rakstiem pēc mūžīgā Dieva pavēlēšanas ir sludināts visiem pagāniem, lai šie ticībai paklausa,

Jo Kristus mani nav sūtījis kristīt, bet evaņģēliju sludināt, ne ar gudriem vārdiem, lai Kristus krusts netop iznīcināts. Jo vārds no krusta ir ģeķība tiem, kas pazūd, bet mums, kas topam izglābti, tas ir Dieva spēks. Jo ir rakstīts: “Es samaitāšu gudrību gudriem un iznīcināšu prātu prātīgiem.”

Jo kad pasaule caur savu gudrību Dievu neatzina Dieva gudrībā, tad Dievam ir paticis, caur ģeķīgu sludināšanu ticīgos darīt svētus. Jo Jūdi prasa zīmes un Grieķi meklē gudrību. Bet mēs sludinām Kristu, To krustā sisto, kas Jūdiem apgrēcība un Grieķiem ģeķība; Bet tiem aicinātiem, tā Jūdiem kā Grieķiem, mēs sludinām Kristu kā Dieva spēku un Dieva gudrību. Jo Dieva ģeķība ir gudrāka nekā cilvēki, un Dieva nespēcība spēcīgāka nekā cilvēki.

Un pie jums nākdams, brāļi, es nenācu ar augstu valodu vai gudrību, jums Dieva liecību pasludinādams. Jo nedomāju, ka es jūsu starpā ko zinot, kā vien Jēzu Kristu un To pašu krustā sistu. Un es biju pie jums vājībā un bijāšanā un lielā drebēšanā. Un mana valoda un mana sludināšana nebija iekš mīkstiem cilvēku gudrības vārdiem, bet iekš Gara un spēka parādīšanas, Lai jūsu ticība nebūtu iekš cilvēku gudrības, bet iekš Dieva spēka.

Bet mēs sludinājam, kas gan gudrība pie tiem pilnīgiem, bet kas nav gudrība pie šīs pasaules, nedz pie šīs pasaules valdniekiem, kas iznīkst; Bet mēs sludinājam Dieva gudrību noslēpumā, to apslēpto, ko Dievs priekš pasaules laikiem ir nolēmis mums par godību. To neviens no šīs pasaules virsniekiem nav atzinis; jo, ja tie To būtu atzinuši, tad tie godības Kungu nebūtu krustā situši. Bet itin kā ir rakstīts: Ko acs nav redzējusi, un auss nav dzirdējusi, un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sataisījis tiem, kas Viņu mīļo.

Bet mums Dievs to ir parādījis caur Savu Garu; jo Tas Gars izmana visas lietas, arī Dieva dziļumus. Jo kurš cilvēks zin, kas ir iekš cilvēka, kā vien cilvēka gars, kas iekš tā ir? Tāpat arīdzan neviens nezin, kas ir iekš Dieva, kā vien Dieva Gars. Bet mēs neesam dabūjuši pasaules garu, bet Garu, kas ir no Dieva, lai zinām, ko Dievs mums ir dāvinājis. To mēs arī nerunājam ar vārdiem, ko cilvēku gudrība māca, bet ar vārdiem, ko Svētais Gars māca, garīgas lietas garīgi apspriezdami.

Bet miesīgs cilvēks nesaņem, kas ir no Dieva Gara, jo tas viņam ir ģeķība, un viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams. Bet garīgais cilvēks visas lietas prot apspriest, bet par viņu neviens neprot spriest. Jo kas ir atzinis Tā Kunga prātu, ka tas Viņu pamācītu? Bet mums ir Kristus prāts.

Un, brāļi, es nevarēju ar jums runāt kā ar garīgiem, bet kā ar miesīgiem, kā ar nejēgām iekš Kristus. Es jūs esmu dzirdinājis ar pienu un ne ar barību, jo jūs vēl nespējāt; bet arī tagad jūs vēl nespējiet.

