24 – Saime

Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava ģīmja, pēc Dieva ģīmja Viņš to radīja, un radīja tos, vīrieti un sievieti. Un Dievs tos svētīja, un Dievs uz tiem sacīja: Augļojaties un vairojaties un piepildiet zemi un pārvaldiet to un valdat pār zivīm jūrā un pār putniem apakš debess un pār visām dvašām, kas lien virs zemes.

Un Dievs Tas Kungs sacīja: nav labi, cilvēkam būt vienam; Es tam darīšu palīgu, kas ap to būs. Un Dievs Tas Kungs no zemes bija taisījis visus zvērus laukā un visus putnus apakš debess; un Viņš tos veda pie cilvēka, lai redzētu, kā tas tos nosauks, un kā cilvēks nosauktu ikvienu dzīvu dvašu, tā lai būtu viņas vārds. Tad cilvēks nosauca vārdus visiem lopiem un putniem apakš debess un visiem zvēriem laukā, bet priekš cilvēka neatradās palīgs, kas ap to būtu.

Tad Dievs Tas Kungs cilvēkam sūtīja cietu miegu, un tas aizmiga. Un Viņš ņēma vienu no viņa sānkauliem un aizpildīja to vietu ar miesu. Un Dievs Tas Kungs iztaisīja to sānkaulu, ko no cilvēka bija ņēmis, par sievu un pieveda to pie cilvēka. Un cilvēks sacīja: šī nu ir kauls no maniem kauliem un miesa no manas miesas, tā taps saukta sieva, tāpēc ka tā no vīra ir ņemta.

Tādēļ vīrs atstās savu tēvu un savu māti un pieķersies pie savas sievas, un tie būs viena miesa. Un tie abi bija pliki, cilvēks un viņa sieva, un nekaunējās.

Un Ādams sacīja: tā sieva, ko Tu man devis, tā man deva no tā koka, un es esmu ēdis. Un Dievs Tas Kungs sacīja uz sievu: kam tu to esi darījusi? Un sieva sacīja: čūska mani pievīlusi, un es esmu ēdusi.

Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu un starp tavu sēklu un viņas sēklu; šis samīs tev galvu, un tu viņam iedursi papēdī. Un uz sievu Viņš sacīja: Es vairodams vairošu tavas sāpes un tavas grūtības mokas; ar sāpēm tev būs bērnus dzemdēt, un tavai iegribēšanai būs būt pēc tava vīra, un viņam būs pār tevi valdīt. Un uz Ādamu Viņš sacīja: tāpēc ka tu esi klausījis savas sievas balsij un ēdis no tā koka, par ko Es tev pavēlēju sacīdams, tev nebūs no tā ēst, — nolādēta lai ir zeme tevis dēļ, ar mokām tev no tās būs uzturēties visu savu mūžu.

Un Ādams nosauca savas sievas vārdu Ieva, tāpēc ka tā ir visu dzīvo māte.

Un Ādams atzina Ievu, savu sievu, un tā tapa grūta un dzemdēja Kainu un sacīja: es esmu dabūjusi vīru ar To Kungu. Un tā vēl dzemdēja viņa brāli, Ābelu; un Ābels palika par avju ganu, bet Kains palika par zemes kopēju. Un notikās pēc kāda laika, ka Kains Tam Kungam upuri nesa no zemes augļiem. Un Ābels arīdzan nesa no savu avju pirmdzimtiem un no viņu taukiem. Un Tas Kungs uzlūkoja Ābelu un viņa upuri. Bet Kainu un viņa upuri Viņš neuzlūkoja. Tad iedegās Kaina bardzība, un viņa vaigs raudzījās nikni. Un Tas Kungs sacīja uz Kainu: kam tu esi apskaities, un kādēļ tavs vaigs raugās nikni? Vai nav tā: ja tu darīsi pareizi, tad vari savu vaigu pacelt; bet ja tu darīsi nepareizi, tad grēks guļ priekš durvīm un tīko pēc tevis, — bet tu, valdi pār viņu. Un Kains runāja ar savu brāli Ābelu. Un notikās, kad tie bija laukā, tad Kains cēlās pret Ābelu, savu brāli, un to nokāva. Un Tas Kungs sacīja uz Kainu: kur ir Ābels, tavs brālis? Un tas sacīja: es nezinu. Vai tad es sava brāļa sargs? Un Viņš sacīja: ko tu esi darījis? Tava brāļa asiņu balss brēc uz Mani no zemes. Un nu esi nolādēts, nost no zemes, kas savu muti atpletusi, tava brāļa asinis saņemt no tavām rokām.

Šie ir Ādama raduraksti. Tai dienā, kad Dievs cilvēku radīja, Viņš to darīja pēc Dieva līdzības. Vīrieti un sievieti, Viņš tos radīja un tos svētīja un nosauca tos par cilvēkiem, tai dienā, kad tie tapa radīti.

Un Ādams dzīvoja simts un trīsdesmit gadus un dzemdināja dēlu pēc savas līdzības, pēc sava ģīmja, un nosauca viņa vārdu Sets. Un Ādama dienas pēc tam, kad Setu bija dzemdinājis, ir astoņsimt gadi, un viņš dzemdināja dēlus un meitas. Un visas Ādama dienas, ko viņš dzīvojis, bija deviņsimt un trīsdesmit gadi; un viņš nomira.

Un notikās, kad cilvēki sāka vairoties virs zemes un tiem meitas piedzima,

Un Tas Kungs sacīja uz Nou: ej šķirstā, tu un viss tavs nams, jo tevi Es esmu redzējis Manā priekšā taisnu šinī ciltī.

Un Dievs svētīja Nou un viņa dēlus un sacīja uz tiem: augļojaties un vairojaties un piepildiet zemi.

Un Tas Kungs sacīja uz Ābramu: izej no savas zemes un no savas dzimtenes un no sava tēva nama uz to zemi, ko Es tev rādīšu. Un Es tevi darīšu par lielu tautu un tevi svētīšu un darīšu tavu vārdu lielu, un tu būsi par svētību. Un Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi lād, un iekš tevis visas ciltis virs zemes taps svētītas.

Redzi, Es esmu cēlis Savu derību ar tevi, un tu būsi par tēvu daudz ļaudīm. Un tavam vārdam nebūs vairs sauktam tapt Ābramam, bet Ābrahāms lai ir tavs vārds; jo Es tevi esmu licis par tēvu daudz ļaudīm. Un Es tevi darīšu varen ļoti auglīgu un celšu no tevis tautas, un ķēniņiem būs nākt no tevis. Un Es uzcelšu Savu derību starp Mani un tevi un tavu dzimumu pēc tevis viņu bērnu bērniem par mūžīgu derību, tā ka Es būšu par Dievu tev un tavam dzimumam pēc tevis.

Un Dievs sacīja uz Ābrahāmu: tev nebūs savas sievas Sāraī vārdu saukt Sāraī, bet viņas vārds lai ir Sāra. Jo Es viņu svētīšu un arī no viņas tev došu dēlu, un Es viņu svētīšu, ka tai būs palikt par daudz ļaudīm un tautu ķēniņi no viņas celsies. Un Ābrahāms nometās uz savu vaigu un pasmējās un sacīja savā sirdī: vai vienam, kas ir simts gadus vecs, bērns piedzims, un vai Sāra, deviņdesmit gadus veca, dzemdēs?

Jo Es to esmu atzinis, lai viņš saviem bērniem un savam namam pēc sevis pavēl sargāt Tā Kunga ceļu, darot, kas taisnība un kas tiesa, ka Tas Kungs liktu nākt uz Ābrahāmu, ko Viņš tam runājis.

Un Tas Kungs piemeklēja Sāru, kā viņš bija sacījis, un Tas Kungs darīja Sārai, kā bija runājis. Un Sāra tapa grūta un dzemdēja Ābrahāmam dēlu viņa vecumā tai noliktā laikā, ko Dievs viņam bija sacījis. Un Ābrahāms nosauca sava dēla vārdu, kas viņam piedzima, ko Sāra viņam dzemdēja, Īzaku.

Un Īzaks veda Rebeku savas mātes Sāras dzīvoklī, un viņš to ņēma un tā viņam palika par sievu, un viņš to mīlēja. Tā Īzaks tapa iepriecināts pēc savas mātes nāves.

Un tavs dzimums būs kā zemes pīšļi, un tu izplētīsies pret vakariem un pret rītiem, uz ziemeļa pusi un uz dienasvidus pusi, un caur tevi un tavu sēklu visas zemes ciltis taps svētītas.

Un Jēkabs mīlēja Rahēli un sacīja: es tev gribu kalpot septiņus gadus par Rahēli, tavu jaunāko meitu. Tad Lābans sacīja: Labāk es to dodu tev, nekā citam vīram; paliec pie manis. Un Jēkabs kalpoja par Rahēli septiņus gadus; tās likās kādas dienas vien esam, tik mīļa tā viņam bija.

Kad nu Rahēle redzēja, ka tā Jēkabam nedzemdēja, tad tā apskauda savu māsu un sacīja uz Jēkabu: dabū man bērnus, bet ja ne, tad man jāmirst. Tad Jēkabs apskaitās uz Rahēli un sacīja: vai es esmu Dieva vietā, kas tev miesas augļus liedzis?

Un Tas Kungs sacīja uz Jēkabu: griezies atpakaļ uz savu tēva zemi un pie saviem radiem, un Es būšu ar tevi.

Tad Jēkabs sacīja uz savu saimi un uz visiem, kas pie tā bija: metiet nost tos svešos dievus, kas pie jums, un šķīstaties un pārģērbjaties citās drēbēs.

Tad Jāzeps nevarēja valdīties priekš visiem, kas pie viņa stāvēja, un sauca: vediet visus no manis ārā; un neviens pie tā nestāvēja, kad Jāzeps devās pazīties saviem brāļiem. Un viņš pacēla savu balsi raudādams, tā ka tie ēģiptieši to dzirdēja, un Faraona saime to dzirdēja. Un Jāzeps sacīja uz saviem brāļiem: es esmu Jāzeps, vai mans tēvs vēl dzīvs? Un viņa brāļi tam nevarēja atbildēt, jo tie priekš viņa vaiga pārbijās.

Tad Jāzeps iejūdza savus ratus un gāja savam tēvam Israēlim pretī uz Gošeni, un viņu ieraudzījis tas metās ap viņa kaklu un raudāja ilgi pie viņa kakla.

Un Jāzeps savam tēvam un saviem brāļiem iedeva mājas vietas, un tiem deva Ēģiptes zemē to labāko zemes vietu turēt, Raamzes tiesā, tā kā Faraons bija pavēlējis. Un Jāzeps uzturēja savu tēvu un savus brāļus un visu sava tēva namu ar maizi, kā kuram bija bērnu.

Tev nebūs priekš tiem zemē mesties nedz tiem kalpot; jo Es Tas Kungs, tavs Dievs, esmu stiprs un dusmīgs Dievs, kas piemeklē tēvu grēkus pie bērniem līdz trešam un ceturtam augumam pie tiem, kas Mani ienīst,

Godā savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvo tai zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos.

Ja kas savu tēvu vai savu māti sit, tam būs tapt nokautam.

Tev nevienu atraitni un nevienu bāriņu nebūs apbēdināt.

Kas parāda žēlastību daudz tūkstošiem, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus, bet arī nepamet nesodītus, piemeklēdams tēvu grēkus pie bērniem un bērnu bērniem līdz trešam un ceturtam augumam.

Un ka tu saviem dēliem neņem no viņu meitām, un viņu meitas saviem dieviem nemauko pakaļ un nedara arī tavus dēlus pakaļ maukojam viņu dieviem.

Ikvienam būs bīties savu māti un savu tēvu un turēt Manu dusēšanas dienu; — Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs.

Tev nebūs savu brāli ienīdēt savā sirdī, bet savu tuvāko atklāti pārmācīt, ka tev viņa dēļ nav grēks jānes.

Ja kas savu tēvu vai savu māti lād, to būs nokaut; viņš savu tēvu vai savu māti lādējis, viņa asinis lai uz tā paliek.

Mauku vai apsmietu tiem nebūs ņemt, un sievu, kas atstādināta no sava vīra, tiem nebūs ņemt, jo viņš ir savam Dievam svēts.

Un tam būs ņemt jumpravu par sievu. Atraitni, vai atstādinātu, vai apsmietu mauku, tādu tam nebūs ņemt, bet jumpravu no saviem ļaudīm viņam būs ņemt par sievu.

Šis ir bauslis par neuzticības kaislību, kad laulāta sieva ir novērsusies no sava vīra un sagānījusies, Vai kad vīru pārņem neuzticības kaislība un viņš neuztic savai sievai, tad tam sieva jāved Tā Kunga priekšā, un priesterim jādara pēc visa šī baušļa. Un vīrs būs nenoziedzīgs pie tā nozieguma, bet sieva nesīs savu noziegumu.

Celofehada meitas runā pareizi; dod viņām īpašumu starp viņu tēva brāļiem un piešķir tām viņu tēva īpašumu. Un uz Israēla bērniem tev būs runāt un sacīt: kad kāds mirst, kam dēlu nav, tad viņa mantību būs piešķirt viņa meitai. Un kad tam meitas nav, tad jums viņa mantību būs dot viņa brāļiem. Un ja tam brāļa nav, tad jums viņa mantību būs dot viņa tēva brāļiem. Ja tam arī tēva brāļu nav, tad jums viņa mantību būs dot viņa tuvākajam radam, kas ir no viņa cilts, un tam to būs iemantot; tas lai Israēla bērniem ir par tiesas likumu, itin kā Tas Kungs Mozum pavēlējis.

