12 – Seksuāla netikumība

Tādēļ vīrs atstās savu tēvu un savu māti un pieķersies pie savas sievas, un tie būs viena miesa.

Un Tas Kungs sacīja: liela brēkšana ir par Sodomu un Gomoru, un viņu grēki ļoti grūti. Tad nu Es noiešu un lūkošu, vai tie visnotaļ ir darījuši pēc tās brēkšanas, kas Manā priekšā nākusi, vai ne; to Es gribu zināt. Un tie vīri griezās no turienes un gāja uz Sodomu; bet Ābrahāms stāvēja vēl Tā Kunga priekšā. Un Ābrahāms piegāja un sacīja: vai Tu samaitāsi taisno ar bezdievīgo? Varbūt, ka piecdesmit taisni tai pilsētā, vai Tu tos samaitāsi un to vietu nežēlosi to piecdesmit taisno dēļ, kas viņu starpā? Ne mūžam Tu tā nedarīsi, nonāvēdams taisno līdz ar bezdievīgo, ka taisnais būtu tā kā bezdievīgais; ne mūžam! — vai visas pasaules soģis nedarīs taisni? Tad Tas Kungs sacīja: ja Es Sodomas pilsētā atradīšu piecdesmit taisnus, tad Es žēlošu visu to vietu viņu labad. Un Ābrahāms atbildēja un sacīja: redzi jel, es esmu iedrošinājies ar To Kungu runāt, jebšu es esmu pīšļi un pelni. Ja tur piecu trūktu no tiem piecdesmit taisniem, vai šo piecu dēļ Tu samaitātu visu to pilsētu? Un Viņš sacīja: Es to nesamaitāšu, ja tur atradīšu četrdesmit un piecus. Tad tas joprojām runāja uz Viņu un sacīja: ja tur atrastos četrdesmit? Un Viņš sacīja: Es nekā nedarīšu to četrdesmit labad. Un tas sacīja: neapskaities, Kungs, lūdzams, ka es vēl runāju: ja tur atrastos trīsdesmit? Un Viņš sacīja: Es to nedarīšu, ja atradīšu trīsdesmit. Un tas sacīja: redzi jel, es esmu iedrošinājies uz To Kungu runāt: ja tur atrastos divdesmit? Un Viņš sacīja: Es nesamaitāšu to divdesmit labad. Un tas sacīja: neapskaities, Kungs, lūdzams, ka es vēl vienreiz runāju, — ja tur atrastos desmit? Un Viņš sacīja: Es nesamaitāšu to desmit labad.

Un tie divi eņģeļi vakarā nonāca Sodomā, un Lats sēdēja Sodomas vārtos. Un tos ieraudzījis Lats cēlās un gāja tiem pretī un nometās uz savu vaigu pie zemes Un sacīja: redzi, mani kungi, ņemiet lūdzami mājas vietu pie sava kalpa un palieciet šo nakti un mazgājiet savas kājas; tad rītā cēlušies varat iet savu ceļu. Un tie sacīja: nē, bet mēs gribam palikt pa nakti uz ielas. Bet viņš tos lūgdams lūdza, lai tie pie viņa mājotu; un tie iegāja viņa namā, un viņš tiem taisīja mielastu, cepdams neraudzētas karašas, un tie ēda. Pirms ne kā tie apgūlās, Sodomas pilsētas ļaudis apstāja to namu, jauni un veci, viss tas pulks no visām malām, Un aicināja Latu un sacīja uz to: kur tie vīri, kas šo nakti pie tevis nākuši? Izved tos pie mums ārā, ka tos atzīstam. Tad Lats izgāja pie tiem ārā priekš durvīm, un aizslēdza durvis aiz sevis un sacīja: Brāļi, nedariet jel tādu grēku. Redziet, man ir divas meitas, kas nav atzinušas vīra, tās izvedīšu pie jums, un dariet ar tām, kā patīk, — tikai šiem vīriem nedariet nekā, jo tāpēc tie nākuši mana jumta pavēnī. Tad tie sacīja: atkāpies nost! Un tie sacīja: šis viens ir atnācis kā svešinieks un grib valdīt? Nu tev vairāk ļauna darīsim nekā viņiem. Un mākdamies tie mācās virsū tam vīram, Latam, un nāca durvis uzlauzt. Bet tie vīri izstiepa ārā savu roku un ierāva Latu pie sevis namā un aizslēdza durvis, Un apstulboja tos ļaudis priekš nama durvīm, mazos un lielos, tā ka tie piekusa pēc durvīm grābstīdamies.

Tad tie vīri sacīja uz Latu: vai tev še vēl kāds znots vai dēli vai meitas vai cits kāds, kas tev pieder šai pilsētā, — izved tos no šās vietas. Jo mēs samaitāsim šo vietu, tāpēc ka tā brēkšana par viņu ir liela Tā Kunga priekšā, un Tas Kungs mūs ir sūtījis to samaitāt. Un Lats izgāja un runāja uz saviem znotiem, kas viņa meitas gribēja apņemt, un sacīja: ceļaties un ejat ārā no šās vietas, jo Tas Kungs samaitās šo pilsētu. Bet tiem znotiem viņš izlikās tā kā smieklus runājot. Un kad gaisma ausa, tad tie eņģeļi Latu skubināja sacīdami: celies, ņem savu sievu un savas divas meitas, kas tev ir, ka tu neietu bojā šīs pilsētas noziegumā. Bet viņš kavējās; un tie vīri satvēra viņa roku un viņa sievas roku un viņa divēju meitu roku, tāpēc ka Tas Kungs viņu žēloja, un tie to izveda un to palaida ārpus pilsētas. Un kad tie tos bija izveduši ārā, tad viņš sacīja: Izglāb jel savu dzīvību, neskaties atpakaļ un nestāvi nekur šinī klajumā; glābies kalnā, ka neej bojā.

Un Tas Kungs lika līt sēram un ugunij uz Sodomu un Gomoru no Tā Kunga, no debesīm.

Un viņa sieva skatījās atpakaļ un palika par sālsstabu.

Bet Dievs nāca pie Abimeleha sapnī nakts laikā un uz to sacīja: redzi, tev jāmirst tās sievas dēļ, ko tu esi ņēmis, jo tā ir laulāta sieva.

Un Šehems, Hivieša Hamora, tā zemes valdnieka, dēls to ieraudzīja un to ņēma un pie tās gulēja un to piegulēja.

Un Jēkaba dēli nāca no lauka, un kad tie to dzirdēja, tad tas tiem vīriem sāpēja un tie apskaitās ļoti, tāpēc ka tas ģeķību bija darījis iekš Israēla, gulēdams pie Jēkaba meitas, un tā nebija darīt.

Un nokāva arī Hamoru un Šehemu, viņa dēlu, ar zobena asmeni, un ņēma Dinu no Šehema nama un aizgāja. Tad Jēkaba dēli uzbruka tiem nokautiem un aplaupīja to pilsētu, tāpēc ka tie viņu māsu bija apsmējuši.

Un tie sacīja: vai tad viņam bija mūsu māsai darīt tā kā maukai?

Un Jūda to redzēja un šķita, to esam mauku, tāpēc ka tā savu vaigu bija apsegusi. Un noklīda pie tās ceļmalā un sacīja: nāc jel, laid man pie tevis ieiet; jo viņš nezināja, to savu vedeklu esam. Un tā sacīja: ko tu man dosi, ja tu pie manis ieiesi? Un tas sacīja: es tev sūtīšu vienu āzi no ganāmpulka. Un tā sacīja: tad dod man ķīlas, tiekams tu to sūti. Tad tas sacīja: kas tās tādas ķīlas, ko man tev būs dot? Un tā atbildēja: tavs aizspiežamais gredzens un tava virkne un tava niedre, kas tavā rokā. Un tas viņai to deva un iegāja pie tās; un tā tapa grūta no viņa. Un tā cēlās un aizgāja un nolika to apsegu un apvilka savas atraitņu drēbes. Un Jūda sūtīja to āzi caur savu draugu, to Adulamnieku, atņemt tās ķīlas no tās sievas rokas; bet tas to neatrada. Tad tas vaicāja tās vietas ļaudis sacīdams: kur ir tā mauka, kas Enaimā uz ceļa sēdējusi? Un tie sacīja: še maukas nav bijis. Un tas atgriezās pie Jūdas un sacīja: es to neesmu atradis, un tās vietas ļaudis arīdzan saka: še maukas nav bijis. Tad Jūda sacīja: lai tā to sev patur, ka netopam kaunā; redzi, es šo āzi esmu sūtījis, un tu viņas neesi atradis. Un notikās pēc kādiem trim mēnešiem, tad Jūdam tapa vēstīts un sacīts: Tamāre, tava vedekla, maucību dzinusi, un redzi, tā ir arī grūta no maukošanas. Tad Jūda sacīja: izvediet to ārā, ka tā top sadedzināta. Kad nu tā tapa izvesta, tad tā sūtīja pie sava tēvoča un sacīja: no tā vīra, kam šās lietas pieder, es esmu grūta; un tā sacīja: vai pazīsti jel, — kam tas aizspiežamais gredzens un šī virkne un šī niedre pieder? Un Jūda tās pazina un sacīja: tā sieva ir taisnāka nekā es, tāpēc ka es viņu savam dēlam Šelum neesmu devis. Un viņš to vairs neatzina.