Es esmu dēstījis, Apollus ir slacinājis; bet Dievs ir audzinājis. Tad nu nedz dēstītājs ir kas, nedz slacinātājs, bet Dievs, kas audzina. Un dēstītājs un slacinātājs ir viens; bet ikkatrs dabūs savu īpašu algu, pēc sava īpaša darba. Jo mēs esam Dieva darba biedri, jūs esat Dieva aramais tīrums, Dieva ēka.

Pēc Dieva žēlastības, kas man ir dota, es kā gudrs nama taisītājs esmu licis pamatu, un cits uz tā uztaisa ēku; — bet ikvienam būs pielūkot, kā viņš ēku uztaisa. Jo citu pamatu neviens nevar likt pār to, kas ir likts, proti Jēzus, Tas Kristus. Bet, ja kas uz šo pamatu uzceļ zeltu, sudrabu, dārgus akmeņus, kokus, sienu, salmus, Tad ikviena darbs taps redzams, jo tā diena to atklās, — tāpēc, ka šī ugunī parādīsies; un kāds ikkatra darbs ir, to uguns pārbaudīs. Ja kāda darbs paliek, ko tas tur virsū uzcēlis, tas dabūs algu. Ja kāda darbs sadegs, tam būs jācieš, bet viņš pats taps izglābts, tomēr kā caur uguni.

Jo kad es evaņģēliju sludināju, tad man nav ko lielīties; jo tas man jādara; un ak vai, man, ja es evaņģēliju nesludināju!

Jo ja es to labprāt daru, tad man ir alga; ja ne labprāt, tad tomēr nama turēšana man ir uzticēta. Kāda alga tad nu man ir? Ka evaņģēliju sludinādams Kristus evaņģēliju mācu bez maksas, lai neizlietoju savu vaļu pie evaņģēlija.

Jo no visiem svabads būdams es sevi pašu esmu darījis visiem par kalpu, ka jo vairāk dvēseļu mantotu. Un Jūdiem es esmu tapis par Jūdu, ka Jūdus mantotu; tiem, kas apakš bauslības es esmu tapis kā apakš bauslības, (pats nebūdams apakš bauslības,) ka mantotu tos, kas apakš bauslības. Tiem, kas bez bauslības, esmu tapis tā kā bez bauslības, (pats nebūdams bez bauslības Dieva priekšā, bet stāvēdams iekš bauslības caur Kristu), ka es tos mantotu, kas bez bauslības. Vājiem es esmu tapis tā kā vājš, ka mantotu vājos; visiem esmu palicis viss, ka visādi kādus glābtu.

Un ja man būtu praviešu mācība, un ja es zinātu visus noslēpumus un visu atzīšanu, un ja man būtu visa ticība, tā ka es varētu kalnus pārcelt, un man nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. Un ja es visu savu mantu dotu nabagiem, un ja es savu miesu nodotu, ka taptu sadedzināts, un man nebūtu mīlestības, tad tas man nepalīdzētu nenieka.

Bet es jums daru zināmu, brāļi, to evaņģēliju, ko jums esmu pasludinājis, ko jūs arī esat pieņēmuši, kurā jūs arī stāvat, Caur ko jūs arī mūžīgi dzīvosiet, ja to paturat tādā prātā, kādā es jums to esmu pasludinājis; — ja tikai neesat velti ticējuši.

Bet no Dieva žēlastības esmu, kas es esmu, un Viņa žēlastība pie manis nav bijusi veltīga, bet es esmu vairāk strādājis nekā tie visi, tomēr ne es, bet Dieva žēlastība, kas ir ar mani. Tad nu lai būtu vai es, vai viņi, tā mēs sludinājam, un tā jūs esat ticējuši.

Tu nesapraša, ko tu sēji, tas nepaliek atkal dzīvs, ja tas nemirst. Un ko tu sēji, nav tā miesa, kas celsies, bet tikai grauds, vai nu kviešu, vai cits kāds.