Šis ir tas vārds, ko Tas Kungs pavēlējis Celofehada meitām un sacījis: lai tās iet pie vīra, kā viņām patīk; bet lai kļūst par sievām sava tēva cilts radiem, Ka Israēla bērnu īpašums no cilts uz cilti netop pārcelts, jo Israēla bērniem būs turēties ikvienam pie savu tēvu cilts īpašuma. Un ikviena meita, kam ir zemes daļa kādā Israēla bērnu ciltī, lai iet pie vīra pie kāda no savas tēva cilts radiem, ka Israēla bērni patur savu tēvu mantas daļu, Un īpašums netop pārcelts no vienas cilts uz otru; jo Israēla bērnu ciltis lai turas ikviena pie sava īpašuma.

Bet sargies un sargi ļoti savu dvēseli, ka tu neaizmirsti to, ko tavas acis redzējušas, ka tas neizzūd no tavas sirds visās tava mūža dienās. Un dari to zināmu saviem bērniem un saviem bērnu bērniem. Tai dienā, kad tu stāvēji priekš Tā Kunga, sava Dieva, Horebā, kad Tas Kungs uz mani sacīja: sapulcini Man tos ļaudis, un Es tiem došu dzirdēt Savus vārdus, lai tie mācās Mani bīties visas dienas, cik ilgi tie virs zemes dzīvo, un lai tie tos māca saviem bērniem,

Tev būs savu tēvu un savu māti godāt, itin kā Tas Kungs, tavs Dievs tev ir pavēlējis, lai tu ilgi dzīvo un tev labi klājās tai zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos.

Un šie vārdi, ko es tev šodien pavēlu, lai tev iet pie sirds. Un tev tos būs piekodināt saviem bērniem un no tiem runāt savā namā sēžot un pa ceļu ejot, guļoties un ceļoties.

Un tev nebūs ar viņiem laulību slēgt; savas meitas tev nebūs dot viņu dēliem, un viņu meitas tev nebūs ņemt saviem dēliem. Jo tās novērsīs tavus dēlus, ka tie nestaigā Man pakaļ, bet ka tie citiem dieviem kalpo, un Tā Kunga bardzība pret jums iedegsies, un jūs izdeldēs piepeši.

Un tiesu nes bāriņiem un atraitnēm, un mīļo svešinieku un dod viņam maizi un drēbes.

Un mācat tos saviem bērniem, ka tu no tiem runā savā namā sēžot un savu ceļu staigājot, un arī apguļoties, un arī ceļoties;

Ņem vērā un klausi visus šos vārdus, ko es tev pavēlu, lai labi klājās tev un taviem bērniem pēc tevis mūžīgi, ja tu darīsi, kas ir labi un pareizi priekš Tā Kunga, sava Dieva, acīm. —

Un tev būs priecāties savos svētkos, tev un tavam dēlam un tavai meitai un tavam kalpam un tavai kalponei un tam Levītam un tam piedzīvotājam un tam bāriņam un tai atraitnei, kas ir tavos vārtos.

Tam arī nebūs apņemt daudz sievu, ka viņa sirds neatkāpjas; tam arī nebūs sev sakrāt ļoti daudz sudraba un zelta.

Un ja kas laban sievu precējis un to vēl nav pārvedis, tas lai iet un griežas uz savu namu, ka tas karā nemirst un cits to neapņem.

Kad kādam vīram ir divas sievas, viena mīlēta un otra neieredzēta, un tā mīlētā kā tā neieredzētā dzemdē viņam dēlus, un tas pirmdzimtais ir no tās neieredzētās, — Un kad viņš saviem dēliem savu mantu dalīs, tad tās mīlētās dēlu viņš nevar uzņemt par pirmdzimto, tās neieredzētās dēla vietā, kas tas pirmdzimtais. Bet viņam būs atzīt tās neieredzētās dēlu par pirmdzimto, un tam dot divkārtīgu tiesu no visa, kas tam ir; jo tas ir viņa spēka pirmdzimtais, — tam pieder pirmdzimtības tiesa. —

Kad kādam vīram ir stūrgalvīgs un neklausīgs dēls, kas neklausa sava tēva un savas mātes balsij, un tie viņu ir pārmācījuši, un viņš tomēr tiem neklausa, Tad viņa tēvam un mātei to būs sagrābt un izvest pie savas pilsētas vecajiem un pie savas pilsētas vārtiem, Un tiem būs sacīt uz savas pilsētas vecajiem: šis mūsu dēls ir stūrgalvīgs un neklausīgs, viņš neklausa mūsu balsij, viņš ir rijējs un dzērājs. Tad visiem viņa pilsētas ļaudīm to būs akmeņiem nomētāt, ka mirst. Tā tev būs izdeldēt to ļaunumu no tava vidus, ka viss Israēls to dzird un bīstas. —

Kad vīrs ņem sievu un pie tās ieiet un tad to ienīst, Un tai ceļ neslavu un no tās izpauž ļaunu valodu, sacīdams: šo sievu es esmu ņēmis un pie tās iegājis, bet to neesmu atradis šķīstu meitu, — Tad šīs meitas tēvam un mātei to būs ņemt, un to zīmi, ka tā bijusi šķīsta meita, rādīt pilsētas vecajiem vārtos: Un tās meitas tēvam būs sacīt uz tiem vecajiem: es šim vīram savu meitu esmu devis par sievu, bet viņš to ir ienīdējis. Un redzi, viņš tai cēlis neslavu sacīdams: es tavu meitu neesmu atradis šķīstu; še nu tā zīme, ka mana meita bijusi šķīsta, un tiem būs izklāt tās drēbes priekš pilsētas vecajiem. Tad pilsētas vecajiem to vīru būs ņemt un pārmācīt. Un tie lai viņam nospriež simts sudraba sēķeļus un to naudu lai dod tās meitas tēvam, tāpēc ka tas šķīstai Israēla meitai cēlis kauna valodu, un viņa lai tam paliek par sievu; tas to nevar atlaist visu savu mūžu. Bet ja tā valoda ir tiesa, ka tā nav atrasta šķīsta meita, Tad tiem to meitu būs izvest pie viņas tēva nama durvīm, un viņas pilsētas ļaudis lai viņu akmeņiem nomētā, ka mirst, tāpēc ka viņa kauna lietu ir darījusi iekš Israēla, maucību dzīdama sava tēva namā. Tā tev būs izdeldēt to ļaunumu no sava vidus. Ja kāds vīrs top atrasts, kas guļ pie cita vīra sievas, tad tiem abiem būs mirt, tam vīram, kas pie tās sievas gulējis, un tai sievai. Tā tev būs izdeldēt to ļaunumu no Israēla.

Nevienam maukas bērnam nebūs nākt Tā Kunga draudzē, un arī viņa desmitam augumam nebūs nākt Tā Kunga draudzē.

Kad kāds apņem sievu un ar to iedodas laulībā, un kad tā neatrod žēlastību viņa acīs, tādēļ ka tas to pienācis kādā kauna lietā un viņš raksta šķiršanās grāmatu un to viņai dod rokā un viņu izraida no sava nama, Un tā iziet no viņa nama, un paliek citam vīram par sievu, Un kad šis otrs vīrs arīdzan to ienīst un tai raksta šķiršanās grāmatu, un to tai dod rokā un to izraida no sava nama, vai ja tas otrs vīrs mirst, kas to sev par sievu ņēmis, Tad viņas pirmais vīrs, kas to izraidījis, to nevar atkal par sievu ņemt pēc tam, kad tā palikusi netīra; jo tā ir negantība priekš Tā Kunga; tā tev nebūs ar grēkiem apgānīt to zemi, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dod iemantot.

Kad kāds apņem jaunu sievu, tam nebūs iet karā un to ne pie kā nebūs piespiest; veselu gadu lai tas ir svabads savā namā un iepriecina savu sievu, ko viņš ir ņēmis. —

Nolādēts, kas nicina savu tēvu vai savu māti! — un visiem ļaudīm būs sacīt: Āmen.

Nolādēts, kas tiesu groza piedzīvotājam, bāriņam un atraitnei! — un visiem ļaudīm būs sacīt: Āmen.

Tā Kunga, mūsu Dieva, noslēpumi ir darīti zināmi mums un mūsu bērniem mūžam, ka mums būs darīt visus šīs bauslības vārdus.

Sapulcini tos ļaudis, vīrus un sievas un bērniņus un savus piedzīvotājus, kas tavos vārtos, lai tie dzird un mācās un bīstas To Kungu, jūsu Dievu, un tur un dara visus šīs bauslības vārdus, Un lai viņu bērni, kas to nezina, dzird un mācās bīties To Kungu, jūsu Dievu, visu to laiku, kamēr jūs dzīvosiet tai zemē, ko iemantot jūs ejat pār Jordāni.

Nu tad zvērējiet man jel pie Tā Kunga, tāpēc ka es žēlastību pie jums esmu darījusi, ka arī jūs darīsiet žēlastību pie mana tēva nama, un dodat man kādu ticamu zīmi, Ka jūs atstāsiet dzīvus manu tēvu, manu māti un manus brāļus un manas māsas ar visu, kas tiem pieder, un ka jūs mūsu dvēseles izglābsiet no nāves.

Rītā agri nākat priekšā pēc savām ciltīm, un tā cilts, ko Tas Kungs uzrādīs, lai nāk priekšā pēc saviem radiem, un tas rads, ko Tas Kungs uzrādīs, lai nāk priekšā pēc savām saimēm, un tā saime, ko Tas Kungs uzrādīs, lai nāk priekšā pēc saviem vīriem.

Jo kad jūs nogriezīsities un pieķersities šīm tautām, kas pie jums atlikušas un saprecēsieties ar viņām un iesiet pie viņām un tās pie jums, Tad ziniet tiešām, ka Tas Kungs, jūsu Dievs, joprojām visas šās tautas jūsu priekšā neizdzīs, bet tās jums tiks par slazda valgu un par tīklu un par pātagu jūsu sānos un par ērkšķiem jūsu acīs, tiekams jūs iesiet bojā no šīs labās zemes, ko Tas Kungs, jūsu Dievs, jums devis.

Bet ja tas jums nepatiks, Tam Kungam kalpot, tad izvēlaties sev šodien, kam jūs gribat kalpot, vai tiem dieviem, kam jūsu tēvi kalpojuši viņpus upes, vai tiem Amoriešu dieviem, kuru zemē jūs dzīvojat. Bet es un mans nams, mēs kalposim Tam Kungam.

Un Israēla bērni tanī laikā no turienes cēlās ikviens pie savas cilts un pie saviem radiem, un izgāja no turienes ikviens uz savām mājām.

Bet Rute sacīja: nespied mani, tevi atstāt un no tevis aiziet; jo kurp tu iesi, arī es iešu, un kur tu mitīsi, tur arī es mitīšu; tavi ļaudis ir mani ļaudis, un tavs Dievs ir mans Dievs;

Un arī Ruti, to Moabieti, Mahlona sievu, es sev precēšu par sievu, un celšu tā nomirušā vārdu par viņa zemes daļu, ka tā nomirušā vārds netop izdeldēts no viņa brāļiem un no viņa pilsētas vārtiem, — jūs esat šodien liecinieki.

Tad Elkanus, viņas vīrs, uz viņu sacīja: Anna, kāpēc tu raudi? Un kāpēc tu neēdi? Un kāpēc tava sirds noskumusi? Vai es tev neesmu labāks nekā desmit dēli?

Un viņa solīja solījumu un sacīja: Kungs Cebaot, ja Tu Savas kalpones bēdas uzlūkosi un mani pieminēsi un Savu kalponi neaizmirsīsi un dosi Savai kalponei dēlu, tad es to Tam Kungam došu visu viņa mūžu, un dzenamam nazim nebūs nākt uz viņa galvu.

Es par šo bērnu esmu lūgusi, un Tas Kungs man devis manu lūgumu, ko es no Viņa esmu lūgusi. Tādēļ es to arī Tam Kungam kā izlūgtu esmu nodevusi visu mūžu, kamēr tas dzīvos, — viņš ir no Tā Kunga izlūgts. Un tie tur pielūdza To Kungu.

Bet Ēlis dēli bija netikli, tie neatzina To Kungu.

Bet Samuēls kalpoja Tā Kunga priekšā, puisis būdams, apjozts ar nātnu efodu.

Un tas puisis Samuēls augdams auga un patika gan Tam Kungam, gan tiem ļaudīm.

Es viņam būšu par tēvu, un viņš Man būs par dēlu. Kad tas būs noziedzies, tad Es viņu pārmācīšu ar cilvēku rīkstēm un ar cilvēka bērnu sitieniem;

Un ķēniņš Salamans iemīlēja daudz svešas sievas, bez Faraona meitas vēl Moaba, Ammona, Edoma, Sidona un Hetiešu meitas, No tām tautām, par ko Tas Kungs uz Israēla bērniem bija sacījis: jums nebūs pie tiem ieiet, un lai tie tāpat neieiet pie jums; tie patiesi jūsu sirdis locīs saviem dieviem pakaļ — šīm Salamans pieķērās ar mīlestību. Un viņam bija septiņsimt sievas no augstas kārtas un trīssimt liekas sievas, un viņa sievas novērsa viņa sirdi. Kad nu Salamans bija vecs palicis, tad viņa sievas viņa sirdi novērsa svešiem dieviem pakaļ, un viņa sirds nepalika pilnīgi pie Tā Kunga, sava Dieva, kā viņa tēva Dāvida sirds.

