26 – Valdība

Un Dievs Tas Kungs taisīja cilvēku no zemes pīšļiem un iepūta viņa nāsīs dzīvības dvašu; tad cilvēks tapa par dzīvu dvēseli.

Kas cilvēka asinis izlej, tā asinīm caur cilvēkiem būs tapt izlietām, jo Dievs cilvēku radījis pēc Sava ģīmja.

Šīs ir Noas bērnu ciltis pēc saviem radiem savās tautās, un no šiem ir izpletušās tās tautas virs zemes pēc ūdensplūdiem.

Un visai pasaulei bija vienāda mēle un vienāda valoda. Un kad tie aizgāja pret rītiem, tad tie atrada klajumu Sineārzemē un tur apmetās, Un sacīja cits uz citu: Iesim, taisīsim ķieģeļus un dedzināt dedzināsim; un tie ķieģeļi tiem bija akmeņu vietā, un zemes piķis tiem bija kaļķu vietā. Un tie sacīja: Iesim, taisīsim sev pilsētu un torni, kura gals debesīs, un celsim sev vārdu, lai neizklīstam pa visu zemes virsu. Tad Tas Kungs nonāca zemē, apraudzīt to pilsētu un to torni, ko tie cilvēku bērni cēla. Un Tas Kungs sacīja: redzi, tie ir viena tauta un tiem visiem ir viena valoda, un to viņi iesākuši darīt; un nu tie no nekā nenostāsies, ko tie apņēmušies darīt. Nolaidīsimies zemē un sajauksim tiem tur viņu valodu, ka lai neviens nesaprot sava tuvākā valodu. Tad Tas Kungs tos izklīdināja no turienes pa visu zemes virsu, un tie atstājās no pilsētas celšanas. Tādēļ viņas vārds tapa nosaukts Bābele, jo Tas Kungs tur sajauca visas zemes valodu, un no turienes Tas Kungs tos izklīdināja pa visu zemes virsu.

Un Es tevi darīšu par lielu tautu un tevi svētīšu un darīšu tavu vārdu lielu, un tu būsi par svētību.

Un Dievs sacīja uz viņu: Es esmu Visuspēcīgais Dievs, — augļojies un vairojies, no tevis ļaudis un ļaužu pulki celsies, un ķēniņi nāks no taviem gurniem.

Tev būs būt pār manu namu, un visiem maniem ļaudīm būs klausīt tavam vārdam; pēc tā goda krēsla vien es būšu lielāks nekā tu. Un Faraons sacīja uz Jāzepu: redzi, es tevi esmu iecēlis pār visu Ēģiptes zemi. Un Faraons novilka savu gredzenu no savas rokas un deva to Jāzepam rokā, un to apģērba ar dārga audekla drēbēm un apkāra zelta ķēdes ap viņa kaklu, Un tam lika braukt uz saviem otrajiem ratiem, kas viņam bija, un viņa priekšā sauca: klanāties! Un viņš to iecēla pār visu Ēģiptes zemi. Un Faraons sacīja uz Jāzepu: es esmu Faraons, tomēr bez tavas ziņas nevienam ne roku, ne kāju nebūs pacelt visā Ēģiptes zemē.

Tad Mozus un Ārons gāja pie Faraona un darīja tā, kā Tas Kungs bija pavēlējis; un Ārons nometa savu zizli Faraona priekšā un viņa kalpu priekšā, un tas tapa par čūsku. Tad Faraons sauca tos gudros un tos burvjus, un Ēģiptes burvji darīja arīdzan tā ar savām buršanām. Un ikviens nometa savu zizli, un tie tapa par čūskām, bet Ārona zizlis aprija viņu zižļus. Tomēr Faraona sirds apcietinājās, tā ka viņš tiem neklausīja, kā Tas Kungs bija sacījis.

Un Mozus sacīja: tā Tas Kungs saka: ap pusnakti Es iziešu pa Ēģiptes vidu. Un visiem pirmdzimušiem Ēģiptes zemē būs mirt, no Faraona pirmdzimušā, kas sēž uz goda krēsla, līdz kalpones pirmdzimušam, kas ir aiz dzirnavām, un visiem lopu pirmdzimušiem. Un liela brēkšana būs Ēģiptes zemē, kāda nav bijusi un kāda vairs nebūs. Bet pie visiem Israēla bērniem ne suns savu mēli nekustinās, no cilvēkiem līdz lopiem, lai jūs ziniet, ka Tas Kungs dara starpību starp ēģiptiešiem un Israēli. Tad visi šie tavi kalpi nonāks pie manis un klanīsies priekš manis un sacīs: izej, tu un visi ļaudis, kas tev ir padoti, un pēc tam es iziešu. Un viņš aizgāja no Faraona bargās dusmās.

Un nakts vidū Tas Kungs sita visus pirmdzimušos Ēģiptes zemē, no Faraona pirmdzimušā, kam uz viņa krēsla bija jāsēž, līdz cietumnieka pirmdzimušam, kas cietumā bija, un visus lopu pirmdzimtos. Tad Faraons cēlās naktī un visi viņa kalpi un visi ēģiptieši, un liela brēkšana bija Ēģiptes zemē, jo neviens nams nebija, kur nebija miroņa.

Tas Kungs ir ķēniņš mūžīgi mūžam.

Nu klausi manu balsi, — es tev došu padomu, tad Dievs būs ar tevi. Stāvi tu par tiem ļaudīm Dieva priekšā un nes tās lietas Dieva priekšā, Un māci tiem likumus un baušļus, un dari tiem zināmu to ceļu, kur tiem jāiet, un to darbu, kas tiem jādara. Bet lūko starp visiem tiem ļaudīm pēc krietniem un dievbijīgiem vīriem, pēc taisniem vīriem, kas negausību ienīst, un iecel no šiem pār viņiem virsniekus pār tūkstošiem, virsniekus pār simtiem, virsniekus pār piecdesmitiem un virsniekus pār desmitiem, Un lai tie tos ļaudis tiesā jebkurā laikā; bet tā, ka tie tev nes priekšā visas lielās lietas un visas mazās lietas paši tiesā; atvieglini tā savu nastu, un lai tie tev palīdz nest.

Un Mozus izraudzīja krietnus vīrus no visa Israēla un tos iecēla par virsniekiem pār tiem ļaudīm, virsniekus pār tūkstošiem, virsniekus pār simtiem, virsniekus pār piecdesmitiem un virsniekus pār desmitiem, Ka tie tos ļaudis jebkurā laikā tiesātu un grūtās lietas nestu Mozus priekšā, bet visas mazās lietas paši tiesātu.

Un jūs Man būsiet priesteru ķēniņa valstība un svēta tauta. Šie ir tie vārdi, ko tev būs runāt uz Israēla bērniem. Un Mozus nāca un sasauca ļaužu vecajus un lika viņiem priekšā visus šos vārdus, ko Tas Kungs viņam bija pavēlējis.

Dievu tev nebūs zaimot, un savu ļaužu virsnieku tev nebūs lādēt.

Un jums nebūs apgānīties ar šādiem (grēkiem), jo ar šiem visiem pagāni ir apgānījušies, ko Es jūsu priekšā izdzīšu. Un tā zeme ir apgānīta, un Es par to viņas noziegumu piemeklēšu, tā ka tā zeme savus iedzīvotājus izspļauj. Bet jums būs turēt Manus likumus un Manu tiesu un nekā nedarīt no visām šīm negantībām, ne iedzīvotājam, ne svešiniekam, kas mīt jūsu starpā; Jo šīs zemes ļaudis, kas priekš jums bija, visas šās negantības darījuši, un tā zeme ir apgānīta. Lai tā zeme jūs arīdzan neizspļauj, kad jūs to apgānīsiet, itin kā tā izspļāvusi tos pagānus, kas priekš jums bija.

Turat tad visus Manus likumus un visas Manas tiesas un dariet pēc tiem, ka tā zeme jūs neizspļauj, kurp Es jūs vedu, tur dzīvot. Un nestaigājiet to pagānu likumos, ko Es jūsu priekšā izdzīšu, jo visas šās lietas tie ir darījuši, tāpēc Es viņus esmu apnicis. Un Es jums esmu sacījis, jums būs iemantot viņu zemi, un Es jums došu to iemantot, zemi, kur piens un medus tek; Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs, kas jūs atšķīris no pagāniem.

Tie ir tie likumi un tās tiesas un tie baušļi, ko Tas Kungs ir devis starp Sevi un Israēla bērniem uz Sinaī kalna caur Mozu.

Kad tu nāksi tai zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos, un to iemantosi un tur dzīvosi un sacīsi: es pār sevi iecelšu ķēniņu, kā visas apkārtējās tautas, Tad iecel sev par ķēniņu to, ko Tas Kungs, tavs Dievs, izredzēs; no savu brāļu vidus tev būs sev iecelt ķēniņu, tu nevari pār sevi celt svešu vīru, kas nav tavs brālis. Bet viņam nebūs turēt pulka zirgu, nedz tos ļaudis atpakaļ vest uz Ēģiptes zemi, lai dabūtu pulka zirgu, jo Tas Kungs jums ir sacījis: tev nebūs atpakaļ griezties pa šo ceļu. Tam arī nebūs apņemt daudz sievu, ka viņa sirds neatkāpjas; tam arī nebūs sev sakrāt ļoti daudz sudraba un zelta.

Un kad viņš nu sēdēs uz sava valstības krēsla, tad lai viņš no tiem priesteriem un Levītiem sev grāmatā raksta šīs bauslības norakstu. Un tas lai pie viņa stāv, un lai viņš tanī lasa visu savu mūžu, ka viņš mācās bīties To Kungu, savu Dievu, un turēt visus šās bauslības vārdus un visus šos likumus, ka viņš tos dara. Ka viņa sirds nepaceļas pār saviem brāļiem, un ka viņš neatkāpjas no likuma ne pa labo, ne pa kreiso roku, lai viņš ilgi paliek savā valstībā, viņš un viņa dēli Israēla vidū.

Kad Tas Visuaugstais tautām deva viņu daļas un šķīra cilvēku bērnus, tad Viņš tautām cēla robežas pēc Israēla bērnu skaita.

Un Israēla vīri sacīja uz Gideonu: valdi pār mums, tu un tavs dēls un tava dēla dēls, tāpēc ka tu mūs esi atpestījis no Midiāna rokas. Bet Gideons uz tiem sacīja: es negribu pār jums valdīt, nedz mans dēls pār jums valdīs; Tas Kungs pār jums valdīs.

Tanīs dienās ķēniņa nebija iekš Israēla; ikviens darīja, ko viņš domāja esam labu.

Kad nu Samuēls bija vecs palicis, tad viņš iecēla savus dēlus Israēlim par soģiem. Viņa pirmdzimušā dēla vārds bija Joēls, un tā otrā vārds bija Abijus, tie bija soģi Bēršebā. Bet viņa dēli nestaigāja viņa ceļos, bet dzinās pēc mantas un ņēma dāvanas un grozīja tiesu.

Un šī valoda Samuēlim nepatika, kad tie sacīja: dod mums ķēniņu, kas mūs tiesā. Un Samuēls pielūdza To Kungu. Tad Tas Kungs sacīja uz Samuēli: paklausi to ļaužu balsij iekš visa, ko tie uz tevi runā, jo tie nav tevi atmetuši, bet Mani tie ir atmetuši, ka Man vairs nebūs ķēniņam būt pār tiem.

Un nu klausi viņu balsij, bet apliecini tiem skaidri un dari tiem zināmu, kāda tiesa ķēniņam, kas pār tiem valdīs. Tad Samuēls visus Tā Kunga vārdus sacīja tiem ļaudīm, kas ķēniņu no viņa prasīja. Un viņš sacīja: šī būs tā tiesa ķēniņam, kas pār jums valdīs: jūsu dēlus viņš ņems un tos cels uz saviem ratiem un par saviem jātniekiem, un ka tie skrien viņa ratu priekšā. Un viņš tos cels par virsniekiem pār piecdesmitiem, un ka tie viņa tīrumu ar un viņa labību pļauj, un ka tie viņam taisa kara rīkus un ratu rīkus. Un jūsu meitas viņš ņems par zalvju taisītājām un par pavārēm un par cepējām. Un jūsu labākos tīrumus un vīna un eļļas dārzus viņš ņems un dos saviem kalpiem. Un no jūsu druvām un vīna dārziem viņš ņems to desmito un to dos saviem sulaiņiem un kalpiem. Un viņš ņems jūsu kalpus un jūsu kalpones un jūsu labākos jaunekļus un jūsu ēzeļus, un ar tiem darīs savu darbu. No jūsu ganāmiem pulkiem viņš ņems to desmito, un jūs būsiet viņam par kalpiem. Tad jūs gan tai laikā brēksiet sava ķēniņa dēļ, ko jūs sev izvēlējušies, bet Tas Kungs jūs tai dienā neklausīs.

Bet tie ļaudis negribēja klausīt Samuēla balsij un sacīja: ne tā, bet ķēniņš lai ir pār mums. Un mēs gribam būt, kā visas citas tautas, un mūsu ķēniņam būs mūs tiesāt un mūsu priekšā iziet un vest mūsu karus.

Kad nu Samuēls Saulu redzēja, tad Tas Kungs tam atbildēja: redzi, tas ir tas vīrs, par ko Es tev sacīju: šim būs valdīt pār Maniem ļaudīm.

Tad Samuēls ņēma eļļas trauciņu un to izlēja uz viņa galvu un to skūpstīja un sacīja: vai Tas Kungs tevi nav svaidījis par valdnieku pār Savu mantību?

Bet jūs šodien savu Dievu esat atmetuši, kas jūs no visām jūsu bēdām un izbailēm ir atpestījis, un uz Viņu esat sacījuši: “Cel pār mums ķēniņu.” Nu tad, stājaties Tā Kunga priekšā pēc savām ciltīm un pēc saviem tūkstošiem.

Tad Samuēls sacīja uz visiem ļaudīm: vai jūs redzat, kādu Tas Kungs ir izredzējis? Jo neviens nav tāds, kā viņš, starp visiem ļaudīm. Tad visi ļaudis gavilēja un sacīja: lai dzīvo ķēniņš! Tad Samuēls uz tiem ļaudīm teica to ķēniņa tiesu un to sarakstīja grāmatā un nolika Tā Kunga priekšā. Un Samuēls atlaida visus ļaudis, ikvienu uz viņa mājām.

Un Sauls gāja arīdzan mājās uz Gibeju, un viņam gāja līdz pulks vīru, kam Dievs sirdi bija kustinājis. Bet kādi nelieši sacīja: ko šis mums palīdzēs? Un tie viņu nicināja un viņam nenesa dāvanas. Bet viņš nelikās to dzirdējis.

Un Dieva Gars nāca pār Saulu, kad tas šos vārdus dzirdēja, un viņa dusmas ļoti iedegās. Un viņš ņēma jūgu vēršu un tos sakapāja gabalos un tos sūtīja pa visām Israēla robežām caur vēstnešu rokām, sacīdams: kas neizies Saulam pakaļ un Samuēlim pakaļ, tā vēršiem tāpat darīs. Tad Tā Kunga bijāšana krita uz tiem ļaudīm, un tie izgāja kā viens vienīgs vīrs.

Tad tie ļaudis sacīja uz Samuēli: kas tie tādi, kas sacīja: vai lai Sauls pār mums valda? Dodiet šurp tos vīrus, lai tos nokaujam.

Un visi ļaudis gāja uz Gilgalu un cēla tur Saulu par ķēniņu Tā Kunga priekšā Gilgalā, un upurēja tur pateicības upurus Tā Kunga priekšā. Un Sauls tur ļoti priecājās ar visiem Israēla vīriem.

Kad nu jūs redzējāt, ka Nahāšs, Amona bērnu ķēniņš, pret jums nāca, tad jūs uz mani sacījāt: nē, bet ķēniņam būs pār mums valdīt! Un tomēr Tas Kungs, jūsu Dievs, bija jūsu ķēniņš. Un nu redzi, te ir tas ķēniņš, ko jūs esat izvēlējušies, ko jūs esat prasījuši, un redzi, Tas Kungs ir cēlis ķēniņu pār jums. Ja tik jūs To Kungu bīsities un Viņam kalposiet un Viņa balsij klausīsiet un Tā Kunga mutei pretī neturēsities un pakaļ staigāsiet Tam Kungam, savam Dievam, gan jūs, gan tas ķēniņš, kas pār jums valda. Bet ja jūs Tā Kunga balsij neklausīsiet un Tā Kunga mutei pretī turēsities, tad Tā Kunga roka būs pret jums, kā pret jūsu tēviem.

Un visi ļaudis sacīja uz Samuēli: lūdz par saviem kalpiem To Kungu, savu Dievu, ka mēs nemirstam. Pie visiem saviem grēkiem mēs arī to grēku esam darījuši, ka sev ķēniņu esam lūguši. Tad Samuēls sacīja uz tiem ļaudīm: nebīstaties! Jūs gan visu šo grēku esat darījuši, tomēr neatkāpjaties no Tā Kunga, bet kalpojiet Tam Kungam ar visu savu sirdi.

Bet ja jūs ļaunumu darīsiet, tad gan jūs, gan jūsu ķēniņš iesiet bojā.

Tad viņš gaidīja septiņas dienas, līdz tam laikam, ko Samuēls bija nolicis. Bet kad Samuēls uz Gilgalu nenāca, tad tie ļaudis no viņa izklīda. Tad Sauls sacīja: nesiet man šurp to dedzināmo upuri un tos pateicības upurus. Un viņš upurēja to dedzināmo upuri. Kad nu viņš bija beidzis upurēt to dedzināmo upuri, redzi, tad Samuēls atnāca, un Sauls izgāja tam pretī, viņu sveicināt. Tad Samuēls sacīja: ko tu esi darījis? Un Sauls sacīja: kad es redzēju, ka tie ļaudis no manis izklīda un tu noliktā laikā nenāci, un tie Fīlisti bija sapulcējušies Mihmasā, Tad es sacīju: nu Fīlisti pie manis nāks uz Gilgalu, un es Tā Kunga vaigu neesmu pielūdzis, tā es iedrošinājos un upurēju to dedzināmo upuri. Tad Samuēls sacīja uz Saulu: tu esi aplam darījis; tu neesi turējis Tā Kunga, sava Dieva, bausli, ko Viņš tev ir pavēlējis; jo nu Tas Kungs tavu valstību pār Israēli būtu apstiprinājis mūžīgi, Bet nu tava valstība nepastāvēs: Tas Kungs Sev vīru ir izmeklējis pēc Savas sirds, un Tas Kungs to ir nolicis Saviem ļaudīm par valdnieku, tāpēc ka tu neesi turējis, ko Tas Kungs tev bija pavēlējis.

Bet Samuēls sacīja: vai tad Tam Kungam tīk dedzināmi vai kaujami upuri vairāk nekā paklausīšana Tā Kunga balsij? Redzi, paklausība ir labāka nekā upuris, un uzklausīšana ir labāka nekā aunu tauki. Jo nepaklausība ir kā zīlēšanas grēks, un patgalvība ir elkadievība un dievekļu kalpošana. Tādēļ kā tu Tā Kunga vārdu esi atmetis, tā Viņš atkal tevi ir atmetis, vairs nebūt par ķēniņu.

Tad Sauls sacīja uz Samuēli: es esmu grēkojis, ka esmu pārkāpis Tā Kunga pavēli un tavus vārdus, jo es bijājos tos ļaudis un paklausīju viņu balsij. Un nu lūdzams piedod man manus grēkus un griezies ar mani atpakaļ, ka es To Kungu piesaucu. Bet Samuēls sacīja uz Saulu: es ar tevi negriezīšos atpakaļ; tāpēc ka tu Tā Kunga vārdu esi atmetis, Tas Kungs arī tevi atmetis, ka tev nebūs ķēniņam būt pār Israēli.

Tad Samuēls ņēma savu eļļas ragu un to svaidīja viņa brāļu vidū. Un Tā Kunga Gars nāca pār Dāvidu no šīs dienas un turpmāk. Un Samuēls cēlās un nogāja uz Rāmatu.

Bet pēc tam Dāvidam sirds par to lēca, ka viņš to stūri no Saula svārkiem bija nogriezis. Un viņš sacīja uz saviem vīriem: lai Tas Kungs mani no tā pasargā, ka es ko darītu savam kungam, Tā Kunga svaidītam, un savu roku pie viņa pieliktu, — jo viņš ir Tā Kunga svaidītais. Un Dāvids apsauca savus vīrus ar vārdiem un viņiem neļāva pret Saulu celties; un Sauls cēlās no tās alas un gāja pa ceļu. Tad arī Dāvids cēlās un izgāja no alas un sauca Saulam pakaļ un sacīja: mans kungs un ķēniņ! Tad Sauls skatījās atpakaļ. Un Dāvids locīdamies ar savu vaigu nometās zemē.

Un nu, redzi, es zinu, ka tu tiešām būsi par ķēniņu, un ka Israēla valstība stāvēs tavā rokā. Tad zvērē nu man pie Tā Kunga, ka tu manu dzimumu pēc manis negribi izdeldēt, nedz iznīcināt manu vārdu no mana tēva nama. Tad Dāvids zvērēja Saulam. Un Sauls gāja savās mājās, bet Dāvids un viņa vīri gāja uz augšu tai nepieejamā vietā.

Bet Dāvids sacīja uz Abišaju: nenonāvē viņu, jo kas savu roku varētu pielikt pie Tā Kunga svaidītā un palikt nenoziedzīgs? Un Dāvids sacīja: tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo, — ja Tas Kungs viņu nesitīs, vai nu viņa diena nāks, ka tas mirs, vai tas karā ies un ies bojā, — Lai Tas Kungs mani pasargā, ka es savu roku liktu pie Tā Kunga svaidītā! Tāpēc ņem jel nu to šķēpu, kas ir viņa galvas galā, un to ūdens biķeri un ejam. Tā Dāvids ņēma to šķēpu un to ūdens biķeri no Saula galvas gala, un tie gāja projām, un neviens to neredzēja, un neviens to nemanīja, un neviens neuzmodās, bet tie gulēja visi, jo ciets miegs no Tā Kunga tiem bija uzkritis.

Un Dāvids uz to sacīja: kā tu neesi bijies izstiept savu roku, nomaitāt Tā Kunga svaidīto? Un Dāvids sauca vienu no tiem puišiem un sacīja: nāc, nokauj viņu. Un tas to kāva, ka tas nomira. Un Dāvids uz to sacīja, tavas asinis lai paliek uz tavas galvas, jo tava paša mute pret tevi ir liecinājusi sacīdama: es Tā Kunga svaidīto esmu nokāvis.

Un tie Jūda vīri nāca un Dāvidu tur svaidīja Jūda namam par ķēniņu.

Kad tavs laiks būs pagājis un tu dusēsi līdz ar saviem tēviem, tad Es uzcelšu tavu dzimumu pēc tevis, kas no tavām miesām nāks, tam Es apstiprināšu viņa valstību. Tas uztaisīs namu Manam vārdam, un Es apstiprināšu viņa valstības krēslu mūžīgi. Es viņam būšu par tēvu, un viņš Man būs par dēlu. Kad tas būs noziedzies, tad Es viņu pārmācīšu ar cilvēku rīkstēm un ar cilvēka bērnu sitieniem; Bet Savu žēlastību Es no viņa neatraušu, kā Es to esmu atrāvis no Saula, ko Es esmu atmetis tavā priekšā. Un tavs nams un tava valstība pastāvēs tavā priekšā mūžīgi: tavs goda krēsls būs stiprs mūžīgi. Un pēc visiem šiem vārdiem un pēc visas šīs parādīšanas Nātans tā runāja uz Dāvidu.

Tā Dāvids valdīja pār visu Israēli, un Dāvids nesa tiesu un taisnību visiem ļaudīm.

Israēla Dievs saka, Israēla patvērums uz mani runā: valdītājs pār cilvēkiem, kas taisns, valdītājs dievbijāšanā,

Un ķēniņam tika teikts un sacīts: redzi, pravietis Nātans ir še. Un viņš nāca ķēniņa priekšā un metās ar savu vaigu zemē ķēniņa priekšā.

Un priesteris Cadoks ņēma eļļasragu no telts un svaidīja Salamanu. Un tie pūta bazūnes un visi ļaudis sacīja: lai dzīvo ķēniņš Salamans. Un visi ļaudis viņam gāja pakaļ, un tie ļaudis stabulēja ar stabulēm un priecājās ar lielu prieku, tā ka zeme no viņu skaņas rībēja.

Un Salamans mīlēja To Kungu, staigādams sava tēva Dāvida likumos, tomēr viņš upurēja un kvēpināja uz kalniem. Un ķēniņš nogāja uz Gibeonu, tur upurēt, jo tur bija tas lielais kalns; tūkstoš dedzināmos upurus Salamans upurēja uz šī altāra.

Gibeonā Tas Kungs parādījās Salamanam nakts sapnī; un Dievs sacīja: lūdz, ko Man tev būs dot. Tad Salamans sacīja: Tu Savam kalpam, manam tēvam Dāvidam, esi parādījis lielu žēlastību, tā kā viņš Tavā priekšā ir staigājis patiesībā un taisnībā un sirds skaidrībā ar Tevi, un Tu viņam šo lielo žēlastību esi turējis un viņam dēlu devis, kas sēž uz viņa goda krēsla, tā kā tas šodien ir. Un nu Kungs, mans Dievs, Tu Savu kalpu esi cēlis par ķēniņu mana tēva Dāvida vietā. Un es vēl esmu jauns un nezinu ne iziešanu, ne ieiešanu. Un Tavs kalps ir likts Tavas tautas vidū, ko Tu esi izredzējis, kas ir liela tauta, ko nevar ne skaitīt ne pārskatīt aiz lielā pulka. Tad dodi nu Savam kalpam paklausīgu sirdi, Tavus ļaudis tiesāt un gudri izšķirt, kas labs un kas ļauns; jo kas prastu tiesāt šo Tavu tik lielu ļaužu pulku? Un šis vārds Tam Kungam labi patika, ka Salamans bija lūdzis šo lietu. Un Dievs uz to sacīja: tāpēc ka tu šo lietu esi lūdzis un sev neesi lūdzis garu mūžu, nedz sev esi lūdzis bagātību, nedz lūdzis savu ienaidnieku dvēseles, bet ka tu sev esi lūdzis saprašanu, tiesas lietas izklausīt, Redzi, tad Es daru pēc tava vārda. Redzi, Es tev dodu gudru un prātīgu sirdi, ka tāds kā tu priekš tevis nav bijis un pēc tevis vairs necelsies tāds kā tu. Un arī ko tu neesi lūdzis, Es tev dodu, arī bagātību un godu, ka tāds kā tu neviens nebūs starp ķēniņiem visā tavā mūžā. Un ja tu staigāsi Manos ceļos, turēdams Manus likumus un Manus baušļus, itin kā tavs tēvs Dāvids ir staigājis, tad Es tev došu arī garu mūžu.