Un pateicība Dievam, kas mums allaž dod uzvarēt iekš Kristus un Savas atzīšanas labo smaržu caur mums izplata visās malās! Jo mēs esam Kristus saldā smarža Dievam pie tiem, kas top izglābti, un pie tiem, kas pazūd. Šiem gan nāves smarža uz nāvi, bet viņiem dzīvības smarža uz dzīvību. Un kas ir derīgs uz to?

Jo mēs neesam kā daudzi, kas ar Dieva vārdu kā ar preci pieviļ, bet mēs runājam itin kā no skaidrības, kā no Dieva puses Dieva priekšā iekš Kristus.

Un ja tam nāves amatam, kas iezīmēts raksta zīmēs un akmeņos, bijis spožums, tā ka Israēla bērni nevarēja uzskatīt Mozus vaigu viņa vaiga spožuma dēļ kam bija jāzūd: Kā lai nebūtu jo vairāk spožuma Gara amatam? Jo ja pazudināšanas amatam bijis spožums, tad jo vairāk spožuma ir taisnošanas amatam pārpārim. Šo uzlūkojot ir tā kā bez spožuma tas, kam spožums bijis, tā jo pārlieku lielā spožuma dēļ. Jo ja tam, kam bija zust, bijis spožums, tad jo vairāk spožuma ir tam, kas pastāv.

Tāpēc ka mums ir tāda cerība, tad runājam ar lielu drošību.

Bet viss tas ir no Dieva, kas mūs ir salīdzinājis ar Sevi pašu caur Jēzu Kristu un mums devis salīdzināšanas amatu. Jo Dievs bija iekš Kristus, salīdzinādams pasauli ar Sevi pašu, tiem viņu grēkus nepielīdzinādams, un mūsu starpā ir iecēlis salīdzināšanas vārdu.

Tad nu no Kristus puses mēs esam sūtīti, tā kā Dievs caur mums lūgtu, mēs lūdzam no Kristus puses: ļaujaties salīdzināties ar Dievu.

Jo Viņš saka: “Pieņēmīgā laikā Es tevi esmu paklausījis un pestīšanas dienā tev par palīgu nācis.” Redzi, tagad ir labais pieņēmīgais laiks; redzi, tagad ir pestīšanas diena.

Mēs nevienā lietā nedodam nekādu apgrēcību, lai amats netop lamāts.

Jo dievišķā noskumšana padara atgriešanos uz svētību, kas nevienam nav žēl, bet pasaules noskumšana padara nāvi.

Bet to es saku: kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus; un kas bagātīgi sēj, tas arī bagātīgi pļaus.

Bet, kas sējējam sniedz sēklu, Tas arī maizi sniegs ēšanai un vairos jūsu sēju un liks pieaugt jūsu taisnības augļiem.

Tā ka mēs evaņģēliju varam pasludināt tiem, kas aiz jūsu robežām, un nelielīsimies ar to, kas svešā daļā jau pastrādāts.

Vai grēku esmu darījis, ka pats pazemojos, lai jūs taptu paaugstināti, ka es jums Dieva evaņģēliju bez maksas esmu sludinājis?

Bet ja arī mēs, vai eņģelis no debesīm jums pasludinātu citu evaņģēliju pār to, ko esam pasludinājuši, tas lai ir nolādēts. Itin kā jau esam sacījuši, tā es nu vēl reiz saku: ja kas jums pasludina citu evaņģēliju pār to, ko jūs esat dabūjuši, tas lai ir nolādēts.

Jo vai es tagad cilvēkiem runāju pa prātam vai Dievam? Jeb vai es meklēju cilvēkiem patikt? Jo ja es cilvēkiem patiktu, tad es nebūtu Kristus kalps. Bet es jums daru zināmu, brāļi, ka evaņģēlijs, ko esmu pasludinājis, nav pēc cilvēku prāta.

Es ar Kristu esmu krustā sists, bet es dzīvoju, tomēr vairs ne es, bet iekš manis dzīvo Kristus, un ko es tagad dzīvoju miesā, to dzīvoju ticībā uz To Dieva Dēlu, kas mani mīlējis un Pats par mani nodevies.