Tad nu jums nebūs dot savas meitas viņu dēliem, nedz ņemt viņu meitas saviem dēliem, nedz mūžam meklēt viņu mieru, vai labumu, lai jūs topat stipri un varat ēst tās zemes labumu un saviem bērniem atstāt par mantību mūžīgi.

Tad priesteris Ezra cēlās un uz tiem sacīja: jūs esat apgrēkojušies, svešas sievas apņemdami, ka jūs vairotu Israēla noziegumu. Tad nu izsūdziet to Tam Kungam, savu tēvu Dievam, un dariet pēc Viņa prāta, un šķiraties no tās zemes ļaudīm un no tām svešām sievām. Tad visa draudze atbildēja un sacīja ar stipru balsi: pēc taviem vārdiem mums tā jādara.

Tad viņa sieva uz viņu sacīja: vai tu vēl stipri turies pie savas sirds skaidrības? Atsaki Dievam un mirsti. Bet viņš uz to sacīja: tu runā kā daža neprātīga runā; vai labumu gan saņemsim no Dieva, bet ļaunumu nesaņemsim? Visās šinīs lietās Ījabs neapgrēkojās ar savām lūpām.

No bērniņu un zīdāmo mutes Tu esi sataisījis spēku, Savu pretinieku dēļ, apklusināt ienaidnieku un atriebēju.

Tiesu nesdams bāriņam un apspiestam, lai cilvēks, kas no zemes, vairs nedara varas darbus.

Tomēr Tu tas esi, kas mani izvedis no mātes miesām; Tu man licis paļauties uz Tevi no mātes krūtīm. Uz Tevi es esmu mests no mātes klēpja, no mātes miesām Tu esi mans Dievs.

Jo mans tēvs un mana māte mani atstājuši, bet Tas Kungs mani uzņem.

Es esmu jauns bijis un arī vecs palicis, bet es neesmu redzējis taisno atstātu, nedz viņa dzimumu meklējam maizi. Vienmēr viņš apžēlojās un aizdod, un viņa dzimums ir par svētību.

Redzi, noziedzībā esmu dzemdināts, un grēkos māte mani ieņēmusi. Redzi, tev patīk sirds patiesība, tad dari man zināmu to apslēpto gudrību.

Viņš ir bāriņu tēvs un atraitņu tiesnesis, Viņš ir Dievs Savā svētā dzīvoklī, Tāds Dievs, kas vientuļiem dod namā dzīvot, kas cietumniekus izved pie labklāšanās; bet atkāpējiem jādzīvo tukšumā.

Es atdarīšu savu muti sakāmos vārdos un izrunāšu līdzības no veciem laikiem. Ko esam dzirdējuši un zinām, un ko mūsu tēvi mums ir stāstījuši, To mēs viņu bērniem neslēpsim, bet izteiksim tiem pēcnākamiem Tā Kunga teicamo slavu un Viņa stiprumu un Viņa brīnumus, ko Viņš darījis. Jo Viņš ir iecēlis liecību iekš Jēkaba un licis bauslību iekš Israēla, ko Viņš mūsu tēviem pavēlējis, to mācīt saviem bērniem. Ka tie pēcnākamie to zinātu, tie bērni, kas vēl dzims; ka tie celtos un to stāstītu arī saviem bērniem. Un ka tie savu cerību liktu uz Dievu un neaizmirstu Dieva darbus, bet sargātu Viņa pavēles; Un ka tie nebūtu tādi kā viņu tēvi, atkāpēja un pārgalvīga tauta, kas savā sirdī nebija pastāvīga, un kam gars neturējās pie Dieva.

Izdodiet tiesu nabagam un bāriņam, taisnojiet bēdīgo un nabagu.

Tā kā tēvs apžēlojās par bērniem, tā Tas Kungs žēlo tos, kas Viņu bīstas.

Bet Tā Kunga žēlastība paliek mūžīgi mūžam pār tiem, kas Viņu bīstas, un Viņa taisnība līdz bērnu bērniem

Tu Ābrahāma, Viņa kalpa dzimums, jūs Jēkaba bērni, Dieva izredzētie! Viņš ir Tas Kungs, mūsu Dievs; Viņa tiesas iet pār visu zemi. Viņš piemin Savu derību mūžam, to vārdu, ko Viņš ir iecēlis tūkstošiem dzimumiem,

Kas neauglīgai liek dzīvot namā, ka tā top priecīga dēlu māte. Alleluja!

Tas Kungs lai jūs vairo, jūs un jūsu bērnus.

Redzi, bērni ir manta no Tā Kunga, un miesas auglis ir dāvana. Tā kā bultas stipra vīra rokās, tāpat ir jaunie bērni. Svētīgs tas vīrs, kas savu bultu maku ar to pildījis; tie netaps kaunā, kad tiem vārtos nāk runas ar saviem ienaidniekiem.

Tava sieva būs kā auglīgs vīna koks ap tavu namu, tavi bērni kā eļļas zari ap tavu galdu.

Un redzi savu bērnu bērnus: Miers lai ir pār Israēli.

Dāvida svētku dziesma. Redzi, cik jauki un cik mīlīgi, kad brāļi dzīvo vienprātīgi.

Jo Tu esi radījis manu iekšieni, Tu mani esi apsedzis manas mātes miesās. Es Tev pateicos, ka es ļoti brīnišķi esmu darīts, brīnišķi ir Tavi darbi, un mana dvēsele to it labi zin. Mani kauli Tev nebija apslēpti, kad es slepenībā tapu darīts, kad es tapu iztaisīts zemes dziļumos. Tavas acis redzēja mani, vēl neiztaisītu pīti, un visas nākamās dienas bija rakstītas Tavā grāmatā, kad vēl nebija nevienas.

Jaunekļi un jaunietes, veci ar jauniem: Tiem būs teikt Tā Kunga vārdu, jo Viņa vārds vien ir augsts, Viņa augstība ir pārāka par zemi un debesi,

Klausi, mans bērns, sava tēva pārmācībai un nepamet savas mātes mācību;

Mans bērns, neatmet Tā Kunga pamācīšanu, un lai viņa pārmācīšana tev neriebj; Jo ko Tas Kungs mīļo, to Viņš pārmāca, kā tēvs dēlu, pie kā tam labs prāts.

Klausāties, mani bērni, tēva pamācīšanu un meklējiet atzīšanu mācīties; Jo es jums dodu labu mācību, neatmetiet manu bauslību! Jo es biju sava tēva dēls, savai mātei luteklītis un vienīgais; Un viņš mani mācīja un sacīja: Lai tava sirds pieņem manus vārdus, turi manus baušļus, tad tu dzīvosi;

Klausies, mans bērns, un pieņem manus vārdus, tad vairosies tavas dzīvības gadi. Es tev mācīšu gudrības ceļu, es tevi vadīšu uz taisna ceļa,

Ņem vērā, mans dēls, manus vārdus, griez savu ausi uz manu valodu, Lai tie nezūd no tavām acīm; paglabā tos savā sirds dziļumā; Jo tie ir dzīvība tiem, kas tos atrod, un visai viņu miesai zāles, kas dziedina. Pār visu, kas jāsargā, sargi savu sirdi; jo no tās iziet dzīvība.

Tavs avots lai ir svētīts, un tu priecājies par savas jaunības sievu. Ak kāda tā mīlīga, kā stirna, un daiļa, kā kalnu kaza! Pie viņas krūtīm pieglaudies allažiņ un ar viņas mīlestību ielīksmojies vienmēr!

Mans bērns, glabā sava tēva pamācīšanu un nepamet savas mātes mācību.

Salamana sakāmie vārdi. Gudrs dēls ir tēva prieks, bet ģeķīgs mātes sirdēsti.

Kas savu namu pilda ar nemieru, tas mantos vēju, un ģeķis būs par kalpu tam, kam ir gudra sirds.

Tikla sieva ir sava vīra kronis, bet netikla ir kā puve viņa kaulos.

Gudrs dēls klausa tēva pārmācīšanai, bet mēdītājs neklausa rāšanai.

Kas ir labs, tā manta nāk uz bērnu bērniem; bet grēcinieka krājums taisnam top pataupīts.

Kas rīksti taupa, tas ienīst savu dēlu; bet kas viņu mīļo, tas to pārmāca drīz.

Gudra sieva uztaisa savu namu, bet neprātniece to noposta pati savām rokām.

Ģeķis smejas par sava tēva pamācīšanu, bet kas mācību pieņem, pieaugs gudrībā.

Gudrs dēls iepriecina tēvu, bet ģeķīgs cilvēks pulgo savu māti.

Gudrs kalps valdīs pār netiklu dēlu un dalīs mantojumu starp brāļiem.

Sirmgalvju kronis ir bērnu bērni, un bērnu goda rota ir viņu tēvi.

Draugs mīl visu laiku, bet brālis top bēdu dienā atzīts.

Ģeķīgs dēls savam tēvam par sirdēstiem, un rūgtums tai, kas viņu dzemdējusi.

Kas sievu atradis, tas atradis labumu un mantojis žēlastību no Tā Kunga.

Ģeķīgs dēls ir tēvam par sirdēstiem, un sievas riešana ir pilēšana bez gala. Namu un mantu manto no vecākiem, bet prātīgu sievu no Tā Kunga.

Pārmāci savu dēlu, kamēr vēl cerība, bet nedod savai dvēselei vaļas, viņu nokaut.

Kas tēvu posta un māti izdzen, tas ir bezkaunīgs un negants bērns.

Taisnais staigā savā skaidrībā; svētīgi būs viņa bērni pēc viņa!

Jau pie bērna darbošanās var nomanīt, vai viņa vīra darbi būs skaidri un taisni.

Kas tēvu un māti lād, tā spīdeklis izdzisīs visu dziļākā tumsībā,

Mantība, ko no pirmā gala iegūst, beidzamā galā nebūs svētīga.

Nama augšā kaktiņā dzīvot ir labāk, nekā namā kopā ar rējēju sievu.

Labāk dzīvot tukšā zemē, nekā pie rējējas un dusmīgas sievas.

Māci bērnam viņa ceļu, tad viņš, arī vecs palicis, no tā neatkāpsies.

Blēņas līp bērna sirdī; bet pārmācības rīkste tās izdzen tālu.

Neatrauj bērnam pārmācību; ja tu viņu ar rīkstēm šaustīsi, tad tādēļ jau nemirs. Tu viņu šaustīsi ar rīkstēm un izglābsi viņa dvēseli no elles. Mans dēls, ja tava sirds gudra, tad mana sirds priecāsies, tiešām tā priecāsies; Un mana sirds no prieka lēks, ja tavas lūpas runās skaidrību.

Klausi savam tēvam, kas tevi dzemdinājis, un nenicini savu māti, kad tā būs veca. Pērc patiesību, un nepārdod gudrību, pamācīšanu un atzīšanu. Ar lielu prieku priecāsies taisnā tēvs, un kas gudru dzemdina, tas līksmosies par viņu. Lai tavs tēvs un tava māte priecājās, un lai līksmojās, kas tevi dzemdējusi. Dod man savu sirdi, mans dēls, un lai mans ceļš tavām acīm labi patīk.

Nama augšā kaktiņā dzīvot ir labāk, nekā namā kopā ar rējēju sievu.

Bez gala pil, kad lietus līst, un rējēja sieva tāda pat.

Kas glabā mācību, tas ir prātīgs bērns; bet kas rijēju biedrs, dara tēvam kaunu.

Kas savu tēvu vai māti laupa un saka: “Tas nav grēks!” tāds ir slepkavas biedrs.

Rīkste un pārmācība dod gudrību; bet bērns savā vaļā dara mātei kaunu.

Pārmāci savu dēlu, tad tev būs prieks no viņa un tavai dvēselei līksmība.

Ir suga, kas tēvu lād un māti nesvētī; Ir suga, kas pati savās acīs šķīsta, bet no saviem sārņiem nav mazgāta; Ir suga, cik augsti tā ceļ acis, cik augsti acu plakstiņus!

Acs, kas tēvu apsmej un liedzās mātei klausīt, to izknābs kraukļi pie upes, un jaunie ērgļi to ēdīs.

Šās trīs lietas man ir visai brīnums, un to ceturto es neizprotu: Ērgļa ceļš debesīs, čūskas ceļš pār klinti, laivas ceļš jūras vidū un vīra ceļš pie meitas.

Ak, mans dēls! ak manas miesas dēls! tu manu solījumu dēls. Nedod sievām savu spēku, nedz savu ceļu tām, kas ķēniņus samaitā.

Tikumīgu sievu, kas tādu atrod, pāri pār pērlēm ir viņas dārgums. Uz viņu uzticas vīra sirds un labuma tam netrūkst nekāda. Tā dara tam labu, ne ļaunu visās sava mūža dienās. Viņa gādā par vilnu un liniem un strādā priecīgām rokām. Tā ir kā laivinieka laiva, sagādā maizi no tālienes. Jau pašā naktī tā ceļas un dod barību savai saimei un kalponēm iespriesto tiesu. To zemes stūri, ko cerē, tā dabū, no savu roku augļiem tā dēsta vīna dārzu. Ar spēku tā jož savus gurnus un savas rokas ar stiprumu. Tā mana, ka viņas pūliņš labi sokas, un gaisma tai neapdziest naktī. Tā stiepj savu roku pie kodeļas un tver ar pirkstiem ratiņu. Tā sērdieņus mīlīgi apkampj un pasniedz nabagiem roku. Savam namam tā nebīstas sniega, jo saime divkārtīgi ģērbta. Tā sev taisa apsegus, dārgs audeklis un purpurs tai ir apģērbs. Tai vīrs ir pazīstams vārtos, kad tas sēž ar zemes vecajiem. Viņa auž linu svārkus un pārdod, un izdod pircējiem jostas. Stiprums un gods tai apģērbs; tā smejas par nākamo laiku. Savu muti tā atdara ar gudrību, un uz viņas mēles ir jauka mācība. Viņa skatās pēc visām sava nama gaitām un neēd savu maizi ar slinkumu. Viņas bērni pieceļas un teic viņu laimīgu; viņas vīrs, tas to slavē: Daudz mātes meitām ir goda tikums, bet tu esi pāri par visām! Daiļums viļ un skaistums paiet; dievbijīga sieva, tā ir teicama! Teiciet viņu par viņas roku augļiem, un viņas pašas darbi lai viņu ļaudīs teic!