Un notikās pēc šīm lietām, ka viņa kunga sieva savas acis uzmeta uz Jāzepu un sacīja: guli pie manis. Bet viņš liedzās un sacīja uz sava kunga sievu: redzi, mans kungs negādā par neko, kas ir namā, un visu, kas viņam pieder, viņš ir devis manā rokā. Neviens šinī namā nav lielāks pār mani, un viņš man neko nav aizliedzis, bez vien tevi, tāpēc ka tu esi viņa sieva; kā tad lai es tādu lielu ļaunumu daru un pret Dievu grēkoju? Un kad viņa ikdienas to uz Jāzepu runāja, un tas viņai nepaklausīja, ka pie viņas būtu gulējis un ap viņu bijis, Tad notikās kādā dienā Jāzepam namā nākot savu darbu padarīt, un no nama ļaudīm nevienam mājās neesot, Ka tā viņu sagrāba pie drēbēm un sacīja: guli pie manis. Bet tas pameta savas drēbes viņas rokā un izbēga un izgāja ārā.

Kad nu tā redzēja, ka tas savas drēbes viņas rokā bija pametis un izbēdzis ārā, Tad tā sasauca savu saimi un runāja uz tiem un sacīja: raugāt, viņš to Ebreju vīru pie mums ir atvedis mūs apsmiet; tas nāca pie manis gulēt un es brēcu skaļā balsī. Un kad tas dzirdēja, ka es savu balsi pacēlu un brēcu, tad tas pameta savas drēbes pie manis un aizbēga un izmuka ārā. Un tā lika viņa drēbes sev līdzās, kamēr viņas kungs pārnāca mājā; tad tā uz viņu runāja pēc šiem vārdiem Un sacīja: tas Ebreju kalps, ko tu mums esi atvedis, nāca pie manis, mani apsmiet. Un kad es savu balsi pacēlu un brēcu, tad tas pameta savas drēbes pie manis un izbēga ārā. Un kad viņa kungs dzirdēja savas sievas vārdus, kā tā uz viņu bija runājusi sacīdama: tā un tā man tavs kalps darījis, tad viņa kungs apskaitās ļoti. Un Jāzepa kungs to ņēma un to ielika cietuma namā, tanī vietā, kur ķēniņa cietuma ļaudis tapa apsargāti; un viņš bija tur cietuma namā.

Tev nebūs laulību pārkāpt.

Tev nebūs iekārot sava tuvākā namu. Tev nebūs iekārot sava tuvākā sievu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa vērsi, nedz viņa ēzeli, nedz kaut ko, kas tavam tuvākam pieder.

Visiem, kas ar kādu lopu jaucās, būs tapt nokautiem.

Nevienam nebūs pieiet pie sava asinsrada, kaunumu atsegt; — Es esmu Tas Kungs. Sava tēva kaunumu un savas mātes kaunumu tev nebūs atsegt; tā ir tava māte, viņas kaunumu tev nebūs atsegt. Sava tēva sievas kaunumu tev nebūs atsegt; — tas ir tava tēva kaunums. Savas māsas, sava tēva meitas vai savas mātes meitas kaunumu, vai tā mājā vai ārā dzimusi, tev nebūs atsegt. Sava dēla meitas vai savas meitas meitas kaunumu tev nebūs atsegt; — jo tas ir tavs kaunums. Sava tēva sievas meitas kaunumu, kas tavam tēvam dzimusi, (tā ir tava māsa) tev nebūs atsegt. Sava tēva māsas kaunumu tev nebūs atsegt, tā ir: tava tēva asins radiniece. Savas mātes māsas kaunumu tev nebūs atsegt, jo tā ir tavas mātes asins radiniece. Sava tēva brāļa kaunumu tev nebūs atsegt, viņas sievu tev nebūs aizskart, — tā ir tava tēva brāļa sieva. Savas vedeklas kaunumu tev nebūs atsegt, tā ir tava dēla sieva, — tev nebūs atsegt viņas kaunumu. Sava brāļa sievas kaunumu tev nebūs atsegt, — tas ir tava brāļa kaunums, Kādas sievas un viņas meitas kaunumu tev nebūs atsegt, nedz viņas dēla meitu nedz viņas meitas meitu tev nebūs ņemt, viņas kaunumu atsegt: tās ir asins radinieces, tā ir negantība, Tev arī nebūs ņemt sievu pie viņas māsas, kas tev jau ir, viņas kaunumu atsegt šai par riebšanu, kamēr šī dzīvo.

Tev arī nebūs sievu aizskart, kamēr viņas sārņu laiks ir, viņas kaunumu atsegt. Tev arī nebūs piegulēt sava tuvākā sievu, ar viņu apgānīdamies. Un no sava dzimuma tev nebūs dot, ka tas Moloham top sadedzināts, ka tu sava Dieva vārdu nepulgo; — Es esmu Tas Kungs. Pie vīrieša tev nebūs gulēt, tā kā pie sievas, — tā ir negantība. Tev arī nebūs jaukties ar nekādu lopu, ar viņu apgānīdamies; arī nekādai sievai ar nekādu lopu nebūs apieties, ar to sagānīdamās; tā ir neganta sajaukšanās.

Tev nebūs sagānīt savu meitu, viņu pie maucības turot, lai zeme nedzen maucību, un lai zeme nepildās ar negantību.

Un kad kāds vīrs laulību pārkāpj ar cita sievu, kad viņš laulību pārkāpj ar sava tuvākā sievu, tam būs tikt nokautam, gan tam pārkāpējam, gan tai pārkāpējai. Un tas vīrs, kas guļ pie sava tēva sievas, tas atsedz sava tēva kaunumu, — tos abus būs nokaut; lai viņu asinis uz tiem paliek. Un ja kāds vīrs guļ pie savas vedeklas, tos abus būs nokaut; tie darījuši negantu nešķīstību; lai viņu asinis uz tiem paliek. Un ja vīrs guļ pie vīra kā pie sievas, tie abi ir darījuši negantību; tos būs nokaut; lai viņu asinis uz tiem paliek. Un ja kāds vīrs ņem sievu un viņas māti, tā ir negantība; viņu līdz ar tām būs ar uguni sadedzināt, lai nav negantība jūsu starpā. Un ja kāds vīrs guļ pie lopa, to būs nokaut, un jums arī to lopu būs nokaut. Tāpat arīdzan, ja sieva nāk pie lopa, ar viņu sajaukdamās, tad jums būs nokaut to sievu un to lopu, tiem jāmirst; lai viņu asinis uz tiem paliek.

Un ja kāds vīrs ņem savu māsu, sava tēva meitu vai savas mātes meitu, un tas lūko viņas kaunumu, un tā lūko viņa kaunumu, tā ir bezkaunība, — tāpēc tiem būs tikt izdeldētiem no savu ļaužu bērnu acīm; viņš ir atsedzis savas māsas kaunumu, tam būs nest savu noziegumu. Un ja vīrs guļ pie kādas sievas, kurai ir uz drānām, un atsedz viņas kaunumu un atdara viņas avotu, un šī atsedz savu asins avotu, tad tiem abiem būs tapt izdeldētiem no saviem ļaudīm. Savas mātes māsas un sava tēva māsas kaunumu tev nebūs atsegt, jo tāds ir atsedzis savu asinsradinieci, — tiem būs nest savu noziegumu. Un ja vīrs guļ pie sava tēva brāļa sievas, tas ir atsedzis sava tēva brāļa kaunumu, tiem būs nest savus grēkus, bez bērniem tiem būs nomirt. Un ja vīrs ņem sava brāļa sievu, tā ir bezkaunība, tas ir atsedzis sava brāļa kaunumu, tiem būs palikt bez bērniem.

Mauku vai apsmietu tiem nebūs ņemt, un sievu, kas atstādināta no sava vīra, tiem nebūs ņemt, jo viņš ir savam Dievam svēts. Tāpēc to turi par svētu, jo viņš upurē tava Dieva maizi; tam būs tev svētam būt, jo Es esmu svēts, Es Tas Kungs, kas jūs svētī. Ja nu kāda priestera meita sāk maucību dzīt, tā sagāna savu tēvu; ar uguni to būs sadedzināt.

Atraitni, vai atstādinātu, vai apsmietu mauku, tādu tam nebūs ņemt, bet jumpravu no saviem ļaudīm viņam būs ņemt par sievu.

Runā uz Israēla bērniem un saki tiem: ja sieva no sava vīra novēršas un noziegdamies pret to noziedzās. Un ja viens vīrs pie viņas guļ un to pieguļ, un viņas vīram tas būtu nezināms, un tā to būtu slēpusi, ka apgānījusies, un liecinieka pret viņu nebūtu, un viņa nebūtu pieķerta,

Šis ir bauslis par neuzticības kaislību, kad laulāta sieva ir novērsusies no sava vīra un sagānījusies,

Un redzi, viens vīrs no Israēla bērniem nāca un atveda pie saviem brāļiem Midiāniešu sievu priekš Mozus acīm un priekš visas Israēla bērnu draudzes acīm; un šie raudāja priekš saiešanas telts durvīm.

Un tev nebūs laulību pārkāpt.

Un tev nebūs iekārot sava tuvākā sievu. Un tev nebūs iekārot sava tuvākā namu, nedz viņa tīrumu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa vērsi, nedz viņa ēzeli, nedz kaut ko, kas tavam tuvākam pieder.

Vīra drēbes sievai nebūs valkāt, un vīram nebūs apvilkt sievas drēbes; jo visi, kas to dara, Tam Kungam, savam Dievam, ir negantība.