Un Salamans stājās Tā Kunga altāra priekšā, visai Israēla draudzei pretī, un izplēta savas rokas pret debesīm un sacīja: Kungs, Israēla Dievs, neviena tāda Dieva nav kā Tu, ne augšā debesīs, nedz apakšā virs zemes; derību un žēlastību Tu turi Saviem kalpiem, kas Tavā priekšā staigā no visas savas sirds.

Tā ķēniņš Salamans kļuva lielāks nekā visi ķēniņi virs zemes bagātībā un gudrībā.

Un ķēniņš Salamans iemīlēja daudz svešas sievas, bez Faraona meitas vēl Moaba, Ammona, Edoma, Sidona un Hetiešu meitas, No tām tautām, par ko Tas Kungs uz Israēla bērniem bija sacījis: jums nebūs pie tiem ieiet, un lai tie tāpat neieiet pie jums; tie patiesi jūsu sirdis locīs saviem dieviem pakaļ — šīm Salamans pieķērās ar mīlestību. Un viņam bija septiņsimt sievas no augstas kārtas un trīssimt liekas sievas, un viņa sievas novērsa viņa sirdi. Kad nu Salamans bija vecs palicis, tad viņa sievas viņa sirdi novērsa svešiem dieviem pakaļ, un viņa sirds nepalika pilnīgi pie Tā Kunga, sava Dieva, kā viņa tēva Dāvida sirds. Tā Salamans staigāja pakaļ Aštartei, Sidonas dieveklei, un Milkomam, Amoniešu negantam elkam. Un Salamans darīja, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, un nedzinās taisni pēc Tā Kunga, kā viņa tēvs Dāvids. Tolaik Salamans uztaisīja kalna altāri Kamošam, Moabiešu negantam elkam, tai kalnā Jeruzālemei pretī, un Moleham, Amoniešu negantam elkam. Un tā Salamans darīja visām savām svešām sievām, kas saviem elkudieviem kvēpināja un upurēja.

Un Tas Kungs iedusmojās par Salamanu, ka tas savu sirdi bija novērsis no Tā Kunga, Israēla Dieva, kas viņam divkārt bija parādījies, Un to viņam bija pavēlējis, svešiem dieviem nestaigāt pakaļ, — un viņš taču nebija turējis, ko Tas Kungs bija pavēlējis. Tad Tas Kungs sacīja uz Salamanu: tāpēc ka tas tev prātā nācis, un tu neesi sargājis Manu derību un Manus likumus, ko Es tev esmu pavēlējis, tad Es rautin atraušu to valstību no tevis un to došu tavam kalpam.

Un trešā dienā Jerobeams un visi ļaudis nāca pie Rehabeāma, kā ķēniņš bija runājis un sacījis: atnākat atkal pie manis trešā dienā. Un ķēniņš tiem ļaudīm atbildēja bargi, jo viņš atmeta to vecaju padomu, ko tie viņam bija devuši. Un viņš uz tiem runāja pēc to jauno padoma sacīdams: mans tēvs jūsu jūgu ir darījis grūtu, bet es jums to darīšu vēl grūtāku. Mans tēvs jūs pārmācījis ar pātagām, bet es jūs pārmācīšu ar skorpioniem.

Viņš taisīja arī kalna altāra namu un iecēla priesterus no visādiem ļaudīm, kas nebija no Levija bērniem. Un Jerobeams turēja svētkus astotā mēnesī piecpadsmitā mēneša dienā, tāpat kā tos svētkus, kas iekš Jūda bija, un upurēja uz tā altāra. Tā viņš Bētelē darīja, tiem teļiem upurēdams, ko viņš bija taisījis; viņš iecēla arīdzan Bētelē priesterus pie tiem kalna altāriem, ko viņš bija taisījis.

Kad nu ķēniņš no Tā Dieva vīra šo vārdu dzirdēja, ko tas sauca pret Bēteles altāri, tad Jerobeams savu roku izstiepa no tā altāra un sacīja: grābiet viņu! Bet viņa roka, ko viņš pret to bija izstiepis, sakalta, un viņš to vairs nevarēja savilkt pie sevis. Un tas altāris plīsa pušu un tie pelni nogāzās no tā altāra, pēc tās brīnuma zīmes, ko tas Dieva vīrs bija devis caur Tā Kunga vārdu.

Pēc šīm lietām Jerobeams neatgriezās no sava ļaunā ceļa, bet iecēla atkal kalnu altāru priesterus no visādiem ļaudīm. Kam gribējās, to viņš iecēla, un tie palika par kalnu altāru priesteriem. Un tas palika par grēku Jerobeama namam, par samaitāšanu un par izdeldēšanu no zemes virsas.

Bet tu esi ļaunu darījis vairāk nekā visi, kas priekš tevis bijuši, un nogājis un sev citus dievus taisījis un lietas bildes taisījis, Mani kaitināt, un tu Mani esi atmetis: Tāpēc redzi, Es vedīšu ļaunumu pār Jerobeama namu un izdeldēšu no Jerobeama visus, kas mīž pie sienas, tos lielos un tos mazos iekš Israēla, un izmēzīšu Jerobeama nama pēcnākamus, itin kā sūdi top izmēzti, tiekams tie visi būs pagalam.

Un Viņš Israēli nodos Jerobeama grēku dēļ, ar ko pats grēkojis un Israēli apgrēcinājis.

Un ķēniņa Jerobeama, Nebata dēla, astoņpadsmitā gadā Abijams palika par ķēniņu pār Jūdu. Trīs gadus viņš valdīja Jeruzālemē, un viņa mātei vārds bija Maāha Absaloma mazmeita. Un viņš staigāja visos sava tēva grēkos, ko tas priekš viņa bija darījis, un viņa sirds nebija pilnīgi pie Tā Kunga, sava Dieva, kā viņa tēva Dāvida sirds.

Un Asa darīja, kas bija pareizi Tā Kunga acīs, itin kā viņa tēvs Dāvids. Jo viņš izdzina tos mauciniekus no zemes un atmeta visus elkudievus, ko viņa tēvi bija taisījuši. Un savu pašu vecmāti Maāhu viņš nocēla no ķēniņienes goda, tāpēc ka tā bija cēlusi negantu elka bildi (Ašerai), un Asa izpostīja arī viņas neganto elka bildi un to sadedzināja pie Kidronas upes. Bet kalnu altāri nezuda; tomēr Asas sirds turējās pilnīgi pie Tā Kunga visu cauru mūžu.

Un Nadabs, Jerobeama dēls, palika par ķēniņu pār Israēli Asas, Jūda ķēniņa, otrā gadā un valdīja divus gadus pār Israēli. Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, un staigāja sava tēva ceļos un viņa grēkos, ar ko viņš Israēli bija apgrēcinājis.

Jerobeama grēku dēļ, ar ko viņš apgrēkojās un ar ko viņš Israēli bija apgrēcinājis, un viņa kaitināšanas dēļ, ar ko viņš To Kungu, Israēla Dievu, bija apkaitinājis.

Asas, Jūda ķēniņa, trešā gadā Baeša, Ahijas dēls, palika par ķēniņu pār visu Israēli Tircā un (valdīja) divdesmit un četrus gadus. Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, un staigāja Jerobeama ceļā un viņa grēkos, uz ko viņš Israēli bija pavedis.

Kas no Baešas mirst pilsētā, to suņi ēdīs, un kas no viņa mirst laukā, to ēdīs putni apakš debess.

Bet Tā Kunga vārds notika caur pravieti Jehu, Hananija dēlu, pret Baešu un viņa namu, visa ļauna dēļ, ko viņš bija darījis priekš Tā Kunga acīm, ka tas viņu bija apkaitinājis ar savu roku darbu un tāds pat bijis kā Jerobeama nams, un ka viņš šo bija apkāvis.

Tā Zimrus izdeldēja visu Baešas namu pēc Tā Kunga vārda, ko viņš pret Baešu bija runājis caur pravieti Jehu, Visu Baešas grēku dēļ un Ēlas, viņa dēla, grēku dēļ, ar ko tie bija grēkojuši un Israēli paveduši uz grēkiem, apkaitinādami To Kungu, Israēla Dievu, ar neliešu elkiem.

Kad nu Zimrus redzēja, ka pilsēta bija uzņemta, tad viņš gāja ķēniņa nama pilī un sadedzināja ķēniņa namu un sevi pašu ar uguni un nomira, Savu grēku dēļ, ar ko viņš bija apgrēkojies, ļaunu darīdams priekš Tā Kunga acīm, staigādams Jerobeama ceļā un viņa grēkos, ko tas darīja, Israēli pavezdams uz grēkiem.

Un Omrijs darīja, kas Tam Kungam nepatika, un bija ļaunāks nekā visi, kas priekš viņa bijuši. Un viņš staigāja visos Jerobeama, Nebata dēla, ceļos un viņa grēkos, ar ko tas Israēli bija apgrēcinājis, apkaitinādams To Kungu, Israēla Dievu, ar saviem neliešu elkiem.

Un Ahabs, Omrija dēls, darīja, kas Tam Kungam nepatika, vairāk nekā visi, kas priekš viņa bijuši. Un viņam šķita mazu lietu esam, staigāt Jerobeama, Nebata dēla, grēkos. Un viņš ņēma Izebeli, Etbaāla, Sidoniešu ķēniņa, meitu par sievu, un nogāja un kalpoja Baālam un metās priekš tā zemē. Un viņš uzcēla Baālam altāri Baāla namā, ko viņš Samarijā bija taisījis. Ahabs arī taisīja Ašeru, tā ka Ahabs vairāk darīja, kaitinādams To Kungu, Israēla Dievu, nekā visi Israēla ķēniņi, kas priekš viņa bijuši.

Jo kad Izebele bija izdeldējusi Tā Kunga praviešus, tad Obadija ņēma simts praviešus un tos apslēpa pa piecdesmit vienā alā un tos uzturēja ar maizi un ūdeni.

Un kad Ahabs Eliju ieraudzīja, tad Ahabs uz to sacīja: vai tu tas esi, kas Israēli sajauc? Un viņš sacīja: es Israēli neesmu sajaucis, bet tu un tava tēva nams, caur to, ka jūs esat atstājuši Tā Kunga baušļus un Baāliem pakaļ staigājuši. Un nu sūti, sapulcini pie manis visu Israēli Karmeļa kalnā un tos četrsimt un piecdesmit Baāla praviešus un tos četrsimt Ašeras praviešus, kas ēd pie Izebeles galda.

Un Ahabs teica Izebelei visu, ko Elija bija darījis, un visu, kā viņš tos praviešus ar zobenu bija nokāvis. Tad Izebele sūtīja vēstnesi pie Elijas un lika sacīt: lai dievi man šā un tā dara, ja es rīt ap šo laiku tā nedaru tavai dvēselei, kā visām viņu dvēselēm (noticis).

Tad Tā Kunga vārds notika uz Eliju no Tisbes tā: “Celies, ej Ahabam, Israēla ķēniņam, pretī, kas ir Samarijā, redzi, viņš ir Nabota vīna dārzā, turp viņš ir nogājis, to paņemt. Un runā uz viņu un saki: tā saka Tas Kungs: vai tu neesi nokāvis un arī paņēmis? Tad tev uz viņu tā būs runāt un sacīt: tā saka Tas Kungs: tai vietā, kur suņi laizījuši Nabota asinis, tur suņi arī laizīs tavas asinis, tiešām tavas.” Tad Ahabs sacīja uz Eliju: “Vai tu, mans ienaidnieks, mani esi atradis?” Un tas sacīja: “Es tevi esmu atradis, tāpēc ka tu sevi esi pārdevies, ļaunu darīt priekš Tā Kunga acīm. Redzi, Es vedīšu nelaimi pār tevi un atmetīšu tavus pēcnākamos un izdeldēšu no Ahaba ikvienu, kas pie sienas mīž, to mazo un to lielo iekš Israēla. Un Es darīšu tavu namu tāpat kā Jerobeama, Nebata dēla, namu, un kā Baešas, Ahijas dēla, namu, tās kaitināšanas dēļ, ar ko tu Mani esi kaitinājis un ka tu Israēli esi pavedis uz grēkiem. Un par Izebeli Tas Kungs arī runāja un sacīja: “Suņiem Izebeli būs ēst pie Jezreēles mūriem.” Kas no Ahaba mirst pilsētā, to ēdīs suņi, un kas mirst laukā, to ēdīs putni apakš debess.”

(Tāds kā Ahabs neviens nav bijis, kas sevi bija pārdevies, ļaunu darīt Tā Kunga acīs, jo viņa sieva viņu tā paveda. Un viņš darīja daudz negantības, staigādams pakaļ elkadieviem, tā kā bija darījuši Amorieši, ko Tas Kungs bija izdzinis Israēla bērnu priekšā.) Kad nu Ahabs šos vārdus dzirdēja, tad viņš saplēsa savas drēbes un uzvilka maisus uz savu miesu un gavēja un gulēja maisā un staigāja apkārt klusu. Un Tā Kunga vārds notika uz Eliju no Tisbes un sacīja: “Vai tu neesi redzējis, kā Ahabs Manā priekšā pazemojies? Tāpēc nu, ka tas Manā priekšā pazemojies, tad Es to nelaimi nevedīšu pār to viņa dienās; viņa dēla dienās Es vedīšu to nelaimi pār viņa namu.”

Kad nu tos ratus mazgāja Samarijas dīķī, tad maukām mazgājoties suņi laizīja viņa asinis pēc Tā Kunga vārda, ko viņš bija runājis. Kas nu vēl par Ahabu stāstāms, un viss, ko viņš darījis, un tas ziloņkaulu nams, ko viņš taisījis, un visas pilsētas, ko viņš cēlis, tas viss rakstīts Israēla ķēniņu laiku grāmatā.

Un viņš staigāja visos sava tēva Asas ceļos, viņš no tiem neatstājās un darīja, kas Tam Kungam patika. Tik tie kalnu altāri netapa nopostīti, un tie ļaudis upurēja un kvēpināja vēl pa tiem kalniem. Un Jehošafatam bija miers ar Israēla ķēniņu.

Un Ahazija, Ahaba dēls, palika par ķēniņu pār Israēli Samarijā Jehošafata, Jūda ķēniņa, septiņpadsmitā gadā, un valdīja divus gadus pār Israēli. Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, un staigāja sava tēva ceļā un savas mātes ceļā un Jerobeama, Nebata dēla, ceļā, kas Israēli paveda uz grēkiem. Un viņš kalpoja Baālam un metās zemē priekš tā un apkaitināja To Kungu, Israēla Dievu, tā kā viņa tēvs bija darījis.

Un sacīja uz to: tā saka Tas Kungs: tāpēc ka tu vēstnešus esi sūtījis, vaicāt BaālZebubu, Ekronas dievu, kā kad nebūtu Dieva iekš Israēla, kura vārdu varētu vaicāt tāpēc tu necelsies no tās gultas, kur tu guli, bet tev jāmirst. Tā viņš nomira pēc Tā Kunga vārda, ko Elija bija runājis, un Jorams palika par ķēniņu viņa vietā, Jehorama, Jehošafata dēla, Jūda ķēniņa, otrā gadā, jo viņam nebija dēla.

Un Jorams, Ahaba dēls, palika par ķēniņu pār Israēli Samarijā, Jehošafata, Jūda ķēniņa, astoņpadsmitā gadā un valdīja divpadsmit gadus. Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, bet ne tā, kā viņa tēvs un kā viņa māte, jo viņš lika noņemt to uzcelto Baāla stabu, ko viņa tēvs bija taisījis. Tikai viņš pieķērās Jerobeama, Nebata dēla, grēkiem, uz ko tas Israēli bija pavedis, — no tiem viņš neatstājās. —

Jorama, Ahaba dēla, Israēla ķēniņa, piektā gadā, kad Jehošafats par ķēniņu bija pār Jūdu, Jehorams, Jehošafata dēls, sāka valdīt iekš Jūda. Viņš bija trīsdesmit un divus gadus vecs, kad viņš palika par ķēniņu un valdīja astoņus gadus Jeruzālemē. Un staigāja pa Israēla ķēniņu ceļiem, kā Ahaba nams darīja; jo Ahaba meita bija viņam par sievu, un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika.

Divdesmit un divus gadus Ahazija bija vecs, kad viņš palika par ķēniņu, un valdīja vienu gadu Jeruzālemē, un viņa mātei bija vārds Atalija, un bija Omrija, Israēla ķēniņa, meita. Un viņš staigāja Ahaba nama ceļā, un darīja, kas Tam Kungam nepatika, kā Ahaba nams, jo viņš Ahaba namam bija par znotu.

Un viņam ieejot, redzi, kara virsnieki tur sēdēja, un tas sacīja: man ar tevi kas jārunā, kara virsniek. Tad Jehus sacīja: ar kuru no mums visiem? Un viņš sacīja: ar tevi, kara virsniek. Tad viņš cēlās un gāja namā. Un tas izlēja to eļļu uz viņa galvu un uz to sacīja: tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: “Es tevi svaidu par ķēniņu pār Tā Kunga ļaudīm, pār Israēli. Un tev būs sava kunga Ahaba namu kaut, lai Es atriebju pie Izebeles Savu kalpu, to praviešu, asinis un visu Tā Kunga kalpu asinis. Un viss Ahaba nams ies bojā; un Es izdeldēšu no Ahaba nama visu, kas pie sienas mīž, mazu un lielu iekš Israēla.

Un kad Jehus nonāca Jezreēlē un Izebele to dzirdēja, tad viņa svaidīja savas acis un izgreznoja savu galvu un skatījās pa logu ārā. Kad nu Jehus pa vārtiem ienāca, tad tā sacīja: vai miers Zimrum, sava kunga slepkavam? Un viņš pacēla savas acis uz to logu un sacīja: kas manā pusē, kas? Tad uz to skatījās kādi divi, trīs kambarjunkuri. Un viņš sacīja: gāziet to zemē, un tie to nogāza, tā ka no viņas asinīm siena un zirgi tapa aptraipīti, un viņš to samina. Kad nu viņš bija ienācis un ēdis un dzēris, tad viņš sacīja: lūkojiet pēc tās nolādētās un aprociet to, jo tā ir ķēniņa meita. Bet kad tie nogāja viņu aprakt, tad tie no tās nekā neatrada, kā vien galvaskausu, kājas un roku plaukstas. Tad tie nāca atpakaļ un viņam to stāstīja, un viņš sacīja: tas ir Tā Kunga vārds, ko Viņš runājis caur Savu kalpu Eliju no Tisbes, sacīdams: Jezreēles tīrumā suņiem būs ēst Izebeles miesu, Un Izebeles maita paliks kā sūdi laukā Jezreēles tīrumā, ka nevarēs sacīt: tā ir Izebele.

Un Jehus sapulcināja visus ļaudis un uz tiem sacīja: Ahabs Baālam maz ir kalpojis, Jehus viņam daudz vairāk kalpos. Tāpēc aicinājiet visus Baāla praviešus, visus viņa kalpus un visus viņa svētītājus pie manis, ka neviens neatraujās, jo man Baālam jāupurē liels upuris. Nevienam, kas atraujās, nebūs palikt dzīvam. Bet Jehus to darīja ar viltību, ka viņš nomaitātu visus Baāla kalpus. Un Jehus sacīja: svētījiet Baālam svētkus, un tie tos izsauca. Tad Jehus sūtīja arī pa visu Israēli, un visi Baāla kalpi atnāca, un neviens neatrāvās, kas nebūtu nācis, un tie nāca Baāla namā, ka Baāla nams līdz galu galam bija pilns. Tad viņš sacīja uz tiem, kas bija iecelti pār to drēbju namu: atnesiet visiem Baāla kalpiem drēbes, un tie viņiem atnesa drēbes. Tad Jehus ar Jehonadabu, Rehaba dēlu, gāja Baāla namā, un viņš sacīja uz Baāla kalpiem: meklējiet un pieraugāt, ka jūsu starpā nav neviena no Tā Kunga kalpiem, bet Baāla kalpi vien. Kad tie nu nāca upurēt kaujamos un dedzināmos upurus, tad Jehus ārā nolika astoņdesmit vīrus un sacīja: ja kāds no tiem vīriem, ko es jums dodu rokā, izbēgs, tad jūsu dvēsele būs viņa dvēseles vietā.

Un sadragāja Baāla uzcelto tēlu un salauzīja Baāla namu un to darīja par gānekļu vietu līdz šodienai.

Bet Jehus nedzinās staigāt Tā Kunga, Israēla Dieva, bauslībā ar visu savu sirdi; viņš neatstājās no Jerobeama grēkiem, kas Israēli bija pavedis uz grēkiem.

Un tā skatījās, un redzi, ķēniņš stāvēja augstajā vietā, kā bija ieradums, un virsnieki un trumešu pūtēji pie ķēniņa, un visi zemes ļaudis priecājās un pūta trumetes. Tad Atalija saplēsa savas drēbes un sauca: dumpis, dumpis!

Un Joas darīja, kas Tam Kungam labi patika, visu savu mūžu, kamēr priesteris Jojada viņu mācīja. Tikai kalnu altāri netapa nopostīti; jo tie ļaudis upurēja un kvēpināja vēl uz tiem kalnu altāriem.

Joasa, Ahazijas dēla, Jūda ķēniņa, divdesmit trešā gadā Jehoahazs, Jehus dēls, palika par ķēniņu pār Israēli un valdīja Samarijā septiņpadsmit gadus; Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, jo viņš staigāja pakaļ Jerobeama, Nebata dēla, grēkiem, kas Israēli paveda uz grēkiem; no tiem viņš neatstājās.

Joasa, Jūda ķēniņa, trīsdesmit septītā gadā Jehoas, Jehoahaza dēls, palika par ķēniņu pār Israēli Samarijā, un valdīja sešpadsmit gadus. Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika; viņš neatstājās no visiem Jerobeama, Nebata dēla, grēkiem, kas Israēli bija pavedis uz grēkiem, — tanīs viņš staigāja.

Jehoasa, Jehoahaza dēla, Israēla ķēniņa, otrā gadā Amacīja, Joasa, Jūda ķēniņa, dēls palika par ķēniņu. Divdesmit pieci gadus viņš bija vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja divdesmit deviņus gadus Jeruzālemē, un viņa mātei bija vārds Joadane no Jeruzālemes. Un viņš darīja, kas Tam Kungam labi patika, tomēr ne tā kā viņa tēvs Dāvids, bet kā viņa tēvs Joas, tā viņš darīja. Tikai kalnu altāri netapa nopostīti; tie ļaudis upurēja un kvēpināja vēl uz kalniem.

Amacījas, Joasa dēla, Jūda ķēniņa, piecpadsmitā gadā Jerobeams, Jehoasa dēls, palika par ķēniņu pār Israēli Samarijā un valdīja četrdesmit un vienu gadu. Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika; viņš neatstājās no visiem Jerobeama, Nebata dēla, grēkiem, kas Israēli bija pavedis uz grēkiem.

Jerobeama, Israēla ķēniņa, divdesmit septītā gadā Azarija, Amacījas, Jūda ķēniņa, dēls, palika par ķēniņu. Viņš bija sešpadsmit gadus vecs, kad viņš palika par ķēniņu, un valdīja piecdesmit un divus gadus Jeruzālemē. Un viņa mātei bija vārds Jeholija no Jeruzālemes. Un viņš darīja, kas Tam Kungam labi patika, kā viņa tēvs Amacīja bija darījis. Tikai kalnu altāri vien netapa nopostīti, bet ļaudis upurēja un kvēpināja vēl pa kalniem. Un Tas Kungs sita ķēniņu, ka tas palika spitālīgs līdz savas miršanas dienai, un viņš dzīvoja slimnieku namā. Bet Jotams, ķēniņa dēls, bija pār to namu un tiesāja tās zemes ļaudis.

Azarijas, Jūda ķēniņa, trīsdesmit astotā gadā Zaharija, Jerobeama dēls, palika par ķēniņu pār Israēli Samarijā, un valdīja sešus mēnešus, Un darīja, kas Tam Kungam nepatika, kā viņa tēvi bija darījuši; viņš neatstājās no Jerobeama, Nebata dēla, grēkiem, kas Israēli bija pavedis uz grēkiem.

Šalums, Jabeša dēls, palika par ķēniņu Uzijas, Jūda ķēniņa, trīsdesmit devītā gadā un valdīja vienu mēnesi Samarijā. Jo Menahēms, Gadus dēls, cēlās no Tircas un nāca uz Samariju, un kāva Šalumu, Jabeša dēlu, Samarijā un to nokāva un palika par ķēniņu viņa vietā.

Azarijas, Jūda ķēniņa, trīsdesmit devītā gadā Menahēms, Gadus dēls, palika par ķēniņu pār Israēli un valdīja desmit gadus Samarijā. Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, un kamēr dzīvoja, viņš neatstājās no Jerobeama, Nebata dēla, grēkiem, kas Israēli bija pavedis uz grēkiem.

Azarijas, Jūda ķēniņa, piecdesmitā gadā Pekahija, Menahēma dēls, palika par ķēniņu pār Israēli Samarijā, un valdīja divus gadus, Un darīja, kas Tam Kungam nepatika; viņš neatstājās no Jerobeama, Nebata dēla, grēkiem, kas Israēli bija pavedis uz grēkiem.

Azarijas, Jūda ķēniņa, piecdesmit otrā gadā Pekahs, Remalijas dēls, palika par ķēniņu pār Israēli Samarijā un valdīja divdesmit gadus. Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika; viņš neatstājās no Jerobeama, Nebata dēla, grēkiem, kas Israēli bija pavedis uz grēkiem.