Diviem ir labāk nekā vienam, jo tiem ir laba alga no sava pūliņa. Jo kad tie krīt, tad draugs draugu uzceļ; bet vai tam, kas viens, kad tas krīt un otra nav, kas viņu uzceļ. Kad divi kopā guļ, tad tiem ir silti, bet kā viens var sasildīties? Un ja kas to vienu pārvarētu, tad tie divi tam taču var pretī stāvēt, un trīskārtīgu auklu drīz nepārraus.

Baudi šo dzīvību ar to sievu, ko tu mīļo, kamēr tev ir šī niecīgā dzīvība, ko viņš tev ir devis pasaulē, visu savu niecīgo mūžu; jo šī ir tava daļa šinī mūžā un pie tava pūliņa, ar ko tu pūlējies pasaulē.

Tā kā tu nezini, kāds ceļš ir vējam, jeb kā kauli aug grūtas sievas miesās, tāpat tu nezini Dieva darbu, ko Viņš visu padara.

Piemini savu Radītāju savā jaunībā, pirms tās ļaunās dienas nāk un tie gadi tuvojās, kur tu sacīsi: tie man nepatīk.

Ejat ārā un uzlūkojiet, Ciānas meitas, ķēniņu Salamanu ar to kroni, ar ko viņa māte to kronēja viņa kāzu dienā un viņa sirds līksmības dienā.

Tādēļ Tas Kungs pats jums dos zīmi: redzi, jumprava būs grūta un dzemdēs dēlu un nosauks viņa vārdu Immanuel (Dievs ar mums).

Jo viens Bērns mums dzimis, viens Dēls mums dots, un valdība ir uz Viņa kamieša; un Viņa vārds top saukts: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs, Miera lielkungs.

Tā kā grūtai sievai ir sāpes, kad viņai dzemdēšana uziet, un tā brēc savās raizēs, tā mēs bijām, Kungs, Tavā priekšā. Mēs bijām grūti, mēs bijām raizēs, bet dzemdējām tik vēju; mēs tai zemei nevarējām palīdzēt, un pasaules iedzīvotāji nedzima.

Tie dzīvie, tie dzīvie, tie Tevi slavē, kā es šodien; tēvs bērniem dara zināmu Tavu patiesību.

Klausāties uz mani, salas, un ņemiet vērā, tauta no tālienes: Tas Kungs mani aicinājis no mātes miesām, Viņš manu vārdu minējis, kad es vēl biju mātes miesās.

Vai sieva var aizmirst savu zīdāmo bērnu, neapžēlodamās par savu miesīgo dēlu? Un jebšu viņa to aizmirstu, tomēr Es tevi neaizmirsīšu!

Jo tavs Radītājs ir tavs vīrs, Kungs Cebaot ir Viņa vārds, un Tas Svētais iekš Israēla ir tavs Pestītājs, — Viņš tiek saukts visas pasaules Dievs. Jo Tas Kungs tevi aicinājis kā atstātu un no sirds noskumušu sievu, un kā jaunības sievu, kas bija nicināta, saka tavs Dievs.

Un visi tavi bērni būs no Tā Kunga mācīti, un tavu bērnu miers būs liels.

Es priecājos ar lielu prieku iekš Tā Kunga, mana dvēsele līksmojās iekš mana Dieva. Jo Viņš mani apģērbis ar pestīšanas drēbēm, ar taisnības svārkiem Viņš mani apsedzis, tā kā brūtgāns ģērbjas svētku glītumā, un kā brūte greznojās savā skaistā apģērbā.

Jo kā jauneklis laulājās ar jaunavu, tā ar tevi laulāsies tavi bērni, un kā brūtgāns priecājās par brūti, tā par tevi priecāsies tavs Dievs.

Tā kā tādu, ko māte iepriecina, tāpat Es jūs iepriecināšu, un Jeruzālemē jūs tapsiet iepriecināti.

Pirms Es tevi radīju mātes miesās, Es tevi esmu pazinis, un pirms tu iznāci no mātes miesām, Es tevi esmu svētījis; tautām par pravieti Es tevi esmu licis.

Un Viņš saka: kad vīrs atstumj savu sievu, un tā aiziet no viņa un ņem citu vīru, vai tas viņu atkal drīkst pieņemt? Vai tāda zeme netaptu ļoti sagānīta? Bet tu ar daudz drauģeļiem esi maucību dzinusi un griezies atkal pie Manis, saka Tas Kungs.

Un Es redzēju, lai gan Es tādēļ, ka tā pārkāpēja Israēla cilts laulību bija pārlauzusi, viņu biju atstājis un tai devis šķiršanās grāmatu, ka tomēr viņas māsa, neuzticīgā Jūda cilts, nebijās, bet nogāja un dzina pati arīdzan maucību.

Atgriežaties, atkāpēji bērni, saka Tas Kungs, — jo Es jūs esmu precējis un jūs uzņemšu, vienu no pilsētas un divas no cilts, un Es jūs vedīšu uz Ciānu.

Ja neapbēdināsiet svešinieku, bāriņu un atraitni un neizliesiet nenoziedzīgas asinis šinī vietā un nedzīsities pakaļ svešiem dieviem, sev pašiem par postu, Tad Es jums likšu dzīvot šai vietā, tai zemē, ko Es esmu devis jūsu tēviem, mūžīgi mūžam.

Ņemiet sievas un dzemdinājiet dēlus un meitas un vediet saviem dēliem sievas un dodiet savas meitas vīriem, lai tās dzemdē dēlus un meitas, un vairojaties tur un neejat mazumā,

Tāpēc ka tu neesi pieminējusi savas jaunības dienas un Mani ar visu to kaitinājusi, redzi, tad arī Es metu tavus grēkus uz tavu galvu, saka Tas Kungs Dievs; lai tu vairs nepadodies bezkaunībai pie visām tavām negantībām. Redzi, ikviens, kas runā līdzībās, par tevi sacīs: kāda māte, tāda meita.

Dēlam nebūs nest tēva noziegumu, nedz tēvam nest dēla noziegumu, uz taisna paliks viņa taisnība, un uz bezdievīga paliks viņa bezdievība.

Un Es sacīju uz viņu bērniem tuksnesī: nestaigājiet savu tēvu likumos un nesargājiet viņu tiesas un neapgānāties ar viņu elkiem,

Tēvu un māti tie pie tevis nicina, svešiniekam tie dara varas darbu tavā vidū, bāriņus un atraitnes tie apspiež pie tevis.

Tiem arīdzan nebūs ņemt nedz atraitni nedz atšķirtu par sievu, bet jumpravas no Israēla nama dzimuma; bet atraitni, kas ir priestera atraitne, to viņi var ņemt.

Un Es ar tevi saderēšos uz mūžību, un Es ar tevi saderēšos taisnībā un tiesā un žēlastībā un apžēlošanā. Un Es ar tevi saderēšos ticībā, un tu atzīsi To Kungu.

Sludinājiet to saviem bērniem, un lai jūsu bērni to stāsta saviem bērniem, un atkal viņu bērni nākamam augumam.

Vaidi kā jumprava, ar maisu apjozusies, sava jaunības brūtgāna dēļ.

Pēc tam tas notiks, ka Es Savu Garu izliešu pār visu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas sludinās praviešu mācību, jūsu vecaji sapņos sapņus, jūsu jaunekļi redzēs parādīšanas.

Vai divi gan kopā staigā, ja tie papriekš nav saderējušies?

Jo dēls nicina tēvu, meita ceļas pret savu māti, vedekla pret savu vīra māti, cilvēka ienaidnieki ir viņa paša mājas ļaudis.

Tā runā Tas Kungs Cebaot un saka: nesiet patiesīgu tiesu un parādiet ikviens savam brālim žēlastību un apžēlošanu. Un neapbēdiniet ne atraitni, nedz bāriņu, nedz svešinieku, nedz nabagu, un nedomājiet ļauna cits pret citu savā sirdī.

Tad jūs sakāt: Kāpēc tā? Tāpēc ka Tas Kungs ir liecinieks starp tevi un tavas jaunības sievu, kurai tu ticību neesi turējis, un viņa tomēr ir tava biedrene un tava saderētā sieva. Tā neviens nav darījis, kam vēl gars atlicies. Bet ko tas viens darīja? Viņš meklēja dzimumu no Dieva. Tāpēc sargājaties savā garā, un neatstāj savas jaunības sievu. Jo Es ienīstu šķiršanu, saka Tas Kungs, Israēla Dievs, un to, kas savas drēbes apgāna ar varas darbu, saka Tas Kungs Cebaot; tāpēc sargājaties savā garā, ka turat ticību.

Un viņš atgriezīs tēvu sirdis pie bērniem un bērnu sirdis pie tēviem, lai Es nenāku, zemi izdeldēt.

Jēzus Kristus cilts grāmata. Jēzus bija Dāvida, Dāvids Ābrahāma dēls. Ābrahāms dzemdināja Īzaku, un Īzaks dzemdināja Jēkabu, un Jēkabs dzemdināja Jūdu un viņa brāļus. Un Jūda dzemdināja Perecu un Zerahu no Tamāras; un Perecs dzemdināja Hecronu, un Hecrons dzemdināja Ramu. Un Rams dzemdināja Aminadabu, un Aminadabs dzemdināja Nahšonu, un Nahšons dzemdināja Salmu. Un Salms dzemdināja Boasu no Rahabas, un Boas dzemdināja Obedu no Rutes, un Obeds dzemdināja Isaju. Un Isajus dzemdināja ķēniņu Dāvidu, un ķēniņš Dāvids dzemdināja Salamanu no Ūrijas sievas. Un Salamans dzemdināja Rehabeāmu, un Rehabeāms dzemdināja Abiju, un Abija dzemdināja Asu. Un Asa dzemdināja Jehošafatu, un Jehošafats dzemdināja Jehoramu, un Jehorams dzemdināja Uziju. Un Uzija dzemdināja Jotamu, un Jotams dzemdināja Ahazu, un Ahazs dzemdināja Hizkiju. Un Hizkija dzemdināja Manasu, un Manasus dzemdināja Amonu, un Amons dzemdināja Josiju. Un Josija dzemdināja Jekoniju un viņa brāļus ap to aizvešanu uz Bābeli. Un pēc aizvešanas uz Bābeli Jekonija dzemdināja Šealatiēli, un Šealatiēls dzemdināja Zerubabeli. Un Zerubabels dzemdināja Abihudu, un Abihuds dzemdināja Eliakimu, un Eliakims dzemdināja Azoru. Un Azors dzemdināja Cadoku, un Cadoks dzemdināja Ahimu, un Ahims dzemdināja Eliudu. Un Eliuds dzemdināja Eleazaru, un Eleazars dzemdināja Mattanu, un Mattans dzemdināja Jēkabu. Un Jēkabs dzemdināja Jāzepu, Marijas vīru, no kuras ir piedzimis Jēzus, kas top saukts Kristus.

Tad nu pavisam no Ābrahāma līdz Dāvidam ir četrpadsmit augumi; un no Dāvida līdz aizvešanai uz Bābeli ir četrpadsmit augumi; un no aizvešanas uz Bābeli līdz Kristum četrpadsmit augumi.

Bet Jēzus Kristus piedzimšana bija tāda: kad Marija, viņa māte, Jāzepam bija saderēta, pirms tie nāca kopā, tā atradās grūta no Svētā Gara. Bet Jāzeps, viņas vīrs, taisns būdams un negribēdams tai kaunu darīt, gribēja to slepeni atstāt. Bet viņam tā savā prātā domājot, redzi, Tā Kunga eņģelis sapnī parādījās sacīdams: Jāzep, tu Dāvida dēls, nebīsties, Mariju, savu sievu, ņemt pie sevis; jo kas iekš tās dzimis, tas ir no Svētā Gara. Un viņa dzemdēs dēlu, un Tā vārdu tev būs saukt JĒZUS; jo Viņš izpestīs Savus ļaudis no viņu grēkiem. Bet viss tas ir noticis, lai piepildītos, kas runāts no Tā Kunga caur to pravieti, kas saka: “Redzi, jumprava būs grūta un dzemdēs Dēlu, un Viņa vārdu sauks Immanuels,” tas ir tulkots: “Dievs ar mums.” Bet Jāzeps no miega uzmodies darīja, kā viņam Tā Kunga eņģelis bija pavēlējis, un ņēma savu sievu pie sevis; Un viņu neatzina, līdz kamēr viņa bija dzemdējusi savu pirmdzimto Dēlu, un nosauca Viņa vārdu Jēzus.

Un namā iegājuši, tie atrada Bērnu līdz ar Mariju, Viņa māti, un pie zemes mezdamies tie Viņu pielūdza; pēc tam, savu mantu atdarījuši, tie To apdāvināja ar zeltu un vīraku un mirrēm.