Bet ja tā valoda ir tiesa, ka tā nav atrasta šķīsta meita, Tad tiem to meitu būs izvest pie viņas tēva nama durvīm, un viņas pilsētas ļaudis lai viņu akmeņiem nomētā, ka mirst, tāpēc ka viņa kauna lietu ir darījusi iekš Israēla, maucību dzīdama sava tēva namā. Tā tev būs izdeldēt to ļaunumu no sava vidus.

Ja kāds vīrs top atrasts, kas guļ pie cita vīra sievas, tad tiem abiem būs mirt, tam vīram, kas pie tās sievas gulējis, un tai sievai. Tā tev būs izdeldēt to ļaunumu no Israēla.

Kad kāda meita ir saderēta kādam vīram, un cits vīrs to sastaps pilsētā un pie tās gulēs, Tad jums būs abus izvest aiz pilsētas vārtiem un tos akmeņiem nomētāt, ka mirst, to meitu tādēļ, ka tā nav brēkusi pilsētā, un to vīru tādēļ, ka tas piesmējis sava tuvākā sievu. Tā tev būs izdeldēt to ļaunumu no sava vidus.

Bet ja kāds sastop saderētu meitu laukā un to pārvar un pie tās guļ, tad lai tas vīrs, kas pie tās gulējis, viens pats mirst. Bet tai meitai tev neko nebūs darīt; tai meitai nav nekādas nāves vainas; jo itin kā kad vīrs celtos pret savu tuvāko un viņu nokautu, — tāda pat ir šī lieta. Jo viņš to laukā ir sastapis, tā saderētā meita brēca, bet tur nebija glābēja.

Kad kāds sastop jaunu meitu, kas nav saderēta, un to sagrābj un pie tās guļ, un tie top atrasti, Tad tas, kas pie viņas gulējis, lai dod tam meitas tēvam piecdesmit sudraba sēķeļus, un tā lai viņam ir par sievu, tāpēc ka viņš to piesmējis; tas viņu savu mūžu nevar atlaist.

Nevienam nebūs ņemt sava tēva sievu, nedz atsegt sava tēva apsegu.

Nevienam maukas bērnam nebūs nākt Tā Kunga draudzē, un arī viņa desmitam augumam nebūs nākt Tā Kunga draudzē.

Lai nav maukas starp Israēla meitām, nedz maucinieka starp Israēla dēliem. Ne maukas algu nedz suņa naudu tev nebūs nest Tā Kunga, sava Dieva, namā par kādu solījumu: jo tie abi Tam Kungam, tavam Dievam, ir negantība.

Nolādēts, kas guļ pie sava tēva sievas, jo viņš atsedzis sava tēva apsegu! — un visiem ļaudīm būs sacīt: Āmen.

Nolādēts, kas guļ pie kāda lopa! — un visiem ļaudīm būs sacīt: Āmen.

Nolādēts, kas guļ pie savas māsas, sava tēva meitas vai savas mātes meitas! — un visiem ļaudīm būs sacīt: Āmen.

Nolādēts, kas guļ pie savas sievas mātes! — un visiem ļaudīm būs sacīt: Āmen.

Un Samsons gāja uz Gazu un tur ieraudzīja vienu sievieti, kas bija mauka, un iegāja pie tās.

Un tanīs dienās ķēniņa nebija iekš Israēla. Un viens vīrs, Levīts, piemita aiz Efraīma kalniem, tas sev ņēma lieku sievu no Jūda Bētlemes. Bet viņa liekā sieva pie viņa būdama dzina maucību un nogāja no viņa sava tēva namā uz Bētlemi Jūdā, un tur sabija kādu laiku, četrus mēnešus.

Kad tie nu savu sirdi atspirdzināja, redzi, tad tās pilsētas vīri, bezdievīgi ļaudis, apstāja to namu un klaudzināja pie durvīm. Un tie sacīja uz to veco vīru, tā nama saimnieku: izved to vīru, kas nācis tavā namā, ka mēs to atzīstam. Un tas vīrs, tā nama saimnieks, pie tiem izgāja un uz tiem sacīja: ne tā, mani brāļi, nedariet lūdzami tādu grēku; kad nu šis vīrs manā namā nācis, nedariet šo trakumu. Redzi, man ir viena meita, jaunava, un viņam lieka sieva, tās es jums gribu izvest, ka jūs tās piesmejat un tām darāt, kas jums patīk, bet pie šā vīra nedarāt tādu trakumu. Bet tie vīri to negribēja klausīt; tad tas vīrs sagrāba savu lieko sievu un to izveda pie viņiem ārā, un viņi to atzina un piesmēja cauru nakti līdz rītam un atlaida, kad gaisma metās. Un šī sieva nāca ap rīta laiku un krita pie zemes priekš tā vīra nama durvīm, kur viņas kungs iekšā bija, (un tur gulēja) līdz pat gaismai. Kad nu viņas kungs rītā cēlās un nama durvis atdarīja un izgāja, savu ceļu staigāt, redzi, tad viņa liekā sieva gulēja priekš nama durvīm un viņas rokas uz sliekšņa. Un viņš uz to sacīja: celies, ejam projām, bet tā neatbildēja. Tad tas vīrs to ņēma uz savu ēzeli un cēlās un gāja uz savām mājām. Kad nu viņš savā namā nāca, tad viņš ņēma nazi un sagrāba savu lieko sievu un to sakapāja ar viņas kauliem divpadsmit daļās un to sūtīja uz visām Israēla robežām. Un ikviens, kas to redzēja, tas sacīja: tāda lieta, kā šī, nav notikusi nedz redzēta, kamēr Israēla bērni no Ēģiptes zemes izgājuši līdz šai dienai. Tad nu jūs ņemiet to vērā, dodiet padomu un runājiet.

Mēs ņemsim desmit vīrus no simta no visām Israēla ciltīm un simtu no tūkstošiem un tūkstoti no desmit tūkstošiem, ceļamaizi dabūt priekš tiem ļaudīm; tad iesim uz Benjamina Gibeju, darīt (viņai) pēc visas negantības, ko tā iekš Israēla padarījusi. Tad visi Israēla vīri sapulcējās pret to pilsētu un sabiedrojās kā viens vienīgs vīrs.

Un Ēlis bija ļoti vecs un dzirdēja visu, ko viņa dēli visam Israēlim darīja, un ka tie gulēja pie tām sievām, kas sapulcējās priekš saiešanas telts durvīm.

Un notikās ap vakara laiku, ka Dāvids cēlās no savas gultas un staigāja pa ķēniņa nama jumtu un redzēja no jumta sievu mazgājamies, un šī sieva bija ļoti skaista no skata. Un Dāvids nosūtīja un lika vaicāt pēc tās sievas; tad sacīja: tā ir Batseba, Elijama meita, Hetieša Ūrijas sieva. Tad Dāvids sūtīja vēstnešus un to lika atvest, un tā nāca pie viņa un viņš pie tās gulēja, un kad viņa no savas nešķīstības bija šķīstījusies, tad viņa atkal gāja mājās. Un tā sieva tapa grūta. Tad viņa nosūtīja un deva Dāvidam ziņu un sacīja: es esmu grūta.

Kāpēc tu tad Tā Kunga vārdu esi laidis pār galvu, darīdams, kas ļauns priekš Viņa acīm? To Hetieti Ūriju tu esi nokāvis ar zobenu un viņa sievu sev ņēmis par sievu, bet viņu tu esi nokāvis ar Amona bērnu zobenu. Nu tad zobens neatstāsies no tava nama ne mūžam, tāpēc ka tu Mani esi nicinājis un tā Hetieša Ūrijas sievu ņēmis sev par sievu. Tā saka Tas Kungs: redzi, Es vedīšu nelaimi pār tevi no tava paša nama un ņemšu tavas sievas priekš tavām acīm un tās došu tavam tuvākam; tas pie tavām sievām gulēs pašā saulē. Jo tu to esi darījis slepeni, bet Es to darīšu visa Israēla priekšā un pašā saulē.

Kad tā tos nu viņam pienesa, ka ēstu, tad viņš to sagrāba un uz to sacīja: nāc šurp, guli pie manis, mana māsa. Bet viņa uz to sacīja: nē, mans brāli, nepiesmej mani, jo tā tas nepieklājās iekš Israēla, — nedari tādu trakumu. Jo kur es paliktu ar savu kaunu? Un tu būtu kā ģeķis iekš Israēla. Bet runā jel ar ķēniņu, jo viņš mani tev neliegs. Bet tas viņas balsij negribēja klausīt, bet stiprāks būdams nekā viņa to piesmēja un piegulēja.

Un ķēniņš Salamans iemīlēja daudz svešas sievas, bez Faraona meitas vēl Moaba, Ammona, Edoma, Sidona un Hetiešu meitas, No tām tautām, par ko Tas Kungs uz Israēla bērniem bija sacījis: jums nebūs pie tiem ieiet, un lai tie tāpat neieiet pie jums; tie patiesi jūsu sirdis locīs saviem dieviem pakaļ — šīm Salamans pieķērās ar mīlestību. Un viņam bija septiņsimt sievas no augstas kārtas un trīssimt liekas sievas, un viņa sievas novērsa viņa sirdi. Kad nu Salamans bija vecs palicis, tad viņa sievas viņa sirdi novērsa svešiem dieviem pakaļ, un viņa sirds nepalika pilnīgi pie Tā Kunga, sava Dieva, kā viņa tēva Dāvida sirds. Tā Salamans staigāja pakaļ Aštartei, Sidonas dieveklei, un Milkomam, Amoniešu negantam elkam. Un Salamans darīja, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, un nedzinās taisni pēc Tā Kunga, kā viņa tēvs Dāvids.