Nepieviļaties! Dievs neļaujas apsmieties. Jo ko cilvēks sēj, to tas arī pļaus. Ja kas sēj uz savu miesu, tas no miesas pļaus samaitāšanu; bet kas sēj uz To Garu, tas pļaus no Tā Gara mūžīgu dzīvošanu.

Un nākdams Viņš mieru pasludinājis caur evaņģēliju jums, kas bijāt tālu, un tiem, kas ir tuvu.

Un Viņš citus ir devis par apustuļiem un citus par praviešiem un citus par evaņģēlistiem un citus par ganiem un mācītājiem, Ka svētie top sataisīti uz kalpošanas darbu, Kristus miesai par uztaisīšanu, Kamēr mēs visi tiekam pie Dieva Dēla vienādas ticības un atzīšanas un uzaugam par pilnīgu vīru, pilnīgi Kristum līdzīgi; Lai vairs neesam bērni, kas top šaubīti un mētāti no ikkatra mācības vēja caur cilvēku blēdību un viltību, ar ko tie meklē mūs pievilt,

Un staigājiet iekš mīlestības, kā arī Kristus mūs ir mīlējis un Pats par mums nodevies par dāvanu un upuri Dievam par saldu smaržu.

Un par mani, ka man vārds taptu dots, kad es savu muti atdaru, ar drošību zināmu darīt evaņģēlija noslēpumu, Par ko es vēstnesis esmu ķēdēs, lai to droši sludināju, kā man pienākas.

Un ka daudz no brāļiem iekš Tā Kunga, caur manām saitēm iedrošināti, jo vairāk uzdrīkstas vārdu runāt bez bailības. Citi gan sludina Kristu arī ar skaudību un strīdu, bet citi arī ar labu prātu. Kas to dara ar strīdu, tie Kristu sludina ne no skaidras sirds, un domā manām saitēm bēdas pielikt; Bet kas to dara no mīlestības, tie to dara zinādami, ka es esmu likts par evaņģēlija aizstāvētāju. Kas par to? Taču Kristus top sludināts visādā vīzē, lai nu ar neskaidru, lai ar patiesīgu sirdi; par to es priecājos un priecāšos.

Ja tik jūs paliekat ticībā stipri un pastāvīgi un nenovēršami no evaņģēlija cerības, ko jūs esat dzirdējuši, kas ir pasludināts visai radībai apakš debess. Šim es, Pāvils, esmu palicis par kalpu. Es nu priecājos savās ciešanās par jums, un piepildu atkal, kas vēl trūkst no Kristus bēdām, iekš savas miesas par Viņa miesu, kas ir draudze; Tai es esmu palicis par kalpu, kā Dievs man to priekš jums ir novēlējis, lai Dieva vārdu pilnīgi pasludināju, To noslēpumu, kas ir bijis paslēpts no mūžīgiem laikiem un no dzimumu dzimumiem, bet tagad skaidri ir parādīts Viņa svētiem; Tiem Dievs ir gribējis darīt zināmu, kāda šim noslēpumam bagāta godība starp tautām; tas ir Kristus iekš jums, tā godības cerība, To mēs pasludinājam, paskubinādami ikvienu cilvēku un mācīdami ikvienu cilvēku iekš visas gudrības, lai mēs ikvienu cilvēku varam nostādīt pilnīgu iekš Kristus Jēzus;

Zinādami, ka jūs no Tā Kunga dabūsiet par atmaksu to iemantošanu, jo jūs kalpojat Tam Kungam Kristum.

Lūgdami turklāt arī par mums, ka Dievs mums gribētu atvērt Vārda durvis, runāt Kristus noslēpumu, kā dēļ es arī esmu saistīts, Lai es to varu darīt zināmu, tā kā man pienākas runāt. Staigājiet iekš gudrības priekš tiem, kas ir ārā, laiku vērā ņemdami. Jūsu valoda lai ir arvien mīlīga un ar sāli sālīta, ka jūs zināt ikvienam atbildēt, kā pienākas.