Bet Es jums saku: kas ar savu brāli dusmo, tas būs sodāms caur tiesu; bet kas uz savu brāli saka: raka! Tas būs sodāms caur augsto tiesu; bet kas saka: ģeķi! Tas būs sodāms elles ugunī. Tāpēc, kad tu savu dāvanu uz altāra upurē un turpat atminies, ka tavam brālim kas ir pret tevi, Tad atstāj tur altāra priekšā savu dāvanu un noej, izlīgsti papriekš ar savu brāli, un tad nāc un upurē savu dāvanu.

Ir arī sacīts: kas no savas sievas šķirās, tas lai tai dod šķiršanās grāmatu. Bet Es jums saku: kas no savas sievas šķirās bez vien maucības vainas dēļ, tas viņu spiež laulību pārkāpt; un ja kas atšķirtu precē, tas pārkāpj laulību.

Jeb kurš cilvēks ir jūsu starpā, kas savam dēlam, kad tas maizes lūdzās, dotu akmeni? Jeb kad tas zivi lūdzās, tam dotu čūsku? Ja tad jūs, ļauni būdami, zināt saviem bērniem dot labas dāvanas, vai jo vairāk jūsu Tēvs debesīs nedos laba tiem, kas Viņu lūdz?

Nedomājiet, ka Es esmu nācis, mieru atnest virs zemes; Es neesmu nācis, mieru atnest, bet zobenu. Es esmu nācis, cilvēku savest ienaidā ar viņa tēvu, un meitu ar viņas māti, un vedeklu ar viņas vīra māti. Un cilvēka ienaidnieki būs viņa paša mājas ļaudis. Kas tēvu un māti vairāk mīļo nekā Mani, tas Manis nav vērts, un kas dēlu vai meitu vairāk mīļo nekā Mani, tas Manis nav vērts.

Bet Jēzus viņu domas nomanījis, uz tiem sacīja: “Ikviena valsts, kas savā starpā ienaidā, tā aiziet postā, un ikkatra pilsēta vai nams, kas savā starpā ienaidā, nevar pastāvēt.

Un Viņam tā uz ļaudīm vēl runājot, redzi, Viņa māte un Viņa brāļi stāvēja ārā, meklēdami ar Viņu runāt. Un kāds uz Viņu sacīja: “Redzi, Tava māte un Tavi brāļi stāv ārā, meklēdami ar Tevi runāt.” Un Viņš atbildēdams sacīja tam, kas Viņam to teica: “Kas ir Mana māte, un kas ir Mani brāļi?” Un Savu roku izstiepis pār Saviem mācekļiem, Viņš sacīja: “Redzi, Mana māte un Mani brāļi! Jo kas Mana debesu Tēva prātu darīs, tas ir Mans brālis un Mana māsa un Mana māte.”

Vai Šis nav amatnieka dēls? Vai Viņa māte netop saukta Marija un Viņa brāļi Jēkabs un Jāzeps un Sīmanis un Jūda? Un vai nav visas Viņa māsas pie mums? Kur tad Šis visu to dabūjis?” Un tie ņēma apgrēcību pie Viņa. Bet Jēzus uz tiem sacīja: “Pravietis nekur netop mazāk cienīts nekā savā tēva zemē un savās mājās.”

Jo Dievs ir pavēlējis un sacījis: “Godā savu tēvu un māti!” Un: “Kas savu tēvu vai māti lād, tam būs mirt.” Bet jūs māciet, ja kas sakot uz tēvu vai māti: “Kas tev no manis varētu par labu nākt, tas lai ir Dievam par upuri!” tas labi darot. Tāds tiešām savu tēvu un savu māti negodās. Tad jūs nu Dieva bauslību nicināt caur saviem likumiem.

Un Jēzus aicināja vienu bērnu pie Sevis, un to veda pašā viņu vidū, Un sacīja: “Patiesi, Es jums saku, ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksiet Debesu valstībā. Tāpēc, kas pats zemojās, kā šis bērns, tas ir lielākais Debesu valstībā. Un kas tādu bērnu uzņem Manā Vārdā, tas uzņem Mani. Bet kas apgrēcina vienu no šiem vismazākiem, kas tic uz Mani, tam būtu labāk, ka tam pakārtu pie kakla dzirnu akmeni un to noslīcinātu jūrā, visdziļākā vietā.

Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazajiem nenicinājiet; jo Es jums saku, ka viņu eņģeļi debesīs vienmēr redz Mana debes' Tēva vaigu.

Bet ja tavs brālis pret tevi grēko, tad noej un pārmāci viņu starp sevi un viņu vienu pašu; kad viņš tevi klausa, tad tu savu brāli esi mantojis.

Tad Pēteris gāja pie Viņa un sacīja: “Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņ reiz?” Jēzus uz to saka: “Es tev nesaku septiņ reiz, bet septiņdesmit reiz septiņ.

Un farizeji nāca pie Viņa, To kārdinādami, un uz Viņu sacīja: “Vai cilvēkam jebkādas vainas dēļ brīv no sievas šķirties?” Bet Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “Vai jūs neesat lasījuši, ka Radītājs iesākumā viņus radījis vīru un sievu, Un sacījis: “Tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas; un tie divi būs viena miesa.” Tad nu tie nav vairs divi, bet viena miesa; ko nu Dievs savienojis, to nevienam cilvēkam nebūs šķirt.” Tie uz Viņu saka: “Kā tad Mozus ir pavēlējis, šķiršanās grāmatu dot un šķirties.” Viņš uz tiem saka: “Mozus jūsu sirds cietības dēļ jums vaļu devis, no savām sievām šķirties, bet no iesākuma tas tā nav bijis. Bet Es jums saku, kas no savas sievas šķirās, ja ne maucības dēļ, un precē citu, tas pārkāpj laulību, un kas atšķirtu precē, tas pārkāpj laulību.” Viņa mācekļi uz Viņu saka: “Ja tas tā ir vīra un sievas starpā, tad nav labi precēties.”

Tad bērniņi pie Viņa tapa pienesti, ka Viņš tiem rokas uzliktu un Dievu lūgtu; bet mācekļi tos aprāja. Bet Jēzus sacīja: “Laidiet bērniņus un neliedziet tiem, pie Manis nākt; jo tādiem pieder Debesu valstība.”

Un kas atstāj mājas vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai sievu, vai bērnus, vai tīrumus Mana Vārda dēļ, tas to ņems simtkārtīgi, un iemantos mūžīgu dzīvošanu.

Un uz Viņu sacīja: “Vai Tu nedzirdi, ko šie saka?” Bet Jēzus uz tiem sacīja: “Dzirdu gan. Vai jūs nekad neesat lasījuši: no bērniņu un zīdāmu mutes Es slavu sataisīšu?”

“Debesu valstība līdzinājās ķēniņam, kas savam dēlam kāzas taisīja, Un izsūtīja savus kalpus, viesus aicināt kāzās, bet tie negribēja nākt. Atkal viņš citus kalpus izsūtīja un sacīja: sakāt viesiem: redzi, mans mielasts ir sataisīts, mani vērši un baroti lopi nokauti, un visas lietas sataisītas; nāciet kāzās.

Tāpēc ejat uz lielceļiem un aicinājiet kāzās, kādus jūs atrodat. Un kalpi izgāja uz ceļiem un sameklēja kādus atrazdami, ļaunus un labus, un visi galdi pildījās ar viesiem. Tad ķēniņš iegāja, viesus aplūkot, un tur ieraudzīja vienu cilvēku, kas nebija apģērbies kāzu drēbēs. Un viņš uz to sacīja: draugs, kā tu šeit esi ienācis, neapģērbies kāzu drēbēs? Bet tas palika kā mēms.

Tanī pašā dienā nāca pie Viņa saduceji, kas saka, augšāmcelšanos neesam, un Viņam vaicāja Sacīdami: “Mācītāj, Mozus ir sacījis: ja kas mirst, un tam bērnu nav, tad viņa brālim būs viņa sievu precēt un savam brālim celt dzimumu. Tad nu pie mums bija septiņi brāļi, un pirmais apņēma sievu un nomira, un kad tam nebija bērnu, tad tas pameta savu sievu savam brālim. Tā arī otrais un trešais līdz septītam. Un beidzot pēc visiem arī tā sieva nomira. Tad nu augšāmcelšanās dienā kuram no tiem septiņiem tā sieva piederēs? Jo tie visi viņu bija apņēmuši.” Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “Jūs alojaties, neprazdami nedz rakstus, nedz Dieva spēku. Jo augšāmcelšanās laikā tie nedz precēs nedz taps precēti, bet tie būs itin kā Dieva eņģeļi debesīs. Bet vai jūs par miroņu augšāmcelšanos neesat lasījuši, ko Dievs jums ir runājis sacīdams: “Es esmu Ābrahāma Dievs un Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs”? Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs.”

Jums arī nevienu virs zemes nebūs saukt par tēvu, jo viens ir jūsu Tēvs, kas debesīs.

Jo itin kā tie tanīs dienās priekš grēku plūdiem rija un plītēja, precējās un laulībā devās līdz dienai, kad Noa iegāja šķirstā,

Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jumpravām, kas savus eļļas lukturus ņēma un izgāja brūtgānam pretim.

Un Jēkabu, to Cebedeja dēlu, un Jāni, Jēkaba brāli, un tiem pielika pavārdus: Boānerges, tas ir: pērkona bērni;

Un ja kāds nams pret sevi pašu nemierā, tad tāds nams nevar pastāvēt.

Tad Viņa māte un Viņa brāļi nāca un ārā stāvēdami pie Viņa sūtīja un Viņu sauca. Un ļaudis sēdēja ap Viņu un uz Viņu sacīja: “Redzi, Tava māte un Tavi brāļi ārā Tevi meklē.” Un Viņš tiem atbildēja un sacīja: “Kas ir Mana māte un Mani brāļi?” Un Viņš visapkārt uzlūkoja tos, kas ap Viņu sēdēja, un sacīja: “Redzi, Mana māte un Mani brāļi. Jo, ja kas Dieva prātu dara, tas ir Mans brālis un Mana māsa un Mana māte.”

Vai Viņš nav amatnieks, Marijas dēls, un Jēkaba un Jāzepa un Jūdas un Sīmaņa brālis, un vai Viņa māsas nav šeit pie mums?” Un tie ņēma apgrēcību pie Viņa. Bet Jēzus uz tiem sacīja: “Pravietis nekur nav mazāk cienīts nekā savā tēva zemē un pie saviem radiem un savās mājās.”

Jo Mozus ir sacījis: godā savu tēvu un savu māti; un kas ļaunu runā pret tēvu vai māti, tam būs mirt. Bet jūs sakāt: ja cilvēks uz tēvu vai māti saka: korban, tas ir: lai tas ir Dievam par upuri, kas tev no manis varētu par labu nākt; Tad jūs viņam vairs neļaujat nenieka darīt priekš tēva vai mātes, Iznīcinādami Dieva vārdu ar savu likumu, ko jūs esat iecēluši. Un daudz tādas lietas jūs dariet.”

Un Viņš ņēma vienu bērnu un to veda viņu vidū un to skūpstīja un uz tiem sacīja: “Ja kas vienu no šiem bērniem uzņem Manā Vārdā, tas Mani uzņem; bet kas Mani uzņem, tas neuzņem Mani, bet To, kas Mani sūtījis.”

Un ja kas apgrēcina vienu no šiem vismazākajiem, kas tic uz Mani, tam būtu labāk, ka tam dzirnu akmeni pie kakla piekārtu un to iemestu jūrā.

Un farizeji piegāja un Viņam jautāja, Viņu kārdinādami: “Vai vīram brīv no savas sievas šķirties?” Bet Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “Ko Mozus jums ir pavēlējis?” Bet tie sacīja: “Mozus vaļu devis, šķiršanās grāmatu rakstīt un šķirties.” Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Jūsu sirds cietības dēļ viņš jums šo bausli rakstījis. Bet no pasaules iesākuma Dievs viņus radījis vīru un sievu. Tādēļ cilvēks atstās savu tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas, Un tie divi būs viena miesa. Tad nu tie nav vairs divi, bet viena miesa. Tāpēc, ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.” Un mājās Viņa mācekļi To atkal jautāja par to pašu lietu. Un Viņš uz tiem sacīja: “Ja kas no savas sievas šķirās un citu precē, tas laulību pārkāpj pret viņu. Un ja sieva no sava vīra šķirās un ar citu apprecējās, tā laulību pārkāpj.”

Un tie bērniņus nesa pie Jēzus, ka Viņš tos aizskartu. Bet mācekļi tos aprāja, kas tos atnesa. Bet kad Jēzus to redzēja, tad Viņš apskaitās un uz tiem sacīja: “Laidiet bērniņus pie Manis un neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība. Patiesi, Es jums saku, ja kas Dieva valstību nedabū kā bērniņš, tas nenāks tur iekšā.” Un viņš tos apkampa, rokas tiem uzlika un tos svētīja.

Tu baušļus zini: tev nebūs laulību pārkāpt; tev nebūs nokaut; tev nebūs zagt; tev nebūs nepatiesu liecību dot; tev nebūs nevienam neko atraut; godā savu tēvu un māti.”

Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “Patiesi, Es jums saku: neviens nav, kas atstājis namu vai brāļus vai māsas vai tēvu vai māti vai sievu vai bērnus vai tīrumus Manis un evaņģēlija dēļ, Kas nedabūs simtkārtīgi jau šinī laikā namus un brāļus un māsas un mātes un bērnus un tīrumus pie tām vajāšanām, un nākošā laikā mūžīgu dzīvošanu.