Pekaha, Remalijas dēla, Israēla ķēniņa, otrā gadā Jotams, Uzijas dēls, palika par ķēniņu pār Jūdu. Divdesmit pieci gadus viņš bija vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja sešpadsmit gadus Jeruzālemē, un viņa mātei bija vārds Jeruša, Cadoka meita. Un viņš darīja, kas Tam Kungam labi patika, kā viņa tēvs Uzija bija darījis, tā viņš darīja. Tikai kalnu altāri vien netapa nopostīti, ļaudis upurēja un kvēpināja vēl pa kalniem. Šis uztaisīja tos augšvārtus pie Tā Kunga nama.

Pekaha, Remalijas dēla, septiņpadsmitā gadā Ahazs, Jotama, Jūda ķēniņa, dēls, palika par ķēniņu. Ahazs bija divdesmit gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja sešpadsmit gadus Jeruzālemē, un nedarīja, kas Tam Kungam, viņa Dievam, patika, kā viņa tēvs Dāvids. Jo viņš staigāja pa Israēla ķēniņu ceļiem. Viņš arī savam dēlam lika caur uguni iet pēc pagānu negantības, ko Tas Kungs Israēla bērnu priekšā bija izdzinis. Viņš upurēja un kvēpināja arī pa kalniem un pakalniem un apakš visiem zaļiem kokiem.

Ahaza, Jūda ķēniņa, divpadsmitā gadā Hošeja, Elas dēls, palika par ķēniņu pār Israēli Samarijā un valdīja deviņus gadus, Un darīja, kas Tam Kungam nepatika, taču ne tā, kā tie Israēla ķēniņi, kas bijuši priekš viņa.

Un Hošejas, Elas dēla, Israēla ķēniņa, trešā gadā Hizkija, Ahaza, Jūda ķēniņa, dēls, palika par ķēniņu. Un viņš bija divdesmit pieci gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja divdesmit deviņus gadus Jeruzālemē, un viņa mātei bija vārds Abi, Zaharijas meita. Un tas darīja, kas Tam Kungam labi patika, tāpat kā viņa tēvs Dāvids bija darījis. Tas nopostīja tos kalnu altārus un nolauzīja tos stabus un izdeldēja Aštartes un sadragāja to vara čūsku, ko Mozus bija taisījis; jo līdz tam laikam Israēla bērni tai bija kvēpinājuši un to nosauca Nehūštanu (vara taisīta). Viņš uzticējās Tam Kungam, Israēla Dievam, un pēc viņa nebija otrs tāds kā viņš no visiem Jūda ķēniņiem, arī priekš viņa tāds nebija bijis. Jo viņš pieķērās Tam Kungam un viņš no Tā neatkāpās un viņš turēja tos baušļus, ko Tas Kungs caur Mozu bija pavēlējis.

Tad Hizkija, Jūda ķēniņš, sūtīja pie Asīrijas ķēniņa uz Lahišu un lika sacīt: es esmu apgrēkojies, griezies atpakaļ no manis, es nesīšu, ko tu man uzliksi. Tad Asīrijas ķēniņš Hizkijam, Jūda ķēniņam, uzlika trīssimt talentus sudraba un trīsdesmit talentus zelta. Un Hizkija deva visu sudrabu, kas atradās Tā Kunga namā un tā ķēniņa nama mantās. Tanī laikā Hizkija noplēsa (to zeltu) no Tā Kunga nama durvīm un no tiem stabiem, ko Hizkija, Jūda ķēniņš, bija apkalis ar zeltu, un to deva Asīrijas ķēniņam.

Un Hizkija par tiem priecājās un tiem rādīja visu savu mantas namu, sudrabu un zeltu un dārgās zāles un to smalko eļļu un visu savu bruņu namu un visu, kas viņa mantās bija; nekas nebija viņa namā un visā viņa valstī ko Hizkija tiem nebūtu rādījis. Tad pravietis Jesaja nāca pie ķēniņa Hizkijas un uz to sacīja: ko šie vīri sacījuši un no kurienes tie pie tevis nākuši? Un Hizkija sacīja: tie no tālas zemes atnākuši, no Bābeles. Un tas sacīja: ko tie laba redzējuši tavā namā? Un Hizkija sacīja: tie visu redzējuši, kas manā namā; nekā nav no manām mantām, ko es tiem nebūtu rādījis. Tad Jesaja sacīja uz Hizkiju: klausies Tā Kunga vārdu: Redzi, dienas nāks, ka viss, kas ir tavā namā un ko tavi tēvi līdz šai dienai sakrājuši, taps novests uz Bābeli, nekas netaps atlicināts, saka Tas Kungs.

Manase bija divpadsmit gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja piecdesmit un pieci gadus Jeruzālemē. Un viņa mātei bija vārds Hefciba. Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, pēc to pagānu negantības, ko Tas Kungs bija izdzinis Israēla bērnu priekšā. Jo tas uztaisīja atkal kalnu altārus, ko viņa tēvs Hizkija bija iznīcinājis, un cēla Baālam altārus un taisīja Ašeru, kā Ahabs, Israēla ķēniņš, bija darījis, un metās zemē priekš visa debesspulka un tiem kalpoja. Viņš taisīja arī altārus Tā Kunga namā, par ko Tas Kungs sacījis: “Jeruzālemē Es gribu likt Savu Vārdu.” Viņš uztaisīja altārus arī visam debess pulkam abos Tā Kunga nama pagalmos. Un viņš lika savam dēlam iet caur uguni un cienīja zīlēšanu un vārdošanu un pieturēja pūtējus un burvjus, un darīja daudz ļauna priekš Tā Kunga acīm, Viņu kaitinādams. Viņš arī lika Ašeras bildi, ko bija taisījis, tai namā, par ko Tas Kungs bija sacījis uz Dāvidu un viņa dēlu Salamanu: šai namā un Jeruzālemē, ko Es no visām Israēla ciltīm izredzējis, Es Savu vārdu likšu mūžīgu

Un Manase arī izlēja daudz nenoziedzīgas asinis, tiekams Jeruzāleme tapa pilna no viena gala līdz otram, pāri par to grēku, uz ko viņš Jūdu paveda, darīt, kas Tam Kungam nepatika.

Amons bija divdesmit un divus gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja divus gadus Jeruzālemē. Un viņa mātei bija vārds Mešulemeta, Haruca meita, no Jotbas. Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, kā viņa tēvs Manasus bija darījis. Un viņš staigāja visos tajos ceļos, kur viņa tēvs bija staigājis, un kalpoja tiem elkadieviem, kam viņa tēvs bija kalpojis, un metās zemē priekš tiem. Un viņš atstāja To Kungu, savu tēvu Dievu, un nestaigāja Tā Kunga ceļos.

Josija bija astoņus gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja trīsdesmit un vienu gadu Jeruzālemē. Un viņa mātei bija vārds Jedida, Adajas meita no Backates. Un tas darīja, kas Tam Kungam labi patika un staigāja visos sava tēva Dāvida ceļos un neatkāpās ne pa labo ne pa kreiso roku.

Tad augstais priesteris Hilķija sacīja uz skrīveri Šafanu: es bauslības grāmatu esmu atradis Tā Kunga namā. Un Hilķija deva Šafanam to grāmatu; un tas to lasīja. Un skrīveris Šafans nāca pie ķēniņa un viņam nesa vēsti atpakaļ un sacīja: tavi kalpi ir izbēruši to naudu, kas Tā Kunga namā atrasta, un to devuši rokā tiem darba uzraugiem, kas iecelti pār Tā Kunga namu. Un skrīveris Šafans stāstīja ķēniņam un sacīja: priesteris Hilķija man devis vienu grāmatu. Un Šafans to lasīja ķēniņam priekšā. Kad nu ķēniņš dzirdēja tās bauslības grāmatas vārdus, tad viņš saplēsa savas drēbes. Un ķēniņš pavēlēja priesterim Hilķijam un Ahikamam, Šafana dēlam, un Ahboram, Mihajas dēlam, un skrīverim Šafanam un ķēniņa kalpam Asajam, un sacīja: Ejat, vaicājiet To Kungu priekš manis un priekš tiem ļaudīm un priekš visa Jūda par šās grāmatas vārdiem, kas ir atrasta. Jo Tā Kunga bardzība ir liela, kas pret mums iedegusies par to, ka mūsu tēvi šās grāmatas vārdus nav klausījuši, nedz to darījuši, kas viss mums tur uzrakstīts.

Viņš noplēsa arī tos altārus, kas bija uz Ahaza augšistabas jumta, ko Jūda ķēniņi bija taisījuši līdz ar tiem altāriem, ko Manasus bija taisījis Tā Kunga nama abos pagalmos, un tos sagrūda un meta viņu pīšļus Kidronas upē. Un ķēniņš sagānīja tos kalnu altārus Jeruzālemes priekšā, pa labo roku samaitāšanas kalnam, ko Salamans, Israēla ķēniņš, bija uztaisījis Aštartei, Sidona negantībai, un Kamošam, Moaba negantībai, un Milkonam, Amona bērnu negantībai. Un viņš sadragāja tos stabus un nopostīja tās Ašeras un pildīja viņu vietas ar cilvēku kauliem.

Un Josija arī izdeldēja miroņu izsaucējus un burvjus, mājas dievus un elkus un visu negantību, ko vien redzēja Jūda zemē un Jeruzālemē, ka viņš stipri turētu bauslības vārdus, kas bija rakstīti tai grāmatā, ko priesteris Hilķija bija atradis Tā Kunga namā. Un priekš viņa nebija tāds ķēniņš, kā viņš, kas pie Tā Kunga būtu atgriezies no visas savas sirds un no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku, pēc visas Mozus bauslības, un arī pēc viņa tāds necēlās, kā viņš. Tomēr Tas Kungs negriezās no Savas lielās dusmības karstuma, ar ko Viņa bardzība pret Jūdu bija iedegusies, par visu kaitināšanu, ar ko Manasus Viņu bija kaitinājis.

Jehoahazs bija divdesmit un trīs gadus vecs, kad viņš palika par ķēniņu, un valdīja trīs mēnešus Jeruzālemē. Un viņa mātei bija vārds Hamutala, Jeremijas meita no Libnas. Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, kā viņa tēvi bija darījuši.

Jehojakims bija divdesmit pieci gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja vienpadsmit gadus Jeruzālemē. Un viņa mātei bija vārds Zebuda, Pedajus meita, no Rumas. Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, kā viņa tēvi bija darījuši.

Jehojahins bija astoņpadsmit gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja trīs mēnešus Jeruzālemē. Un viņa mātei bija vārds Nehūsta, Elnatana meita, no Jeruzālemes. Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, tā kā viņa tēvs bija darījis.

Un viņš no turienes paņēma visas Tā Kunga nama mantas un visas ķēniņa nama mantas, un nolauzīja zeltu no visiem rīkiem, ko Salamans, Israēla ķēniņš, bija taisījis Tā Kunga namā, kā Tas Kungs bija runājis. Un viņš aizveda cietumā visu Jeruzālemi, visus virsniekus un visus varenos, desmit tūkstošus, un visus būvmeistarus un kalējus, nekas neatlika, kā tikai zemes nabaga ļaudis. Un viņš aizveda Jehojahinu uz Bābeli līdz ar ķēniņa māti un ķēniņa sievām un viņa kambarjunkuriem un zemes vareniem, tos viņš no Jeruzālemes noveda cietumā uz Bābeli. Un visus stipros vīrus, septiņus tūkstošus, un amatniekus un kalējus, kādu tūkstoti, kas visi bija stipri vīri karā, tos Bābeles ķēniņš noveda uz Bābeli cietumā.

Cedeķija bija divdesmit vienu gadu vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja vienpadsmit gadus Jeruzālemē, un viņa mātei bija vārds Hamutala, Jeremijas meita, no Libnas. Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, tāpat, kā Jehojakims bija darījis. Bet tā notika caur Tā Kunga dusmību pret Jeruzālemi un Jūdu, tiekams Viņš tos bija atmetis nost no Sava vaiga. Un Cedeķija atkrita no Bābeles ķēniņa.

Un tie sagrāba ķēniņu un to noveda pie Bābeles ķēniņa uz Riblatu, un turēja tiesu pār viņu. Un tie nokāva Cedeķijas dēlus priekš viņa acīm un izdūra Cedeķijam acis un to saistīja ar divām vara ķēdēm un to noveda uz Bābeli.

Tā Sauls nomira savos grēkos, ko bija darījis pret To Kungu, Tā Kunga vārda dēļ, ko viņš neturēja, arī ka viņš zīlnieci bija vaicājis un meklējis, Un nebija vaicājis To Kungu; tāpēc Viņš tam lika mirt un piešķīra valstību Dāvidam, Isajus dēlam.

Un viss Israēls sapulcinājās pie Dāvida Hebronē un sacīja: redzi, mēs esam tavi kauli un tava miesa. Jau sen, kamēr Sauls bija par ķēniņu, tu Israēli esi izvadījis un ievadījis, un Tas Kungs, tavs Dievs, uz tevi sacījis: tev būs Manus Israēla ļaudis ganīt un tapt par valdnieku pār Maniem Israēla ļaudīm.

Nu Tas Kungs, Israēla Dievs, mani izredzējis no visa mana tēva nama būt par ķēniņu pār Israēli mūžīgi. Jo viņš Jūdu izredzējis par valdītāju un Jūda ciltī mana tēva namu, un starp mana tēva bērniem Viņam labs prāts bijis pie manis, celt mani par ķēniņu pār visu Israēli. Un no visiem maniem dēliem, (jo Tas Kungs man devis daudz dēlu,) Viņš izredzējis manu dēlu Salamanu, sēdēt Tā Kunga valstības krēslā pār Israēli.

Un Viņš uz mani sacījis: tavs dēls Salamans, tas uztaisīs Manu namu un Manus pagalmus, jo to Es esmu izredzējis Sev par dēlu, un Es tam būšu par tēvu. Un Es apstiprināšu viņa valstību mūžīgi, ja viņš pastāvīgi turēs un darīs Manus baušļus un Manas tiesas itin kā šodien. Un nu, visam Israēlim, Tā Kunga draudzei, redzot un mūsu Dievam dzirdot: turat un meklējiet Tā Kunga, sava Dieva, visus baušļus, ka jūs paturat to labo zemi un to atstājat saviem bērniem par mantojumu mūžīgi.

Tā Dāvids, Isajus dēls, bija valdījis pār visu Israēli. Un tas laiks, kamēr viņš valdīja pār Israēli, bija četrdesmit gadi; Hebronē viņš valdīja septiņus gadus un Jeruzālemē viņš valdīja trīsdesmit trīs gadus. Un viņš nomira labā vecumā, diezgan piedzīvojis mūža dienu, bagātības un goda, un viņa dēls Salamans palika par ķēniņu viņa vietā.

Un Salamans, Dāvida dēls, palika spēcīgs savā ķēniņa valdībā, jo Tas Kungs, viņa Dievs, bija ar to un darīja to ļoti lielu. Un Salamans sacīja uz visu Israēli, uz tūkstošniekiem un simtniekiem un tiesnešiem un visiem Israēla lielkungiem, tēvu namu virsniekiem, Ka tie noietu, Salamans un visa draudze līdz ar viņu, uz to kalnu Gibeonā, jo tur bija Dieva saiešanas telts, ko Mozus, Tā Kunga kalps, tuksnesī bija taisījis. Bet Dieva šķirstu Dāvids bija atvedis no Kirjat Jearimas uz to vietu, ko Dāvids tam bija sataisījis, jo viņš tam bija uzcēlis telti Jeruzālemē.

Un viņš stājās Tā Kunga altāra priekšā visai Israēla draudzei pretī un izplēta savas rokas. Un Salamans bija taisījis vara pakāpienus un tās licis pagalma vidū, piecas olektis garas un piecas olektis platas un trīs olektis augstas, un tur viņš uzkāpa un nometās ceļos visas Israēla draudzes priekšā un izplēta savas rokas pret debesīm un sacīja: Kungs, Israēla Dievs, neviens nav tāds Dievs, kā Tu, ne debesīs, ne virs zemes; Tu turi derību un žēlastību Saviem kalpiem, kas ar visu sirdi staigā Tavā priekšā.

Kad nu Salamans bija beidzis to lūgšanu, tad uguns krita no debesīm un norija tos dedzināmos upurus un kaujamos upurus, un Tā Kunga godība piepildīja to namu. Un priesteri nevarēja ieiet Tā Kunga namā, jo Tā Kunga godība bija piepildījusi Tā Kunga namu. Un kad visi Israēla bērni redzēja to uguni nokrītam un Tā Kunga godību nonākam pār to namu, tad tie nometās uz savu vaigu pie zemes uz grīdu un pielūdza un teica To Kungu, ka Viņš labs, ka Viņa žēlastība paliek mūžīgi. Un ķēniņš un visi ļaudis upurēja upurus Tā Kunga priekšā. Un ķēniņš Salamans upurēja divdesmit divi tūkstošus vēršus un simts divdesmit tūkstoš avis. Tā ķēniņš un visi ļaudis iesvētīja Dieva namu.

Un Tas Kungs parādījās Salamanam naktī un uz to sacīja: Es esmu paklausījis tavu lūgšanu un šo vietu izredzējis Sev par upuru namu. Redzi, kad Es debesis aizslēgšu, ka lietus nebūs, vai kad Es pavēlēšu siseņiem zemi noēst, vai kad Es sūtīšu mēri Saviem ļaudīm, Un Mani ļaudis, pār kuriem Mans vārds ir saukts, pazemosies un pielūgs un meklēs Manu vaigu un atgriezīsies no saviem ļauniem ceļiem, tad Es no debesīm gribu klausīt un piedot viņu grēkus un dziedināt viņu zemi.

Un ķēniņš Rehabeāms stiprinājās Jeruzālemē un valdīja. Jo Rehabeāms bija četrdesmit vienu gadu vecs, kad tas palika par ķēniņu un valdīja septiņpadsmit gadus Jeruzālemē, tai pilsētā, ko Tas Kungs no visām bija izredzējis, tur likt Savu vārdu, un viņa mātei bija vārds Naāma, Amoniete. Un viņš darīja ļaunu, jo viņa sirds nebija pastāvīga, To Kungu meklēt.

Un Abija ar saviem ļaudīm tos sakāva lielā kaušanā, un no Israēla krita nokauti piecsimt tūkstoš izlasīti vīri.

Un Jerobeams vairs netika pie spēka Abijas laikā, bet Tas Kungs to sita, un tas nomira.

Un Asa darīja, kas bija pareizi un Tam Kungam, viņa Dievam, labi patika, Un izdeldēja svešo dievu altārus un elku kalnus un nolauzīja tēlu stabus un nocirta Ašeras. Un pavēlēja, lai Jūda meklē To Kungu, savu tēvu Dievu, un dara bauslību un pavēli. Un viņš izdeldēja no visām Jūda pilsētām elku kalnus un dievekļus, jo valsts apakš viņa bija mierā.

Bet kalnu altāri netapa izdeldēti iekš Israēla, tikai Asas sirds bija skaidra visu viņa mūžu.

Bet Asa apskaitās pret to redzētāju un to ielika cietumā; jo viņš par to palika ļauns pret viņu. Un Asa spaidīja kādus no tiem ļaudīm tanī laikā.

Un savā trīsdesmit devītā valdīšanas gadā Asa palika slims ar kājām, un viņa slimība auga lielā augumā; viņš arī savā slimībā nemeklēja To Kungu, bet dziedniekus.

Un Tas Kungs bija ar Jehošafatu, jo viņš staigāja sava tēva Dāvida pirmajos ceļos un nemeklēja Baālus. Bet viņš meklēja sava tēva Dievu un staigāja Viņa baušļos un ne pēc Israēla darbiem. Tāpēc Tas Kungs apstiprināja to valstību viņa rokā, un visa Jūda valsts deva Jehošafatam dāvanas, un tam bija bagātības un godības papilnam. Un viņa sirds pieņēmās Tā Kunga ceļos, un viņš nopostīja vēl elku kalnus un Ašeras no Jūda.

Un (Miha) sacīja: tādēļ klausiet Tā Kunga vārdu: es redzēju To Kungu sēžam uz Sava godības krēsla un visu debess spēku ap Viņu stāvam pa labo un pa kreiso roku. Un Tas Kungs sacīja: kas pierunās Ahabu, Israēla ķēniņu, ka tas ceļas un krīt Rāmotā Gileādā? Un viens runāja šā otrs tā. Tad viens gars izgāja un nostājās Tā Kunga priekšā un sacīja: es viņu pārrunāšu. Bet Tas Kungs sacīja uz to: kā tad? Un viņš sacīja: es iziešu un būšu melu gars visu viņa praviešu mutē. Un Viņš sacīja: tev būs viņu pierunāt un tu to arī spēsi, ej un dari tā. Un nu, redzi, Tas Kungs ir devis melu garu šo tavu praviešu mutē, un Tas Kungs ļaunu pret tevi runājis.

Tad Cedeķija, Kenaānas dēls, piegāja un sita Miham vaigā un sacīja: kā gan Tā Kunga Gars no manis būtu atstājies, runāt, ar tevi? Un Miha sacīja: tu to redzēsi tai dienā, kad no vienas istabas otrā iesi paslēpties. Un Israēla ķēniņš sacīja: ņemiet Mihu un vediet viņu atpakaļ pie Amona, pilsētas virsnieka, un pie Joasa, ķēniņa dēla, Un sakāt: tā saka ķēniņš: lieciet šo cietumā un ēdiniet to ar bēdu maizi un ar bēdu ūdeni, kamēr es vesels atkal pārnākšu. Un Miha sacīja: ja tu vesels atkal pārnāksi, tad Tas Kungs caur mani nav runājis. Un viņš sacīja: klausāties, visi ļaudis!

Bet viens vīrs no nejauši uzvilka savu stopu un iešāva Israēla ķēniņam starp sprādzēm un krūšu bruņām. Tad ķēniņš sacīja uz savu ratu vadoni: griez un izved mani no kaujas, jo es esmu ievainots. Un kaušanās vairojās tai dienā, un Israēla ķēniņš stāvēja savos ratos Sīriešiem pretī līdz pat vakaram un nomira, kad saule nogāja.

Un pēc tam Jehošafats, Jūda ķēniņš, sabiedrojās ar Ahaziju, Israēla ķēniņu; tas bija bezdievīgs savos darbos. Un viņš ar to vienojās, kuģus taisīt, ar ko braukt uz Taršišu, un tie taisīja kuģus EcionGeberā. Bet Eliēzers, Dodava dēls, no Marešas, sludināja pret Jehošafatu sacīdams: tādēļ ka tu ar Ahaziju esi sabiedrojies, Tas Kungs salauzīs tavu darbu. Un tie kuģi tika sadragāti un nevarēja tikt uz Taršišu.

Trīsdesmit divi gadus Jehorams bija vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja astoņus gadus Jeruzālemē. Un viņš staigāja Israēla ķēniņu ceļos, tā kā Ahaba nams darīja; jo viņam Ahaba meita bija par sievu, un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika.

Un Tas Kungs pamodināja pret Jehoramu Fīlistu un Arābu prātu, kas dzīvo gar Etiopiešu zemi. Un tie cēlās pret Jūdu un ielauzās un aizveda visu mantu, kas atradās ķēniņa namā, arī viņa bērnus un viņa sievas, tā kā neviens dēls viņam neatlika, kā vien Joahas (Ahazija), viņa jaunākais dēls. Un pēc visa tā Tas Kungs viņu mocīja viņa iekšās ar tādu sērgu, ko nevarēja dziedināt. Tas notika jo dienas jo vairāk, un kad divu gadu laiks bija pagājis, tad viņa iekšas ar to sērgu izbeidzās, ka tas lielās mokās nomira. Un viņa ļaudis par viņu nededzināja tādu dedzināšanu, kā tie bija darījuši viņa tēviem.

Divdesmit divus gadus Ahazija bija vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja vienu gadu Jeruzālemē, un viņa mātei bija vārds Atalija, tā bija Omrija meita. Un tas arīdzan staigāja Ahaba nama ceļos, jo viņa māte bija viņa padoma devēja uz bezdievību. Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, tā kā Ahaba nams, jo tie bija viņa padoma devēji, kad viņa tēvs bija nomiris, viņam par postu.

Un viņš meklēja Ahaziju, un to sagrāba, jo tas bija paslēpies Samarijā, un tie to atveda pie Jehus un to nokāva un to apraka; jo tie sacīja: viņš ir Jehošafata dēls, kas no visas savas sirds To Kungu meklējis. Tā Ahazijas namam neviena nebija, kas būtu varējis palikt par ķēniņu.

Kad nu Atalija to ļaužu kliegšanu dzirdēja, kas bija saskrējuši un ķēniņu slavēja, tad viņa nāca pie tiem ļaudīm Tā Kunga namā. Un tā skatījās, un redzi, ķēniņš stāvēja savā vietā pie durvīm un lielkungi un taurētāji bija pie ķēniņa, un visi zemes ļaudis priecājās un pūta trumetes, un dziedātāji ar saviem rīkiem pavadīja tās slavas dziesmas. Tad Atalija saplēsa savas drēbes un sacīja: dumpis, dumpis!

Un Jojada derēja derību starp sevi un visiem ļaudīm un ķēniņu, ka tie būtu Tā Kunga ļaudis. Tad visi ļaudis gāja Baāla namā un to nolauzīja un viņa altārus, un sadauzīja viņa bildes un nokāva Matanu, Baāla priesteri, altāru priekšā. Un Jojada iecēla atkal par uzraugiem pie Tā Kunga nama priesterus, tos Levītus, ko Dāvids bija atšķīris Tā Kunga namam, upurēt Tam Kungam dedzināmos upurus, kā Mozus bauslībā rakstīts, ar prieku un ar dziesmām pēc Dāvida likuma.

Joas bija septiņus gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja četrdesmit gadus Jeruzālemē, un viņa mātei bija vārds Cibea, no Bēršebas. Un Joas darīja, kas Tam Kungam labi patika, kamēr priesteris Jojada dzīvoja.

Bet Tā Kunga Gars nāca uz Zahariju, priestera Jojadas dēlu. Tas uzkāpa kādā augstā vietā ļaužu priekšā un uz tiem sacīja: tā Dievs saka: kāpēc jūs pārkāpjat Tā Kunga baušļus? Tas jums nebūs par labu! Jūs To Kungu esat atstājuši, Viņš jūs arīdzan atstās. Un tie cēlās pret viņu un to nomētāja akmeņiem pēc ķēniņa pavēles Tā Kunga nama pagalmā. Tā ķēniņš Joas nepieminēja to žēlastību, ko viņa tēvs Jojada tam bija parādījis, bet nokāva viņa dēlu. Un mirdams tas sacīja: Tas Kungs to redzēs un piemeklēs.

Amacīja bija divdesmit piecus gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja Jeruzālemē divdesmit deviņus gadus, un viņa mātei vārds bija Joadana, no Jeruzālemes. Un viņš darīja, kas Tam Kungam labi patika, tomēr ne no visas sirds.

Un no tā laika, kamēr Amacīja no Tā Kunga bija atkāpies, dumpis pret viņu cēlās Jeruzālemē, un viņš bēga uz Lahišu. Bet tie viņam sūtīja pakaļ uz Lahišu un to tur nokāva,

Sešpadsmit gadus Uzija bija vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja Jeruzālemē piecdesmit divus gadus, un viņa mātei bija vārds Jeholija no Jeruzālemes. Un viņš darīja, kas Tam Kungam labi patika, tā kā viņa tēvs Amacīja bija darījis. Jo viņš meklēja Dievu, kamēr Zaharija dzīvoja, kas bija Dieva parādīšanu tulkotājs; kamēr tas nu To Kungu meklēja, Dievs tam lika labi izdoties.

Bet kad viņš bija palicis varens, tad viņa sirds pacēlās noziegties, un viņš apgrēkojās pret To Kungu, savu Dievu, jo viņš gāja Tā Kunga namā, kvēpināt uz kvēpināmā altāra. Bet priesteris Azarija tam gāja pakaļ, un līdz ar viņu Tā Kunga astoņdesmit priesteri, krietni vīri. Un tie turējās ķēniņam Uzijam pretī un uz to sacīja: tas tev nepiekrīt, Uzija, Tam Kungam kvēpināt, bet priesteriem, Ārona dēliem, kas ir svētīti kvēpināt. Izej no svētās vietas, jo tu esi apgrēkojies, un tas tev nav par godu pie Dieva, Tā Kunga. Tad Uzija apskaitās un tas kvēpināmais trauks bija viņa rokā, ko kvēpināt. Kad nu viņš par tiem priesteriem apskaitās, tad spitālība izsitās viņa pierē to priesteru priekšā Tā Kunga namā priekš tā kvēpināmā altāra. Un augstais priesteris Azarija to uzlūkoja ar visiem priesteriem un redzi, tas bija spitālīgs pierē, un tie viņu steigšus izraidīja no turienes. Viņš pats arī steidzās iziet, jo Tas Kungs viņu bija sitis. Tā ķēniņš Uzija bija spitālīgs līdz savas miršanas dienai, un spitālīgs būdams viņš dzīvoja atšķirtā namā, jo viņš bija izslēgts no Tā Kunga nama. Un viņa dēls Jotams bija pār ķēniņa namu un tiesāja tās zemes ļaudis.

Jotams bija divdesmit piecus gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja Jeruzālemē sešpadsmit gadus, un viņa mātei bija vārds Jeruša, Cadoka meita. Un viņš darīja, kas Tam Kungam labi patika, tā kā viņa tēvs Uzija bija darījis, bez vien ka tas Tā Kunga svētā namā neiegāja. Bet tie ļaudis vēl noziedzās.

Ahazs bija divdesmit gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja Jeruzālemē sešpadsmit gadus, un nedarīja, kas Tam Kungam labi patika, kā viņa tēvs Dāvids. Bet viņš staigāja Israēla ķēniņu ceļos un taisīja arī tēlus Baāliem, Un kvēpināja BenHinnoma ielejā un sadedzināja savus dēlus ugunī, pēc to pagānu negantības, ko Tas Kungs bija izdzinis Israēla bērnu priekšā.

Un tai laikā, kad to spieda, viņš pret To Kungu vēl vairāk apgrēkojās; tāds bija ķēniņš Ahazs. Un viņš upurēja Damaskus dieviem, kas viņu bija situši, un sacīja: tāpēc ka Sīriešu ķēniņu dievi tiem palīdz, tad es tiem upurēšu, lai tie arī man palīdz; bet tie tam bija par krišanu, un visam Israēlim. Un Ahazs ņēma Dieva nama traukus un sasita Dieva nama traukus un aizslēdza Tā Kunga nama durvis un taisīja sev altārus visos Jeruzālemes kaktos. Viņš taisīja arī ikkatrā Jūda pilsētā altārus, svešiem dieviem kvēpināt, — tā viņš apkaitināja To Kungu, savu tēvu Dievu.

Hizkija, divdesmit piecus gadus vecs, palika par ķēniņu un valdīja divdesmit deviņus gadus Jeruzālemē. Un viņa mātei bija vārds Abija, Zaharijas meita. Un viņš darīja, kas Tam Kungam labi patika, tā kā viņa tēvs Dāvids bija darījis. Savas valdīšanas pirmā gadā, pirmā mēnesī, viņš atdarīja atkal Tā Kunga nama durvis un tās sataisīja.

Bet ķēniņš Hizkija un pravietis Jesaja, Amoca dēls, lūdza par to un sauca uz debesīm. Un Tas Kungs sūtīja eņģeli, kas nomaitāja visus varenos karavīrus un lielkungus un virsniekus Asīrijas ķēniņa lēģerī, ka tas ar kaunu atkal griezās atpakaļ uz savu zemi. Un kad viņš sava dieva namā gāja, tad tie, kas no viņa miesām bija cēlušies, viņu nokāva ar zobenu. Tā Tas Kungs atpestīja Hizkiju un Jeruzālemes iedzīvotājus no Sanheriba, Asīriešu ķēniņa, rokas un no visu citu rokas un tos pasargāja visapkārt. Un daudzi nesa dāvanas Tam Kungam uz Jeruzālemi un dārgas lietas Hizkijam, Jūda ķēniņam, tā ka viņš pēc tam bija paaugstināts visu tautu priekšā.

Bet kad Bābeles lielkungi, kas pie viņa bija sūtīti, nāca vaicāt pēc tās brīnuma zīmes, kas tai zemē bija notikusi, tad Dievs viņu tā atstāja, ka to kārdināja, lai taptu zināms, kas būtu viņa sirdī.

Manasus bija divpadsmit gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja piecdesmit pieci gadus Jeruzālemē, Un darīja, kas Tam Kungam nepatika, pēc to tautu negantībām, ko Tas Kungs Israēla bērnu priekšā bija izdzinis. Jo tas uztaisīja atkal kalnu altārus, ko viņa tēvs Hizkija bija nolauzījis, un uztaisīja altārus Baāliem un taisīja Ašeras un metās zemē priekš visa debess spēka un tiem kalpoja. Viņš taisīja altārus arī Tā Kunga namā, par ko Tas Kungs bija sacījis: Jeruzālemē lai ir mans vārds mūžīgi. Un visam debess spēkam viņš cēla altārus Tā Kunga nama abējos pagalmos. Un viņš lika saviem dēliem caur uguni iet Ben-Hinoma ielejā un zīlēja un vārdoja un būra un turēja zīlniekus un pūšļotājus; viņš darīja ļoti daudz, kas Tam Kungam nepatika, viņu kaitinādams. Arī elka tēlu, ko bija taisījis, viņš uzcēla Dieva namā, par ko Dievs uz Dāvidu un viņa dēlu Salamanu bija sacījis: šinī namā un Jeruzālemē, ko Es esmu izredzējis no visām Israēla ciltīm, Es Savu vārdu iecelšu mūžīgi. Un Israēla kājai Es vairs nelikšu kustēt no tās zemes, ko Es jūsu tēviem esmu nolicis, ja tie visu turēs un darīs, ko Es tiem esmu pavēlējis, pēc visas bauslības un likumiem un tiesām caur Mozu. Tā Manasus Jūdu un Jeruzālemes iedzīvotājus vedināja uz ļaunu, ka tie niknāki darīja, nekā tie pagāni, ko Tas Kungs Israēla bērnu priekšā bija izdeldējis.

Un Tas Kungs gan runāja uz Manasu un uz viņa ļaudīm, bet tie neņēma vērā. Tāpēc Tas Kungs tiem sūtīja Asīrijas ķēniņa kara virsniekus; tie gūstīja Manasu saitēm un to apcietināja ar divām vara ķēdēm un to noveda uz Bābeli. Kad tas nu tā bija spaidos, tad tas pielūdza To Kungu, savu Dievu, un pazemojās ļoti priekš savu tēvu Dieva Un lūdza Viņu. Un Viņš no tā ļāvās pielūgties un paklausīja viņa sirsnīgo lūgšanu un pārveda to atkal uz Jeruzālemi viņa valstībā. Tad Manasus atzina, ka Tas Kungs ir Dievs.

Un viņš nopostīja tos svešos dievus un to elku no Tā Kunga nama, ar visiem altāriem, ko viņš bija uztaisījis Tā Kunga nama kalnā un Jeruzālemē un izmeta tos ārā no pilsētas. Un viņš uzkopa Tā Kunga altāri un upurēja uz tā pateicības upurus un slavas upurus, un pavēlēja Jūda ļaudīm, kalpot Tam Kungam, Israēla Dievam. Taču tie ļaudis vēl upurēja kalnos, bet Tam Kungam savam Dievam.

Amons bija divdesmit divus gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja divus gadus Jeruzālemē. Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, tā kā viņa tēvs Manasus bija darījis, un Amons upurēja visiem elku tēliem, ko viņa tēvs Manasus bija taisījis, un tiem kalpoja. Bet viņš nepazemojās Tā Kunga priekšā, tā kā viņa tēvs Manasus bija pazemojies; bet šis Amons vairoja noziegumu.

Astoņus gadus Josija bija vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja trīsdesmit vienu gadu Jeruzālemē. Un viņš darīja, kas Tam Kungam labi patika, un staigāja sava tēva Dāvida ceļos un neatkāpās ne pa labo, ne pa kreiso roku. Jo savas valdīšanas astotajā gadā, kad vēl bija jauns, viņš sāka meklēt sava tēva Dāvida Dievu, un divpadsmitā gadā viņš Jūdu un Jeruzālemi sāka šķīstīt no elku kalniem un Ašerām un elku tēliem un lietām bildēm. Un priekš viņa acīm Baālu altāri tapa salauzīti, un tos saules stabus tur virsū viņš nocirta, un tās Ašeras un tos elku tēlus un tās lietās bildes viņš salauzīja un tās darīja par pīšļiem un tos kaisīja uz to kapiem, kas tām bija upurējuši.

Un Hilķija atbildēja un sacīja uz skrīveri Šafanu: es esmu atradis to bauslības grāmatu Tā Kunga namā. Un Hilķija deva Šafanam to grāmatu. Un Šafans nesa to grāmatu ķēniņam un teica ķēniņam un sacīja: visu, ko tu saviem kalpiem pavēlējis, to tie dara. Un tie izbēruši to naudu, kas Tā Kunga namā atrasta, un to devuši tiem darba vedējiem un strādniekiem. Un skrīveris Šafans ķēniņam teica un sacīja: priesteris Hilķija man ir devis grāmatu; un Šafans no tās lasīja ķēniņam priekšā. Kad nu ķēniņš dzirdēja tos bauslības vārdus, tad viņš saplēsa savas drēbes. Un ķēniņš pavēlēja Hilķijam un Ahikamam, Šafana dēlam, un Abdonam, Mihas dēlam, un skrīverim Šafanam, un Asajam, ķēniņa kalpam, un sacīja: Ejat, vaicājiet To Kungu par mani un par visiem atlikušiem iekš Israēla un Jūda, par šās grāmatas vārdiem, kas atrasta. Jo Tā Kunga bardzība ir liela, kas pret mums iedegusies, tāpēc ka mūsu tēvi nav turējuši Tā Kunga vārdu, nedz to darījuši, kas viss šai grāmatā rakstīts.

Tā saka Tas Kungs: redzi, Es sūtīšu nelaimi šai vietai un viņas iedzīvotājiem, visus tos lāstus, kas tai grāmatā rakstīti, ko tie lasījuši Jūda ķēniņa priekšā; Tāpēc ka tie Mani atstājuši un kvēpinājuši citiem dieviem, Mani kaitinādami ar visiem saviem roku darbiem, tad Mana bardzība pret šo vietu iedegsies un neizdzisīs. Bet uz Jūda ķēniņu, kas jūs sūtījis, To Kungu vaicāt, jums tā būs sacīt: tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs, par tiem vārdiem, ko tu esi dzirdējis. Tādēļ ka tava sirds ir mīksta palikusi un tu esi pazemojies Dieva priekšā, dzirdēdams Viņa vārdus pret šo vietu un viņas iedzīvotājiem, un esi pazemojies Manā priekšā un saplēsis savas drēbes un raudājis Manā priekšā, tad Es tevi esmu paklausījis, saka Tas Kungs.

Un ķēniņš stāvēja savā vietā un derēja derību Tā Kunga priekšā, Tam Kungam pakaļ staigāt un no visas savas sirds un no visas savas dvēseles turēt Viņa baušļus un Viņa liecības un Viņa likumus un darīt tos derības vārdus, kas rakstīti šinī grāmatā. Un viņš uzņēma tai derībā visus, kas Jeruzālemē un Benjaminā atradās, un Jeruzālemes iedzīvotāji darīja pēc Dieva, savu tēvu Dieva, derības. Un Josija izdeldēja visas negantības no visām zemēm, kas Israēla bērniem piederēja, un darīja, ka visi, kas iekš Israēla atradās, kalpoja Tam Kungam, savam Dievam. Kamēr viņš dzīvoja, tie neatkāpās no Tā Kunga, savu tēvu Dieva.

Divdesmit trīs gadus Jehoahazs bija vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja trīs mēnešus Jeruzālemē.

Divdesmit piecus gadus Jehojakims bija vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja vienpadsmit gadus Jeruzālemē un darīja, kas Tam Kungam, viņa Dievam, nepatika.

Astoņ(padsmit) gadus Jehojahins bija vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja trīs mēnešus un desmit dienas Jeruzālemē un darīja, kas Tam Kungam nepatika.

Un kad jauns gads atnāca, tad ķēniņš NebukadNecars sūtīja un to lika novest uz Bābeli līdz ar Tā Kunga nama dārgākiem traukiem un cēla Cedeķiju, viņa brāli par Jūda un Jeruzālemes ķēniņu.

Divdesmit un vienu gadu Cedeķija bija vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja vienpadsmit gadus Jeruzālemē, Un darīja, kas Tam Kungam, viņa Dievam nepatika. Viņš nepazemojās priekš pravieša Jeremijas, kas no Tā Kunga mutes runāja. Viņš atkāpās arī no ķēniņa NebukadNecara, kas viņu pie Dieva bija zvērinājis, un tapa stūrgalvīgs un apcietināja savu sirdi, ka neatgriezās pie Tā Kunga, Israēla Dieva. Tāpat arī visi priesteru virsnieki un ļaudis vairoja savus grēkus pēc visām pagānu negantībām un sagānīja Tā Kunga namu, ko viņš Jeruzālemē bija svētījis.

Bet tie apmēdīja Dieva vēstnešus un nicināja viņu vārdus un apsmēja Viņa praviešus, tiekams Tā Kunga bardzība pret Viņa ļaudīm tik augsti cēlās, ka dziedināšanas vairs nebija. Tad Viņš pamodināja pret tiem Kaldeju ķēniņu, un tas nokāva viņu jaunos vīrus ar zobenu viņu svētā namā, un netaupīja nedz jaunekļus nedz jaunavas, nedz vecus nedz sirmgalvjus; Dievs tos visus nodeva viņa rokā. Un visus Dieva nama traukus, lielus un mazus, un Tā Kunga nama mantas, un ķēniņa, un viņa lielkungu mantas, visu viņš nodeva uz Bābeli. Un tie sadedzināja Dieva namu un nolauzīja Jeruzālemes mūrus un sadedzināja visus viņas skaistos namus ar uguni, ka visi viņas dārgumi tapa nopostīti. Un kas no zobena atlika, tos viņš aizveda cietumā uz Bābeli, un tie viņam un viņa dēliem palika par kalpiem, tiekams Persiešu valdība sākās, Lai piepildītos Tā Kunga vārds caur Jeremijas muti: “kamēr tā zeme būs bagāti baudījusi savu dusēšanu”; visā tai posta laikā tā dusēja, kamēr septiņdesmit gadi piepildījās.

Un Kirus, Persiešu ķēniņa, pirmā gadā, lai Tā Kunga vārds caur Jeremiju runāts piepildītos, Tas Kungs pamodināja Kirus, Persiešu ķēniņa garu, ka tas visā savā valstī lika izsaukt un arī izrakstīt un sacīt: Tā saka Kirus, Persiešu ķēniņš: Tas Kungs, debesu Dievs, man devis visas zemes valstis, un tas man pavēlējis, viņam namu uzcelt Jeruzālemē, Jūdu zemē; kas nu jūsu starpā ir no viņa ļaudīm, ar to lai ir Tas Kungs, viņa Dievs, un tas lai noiet.

Persiešu ķēniņa Kirus pirmā gadā, lai piepildītos Tā Kunga vārds caur Jeremijas muti, Tas Kungs pamodināja Persiešu ķēniņa Kirus garu, ka viņš ar vārdiem un arī ar grāmatām pa visu savu valsti lika izsludināt un sacīt: Tā saka Kirus, Persiešu ķēniņš: Tas Kungs, debesu Dievs, man devis visas pasaules valstis, un Tas man pavēlējis, Viņam namu uzcelt Jeruzālemē, Jūdu zemē. Kas nu jūsu starpā ir no Viņa ļaudīm, lai viņa Dievs ir ar to, un lai tas iet uz Jeruzālemi Jūdu zemē, un lai uzceļ Tā Kunga, Israēla Dieva, namu. Viņš ir tas Dievs, kas Jeruzālemē dzīvo.

Lai mēs savus virsniekus ieceļam pār visu draudzi, ka visi, kas ir mūsu pilsētās, kas svešas sievas apņēmuši, lai nāk nospriestos laikos un ar tiem ikkatras pilsētas vecaji un viņas soģi, kamēr mēs no sevis novēršam sava Dieva bardzību šīs lietas dēļ.

Pēc tam ķēniņš Ahasverus paaugstināja Hamanu, Hammedatus dēlu, to Agaģieti, un to cēla augsti, un lika viņa krēslu pār visiem lielkungiem, kas pie viņa bija. Un visi ķēniņa kalpi, kas ķēniņa vārtos bija, locījās un klanījās Hamana priekšā, jo ķēniņš tā viņa pēc bija pavēlējis; bet Mordohajs nelocījās un neklanījās. Tad ķēniņa kalpi, kas bija ķēniņa vārtos, sacīja uz Mordohaju: kāpēc tu pārkāpi ķēniņa pavēli? Un tā tie ikdienas uz viņu runāja, bet viņš tiem neklausīja. Tad tie to stāstīja Hamanam, ka redzētu, vai tāda Mordohaja pretestība pastāvētu, — jo tas viņiem bija stāstījis, ka viņš esot Jūds.

Tad ķēniņa skrīveri tapa saaicināti, trīspadsmitā dienā pirmā mēnesī, un tapa rakstīts, tā kā Hamans pavēlēja, uz ķēniņa valdītājiem un zemes valdniekiem, kas bija pār ikkatru valsti, un uz ikkatras tautas virsniekiem, ikvienai valstij pēc viņas valodas un ikvienai tautai pēc viņas mēles; ķēniņa Ahasverus vārdā tas tapa rakstīts un ar ķēniņa gredzenu aizzieģelēts. Un tās grāmatas tapa sūtītas caur skrējējiem pa visām ķēniņa Ahasverus valstīm, ka visi Jūdi taptu izdeldēti, nokauti un nomaitāti, gan jauni, gan veci, bērniņi un sievas, vienā dienā, trīspadsmitā dienā divpadsmitā mēnesī, tas ir Adara mēnesis, un ka viņu manta taptu laupīta. Grāmatās bija rakstīts: ka pavēle dota visās valstīs, ka visiem ļaudīm nāktu zināms, lai tie tai pašā dienā būtu gatavi. Un skrējēji izgāja steigšus pēc ķēniņa vārda; un pavēle bija dota Sūsanas pilī. Un ķēniņš un Hamans sēdēja un dzēra, bet Sūsanas pilsēta iztrūcinājās.

Tad Estere apģērbās trešā dienā kā ķēniņiene un gāja ķēniņa nama iekšējā pagalmā, ķēniņa namam pretī; un ķēniņš sēdēja uz sava goda krēsla ķēniņa namā, tām nama durvīm pretī. Un kad ķēniņš redzēja ķēniņieni Esteri pagalmā stāvam, tad tā atrada žēlastību priekš viņa acīm, tā ka ķēniņš to zelta scepteri, kas bija viņa rokā, Esterei piesniedza, un Estere piegāja un aizskāra sceptera galu. Tad ķēniņš uz viņu sacīja: kas tev kait, ķēniņiene Estere, jeb ko tu prasi? Un pat valsts viena puse tev taps dota.

Zeme top dota bezdievīgā rokā, Viņš apklāj viņas tiesnešu vaigus. Ja tas tā nav, kas tad to dara?

Vai jel, kas taisnību ienīst, varēs vadīt? Kā tad tev bija tiesāt Vistaisnāko?

Viņu, kas uz ķēniņu var sacīt: tu netikli, un uz valdnieku: tu blēdi;

Kāpēc pagāni trako, un ļaudis domā uz nelietību? Ķēniņi virs zemes saceļas un valdnieki sadomājās kopā pret To Kungu un pret Viņa svaidīto. Sarausim viņu saites un atmetīsim viņu virves! Bet kas debesīs valda, smejas, un Tas Kungs tos tur par nieku.

Bet Es Savu ķēniņu esmu svaidījis pār Ciānu, Savu svēto kalnu. Es sludināšu likumu: Tas Kungs uz mani sacījis: tu esi Mans Dēls, šodien Es tevi esmu dzemdinājis. Prasi Man, tad Es tev došu tautas par mantību, un pasaules galus par īpašumu. Tu tos satrieksi ar dzelzs rīksti, kā podnieka trauku tu tos sadauzīsi. Nu tad, jūs ķēniņi, paliekat prātīgi, liekaties pamācīties, jūs soģi virs zemes. Kalpojiet Tam Kungam ar bijāšanu un priecājaties ar drebēšanu.

Bezdievīgie griezīsies atpakaļ uz elli, visi pagāni, kas Dievu aizmirst. Jo nabags nemūžam netaps aizmirsts, un bēdu ļaužu cerība neies bojā ne mūžam. Celies, ak Kungs, ka cilvēki nepārvar, lai pagāni top tiesāti priekš Tava vaiga. Met, ak Kungs, bailību uz tiem, lai pagāni atzīst, ka tie ir cilvēki. (Sela.)

Tas Kungs ir ķēniņš mūžīgi mūžam; pagāni ir bojā gājuši no Viņa zemes,

Tas Kungs pārbauda taisno, bet bezdievīgo un varas darbu mīļotāju Viņa dvēsele ienīst.

Visi zemes gali Viņu pieminēs un atgriezīsies pie Tā Kunga, un visas pagānu tautas klanīsies Viņa priekšā. Jo Tam Kungam pieder tā valstība, un Viņš valda pār tām tautām.

Kas tas tāds Godības Ķēniņš? Tas Kungs Cebaot, tas ir Godības Ķēniņš. (Sela.)

Tas Kungs iznīcina tautu padomu, Viņš salauž ļaužu domas. Tā Kunga padoms pastāv mūžīgi, Viņa sirds domas uz radu radiem. Svētīga tā tauta, kam Tas Kungs ir par Dievu, tie ļaudis, ko Viņš Sev izredzējis par īpašumu.

Jo Tas Kungs, Tas Visuaugstais, ir bijājams, liels Ķēniņš pa visu zemi. Viņš sadzīs tautas apakš mums, un ļaudis apakš mūsu kājām. Viņš mums izrauga mūsu mantojumu, Jēkaba godību, ko Viņš mīļo. (Sela.) Dievs uzkāpj ar gavilēšanu, Tas Kungs ar skaņu bazūni. Dziediet Dievam, dziedājiet; dziediet mūsu Ķēniņam, dziedājiet. Jo Dievs ir Ķēniņš pār visu zemi, dziediet Viņam dziesmu. Dievs valda pār pagāniem, Dievs sēž uz Sava svētā krēsla.

Jo Tas Kungs ir lielais un stiprais Dievs un lielais Ķēniņš pār visiem dieviem.

Ar trumetēm un ar bazūņu skaņu, gavilējiet Ķēniņa, Tā Kunga priekšā.

Tad pagāni bīsies Tā Kunga Vārdu, un visi ķēniņi virs zemes Tavu godību,

Caur mani valda ķēniņi, un dod taisnus likumus valdītāji; Caur mani valda varenie un lielkungi, visi zemes soģi.

Taisnība tautu paaugstina, bet grēks ir ļaužu posts. Tiklam kalpam ķēniņa žēlastība, bet viņa dusmas bezkaunīgam.

Dieva padoms ir uz ķēniņa lūpām; viņa mutei neviļās tiesā. Taisni svari un svara kausi ir no Tā Kunga, un visi svara akmeņi maisā Viņa darbs. Bezdievību darīt ķēniņiem ir negantība; jo caur taisnību goda krēsls top stiprināts. Taisnas lūpas ķēniņiem labi patīk; un kas patiesību runā, to tie mīļo. Ķēniņa dusmas ir nāves vēsts, bet gudrs vīrs tās remdē. Ķēniņa vaiga spīdumā ir dzīvība, un viņa laipnība kā vēlais lietus.

Ģeķim nepieder kārumā dzīvot, ne vēl kalpam pār kungiem valdīt. Prātīgs cilvēks ir lēns uz dusmām, un viņa rota ir, kaitināšanu aizmirst. Ķēniņa dusmība ir kā jauna lauvas rūkšana; bet viņa žēlastība kā rasa uz zāles.

Ķēniņa draudi ir kā jauna lauvas rūkšana; kas viņu apkaitina, tas grēko pret savu dzīvību.