Un maucinieki bija tai zemē un darīja pēc visām pagānu negantībām, ko Tas Kungs bija izdzinis Israēla bērnu priekšā.

Jo viņš izdzina tos mauciniekus no zemes un atmeta visus elkudievus, ko viņa tēvi bija taisījuši.

Viņš arī izdzina no zemes tos atlikušos mauciniekus, kas Asas, viņa tēva, laikā bija atlikuši.

Viņš noplēsa arī maucinieku namus, kas pie Tā Kunga nama bija, kur sievas auda teltis priekš Ašeras.

Es derību esmu derējis ar savām acīm, ka man nebija uzlūkot sievieti.

Ka tā tevi izglābj no svešas sievas, no svešnieces ar mīkstiem vārdiem, Kas atstāj savas jaunības vīru, un aizmirst sava Dieva derību;

Jo svešas sievas lūpas pil kā tīrs medus, un viņas mute ir glumāka nekā eļļa; Bet gals tai ir rūgts kā vērmeles, un ass kā abējās pusēs griezīgs zobens.

Un kādēļ tu, mans bērns, ar citu gribi jaukties un svešas sievietes krūtis apkampt!

Ka tās tevi izsargā no negodīgas sievas, no svešas sievietes mīkstās mēles. Nekāro savā sirdī pēc viņas skaistuma, un lai viņa tevi nesagūsta ar savām acīm; Jo caur mauku tiek līdz maizes drupekļiem, un vīra sieva tev notvers pat dārgo dzīvību. Vai arī uguni var klēpī ņemt, un drēbes nesadegtu? Vai uz kvēlošām oglēm var iet un nesadedzinātu kājas? Tāpat, kas ieiet pie otra sievas; nesodīts nepaliks, kas to aizskar.

Kas ar sievu laulību pārkāpj, tam prāta nav; to tik dara, kas sev dzīvību grib nogalināt.

Ka tu sevi pasargi no svešas sievas, no svešinieces ar mīkstiem vārdiem. Jo es skatījos pa sava nama logu, caur saviem skadriņiem, Un redzēju nejēgu vidū un ieraudzīju starp zēniem neprātīgu jaunekli. Tas gāja pa ielu ap nama stūri, staigāja pa viņas nama ceļu, Pavakarē, krēslā, nakts vidū un tumsā. Un redzi, viņu sastapa sieva, maukas apģērbā un viltu sirdī.

Viņa to pierunāja ar savu vārdu drūzmu, ar savu mīksto mēli tā viņu aizrāva. Uz reizi tas viņai gāja pakaļ, kā vērsis iet pie kaušanas un kā nelietis, saistīts uz sodu, Kamēr bulta viņa aknas pāršķeļ; tā putns skrien sprostā un nezin, ka tas pret viņa dzīvību. Nu tad, bērni, klausiet mani, un ņemiet vērā manas mutes vārdus. Lai tava sirds nenomaldās uz viņas ceļiem un nenoklīsti uz viņas gaitām; Jo daudz ir to nokauto, ko tā gāzusi zemē, un liels pulks, ko viņa nogalinājusi. Viņas nams ir ceļi uz elli, kas novada nāves kambaros.

Taisno taisnība tos izglābs, bet nebēdnieki savaldzināsies savā kārībā.

Maukas mute ir dziļa bedre; ko Tas Kungs ienīst, tas krīt tur iekšā.

Jo mauka ir dziļa bedre, un sveša sieva šaura aka. Tiešām tā glūn kā laupītājs, un vairo atkāpējus pasaulē.

Kas gudrību mīļo, iepriecina savu tēvu; bet kas ar maukām pinās, tas izputina savu mantu.

Tāds pat ir sievas ceļš, kas laulību pārkāpj; viņa ēd, noslauka muti un saka: Es ļauna neesmu darījusi. —

Un es atradu vienu lietu rūgtāku nekā nāvi: sievu, kā sirds ir tīkli un valgi un kā rokas ir saites. Kas labs ir Dieva priekšā, tas no viņas izglābsies, bet grēcinieks caur viņu taps sagūstīts.

Kā tā ticīgā pilsēta palikusi par mauku? Tā bija pilna tiesas, taisnība tur mājoja, bet nu slepkavas.

Bet jūs, nākat šurp, zīlnieces bērni, laulības pārkāpēja un maucinieces dzimums.

Un Viņš saka: kad vīrs atstumj savu sievu, un tā aiziet no viņa un ņem citu vīru, vai tas viņu atkal drīkst pieņemt? Vai tāda zeme netaptu ļoti sagānīta? Bet tu ar daudz drauģeļiem esi maucību dzinusi un griezies atkal pie Manis, saka Tas Kungs. Pacel savas acis uz tiem elku kalniem un skaties: kur tu neesi tapusi apsmieta! Tu viņu dēļ esi ceļmalā sēdējusi kā Arābs tuksnesī; tā tu zemi esi sagānījusi ar savu maucību un ar savu blēdību. Tādēļ agrais lietus top aizturēts, un vēlais lietus nenāk. Bet tev ir maukas piere, tu negribi kaunēties.

Un Tas Kungs sacīja uz mani ķēniņa Josijas dienās: Vai esi redzējis, ko Israēla cilts atkāpdamās darījusi? Viņa gāja uz ikkatru elka kalnu un apakš visiem zaļiem kokiem un tur maukoja. Un Es sacīju, kad tā visu to bija darījusi, atgriezies pie Manis; bet tā neatgriezās; un to redzēja viņas māsa, tā neuzticīgā Jūda cilts. Un Es redzēju, lai gan Es tādēļ, ka tā pārkāpēja Israēla cilts laulību bija pārlauzusi, viņu biju atstājis un tai devis šķiršanās grāmatu, ka tomēr viņas māsa, neuzticīgā Jūda cilts, nebijās, bet nogāja un dzina pati arīdzan maucību.

Patiesi, tā kā sieva savam draugam ir neuzticīga, tā jūs esat bijuši neuzticīgi pret Mani, jūs no Israēla nama, saka Tas Kungs.

Kādēļ tad lai Es tevi žēloju? Tavi bērni Mani atstāj un zvērē pie tā, kas dievs nav. Kad Es nu tos esmu pieēdinājis, tad tie lauž laulību un iet pa pulkiem mauku namā. Kā baroti ērzeļi tie ceļas agri, ikviens zviedz pēc sava tuvākā sievas.

Vai tad jums bija zagt, nokaut un laulību pārkāpt un nepatiesi zvērēt un Baālam kvēpināt un dzīties pakaļ citiem dieviem, ko nepazīstat,

Jo Es esmu redzējis tavu laulības pārkāpšanu, tavu nešķīsto iekārošanu, tavu neganto maukošanu uz elku kalniem, laukā tavu negantību. Ak vai, tev, Jeruzāleme! Vai tad tu negribi palikt šķīsta, cik ilgi tas vēl būs?

Bet pie praviešiem Jeruzālemē Es redzu negantību; tie pārkāpj laulību un tinās ar viltību un stiprina ļaundarītāju rokas, ka tie neatgriežas neviens no sava ļaunuma; tie visi Man ir kā Sodoma un viņas iedzīvotāji kā Gomora.

Tādēļ ka tie ģeķību darījuši iekš Israēla un laulību pārkāpuši ar savu tuvāko sievām un runājuši melu vārdus Manā Vārdā, ko Es tiem nebiju pavēlējis, un Es esmu Tas, kas to zin un apliecina, saka Tas Kungs.

Sievas Ciānā apsmietas, jaunavas Jūda pilsētās.

Bet tu biji droša ar savu skaistumu un paļaudamās uz savu slavu tu paliki par mauku un padevies maucībā ikkatram, kas gāja garām, un viņam piederēji. Un tu ņēmi no savām drēbēm un taisīji sev raibus elku altārus un maukoji tur, kā vēl nav ne bijis, nedz būs. Tu arī ņēmi Mana zelta un Mana sudraba jaukos glītumus, ko Es tev biju devis, un taisīji sev vīru tēlus un maukoji ar tiem.

Tu arī ņēmi savus dēlus un savas meitas, ko tu Man biji dzemdējusi, un tos tiem upurēji par barību. Tā kā vēl par maz būtu, maucību vien dzīt, Tu arī Manus bērnus kāvi un tos nodevi, un tiem liki priekš viņiem caur uguni iet. Un visā savā negantībā un savā maucībā tu nepieminēji savas jaunības dienas, kad tu biji plika un kaila un saminama savās asinīs.

Un pie visām ceļu sākumiem tu uztaisīji savus elku altārus, un sagānīji savu skaistumu; tu izpleti savas kājas pret visiem, kas gāja garām, un dzini lielu maucību. Tu maukojies ar Ēģiptes bērniem, saviem kaimiņiem, kas lieli miesā un tu vairoji savu maukošanu, Mani kaitināt. Redzi! Tad Es Savu roku izstiepu pret tevi un atrāvu Savu nospriesto tiesu un tevi nodevu tavām ienaidniecēm, Fīlistu meitu prātam, kas tava negodīga ceļa dēļ kaunējās. Un tad tu maukojies ar Asura bērniem, jo tu nevarēji gan dabūt; tiešām, tu tomēr ar tiem maukodamās nevarēji gan dabūt (apmierinājumu). Bet tu savu maukošanu vairoji līdz veikalnieku zemei, līdz Kaldejai, arī ar to tev nebija gan.