“Mācītāj, Mozus mums ir rakstījis: ja kam brālis mirst, kas sievu pamet bez bērniem, tad viņa brālim būs to sievu apņemt un savam brālim celt dzimumu. Tad nu bija septiņi brāļi. Un pirmais apņēma sievu un mirdams nepameta dzimumu. Un otrais viņu apņēma un nomira un tas arīdzan nepameta dzimumu. Un tāpat trešais. Un visi septiņi to apņēma un bērnus nepameta. Beidzot pēc visiem arī sieva nomira. Tad nu pie augšāmcelšanās, kad tie augšāmcelsies, kuram tā sieva būs? Jo visiem septiņiem tā bijusi par sievu.” Bet Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Vai jūs nealojaties, tādēļ ka jūs rakstus neprotat, nedz Dieva spēku? Jo kad tie no miroņiem augšām celsies, tad tie nedz precēs, nedz taps precēti, bet tie būs itin kā eņģeļi, kas debesīs. Bet par mirušiem, ka tie taps uzmodināti: vai jūs Mozus grāmatā neesat lasījuši, kā Dievs pie (ērkšķu) krūma uz to runājis sacīdams: Es esmu Ābrahāma Dievs un Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs?

Bet tad brālis brāli nodos pie nāves un tēvs dēlu; un bērni celsies pret vecākiem un viņus nonāvēs.

Bet eņģelis uz to sacīja: “Nebīsties, Zaharija, jo tava lūgšana ir paklausīta, un tava sieva Elizabete dzemdēs dēlu, un tu viņa vārdu sauksi: Jānis. Un tev būs prieks un līksmība, un daudzi par viņa piedzimšanu priecāsies. Jo viņš būs liels Tā Kunga priekšā, vīnu un stipru dzērienu viņš nedzers un vēl savas mātes miesās viņš taps piepildīts ar Svētu Garu. Un viņš daudz no Israēla bērniem atgriezīs pie Tā Kunga, sava Dieva. Un viņš ies Viņa priekšā Elijas garā un spēkā, atgriezdams tēvu sirdis pie bērniem un neklausīgos pie taisno gudrības, Tam Kungam sataisīt gatavus ļaudis.”

Un sestā mēnesī eņģelis Gabriēls no Dieva tapa sūtīts uz Galilejas pilsētu ar vārdu Nacarete Pie jumpravas, kas bija saderēta vīram, kam vārds Jāzeps, no Dāvida cilts, un jumpravas vārds bija Marija. Un pie tās ienācis eņģelis sacīja: “Esi sveicināta, tu apžēlotā, Tas Kungs ar tevi, tu augsti teicama starp sievām.” Bet viņa to redzēdama iztrūkās par viņa valodu un domāja pie sevis, kas tā par sveicināšanu? Un eņģelis uz to sacīja: “Nebīsties, Marija, jo tu žēlastību esi atradusi pie Dieva. Un redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi Dēlu un sauksi Viņa vārdu: Jēzus. Tas būs liels un taps nosaukts Tā Visuaugstākā Dēls, un Dievs Tas Kungs Tam dos Viņa tēva Dāvida krēslu. Un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gals.” Bet Marija sacīja uz eņģeli: “Kā lai tas notiek? Jo es no vīra nezinos.” Un eņģelis atbildēja un uz to sacīja: “Svētais Gars nāks pār tevi un Tā Visuaugstākā spēks tevi apēnos, tāpēc arī Tas Svētais, kas no tevis dzims, taps nosaukts Dieva Dēls.

Un notikās, kad Elizabete Marijas sveicināšanu dzirdēja, tad bērniņš uzlēca viņas miesās, un Elizabete tapa Svēta Gara pilna. Un viņa stiprā balsī sauca un sacīja: “Tu esi augsti teicama starp sievām un augsti teicams ir tavas miesas auglis. Un kā tas man notiek, ka mana Kunga māte nāk pie manis? Jo redzi, tikko tavas sveicināšanas balss manās ausīs atskanēja, tad bērniņš manās miesās ar līksmību uzlēca.

Tad arī Jāzeps no Galilejas, no Nacaretes pilsētas, nogāja uz Jūdu zemi, uz Dāvida pilsētu, vārdā Bētlemi, tāpēc ka tas bija no Dāvida rada un cilts, Ka liktos pierakstīties ar Mariju, savu saderēto sievu, kas bija grūta. Un notikās, tiem turpat esot, tas laiks atnāca, ka tai bija dzemdēt. Un viņai piedzima pirmdzimtais Dēls, un tā To ietina autiņos un To lika silē, jo tiem citur nebija rūmes tai mājas vietā.

Un kad astoņas dienas bija pagājušas, ka bērns taptu apgraizīts, tad Viņa vārdu nosauca Jēzus, kā no eņģeļa bija sacīts, pirms Viņš bija ieņemts mātes miesās. Un kad viņu šķīstīšanas dienas nāca pēc Mozus bauslības, tad tie Viņu nesa uz Jeruzālemi, ka To stādītu Tā Kunga priekšā. (Kā Tā Kunga bauslībā stāv rakstīts: ikviena pirmdzimtība no vīriešu kārtas lai top nosaukta Tam Kungam svēta);

Un Viņu ieraudzījuši, tie pārbijās; un Viņa māte uz To sacīja: mans dēls, kāpēc Tu mums tā esi darījis? Redzi, Tavs tēvs un es, mēs Tevi ar sāpēm esam meklējuši. Un Viņš uz tiem sacīja: “Kam jūs Mani esat meklējuši? Vai nezinājāt, ka Man iekš Mana Tēva lietām jādarbojas?” Bet tie to vārdu neizprata, ko Viņš uz tiem sacīja. Un Viņš nogāja tiem līdz un nāca uz Nacareti un bija tiem paklausīgs. Bet Viņa māte visus šos vārdus paturēja savā sirdī.

Un Viņš pats, Jēzus, bija trīsdesmitā gadā un bija pēc ļaužu domām Jāzepa dēls, tas bija Ēlis dēls, Tas Matata, tas Levija, tas Melhija, tas Janna, tas Jāzepa dēls, Tas Matatijas, tas Amosa, tas Naūma, tas Eslija, tas Nagaja dēls, Tas Mahāta, tas Matatijas, tas Semeina, tas Jāzepa, tas Jūdas dēls, Tas Joannas, tas Rezas, tas Zerubabeļa, tas Šealtiēļa, tas Nerija dēls, Tas Melhija, tas Addija, tas Kozama, tas Elmodama, tas Era dēls, Tas Jāzepa, tas Eliēzera, tas Joruma, tas Matata, tas Levija dēls, Tas Simeona, tas Jūdas, tas Jāzepa, tas Jonana, tas Eliakima dēls, Tas Meleas, tas Menas, tas Matatas, tas Nātana, tas Dāvida dēls, Tas Isajus, tas Obeda, tas Boasa, tas Salma, tas Nahšona dēls, Tas Aminadaba, tas Rama, tas Hecrona, tas Pereca, tas Jūdas dēls, Tas Jēkaba, tas Īzaka, tas Ābrahāma, tas Teraha, tas Nahora dēls, Tas Seruga, tas Regua, tas Pelega, tas Ēbera, tas Šelus dēls, Tas Kainana, tas Arfaksada, tas Šema, tas Noas, tas Lāmeha dēls, Tas Matuzalas, tas Enoha, tas Jareda, tas Mahalaleēla, tas Kainana dēls, Tas Enosa, tas Seta, tas Ādama dēls, tas Dieva.

Bet Viņa māte un brāļi atnāca pie Viņa, un nevarēja Viņam klāt tikt to ļaužu dēļ. Un Viņam ziņu deva un sacīja: “Tava māte un Tavi brāļi stāv ārā un grib Tevi redzēt.” Bet Viņš atbildēdams uz tiem sacīja: “Mana māte un Mani brāļi ir šie, kas Dieva vārdu dzird un dara.”

Ja kādam tēvam jūsu starpā dēls lūdz maizi, vai tas viņam dos akmeni? Jeb arī ja zivi, vai tas viņam zivs vietā dos čūsku? Jeb arī ja lūdz olu, vai tas viņam dos skarpiju? Ja tad jūs, kas esat ļauni, mākat dot saviem bērniem labas dāvanas, cik vairāk jūsu Debesu Tēvs dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdzās.”

Tēvs cels ienaidu pret dēlu, un dēls pret tēvu, māte pret meitu, un meita pret māti, un vīra māte pret savu vedeklu, un vedekla pret savu vīra māti.”

“Ja kas nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti un sievu un bērnus un brāļus un māsas un arī turklāt savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis. Un kas savu krustu nenes un nestaigā Man pakaļ tas nevar būt Mans māceklis.

Un Viņš sacīja: “Vienam cilvēkam bija divi dēli. Un jaunākais no tiem sacīja uz tēvu: tēvs, dod man manu tiesu no mantas, kas man nākas; un viņš tiem mantu dalīja. Un pēc necik ilga laika jaunākais, visu saņēmis kopā, aizgāja uz tālu zemi un tur savu mantu izšķērdēja, negodīgi dzīvodams. Kad nu tas visu savu mantu bija iztērējis, tad liels bads nāca tanī zemē, un tam iesāka pietrūkt. Tad viņš gāja un pieķērās turpat pie viena namnieka; tas to sūtīja uz savu tīrumu, cūkas ganīt. Un viņš gribēja savu vēderu pildīt ar sēnalām, ko cūkas ēda, bet neviens ne tās tam nedeva. Tad viņš pie atzīšanas nācis sacīja: cik algādžu manam tēvam, kam maizes papilnam, un es mirstu badu! Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu uz viņu: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, Un vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu; dari mani par vienu no taviem algādžiem. Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva. Bet kad tas vēl bija tālu, tad viņa tēvs to redzēja, un viņš iežēlojās par to un skrēja un krita tam ap kaklu un to skūpstīja. Un dēls sacīja uz viņu: tēvs, es esmu grēkojis pret debesi un pret tevi un neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu. Bet tēvs sacīja uz saviem kalpiem: atnesiet viskrāšņākās drēbes un ģērbiet to un dodiet tam gredzenu rokā un kurpes kājās. Un atnesat treknu teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies. Jo šis mans dēls bija nomiris un atkal tapis dzīvs; viņš bija pazudis un ir atrasts. Un tie sāka līksmoties.

Ikviens, kas no savas sievas šķirās un precē citu, tas pārkāpj laulību, un ikviens, kas vienu no vīra atšķirtu precē, tas pārkāpj laulību.

Sargājaties paši! Bet ja tavs brālis grēko pret tevi, tad pamāci to; un ja tas atgriežas, tad piedod tam. Un ja tas ikdienas septiņ reiz grēko pret tevi un ikdienas septiņ reiz griezīsies pie tevis sacīdams: tas man ir žēl; tad tev būs viņam piedot.”

Un tie arī bērniņus atnesa pie Viņa, ka Viņš tos aizskartu, bet to redzēdami mācekļi tos aprāja. Bet Jēzus tos pieaicināja un sacīja: “Laidiet bērniņus pie Manis un neliedziet tiem; jo tādiem Dieva valstība pieder. Patiesi, Es jums saku: ja kas Dieva valstību nedabū kā bērniņš, tas nenāks tur iekšā.”

Un Viņš uz tiem sacīja: “Patiesi, Es jums saku: neviens nav, kas atstājis mājas vai vecākus vai brāļus vai sievu vai bērnus Dieva valstības dēļ, Kas to daudzkārtīgi neatdabūs šinī laikā, un nākošā laikā mūžīgu dzīvošanu.”

Bet tad kādi no saducejiem (kas pretī runādami saka, augšāmcelšanos neesam) nāca un Viņu vaicāja Sacīdami: “Mācītāj, Mozus mums ir rakstījis, kad kādam brālis mirst, kam sieva ir, un tas bez bērniem miris, ka viņa brālim to sievu būs apņemt un savam brālim celt dzimumu. Tad nu septiņi brāļi bija, un pirmais sievu apņēmis nomira bez bērniem. Un otrais apņēma to sievu; šis arīdzan nomira bez bērniem. Un trešais viņu apņēma. Un tāpat arī visi septiņi; un tiem nepalika bērnu pakaļ un tie nomira. Visbeidzot pēc visiem arī sieva nomira. Kuram no šiem tā sieva būs augšāmcelšanās laikā? Jo visiem septiņiem tā bijusi par sievu.” Un Jēzus atbildēdams uz tiem sacīja: “Šīs pasaules bērni precē un top precēti. Bet tie, kas būs cienīgi tikt pie mūžīgas dzīvošanas un pie augšāmcelšanās no miroņiem, tie nedz precē, nedz top precēti.

Bet cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva spēku, palikt par Dieva bērniem, tiem, kas tic uz Viņa Vārdu, Kas ne no asinīm, nedz no miesas gribēšanas, nedz pēc kāda vīra prāta, bet kas no Dieva dzimuši.

Un trešajā dienā kāzas bija Kānā iekš Galilejas, un Jēzus māte bija tur.

Kam tā brūte, tas ir brūtgāns, bet brūtgāna draugs, kas stāv un viņu dzird, priecājās ļoti par brūtgāna balsi. Tad nu šis mans prieks ir piepildīts. Viņam būs iet lielumā, bet man mazumā.

Jēzus uz to saka: “Ej, sauc savu vīru un nāc šurp.” Tā sieva atbildēja un sacīja: “Man vīra nav.” Jēzus uz to saka: “Tu pareizi esi sacījusi: man vīra nav. Jo pieci vīri tev bijuši, un kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs; to tu pēc taisnības esi sacījusi.”