Jo mūsu evaņģēlijs ir bijis pie jums ne vien vārdos, bet arī spēkā un Svētā Garā un pilnā patiesībā: tā kā jūs zināt, kādi mēs esam bijuši pie jums jūsu labad. Un jūs esat pakaļdzinušies mums un Tam Kungam un to vārdu uzņēmuši iekš daudz bēdām ar Svētā Gara prieku;

Bet jebšu papriekš bijām cietuši un bijām nievāti Filipos, tā kā jūs zināt, tomēr esam bijuši droši iekš sava Dieva, runāt uz jums Dieva evaņģēliju iekš lielas cīnīšanās. Jo mūsu pamācīšana nav no alošanās, nedz no neskaidrības, nedz no viltības. Bet tā, kā Dievs mūs ir cienīgus turējis, mums evaņģēliju uzticēt, tā runājam, nekā lai cilvēkiem patīkam, bet Dievam, kas mūsu sirdis pārbauda. Jo mīksta mēle mums nekad nav bijusi, tā kā jūs zināt, nedz kaut ko esam darījuši mantas dēļ, — Dievs par to liecinieks; Nedz godu meklēdami no cilvēkiem, nedz no jums, nedz no citiem, jebšu varējām savu svarīgo spēku rādīt kā Kristus apustuļi. Bet esam bijuši lēnīgi jūsu vidū, tā kā zīdītāja savus bērnus glabā. Tāpat mēs pēc jums ilgodamies gribējām jums pasniegt ne vien Dieva evaņģēliju, bet arī savas dvēseles, tādēļ ka jūs mums esat palikuši mīļi. Jo pieminiet, brāļi, mūsu darbu un pūliņu; jo dienām naktīm strādādami, lai nevienam no jums nebūtu par grūtumu, mēs jums esam sludinājuši Dieva evaņģēliju.

Kad Viņš nāks viņā dienā, lai taptu pagodināts iekš Saviem svētiem un apbrīnots iekš visiem tiem, kas ticējuši, (jo mūsu liecībai pie jums tapa ticēts.)

Uz to Viņš jūs ir aicinājis caur mūsu evaņģēliju, lai panākat mūsu Kunga Jēzus Kristus godību. Tad nu, brāļi, pastāviet un turiet tās mācības, ko esat mācījušies tā caur mūsu vārdu, kā caur mūsu grāmatu.

Cīnies labo ticības cīnīšanos, sagrāb mūžīgo dzīvību, uz ko tu arīdzan esi aicināts un esi apliecinājis labu liecību daudz liecinieku priekšā.

Tad nu nekaunies par mūsu Kunga liecību, nedz par mani, Viņa saistīto; bet ciet līdz grūtumu par evaņģēliju pēc Dieva spēka, Kas mūs izglābis un aicinājis ar svētu aicināšanu ne pēc mūsu darbiem, bet pēc Savas īpašas apņemšanās un žēlastības, kas mums dota iekš Kristus Jēzus no mūžīgiem laikiem, Un tagad ir parādīta caur mūsu Pestītāja Jēzus Kristus atspīdēšanu, kas nāvi izdeldējis un dzīvību un neiznīcību gaismā vedis caur evaņģēliju, Uz ko es esmu iecelts par sludinātāju un apustuli un mācītāju pagāniem. Tādēļ es arī to ciešu, bet es nekaunos; jo es zinu, kam esmu ticējis, un stipri ceru, ka Viņš ir spēcīgs, to man novēlēto mantu pasargāt līdz viņai dienai.

Un ko tu no manis esi dzirdējis caur daudz lieciniekiem, to māci uzticīgiem cilvēkiem, kas būs derīgi arī citus mācīt.

Tāpēc es visu panesu izredzēto dēļ, lai arī tie debess prieku dabū iekš Kristus Jēzus ar mūžīgu godību. Tas ir patiesīgs vārds; jo ja mēs līdz mirstam, tad arī līdz dzīvosim; Ja panesam, tad arī līdz valdīsim; ja mēs aizliedzam, tad Viņš arīdzan mūs aizliegs;

To piemini, apliecinādams Tā Kunga priekšā, lai tie nestrīdas vārdu dēļ; jo tas neder nekam, kā vien klausītājus sajaukt. Centies, sevi pašu Dievam derīgu priekšā stādīt, kā strādnieku, kam nav jākaunas, un kas tos patiesības vārdus pareizi izdala. Bet no tām nesvētām tukšām valodām atraujies; jo tie bezdievību vairot vairos,

Pasludini vārdu, dari to laikā, nelaikā, pārliecini, apdraudi, paskubini iekš visas lēnprātības un mācības. Jo nāks laiki, ka tie veselīgo mācību nepanesīs, bet pēc savām pašu iekārošanām sev mācītājus uzkraus, kā tiem ausis niez, Un novērsīs ausis no patiesības un griezīsies pie pasakām. Bet tu esi nomodā iekš visām lietām, panes ļaunumu, dari evaņģēlista darbu, izdari savu amatu pilnīgi.

Bet Tas Kungs man ir klāt bijis un mani stiprinājis, ka caur mani mācība pilnīgi taptu zināma un visi pagāni to dzirdētu; un es esmu izrauts no lauvas rīkles.

Jo Dieva žēlastība, kas visiem cilvēkiem pestīšanu atnes, ir atspīdējusi

Ka ticība, kas tev ir līdz ar mums, top spēcīga un tu atzīsti visu labumu, kas mums ir iekš Kristus Jēzus. Jo mums ir liels prieks un iepriecināšana caur tavu mīlestību; jo caur tevi, brāli, svētiem sirdis ir atspirdzinātas. Tāpēc, jebšu man liela drošība ir iekš Kristus tev pavēlēt to, kas pieklājās,

Tad nu lai bīstamies, ka jel tā apsolīšana, Viņa dusēšanā ieiet, netop aizkavēta un neviens no jums netop ieraudzīts tāds, kas būtu palicis to nesasniedzis. Jo arī mums evaņģēlijs ir pasludināts, tā kā viņiem; bet sludināšanas vārds tiem nekā nepalīdzēja, tāpēc ka tas nebija savienots ar ticību iekš tiem, kas to bija dzirdējuši. Jo mēs, kas esam ticējuši, ieejam dusēšanā, tā kā Viņš ir sacījis: Es zvērēju Savā dusmībā, tiem nebūs ieiet Manā dusēšanā; lai gan darbi no pasaules radīšanas bija padarīti.

Jo Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs un asāks, nekā kāds abējās pusēs griezīgs zobens, un spiežās cauri, līdz kamēr pāršķir dvēseli un garu, locekļus un smadzenes, un ir soģis pār sirds domām un sirds prātu. Un Viņa priekšā neviena radīta lieta nav neredzama, bet visas lietas ir atsegtas un redzamas priekš Viņa acīm, no Viņa runājam mēs.

Tāpēc neatmetiet savu sirds drošību, jo tai ir liela alga.

Bet bez ticības nevar Dievam patikt; jo kas pie Dieva nāk, tam būs ticēt, ka Viņš ir un ka būs atmaksātājs tiem, kas Viņu meklē.

Un ja kādam no jums gudrības trūkst, tas lai lūdzās no Dieva, kas visiem labprāt dod un nevienam nepārmet, — tad tā viņam taps dota.

Ja kam šķiet, ka tas Dievam kalpojot, un nesavalda savu mēli, bet savu sirdi pieviļ, tāda Dieva kalpošana ir nelietīga.

Brāļi, ja kas jūsu starpā ir nomaldījies no patiesības, un ja kāds to atgriež, Tam būs zināt: kas grēcinieku atgriež no viņa maldīšanās ceļa, tas viņa dvēseli izglābs no nāves un apklās grēku pulku.

Tiem ir parādīts, ka tie nav kalpojuši sev pašiem, bet jums ar to, ko jums tagad pasludinājuši prieka sludinātāji iekš Svētā Gara, kas no debesīm sūtīts; tādas lietas skatīties arī eņģeļiem ļoti gribās.

Jūs, kas esat atdzimuši ne no iznīcīgas sēklas, bet no neiznīcīgas caur dzīvo un mūžīgi paliekamo Dieva vārdu. Jo visa miesa ir kā zāle un visa cilvēka godība kā zāles puķe; zāle ir savītusi un viņas puķe nokritusi; Bet Tā Kunga vārds paliek mūžīgi. Bet šis ir tas vārds, kas jūsu starpā ir pasludināts.

Tā kā jaunpiedzimuši bērniņi iekārojaties garīgo bezviltīgo pienu, ka jūs caur to uzaugat, Ja jūs esat baudījuši, ka Tas Kungs ir laipnīgs;

Tad nu jums, kas ticat, Viņš ir dārgs; bet neklausīgiem — akmens, ko nama taisītāji atmetuši, kas ir palicis par stūra akmeni, ir arī klupšanas akmens un piedauzīšanās klints, Tiem, kas neklausīgi būdami pie tā vārda piedauzās, uz ko tie arīdzan ir nolikti.

Bet jūs esat izredzēta tauta, ķēniņu priesterība, svēta cilts, Dieva īpaši ļaudis; ka jums būs pasludināt Tā tikumus, kas jūs aicinājis no tumsības pie Savas brīnišķās gaismas,

Bet svētījiet Dievu To Kungu savās sirdīs. Un esat arvien gatavi ar lēnību un bijāšanu atbildēt ikkatram, kas atbildēšanu prasa par cerību, kas ir iekš jums. Un lai jums ir laba sirdsapziņa, ka, kurās lietās jūs aprunā kā ļaundarītājus, tie top kaunā, kas jūsu labo dzīvošanu iekš Kristus zaimo.

Jo mēs neesam dzinušies pakaļ izgudrotām pasakām, kad mēs jums esam sludinājuši mūsu Kunga Jēzus Kristus spēku un atnākšanu, bet mēs paši Viņa augsto godību ar acīm esam redzējuši.

Tas Kungs nevilcina apsolīšanu, kā kādiem šķiet, to esam vilcināšanu, bet Viņš ir lēnprātīgs pret mums, negribēdams, ka kāds pazūd, bet ka visi dodās uz atgriešanos no grēkiem.

Ja mēs savus grēkus izsūdzam, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums grēkus piedod un mūs šķīsta no visas netaisnības.

Ikviens, kas no Dieva piedzimis, tas nedara grēku, jo Viņa sēkla paliek iekš tā un tas nevar grēkot, jo tas no Dieva ir piedzimis. Pie tam (šādi) top zināmi Dieva bērni un velna bērni. Ikkatrs, kas taisnību nedara, tas nav no Dieva, un kas nemīl savu brāli.

Mēs esam no Dieva: kas Dievu atzīst, tas mūs klausa; kas nav no Dieva, tas mūs neklausa. Pie tam (šādi) mēs atzīstam patiesības Garu un alošanas garu.

Ja mēs cilvēku liecību pieņemam, tad Dieva liecība ir jo liela; šī ir Tā Dieva liecība, ko Viņš par Savu Dēlu liecinājis. Kas tic uz Dieva Dēlu, tam ir liecība iekš sevis paša. Kas Dievam netic, tas Viņu ir darījis par melkuli, jo tas tai liecībai nav ticējis, ko Dievs par Savu Dēlu ir liecinājis. Un šī ir tā liecība, ka Dievs mums mūžīgu dzīvību ir devis, un šī dzīvība ir iekš Viņa Dēla.

Tas ir apliecinājis Dieva vārdu un Jēzus Kristus liecību un visu, ko viņš redzējis.

Redzi, Es stāvu priekš durvīm un klaudzināju: ja kas Manu balsi klausīs un durvis atvērs, pie tā Es ieiešu un vakarēdienu turēšu ar viņu un viņš ar Mani.

Un sauca ar stipru balsi un sacīja: pestīšana pieder mūsu Dievam, kas sēž uz goda krēsla, un Tam Jēram.

Un Es vaļu došu Saviem diviem lieciniekiem, un tie kā pravieši mācīs tūkstoš divsimt un sešdesmit dienas, ar maisiem apģērbti. Šie ir divi eļļas koki un divi lukturi, kas pasaules valdītāja priekšā stāv. Un ja kas tiem grib vainu darīt, tad uguns iziet no viņu mutes un aprij viņu ienaidniekus; un ja kas tos grib apvainot, tam tāpat būs nokautam tapt. Šiem ir vara, debesi aizslēgt, ka lietus nelīst viņu sludināšanas dienās, un tiem ir vara pār ūdeņiem, tos pārvērst par asinīm un zemi sist ar visādām mokām, cikkārt viņiem gribās.

Un kad tie savu liecību būs pabeiguši, tad zvērs, kas izkāpj no bezdibeņa, ar tiem karos un tos uzvarēs un tos nokaus. Un viņu miesas gulēs uz lielās pilsētas ielas, kas garīgi top saukta Sodoma un Ēģipte, kur arī mūsu Kungs ir krustā sists. Un no ļaudīm un ciltīm un valodām un tautām būs, kas redzēs viņu miesas pusceturtas dienas un neļaus viņu miesas ielikt kapos. Un tie, kas dzīvo virs zemes, priecāsies par tiem un būs līksmi, un cits citam dāvanas sūtīs, jo šie divi pravieši bija mocījuši tos, kas virs zemes dzīvo. Un pēc pusceturtas dienas iegāja iekš tiem dzīvības gars no Dieva, un tie stājās uz savām kājām, un lielas izbailes uzkrita tiem, kas tos ieraudzīja.

Un tie viņu ir uzvarējuši caur Tā Jēra asinīm un caur savas liecības vārdu, un tie savu dzīvību nav mīlējuši līdz nāvei.

Un pūķis iedusmojās pret sievu un nogāja karot ar tiem, kas atlikušies no viņas dzimuma, kas Dieva baušļus tur, un kam ir Jēzus Kristus liecība.

Un viņu mutē viltība nav atrasta, jo tie ir bezvainīgi Dieva goda krēsla priekšā.

Un pēc tam es dzirdēju, kā lielu ļaužu pulku, stipru balsi debesīs sakām: Alleluja! Pestīšana un gods un slava un spēks Tam Kungam, mūsu Dievam!

Un viņš uz mani saka: raksti! Svētīgi ir tie, kas ir aicināti uz Tā Jēra kāzu mielastu! Un viņš uz mani saka: šie ir patiesīgie Dieva vārdi. Un es kritu pie viņa kājām, viņu pielūgt, un viņš uz mani saka: “Raugi, nedari tā! Es esmu darba biedrs tev un taviem brāļiem, kam ir Jēzus liecība. Pielūdz Dievu! Jo Jēzus liecība ir praviešu mācības gars.”

Un es redzēju goda krēslus, un uz tiem apsēdās, un šiem tapa dots tiesu spriest, un es redzēju to dvēseles, kam Jēzus liecības un Dieva vārda dēļ galva bija nocirsta un kas nebija pielūguši nedz zvēru nedz viņa bildi un nebija pieņēmuši zīmi pie savas pieres un pie savas rokas; un tie dzīvoja un valdīja līdz ar Kristu tūkstoš gadus.

“Un redzi, Es nāku drīz, un Mana alga līdz ar Mani, ikvienam atmaksāt, kā viņa darbs būs.