Tik kārīga ir tava sirds, saka Tas Kungs Dievs, ka tu tādas lietas dari, proti lielas maukas darbu; Ka tu savus kalna altārus taisīji pie visām ceļu jūtīm un savus elku altārus taisīji ikkatrā ielā, un nebija kā cita mauka, smādēdama maukas algu; Tā kā laulības pārkāpēja sieva, kas sava vīra vietā pielaiž svešus. Visām citām maukām top dota alga, bet tu savu algu dod visiem saviem drauģeļiem un tos apdāvini, lai tie visapkārt pie tevis nāk, ar tevi maukoties. Tā notiek pie tevis citādi, nekā pie citām sievām tavā maucībā, tādēļ ka neviens tev nedzenās pakaļ maukoties; tu piedāvā naudu, bet tev naudas nedod; citāda tu esi tapusi.

Tādēļ, tu mauka, klausi Tā Kunga vārdu. Tā saka Tas Kungs Dievs: Tāpēc ka tavs kauns izgāzts un tavs kailums atklāts tavā maucībā ar taviem drauģeļiem un ar visiem taviem negantiem elkiem, ka tu esi izlējusi savu bērnu asinis, ko tiem esi devusi, Tādēļ redzi, Es sapulcināšu tavus drauģeļus, ar ko tu esi jaukusies, un visus, ko tu esi mīlinājusi, līdz ar visiem, ko tu esi ienīdējusi, un Es tos sapulcināšu visapkārt pret tevi, un atsegšu priekš viņiem tavu kaunu, ka tiem būs redzēt visu tavu plikumu. Es tevi sodīšu pēc laulības pārkāpēju un asins izlējēju tiesas, un izliešu tavas asinis bargās dusmās.

Un tavus namus tie sadedzinās ar uguni un tev nesīs tiesu priekš daudz sievu acīm. Es tavai maucībai darīšu galu, ka tu vairs nepiedāvāsi maukas algu. Un Es izdarīšu Savu bardzību pret tevi, ka Mana karstā dusmība atstājās no tevis un Es tieku pie miera un vairs nedusmojos. Tāpēc ka tu neesi pieminējusi savas jaunības dienas un Mani ar visu to kaitinājusi, redzi, tad arī Es metu tavus grēkus uz tavu galvu, saka Tas Kungs Dievs; lai tu vairs nepadodies bezkaunībai pie visām tavām negantībām.

Apmelotāji ir pie tevis, kas asinis izlej; tie ēd tavā vidū uz (elku) kalniem, dara bezkaunību tavā vidū. Tie atsedz pie tevis tēva kaunumu, un pieguļ pie tevis sārņiem nešķīstas sievas. Cits ar sava tuvākā sievu dara negantību, cits bezkaunīgi apgāna savu vedeklu, atkal cits atzīst savu māsu, sava tēva meitu, tavā vidū.

Un Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: Cilvēka bērns! Divas sievas bija vienas mātes meitas, Tās dzina maucību Ēģiptes zemē, savā jaunībā tās maukojās, tur viņu krūtis tapa apkamptas, un viņu jumpravības krūtis aptaustītas. Un tai vecākai bija vārds Ohola, un viņas māsai Oholiba, un tās Man kļuva par sievām un dzemdēja dēlus un meitas. Šie bija viņu vārdi: Ohola ir Samarija, un Oholiba ir Jeruzāleme. Un Ohola dzina maucību, pie Manis būdama, un iekarsa pret saviem drauģeļiem, pret Asīriešiem, kas bija tuvumā, Kas bija apģērbti ar pazilām purpura drēbēm un bija lielkungi un valdnieki, visnotaļ iekārojami jaunekļi, jātnieki, kas uz zirgiem jāja. Tā viņa maukoja ar visiem tiem skaistiem Asīriešu bērniem, pie visiem, pret ko viņa iekarsa, tā sagānījās ar visiem viņu elkiem. Un viņa arī nepameta savu maucību ar Ēģipti, jo tie pie viņas bija gulējuši viņas jaunībā, un viņas jumpravības krūtis bija aptaustījuši un lielu maucību ar to dzinuši. Tāpēc Es viņu nodevu viņas drauģeļu rokā, Asura bērnu rokā, pret kuriem tā bija iekarsusi. Šie atsedza viņas kaunumu, ņēma nost viņas dēlus un viņas meitas, un pašu nokāva ar zobenu. Un viņa palika par pasaku starp sievām pēc tam, kad sodība par viņu bija turēta. Kad nu viņas māsa Oholiba to redzēja, tad viņa iekarsa niknāki nekā tā otra, un viņas maukošana bija lielāka nekā viņas māsas maukošana. Viņa iekarsa pret Asura bērniem, tiem lielkungiem un valdniekiem, kas bija tuvumā, kas bija apģērbti pilnās bruņās, jātnieki, kas uz zirgiem jāj, visnotaļ iekārojami jaunekļi. Tad Es redzēju, ka viņa bija sagānīta, viņām abām bija vienāds ceļš. Tomēr šī vēl vairāk dzina maucību, jo kad viņa pie sienas redzēja nomālētus vīrus, Kaldeju tēlus, ar sarkanumu rakstītus, Apjoztus ar jostu ap saviem gurniem un ar augstām cepurēm uz savām galvām, kas visi kā valdītāji izskatījās, tā kā Bābeles bērni Kaldejā, savā dzimtenē, — Tad viņa pret tiem iekarsa, kad viņas acis tos ieraudzīja, un sūtīja vēstnešus pie tiem uz Kaldeju. Un Bābeles dēli nāca pie viņas uz kārības gultu un sagānīja viņu ar savu maukošanu, un viņa ar tiem sagānījās; un tad viņas dvēsele viņus apnika. Un kad viņa parādīja savu maucību un atsedza savu kaunumu, tad Mana dvēsele viņu apnika, tā kā Mana dvēsele bija apnikusi viņas māsu. Bet viņa vairot vairoja savu maukošanu un pieminēja savas jaunības dienas, kur viņa bija maukojusi Ēģiptes zemē. Un viņa iekarsa pret saviem drauģeļiem, kuru miesa ir kā ēzeļu miesa un kuru sēkla ir kā ērzeļu sēkla. Tā tu esi atjaunojusi savas jaunības bezkaunību, kur tie no Ēģiptes aptaustīja tavas krūtis, tavas jaunības krūšu dēļ.

Tā Es darīšu galu tavai bezkaunībai un tavai maukošanai, kas no Ēģiptes zemes, ka tu savas acis vairs uz tiem nepacel un Ēģipti vairs nepiemini. Jo tā saka Tas Kungs Dievs: redzi, Es tevi nodošu rokā tiem, ko tu ienīsti, rokā tiem, ko tava dvēsele apnikusi. Tie ar tevi darīs kā ienaidnieki, un noņems visu tavu sagādu un tevi pametīs kailu un pliku, ka tavs mauku kaunums top atsegts līdz ar tavu bezkaunību un ar tavu maucību. Tas tev notiks, tāpēc ka tu pagāniem pakaļ esi maukojusi un ar viņu elkiem sagānījusies.

Tāpēc tā saka Tas Kungs Dievs: tādēļ ka tu Mani esi aizmirsusi un Mani aiz muguras metusi, tad arī nes savu bezkaunību un maucību. Un Tas Kungs sacīja uz mani: cilvēka bērns, vai tu negribi Oholu un Oholibu tiesāt? Tad teici tām viņu negantības. Jo tās pārkāpušas laulību, un asinis ir viņu rokās, un ar saviem elkiem tās pārkāpušas laulību, saviem bērniem, ko Man bija dzemdējušas, tās ir likušas caur uguni iet, viņiem par barību. Tad tās Man vēl to ir darījušas: to brīdi tās Manu svēto vietu darījušas nešķīstu un sagānījušas Manas svētās dienas. Jo kad tās bija nokāvušas savus bērnus saviem elkiem, tad tās tai pašā dienā nāca Manā svētā vietā, to sagānīt, un redzi, tā tās ir darījušas Manā namā.

Tās arī pēc vīriem ir sūtījušas, kam no tālienes bija jānāk; kad vēstnesis uz turieni tapa sūtīts, redzi, tad tie nāca; priekš tiem tu mazgājies un svaidīji savas acis un izgreznojies ar skaistumu, Un sēdēji uz krāšņa sēdekļa, un tam priekšā stāvēja sataisīts galds, un uz tā tu liki Manas kvēpināmās zāles un Manu eļļu. Un tur atskanēja nebēdnīgs troksnis un pie tā lielā vīru pulka tika atvesti dzērāji no tuksneša, tie lika roku sprādzes ap viņu rokām un krāšņus kroņus uz viņu galvām. Un Es sacīju par to, kas veca palikusi maucībā, vai ar to arīdzan vēl maukot maukosies? Un tie pie tās iegāja, kā iet pie maukas, tā tie iegāja pie Oholas un pie Oholibas, tām bezkaunīgām sievām. Tāpēc taisni vīri viņas sodīs pēc laulības pārkāpēju un asins izlējēju tiesas, jo tās ir laulības pārkāpējas un asinis ir viņu rokās.

Tā Es izdeldēšu to bezkaunību no zemes, ka visas sievas dabū mācību, ka tās nedara pēc jūsu bezkaunības. Tā jūsu bezkaunība jums taps uzlikta, un jūs nesīsiet savu elku grēkus un samanīsiet, ka Es esmu Tas Kungs.

Šis ir tas iesākums, kā Tas Kungs runāja ar Hozeju. Tas Kungs sacīja uz Hozeju: ej, ņem sev maukas sievu un maukas bērnus, jo zeme dzenās tiešām maucībai pakaļ no Tā Kunga nost.

Ejat tiesāties ar savu māti, ejat tiesāties, jo tā nav Mana sieva, un Es neesmu viņas vīrs, lai viņa savu maucību noliek no sava vaiga un savu laulības pārkāpšanu no savām krūtīm, Ka Es to nenovelku pliku un viņu nenostādu kā tai dienā, kad viņa piedzima, un viņu nedaru par tuksnesi un nelieku par sausu zemi un viņu nenonāvēju caur tvīkšanu, Un ka neapžēlojos par viņas bērniem, jo tie ir maukas bērni. Jo viņu māte dzen maucību, viņu dzemdētāja ir negodīga; jo tā saka: es iešu saviem drauģeļiem pakaļ, kas man dod manu maizi un manu ūdeni, manu vilnu un manus linus, manu eļļu un manu dzērienu.

Bet lādēšana un melošana un kaušana un zagšana un laulības pārkāpšana laužas iekšā, un asins vaina nāk pēc asins vainas.

Mani ļaudis vaicā savu koku, un viņu spieķis tiem dod ziņas, jo maucības gars tos pieviļ, ka tie maukodamies no sava Dieva atkāpjas. Kalnu galos tie upurē un pakalnos tie kvēpina, apakš ozoliem, liepām un kļavām, tāpēc ka viņu ēna ir laba; tādēļ jūsu meitas dzen maucību, un jūsu brūtes pārkāpj laulību. Es nepiemeklēšu jūsu meitas, ka tās dzen maucību, nedz jūsu brūtes, ka tās pārkāpj laulību, jo tie paši iet savrup ar maukām un upurē ar nešķīstām, tādēļ tie neprātīgie ļaudis ies postā.

Es pazīstu Efraīmu, un Israēls priekš Manis nav apslēpts, ka tu, Efraīm, tagad maucību dzeni, un Israēls sagānās. Viņu darbi nevēl pie Dieva atgriezties, jo maucības gars ir viņu sirdī, un To Kungu tie neatzīst.

Nepriecājies, Israēl, ar gavilēšanu kā tās tautas, jo tu dzen maucību, atkāpdamies no sava Dieva, tu mīļo mauku algu uz visiem labības kloniem.

Un par Maniem ļaudīm tie meslus metuši un puisēnu devuši par mauku un meiteni pārdevuši par vīnu un ir dzēruši.

Viss tas notiks caur daiļās maukas, gudrās burves, lielo maucību, kas ar savu maukošanu tautas apmānījusi un ciltis ar savu buršanu.

Tad jūs sakāt: Kāpēc tā? Tāpēc ka Tas Kungs ir liecinieks starp tevi un tavas jaunības sievu, kurai tu ticību neesi turējis, un viņa tomēr ir tava biedrene un tava saderētā sieva. Tā neviens nav darījis, kam vēl gars atlicies. Bet ko tas viens darīja? Viņš meklēja dzimumu no Dieva. Tāpēc sargājaties savā garā, un neatstāj savas jaunības sievu. Jo Es ienīstu šķiršanu, saka Tas Kungs, Israēla Dievs, un to, kas savas drēbes apgāna ar varas darbu, saka Tas Kungs Cebaot; tāpēc sargājaties savā garā, ka turat ticību.

Es pie jums nākšu uz tiesu un būšu ātrs liecinieks pret burvjiem un laulības pārkāpējiem un pret tiem, kas nepatiesi zvēr, un pret tiem, kas nospiež algādža algu, atraitni un bāriņu, un kas spaida svešinieku un Mani nebīstas, saka Tas Kungs Cebaot.

Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts, tev nebūs laulību pārkāpt. Bet Es jums saku, ka ikviens, kas sievu uzskata, to iekārodamies, tas ar viņu laulību jau pārkāpis savā sirdī.

Bet Es jums saku: kas no savas sievas šķirās bez vien maucības vainas dēļ, tas viņu spiež laulību pārkāpt; un ja kas atšķirtu precē, tas pārkāpj laulību.

Un no sirds nāk ļaunas domas, slepkavības, laulības pārkāpšanas, maucības, zādzības, nepatiesas liecības, zaimošanas.

Bet Es jums saku, kas no savas sievas šķirās, ja ne maucības dēļ, un precē citu, tas pārkāpj laulību, un kas atšķirtu precē, tas pārkāpj laulību.”

Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā. Gars gan ir labprātīgs, bet miesa ir vāja.”

Jo no iekšienes, no cilvēka sirds, iziet niknas domas, laulības pārkāpšanas, maucības, slepkavības, Zādzības, negausības, blēdības, viltība, nešķīstība, skauģa acs, Dieva zaimošana, lepnība, bezprātība. Viss tāds ļaunums iziet no iekšienes un cilvēku apgāna.”

Un Viņš uz tiem sacīja: “Ja kas no savas sievas šķirās un citu precē, tas laulību pārkāpj pret viņu. Un ja sieva no sava vīra šķirās un ar citu apprecējās, tā laulību pārkāpj.”

Tu baušļus zini: tev nebūs laulību pārkāpt; tev nebūs nokaut; tev nebūs zagt; tev nebūs nepatiesu liecību dot; tev nebūs nevienam neko atraut; godā savu tēvu un māti.”

Ikviens, kas no savas sievas šķirās un precē citu, tas pārkāpj laulību, un ikviens, kas vienu no vīra atšķirtu precē, tas pārkāpj laulību.

Tu baušļus zini: tev nebūs laulību pārkāpt; tev nebūs nokaut; tev nebūs zagt; tev nebūs nepatiesu liecību dot; godā savu tēvu un savu māti.”

Un rakstu mācītāji un farizeji pie Viņa atveda vienu sievu, kas laulības pārkāpšanā bija pieķerta; un to nostādīja tur vidū, Un sacīja uz Viņu: “Mācītāj, šī sieva ir pieķerta pašā laulības pārkāpšanā, Un mums ir pavēlēts Mozus bauslībā, tādas nomētāt ar akmeņiem. Ko tad Tu saki?” Bet to tie sacīja Viņu kārdinādami, ka dabūtu vainu, Viņu apsūdzēt. Bet Jēzus pie zemes locīdamies rakstīja ar pirkstu smiltīs. Un kad tie jautādami Viņam uzstāja, tad Viņš uzcēlās un uz tiem sacīja: “Kurš no jums bez grēka, tas lai met pirmo akmeni uz viņu.” Un Viņš atkal locīdamies rakstīja smiltīs. Bet tie, to dzirdējuši un no savas sirds apziņas pārliecināti, izgāja cits pakaļ citam, no vecajiem līdz tiem pēdējiem. Un Jēzus tur palika viens pats ar sievu, kas vidū stāvēja. Un Jēzus atkal pacēlās un nevienu neredzēdams kā vien sievu uz to sacīja: “Sieva, kur ir tavi apsūdzētāji? Vai neviens tevi nav pazudinājis?” Un tā sacīja: “Neviens, Kungs!” Un Jēzus uz to sacīja: “Tad arī Es tevi nepazudinu: ej un negrēko vairs.”

Bet ka tiem būs rakstīt, lai sargās, ka neapgānās ar elka dieviem un maucību un nožņaugto un asinīm.

Ka jums būs sargāties no elkadievu upuriem un no asinīm un no nožņaugtā un no maucības; kad jūs no šīm lietām sargāsities, tad jūs labi darīsiet. Dzīvojiet veseli.”

Bet par pagāniem, kas palikuši ticīgi, mēs esam rakstījuši un sprieduši, ka tiem nebūs neko no tādām lietām turēt, kā vien, ka tiem būs sargāties no elkadievu upuriem un no asinīm un no nožņaugtā un no maucības.”

Tāpēc Dievs tos arī nodevis viņu siržu kārībās uz nešķīstību, savas miesas sagānīt savā starpā. Dieva patiesību tie ir pārvērtuši melos un radītas lietas lielākā godā turējuši un tām vairāk kalpojuši nekā Tam Radītājam, kas ir augsti teicams mūžīgi! Āmen. Tāpēc Dievs tos ir nodevis negodīgās kārībās; jo viņu sievietes to sadzīvi, kas pēc dabas, ir pārvērtušas par tādu, kas ir pret dabu. Tāpat arīdzan vīrieši ir atstājuši sadzīvi ar sievieti, kas pēc dabas, un savā kārībā cits uz citu iekarsušies, un vīrieši ar vīriešiem bezkaunību dzinuši un savas nomaldīšanās pienākamo algu pie sevis pašiem dabūjuši.

Un kā tie nav cienījuši Dievu turēt atzīšanā, tā Dievs tos ir nodevis pārvērstam prātam, to darīt, kas neklājās, Piepildītus ar visādu netaisnību, maucību, blēdību, mantas kārību, niknumu, pilnus skaudības, slepkavības, ķildu, viltības, netiklības,

Kas zinādami to Dieva likumu, ka tie, kas tādas lietas dara, nāvi pelna, nevien tādas lietas dara, bet arī labu prātu tur pie tiem, kas tā dara.

Tad nu lai grēks nevalda jūsu mirstamā miesā, paklausīt viņas kārībām; Nedz padodiet savus locekļus grēkam par netaisnības ieročiem; bet padodiet sevi pašus Dievam, tā kā no miroņiem dzīvus, un savus locekļus Dievam par taisnības ieročiem.

Es runāju cilvēcīgi jūsu miesas vājības dēļ; jo tā kā jūs savus locekļus bijāt padevuši kalpot nešķīstībai un netaisnībai uz netaisniem darbiem, tāpat padodiet tagad savus locekļus, kalpot taisnībai uz svētiem darbiem.

Tad nu viņa taps saukta laulības pārkāpēja, kad viņa, kamēr vīrs dzīvs, pie cita vīra turas; bet ja vīrs miris, tad viņa ir svabada no bauslības, tā ka viņa nav vairs laulības pārkāpēja, kad viņa iet pie cita vīra. Tā, mani brāļi, arī jūs bauslībai esat nonāvēti caur Kristus miesu, ka jums būs turēties pie cita, pie Tā, kas no miroņiem ir uzmodināts, lai Dievam augļus nesam. Jo kad mēs miesā bijām, tad grēku kārības caur bauslību mūsu locekļos bija spēcīgas, nāvei augļus nest.

Bet es redzu citu bauslību savos locekļos pret mana prāta bauslību karojam un mani gūstītu novedam apakš grēka bauslības, kas ir manos locekļos.

Tad nu nav nekādas pazudināšanas tiem, kas ir iekš Kristus Jēzus, kas nestaigā pēc miesas, bet pēc Gara. Jo dzīvības Gara bauslība iekš Kristus Jēzus mani ir atsvabinājusi no grēka un nāves bauslības. Jo kad tas bauslībai nebija iespējams, tāpēc ka tā caur miesu bija nespēcīga, tad Dievs ir sūtījis Savu paša Dēlu grēcīgas miesas līdzībā un grēka dēļ un grēku pazudinājis iekš miesas, Ka bauslības taisnība taptu piepildīta iekš mums, kas nestaigājam pēc miesas, bet pēc Gara. Jo tie, kas ir pēc miesas, tie domā uz to, kas patīk miesai; bet tie, kas pēc Gara, uz to, kas patīk Garam. Jo miesas prāts ir nāve; un Gara prāts ir dzīvība un miers. Tāpēc ka miesas prāts ir naids pret Dievu; jo tas Dieva bauslībai nepaklausa un arī nespēj. Bet tie, kas pēc miesas dzīvo, nevar Dievam patikt.

Tad nu mēs, brāļi, esam parādnieki ne miesai, ka pēc miesas būtu jādzīvo. Ja jūs pēc miesas dzīvojiet, tad jūs mirsiet, bet ja jūs caur To Garu miesas darbošanās nonāvējat, tad jūs dzīvosiet.

Tāpēc, brāļi, es jūs lūdzu caur Dieva apžēlošanām, ka jūs savas miesas nodotu par dzīvu, svētu un Dievam patīkamu upuri; tā lai ir jūsu prātīgā Dieva kalpošana.

Jo bauslis: tev nebūs laulību pārkāpt, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs nepatiesu liecību dot, tev nebūs iekārot, un ja vēl ir cits bauslis, tas šinī vārdā top saņemts, proti tanī: tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu.

Lai tā kā dienā godīgi staigājam, ne rīšanā un plītēšanā, ne izvirtībā un nešķīstībā, ne bāršanā un ienaidībā. Bet apvelciet To Kungu Jēzu Kristu un nekopiet miesu uz kārībām.

Visnotaļ dzird, ka maucība pie jums, un vēl tāda maucība, kādas nav ne pie pagāniem, ka kāds dzīvo ar sava tēva sievu.

Es jums esmu rakstījis savā grāmatā, lai nebiedrojaties ar mauciniekiem. Tomēr es to nesaku pavisam no mauciniekiem šinī pasaulē, vai no plēsējiem vai laupītājiem vai elka dievīgiem; citādi jums no pasaules būtu jāiziet. Bet nu es jums esmu rakstījis, lai jūs ar tiem nepinaties, ja kāds, kas saucās par brāli, ir maucinieks vai plēsējs vai elkadievīgs vai zaimotājs vai dzērājs vai laupītājs, ka jums ar tādu nebūs ne ēst. Jo ko man būs sodīt tos, kas ir ārā, un jūs nesodat tos, kas ir iekšā? Bet tos, kas ir ārā, Dievs sodīs. Izmetiet ārā to ļauno no sava pašu vidus.

Vai nezināt, ka netaisnie Dieva valstību neiemantos? Nepieviļaties! Ne maucinieki, ne elkadievīgie, ne laulības pārkāpēji, ne malaki, ne tie, kas pie vīriem guļ, Ne zagļi, ne plēsēji, ne dzērāji, ne zaimotāji, ne laupītāji Dieva valstību neiemantos. Un kādi no jums bija tādi; bet jūs esat nomazgāti, bet jūs esat svēti darīti, bet jūs esat taisnoti iekš Tā Kunga Jēzus vārda un iekš mūsu Dieva Gara.

Barība vēderam, un vēders barībai, bet Dievs iznīcinās gan šo, gan to; bet miesa nav maucībai, bet Tam Kungam, un Tas Kungs miesai.

Vai nezināt, ka jūsu miesas ir Kristus locekļi? Vai tad es ņemtu Kristus locekļus un darītu par maukas locekļiem? Nemūžam. Jeb vai nezināt, ka tas, kas maukai pieķeras, ir viena miesa ar to? Jo viņš saka: tie divi būs viena miesa. Bet kas Tam Kungam pieķeras, tas ir viens gars ar To. Bēgat no maucības! Visi grēki, ko cilvēks dara, ir ārpus miesas; bet kas maucību dara, tas grēko pie savas paša miesas.

Bet par to, ko jūs man esat rakstījuši, saku: cilvēkam ir labi, sievas neaizskart; Bet lai maucība nenotiek, tad lai ikkatram ir sava sieva, un lai ikkatrai ir savs vīrs, Vīrs sievai lai parāda pienākamu mīlestību; tā arīdzan sieva vīram. Sievai nav vaļas par savu miesu, bet vīram; tā arī vīram nav vaļas par savu miesu, bet sievai. Neatraujaties viens otram, kā tikai vienā prātā uz kādu laiku, lai jums vaļa ir iekš gavēšanas un Dievu lūgt; un nāciet atkal kopā, lai sātans jūs nekārdina, kad nevarat valdīties.

Bet ja tie nevar valdīties, tad lai iedodas laulībā: jo labāk ir iedoties laulībā, nekā degt kārībā.

Bet ja kam šķiet, ka viņa meitai, kas pāri par gadiem, tas nepieklājoties, un ja tam tā vajag notikt, tad lai dara, ko gribēdams; viņš negrēko: lai tā laulībā iedodas.

Lai arī maucībai nedodamies, tā kā citi no tiem ir maukojuši un krituši vienā dienā divdesmit un trīs tūkstoši.

Tāpēc, kas šķietās stāvot, tas lai pielūko, ka nekrīt. Jums vēl nekāda kārdināšana nav uzgājusi kā tikai cilvēcīga; bet Dievs ir uzticīgs; tas neļaus jūs vairāk kārdināt nekā spējat, bet kārdināšanai arī tādu galu darīs, ka varat panest.

Jo mums visiem būs parādīties priekš Kristus soģa krēsla, lai ikviens dabū, ko miesās būdams darījis, vai labu, vai ļaunu.

Kad nu mums ir tādas apsolīšanas, tad, mīļie, lai paši šķīstamies no visas apgānīšanas pie miesas un pie gara un lai topam pilnīgi svēti iekš Dieva bijāšanas.

Ka mans Dievs mani nepazemo, kad atkal pie jums nākšu, un man nav jāraud par daudziem, kas papriekš ir grēkojuši un nav atgriezušies no nešķīstības un maucības un visas nešķīstas būšanas, ko tie darījuši.

Bet es saku: staigājiet garā, tad jūs miesas kārību nepadarīsiet. Jo miesai gribās pret garu un garam pret miesu, un tie stāv viens otram pretī, ka jūs nedarāt, ko gribat. Bet ja jūs no Gara topat vadīti, tad jūs neesat apakš bauslības. Bet miesas darbi ir zināmi, ka laulības pārkāpšana, maucība, nešķīstība, bezkaunība, Elkadievība, burvība, ienaids, bāršanās, nīdēšanās, dusmības, ķildas, šķelšanās, viltīgas mācības, Skaudības, slepkavības, plītēšanas, rīšanas, un kas šiem līdzīgi; no tiem es jums papriekš saku, tā kā jau esmu sacījis, ka tie, kas tādas lietas dara, Dieva valstību neiemantos.

Bet tie, kas Kristum pieder, savu miesu ir krustā situši ar kārībām un iekārošanām.

Nepieviļaties! Dievs neļaujas apsmieties. Jo ko cilvēks sēj, to tas arī pļaus. Ja kas sēj uz savu miesu, tas no miesas pļaus samaitāšanu; bet kas sēj uz To Garu, tas pļaus no Tā Gara mūžīgu dzīvošanu.

Starp tiem arī mēs visi citkārt dzīvojām savas miesas kārībās, darīdami miesas un sirds prātu, un no dabas bijām dusmības bērni, tā kā arī tie citi;

Kas par nebēdniekiem palikuši, ir nodevušies bezkaunībai uz visādas nešķīstības darbiem iekš mantas kārības.

Bet maucība un visa nešķīstība vai mantas kārība lai jūsu starpā netop ne minēta, kā svētiem pieklājās; Arī bezkaunīga būšana un ģeķīga tērzēšana vai smiekli, kas neklājās, bet jo vairāk pateicība. Jo to jūs zināt, ka neviens maucinieks nedz nešķīsts, nedz negausis, kas ir elkadieva kalps, nedabū mantību Kristus un Dieva valstībā.

Tāpēc nonāvējiet savus locekļus, kas pasaulei pieder, maucību, nešķīstību, bezkaunību, ļaunu iekārošanu un mantas kārību, kas ir elku kalpošana.

Jo šis ir Dieva prāts, ka jūs topat svēti, ka jums būs atrauties no maucības, Ka ikvienam būs zināt, sev draugu mantot iekš svētīšanas un goda, Ne kārības sērgā, kā arīdzan pagāni, kas Dievu nepazīst;

Jo Dievs mūs nav aicinājis uz nešķīstību, bet ka topam svēti. Tad nu, kas ir nicinātājs, tas nenicina kādu cilvēku, bet Dievu, kas arī Savu Svēto Garu jums ir devis.

To zinādams, ka bauslība nav iecelta taisnam, bet netaisniem un pārgalvīgiem, bezdievīgiem un grēciniekiem, nesvētiem un negantiem, tēva un mātes kāvējiem, slepkavām, Mauciniekiem, tiem, kas pie vīriešiem guļ, cilvēku zagļiem, melkuļiem, tiem, kas nepatiesi zvēr, un ja vēl kas tai veselīgai Dieva mācībai ir pretim,

Bēdz no jaunības kārībām, dzenies pēc taisnības, ticības, mīlestības, pēc miera ar tiem, kas To Kungu piesauc no šķīstas sirds.

Jo cilvēki būs pašu mīļotāji, naudas kārīgi, lielīgi, lepni, zaimotāji, vecākiem nepaklausīgi, nepateicīgi, nesvēti, Bez mīlestības, nesaderīgi, apmelotāji, kas nesavaldās, kas briesmīgi, kas labu nemīl, Nodevēji, nebēdnieki, uzpūsti, kas vairāk mīļo kārības nekā Dievu; Kas liekās dievbijāšanu cienījuši, bet viņas spēku aizliedz, — un no tādiem atkāpies. No tādiem ir tie, kas namos ielavās un gūsta tās sieviņas, kas ar grēkiem apkrautas un no dažādām iekārošanām top valdītas,

Un mūs pamāca, lai mēs bezdievību un pasaulīgas kārības aizliegdami, šķīsti un taisni un dievbijīgi dzīvojam šinī pasaulē,

Ka neviens nav maucinieks, nedz nesvēts, kā Ēsavs, kas savu pirmdzimtības tiesu ir pārdevis par vienu ēdienu.

Laulība lai ir godīga pie visiem un laulības gulta neapgānīta; bet mauciniekus un laulības pārkāpējus Dievs sodīs.

Svētīgs ir tas vīrs, kas kārdināšanā pastāv, jo pārbaudīts viņš dabūs dzīvības kroni, ko Tas Kungs ir solījis tiem, kas Viņu mīļo. Neviens, kas top kārdināts, lai nesaka, ka tas no Dieva top kārdināts; jo Dievs nevar tapt kārdināts uz ļaunu, un arī Pats nekārdina neviena. Bet ikviens top kārdināts, kad tas no savas paša kārības top skubināts un labināts. Pēc tam, kad iekārošana ir ieņēmusies, tad tā dzemdē grēku, un kad grēks ir padarīts, tad tas dzemdē nāvi.

Jūs lūdziet un nedabūjiet, tāpēc ka nepareizi lūdziet, lai to savās kārībās varētu aprīt. Jūs laulības pārkāpēji un laulības pārkāpējas, vai jūs nezināt, ka šīs pasaules draudzība ir Dieva nīšana? Kas tad grib būt pasaules draugs, tas paliek Dievam par ienaidnieku.

Kā paklausīgi bērni neturaties pēc tām iekārošanām, kurām jūs līdz šim savā nezināšanā klausījāt;

Mīļie, es jūs pamācu kā piemājotājus un svešiniekus, ka jums būs noturēties no miesīgām kārībām, kas pret dvēseli karo,

Kad nu Kristus par mums ir cietis miesā, tad apbruņojaties ar to pašu prātu, — jo kas cieš miesā, tas mitās no grēkiem, — Ka miesā būdami to vēl atliekamo laiku vairs nedzīvojat cilvēku kārībām, bet Dieva prātam. Jo tas ir gan, ka to pagājušo dzīvības laiku pēc pagānu prāta esam pavadījuši un staigājuši iekš bezkaunīgām kārībām, vīna plītešanām, rīšanām, dzeršanām un negantām elkadievībām.

Jo ja Dievs nav saudzējis eņģeļus, kas apgrēkojušies, bet tos nogāzis ellē un nodevis tumsības saitēm, ka tie taptu paturēti uz sodību; Un ja nav saudzējis veco pasauli, bet Nou, taisnības sludinātāju, līdz ar septiņiem citiem ir pasargājis, kad plūdus uzveda bezdievīgai pasaulei, Un tās pilsētas Sodomu un Gomoru pelnos likdams caur izdeldēšanu nosodījis un iecēlis par priekšzīmi tiem, kas bezdievīgi dzīvos; Un ir izrāvis taisno Latu, kas caur šo neganto cilvēku nešķīsto dzīvošanu bija grūtumu cietis, (Jo šis taisnais cilvēks viņu starpā mājodams savā taisnā dvēselē ir mocījies dienu no dienas, redzēdams un dzirdēdams viņu negantos darbus): Tā Tas Kungs dievbijīgos zin izraut no kārdināšanas, bet netaisnos mocīšanai paturēt uz soda dienu; Bet visvairāk tos, kas staigā pēc miesas iekš nešķīstām kārībām un Dievišķo varu nicina, kas ir droši, patgalvīgi, un kam nav bail zaimot godā celtos;

Tiem ir acis pilnas ar laulības pārkāpšanu, un tie neatstājās no grēkiem, krāpdami nestiprinātas dvēseles, tiem sirds radināta uz negausību, lāstu bērni;

Jo lepnus un tukšus vārdus runādami, tie krāpj caur miesas kārībām un bezkaunībām tos, kas patiesi jau bija izbēguši no tiem, kas dzīvo iekš alošanās;

Papriekš to ziniet, ka pēdējās dienās nāks smējēji, staigādami pēc savām pašu kārībām,

Jo viss, kas ir pasaulē: miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība — tas nav no Tā Tēva, bet no pasaules. Un pasaule paiet un viņas kārība; bet kas Dieva prātu dara, tas paliek mūžīgi.

Jo kādi cilvēki ielavījušies, kas rakstos sen papriekš nozīmēti uz šo sodību, bezdievīgi, kas mūsu Dieva žēlastību pārvērš bezkaunībā un aizliedz vienīgo valdītāju Dievu un mūsu Kungu Jēzu Kristu.

Un eņģeļus, kas savu augsto kārtu nav sargājuši, bet savu dzīvokli atstājuši, Viņš ar mūžīgām saitēm ir paturējis apakš tumsības uz lielās dienas sodu. Tā kā Sodoma un Gomora un apkārtējās pilsētas, kas tāpat kā viņas maucībai bija padevušās un citai miesai gājušas pakaļ, ir noliktas par mūžīgu uguns priekšzīmi, sodību ciezdamas. Tāpat arī šie sapņotāji apgāna miesu un nicina virsības un zaimo augstības.

Bet tas vien Man ir pret tevi, ka tavā vidū ir, kas Bileāma mācību cienī, kas Balaku mācīja, apgrēcību celt Israēla bērnu priekšā, elku upurus ēst un maukot.

Bet tas vien Man ir pret tevi, ka tu sievai, Jezebelei, kas praviete teicās, vaļu dod, mācīt un pievilt Manus kalpus, ka mauko un ēd elku upurus. Un Es viņai laiku esmu devis, lai viņa atgrieztos no savas maucības, un tā nav atgriezusies. Redzi, Es viņu metīšu uz gultu, un tos, kas ar viņu maukojuši, lielās bēdās, ja tie neatgriezīsies no saviem darbiem.

Un tie nav atgriezušies no savām slepkavībām, nedz no savām burvestībām, nedz no savas maucības, nedz no savām zādzībām.

Un cits eņģelis, otrs, nāca pakaļ sacīdams: kritusi, kritusi Bābele, tā lielā pilsēta, tāpēc ka tā visas tautas dzirdinājusi ar savas maucības dusmu vīnu.

Un viens no septiņiem eņģeļiem, kam septiņi kausi bija, nāca un ar mani runāja, uz mani sacīdams: nāc šurp, es tev rādīšu lielās maukas sodību, kas sēž pie lieliem ūdeņiem; Ar to ir maukojuši ķēniņi virs zemes un tie, kas virs zemes dzīvo, ir piedzērušies no viņas maucības vīna.

Jo no viņas maucības dusmu vīna visas tautas ir dzērušas, un ķēniņi virs zemes ar viņu ir maukojuši, un tirgotāji virs zemes ir bagāti tapuši no viņas varenā kāruma.

Un viņu apraudās un nožēlos ķēniņi virs zemes, kas ar viņu maucībā un kārumā dzīvojuši, kad tie redzēs dūmus no viņas degšanas.

Jo Viņa tiesas ir patiesīgas un taisnas, tāpēc ka Viņš lielo mauku ir notiesājis, kas zemi ir samaitājusi ar savu maucību, un Viņš Savu kalpu asinis pie tās ir atriebis.

Bet bailīgiem un neticīgiem un negantiem un slepkavām un mauciniekiem un burvjiem un elku kalpiem un visiem melkuļiem būs sava daļa zaņķī, kas deg ar uguni un sēru; tā ir otrā nāve.