Tad tēvs nomanīja ap to stundu esam, kad Jēzus viņam bija sacījis: “Tavs dēls dzīvs.” Un viņš ticēja ar visu savu saimi.

Un tie sacīja: “Vai Šis nav Jēzus, Jāzepa dēls, kura tēvu un māti mēs pazīstam? Kā tad Tas saka: Es esmu no debesīm nācis.”

Un aiziedams Viņš ieraudzīja cilvēku, kas bija neredzīgs no dzimuma. Un Viņa mācekļi Viņam vaicāja sacīdami: “Rabbi, kurš ir grēkojis: vai šis, vai viņa vecāki, ka tas ir neredzīgs piedzimis?” Jēzus atbildēja: “Nedz šis grēkojis, nedz viņa vecāki; bet ka Dieva darbi pie viņa parādītos.

Es jūs nepametīšu bāriņus, Es atkal nāku pie jums.

Kad sieva dzemdē, tad tā noskumusi, jo viņas stunda nākusi; bet kad tai bērns dzimis, tad viņa sāpes vairs nepiemin līksmības dēļ, ka cilvēks dzimis pasaulē.

Bet tur pie krusta stāvēja Jēzus māte un Viņa mātes māsa, Marija, Kleopas sieva, un Marija Magdalēna. Kad nu Jēzus Savu māti redzēja un mācekli, ko Viņš mīlēja, klāt stāvam, tad Viņš saka uz Savu māti: “Sieva, redzi, tavs dēls!” Pēc tam Viņš saka uz to mācekli: “Redzi, tava māte!” Un tai pašā stundā tas māceklis to ņēma pie sevis!

Šie visi vienprātīgi pastāvēja iekš lūgšanas un pielūgšanas līdz ar tām sievām un ar Viņa brāļiem.

Un Dievs saka: “Notiks pēdējās dienās, ka Es izliešu no Sava Gara uz visu miesu; un jūsu dēli un jūsu meitas sludinās nākamas lietas, un jūsu jaunekļi redzēs parādīšanas, un jūsu vecaji sapņos sapņus.

Jo jums šī apsolīšana pieder un jūsu bērniem un visiem, kas ir tālu, cik Tas Kungs, mūsu Dievs, pieaicinās.”

Dieva cienītājs un dievbijīgs ar visu savu namu, kas ļaudis daudz apdāvināja un allažiņ Dievu lūdza.

Šis tev vārdus sacīs, caur ko tu ar visu savu namu tapsi izglābts.”

Un kad tā ar savu namu bija kristīta, tad tā lūdza sacīdama: “Ja jums šķiet, ka esmu ticīga uz To Kungu, tad nāciet manā namā un paliekat tur.” Un tā mūs piespieda.

Un tie sacīja: “Tici uz To Kungu Jēzu Kristu, tad tu un viss tavs nams mūžīgi dzīvos.” Un tie runāja Tā Kunga vārdu uz viņu un uz visiem, kas bija tanī namā. Un viņš tos uzņēma tanī pašā nakts stundā un tiem brūces nomazgāja; un tūdaļ viņš tapa kristīts, pats un visi viņa piederīgie. Un viņš tos veda savā namā, tos sēdināja pie galda un priecājās, ka viņš ar visu savu namu bija nācis pie ticības uz Dievu.

Jo laulāta sieva caur bauslību ir piesieta pie vīra, kamēr tas dzīvs; bet kad vīrs miris, tad viņa ir atsvabināta no vīra bauslības. Tad nu viņa taps saukta laulības pārkāpēja, kad viņa, kamēr vīrs dzīvs, pie cita vīra turas; bet ja vīrs miris, tad viņa ir svabada no bauslības, tā ka viņa nav vairs laulības pārkāpēja, kad viņa iet pie cita vīra.

Jo cik no Dieva Gara top vadīti, tie ir Dieva bērni. Jo jūs neesat dabūjuši kalpošanas garu, ka jums atkal jābīstas, bet jūs esat dabūjuši dievbērnības Garu, caur ko mēs saucam: Abba, Tēvs. Tas Gars pats apliecina līdz ar mūsu garu, ka esam Dieva bērni; Bet ja bērni, tad arī mantinieki, proti Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki, ja tikai līdz ciešam, ka arī līdz topam pagodināti.

Jo radījumi ilgodamies gaida uz Dieva bērnu parādīšanu. Jo radījumi ir padoti nīcībai, ne pēc savas gribēšanas, bet Tā dēļ, kas tos tai ir padevis uz cerību, Jo arī radījumi paši taps atsvabināti no iznīcības kalpošanas uz Dieva bērnu godības svabadību. Jo mēs zinām, ka visi radījumi kopā nopūšās un kopā mokās līdz šim.

Jo itin kā mums vienā miesā ir daudz locekļu, bet visiem locekļiem nav vienāds darbs; Tāpat mēs daudzi esam viena miesa iekš Kristus, bet savā starpā mēs esam cits cita locekļi.

Bet par to, ko jūs man esat rakstījuši, saku: cilvēkam ir labi, sievas neaizskart; Bet lai maucība nenotiek, tad lai ikkatram ir sava sieva, un lai ikkatrai ir savs vīrs, Vīrs sievai lai parāda pienākamu mīlestību; tā arīdzan sieva vīram. Sievai nav vaļas par savu miesu, bet vīram; tā arī vīram nav vaļas par savu miesu, bet sievai. Neatraujaties viens otram, kā tikai vienā prātā uz kādu laiku, lai jums vaļa ir iekš gavēšanas un Dievu lūgt; un nāciet atkal kopā, lai sātans jūs nekārdina, kad nevarat valdīties. To saku, atvēlēdams un ne pavēlēdams. Jo es gribētu, ka visi cilvēki tādi būtu, kā es; bet ikkatram ir sava dāvana no Dieva, vienam šāda, otram tāda.

Bet es saku nelaulātiem un atraitnēm: labi tiem, ja tie paliek itin kā es. Bet ja tie nevar valdīties, tad lai iedodas laulībā: jo labāk ir iedoties laulībā, nekā degt kārībā. Bet laulātiem pavēlu ne es, bet Tas Kungs, lai sieva neatšķiras no vīra. Un ja tā arī būtu atšķīrusies, tad tai būs palikt bez laulības, vai salīgt ar vīru; un lai vīrs neatstumj sievu.

Bet tiem citiem saku es, ne Tas Kungs: ja kādam brālim ir neticīga sieva un tai ir pa prātam, dzīvot ar viņu, lai viņš to neatstumj. Un ja sievai ir neticīgs vīrs, un tam ir pa prātam, dzīvot ar viņu, tā lai viņu neatstumj. Jo neticīgais vīrs ir svētīts caur sievu, un neticīgā sieva ir svētīta caur vīru, jo citādi jūsu bērni būtu nešķīsti, bet tagad tie ir svēti. Bet ja neticīgais atšķiras, tad lai tas atšķiras; brālis vai māsa šinīs lietās nav saistīti. Dievs mūs ir aicinājis uz mieru. Jo ko tu, sieva, zini, vai tu vīru izglābsi? Jeb ko tu, vīrs, zini, vai tu sievu izglābsi?

Bet par meitām man nav Tā Kunga pavēles; bet padomu dodu, kā no Tā Kunga žēlastību dabūjis, ka esmu uzticīgs. Tad nu man šķiet, tā esam labi tagadēja bēdu laika dēļ, ka cilvēkam labi, tāpat palikt. Ja esi saderēts ar sievu, tad nemeklē atlaišanu; ja esi vaļā no sievas, tad nemeklē sievu. Bet ja arī būsi laulībā iedevies, tad neesi grēkojis, un ja meita būs laulībā iedevusies, tad tā nav grēkojusi; bet tādiem pie miesas būs bēdas, bet es jūs gribētu saudzēt. Bet to es saku, brāļi, laiks ir īss; tāpēc nu tie, kam sievas, lai ir, tā kā kad tiem nebūtu;

Bet es gribu, ka jūs esat bez zūdīšanās. Kas nelaulāts, tas rūpējās par Tā Kunga lietām, kā tas Tam Kungam var patikt; Bet kas laulāts, tas rūpējās par pasaules lietām, kā tas sievai var patikt. Tāda pat starpība ir starp sievu un meitu: nelaulātā rūpējās par Tā Kunga lietām, ka tā svēta būtu miesā un garā; bet laulātā rūpējās par pasaules lietām, kā tā vīram var patikt. Un to es saku jums pašiem par labu: ne, ka gribētu jums apmest valgu, bet ka jūs godīgi dzīvojiet un pie Tā Kunga turaties bez mitēšanās.

Bet ja kam šķiet, ka viņa meitai, kas pāri par gadiem, tas nepieklājoties, un ja tam tā vajag notikt, tad lai dara, ko gribēdams; viņš negrēko: lai tā laulībā iedodas. Bet kas ir pastāvīgs savā sirdī, un kam vajadzības nav, bet ir vaļa, pēc sava paša prāta darīt, un to savā sirdī ir apņēmies, savu meitu paturēt nelaulātu, — tas dara labi. Tad nu, kas laulībā izdod, tas dara labi, un kas laulībā neizdod, tas dara labāk. Sieva caur bauslību ir sieta, kamēr viņas vīrs dzīvs; bet kad viņas vīrs ir miris, tad tai ir vaļa precēt kuru grib, tikai iekš Tā Kunga. Bet viņa ir jo svētīga, ja viņa tāpat paliek, pēc mana padoma; bet man šķiet, ka man arīdzan ir Dieva Gars.

Bet es gribu, ka jūs zināt, ka ikkatra vīra galva ir Kristus, bet sievas galva ir vīrs, bet Kristus galva ir Dievs. Ikviens vīrs, kas Dievu lūgdams vai mācīdams apsegu tur uz galvas, apkauno savu galvu. Bet ikviena sieva ar neapsegtu galvu Dievu lūgdama vai pravietodama, apkauno savu galvu. Jo tas tikpat, tā kā tā būtu apcirpta. Jo ja sieva neapsedzās, tad lai tā arī top apcirpta. Bet kad nu tas sievai par kaunu, ka tā ir apcirpta jeb plikgalve, tad lai tā apsedzās. Bet vīram nebūs galvu apsegt, jo viņš ir Dieva ģīmis un gods; bet sieva ir vīra gods. Jo vīrs nav no sievas, bet sieva no vīra. Un vīrs arī nav radīts sievas dēļ, bet sieva vīra dēļ. Tāpēc sievai būs valdnieka zīmi galvā turēt eņģeļu dēļ. Tomēr nedz vīrs ir bez sievas, nedz sieva bez vīra iekš Tā Kunga. Jo tā kā sieva ir no vīra, tāpat arī vīrs ir caur sievu; bet viss tas ir no Dieva. Spriežat paši, vai pieklājās, ka sieva Dievu lūdz neapsegta? Jeb vai pati daba jums nemāca, ka tas vīram par negodu, kad tam gari mati, Bet ja sievai gari mati: tad tas viņai par godu; jo mati viņai doti par apsegu. Bet ja kāds grib par to tiepties: mums tāda ieraduma nav, nedz Dieva draudzēm.

Mīlestība ir lēnprātīga, tā ir laipnīga, mīlestība neskauž, mīlestība nelielās, tā neuzpūšās, Tā neturas netikli, tā nemeklē savu labumu, tā neapskaistās, tā nedomā uz ļaunu. Tā nepriecājās par netaisnību, bet tā priecājās par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cerē visu, tā panes visu.

Kad biju bērns, tad runāju kā bērns, man bija bērna prāts un bērna domas; bet kad paliku par vīru, tad atmetu bērna dabu.

Tā kā visās svēto draudzēs, lai jūsu sievas draudzes sapulcēs nerunā; jo tām nepieklājās runāt, bet būt paklausīgām, tā kā arī bauslība saka. Un ja tās grib ko mācīties, lai tās mājās vaicā saviem vīriem; jo sievām ir par kaunu, draudzes sapulcē runāt. Vai tad no jums Dieva vārds ir izgājis? Jeb vai pie jums vien tas ir nācis? Ja kam šķiet, ka esot pravietis jeb garīgs, tam būs atzīt, ka tas, ko jums rakstu, ir Tā Kunga bauslis. Bet ja kas neprot, tas lai neprot.

Nevelciet svešu jūgu ar neticīgiem, jo kāda daļa ir taisnībai ar netaisnību? Kāda biedrība ir gaismai ar tumsību? Kā saskan Kristus ar Belialu? Jeb kāda daļa ir ticīgam ar neticīgu? Un kāda līdzība ir Dieva namam ar elkadieviem? Jo jūs esat Tā dzīvā Dieva nams; tā kā Dievs sacījis: “Es iekš tiem gribu mājot un viņu starpā staigāt, un gribu būt viņu Dievs, un viņi būs Mani ļaudis.” Tas Kungs saka: “Tāpēc izejiet no viņu vidus un atšķiraties un neaiztiekat neko, kas ir nešķīsts; tad Es jūs gribu pieņemt.” “Un Es būšu jums par Tēvu, un jūs būsiet Man par dēliem un meitām, to Tas Kungs saka, Tas Visuvaldītājs.”

Jo es esmu iekarsis par jums ar dievišķu karstumu, jo es jūs esmu saderējis, kā šķīstu jumpravu, pievedamu vienam vīram, tas ir Kristum.

Bet Es jums saku: kamēr mantinieks vēl ir bērns, tad starp viņu un kalpu nav nekādas starpības, jebšu viņš kungs ir pār visu mantu. Bet viņš ir apakš pārstāvētājiem un sargiem līdz tam no tēva nospriestam laikam.