Ķēniņš, uz soģa krēsla sēžot, izdeldē visu ļaunu ar savām acīm.

Ķēniņa sirds ir Tā Kunga rokā kā ūdens upes, un Viņš to loka, kurp gribēdams.

Mans dēls, bīsties To Kungu un ķēniņu, un nejaucies ar dumpiniekiem. Jo piepeši nāks viņiem nediena, — un abēju sodu, kas to zin!

Dieva gods ir, kādu lietu apslēpt, bet ķēniņu gods ir, kādu lietu izdibināt. Debess ir augsta, un zeme dziļa, un ķēniņu sirds neizdibinājama. Atšķir sārņus no sudraba, tad tiek kausētājam trauks; Atšķir bezdievīgo nost no ķēniņa, tad viņa goda krēsls ar taisnību top stiprināts. Nelielies ķēniņa priekšā un nestājies lielu kungu vietā. Jo tas ir labāk, ka tev saka: “Virzies augšup!” nekā ka tevi pazemo vareno priekšā, ko tavas acis redz.

Bezdievīgais, kas valda pār nabaga ļaudīm, ir rūkdams lauva un izsalcis lācis. Valdnieks nav gudrs, ja mudīgs uz varas darbiem; bet kas labprāt neplēš, dzīvos ilgi.

Kad taisnie iet vairumā, tad ļaudis priecājās; bet kad bezdievīgais valda, tad ļaudis nopūšās. Kas gudrību mīļo, iepriecina savu tēvu; bet kas ar maukām pinās, tas izputina savu mantu. Caur tiesu un taisnību ķēniņš dara valsti pastāvam; bet kas dāvanas plēš, tas to izposta.

Kungs, kas uz meliem klausa, tam visi kalpi blēži. Nabagi un mantas plēsēji sastop viens otru; abiem Tas Kungs dod acu gaismu. Ķēniņš, kas nabagiem nes taisnu tiesu, tā goda krēsls pastāvēs mūžīgi.

Ķēniņiem nebūs, ak Lemuēl, ķēniņiem nebūs vīna dzert, nedz valdniekiem stipra dzēriena iekārot, Ka dzerdami neaizmirst likumus, un nepārgroza tiesu visiem sērdieņiem.

(Es saku): Liec vērā ķēniņa pavēli, un dari to, kā tu Dievam esi zvērējis. Nesteidzies no viņa vaiga iet nost, netinies nekādā ļaunā darbā; jo visu, ko viņš grib, to viņš dara. Kur ķēniņa vārds ir, tur ir vara, un kas uz viņu var sacīt: ko tu dari?

Nelādi ķēniņu savā sirdī, un nelādi bagātu savā guļamā kambarī, jo putni apakš debess aiznes to skaņu un ar spārniem skriedami izpauž to valodu.

Jūsu zeme ir postaža, jūsu pilsētas ar uguni sadedzinātas, jūsu tīrumus, sveši ļaudis tos ēd, jums klāt esot, un ir posts, kā sveši ļaudis posta. Un Ciānas meita atlikusi kā būdiņa vīna dārzā, tā kā pieguļnieka vietiņa gurķu dārzā, kā aplenkta pilsēta. Ja Tas Kungs Cebaot mums nebūtu atlicinājis kādu mazumu, mēs būtu kā Sodoma, mēs būtu tā kā Gomora. Klausiet Tā Kunga vārdu, Sodomas virsnieki, ņemiet vērā mūsu Dieva mācību, Gomoras ļaudis.

Nenesiet vairs nelietīgu ēdamu upuri, tā Man ir neganta kvēpināšana; jaunos mēnešus un sabatus un draudzes sapulces Es neieredzu, jūsu svētki ir blēdība. Mana dvēsele ienīst jūsu jaunos mēnešus un jūsu svētku laikus. Tie Man ir par nastu, Es esmu piekusis tos panest.

Un Viņš tiesās starp pagāniem un pārmācīs daudz tautas, un tie pārkals savus zobenus par lemešiem un savus šķēpus par dārznieka nazi. Jo tauta pret tautu nepacels zobenu un vairs nemācīsies karu.

Jums nebūs sacīt, “sazvērestība” visur, kur šie ļaudis saka “sazvērestība”, un nebūs bīties, kur tie bīstas, nedz baiļoties.

Jo viens Bērns mums dzimis, viens Dēls mums dots, un valdība ir uz Viņa kamieša; un Viņa vārds top saukts: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs, Miera lielkungs. Lai valdība top vairota, un mieram nav gala uz Dāvida goda krēsla un Viņa valstībā, ka Viņš to sataisa un stiprina ar tiesu un taisnību no šī laika mūžīgi. To darīs Tā Kunga Cebaot karstums.

Un Bābele, valstu glītums, Kaldeju skaistums un lepnums, būs tā kā Sodoma un Gomora, ko Dievs apgāzis. Tur ne mūžam neviens vairs nedzīvos, tur neviens nemājos līdz radu radiem, Arābi tur neapmetīsies, gani tur neganīs.

Tad tu šo dziesmu dziedāsi pret Bābeles ķēniņu un sacīsi: Kā dzinējs mitējās! Kā spaidi izbeidzās! Tas Kungs bezdievīgiem salauzis zizli, valdītājiem rīksti,

Jo zeme ir sagānīta no saviem iedzīvotājiem, jo tie pārkāpj bauslību un pārgroza likumu un lauž to mūžīgo derību. Tādēļ lāsti zemi noēd, un kas tur dzīvo, tiem jācieš; tādēļ zemes iedzīvotāji nokalst un maz cilvēku atliks.

Redzi, viens ķēniņš valdīs ar taisnību, un lielkungi valdīs pēc tiesas

Jo Tas Kungs ir mūsu tiesātājs, Tas Kungs ir mūsu bauslības devējs, Tas Kungs ir mūsu ķēniņš, Viņš mūs atpestīs.

Kas uz Kiru saka: Mans gans! Un viņš izdarīs visu Manu prātu, sacīdams uz Jeruzālemi: topi celta! Un Dieva nams lai top taisīts!

Tā saka Tas Kungs uz savu svaidīto, Kiru: Es to satveru pie viņa labās rokas, ka Es tautas viņa priekšā metu pie zemes, un atraisu ķēniņu jostas, un atdaru priekš viņa durvis, un vārti nepaliek aizslēgti.

Jo tās tautas un valstis, kas tev negrib kalpot, ies bojā, un šīs tautas pavisam taps izdeldētas.

Redzi, Es tevi šodien ieceļu pār tautām un pār valstīm, izraut un salauzīt un izdeldēt un izpostīt, tad uztaisīt un dēstīt.

Jo Israēla nams un Jūda nams palikuši visai neuzticīgi pret Mani, saka Tas Kungs.

Redzi, Es atvedīšu pār jums tautu no tālienes, Israēla nams, saka Tas Kungs. Tā ir stipra tauta, veca tauta, tauta, kam valodu tu nesaproti, un nesajēdzi, ko tā runā.

Jo visi ir mantas kārīgi, tā mazi kā lieli; tā pravietis kā priesteris, visi dzen viltību.

Bet Tas Kungs ir patiesi Dievs, Viņš ir dzīvs Dievs un mūžīgs Ķēniņš. No Viņa bardzības zeme dreb, un tautas Viņa dusmību nevar panest.

Bet ja tie neklausīs, tad Es šo tautu izraušu un to pavisam izdeldēšu, saka Tas Kungs.

Tad Tā Kunga vārds uz mani tā notika: Vai Es jums tā nevaru darīt, kā šis podnieks, tu Israēla nams? Saka Tas Kungs. Redzi, kā māls podnieka rokā, tā jūs esat Manā rokā, tu Israēla nams. Vienreiz Es runāju par vienu tautu un par vienu valsti, ka Es to gribu izdeldēt un postīt un nomaitāt. Bet ja šī tauta atgriežas no sava ļaunuma, par ko Es esmu runājis, tad Man tā ļaunuma arī būs žēl, ko Es viņai gribēju darīt. Un atkal Es par vienu tautu un par vienu valsti runāju, ka Es to gribu uztaisīt un dēstīt. Bet ja tā priekš Manām acīm ļaunu dara un Manu balsi neklausa, tad Man arī būs žēl tā labuma, ko Es biju solījis viņai darīt.

Un visiem ziemeļu ķēniņiem tuvu un tālu, vienam kā otram, un visām zemes valstīm, kas virs zemes, un Šešaka ķēniņš dzers pēc viņiem. Tev uz tiem būs sacīt: tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: dzeriet un piedzeraties un vemjat un krītat, ka jūs atkal neceļaties priekš tā zobena, ko Es sūtīšu jūsu starpā.

Tā saka Tas Kungs Cebaot: redzi, nelaime izies no tautas uz tautu, un liela vētra celsies no pasaules gala. Un Tā Kunga nokautie gulēs tai dienā no viena pasaules gala līdz otram, tie netaps žēloti nedz salasīti nedz aprakti, tie būs par mēsliem virs zemes. Kauciet, gani, un brēciet un vārtaties pelnos, ganāmā pulka lepnie; jo jūsu dienas ir piepildītas uz kaušanu, un Es jūs izklīdināju, ka jūs krītat kā dārgs trauks. Un tie gani nevarēs izbēgt, un tā ganāmā pulka lepnie neizmuks. Klau! Gani brēc un ganāmā pulka lepnie kauc, jo Tas Kungs viņu ganību postījis.

Un meklējiet tās pilsētas labklāšanos, kurp Es jūs esmu licis aizvest, un pielūdziet To Kungu viņas dēļ, jo kad viņai labi klāsies, tad arī jums labi klāsies.

Kā visas pasaules veseris salauzts un satriekts! Kā Bābele palikusi par posta vietu starp tautām!

Bēdziet no Bābeles un izglābiet ikviens savu dvēseli, ka neejat bojā viņas noziegumā, jo šis ir Tā Kunga atriebšanas laiks, Viņš tai atmaksā algu. Bābele bija zelta biķeris Tā Kunga rokā, kas piedzirdināja visu pasauli; tautas dzēra no viņas vīna, tāpēc tautas palika trakas.

Jebšu Bābele kāptu debesīs un stiprinātu savu varu augstībā, tad tomēr postītāji no Manis nāks pār viņu,” saka Tas Kungs.

“Un Es piedzirdināšu viņas lielkungus un viņas gudros, viņas valdniekus un viņas virsniekus un viņas varoņus, un tie gulēs mūžīgu miegu un neuzmodīsies,” saka tas ķēniņš, kam vārds ir Kungs Cebaot. Tā saka Tas Kungs Cebaot: “Platie Bābeles mūri pilnīgi taps nopostīti, un viņas augstie vārti ar uguni sadedzināti, tā ka tautas velti strādājušas, un ļaudis ugunij par labu pūlējušies.”

Jo Viņš pārceļ laikus un stundas, Viņš noceļ ķēniņus un ieceļ ķēniņus, Viņš gudriem dod gudrību un saprašanu prātīgiem.

Šis ir tas sapnis. Nu mēs ķēniņam gribam sacīt viņa izstāstīšanu. Tu, ķēniņ, esi ķēniņš pār ķēniņiem, jo Tas debesu Dievs tev ir devis valdību, varu, spēku un godu. Un visur, kur cilvēki dzīvo, Viņš lopus laukā un putnus apakš debess ir devis tavā rokā un tevi iecēlis par valdītāju pār to visu: tu esi tā zelta galva. Un pēc tevis celsies cita valsts, mazāka nekā tava. Pēc tās tā trešā valsts no vara; tā valdīs pār visu zemi. Un tā ceturtā valsts būs cieta kā dzelzs. Jo itin kā dzelzs visu satriec un sadauza, tāpat kā dzelzs, kas sadauza, arī šī visas tās sadauzīs un satrieks. Un ka tu esi redzējis tās kājas un viņu pirkstus pusi no podnieka māla un pusi no dzelzs, tā būs dalīta valsts; taču tur no dzelzs stipruma būs iekšā, tā kā tu esi redzējis dzelzi sajauktu ar podnieka māliem, Un tos kāju pirkstus pusi no dzelzs un pusi no māla — tā valsts būs uz pusi cieta un uz pusi gļēva. Un kā tu esi redzējis dzelzi sajauktu ar podnieka māliem, — tie gan caur cilvēku sadzīvi sajauksies, bet viens pie otra nepielips, itin kā dzelzs nesajaucās ar māliem. Un šo ķēniņu laikā tas debesu Dievs uzcels valstību, kas mūžīgi netaps izpostīta, un šī valstība netaps atdota nevienai citai tautai; tā satrieks un iznīcinās visas valstis, bet pati viņa pastāvēs mūžīgi. Tāpēc tu esi redzējis, ka no kalna akmens bez rokām attaisījās vaļā, kas satrieca to dzelzi, varu, mālu, sudrabu un zeltu. Tas lielais Dievs ķēniņam ir darījis zināmu, kas pēc šim notiks. Šis ir tiešām tas sapnis un viņa izstāstīšana ir patiesīga.

Tad ķēniņš Nebukadnecars nometās uz savu vaigu un pielūdza Daniēli un pavēlēja, lai tam nes ēdamus un kvēpināmus upurus. Un ķēniņš atbildēja Daniēlim un sacīja: tas ir tiešām tiesa, ka jūsu Dievs ir Dievs pār visiem dieviem un Kungs pār ķēniņiem, un parāda noslēpumus, tāpēc ka tu šo noslēpumu varējis izstāstīt. Tad ķēniņš Daniēli paaugstināja un tam deva daudz lielas dāvanas un to iecēla par valdītāju pār visu Bābeles valsti un par virsnieku pār visiem Bābeles gudriem. Un Daniēls lūdza ķēniņu, un tas iecēla Sadrahu, Mesahu un AbedNegu par valdniekiem pār Bābeles valsti. Bet Daniēls palika ķēniņa pilī.

Ķēniņš Nebukadnecars lika taisīt tēlu no zelta; tam bija augstums sešdesmit olektis, un platums sešas olektis; to viņš uzcēla Bābeles valstī, Duras klajumā. Un ķēniņš Nebukadnecars sūtīja un sapulcināja lielkungus, valdītājus, zemes soģus, tiesas kungus, uzraugus, runas kungus, tiesnešus un visus valsts valdniekus, ka tie nāktu, to tēlu iesvētīt, ko ķēniņš Nebukadnecars bija uzcēlis. Tad sanāca lielkungi, valdītāji, zemes soģi, tiesas kungi, uzraugi, runas kungi, tiesneši un visi valsts valdnieki uz šī tēla iesvētīšanu, ko ķēniņš Nebukadnecars bija uzcēlis, un tie stāvēja tā tēla priekšā, ko Nebukadnecars bija uzcēlis. Un tas izsaucējs izsauca ar stipru balsi: jums top piekodināts, jūs tautas, ļaudis un valodas, Kad jūs dzirdēsiet bazūnes skaņu un trumetes, kokles, vijoles, somastabules, jaukas dziesmas un visādus mūzikas rīkus, tad jums būs nomesties un to zelta tēlu pielūgt, ko ķēniņš Nebukadnecars uzcēlis. Un kas nenometīsies un nepielūgs, tas tai pašā stundā taps iemests degošā ceplī. Kad nu visi ļaudis dzirdēja bazūnes skaņu un trumetes, kokles, vijoles, somastabules un visādus mūzikas rīkus, tad visi ļaudis, tautas un valodas nometās un pielūdza to zelta tēlu, ko ķēniņš Nebukadnecars bija uzcēlis.

Tai pašā laikā kādi Kaldeju vīri piegāja un apsūdzēja Jūdus. Tie iesāka un sacīja uz ķēniņu Nebukadnecaru: lai ķēniņš dzīvo mūžīgi! Tu, ķēniņ, esi pavēlējis, ka visiem cilvēkiem, kad tie dzird bazūnes skaņu un trumetes, kokles, vijoles, somastabules, jaukas dziesmas un visādus mūzikas rīkus, būs nomesties un to zelta tēlu pielūgt, Un ka to, kas pie zemes nenometīsies un nepielūgs, būs iemest degošā ceplī. Te ir Jūdu vīri, ko tu esi iecēlis par Bābeles valsts valdniekiem, Sadrahs, Mesahs un AbedNegus, šie vīri neliek vērā, ko tu, ķēniņ, esi pavēlējis, un negodā tavus dievus un nepielūdz to zelta tēlu, ko tu esi uzcēlis. Tad Nebukadnecars ar dusmām un bardzību pavēlēja atvest Sadrahu, Mesahu un AbedNegu. Un tie vīri tapa atvesti ķēniņa priekšā. Tad Nebukadnecars iesāka un uz tiem sacīja: vai jūs, Sadrah, Mesah un AbedNegu, tīši manus dievus necienījāt un to zelta tēlu nepielūdzāt, ko es esmu uzcēlis? Nu tad, taisāties, kad jūs dzirdēsiet bazūnes skaņu un trumetes, kokles, vijoles, somastabules, jaukas dziesmas un visādus mūzikas rīkus, tad nometaties un pielūdziet to tēlu, ko es esmu taisījis, bet ja jūs to nepielūgsiet, tad jūs tai pašā stundā tapsiet iemesti degošā ceplī; jo kurš ir tas Dievs, kas jūs no manām rokām varētu izpestīt?

Tad Sadrahs, Mesahs un AbedNegus atbildēja un sacīja uz ķēniņu Nebukadnecaru: mums nevajag uz šo lietu atbildēt. Redzi, mūsu Dievs, ko mēs godājam, gan ir varens mūs izglābt no degoša cepļa un mūs arī izpestīt no tavas rokas, ak ķēniņ. Un jebšu Viņš to arī nedarītu, taču tev būs zināt, ka mēs tavus dievus negribam godāt nedz pielūgt to zelta tēlu, ko tu esi taisījis. Tad Nebukadnecars apskaitās, un viņa vaiga izskats pārvērtās pret Sadrahu, Mesahu un AbedNegu, un viņš atbildēja un pavēlēja, cepli septiņkārt karstāku kurināt nekā to mēdza kurināt. Un viņš pavēlēja tiem stiprākiem vīriem, kas bija viņa karaspēkā, siet Sadrahu, Mesahu un AbedNegu un iemest degošā ceplī. Tā šie vīri tapa saistīti ar saviem mēteļiem, kurpēm, cepurēm un citām drēbēm un iemesti degošā ceplī. Kad nu ķēniņa vārds drīz bija jāizdara un ceplis bija briesmīgi karsts, tad tās liesmas nomaitāja tos vīrus, kas Sadrahu, Mesahu un AbedNegu iemeta. Bet tie trīs vīri, Sadrahs, Mesahs un AbedNegus, iekrita saistīti tai degošā ceplī.

Tad ķēniņš Nebukadnecars iztrūcinājās un pacēlās ātri un sacīja uz saviem runas kungiem: vai mēs neesam trīs vīrus saistītus metuši ugunī? Tie atbildēja un sacīja uz ķēniņu: tā tas ir, kungs ķēniņ. Viņš atbildēja un sacīja: raugi, es redzu četrus vīrus vaļā staigājam ugunī, un tiem nekas nekaiš un tā ceturtā izskats ir kā kādam dievu dēlam. Tad Nebukadnecars piegāja pie tā degošā cepļa durvīm, iesāka un sacīja: Sadrah, Mesah un AbedNegu, jūs Visuaugstākā Dieva kalpi, izejiet ārā un nāciet šurp. Tad Sadrahs, Mesahs un AbedNegus izgāja no uguns ārā. Un tie lielkungi, valdītāji, zemes soģi un ķēniņa runas kungi sapulcinājās, šos vīrus apraudzīt, ka uguns viņu miesas nebija pārvarējis, un ka viņu galvas mati nebija apsviluši, un viņu mēteļi nebija aizskarti, ka arī nekāda deguma smaka pie tiem netapa saosta.

Tad Nebukadnecars iesāka un sacīja: slavēts lai ir Sadraha, Mesaha un AbedNegus Dievs, kas Savu eņģeli sūtījis un Savus kalpus atpestījis, kas uz Viņu paļāvušies un pārkāpuši ķēniņa vārdu un savas miesas nodevuši, lai citu dievu ne godātu nedz pielūgtu kā vien savu Dievu. Tādēļ es pavēlu, ka visus ļaudis, tautas un mēles, kas Sadraha, Mesaha un AbedNegus Dievu zaimo, būs sasist gabalos un viņu namus darīt par mēslu čupu. Jo cita tāda Dieva nav, kas tā varētu atpestīt; Un ķēniņš Sadraham, Mesaham un AbedNegum deva lielu varu Bābeles valstī.

Ķēniņš Nebukadnecars visiem ļaudīm, tautām un mēlēm, kas dzīvo pa visu zemi: miers lai jums ir papilnam! Man ir paticis izsludināt zīmes un brīnumus, ko Visuaugstākais Dievs pie manis darījis. Jo Viņa zīmes ir lielas un Viņa brīnumi ir vareni, Viņa valstība ir mūžīga valstība un Viņa valdīšana paliek līdz radu radiem.

Tas ir to sargu padoms, kas top sludināts, to svēto spriedums ir tā lieta; lai, kas dzīvo, atzīst, ka tam Visuvaldītājam vara ir pār cilvēku valstību, un viņš to dod, kam gribēdams, un pār to ieceļ to zemāko starp cilvēkiem.

Tu tapsi izstumts no cilvēkiem un dzīvosi pie lopiem laukā, un tev dos ēst zāli kā vēršiem, un debess rasa tevi slacinās, un septiņi laiki paies pār tevi, tiekams tu atzīsti, ka Visuaugstākam vara ir pār cilvēku valstīm, tās dot, kam Viņš grib.

Tādēļ, kungs ķēniņ, lai tev mans padoms patīk, un atsvabinājies no saviem grēkiem caur taisnību un no saviem noziegumiem caur žēlastību pret nabagiem, redzi, vai varbūt tava labklāšanās nepastāvēs vēl ilgāki. —

Tas viss uzgāja ķēniņam Nebukadnecaram. Jo pēc divpadsmit mēnešiem, kad Viņš staigāja ķēniņa pilī Bābelē, Tad viņš, tas ķēniņš, runāja un sacīja: vai šī nav tā lielā Bābele, ko es esmu uztaisījis ķēniņam par mājokli caur savas varas stiprumu un par savas augstības godību? Šis vārds vēl bija ķēniņa mutē, tad balss no debesīm krita: tev, ķēniņ Nebukadnecar, top sacīts: tava valdība no tevis ir atņemta, Un tu no cilvēkiem tapsi izstumts un tava dzīve būs pie lopiem laukā, tev dos zāli ēst kā vēršiem, un tā paies septiņi laiki, tiekams tu atzīsti, ka tam Visuaugstākam vara ir pār cilvēku valstīm, un viņš tās dod kam gribēdams. Tai pašā stundā šis vārds notika par Nebukadnecaru, un viņš no cilvēkiem tapa izstumts un ēda zāli kā vērši, un viņa miesas no debess rasas tapa slacinātas, tiekams viņa mati auga kā ērgļu spalvas un viņa nagi kā putnu nagi.

Un pēc šā laika es, Nebukadnecars, pacēlu savas acis pret debesīm, jo mana saprašana man nāca atpakaļ, un es teicu To Visuaugstāko un slavēju un pagodināju To, kas dzīvo mūžīgi, tāpēc ka Viņa valdība ir mūžīga valdība, un Viņa valstība paliek līdz radu radiem. Un visi zemes iedzīvotāji ir tā kā nekas, un Viņš dara pēc Sava prāta ar debesu spēku un ar zemes iedzīvotājiem, un neviena nav, kas Viņa roku varētu aizturēt, vai uz Viņu sacīt: ko Tu dari? Tanī laikā mans prāts man nāca atpakaļ un mana valsts godība, mana augstība un mans spožums man nāca atpakaļ un mani runas kungi un varenie mani meklēja un es atkal tapu iecelts savā valstībā, un dabūju vēl lielāku godību. Nu es, Nebukadnecars, slavēju un paaugstināju un pagodināju to debesu Ķēniņu, jo visi Viņa darbi ir patiesība un Viņa ceļi taisnība, Viņš ir varens, tos pazemot, kas lepnībā staigā.

Te ir viens vīrs tavā valstī, iekš tā ir Svētā Dieva Gars, jo tava tēva laikā pie viņa atrasts gaišums un saprašana un gudrība, itin kāda ir dievu gudrība, un tavs tēvs Nebukadnecars to iecēla par virsnieku tiem gudriem, vārdotājiem, Kaldejiem un pareģiem, tavs tēvs, ak ķēniņ!

Kungs ķēniņ! Dievs, Tas Visuaugstais tavam tēvam Nebukadnecaram ir devis valstību un varu, godu un augstību. Un varenības dēļ ko Viņš tam bija devis, drebēja un trīcēja visi ļaudis, visas tautas un mēles viņa priekšā. Ko gribēja, to viņš nokāva, un ko gribēja, to viņš paturēja dzīvu, un ko gribēja, to viņš paaugstināja, un ko gribēja, to viņš pazemoja. Bet kad viņa sirds metās lepna, un viņa gars apcietinājās līdz pārgalvībai, tad viņš no savas valstības krēsla tapa nostumts un viņa gods tapa atņemts. Un viņš no cilvēku bērniem tapa izstumts, un viņa sirds palika kā lopa sirds, un viņam bija jādzīvo pie meža ēzeļiem, un zāle jāēd kā vēršiem, un viņa miesa no debess rasas tapa slacināta, tiekams viņš atzina, ka Tas Visuaugstākais Dievs ir valdītājs pār cilvēku valstīm un ieceļ pār tām, kuru gribēdams.

Un tu, Belsacar, viņa dēls, neesi pazemojis savu sirdi, jebšu tu visu gan labi esi zinājis, Bet esi cēlies pret debesu Kungu, un Viņa nama trauki ir atnesti tavā priekšā, un tu un tavi varenie un tavas sievas un tavas liekās sievas no tiem esat vīnu dzēruši un slavējuši sudraba un zelta, vara, dzelzs, koka un akmens dievus, kas nedz redz nedz dzird nedz saprot; bet To Dievu, kam rokā tava dvaša un pie kā stāv visi tavi ceļi, Tam tu neesi godu devis. Tad tās rokas pirksti no Viņa ir sūtīti un šie raksti rakstīti. Un šis ir tas raksts, kas rakstīts: Mene, Mene, Teķel Parsin. Un šī ir to vārdu izstāstīšana: Mene: — Dievs tavu valstību skaitījis un dara tai galu. Teķel: — tu svaru kausā esi svērts un esi atrasts visai viegls. Peres: — tava valstība ir dalīta un Mēdiešiem un Persiešiem dota. Tad Belsacars pavēlēja, un tie apģērba Daniēli ar purpuru un ar zelta ķēdi ap kaklu, un izsauca par viņu, ka viņš tas trešais valdnieks valstī. Bet tai pašā naktī Kaldeju ķēniņš Belsacars tapa nokauts. Un Dārijs, tas Mēdietis, uzņēma valdību, sešdesmit un divus gadus vecs būdams.

Un Dārijam patika, iecelt pār valsti simts un divdesmit valdniekus, kas lai būtu pār visu valsti. Un pār tiem atkal trīs virsniekus, kuru starpā Daniēls bija tas pirmais; tiem tie valdnieki deva atbildēšanu, lai ķēniņam nebūtu rūpes. Bet Daniēls bija pārāks par visiem virsniekiem un valdniekiem, tāpēc ka gudrs gars bija iekš viņa, un ķēniņš nodomāja viņu iecelt pār visu valsti. Tad tie virsnieki un valdnieki meklēja iemeslus pret Daniēli tās valdības dēļ. Bet tie nekādu iemeslu nedz vainu nevarēja atrast, jo viņš bija uzticīgs, ka nekādu noziegumu nedz vainu pie viņa neatrada. Tad tie vīri sacīja: mēs neatradīsim pret Daniēli nekādus iemeslus, ja mēs pret viņu nekā neatrodam viņa Dieva kalpošanā. Tad tie virsnieki un valdnieki nāca lielā pulkā pie ķēniņa un tā uz viņu sacīja: lai ķēniņš Dārijs dzīvo mūžīgi! Visi valsts virsnieki, priekšnieki, valdnieki, runas kungi un zemes soģi ir sarunājušies, ka ķēniņam būtu jāceļ likums un jāizlaiž stipra pavēle, ka ikviens, kas pa trīsdesmit dienām ko laba lūgs no kaut kāda dieva vai cilvēka, bez vien no tevis, kungs ķēniņ, taptu iemests lauvu bedrē. Nu tad, kungs ķēniņ, apstiprini šo pavēli, un raksti to grāmatā, ka tā netop pārgrozīta, pēc Mēdiešu un Persiešu neatsaucamiem likumiem. Tad ķēniņš Dārijs rakstīja tādu grāmatu un pavēli.

Kad nu Daniēls dzirdēja, tādu grāmatu esam rakstītu, tad viņš gāja savā namā, bet viņam bija savā augšistabā atvērti logi pret Jeruzālemi, un viņš par dienu trīs reiz metās ceļos, lūdza, teica un pateicās savam Dievam, tā kā viņš arvien mēdza darīt. Tad tie vīri nāca lielā pulkā un atrada Daniēli lūdzam un savu Dievu piesaucam. Un tie piegāja un runāja ķēniņa priekšā par ķēniņa pavēli: vai tu, ak ķēniņ, neesi likumu rakstījis, ka ikviens, kas pa trīsdesmit dienām no kaut kāda dieva vai cilvēka ko laba lūgs, bez vien no tevis, ķēniņ, taptu iemests lauvu bedrē? Ķēniņš atbildēja un sacīja: tas ir tiesa pēc Mēdiešu un Persiešu neatsaucamiem likumiem. Tad tie atbildēja un sacīja ķēniņa priekšā: Daniēls, viens no tiem atvestiem Jūdiem, ķēniņ, nav licis vērā ne tevi, ne tavu pavēli, ko tu esi rakstījis, jo viņš lūdz trīsreiz par dienu savu lūgšanu. Šo valodu dzirdējis, ķēniņš ļoti noskuma un nodarbojās no visas sirds, ka viņš Daniēli izpestītu; — tiekams saule nogāja, viņš to meklēja izglābt. Bet tie vīri nāca lielā pulkā ķēniņa priekšā un sacīja uz ķēniņu: tu zini, kungs ķēniņ, ka Mēdiešu un Persiešu likumi ir tādi, ka nevienu pavēli, ne likumu, ko ķēniņš ir iecēlis, nevar pārgrozīt.

Tad ķēniņš pavēlēja, Daniēli atvest un iemest lauvu bedrē, un ķēniņš iesāka un sacīja uz Daniēli: tavs Dievs, ko tu bez mitēšanās godā, Tas lai tevi izpestī. Un akmens tapa atnests un likts uz bedres caurumu; to ķēniņš aizzieģelēja ar savu gredzenu un ar savu lielkungu gredzenu, ka tas spriedums par Daniēli netaptu pārgrozīts, Tad ķēniņš nogāja uz savu pili un palika cauru nakti neēdis un nelika sev celt priekšā barību un nevarēja arī gulēt.

No rīta agri, ar mazu gaismiņu, ķēniņš cēlās un gāja steigšus pie lauvu bedres. Un pie bedres nācis, viņš Daniēli sauca ar noskumušu balsi: ķēniņš sauca un sacīja uz Daniēli: Daniēl, tu dzīvā Dieva kalps, vai tavs Dievs, ko tu bez mitēšanās godā, tevi varējis izpestīt no lauvām? Tad Daniēls sacīja uz ķēniņu: lai ķēniņš dzīvo mūžīgi! Mans Dievs Savu eņģeli sūtījis, tas lauvām aizturējis rīkli, ka tie mani nav ievainojuši, tāpēc ka Viņa priekšā esmu atrasts nenoziedzīgs un arī pret tevi, kungs ķēniņ, es nekā ļauna neesmu darījis. Tad ķēniņš palika priecīgs un pavēlēja Daniēli no bedres izvilkt; un kad Daniēls no bedres tapa izvilkts, tad nekādas vainas pie viņa neatrada, tāpēc ka viņš savam Dievam bija uzticējies.

Un ķēniņš pavēlēja, tos vīrus atvest, kas Daniēli bija apsūdzējuši, un tos meta lauvu bedrē līdz ar viņu bērniem un sievām, un tie vēl nenonāca bedres apakšā, tad jau lauvas tos sagrāba un satrieca visus viņu kaulus. Tad ķēniņš Dārijs rakstīja visiem ļaudīm, visām tautām un mēlēm, kas visapkārt virs zemes: miers lai jums vairojās! No manis nāk pavēle, ka visās manas valsts tiesās būs bīties un drebēt priekš Daniēla Dieva, jo Viņš ir tas dzīvais Dievs un pastāvīgs mūžīgi, un Viņa valstība nav nīcīga un Viņa valdībai nav gala. Viņš atpestī un izglābj un dara brīnumus un zīmes debesīs un virs zemes; Tas Daniēli izpestījis no lauvu varas. Un šis Daniēls palika varens Dārija valstī un arī Kirus, Persiešu ķēniņa, valstī.

Un Viņam tapa dota valdība un godība un valstība: visiem ļaudīm, visām tautām un valodām būs Viņam kalpot; Viņa valdība ir mūžīga valdība, kas neiznīkst un Viņa valstībai nav gala.

Tie četri lielie zvēri ir četri ķēniņi, kas celsies virs zemes. Bet tā Visuaugstākā svētie iedabūs to valstību, un to turēs mūžīgi un mūžu mūžam.

Pēc tam es gribēju zināt skaidru patiesību par to ceturto zvēru, kas bija citāds nekā visi tie citi, ļoti briesmīgs, kam bija dzelzs zobi un vara nagi, kas rija un satrieca un to, kas atlika, samina ar savām kājām, — Un par viņa desmit ragiem uz viņa galvas, un par to vienu, kas cēlās, priekš kā trīs bija izkrituši, proti par to ragu, kam acis bija un mute, kas lielas lietas runāja, un kas bija lielāks, nekā tie citi.

Viņš sacīja tā: tas ceturtais zvērs būs tā ceturtā valsts virs zemes; tā būs citāda nekā visas citas valstis, un tā aprīs visu pasauli un to samīs un satrieks. Un tie desmit ragi nozīmē, ka no tās valsts celsies desmit ķēniņi, un cits pēc tiem celsies, un tas būs jo varens nekā tie pirmaji un pazemos trīs ķēniņus.

Un tas runās vārdus pret Visuaugstāko un postīs Visuaugstākā svētos un apņemsies pārgrozīt svētku laikus un bauslību, un tie viņam taps rokā doti vienu laiku un divus laikus un puslaiku. Pēc tam tiesa taps turēta, un viņam vara atņemta, ka tas uz visiem laikiem top izdeldēts un iznīcināts.

Bet tā valstība un valdība un augstība pār visām valstīm apakš visām debesīm taps dota Visuaugstākā svētiem ļaudīm; tā valstība būs mūžīga valstība, un visi varenie Viņam kalpos un Viņam paklausīs.

Un šo abēju ķēniņu sirds uz to stāvēs, ka tie varētu ļaunu darīt (viens otram), un pie viena galda tie viltīgi runās, bet tiem tā neizdosies, jo tas gals vēl ir nolikts uz citu laiku.

Tanī laikā celsies Mihaēls, tas lielais valdnieks, kas tavu ļaužu bērnus aizstāv, un tad būs tāds bēdu laiks, kāds vēl nav bijis, kamēr ļaudis bijuši, līdz tam laikam. Un tanī laikā tavi ļaudis taps izpestīti, visi, kas atrodas grāmatā rakstīti.

Tie ieceļ ķēniņus, bet bez Manis; tie ieceļ virsniekus, bet Es tos nepazīstu, no sava sudraba un no sava zelta tie sev taisa dievekļus, lai tas top izdeldēts.

Tas tev par postu, Israēl, ka tu esi pret Mani, pret savu palīgu. Kur nu ir tavs ķēniņš? Lai tas tev palīdz visās tavās pilsētās! Un kur tavi tiesneši, par kuriem tu sacīji: dod man ķēniņu un virsniekus? Es tev devu ķēniņu savā dusmībā un to esmu atņēmis savā bardzībā.

Tad Ninives ļaudis ticēja uz Dievu un izsauca gavēni un apģērbās ar maisiem, gan lieli, gan mazi. Un kad tas vārds Ninives ķēniņa priekšā nāca, tad viņš cēlās no sava goda krēsla un nolika savas ķēniņa drēbes no sevis un apvilka maisu un apsēdās pelnos. Un viņš lika izsaukt un sludināt Ninivē ķēniņa un viņa lielkungu pavēli: lai ne cilvēks, ne lops, ne vērsis, ne avs nekā nebauda, lai neiet ganos un nedzer ūdeni. Bet cilvēki un lopi lai sedzās ar maisiem un Dievu gauži piesauc, un lai tie atgriežas ikviens no sava ļaunā ceļa un no tā varas darba, kas viņu rokās.

Un es sacīju: “Klausāties jel, Jēkaba virsnieki un Israēla nama valdnieki: Vai jums nepiekrīt tiesu zināt? Jūs ienīstat labu un mīļojat ļaunu, jūs tiem noplēšat ādu un gaļu no viņu kauliem. Tiešām tie ir, kas ēd Manu ļaužu gaļu un tiem nodīrā ādu un satriec viņu kaulus un pa gabaliem saliek tā kā podā un kā gaļu katlā.”

Klausiet jel šo, Jēkaba nama virsnieki un Israēla nama valdnieki, kam taisnība ir riebīga un kas pārgrozāt visu patiesību, Un uztaisāt Ciānu ar asinīm un Jeruzālemi ar netaisnību.

Un Viņš tiesās lielas tautas un sodīs varenus pagānus it tālu, un tie pārkals savus zobenus par lemešiem un savus šķēpus par dārznieka nažiem, tauta pret tautu nepacels zobenu un vairs nemācīsies karot,

Un tu Bētleme Efrata, jebšu tu esi maza starp tiem tūkstošiem no Jūda, no tevis Man izies (Tas), kas būs Valdnieks iekš Israēla, un kura iziešana ir no iesākuma, no mūžīgām dienām.

Un Tas Kungs būs ķēniņš pār visu zemi. Tai dienā Tas Kungs būs viens vienīgs, un Viņa vārds viens vienīgs.

Un notiks, ka visi atlikušie no visām tautām, kas cēlušās pret Jeruzālemi, nāks ik gadus, pielūgt to ķēniņu, To Kungu Cebaot, un turēt lieveņu svētkus. Un notiks, ja kāda no zemes ciltīm nenāks uz Jeruzālemi, pielūgt Ķēniņu, To Kungu Cebaot, tad lietus pār tiem nelīs. Un kad Ēģiptes cilts nenāks, tad lietus arī nelīs pār viņiem, un tā mocība būs pār tiem, ar ko Tas Kungs tautas mocīs, kas nenāks svētīt lieveņu svētkus. Šis Ēģiptei būs par grēku un visām tautām par grēku, kas nenāks svētīt lieveņu svētkus.

Un kad Jēzus bija dzimis Bētlemē iekš Jūdu zemes ķēniņa Hērodus laikā, redzi, tad gudrie no austruma zemes nāca uz Jeruzālemi un sacīja: Kur ir Tas piedzimušais Jūdu ķēniņš? Jo mēs Viņa zvaigzni esam redzējuši austruma zemē un nākuši, Viņu pielūgt. Kad ķēniņš Hērodus to dzirdēja, tad viņš izbijās un visa Jeruzāleme līdz ar viņu. Un saaicinājis visus Jūdu augstos priesterus un rakstu mācītājus, viņš izklausināja no tiem, kur Kristum bija dzimt. Un tie tam sacīja: “Bētlemē iekš Jūdu zemes; jo tā ir rakstīts caur pravieti: “Un tu, Bētleme Jūdu zemē, tu nebūt neesi mazākā starp lieliem kungiem no Jūda; jo no tevis nāks Tas Valdnieks, kas valdīs pār Maniem Israēla ļaudīm.””

Bet kad tie bija aizgājuši, redzi, tad Dieva eņģelis Jāzepam parādījās sapnī un sacīja: celies un ņem Bērnu un Viņa māti un bēdz uz Ēģiptes zemi un paliec tur, kamēr es tev sacīšu; jo Hērodus meklē Bērnu nomaitāt. Un cēlies viņš ņēma Bērnu un Viņa māti nakts laikā un aizgāja uz Ēģiptes zemi, Un palika turpat, līdz kamēr Hērodus bija miris; ka piepildītos, ko Tas Kungs caur pravieti bija runājis, kas saka: “No Ēģiptes zemes Es Savu Dēlu esmu aicinājis.”

Kad nu Hērodus redzēja, ka bija piekrāpts no gudriem, tad viņš ļoti apskaitās un izsūtījis apkāva visus bērnus Bētlemē un pa visu Bētlemes tiesu, divus gadus vecus un vēl jaunākus, pēc tā laika, ko tas no gudrajiem rūpīgi bija izklausinājis.

Atkal velns to veda sev līdz uz ļoti augstu kalnu un Viņam rādīja visas pasaules valstis un viņu godību, Un uz To sacīja: “To visu es Tev gribu dot, ja Tu zemē mezdamies mani pielūgsi.” Tad Jēzus uz to sacīja: “Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: “Tev būs pielūgt Dievu, savu Kungu, un Viņam vien kalpot.””

Neviens diviem kungiem nevar kalpot; jo tas vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb tas vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.

Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem. Jo šī ir bauslība un pravieši.

Bet sargājaties no cilvēkiem, jo tie jūs nodos savās tiesās un jūs šaustīs savās sinagogās. Un jūs tapsiet vesti Manis dēļ valdnieku un ķēniņu priekšā, viņiem un pagāniem par liecību. Kad tie nu jūs nodos, tad nebēdājaties, kā un ko jūs runāsiet, jo tanī pašā stundā jums taps dots, kas jums jārunā. Jo jūs neesat runātāji, bet jūsu Tēva Gars ir runātājs iekš jums.

Bet kad tie jūs vajā šinī pilsētā, tad bēgat uz citu. Patiesi, Es jums saku: jūs nebūsiet vēl izstaigājuši Israēla pilsētas, tiekams Tas Cilvēka Dēls nāks.

Tanī laikā Hērodus, viens no četriem Jūdu zemes valdniekiem, dzirdēja slavu par Jēzu, Un sacīja uz saviem kalpiem: “Šis ir Jānis, Kristītājs; tas ir uzmodināts no miroņiem, tāpēc tas spēj šos brīnumus darīt.”

Jo Hērodus Jāni bija saņēmis, viņu sējis un cietumā licis Hērodijas dēļ, kura bija Filipa, viņa brāļa, sieva. Jo Jānis uz viņu bija sacījis: “Tas tev nepieklājās, ka viņa tev ir.” Un viņš gribēja to nokaut, bet bijās no ļaudīm, jo tie to turēja par pravieti. Bet, kad Hērodus dzimšanas diena tapa turēta, tad Hērodijas meita dejoja viņu priekšā un patika Hērodum. Tāpēc tas zvērēdams viņai solīja, ka gribot dot, ko viņa lūgšot. Un viņa, no savas mātes papriekš pamācīta, sacīja: “Dod man šeit bļodā Jāņa, Kristītāja, galvu.” Tad ķēniņš noskuma; bet zvērēšanas dēļ un to dēļ, kas līdz pie galda sēdēja, viņš pavēlēja, to dot. Un aizsūtījis cietumā, nocirta Jānim galvu. Un viņa galva tapa bļodā atnesta un meitenei dota; un viņa to nonesa savai mātei.

Un kad tie Kapernaūmā nāca, tad nodokļu saņēmēji atnāca pie Pētera un sacīja: “Vai jūsu Mācītājs nodokli nedod?” Viņš sacīja: “Dod gan.” Un kad tas namā bija iegājis, Jēzus viņam papriekš vaicāja sacīdams: “Ko tu domā, Sīman? No kuriem laicīgie ķēniņi ņem muitu un nodokli? Vai no saviem bērniem, vai no svešiniekiem?” Pēteris uz Viņu sacīja: “No svešiniekiem.” Tad Jēzus uz to sacīja: “Tad tie bērni ir svabadi. Bet lai mēs tiem nedodam apgrēcību, tad ej jūrmalā un izmet makšķeri, un pirmo zivi, kas piekodīsies, ņem, un viņas muti atdarījis, tu atradīsi vienu stateri, to ņem un dod viņiem priekš Manis un tevis.”

Tāpēc saki mums: kā Tev šķiet? Vai ir brīv, ķeizaram meslus dot, vai nē?” Un Jēzus, viņu blēdību nomanīdams, sacīja: “Jūs viltnieki, kam jūs Mani kārdināt? Rādiet Man šurp nomas naudu.” Un tie Tam rādīja vienu sudraba grasi. Un Viņš uz tiem sacīja: “Kam ir šī zīme un tas virsraksts?” Tie uz Viņu sacīja: “Ķeizara.” Tad Viņš uz tiem sacīja: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.”

Tāpēc redzi, Es pie jums sūtu praviešus un gudrus un rakstu mācītājus; no tiem jūs citus nokausiet un krustā sitīsiet, un citus no tiem jūs šaustīsiet savās sinagogās un vajāsiet tos no vienas pilsētas uz otru:

Bet jūs dzirdēsiet karus un karu daudzināšanu. Lūkojiet, nebēdājaties, jo visam tam tā būs notikt, bet tad vēl nav gals. Jo tad celsies tauta pret tautu un valsts pret valsti, un tad būs bada laiki un mēris un zemes trīcēšanas dažās vietās. Bet viss tas būs tikai lielo bēdu iesākums. Tad tie jūs nodos mokās un jūs nokaus, un jūs tapsiet ienīdēti no visiem ļaudīm Mana Vārda dēļ.

Bet augstie priesteri un vecaji un visa augstā tiesa meklēja viltīgu liecību pret Jēzu, ka Viņu varētu nokaut; Un neatrada, un jebšu gan daudz viltīgu liecinieku nāca priekšā, tomēr neatrada nenieka; bet visupēc divi viltīgi liecinieki nāca priekšā

Tad tie Viņam spļāva vaigā un Viņu pliķēja; bet citi Viņu sita ar dūrēm, Un sacīja: “Pravietis būdams, saki mums, Kristu, — kurš ir tas, kas Tevi sitis?”

Bet Jēzus stāvēja zemes valdītāja priekšā, un zemes valdītājs Viņam vaicāja un sacīja: “Vai Tu esi Jūdu ķēniņš?” Bet Jēzus uz viņu sacīja: “Tu to saki.” Un kad viņš no augstiem priesteriem un vecajiem tapa apsūdzēts, viņš nekā neatbildēja. Tad Pilāts uz Viņu saka: “Vai Tu nedzirdi, cik briesmīgi tie pret Tevi liecina?” Un Viņš tam neatbildēja ne uz vienu vārdu, tā ka zemes valdītājs it ļoti brīnījās.

Tad zemes valdītāja karavīri ņēma Jēzu pie sevis tiesas namā, un sasauca ap Viņu visu pulku. Un tie Viņu noģērba un Viņam aplika purpura mēteli, Un ērkšķu kroni nopinuši lika uz Viņa galvu un deva Tam niedri labajā rokā, un locīja ceļus Viņa priekšā, Viņu apsmēja un uz Viņu sacīja: “Sveiks, Jūdu ķēniņ!” Un tie Viņam spļāva acīs, ņēma niedri un sita Viņa galvu. Un kad Viņu bija apmēdījuši, tad tie Viņam novilka mēteli un Tam apvilka Viņa paša drēbes, un Viņu noveda, ka taptu krustā sists.

Un lika pār Viņa galvu Viņa nāves vainu tā rakstītu: ŠIS IR JĒZUS, JŪDU ĶĒNIŅŠ.

“Citus Viņš pestījis un Sevi pašu nevar pestīt. Ja Viņš Israēla Ķēniņš, lai Viņš nu nokāpj no krusta; tad mēs Viņam ticēsim.

Un Jēzus piegājis, runāja ar tiem un sacīja: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes.

Bet pēc tam, kad Jānis bija nodots, Jēzus nāca uz Galileju, sludinādams Dieva evaņģēliju Un sacīdams: “Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi! Atgriežaties no grēkiem un ticat uz evaņģēliju.”

Un ķēniņš Hērodus to dzirdēja (jo Viņa Vārds bija tapis zināms) un sacīja: “Jānis Kristītājs, no miroņiem ir uzmodināts, un tādēļ Viņš dara tādus varenus brīnumus.” Citi sacīja: “Viņš ir Elija,” un citi sacīja: “Viņš ir pravietis, jeb tā kā viens no praviešiem.” Bet Hērodus to dzirdējis sacīja: “Viņš ir Jānis, kam es galvu nocirtis, tas no miroņiem ir uzmodināts.”

Jo viņš, Hērodus, bija sūtījis un Jāni grābis un to cietumā licis Hērodijas, Filipa, viņa brāļa, sievas dēļ; jo viņš to bija precējis. Jo Jānis uz Hērodu bija sacījis: “Tev nepieklājās, ka tev ir sava brāļa sieva.” Bet Hērodija viņu nīdēja un viņu gribēja nokaut; un nevarēja. Jo Hērodus Jāni bijās zinādams, viņu esam taisnu un svētu vīru, un viņu turēja cieņā, un viņu klausīdams viņš daudz ko darīja un labprāt viņu dzirdēja. Un tur prieka diena gadījās, kad Hērodus savā dzimšanas dienā saviem lieliem kungiem un virsniekiem un augstākajiem iekš Galilejas dzīres taisīja. Un Hērodijas meita ienākusi dejoja un labi patika Hērodum un tiem, kas līdz pie galda sēdēja. Tad ķēniņš sacīja uz meiteni: “Lūdz no manis ko gribēdama, es tev došu.” Un viņš tai zvērēja: “Ko tu no manis lūgsi, to es tev došu, ar līdz pat pusei no manas valsts.” Bet viņa izgājusi sacīja savai mātei: “Ko lai es lūdzu?” Bet tā sacīja: “Jāņa, Kristītāja, galvu.” Un tūdaļ viņa gāja steigšus iekšā pie ķēniņa, lūdza un sacīja: “Es gribu, ka tu man tūlīt dod kādā bļodā Jāņa, Kristītāja, galvu.” Un ķēniņš ļoti noskuma; tomēr zvērēšanas un to dēļ, kas pie galda sēdēja, viņai to negribēja liegt. Un ķēniņš tūdaļ sūtīja bendi, un pavēlēja, viņa galvu atnest. Un tas nogājis, viņam cietumā galvu nocirta un atnesa viņa galvu bļodā un deva to meitenei, un meitene to deva savai mātei.

Un tie nāca un uz Viņu sacīja: “Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs un nebēdā par nevienu; jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu, bet māci Dieva ceļu patiesi: vai ir brīv ķeizaram meslus dot vai nē? Vai dosim, vai nedosim?” Bet viņu viltību zinādams, Viņš uz tiem sacīja: “Kam jūs Mani kārdināt? Atnesiet Man vienu sudraba grasi, lai Es to redzu.” Un tie atnesa. Tad Viņš uz tiem sacīja: “Kam ir šī zīme un virsraksts?” Bet tie uz Viņu sacīja: “Ķeizara.” Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Un tie izbrīnījās par Viņu.

Bet kad jūs dzirdēsiet karus un kara valodas, tad nebēdājaties, jo tam būs tā notikt; bet tas gals vēl nav klāt. Jo tauta celsies pret tautu un valsts pret valsti un vietām būs zemes trīcēšanas, bada laiki un dumpji.

Tas būs grūto bēdu iesākums; bet lūkojiet jūs uz sevi pašiem; jo tie jūs nodos augstās tiesās un sinagogās; un jūs tapsiet šaustīti un Manis dēļ valdnieku un ķēniņu priekšā vesti, tiem par liecību. Un evaņģēlijam būs papriekš tapt sludinātam visām tautām. Kad nu tie jūs vedīs, jūs nododami, tad nebēdājaties iepriekš, kas jums būs jārunā, nedz apdomājaties; bet kas jums tanī pašā stundā taps dots, to runājiet; jo jūs neesat tie, kas runā, bet Svētais Gars.

Un tie Jēzu noveda pie augstā priestera, un tur sapulcējās visi augstie priesteri un vecaji un rakstu mācītāji. Un Pēteris no tālienes Viņam gāja pakaļ augstā priestera pilī iekšā, un sēdēja pie sulaiņiem un sildījās pie uguns. Bet augstie priesteri un visa tiesa meklēja liecību pret Jēzu, ka tie Viņu nonāvētu, un neatrada. Jo daudzi deva viltīgu liecību pret Viņu, un viņu liecības nebija vienādas.

Tad augstais priesteris saplēsa savus svārkus un sacīja: “Kam vēl vajag liecinieku? Jūs Viņa zaimošanu esat dzirdējuši! Kā jums šķiet?” Bet tie visi Viņu notiesāja, ka Viņš nāvi esot pelnījis. Un citi iesāka Viņu apspļaudīt un apsegt Viņa vaigu un Viņu sist dūrēm un uz Viņu sacīt: “Uzmini mūs, pravietis būdams.” Un sulaiņi Viņam sita vaigā.

Un tūlīt no rīta augstie priesteri ar vecajiem un rakstu mācītājiem un visa augstā tiesa sarunājās, un tie sēja Jēzu, noveda un nodeva Viņu Pilātam. Un Pilāts Viņam jautāja: “Vai Tu esi tas Jūdu ķēniņš?” Un Viņš atbildēja un uz to sacīja: “Tu to saki.” Un augstie priesteri Viņu gauži apsūdzēja. Bet Pilāts Viņam atkal vaicāja sacīdams: “Vai Tu nekā neatbildi? Redzi, cik gauži tie Tevi apsūdz!” Bet Jēzus neatbildēja vairs nenieka, tā ka Pilāts brīnījās.

Bet Pilāts tiem atbildēja un sacīja: “Vai jūs gribat, ka es jums To Jūdu ķēniņu atlaižu?”

Bet Pilāts atbildēja un atkal uz tiem sacīja: “Ko tad jūs gribat, lai daru Tam, ko jūs saucat par Jūdu ķēniņu?” Bet tie atkal brēca: “Sit Viņu krustā.”

Bet Pilāts gribēdams tiem ļaudīm izpatikt, tiem atlaida Barabu un nodeva Jēzu, kad Viņu bija šaustījis, ka taptu krustā sists. Bet karavīri Viņu noveda pilī, tas ir tiesas namā, un sasauca visu pulku. Un tie Viņam apvilka sarkanu mēteli, un kroni no ērkšķiem nopinuši Viņam lika uz galvu. Un tie iesāka Viņu sveicināt: “Sveiks, Jūdu ķēniņ!” Un sita Viņa galvu ar niedri un Viņu apspļaudīja, un ceļus locīja un Viņu pielūdza. Un kad tie Viņu bija apsmējuši, tad Viņam novilka sarkano mēteli un Viņam apvilka Viņa paša drēbes un Viņu izveda, ka Viņu krustā sistu.

Un tur virsraksts par Viņa vainu bija virsū uzrakstīts: TAS JŪDU ĶĒNIŅŠ.

Lai nu Kristus, Israēla ķēniņš, no krusta nokāpj, ka mēs redzam un ticam.” Un arī tie, kas līdz ar Viņu bija krustā sisti, Viņu apsmēja.

Tas būs liels un taps nosaukts Tā Visuaugstākā Dēls, un Dievs Tas Kungs Tam dos Viņa tēva Dāvida krēslu. Un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gals.”

Un notika tanī laikā, ka grāmatas no ķeizara Augusta tapa izsūtītas, ka visa pasaule taptu uzrakstīta. Un šī pirmā uzrakstīšana notika to brīdi, kad Kirenijus Sīrijā valdīja. Un visi nogāja, ka liktos pierakstīties, ikviens savā cilts pilsētā.

Piecpadsmitā ķeizara Tiberijus valdīšanas gadā, kad Pontius Pilāts bija zemes valdītājs Jūdejā un Hērodus valdnieks Galilejā un Filips, viņa brālis, valdnieks Iturejā un Trahonites tiesā un Lizanijs valdnieks Abilenē, Apakš augstiem priesteriem Annas un Kajafas, Dieva vārds notika uz Jāni, Zaharijas dēlu, tuksnesī.

Bet Hērodus, viens no četriem valdniekiem, no viņa pārmācīts Hērodijas, Filipa, sava brāļa, sievas dēļ, un visa ļauna dēļ, ko Hērodus bija darījis, Pie visa tā arī šo vēl darīja, ka Jāni ieslēdza cietumā.

Bet Hērodus, kas to ceturto zemes tiesu valdīja, dzirdēja visas lietas, kas caur Viņu notika, un nezināja, ko domāt, tāpēc ka citi runāja, ka Jānis no miroņiem esot augšām cēlies; Bet citi, ka Elija esot parādījies; bet citi, ka viens no tiem pirmajiem praviešiem esot augšām cēlies. Un Hērodus sacīja: “Es Jānim galvu esmu nocirtis, bet kas šis tāds, par ko es tādas lietas dzirdu?” Un tas meklēja, Viņu redzēt.

Tāpēc arī Dieva gudrība saka: Es sūtīšu pie tiem praviešus un apustuļus, un tie citus no tiem nokaus un citus izdzīs, Ka pie šās cilts visu praviešu asinis taptu meklētas, kas ir izlietas no pasaules iesākuma,

Jo kad tu ar savu pretinieku ej pie valdnieka, tad lūko uz ceļa ar viņu salīgt, ka tas tevi neved pie soģa, un soģis tevi nenodod bendēm, un bende tevi nemet cietumā.

Neviens kalps nevar kalpot diviem kungiem; jo tas vienu ienīdēs un otru mīlēs, jeb vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.”

Es jums saku: ikvienam, kam ir, tam taps dots: un no tā, kam nav, taps arī atņemts, kas tam ir. Tomēr šos manus ienaidniekus, kas negribēja, ka es pār tiem valdu, atvediet šurp un nokaujiet tos manā priekšā.”

Vai ir brīv, ķeizaram meslus dot, vai nē?” Bet Tas viņu viltību nomanīja un uz tiem sacīja: “Kam jūs Mani kārdinājāt? Rādiet Man šurp nomas naudu; kā ir šī zīme un virsraksts?” Un tie atbildēdami sacīja: “Ķeizara.” Un Viņš uz tiem sacīja: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.”

Bet pirms viss tas notiks, tie savas rokas jums pieliks un jūs vajās un nodos sinagogās un cietumos, un jūs vedīs priekš ķēniņiem un valdniekiem Mana Vārda dēļ.

Ka jums būs ēst un dzert pie Mana galda Manā Valstībā un sēdēt uz krēsliem, tiesāt divpadsmit Israēla ciltis.”

Bet vīri, kas Jēzu turēja, Viņu apmēdīja un sita. Un tie Viņu aizklāja un sita Viņam vaigā un Viņam vaicāja sacīdami: “Uzmini, pravietis būdams, kurš Tevi sitis?” Arī daudz citus vārdus tie uz Viņu sacīja, zaimodami. Un kad gaisma ausa, tad sapulcējās ļaužu vecaji un augstie priesteri un rakstu mācītāji, un tie To veda augšā priekš savas tiesas Un sacīja: “Ja Tu esi Kristus, tad saki mums.” Bet Viņš uz tiem sacīja: “Ja Es jums saku, tad jūs neticat;

Un iesāka Viņu apsūdzēt sacīdami: “Šo mēs atrodam, ka Viņš mūsu tautu sajauc un aizliedz ķeizaram nodokli dot sacīdams: Viņš esot Kristus, viens Ķēniņš.” Un Pilāts Viņam vaicāja sacīdams: “Vai Tu esi Jūdu ķēniņš?” Un Viņš atbildēdams uz to sacīja: “Tu to saki.” Bet Pilāts sacīja uz augstiem priesteriem un ļaudīm: “Es nekādas vainas neatrodu pie šā cilvēka.”

Un arī karavīri Viņu apmēdīja, piegāja un Viņam etiķi atnesa Un sacīja: “Ja Tu esi Jūdu ķēniņš, tad palīdzies pats Sev.” Un virsraksts pār Viņu bija rakstīts ar Grieķu, Romiešu un Ebreju rakstiem: ŠIS IR JŪDU ĶĒNIŅŠ.

Jo bauslība ir dota caur Mozu, žēlastība un patiesība ir notikusi caur Jēzu Kristu.

Natanaēls atbildēja un uz Viņu saka: “Rabbi, Tu esi Dieva Dēls, Tu esi Israēla Ķēniņš.”

Un tur viens cilvēks bija no farizejiem, vārdā Nikodēms, Jūdu virsnieks. Tas nāca pie Jēzus naktī un uz Viņu sacīja: “Rabbi, mēs zinām, ka Tu esi Mācītājs, no Dieva nācis; jo neviens nevar darīt tās brīnuma zīmes, ko Tu dari, ja Dievs nav ar to.” Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “Patiesi, Es tev saku, ja kas nav piedzimis no augšienes, tad tas Debesu valstību nevar redzēt.”

Un tāpēc Jūdi Jēzu ienīdēja un Viņu meklēja nokaut, ka Viņš to bija darījis sabatā.

Kad nu Jēzus manīja, ka tie gribēja nākt, Viņu tvert, lai par ķēniņu celtu, tad Viņš devās viens pats atkal uz kalnu.

Otrā dienā liels ļaužu pulks uz svētkiem nācis, dzirdēdams, ka Jēzus nākot uz Jeruzālemi, Ņēma zarus no palmu kokiem un izgāja Viņam pretī un kliedza: “Ozianna, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā, Israēla Ķēniņš.”

Tad Pilāts atkal iegāja tiesas namā un Jēzu aicināja un uz To sacīja: “Vai Tu esi Jūdu Ķēniņš?” Jēzus tam atbildēja: “Vai tu to runā pats no sevis? Jeb vai citi tev to par Mani sacījuši?” Pilāts atbildēja: “Vai es esmu Jūds? Tava tauta un augstie priesteri Tevi man nodevuši; ko Tu esi darījis?” Jēzus atbildēja: “Mana valstība nav no šīs pasaules; ja Mana valstība būtu no šīs pasaules, tad Mani kalpi par to kautos, ka Es tiem Jūdiem netaptu nodots. Bet nu Mana valstība nav no tejienes.” Tad Pilāts uz Viņu sacīja: “Tad Tu tomēr esi Ķēniņš?” Jēzus atbildēja: “Tu to saki, Es esmu Ķēniņš. Es tāpēc esmu dzimis un tāpēc pasaulē nācis, ka Man būs patiesību apliecināt. Ikviens, kas ir no patiesības, dzird Manu balsi.” Pilāts uz Viņu saka: “Kas ir patiesība?” Un to sacījis viņš atkal izgāja ārā pie tiem Jūdiem un uz tiem saka: “Es pie Tā nekādas vainas neatrodu. Bet jums ir ieradums, ka es jums vienu atlaižu uz Pashā. Vai jūs nu gribat, lai es jums atlaižu Jūdu Ķēniņu?”

Un sacīja: “Esi sveicināts, Tu Jūdu Ķēniņ!” un Viņam sita vaigā.

Kad nu Pilāts šo vārdu dzirdēja, tad viņš vēl vairāk bijās, Un atkal iegāja tiesas namā un saka uz Jēzu: “No kurienes Tu esi?” Un Jēzus viņam nekā neatbildēja. Tad Pilāts uz Viņu saka: “Vai Tu ar mani nerunā? Vai Tu nezini, ka man ir vara, Tevi krustā sist un vara, Tevi palaist?” Jēzus atbildēja: “Tev nebūtu nekādas varas pār Mani, ja tā tev nebūtu dota no augšienes. Tāpēc tam, kas Mani tev nodevis, ir lielākais grēks.” No tā brīža Pilāts meklēja viņu palaist. Bet Jūdi brēca un sacīja: “Ja tu Šo laidīsi vaļā, tad tu neesi ķeizara draugs. Jo kas pats ceļas par ķēniņu, tas ķeizaram pretinieks.”

Bet tā bija sataisāmā diena uz Pashā, ap sesto stundu. Un viņš uz Jūdiem saka: “Redziet, jūsu Ķēniņš!” Bet tie brēca: “Nost! nost! sit To krustā.” Pilāts uz tiem saka: “Vai man jūsu Ķēniņu būs sist krustā?” Tie augstie priesteri atbildēja: “Mums nav ķēniņa, tik vien ķeizars.”

Un Pilāts rakstīja virsrakstu un to lika krusta galā, un tur bija rakstīts: JĒZUS NO NACARETES, JŪDU ĶĒNIŅŠ. Šo virsrakstu daudz Jūdu lasīja, jo vieta, kur Jēzus tapa krustā sists bija tuvu pie pilsētas. Un tas bija rakstīts ebrejiski, grieķiski un latīniski. Tad Jūdu augstie priesteri uz Pilātu sacīja: “Neraksti: Jūdu Ķēniņš, bet ka Viņš sacījis: Es esmu Jūdu Ķēniņš.” Pilāts atbildēja: “Ko esmu rakstījis, to esmu rakstījis.”

Un viņus aicinājuši, tie viņiem pavēlēja, it nemaz nerunāt, nedz mācīt iekš Jēzus vārda. Bet Pēteris un Jānis atbildēdami uz tiem sacīja: “Spriežat paši, vai Dieva priekšā ir taisni, jums vairāk klausīt nekā Dievam? Jo mēs nevaram palikt nerunājuši par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši.” Bet tie vēl vairāk viņus apdraudēja un palaida un neatrada, kā tos sodīt, ļaužu dēļ, jo visi Dievu teica par to, kas bija noticis.

Un vaļā atlaisti tie nāca pie savējiem un pasludināja, ko augstie priesteri un vecaji uz tiem bija sacījuši. Un to dzirdējuši, tie vienprātīgi savu balsi pacēla uz Dievu un sacīja: “Kungs, Tu esi Tas Dievs, kas ir darījis debesi un zemi un jūru un visas lietas, kas tur iekšā, Kas caur Sava kalpa Dāvida muti esi sacījis: Kāpēc pagāni trako, un ļaudis domā uz nelietību? Ķēniņi virs zemes ir sacēlušies, un valdnieki sapulcējušies pret To Kungu un pret Viņa Svaidīto. Jo patiesi, tie ir sapulcējušies pret Tavu svēto bērnu Jēzu, ko Tu esi svaidījis, arī Hērodus un Pontius Pilāts līdz ar pagāniem un Israēla ļaudīm, To darīdami, ko Tava roka un Tavs padoms papriekš ir nolēmis, ka tam bija notikt. Tad nu, Kungs, skaties Tu uz viņu biedināšanu un dodi Saviem kalpiem Tavu Vārdu runāt ar visu drošību,

Bet augstais priesteris cēlās un visi, kas pie tā bija (saduceju biedrība), un tapa bardzības pilni, Un pielika apustuļiem rokas un tos iemeta pilsētas cietumā.

Bet Tā Kunga eņģelis naktī atvēra cietuma durvis un tos izveda un sacīja: “Ejat, un Dieva namā stāvēdami, runājiet uz tiem ļaudīm visus šās dzīvības vārdus.” Bet to dzirdējuši, tie iegāja it agri Dieva namā un mācīja. Bet augstais priesteris un tie, kas līdz ar viņu, nāca un sasauca augsto tiesu un visus Israēla bērnu vecajus un sūtīja uz cietumu, tos atvest. Bet sulaiņi tur nogājuši tos neatrada cietumā un atnākuši to pasludināja Sacīdami: “Mēs cietumu gan atradām it cieti aizslēgtu un sargus ārā stāvošus priekš durvīm, bet atvēruši mēs iekšā neatradām neviena.” Kad nu priesteris un Dieva nama virsnieks un augstie priesteri šos vārdus dzirdēja, tad tie par to iztrūcinājās, kas tas esot. Un tur viens nāca un tiem pasludināja sacīdams: “Redzi, tie vīri, ko jūs esat likuši cietumā, stāv Dieva namā un māca ļaudis.” Tad virsnieks ar sulaiņiem nogāja un tos atveda, bet ne ar varu, (jo tie bijās no ļaudīm, ka ar akmeņiem netaptu nomētāti). Un tos atveduši, tie tos stādīja augstās tiesas priekšā, un augstais priesteris tiem vaicāja Sacīdams: “Vai mēs pavēlēdami jums neesam pavēlējuši, nemācīt iekš šī Vārda? Un redzi, jūs ar savu mācību esat piepildījuši Jeruzālemi un gribat pār mums vest šī Cilvēka asinis.” Bet Pēteris un apustuļi atbildēja un sacīja: “Dievam būs vairāk klausīt nekā cilvēkiem.

Tad nu tie līksmodamies aizgāja no augstās tiesas, ka tie bija cienīgi turēti, Viņa Vārda dēļ kaunu ciest;

Un ap to pašu laiku ķēniņš Hērodus kādiem no tās draudzes pielika rokas, tiem ļaunu darīdams, Un nokāva ar zobenu Jēkabu, Jāņa brāli. Un redzēdams, ka tas Jūdu ļaudīm patika, viņš turklāt arī vēl Pēteri sagrāba, (bet bija Neraudzētās maizes dienas) Un sagrābis to lika cietumā, un to nodeva sešpadsmit karavīriem, kas pa četriem to sargāja, gribēdams viņu pēc Pashā ļaudīm vest priekšā. Tad nu Pēteris cietumā tapa sargāts; bet draudze bez mitēšanās lūdza Dievu par viņu.

Un kad Hērodus viņu gribēja priekšā vest, tanī pašā naktī Pēteris gulēja starp diviem karavīriem, ar divām ķēdēm saistīts, un sargi priekš durvīm sargāja cietumu. Un redzi, Tā Kunga eņģelis piestājās, un gaišums spīdēja tanī ēkā; un viņš piesita Pēterim pie sāniem un to uzmodināja sacīdams: “Celies drīz!” Un ķēdes nokrita no viņa rokām. Un eņģelis uz to sacīja: “Apjozies un apauj kājas!” Un tas tā darīja. Un viņš uz to sacīja: “Apmet savu mēteli un nāc man līdz.” Un tas iznācis viņam gāja līdz un nezināja to tiešām caur eņģeli notiekam; bet tam likās, ka redzot kādu parādīšanu. Un caur pirmo un otru vakti gājuši, tie nāca pie dzelzs vārtiem, kas iet uz pilsētu; tie paši no sevis tiem atdarījās; un izgājuši tie vienu ielu nostaigāja un tūdaļ eņģelis no tā atstājās. Un Pēteris atjēdzies sacīja: “Tagad es tiešām zinu, ka Tas Kungs Savu eņģeli ir sūtījis un mani izpestījis no Hērodus rokas un no visas Jūdu ļaužu gaidīšanas.” Un to nopratis viņš nāca pie Marijas nama, kas bija māte Jānim, kam pavārds Marks; tur daudz bija sapulcējušies Dievu lūgt. Un Pēterim pie vārtu durvīm klaudzinot, viena kalpone, ar vārdu Rode, nāca klausīties. Un Pētera balsi pazīdama, tā aiz prieka vārtus neatdarīja, bet ietecēja un pasludināja, ka Pēteris stāvot priekš vārtiem. Bet tie uz viņu sacīja: “Vai tu traka?” Bet viņa uz to pastāvēja, tā esot. Bet tie sacīja: “Tas ir viņa eņģelis.” Bet Pēteris joprojām klaudzināja; un atdarījuši tie viņu redzēja un iztrūkās. Bet viņš meta ar roku, lai būtu klusu, un tiem stāstīja, kā Tas Kungs viņu bija izvedis no cietuma. Un viņš sacīja: “Pasakiet to Jēkabam un brāļiem;” un viņš izgājis devās uz citu vietu.

Un kad gaisma ausa, tad karavīri gauži iztrūkās, kas gan ar Pēteri esot noticis. Bet kad Hērodus viņu bija meklējis un nebija atradis, tad viņš sargus priekš tiesas izvaicājis pavēlēja, tos novest (pie nāves); un viņš nogāja no Jūdu zemes uz Cezareju un tur mita.

Un Hērodus apņēmās karot pret Tirus un Sidonas ļaudīm; bet tie nāca vienprātīgi pie viņa, un pārrunājuši Blastu, kas bija uzraugs pār tā ķēniņa guļamo kambari, tie lūdza mieru, tāpēc ka viņu zeme savu uzturu ņēma no ķēniņa zemes. Un kādā noliktā dienā Hērodus aptērpās ar ķēniņa drēbēm un sēdēja uz goda krēsla un uz tiem runāja ļaužu priekšā. Un tie ļaudis uzkliedza: “Tā ir dieva un ne cilvēka balss.” Un tūdaļ Tā Kunga eņģelis viņu sita, tāpēc ka viņš Dievam godu nedeva. Un viņš no tārpiem tapa ēsts un nomira.

Un ļaužu pulks cēlās pret tiem, un virsnieki tiem noplēsa drēbes un pavēlēja, tos ar rīkstēm šaust. Un daudz sitienus tiem devuši, viņi tos iemeta cietumā, un cietuma sargam pavēlēja, tos cieti sargāt. Šis tādu pavēli dabūjis, tos iemeta dziļākā cietumā un viņu kājas apcietināja siekstā.

Un ap nakts vidu Pāvils un Sīlas Dievu lūdza un slavas dziesmas dziedāja, un tie, kas bija cietumā, uz viņiem klausījās. Tad piepeši liela zemes trīcēšana notika, tā ka cietuma pamati kustēja, un tūdaļ visas durvis atvērās, un visiem saites tapa vaļā. Un cietuma sargs uzmodies un cietuma durvis redzējis atvērtas, izvilka zobenu un gribēja sevi pašu nonāvēt, domādams, cietumniekus esam izbēgušus. Bet Pāvils ar stipru balsi brēca sacīdams: “Nedari sev ļauna, jo mēs visi esam šeitan.” Un viņš sveci prasījis, ieskrēja un drebēdams metās zemē priekš Pāvila un Sīlasa, Un tos izveda ārā un sacīja: “Kungi, ko man būs darīt, lai es mūžīgi dzīvoju?”

Kad nu gaisma bija aususi, tad virsnieki sūtīja sulaiņus, un lika sacīt: “Palaid šos cilvēkus.” Un cietuma sargs Pāvilam pasludināja šos vārdus: “Virsnieki sūtījuši, lai jūs atlaiž. Tad nu izejiet un staigājiet ar mieru.” Bet Pāvils uz tiem sacīja: “Tie mūs, Romiešu cilvēkus, netiesātus visiem redzot ir šautuši un cietumā iemetuši, un tagad tie mūs slepeni izmet? Tā ne; bet lai viņi paši nāk un mūs izved.” Un sulaiņi atsacīja šos vārdus virsniekiem: un tie bijās, dzirdēdami, tos esam Romiešus. Un nākuši viņi tos pārrunāja un tos izveda un lūdza, iziet no pilsētas. Un tie no cietuma izgājuši, nogāja pie Lidijas; un brāļus redzējuši, tie tos pamācīja un aizgāja.

Bet tos neatraduši, tie Jazonu un citus brāļus vilka pie pilsētas virsniekiem brēkdami: “Tie, kas visu pasauli ar dumpi pilda, tie arī šurp ir nākuši. Tos Jazons ir uzņēmis; un šie visi dara pret ķeizara pavēlēm sacīdami: citu esam ķēniņu — Jēzu.” Un tie iztrūcināja ļaudis un pilsētas virsniekus, kas to dzirdēja.

Un Viņš ir darījis, ka no vienām asinīm visas cilvēku tautas dzīvo pa visu zemes virsu, un ir nolicis papriekš nospriestus laikus un robežas, kur tiem būs dzīvot,

Tad virsnieks pavēlēja, viņu novest uz lēģeri, un sacīja, lai viņu ar sitieniem izvaicā, ka dabūtu zināt, kādēļ tie tā par viņu brēca. Un kad viņu ar siksnām piesēja, tad Pāvils sacīja uz kapteini, kas tur stāvēja: “Vai jums brīv, vienu Romieti un vēl bez tiesas šaust?” Un kapteinis to dzirdējis gāja un virsniekam to teica sacīdams: “Ko tu gribi darīt? Jo šis cilvēks ir Romietis.” Tad virsnieks piegāja un uz viņu sacīja: “Saki man, vai tu esi Romietis?” Un tas sacīja: “Esmu gan.” Un virsnieks atbildēja: “Es par lielu maksu šo pilsētnieka tiesu esmu iedabūjis.” Bet Pāvils sacīja: “Bet es tāds jau esmu piedzimis.” Un tūdaļ tie no viņa atkāpās, kas viņu gribēja izvaicāt. Un virsnieks bijās, ka dabūjis zināt, viņu esam Romieti, un ka viņu bija sējis. Bet kad otrā dienā to gribēja skaidri zināt, kādēļ viņš no Jūdiem apsūdzēts, tad viņš to atraisīja un pavēlēja, ka augstie priesteri un visa viņu augstā tiesa nāktu kopā, un Pāvilu novedis, viņš tiem to stādīja priekšā.

Un Pāvils, acis uz tiesu metis, sacīja: “Vīri, brāļi, es ar vislabāko sirdsapziņu, Dieva priekšā esmu dzīvojis līdz šai pašai dienai.” Bet tas augstais priesteris Ananija pavēlēja tiem, kas pie viņa stāvēja, viņam pa muti sist. Tad Pāvils uz to sacīja: “Dievs tevi sitīs, tu nobaltēta siena! Tu še sēdi, mani tiesāt pēc bauslības, un tu pavēli, mani sist pret bauslību!” Un tie, kas tur klāt stāvēja, sacīja: “Vai tu augsto Dieva priesteri lamā?” Un Pāvils sacīja: “Es nezināju, brāļi, viņu esam augsto priesteri, jo ir rakstīts: pret savu ļaužu virsnieku tev nebūs ļaunu runāt.”

Bet Pāvils zinādams, ka citi bija no saducejiem, citi no farizejiem, sauca augstās tiesas priekšā: “Vīri, brāļi, es esmu farizeja dēls, es topu tiesāts par cerību, ka miroņi augšām celsies.” Kad viņš to bija runājis, tad troksnis cēlās starp farizejiem un saducejiem, un tas pulks šķīrās. Jo saduceji saka: augšāmcelšanās neesot, un neesot nedz eņģeļa, nedz gara; bet farizeji visu to apliecina. Un tur liela brēkšana sākās, un rakstu mācītāji no farizeju puses cēlās un tiepās sacīdami: “Mēs pie šā cilvēka nekā ļauna neatrodam; un ja kāds gars ar viņu ir runājis, vai kāds eņģelis, tad lai nekarojam pret Dievu.” Bet kad troksnis vairojās, tad virsniekam rūpēja, ka Pāvils no tiem netaptu saplēsts, un viņš karavīriem pavēlēja noiet, to no viņu vidus izraut un novest uz lēģeri.

Un kad viņš pie tiem vairāk kā desmit dienas bija palicis, tad viņš nāca uz Cezareju un otrā dienā, uz soģa krēsla sēdēdams, viņš pavēlēja, Pāvilu atvest. Un kad tas bija atnācis, tad tie no Jeruzālemes nākušie Jūdi apkārt stāvēja, daudz un grūtas vainas pret Pāvilu nesdami, ko tie nevarēja pierādīt. Jo Pāvils aizstāvējās: “Es neko neesmu grēkojis, ne pret Jūdu bauslību, ne pret Dieva namu, ne pret ķeizaru.” Bet Fēsts gribēdams tiem Jūdiem pa prātam darīt, atbildēja un uz Pāvilu sacīja: “Vai tu gribi uz Jeruzālemi iet, lai es tevi tur tiesāju par šīm lietām?” Bet Pāvils sacīja: “Es stāvu priekš ķeizara soģa krēsla, tur man pienākas tapt tiesātam, Jūdiem es nekādu netaisnību neesmu darījis, kā arī tu jo labi zini. Bet ja es netaisnību esmu darījis un nāvi kaut kā pelnījis, tad es neliedzos mirt; bet ja tas nav nekas, par ko tie mani apsūdz, tad neviens pēc viņu patikšanas mani viņiem nevar nodot. Es ķeizaru piesaucu.” Tad Fēsts ar tiem runas kungiem sarunājies atbildēja: “Ķeizaru tu esi piesaucis, pie ķeizara tev būs noiet.”

Un šo strīdus lietu labi nesaprazdams, es sacīju: vai tas gribot uz Jeruzālemi iet un tur par šīm lietām likties tiesāties. Bet kad Pāvils prasīja, lai uz paša ķeizara spriedumu taptu sargāts; tad es pavēlēju to sargāt, tiekams es viņu pie ķeizara sūtīšu.”

Bet tas sacīja: “Es neesmu traks, viscienīgais Fēst, bet es runāju patiesīgus un prātīgus vārdus. Jo par šīm lietām ķēniņš zina, uz ko es arī droši runāju. Jo es neticu, ka kāda no šīm lietām viņam ir paslēpta; jo tas nav kaktā noticis. Vai tu, ķēniņ Agrippa, tiem praviešiem tici? Es zinu, ka tu tici!” Bet Agrippa sacīja uz Pāvilu: “Daudz netrūkst, tu mani pārrunā, ka es palieku par Kristus mācekli.” Bet Pāvils sacīja: “Es no Dieva vēlētos, lai trūkst maz vai daudz, ka ne vien tu, bet arī visi, kas mani šodien dzird, tādi top, kāds es esmu, bez šīm saitēm vien.” Un kad viņš to runāja, tad ķēniņš cēlās un zemes valdītājs un Berniķe un kas pie tiem sēdēja. Un aizgājuši tie runāja savā starpā sacīdami: “Šis cilvēks neko nedara, ar ko viņš nāvi vai saites pelna.” Un Agrippa sacīja uz Fēstu: “Šo cilvēku varētu palaist, kad tas ķeizaru nebūtu piesaucis.”

Jo šinī naktī man piestājās viens eņģelis no Tā Dieva, kam es piederu un kam es arī kalpoju, Sacīdams: “Nebīsties, Pāvil, tev būs nākt ķeizara priekšā, un redzi Dievs tev visus ir dāvinājis, kas līdz ar tevi ir laivā.”

Un kad mēs nācām uz Romu, tad kapteinis saistītos nodeva karavaldniekam, bet Pāvilam vaļa tapa dota, savrup palikt ar kādu karavīru, kas viņu sargāja. Un notikās pēc trim dienām, ka Pāvils Jūdu priekšniekus saaicināja. Un kad tie bija kopā sanākuši, viņš uz tiem sacīja: “Vīri, brāļi, es neko neesmu darījis ne pret šiem ļaudīm, ne pret tēvu ieradumiem un tomēr saistīts no Jeruzālemes esmu nodots Romiešu rokās. Tie izjautājuši gribēja mani atlaist, tādēļ ka nekādas nāves vainas pie manis nebija. Bet kad Jūdi pretī runāja, tad tapu spiests, ķeizaru piesaukt, tomēr ne tā, ka man būtu ko sūdzēt pret savu tautu.

Ikviens lai ir paklausīgs valdīšanām, kam vara; jo nekādas valdīšanas nav kā vien no Dieva, un kur valdīšanas ir, tur tās no Dieva ir ieceltas. Tad nu, kas valdīšanai turas pretī, tas turas pretī Dieva likumam. Bet kas pretī turas, tie dabūs savu sodu. Jo valdnieki nav bijājami labiem darbiem, bet ļauniem; ja tu negribi no valdīšanas bīties, tad dari labu, tad tev būs teikšana no viņas. Jo tā ir Dieva kalpone tev par labu; bet ja tu ļaunu dari, tad bīsties, jo tā zobenu nenes velti, jo tā ir Dieva kalpone, atriebēja ļaundarītājam par sodību. Tāpēc vajag paklausīt ne vien sodības dēļ bet arī sirdsapziņas dēļ. Tāpēc dodat arī meslus. Jo tie ir Dieva sulaiņi, šo savu amatu kopdami. Tad nu dodiet ikvienam, kas tam nākas: meslus, kam mesli nākas; muitu, kam muita nākas; bijāšanu, kam bijāšana nākas; godu, kam gods nākas.

Bet mēs sludinājam, kas gan gudrība pie tiem pilnīgiem, bet kas nav gudrība pie šīs pasaules, nedz pie šīs pasaules valdniekiem, kas iznīkst; Bet mēs sludinājam Dieva gudrību noslēpumā, to apslēpto, ko Dievs priekš pasaules laikiem ir nolēmis mums par godību. To neviens no šīs pasaules virsniekiem nav atzinis; jo, ja tie To būtu atzinuši, tad tie godības Kungu nebūtu krustā situši.

Viss man ir brīv, bet ne viss der. Viss man ir brīv, bet nekam es nepadošos.

Viss man ir brīv, bet ne viss der. Viss man ir brīv, bet ne viss der uztaisīšanai.

Pēc tam gals, kad Viņš nodos Valstību Dievam Tam Tēvam, kad Viņš iznīcinās visu valdību un visu varu un spēku. Jo Viņam pienākas valdīt, tiekams Viņš visus ienaidniekus būs licis Sev apakš kājām.

Tur nav ne Jūds, ne Grieķis, tur nav ne kalps, ne svabadnieks, tur nav ne vīrs, ne sieva, — jo jūs visi esat viens iekš Kristus Jēzus. Un ja jūs Kristum piederat, tad jūs esat Ābrahāma dzimums un pēc apsolīšanas mantinieki.

Bet ko raksts saka? Izmet kalponi un viņas dēlu; jo kalpones dēlam nebūs mantot ar svabadās dēlu. Tāpēc, brāļi, mēs neesam kalpones bērni, bet svabadās.

Tad nu pastāviet tai svabadībā, uz ko Kristus mūs ir atsvabinājis, un neliekaties atkal gūstīties kalpošanas jūgā.

Jo visa bauslība vienā vārdā top piepildīta, proti šinī; Tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu.

Bet Tā Gara auglis ir: mīlestība, līksmība, miers, pacietība, laipnība, labprātība, ticība, lēnprātība, sātība. Pret tādiem nav bauslība.

Pāri par ikkatru virsniecību un valdību un spēku un kundzību un ikkatru vārdu, kas top dēvēts ne vien šinī laikā bet arī nākamā. Un Tas ir padevis visas lietas apakš Viņa kājām, un Viņu visās lietās devis par galvu draudzei,

Ka jūs tanī laikā bijāt bez Kristus, šķirti no Israēla draudzes un svešinieki apsolīšanas derībām, bez cerības un bez Dieva pasaulē.

Tad nu jūs vairs neesat svešinieki un piedzīvotāji, bet līdzpavalstnieki ar svētiem un Dieva saime,

Jo mums nav cīnīšanās pret miesu un asinīm, bet pret valdībām un varām, pret pasaules valdītājiem šīs pasaules tumsībā, pret ļauniem gariem gaisā.

Tāpēc arī Dievs Viņu varen ir paaugstinājis un Viņam dāvinājis vārdu, kas iet pār visiem vārdiem; Ka Jēzus vārdā būs ceļus locīt visiem tiem, kas ir debesīs un virs zemes un apakš zemes, Un ikkatrai mēlei būs apliecināt, ka Jēzus Kristus ir Tas Kungs par godu Dievam, Tam Tēvam.

Bet mūsu dzīvošana ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām To Pestītāju, To Kungu Jēzu Kristu,

Jo iekš Viņa visas lietas ir radītas, kas debesīs un virs zemes, redzamās un neredzamās, lai gan troņi, lai gan kundzības, lai gan virsniecības, lai gan valdības, visas lietas ir radītas caur Viņu un uz Viņu.

Pielūkojiet, ka neviens jūs neaplaupa caur pasaules gudrību un tukšu viltību pēc cilvēku stāstīšanām, pēc pasaules likumu sākumiem un ne pēc Kristus.

Bet mēs zinām, ka bauslība ir laba, ja kas pēc tās pareizi turas, To zinādams, ka bauslība nav iecelta taisnam, bet netaisniem un pārgalvīgiem, bezdievīgiem un grēciniekiem, nesvētiem un negantiem, tēva un mātes kāvējiem, slepkavām, Mauciniekiem, tiem, kas pie vīriešiem guļ, cilvēku zagļiem, melkuļiem, tiem, kas nepatiesi zvēr, un ja vēl kas tai veselīgai Dieva mācībai ir pretim,

Bet Tam mūžīgam, neiznīcīgam Ķēniņam, Tam neredzamam vienīgam gudram Dievam lai ir gods un slava mūžīgi mūžam! Āmen.

Tad nu es pamācu pār visām lietām, lai notiek lūgšanas, piesaukšanas, aizlūgšanas, pateikšanās par visiem cilvēkiem, Par ķēniņiem un visiem, kas ir augstā kārtā, lai mēs mierīgi un klusi dzīvojam visā dievbijāšanā un godā.

Ko savā laikā parādīs Tas svētais un vienīgi varenais, Tas visu ķēniņu Ķēniņš un visu kungu Kungs,

Ja panesam, tad arī līdz valdīsim; ja mēs aizliedzam, tad Viņš arīdzan mūs aizliegs;

Atgādini tiem, lai tie valdībām un varām padodas, ir paklausīgi un uz ikvienu labu darbu gatavi, Lai nevienu nezaimo un nestrīdas, bet lai ir lēnīgi, lai visu laipnību parāda visiem cilvēkiem.

Bet par To Dēlu: Tavs goda krēsls, ak Dievs, paliek mūžīgi mūžam; Tavas valdīšanas scepteris ir taisns scepteris.

Bet visu, kas sacīts, saņemot vienā vārdā: mums ir tāds Augsts Priesteris, kas sēž pa labo roku Augstības goda krēslam debesīs, Svētumu kopējs un patiesās Dieva telts, ko Tas Kungs ir uzcēlis un ne cilvēks.

Un citi mēdīšanas un pātagas ir cietuši un arī saites un cietumu, Ar akmeņiem ir nomētāti, ar zāģiem sagriezti, sadedzināti, caur zobenu nomaitāti, avju un kazu ādās viņi apkārt gājuši, atstāti, mocīti, bēdināti; (Kuru pasaule nebija vērta) tuksnešos maldījušies un kalnos un alās un zemes bedrēs.

Paklausāt saviem vadītājiem un esat viņiem padevīgi; jo tie ir nomodā par jūsu dvēselēm, kā tādi, kam būs atbildēšanu dot, lai tie to dara ar prieku un ne nopūzdamies, jo tas jums nebūtu labi.

Bet jūs esat izredzēta tauta, ķēniņu priesterība, svēta cilts, Dieva īpaši ļaudis; ka jums būs pasludināt Tā tikumus, kas jūs aicinājis no tumsības pie Savas brīnišķās gaismas,

Mīļie, es jūs pamācu kā piemājotājus un svešiniekus, ka jums būs noturēties no miesīgām kārībām, kas pret dvēseli karo, Un ka jūs dzīvojiet godīgi starp pagāniem, lai kurās lietās tie jūs aprunā kā ļaundarītājus, tie labo darbu dēļ, ko tie pie jums redz, Dievu pagodina piemeklēšanas dienā. Tad esiet ikvienai cilvēku kārtībai paklausīgi Tā Kunga dēļ: gan ķēniņam, kā tādam, kas pār visiem ir iecelts, Gan valdniekiem, kā tādiem, kas no viņa ir sūtīti par atriebšanu ļaundarītājiem, bet par slavu laba darītājiem. Jo tāds ir Dieva prāts, ka jūs labu darīdami, muti aizbāžat neprātīgu cilvēku nezināšanai, Kā svabadnieki, un ne tā kā jums svabadība būtu par ļaunuma apsegu, bet tā kā Dieva kalpi. Turiet visus godā; mīlējiet brāļu draudzību; bīstaties Dievu, godājiet ķēniņu. Jūs kalpi, esiet paklausīgi kungiem iekš visas bijāšanas, ne vien labiem un lēniem, bet arī bargiem.

Un tās pilsētas Sodomu un Gomoru pelnos likdams caur izdeldēšanu nosodījis un iecēlis par priekšzīmi tiem, kas bezdievīgi dzīvos; Un ir izrāvis taisno Latu, kas caur šo neganto cilvēku nešķīsto dzīvošanu bija grūtumu cietis, (Jo šis taisnais cilvēks viņu starpā mājodams savā taisnā dvēselē ir mocījies dienu no dienas, redzēdams un dzirdēdams viņu negantos darbus):

Bet visvairāk tos, kas staigā pēc miesas iekš nešķīstām kārībām un Dievišķo varu nicina, kas ir droši, patgalvīgi, un kam nav bail zaimot godā celtos; Lai gan eņģeļi, spēkā un varā lielāki būdami, nenes Tā Kunga priekšā tiesu pret tiem, zaimodami.

Ikviens, kas grēku dara, tas dara arī netaisnību, un grēks ir netaisnība.

Tāpat arī šie sapņotāji apgāna miesu un nicina virsības un zaimo augstības.

Jānis septiņām Dieva draudzēm, kas ir Āzijā: žēlastība lai ir jums un miers no Tā, kas ir un kas bijis un kas nāk; un no septiņiem gariem, kas ir Viņa goda krēsla priekšā; Un no Jēzus Kristus, kas ir Tas uzticīgais liecinieks, Tas pirmdzimtais no mirušiem un Tas valdītājs pār ķēniņiem virs zemes; kas mūs ir mīlējis un mūs mazgājis no mūsu grēkiem ar Savām asinīm, Un mūs darījis par ķēniņiem un priesteriem Savam Dievam un Tēvam: Viņam lai ir gods un vara mūžīgi mūžam! Āmen.

Kas uzvar, tam Es došu sēdēt ar Mani uz Mana goda krēsla, tā kā Es esmu uzvarējis un sēdies ar Savu Tēvu uz Viņa goda krēsla.

Un tūdaļ es biju garā, un redzi, tur goda krēsls bija celts debesīs, un tur Viens sēdēja uz goda krēsla. Un ģīmis Tam, kas tur sēdēja, bija līdzīgs jaspis un sardis akmenim; un visapkārt goda krēslam bija varavīksne, kas izskatījās tā kā smaragds. Un visapkārt ap goda krēslu bija divdesmit četri krēsli, un uz tiem krēsliem es redzēju divdesmit četrus vecajus sēžam, apģērbtus baltām drēbēm, un tiem bija zelta kroņi uz galvām. Un no goda krēsla iziet zibeņi, pērkoni un balsis; un tur bija septiņi degoši eļļas lukturi, kas goda krēsla priekšā deg; tie ir septiņi Dieva gari. Un goda krēsla priekšā bija tā kā stikla jūra, kristālam līdzīga, un goda krēsla vidū un visapkārt ap goda krēslu četri dzīvi radījumi, pilni ar acīm priekšā un aizmugurē.

Un kad tie dzīvie godu un slavu un pateikšanu dod Tam, kas sēž uz goda krēsla, kas dzīvo mūžīgi mūžam, Tad divdesmit četri vecaji nometās zemē priekš Tā, kas sēž uz goda krēsla, un pielūdz To, kas dzīvo mūžīgi mūžam, un met savus kroņus goda krēsla priekšā sacīdami:

Un mūs esi darījis par ķēniņiem un priesteriem mūsu Dievam, un mēs valdīsim virs zemes. Un es redzēju un dzirdēju daudz eņģeļu balsis visapkārt ap goda krēslu un ap dzīviem un vecajiem; un viņu pulks bija desmit tūkstoš reiz desmit tūkstoši un tūkstoš reiz tūkstoši. Tie sacīja ar stipru balsi: Tas Jērs, kas tapa nokauts, ir cienīgs, ņemt spēku un bagātību un gudrību un stiprumu un slavu un godu un pateicību. Un visus radījumus, kas ir debesīs un virs zemes un zemes apakšā, un kas ir jūrā, un visus, kas tur ir iekšā, es dzirdēju sakām: Tam, kas sēž uz goda krēsla, un Tam Jēram lai ir pateicība un slava un gods un vara mūžīgi mūžam!

Pēc tam es redzēju, un raugi, liels pulks, ko neviens nevarēja izskaitīt, no visādām tautām un ciltīm un ļaudīm un valodām stāvēja priekš goda krēsla un priekš Tā Jēra, apģērbti baltām garām drēbēm un palmu zari viņu rokās, Un sauca ar stipru balsi un sacīja: pestīšana pieder mūsu Dievam, kas sēž uz goda krēsla, un Tam Jēram. Un visi eņģeļi stāvēja visapkārt ap goda krēslu un ap vecajiem un četriem dzīviem un metās priekš goda krēsla zemē uz savu vaigu un pielūdza Dievu,

Tādēļ tie ir Dieva goda krēsla priekšā un Viņam kalpo dienām un naktīm Viņa namā, un kas sēž uz goda krēsla, Tas tos apēnos.

Un septītais eņģelis bazūnēja, un stipras balsis cēlās debesīs sacīdamas: pasaules valstis ir kļuvušas mūsu Kungam un Viņa Kristum, un Tas valdīs mūžīgi mūžam. Un divdesmit četri vecaji, kas sēž Dieva priekšā uz saviem goda krēsliem, krita uz savu vaigu un pielūdza Dievu, Sacīdami: mēs Tev pateicamies, Kungs Dievs, Visuvaldītājs, kas ir un kas bijis un kas nāk, ka Tu Savu lielo spēku esi ņēmis un Savu valdību uzcēlis. Un tautas ir iedusmojušās, un Tava dusmība ir nākusi un mirušo laiks, ka tie top sodīti, un ka alga top dota Taviem kalpiem, praviešiem, un svētiem un tiem, kas Tavu Vārdu bīstas, maziem un lieliem; un ka tie top samaitāti, kas zemi maitāja.

Un es stāvēju uz jūras smiltīm. Un es redzēju zvēru izkāpjam no jūras, tam bija septiņas galvas un desmit ragi, un uz viņa ragiem desmit ķēniņa kroņi, un uz viņa galvām bija zaimošanas vārdi. Un zvērs, ko es redzēju, bija leopardam līdzīgs, un viņa kājas kā lāča kājas, un viņa mute kā lauvas mute; un pūķis tam deva savu spēku un savu goda krēslu un lielu varu.

Un cits eņģelis, otrs, nāca pakaļ sacīdams: kritusi, kritusi Bābele, tā lielā pilsēta, tāpēc ka tā visas tautas dzirdinājusi ar savas maucības dusmu vīnu.

Un lielā pilsēta dalījās trijās daļās, un pagānu pilsētas sagruva. Un lielā Bābele tapa pieminēta Dieva priekšā, ka tai taptu dots Viņa dusmības un bardzības vīna biķeris. Un visas salas bēga, un kalni netapa atrasti.

Un viens no septiņiem eņģeļiem, kam septiņi kausi bija, nāca un ar mani runāja, uz mani sacīdams: nāc šurp, es tev rādīšu lielās maukas sodību, kas sēž pie lieliem ūdeņiem; Ar to ir maukojuši ķēniņi virs zemes un tie, kas virs zemes dzīvo, ir piedzērušies no viņas maucības vīna.

Še prāts ar gudrību! Tās septiņas galvas ir septiņi kalni, uz kuriem sieva sēž, Un ir septiņi ķēniņi. Pieci ir krituši, un viens ir, un tas otrais vēl nav nācis, un kad tas nāks, tad tam būs palikt mazu brīdi. Un zvērs, kas bija un nav, pats ir astotais, un ir no tiem septiņiem un iet bojā. Un desmit ragi, ko tu esi redzējis, ir desmit ķēniņi, kas valstību vēl nav dabūjuši; bet tā kā ķēniņi tie varu dabū uz vienu stundu ar zvēru. Šiem ir vienāds prāts, un tie savu spēku un varu nodos zvēram.

Šie karos ar To Jēru, un Tas Jērs tos uzvarēs, jo Tas ir kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš, — un tie, kas līdz ar Viņu, aicinātie, izredzētie un ticīgie. Un viņš uz mani saka: ūdeņi, ko tu esi redzējis, kur mauka sēž, ir ļaudis un ļaužu pulki un tautas un valodas. Un desmit ragi, ko tu esi redzējis uz zvēra, šie mauku nīdēs un viņu darīs tukšu un kailu un viņas miesu ēdīs un viņu sadedzinās ar uguni. Jo Dievs tiem sirdī devis, darīt Viņa prātu un darīt vienādā prātā un savu valstību dot zvēram, tiekams Dieva vārdi taps piepildīti. Un sieva, ko tu esi redzējis, ir lielā pilsēta, kam ir valdība pār ķēniņiem virs zemes.

Un tas sauca spēcīgi ar stipru balsi sacīdams: kritusi, kritusi lielā Bābele, un palikusi velniem par mājas vietu un visiem nešķīstiem gariem par cietumu un visiem nešķīstiem un negantiem putniem par cietumu. Jo no viņas maucības dusmu vīna visas tautas ir dzērušas, un ķēniņi virs zemes ar viņu ir maukojuši, un tirgotāji virs zemes ir bagāti tapuši no viņas varenā kāruma.

Un viņu apraudās un nožēlos ķēniņi virs zemes, kas ar viņu maucībā un kārumā dzīvojuši, kad tie redzēs dūmus no viņas degšanas. Tie stāvēs no tālienes aiz bailēm no viņas mokām un sacīs: vai, vai! lielā pilsēta Bābele! stiprā pilsēta! Jo tava sodība ir nākusi vienā stundā.

Un viens spēcīgs eņģelis pacēla akmeni, tā kā lielu dzirnu akmeni, un to iemeta jūrā sacīdams: tāpat lielā pilsēta Bābele ar mešanu taps mesta un vairs netaps atrasta.

Un no Viņa mutes iziet ass zobens, ar to sist pagānus; un Viņš tos ganīs ar dzelzs rīksti, un Viņš min Dieva, Tā Visuvarenā, bargās dusmības vīna spaidu.

Un uz drēbēm un uz sāniem viņam ir vārds rakstīts: ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs!

Un es redzēju vienu eņģeli saulē stāvam, un tas sauca ar stipru balsi sacīdams uz visiem putniem, kas debess vidū skrien: nāciet un sapulcinājaties uz lielo Dieva mielastu, Ka jūs ēdat ķēniņu miesas, virsnieku miesas un vareno miesas un zirgu miesas un jājēju, kas uz tiem sēž, un visu svabadu un kalpu un mazu un lielu miesas. Un es redzēju zvēru un ķēniņus virs zemes, un viņu sapulcinātos karaspēkus karojam pret To, kas uz zirga sēdēja, un pret Viņa kara spēku.

Svētīgs un svēts, kam ir daļa pie pirmās augšāmcelšanās! Par šiem otrai nāvei varas nav, bet tie būs Dieva un Kristus priesteri un valdīs līdz ar Viņu tūkstoš gadus.

Un es redzēju lielu baltu godības krēslu un To, kas uz tā sēdēja, no Viņa vaiga zeme un debess bēga, un vieta tiem netapa atrasta. Un es redzēju mirušos, mazos un lielos stāvam Dieva priekšā, un grāmatas tapa atvērtas; un cita grāmata tapa atvērta, kas ir dzīvības grāmata. Un mirušie tapa tiesāti pēc rakstiem grāmatās, pēc viņu darbiem. Un jūra deva mirušos, kas iekš tās bija, un nāve un elle deva mirušos, kas iekš tām bija, un ikviens tapa tiesāts pēc saviem darbiem.

Un kas uz godības krēsla sēdēja, sacīja: redzi, visu Es daru jaunu. Un Viņš uz mani saka: raksti! Jo šie vārdi ir uzticami un patiesīgi. Un Viņš uz mani sacīja: tas ir noticis. Es esmu Alfa un Omega, Iesākums un Gals. Es iztvīkušam došu no dzīvības ūdens avota bez maksas.

Un viņš man rādīja dzīvības ūdens upi, skaidru kā kristālu, iztekam no Dieva un Tā Jēra godības krēsla. Viņas ielas vidū un pa abējām upes pusēm bija dzīvības koks, kas nesa divpadsmit reiz augļus, ikvienā mēnesī savu augli, un koka lapas ir tautām par dziedināšanu. Un nekāda nolādēta vairs nebūs, un Dieva un Tā Jēra godības krēsls būs tur iekšā, un Viņa kalpi Viņam kalpos Un redzēs Viņa vaigu, un Viņa Vārds būs pie viņu pieres. Un tur nakts nebūs, un tiem nevajadzēs nedz uguns nedz saules gaišuma; jo Tas Kungs Dievs tos apgaismo. Un tie valdīs mūžīgi mūžam.