Un kad nu jūs esat bērni, tad Dievs Sava Dēla Garu ir sūtījis jūsu sirdīs, tas sauc: Abba, Tēvs! Tad nu vairs neesi kalps, bet bērns; bet ja bērns, tad arī Dieva mantinieks caur Kristu.

Lai vairs neesam bērni, kas top šaubīti un mētāti no ikkatra mācības vēja caur cilvēku blēdību un viltību, ar ko tie meklē mūs pievilt,

Jūs sievas, esat paklausīgas saviem vīriem kā Tam Kungam. Jo vīrs ir sievas galva, kā arī Kristus draudzes galva; Viņš ir Savas miesas Pestītājs. Bet kā draudze Kristum ir paklausīga, tāpat arī sievas saviem vīriem visās lietās. Jūs vīri, mīlējiet savas sievas, tā kā arī Kristus draudzi mīlējis un Pats par to ir nodevies, Ka Viņš to svētītu, ko ir šķīstījis caur ūdens mazgāšanu iekš vārda, Ka Viņš draudzi stādītu Savā priekšā pagodinātu, kurai nebūtu nekāds traips, nedz grumba, nedz cita kāda vaina, bet ka tā būtu svēta un bezvainīga. Tāpat pienākas vīriem savas sievas mīlēt kā savu miesu; jo kas savu sievu mīl, tas mīl sevi pašu. Jo neviens vēl nav ienīdējis savu paša miesu, bet tas to kopj un glabā, tā kā arī Kristus draudzi. Jo mēs esam Viņa miesas locekļi, no Viņa miesām un no Viņa kauliem. Tāpēc cilvēks atstās savu tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas, un tie divi būs viena miesa. Šis noslēpums ir liels; bet es runāju par Kristu un par draudzi. Tāpat arī jums ikvienam būs savu sievu mīlēt kā sevi pašu; bet sieva lai bīstas vīru.

Jūs bērni, paklausiet saviem vecākiem iekš Tā Kunga, jo tas pieklājās. Godā savu tēvu un māti — (šis ir pirmais bauslis, kam ir apsolīšana) — Lai tev labi klājās un tu ilgi dzīvo virs zemes. Un jūs tēvi, nekaitinājiet savus bērnus; bet uzaudzinājiet tos Tā Kunga pārmācīšanā un pamācīšanā.

Jūs sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem, tā kā pieklājās iekš Tā Kunga. Jūs vīri, mīļojiet savas sievas un neesat bargi pret tām. Jūs bērni, esiet paklausīgi vecākiem visās lietās, jo tas Tam Kungam labi patīk. Jūs tēvi, nekaitinājiet savus bērnus, ka tie nepaliek bailīgi.

Bet esam bijuši lēnīgi jūsu vidū, tā kā zīdītāja savus bērnus glabā.

Tāpat jūs zināt, ka mēs ikvienu no jums tā kā tēvs savus bērnus, paskubinājām

Tāpat lai arī sievas pieklājīgās drēbēs kaunīgi un godīgi ģērbjas, ne ar sapītām bizēm nedz ar zeltu nedz ar pērlēm nedz ar dārgām drēbēm, Bet ar labiem darbiem, (kā tas sievām klājās, kas pie Dieva kalpošanas turas). Sieva klusībā lai mācās ar visu paklausīšanu. Bet sievai es nepieļauju mācīt nedz pār vīru valdīt, bet viņai būs turēties klusu. Jo Ādams papriekš ir radīts, pēc tam Ieva; Un Ādams nav pievilts, bet sieva ir pievilta un kritusi pārkāpšanā. Bet tā taps izglābta caur bērnu dzemdēšanu, ja viņa paliek ticībā un mīlestībā un dzenās pēc svētas dzīvošanas ar godu.

Tad nu bīskapam pienākas būt nenoziedzīgam, vienas sievas vīram, sātīgam, prātīgam, godīgam, kas labprāt dod mājas vietu, un kas māk mācīt; Kas nav dzērājs, ne rējējs, nedz negodīgas peļņas dzinējs, bet lēnīgs, ne strīdīgs, ne naudas kārīgs; Kas savu namu labi valda, kam bērni, kas paklausa ar visu godu; (Bet ja kas savu paša namu nezin valdīt, kā tas gādās par Dieva draudzēm?)

Tāpat arī sievām būs būt godīgām, ne apmelotājām, bet sātīgām, uzticīgām visās lietās. Draudzes kopējiem būs būt vienas sievas vīriem, kas savus bērnus un savu namu labi valda.

Vecu nerāj, bet pamāci kā tēvu, jaunākus kā brāļus, Vecākas sievas kā mātes, jaunākas kā māsas, iekš visas šķīstības. Godā atraitnes, kas ir īsteni atraitnes. Bet ja kādai atraitnei ir bērni jeb bērnu bērni, tādas lai papriekš mācās savā pašu namā dievbijīgi dzīvot un atlīdzināt, ko no vecākiem dabūjušas; jo tas ir labi un patīkami Dieva priekšā.

Bet ja kas savus piederīgos un visvairāk savu saimi neapgādā, tas ticību ir aizliedzis un ir sliktāks par neticīgu.

Atraitne lai top izvēlēta ne jaunāka kā sešdesmit gadus, kas bijusi viena vīra sieva. Kurai labu darbu liecība top dota, ja tā bērnus uzaudzinājusi, ja tā labprāt svešiniekus uzņēmusi, ja tā svētiem kājas mazgājusi, ja tā apbēdinātiem palīgā nākusi, ja tā pēc ikviena laba darba dzinusies. Bet jaunākas atraitnes atmet; jo kad tās pārgalvīgas tapušas — Kristum pretī, tad tās grib iet pie vīra, Un tām ir vaina, ka tās to pirmo ticību pārlauzušas. Turklāt arīdzan tās ir slinkas, mācās apkārt iet pa mājām; un ne vien slinkas, bet arīdzan pļāpīgas, nedarbus darīdamas, runādamas, kas neklājās. Tad nu es gribu, ka tās jaunās iet pie vīra, bērnus dzemdē, namu valda un pretiniekam nedod nekāda iemesla uz nievāšanu. Jo citas jau ir griezušās sātanam pakaļ. Ja kādam ticīgam jeb kādai ticīgai ir atraitnes, tad lai tie tām nāk palīgā, un lai draudze netop apgrūtināta, ka tā tām īstenām atraitnēm var nākt palīgā.

Bet tu paliec iekš tā, ko tu esi mācījies, un kas tev ir uzticēts, zinādams, no kā tu to esi mācījies, Un ka tu no mazām dienām svētos rakstus zini, kas tevi var darīt gudru uz debes' prieku caur to ticību, kas ir iekš Kristus Jēzus.

Ja kam ir laba slava, kas ir vienas sievas vīrs, kam ir ticīgi bērni, nedz palaidņi, nedz neklausīgi.

Ka tās pamāca jaunās sievas, vīru mīlēt, bērnus mīlēt. Prātīgām būt, šķīstām, nama kopējām, krietnām, saviem vīriem paklausīgām, lai Dieva vārds netop zaimots.

Un jebšu Dēls būdams, tomēr Viņš paklausību ir mācījies caur to, ko ir cietis.

Caur ticību Noa, no Dieva par to pamācīts, kas nebija redzams, Dievu bīdamies šķirstu ir uzcirtis savam namam par izglābšanu; caur to viņš pasauli ir notiesājis un iemantojis taisnību, kas nāk caur ticību.

Un esat aizmirsuši pamācīšanu, kas uz jums kā uz bērniem saka: mans dēls, neturi Tā Kunga pārmācīšanu par mazu lietu un nepagursti, kad tu no Viņa kļūsti pārmācīts. Jo ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca, un šausta ikvienu dēlu, ko Viņš uzņem. Ja jūs pārmācīšanu paciešat, tad Dievs turas pret jums kā pret bērniem; jo kur ir dēls, ko tēvs nepārmāca? Bet ja esat bez pārmācīšanas, pie kuras visiem ir daļa bijusi, tad jūs esat maukas bērni un ne dēli. Un ja mums mūsu miesīgie tēvi ir bijuši par pārmācītājiem un mēs tos esam bijušies, — vai ne daudz vairāk Tam garu Tēvam būsim paklausīgi un dzīvosim?

Laulība lai ir godīga pie visiem un laulības gulta neapgānīta; bet mauciniekus un laulības pārkāpējus Dievs sodīs.

Šķīsta un neapgānīta kalpošana Dieva un Tā Tēva priekšā ir šī, bāriņus un atraitnes viņu bēdās apmeklēt un sevi pašu pasargāt neapgānītu no pasaules.

Ja kāds brālis vai māsa pliki būtu un tiem trūktu dienišķas pārtikšanas, Un ja kāds no jums uz tiem sacītu: ejiet ar mieru, sildieties un paēdiet; bet jūs tiem nedotu kas miesai vajadzīgs, — ko tas palīdz? Tāpat arīdzan ticība, ja tai darbu nav, pati par sevi tā nedzīva.

Tāpat jūs sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem, lai arī, ja kādi vārdam neklausa, tie caur sievu dzīvošanu top pielabināti bez vārda, Ievērodami jūsu šķīsto dzīvošanu iekš bijāšanas; Jūsu jaukums lai nav no ārienes matu pīšanā un zelta aplikšanā, vai drēbju apvilkšanā, Bet apslēptais sirds cilvēks, kam neiznīcīgs jaukums lēnā, klusā garā, — tas ir dārgs priekš Dieva. Jo tāpat arī citkārt svētās sievas izgreznojās, kas cerēja uz Dievu un bija paklausīgas saviem vīriem; Tā kā Sāra Ābrahāmam bijusi paklausīga, viņu par kungu saukdama; tai jūs esat tapušas meitas, kad jūs labu dariet un par nekādu biedināšanu neizbīstaties. Tāpat jūs vīri, dzīvojat saprātīgi kopā ar sievu, kā ar vājāko rīku un dodat tām godu, kā žēlastības un dzīvības līdzmantiniecēm, lai jūsu lūgšanas netop aizkavētas. Un beidzot esiet visi vienprātīgi, līdzcietīgi, brālīgi, sirds žēlīgi, laipnīgi,

Tāpat, jūs jaunākie, esiet vecajiem paklausīgi; bet visi, cits citam padodamies, esiet izpušķoti ar pazemību, jo Dievs lepniem turas pretī, bet pazemīgiem Viņš dod žēlastību.

Mēs zinām, ka esam pārcelti no nāves uz dzīvību, tāpēc ka mēs brāļus mīlējam; kas nemīl, tas paliek nāvē. Ikviens, kas savu brāli ienīst, tas ir slepkava, un jūs zināt, ka nevienam slepkavam mūžīga dzīvība nav paliekama iekš viņa. Pie tam (šādi) mēs esam atzinuši mīlestību, ka Viņš Savu dzīvību par mums ir nodevis, un mums arīdzan pienākas dzīvību nodot par brāļiem. Bet ja kādam ir šās pasaules manta, un tas redz savu brāli trūkumu ciešam un aizslēdz savu sirdi priekš viņa, kā Dieva mīlestība paliek iekš tāda?

Es ļoti esmu priecājies, ka tavu bērnu starpā esmu atradis, kas staigā iekš patiesības, tā kā mēs bausli esam dabūjuši no Tā Tēva.

Man lielāka prieka nav, nekā kad dzirdu savus bērnus staigājam iekš patiesības.

Un liela zīme parādījās debesīs: sieva ar sauli apģērbta, un mēnesis apakš viņas kājām, un viņas galvā kronis no divpadsmit zvaigznēm, Un grūta būdama tā brēca bērnu sāpēs un dzemdēšanas mokās. Un cita zīme parādījās debesīs, un redzi, liels pūķis, sarkans kā uguns, ar septiņām galvām un desmit ragiem, un uz viņa galvām septiņi ķēniņa kroņi. Un viņa aste vilka debess zvaigžņu trešo tiesu un tās nometa uz zemi. Un pūķis stājās sievas priekšā, kurai bija jādzemdē, ka viņš, kad tā dzemdētu, viņas bērnu aprītu. Un viņa dzemdēja bērnu, dēlu, kam visus pagānus būs ganīt ar dzelzs rīksti, un viņas bērns tapa aizrauts pie Dieva un pie Viņa goda krēsla. Un sieva bēga uz tuksnesi, kur viņai bija no Dieva sataisīta vieta, lai viņa tur taptu uzturēta tūkstoš divsimt un sešdesmit dienas.

Lai priecājamies un gavilējam un Viņam godu dodam, jo Tā Jēra kāzas ir nākušas, un Viņa sieva ir sataisījusies. Un viņai ir dots, ka top apģērbta ar šķīstu un spožu dārgu audeklu; jo dārgais audekls ir svēto taisnība. Un viņš uz mani saka: raksti! Svētīgi ir tie, kas ir aicināti uz Tā Jēra kāzu mielastu! Un viņš uz mani saka: šie ir patiesīgie Dieva vārdi.

Un es, Jānis, redzēju svēto pilsētu, jauno Jeruzālemi, no Dieva nokāpjam no debesīm, sataisītu kā savam vīram izgreznotu brūti.

Un pie manis nāca viens no septiņiem eņģeļiem, kam septiņi kausi bija, pildīti ar septiņām pēdējām mocībām, un runāja ar mani sacīdams: nāc šurp! Es tev rādīšu sievu, Tā Jēra brūti.

Un Gars un brūte saka: “Nāc!” Un kas to dzird, tas lai saka: “Nāc!” Un kam slāpst, tas lai nāk, un kurš vēlas, tas lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas.