25 – Nauda

Un notikās pēc kāda laika, ka Kains Tam Kungam upuri nesa no zemes augļiem. Un Ābels arīdzan nesa no savu avju pirmdzimtiem un no viņu taukiem. Un Tas Kungs uzlūkoja Ābelu un viņa upuri. Bet Kainu un viņa upuri Viņš neuzlūkoja. Tad iedegās Kaina bardzība, un viņa vaigs raudzījās nikni.

Un Ābrams bija ļoti bagāts ar lopiem, ar sudrabu un ar zeltu.

Un tā zeme tos nepanesa, ka varētu kopā dzīvot, jo viņu manta bija liela, un tie nevarēja kopā dzīvot.

Un svētīts lai ir tas visu augstais Dievs, kas tavus ienaidniekus nodevis tavā rokā. Un Ābrams tam deva desmito tiesu no visām lietām.

Un Tas Kungs bagāti ir svētījis manu kungu, un tas ir augumā audzis, un Viņš tam ir devis avis un vēršus un sudrabu un zeltu un kalpus un kalpones un kamieļus un ēzeļus.

Un tas kalps izņēma sudraba un zelta lietas un drēbes, un deva Rebekai un viņas brālim, un viņas mātei tas arī deva dārgas dāvanas.

Un Īzaks sēja tanī zemē un dabūja tai gadā simtkārtīgus augļus, jo Tas Kungs to svētīja. Un tas vīrs tapa liels un auga augumā, kamēr viņš palika ļoti liels. Un tam bija manta no sīkiem un manta no lieliem lopiem un daudz saimes, un Fīlisti viņu apskauda.

Un šim akmenim, ko esmu uzcēlis par zīmi, būs tapt par Dieva namu, un no visa, ko Tu man dosi, es Tev došu desmito tiesu.

Tā Jāzeps sabēra pārlieku daudz labības, kā smiltis jūrmalā, ka beidzot mitējās skaitīt, jo tā bija neskaitāma.

Un bads bija pa visu zemi, un Jāzeps atvēra visas klētis un pārdeva ēģiptiešiem, jo bads palika jo dienas jo lielāks Ēģiptes zemē. Un visas citas zemes nāca uz Ēģiptes zemi pie Jāzepa pirkt, jo bads bija liels pa visām zemēm.

Un Jāzeps uzturēja savu tēvu un savus brāļus un visu sava tēva namu ar maizi, kā kuram bija bērnu.

Un pa visām zemēm nebija maizes; jo bads bija ļoti grūts, tā ka Ēģiptes zemē un Kanaāna zemē aiz bada nevarēja glābties. Un Jāzeps sakrāja visu naudu, kas atradās Ēģiptes zemē un Kanaāna zemē par to labību, ko tie pirka, un Jāzeps to naudu nesa Faraona namā. Kad nu nauda Ēģiptes zemē un Kanaāna zemē bija beigusies, tad visi ēģiptieši nāca pie Jāzepa un sacīja: dod mums maizes, kādēļ mums tavā priekšā būs mirt, kad naudas vairs nav? Tad Jāzeps sacīja: dodiet savus lopus; tad es jums došu par jūsu lopiem, kad naudas nav. Tad tie veda savus lopus pie Jāzepa, un Jāzeps tiem deva maizes par zirgiem un par sīkiem lopiem un par vēršiem un par ēzeļiem, un viņš tos to gadu izmitināja ar maizi par visiem viņu lopiem. Kad tas gads bija galā, tad tie otrā gadā pie viņa nāca un uz viņu sacīja: mēs neapslēpsim priekš sava kunga, ka nevien tā nauda ir beigusies, bet arī tie lopi mūsu kungam ir kļuvuši un nekas nav atlicis priekš mūsu kunga, kā vien mūsu miesas un mūsu tīrumi. Kādēļ mums būs bojā iet priekš tavām acīm, mums un mūsu tīrumiem? Pērc mūs un mūsu tīrumus par maizi, tad mēs ar savu tīrumu Faraonam būsim par kalpiem, un dodi sēklu, ka mēs dzīvojam un nemirstam, un mūsu zeme nepaliek tukša. Tad Jāzeps visus ēģiptiešu tīrumus pirka priekš Faraona, jo ēģiptieši pārdeva ikviens savu tīrumu, tāpēc ka bads tiem bija grūts. Tad tā zeme kļuva Faraona rokā, un viņš tos ļaudis pārcēla pilsētās, no viena Ēģiptes robežu gala līdz otram galam.

Bet ikvienai sievai no savas kaimiņienes un no tās, kas dzīvo viņas namā, būs prasīt zelta un sudraba traukus un drēbes, tos jums būs likt uz saviem dēliem un savām meitām un ēģiptiešiem atņemt.

Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: redzi, Es jums likšu maizei līt no debesīm un tiem ļaudīm būs iziet un ikdienas salasīt savu dienas mēru, lai Es tos pārbaudu, vai tie Manā bauslībā staigā vai nē? Un notiks sestā dienā, kad sataisīs, ko sanesuši, tad būs otrtik, cik ikdienas sakrāj.

Un Mozus uz tiem sacīja: lai neviens no tā neko neatlicina līdz rītam. Bet tie Mozum neklausīja un kādi vīri atlicināja no tā līdz rītam; tad tur ieradās tārpi, un tas smirdēja. Tad Mozus par tiem apskaitās.

Tev nebūs zagt.

Tev nebūs iekārot sava tuvākā namu. Tev nebūs iekārot sava tuvākā sievu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa vērsi, nedz viņa ēzeli, nedz kaut ko, kas tavam tuvākam pieder.

Jums nebūs neko celt Man līdzās; jums nebūs sev taisīt sudraba nedz zelta dievus.

Ja kas cilvēku zog un viņu pārdod, un tas pie viņa top atrasts, tam būs tapt nokautam.

Ja kas savam tuvākam dod glabāt naudu vai lietas, un tās top izzagtas no tā vīra nama, — ja tas zaglis top atrasts, tam divkārtīgi to būs atdot. Ja tas zaglis netop atrasts, tad to nama kungu būs vest Dieva priekšā, vai tas pats nav licis savu roku pie sava tuvākā mantas.

Ja tu Maniem ļaudīm, kas ir pie tevis par nabagiem, naudu aizdod, tad neesi pret tiem, kā kāds pagaidu plēsējs; tev par to nebūs augļus dzīt.

Runā ar Israēla bērniem, ka tiem priekš Manis būs ņemt cilājamu upuri no ikviena, kam sirds to labprāt darīs; no tāda jums būs ņemt Manu cilājamo upuri.

Ņemiet no tā, kas jums pieder, cilājamu upuri Tam Kungam; ikviens, kam labprātīga sirds, lai to atnes par cilājamu upuri Tam Kungam, zeltu un sudrabu un varu,

Tad nu nāca vīri ar sievām, visi kam bija labprātīga sirds, tie atnesa saktas un ausu sprādzes un gredzenus un apkaltas jostas, visādus zelta rīkus, un ja kāds gribēja atnest zeltu par līgojamu upuri Tam Kungam.

Tie ļaudis pienes daudz vairāk, nekā vajag pie tā darba darīšanas, ko Tas Kungs ir pavēlējis darīt. Tad Mozus pavēlēja pa lēģeri izsaukt un sacīt: vīri un sievas, nenesat vairs cilājamu upuri priekš tā darba svētā vietā. Tad tie ļaudis mitējās nest, jo bija diezgan priekš visa tā darba vajadzības, kas bija jādara, un vēl atlikās.

Ja kas laban apgrēkotos un pret To Kungu noziegtos un noliegtu savam tuvākam to, kas pie viņa nolikts, vai viņa rokā iedots, vai laupīts, vai ar ko viņš savu tuvāko piekrāpis, Vai kad viņš ko pazudušu atradis un to noliedzis, vai nepatiesi zvērējis kādas lietas dēļ, ko cilvēks dara apgrēkodamies,

Un kad jūs pļaujat savas zemes augļus, tad tev nebūs pilnīgi nopļaut sava tīruma stūri, nedz to pilnīgi sakrāt, kas no tavas pļaušanas ir sakrājams. Arī sava vīna dārza augļus tev nebūs it gluži nolasīt nedz uzlasīt sava vīna dārza nokritušās ogas; nabagam un svešiniekam tev to būs pamest; — Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Jums nebūs zagt nedz melot, nedz viltību dzīt nevienam pret savu tuvāko.

Tev savu tuvāko nebūs pievilt nedz aplaupīt, algādža algai pie tevis nebūs palikt līdz rītam.

Jums nebūs nekādu netaisnību darīt tiesā, ar olekti, svaru, mēru. Jums būs turēt taisnu svaru, taisnus podus un taisnu pūru un stopu; — Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs, kas jūs izvedis no Ēģiptes zemes.

Kad jūs nu pļausiet savas zemes augļus, tad jums savā pļaušanā nebūs pilnīgi nopļaut sava tīruma stūri, nedz sīki salasīt savus augļus; priekš nabaga un priekš svešinieka jums tos būs pamest; — Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs.

Sešus gadus tev savu tīrumu būs apsēt un sešus gadus savu vīna dārzu apgriezt un viņa augļus krāt. Bet septītais gads lai ir lielais dusēšanas laiks zemei, dusēšana Tam Kungam; savu tīrumu tev nebūs apsēt un savu vīnadārzu tev nebūs apgraizīt. Kas pēc tavas pļaušanas pats aug, to tev nebūs nopļaut, un tās ogas, kas bez tavas kopšanas aug, tev nebūs nogriezt; lai tas ir dusēšanas gads zemei.

Un tev septiņus tādus dusēšanas gadus būs skaitīt, septiņus gadus septiņreiz, tā ka to septiņu dusēšanas gadu laiks tev ir četrdesmit deviņi gadi. Un gavilēšanas bazūne lai skan septītā mēnesī, desmitā mēneša dienā; salīdzināšanas dienā lai bazūne skan visā jūsu zemē. Un jums būs svētīt piecdesmito gadu un izsaukt svabadību tai zemē priekš visiem, kas tur dzīvo; tas lai jums ir gaviles gads, un jums būs ikvienam atkal nākt pie sava īpašuma un ikvienam būs atkal nākt pie savas cilts, Gaviles gads lai jums ir piecdesmitais gads; jums nebūs sēt, nedz to pļaut, kas no sevis paša aug, nedz nogriezt, kas aug bez jūsu kopšanas. Jo šis ir gaviles gads, tas lai jums ir svēts; jums no tīruma būs ēst, kas tur aug.

Un ja tavs brālis panīkst un viņa roka gurst tev līdzās, tad palīdzi tam, lai būtu svešinieks, vai piedzīvotājs, ka viņš var dzīvot pie tevis.

Tev no viņa nebūs ņemt pagaidas nedz augļus, bet tev būs bīties savu Dievu, lai tavs brālis pie tevis dzīvo. Savu naudu tev nebūs viņam izdot uz pagaidām, nedz savu barību viņam aizdot uz augļiem.

Un visi zemes desmitie no zemes labības, no koku augļiem, pieder Tam Kungam, tie Tam Kungam ir svēti.

Un Tas Kungs sacīja uz Āronu: viņu zemē tev nebūs mantības un viņu starpā tev nebūs daļas; Es esmu tava daļa un tava manta starp Israēla bērniem. Un redzi, Levija bērniem Es esmu devis visus desmitos iekš Israēla par daļu par viņu kalpošanu, ar ko tie kalpo saiešanas telts kalpošanā.

Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Tev uz Levītiem vēl būs runāt un tiem sacīt: kad jūs no Israēla bērniem dabūsiet tos desmitos, ko Es jums esmu devis par daļu no viņiem, tad jums no tiem būs nest cilājamu upuri Tam Kungam, to desmito no tiem desmitiem. Un tas jums taps pielīdzināts par jūsu cilājamo upuri, kā labība no klona un kā pilnība no vīna spaida. Tā jums arī cilājamu upuri būs upurēt Tam Kungam no visiem saviem desmitiem, ko jūs dabūsiet no Israēla bērniem, un no tiem dot Tā Kunga cilājamo upuri Āronam, tam priesterim. No visām savām dāvanām jums būs upurēt visu to cilājamo upuri Tam Kungam, no tā vislabākā to svēto daļu,

Kāpēc tad lai top izdeldēts mūsu tēva vārds savā ciltī, ka tam dēla nav? Dodiet mums daļu starp mūsu tēva brāļiem. Un Mozus viņu tiesas lietu nesa Tam Kungam priekšā. Tad Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Celofehada meitas runā pareizi; dod viņām īpašumu starp viņu tēva brāļiem un piešķir tām viņu tēva īpašumu. Un uz Israēla bērniem tev būs runāt un sacīt: kad kāds mirst, kam dēlu nav, tad viņa mantību būs piešķirt viņa meitai. Un kad tam meitas nav, tad jums viņa mantību būs dot viņa brāļiem. Un ja tam brāļa nav, tad jums viņa mantību būs dot viņa tēva brāļiem. Ja tam arī tēva brāļu nav, tad jums viņa mantību būs dot viņa tuvākajam radam, kas ir no viņa cilts, un tam to būs iemantot; tas lai Israēla bērniem ir par tiesas likumu, itin kā Tas Kungs Mozum pavēlējis.

Tāpēc mēs Tam Kungam esam atnesuši upuri, ikviens, ko viņš ir atradis no zelta rīkiem, no ķēdēm, no roku gredzeniem, no ausu sprādzēm un no dārgām rotām, — savas dvēseles salīdzināt Tā Kunga priekšā.

Un īpašums netop pārcelts no vienas cilts uz otru; jo Israēla bērnu ciltis lai turas ikviena pie sava īpašuma.

Un tev nebūs zagt.

Un tev nebūs iekārot sava tuvākā sievu. Un tev nebūs iekārot sava tuvākā namu, nedz viņa tīrumu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa vērsi, nedz viņa ēzeli, nedz kaut ko, kas tavam tuvākam pieder.

Uz zemi, kur maizi ēdīsi bez trūkuma, kur tev nekā netrūks, uz zemi, kur akmeņi ir dzelzs, no kuras kalniem tu izcirtīsi varu.

Ka tu, kad būsi ēdis un paēdis un labus namus uztaisījis un iekš tiem dzīvosi, Kad tavi vērši un sīkie lopi būs vairojušies un tavs sudrabs un zelts vairojies un viss, kas tev pieder, būs vairojies — Ka tava sirds tad nelepojās, un tu neaizmirsti To Kungu, savu Dievu, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no tā vergu nama. Kas tevi vadījis tai lielā un briesmīgā tuksnesī, kur bija dedzīgas čūskas un skorpioni un izkaltušas vietas bez ūdens, kas tev lika izvirst ūdenim no cietas klints, Kas tuksnesī tevi ēdināja ar mannu, ko tavi tēvi nebija pazinuši, ka Viņš tevi pazemotu un pārbaudītu, un pēcgalā tev darītu labu. Tad nesaki savā sirdī: mans spēks un manas rokas stiprums man ir devis šo mantu. Bet piemini To Kungu savu Dievu, ka Viņš ir Tas, kas tev dod spēku, mantu dabūt, gribēdams Savu derību apstiprināt, ko Viņš zvērējis taviem tēviem, kā tas šodien ir.

Jo Tas Kungs, jūsu Dievs, ir tas dievu Dievs un tas kungu Kungs, stiprs Dievs, liels, varens un bīstams, kas vaigu neuzlūko un dāvanas neņem, Un tiesu nes bāriņiem un atraitnēm, un mīļo svešinieku un dod viņam maizi un drēbes.

Un tur jums būs novest savus dedzināmos upurus un savus kaujamos upurus un savus desmitos un savas rokas cilājamos upurus un savus solījumus un savas labprātības dāvanas un savu lielo un sīko lopu pirmdzimtos.

Kad nu Tas Kungs, jūsu Dievs, izredzēs vietu, tur iecelt Savu vārdu, uz turieni jums būs nest visu, ko es jums pavēlu, savus dedzināmos upurus un savus kaujamos upurus, savus desmitos un savas rokas cilājamos upurus, un visus savus izredzētos solījumus, ko jūs Tam Kungam esat solījuši.

Bet savos vārtos tu nevari ēst to desmito no savas labības un sava vīna un savas eļļas, nedz tos pirmdzimtos no saviem lieliem un sīkiem lopiem, nedz savus solījumus, ko tu esi solījis, nedz savas labprātības dāvanas, nedz savas rokas cilājamo upuri.

Tev būs taisni dot desmito tiesu no visiem savas sējas augļiem, ko tavs tīrums ik gadus nes. Un tev to būs ēst Tā Kunga, sava Dieva, priekšā, tai vietā, ko Viņš izredzēs, Savu vārdu tur iecelt, savas labības, sava vīna un savas eļļas desmito tiesu, un savu lielo un sīko lopu pirmdzimtos, lai tu mācies To Kungu, savu Dievu, bīties visu mūžu.

Septītā gada galā tev būs turēt atlaišanu. Šāda nu ir tā atlaišana, ka ikvienam aizdevējam būs atlaist, ko tas savam tuvākam aizdevis; tam nebūs spiest savu tuvāko nedz savu brāli, jo Tam Kungam atlaišana ir izsaukta. No svešinieka atprasi, bet kas tev pie tava brāļa, to lai tava roka atlaiž.

Jo Tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētīs, tā kā Viņš tev runājis; tad tu aizdosi daudz tautām, bet tu neaizņemsies, un tu valdīsi pār daudz tautām, bet viņām pār tevi nebūs valdīt.

Kad tavā starpā būs nabags, kāds no taviem brāļiem kādos vārtos tavā zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos, tad tev nebūs apcietināt savu sirdi, nedz aizslēgt savu roku priekš sava nabaga brāļa; Bet atvērdams atver viņam savu roku un aizdodams aizdod viņam, cik viņam vajag savā trūkumā, kas trūkst.

Sargies, ka tavā sirdī nav blēdības, ka tu nesaki: septītais gads, tas atlaišanas gads, ir tuvu, un tava acs būtu ļauna pret savu brāli, kas nabags, un tu viņam nedod; tad viņš par tevi brēks uz To Kungu, un tas tev būs par grēku. Dod viņam labprāt, lai tava sirds nav ļauna, kad tu viņam dod, jo tādēļ Tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētīs visā tavā darbā un pie visa, kur tu savu roku pieliksi. Jo tur nabagu netrūks tai zemē, tādēļ es tev pavēlu un saku: atvērdams atver savu roku savam brālim, kas top spaidīts un ir nabags tavā zemē.

Tad tev būs turēt nedēļu svētkus Tam Kungam, savam Dievam, ar savas rokas labprātīgo dāvanu, ko tu dosi, tā kā Tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētījis.

Ikvienam ar savas rokas dāvanu, pēc tās svētības, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev devis.

Tam arī nebūs apņemt daudz sievu, ka viņa sirds neatkāpjas; tam arī nebūs sev sakrāt ļoti daudz sudraba un zelta.

Un mantības lai tiem nav savu brāļu vidū, Tas Kungs ir viņu mantība, itin kā Viņš uz tiem runājis.

Tev nebūs pārcelt sava tuvākā robežas, ko tie tēvi likuši tavā daļā, ko tu iemantosi tai zemē, ko tev Tas Kungs, tavs Dievs, dos iemantot.

No sava brāļa tev nebūs augļus dzīt, nedz naudas augļus nedz barības augļus nedz citas kādas lietas augļus, ar ko var augļus dzīt. No svešiem tu vari augļus dzīt, bet no sava brāļa tev nebūs augļus dzīt, lai Tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētī pie visa, kur tu savu roku pieliec, tai zemē, ko tu ej iemantot. —

Ja kādu atrod, kas cilvēku zog no saviem brāļiem, no Israēla bērniem un to tur kā vergu un to pārdod, šis zaglis lai mirst, un tev to ļaunumu būs izdeldēt no sava vidus.

Kad tu savā vīna dārzā ogas lasīsi, tad tev tās otrreiz nebūs lasīt, bet lai tas paliek piedzīvotājam un bāriņam un atraitnei.

Un Viņš mūs ir vedis uz šo vietu, un mums devis šo zemi, zemi, kur piens un medus tek. Un nu redzi, es esmu atnesis augļu pirmajus no tās zemes, ko Tas Kungs man ir devis. — Tad tev tos būs atstāt Tā Kunga, sava Dieva, priekšā un pielūgt To Kungu, savu Dievu, Un tev būs priecāties par visu to labumu, ko Tas Kungs devis tev un tavam namam, tev un tavam Levītam un tavam piedzīvotājam, kas ir tavā vidū.

Kad tu būsi atdevis to desmito tiesu no visiem saviem augļiem trešā gadā, šis ir tās desmitās tiesas gads, un būsi devis Levītam, piedzīvotājam, bāriņam un atraitnei, ka tie tavos vārtos ēd un ir paēduši, Tad tev priekš Tā Kunga, sava Dieva, vaiga būs sacīt: es to, kas svētīts, no nama esmu iznesis un esmu to arī devis Levītam un piedzīvotājam, bāriņam un atraitnei pēc visām Tavām pavēlēm, ko Tu man esi pavēlējis; Tavas pavēles es neesmu ne pārkāpis, ne aizmirsis.

Un Tas Kungs tevi ļoti vairos ar labumu pie tavas miesas augļiem un pie tavu lopu augļiem un pie tavas zemes augļiem tai zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, taviem tēviem ir zvērējis, tev dot. Tas Kungs tev atvērs Savu labo mantu, debesīs, un dos lietu savā laikā tavai zemei, un svētīs visu tavu rokas darbu, un tu aizdosi daudz tautām, bet tu neaizņemsies.

Bet viss sudrabs un zelts un vara un dzelzs rīki, — tas lai Tam Kungam ir svēts, tam būs nākt pie Tā Kunga mantas.

Bet Levija ciltij Mozus nedeva nekādu zemes daļu; Tas Kungs, Israēla Dievs, ir viņu daļa, tā kā Viņš tiem ir runājis.

Tas Kungs dara nabagu un dara bagātu, Viņš pazemo un paaugstina. Viņš uzceļ nabagu no pīšļiem, un bēdīgo Viņš paaugstina no dubļiem, ka Viņš tos sēdina starp lieliem kungiem un tiem liek iemantot goda krēslu; jo zemes pamati pieder Tam Kungam, un Viņš uz tiem pasauli licis.

Un Tas Kungs sūtīja Nātanu pie Dāvida. Un tas gāja pie viņa un uz to sacīja: divi vīri bija vienā pilsētā, viens bagāts un otrs nabags. Un tam bagātam bija ļoti daudz avju un vēršu. Bet tam nabagam nebija it nekā kā viens vienīgs jēriņš, ko viņš bija pircis un uzaudzinājis, un tas pie viņa bija uzaudzis kopā ar viņa bērniem; tas ēda no viņa kumosa un dzēra no viņa biķera un gulēja viņa klēpī un bija viņam tā kā bērns. Kad nu pie tā bagātā vīra atnāca ceļinieks, tad tam bija žēl ņemt no savām avīm un no saviem vēršiem, ko laba sataisīt tam ceļiniekam, kas pie viņa bija atnācis, un viņš ņēma tā nabaga vīra jēriņu un to sataisīja tam vīram, kas pie viņa bija atnācis. Tad Dāvids dusmās iedegās pret to vīru varen ļoti un viņš sacīja uz Nātanu: tik tiešām kā Tas Kungs dzīvs, tas vīrs, kas to darījis, pelnījis nāvi. Un to jēru tam būs četrkārtīgi atdot, tāpēc ka viņš tā darījis un ka nav žēlojis.

Bet ķēniņš sacīja uz Araunu: nē, bet es pirkdams to tev nopirkšu, jo es negribu Tam Kungam, savam Dievam, dedzināmos upurus velti upurēt. Tā Dāvids to klonu un tos vēršus nopirka par piecdesmit sudraba sēķeļiem. Un Dāvids uztaisīja tur Tam Kungam altāri un upurēja dedzināmos upurus un pateicības upurus. Tā Tas Kungs tai zemei tapa salīdzināts, un tā mocība atstājās no Israēla.

Un Salamans pārvilka nama iekšpusi ar tīru zeltu, un aiztaisīja ar zelta ķēdēm to visusvētāko vietu dziļumā un to pārvilka ar zeltu. Tā viņš visu namu pārvilka ar zeltu, visu namu līdz galam, un visu altāri visusvētākās vietas priekšā dziļumā viņš pārvilka ar zeltu.

Viņš pārvilka arī nama grīdu ar zeltu no iekšpuses un no ārpuses.

Salamans taisīja arī visus rīkus priekš Tā Kunga nama, zelta altāri un zelta galdu tām priekšā liekamām maizēm, Un lukturus, piecus pa labo roku un piecus pa kreiso roku, visusvētākās vietas priekšā, no tīra zelta ar zelta puķēm un eļļas lukturīšiem un zelta dakts šķērēm. Un kausus, nažus un bļodas un karotes un kvēpināšanas traukus no tīra zelta; arī tās durvju eņģes nama iekšpusē visusvētākā vietā un pie Dieva nama durvīm bija no zelta.

Un tā zelta svars, kas Salamanam ienāca vienā gadā, bija sešsimt sešdesmit un seši talenti zelta,

Un visi ķēniņa Salamana dzeramie trauki bija no zelta, un visi trauki Libānus koku namā bija no tīra zelta. Sudraba tur nebija, jo Salamana laikā to neturēja par neko. Bet ķēniņam bija lieli kuģi jūrā (kopā) ar Hirama kuģiem; šie kuģi nāca pa trim gadiem vienreiz atpakaļ un pārveda zeltu un sudrabu, ziloņkaulu un mērkaķus un pāvus. Tā ķēniņš Salamans kļuva lielāks nekā visi ķēniņi virs zemes bagātībā un gudrībā.

Un tā gāja to atnest. Un viņš tai sauca un sacīja: atnes man arī kumosu maizes savā rokā. Bet tā sacīja: tik tiešām kā Tas Kungs, tavs Dievs, dzīvo, man nekā cepta nav, un tik vien ir sauja miltu tīnē un maķenīt eļļas krūzē, un redzi, es esmu salasījusi kādu pāri malkas gabaliņu, un nu es iešu un sev un savam dēlam ko pataisīšu, ka ēdam un mirstam. Un Elija uz to sacīja: nebīsties, ej, pataisi to, kā tu sacījusi, bet man taisi no tiem papriekš mazu rausi un iznes man to ārā, un pēc tu arī varēsi taisīt sev un savam dēlam. Jo tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: milti tīnē neies galā un krūzē eļļas netrūks līdz tai dienai, kad Tas Kungs dos lietu virs zemes. Un tā nogāja un darīja pēc Elijas vārda; tā viņa ēda un viņš un viņas nams labu laiku; Milti tīnē negāja galā un krūzē eļļas netrūka pēc Tā Kunga vārda, ko Viņš caur Eliju bija runājis.

Un Eliša uz to sacīja: ko man tev būs darīt? Stāsti man, kas ir tavā namā? Un viņa sacīja: tavai kalponei nav it nekā namā, kā tikai krūze eļļas. Tad viņš sacīja: ej, aizņemies traukus no citiem, no visiem saviem kaimiņiem lūdz tukšus traukus labu pulku. Tad ej iekšā un aizslēdz durvis aiz sevis un aiz saviem dēliem un lej visos tanīs traukos un, kas pilni, tos liec pie malas. Tad tā no viņa aizgāja un aizslēdza durvis aiz sevis un aiz saviem dēliem, tie viņai atnesa tos traukus, un viņa ielēja. Un kad tie trauki bija pilni, tad tā sacīja uz savu dēlu: nes man vēl vienu trauku Bet tas uz viņu sacīja: nav vairs trauka Tad tā eļļa nostājās. Un tā gāja un to teica tam Dieva vīram. Un viņš sacīja: ej, pārdod to eļļu un maksā savu parādu, un no atlikuma uzturies pati ar saviem dēliem.

Un Hizkija deva visu sudrabu, kas atradās Tā Kunga namā un tā ķēniņa nama mantās. Tanī laikā Hizkija noplēsa (to zeltu) no Tā Kunga nama durvīm un no tiem stabiem, ko Hizkija, Jūda ķēniņš, bija apkalis ar zeltu, un to deva Asīrijas ķēniņam.

Un viņš no turienes paņēma visas Tā Kunga nama mantas un visas ķēniņa nama mantas, un nolauzīja zeltu no visiem rīkiem, ko Salamans, Israēla ķēniņš, bija taisījis Tā Kunga namā, kā Tas Kungs bija runājis. Un viņš aizveda cietumā visu Jeruzālemi, visus virsniekus un visus varenos, desmit tūkstošus, un visus būvmeistarus un kalējus, nekas neatlika, kā tikai zemes nabaga ļaudis.

Jo Jabecs piesauca Israēla Dievu un sacīja: kaut tu mani svētīt svētītu un manas robežas vairotu, un tava roka būtu ar mani un darītu, ka ļaunums un sāpes mani neaiztiek Un Dievs tam lika nākt, ko viņš lūdza.

Un kas tuvu pie tiem dzīvoja līdz Īsašaram un Zebulonam un Naftalum, tie nesa maizi uz ēzeļiem un kamieļiem un zirgēzeļiem un uz vēršiem, miltu ēdienus, vīģu un rozīņu raušus un vīnu un eļļu un vēršus un avis lielā pulkā; jo līksmība bija iekš Israēla.

Un redzi, es esmu rūpējies un sakrājis priekš Tā Kunga nama simts tūkstošus talentus zelta un tūkstoš reiz tūkstoš talentus sudraba, un varu un dzelzi bez svara, jo tā ir ļoti daudz; arī kokus un akmeņus es esmu sakrājis; tu vari vēl gādāt klāt.

Tad ar visu savu spēku esmu sagādājis priekš sava Dieva nama zeltu zelta rīkiem un sudrabu sudraba rīkiem un varu vara rīkiem un dzelzi dzelzs rīkiem un kokus koka rīkiem, Onika akmeņus un ieliekamus akmeņus un rubīnus un raibus akmeņus, visādus dārgus akmeņus un marmora akmeņus lielā pulkā. Un turklāt, kad man pie sava Dieva nama ir labs prāts, man ir vēl zelts un sudrabs, un to es dodu klāt savam Dieva namam bez visa tā, ko esmu sakrājis priekš tā svētā nama:

Tie deva Dieva nama vajadzībai piectūkstoš talentus zelta un desmit tūkstoš zelta gabalus un desmit tūkstoš talentus sudraba, astoņpadsmit tūkstoš talentus vara un simts tūkstoš talentus dzelzs. Un pie kā akmeņi atradās, tie tos deva Tā Kunga nama mantā Jehiēļa, Geršona dēla, rokā. Un tie ļaudis priecājās labprātīgi dodami, jo tie deva no visas sirds Tam Kungam ar labu prātu.

Un bagātība un gods nāk no Tevis, un Tu esi valdītājs pār visu, un Tavā rokā ir spēks un vara, un Tavā rokā stāv, visu paaugstināt un stiprināt.

Jo kas es esmu, un kas ir mani ļaudis, ka mēs spētu labprātīgi dot tādas dāvanas? Jo viss ir no Tevis, un no Tavas rokas mēs Tev dodam.

Kungs, mūsu Dievs, visa šī bagātība, ko esam sakrājuši, Tev namu taisīt Tavam svētam vārdam, tā ir no Tavas rokas, un viss Tev pieder.

Tad Dievs sacīja uz Salamanu: tāpēc ka tas ir tavā sirdī, un tu neesi lūdzies nedz bagātību, nedz mantas, nedz godu, nedz savu ienaidnieku dvēseles, nedz ilgu mūžu, bet esi izlūdzies gudrību un saprašanu, Manus ļaudis tiesāt, pār ko Es tevi esmu iecēlis par ķēniņu, Tad tev taps dota gudrība un saprašana, un bagātību un mantas un godu arīdzan Es tev došu, kā nevienam ķēniņam nav bijis priekš tevis un pēc tevis arī nevienam nebūs.

Un ķēniņš darīja, ka sudraba un zelta bija Jeruzālemē tik daudz, kā akmeņu, un ciedru koku tik daudz, kā meža vīģes koku ielejās.

Un viņš sacīja uz tiem ļaudīm, kas Jeruzālemē dzīvoja, lai priesteriem un Levītiem dod savu daļu, ka tie turētos pie Tā Kunga bauslības. Kad nu šī valoda izpaudās, tad Israēla bērni atnesa bagātīgi pirmajus no labības, vīna un eļļas un medus un no visiem tīruma augļiem, arī desmito (tiesu) no visādām lietām tie atnesa lielā pulkā.

Un tie ļaudis un viņu sievas daudz brēca pret saviem brāļiem, tiem Jūdiem. Jo tur bija, kas sacīja: mēs ar saviem dēliem un ar savām meitām esam daudzi, mums vajag labības ko ēst, lai dzīvojam. Tur arī bija, kas sacīja: izdosim ķīlām savus tīrumus un savus vīna dārzus un savus namus, ka varam labības dabūt pret badu. Vēl bija, kas sacīja: mēs naudu esam aizņēmuši uz saviem tīrumiem un saviem vīna dārziem priekš ķēniņa mesliem. Un tomēr mūsu miesa ir kā mūsu brāļu miesa, mūsu bērni kā viņu bērni, un redzi, mums jādod savi dēli un savas meitas jūgā par kalpiem. Un no mūsu meitām jau kādas ir jūgā padotas un padoma mūsu rokā nav, arī mūsu tīrumi un mūsu vīna dārzi pieder citiem. Tad es ļoti apskaitos, kad dzirdēju viņu brēkšanu un šos vārdus. Un es to pārdomāju savā sirdī un bāros ar tiem virsniekiem un valdniekiem Un uz tiem sacīju: jūs plēšat augļus viens no otra? Un es pret tiem savedu lielu draudzi un uz tiem sacīju: mēs savus brāļus, tos Jūdus, kas pagāniem bija pārdoti, cik spēdami esam atpirkuši, un jūs savus brāļus gribat pārdot un lai mēs tos pērkam? Tad tie cieta klusu un nemācēja ne vārda atbildēt. Tad es sacīju: nav labi, ko jūs darāt! Vai jums nebija staigāt mūsu dievbijāšanā, to pagānu, mūsu ienaidnieku nievāšanas dēļ? Arī es un mani brāļi un mani jaunekļi tiem esam devuši naudu un labību. Lai jel šo parādu tiem atlaižam. Atdodiet jel tiem šodien viņu tīrumus, viņu vīna dārzus, viņu eļļas dārzus un viņu namus un to simto tiesu naudas un labības un vīna un eļļu, ko jūs no tiem (augļos) esat ņēmuši. Tad tie sacīja: mēs atdosim un nemeklēsim no tiem nekā; mēs darīsim, kā tu saki. Un es aicināju priesterus un tiem liku zvērēt, ka tā darīs. Es arī izkratīju savu azoti un sacīju: lai Dievs ikkatru, kas šo vārdu neturēs, tā izkrata no viņa nama un no viņa mantas, un lai tas tā ir izkratīts un iztukšots. Un visa draudze sacīja: Āmen! Un slavēja To Kungu. Un tie ļaudis darīja pēc šī vārda.

Un mēs, priesteri, Levīti un ļaudis metām meslus par malkas došanu, kas bija pievedama pie mūsu Dieva nama, pēc mūsu tēvu namiem ik gadus savā laikā, dedzināt uz Tā Kunga, mūsu Dieva, altāra, kā tas bauslībā rakstīts; Un ka arī savas zemes pirmajus un visu augļu pirmajus no visādiem kokiem gribam ik gadus nest uz Tā Kunga namu, Un savus pirmdzimušos dēlus un lopus, tā kā tas bauslībā rakstīts; un ka mēs savus pirmdzimušos vēršus un sīkos lopus gribam novest uz sava Dieva namu priesteriem, kas mūsu Dieva namā kalpo; Un ka pirmajus no savas mīklas un no saviem cilājamiem upuriem un visādu koku augļus, vīnu un eļļu gribam nest priesteriem sava Dieva nama kambaros, un desmito tiesu no savas zemes Levītiem, un ka šie Levīti desmito tiesu dabū visās pilsētās, kur zemi kopjam. Un ka priesterim no Ārona bērniem būs būt pie Levītiem, kad Levīti desmito tiesu dabū, un Levītiem būs desmito tiesu no (saviem) desmitiem nest augšām mūsu Dieva nama mantu kambaros. Jo Israēla bērniem un Levija bērniem cilājamo upuri, labību, vīnu un eļļu būs nest kambaros, kur arī svētās vietas trauki ir un priesteri, kas tur kalpo, un vārtu sargi un dziedātāji, ka mēs savu Dieva namu neatstājam.

Un viņam bija taisījis lielu kambari, kur tie papriekš bija nolikuši ēdamo upuri, vīraku un rīkus un labības, vīna un eļļas desmitos, kas kļuva nodoti priekš Levītiem un dziedātājiem un vārtu sargiem, līdz ar priesteru cilājamo upuri.

Tad visa Jūda valsts atnesa to desmito no labības un no vīna un no eļļas mantas namos.

Un viņam lopu bija septiņtūkstoš avis un trīstūkstoš kamieļi un piecsimt jūgi vēršu un piecsimt ēzeļu mātes un ļoti liela saime; un viņš bija lielāks nekā visi austruma ļaudis. Un viņa dēli gāja un taisīja dzīres ikviena namā savā dienā, un sūtīja un aicināja savas trīs māsas, līdz ar tiem ēst un dzert.

Un sacīja: kails esmu nācis no savas mātes miesām un kails atkal aiziešu. Tas Kungs ir devis, Tas Kungs ir ņēmis, Tā Kunga vārds lai ir slavēts!

Mantu, ko ierijis, viņš atkal izvems, un Dievs to izgrūdīs viņam no vēdera.

Jo viņš nospaidījis un atstājis nabagus, namus viņš laupījis, bet tos neuzcels.

Tie pavada savas dienas labklājībā, un acumirklī tie iegrimst kapā.

Jo savus brāļus tu esi ķīlājis bez vainas un novilcis kailiem drēbes. Piekusušo tu neesi dzirdinājis ar ūdeni un izsalkušam liedzis maizi.

Tad Visuvarenais tev būs par zeltu un Viņš tev būs par spožu sudrabu.

Robežas pārceļ, ganāmu pulku laupa un gana. Bāriņu ēzeli aizdzen un atraitnes govi ķīlā. Nabagus grūž no ceļa un bēdu ļaudīm zemē visiem jāapslēpjās. Redzi, kā mežu ēzeļi tuksnesī tie iziet pie sava darba, agri celdamies pēc maizes, tuksnesis tiem ir barība priekš bērniem. Tīrumā tie sev pļauj lopu ēdamo, un nolasa atlikas bezdievīgā vīna dārzā. Kaili tie guļ bez drēbēm, apsega tiem nav pret aukstumu. Tie mirkst no lietus uz kalniem, un bez patvēruma būdami tie apkampj klintis. Bāriņu rauj no krūtīm un ņem no nabaga ķīlas. Kaili tie iet bez drēbēm, un izsalkuši tie nes kūlīšus.

Jo mani biedina Dieva sods un Viņa augstības priekšā esmu nespēcīgs. Ja uz zeltu esmu licis savu cerību, vai uz šķīstu zeltu sacījis: mans patvērums; Ja esmu priecājies, ka man liela manta un ka mana roka ko laba sakrājusi;

Kas neuzlūko valdnieku vaigu un neieredz bagātus vairāk nekā nabagus, jo tie visi ir Viņa roku darbs.

Un Tas Kungs novērsa Ījaba cietumu, kad viņš par saviem draugiem lūdza; un Tas Kungs atdeva Ījabam visu otrtik kā tam bijis.

Un visā tai zemē tik skaistas sievas neatrada kā Ījaba meitas. Un viņu tēvs tām deva mantību starp viņu brāļiem.

Prasi Man, tad Es tev došu tautas par mantību, un pasaules galus par īpašumu.

Jo nabags nemūžam netaps aizmirsts, un bēdu ļaužu cerība neies bojā ne mūžam.

Jo bezdievīgais lielās ar savas dvēseles kārību, plēsējs lād, viņš zaimo To Kungu.

Kas savu naudu nedod uz netaisniem augļiem un neņem dāvanas pret nenoziedzīgo. Kas tā turas, tas nešaubīsies ne mūžam.

Tas Kungs ir mana tiesa un mana daļa, Tu glabā manu mantas tiesu. Man daļa tikusi jaukā vietā, tiešām, man ir nākusi skaista manta.

Dāvida dziesma. Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka.

Bīstaties To Kungu, jūs Viņa svētie, jo kas Viņu bīstas, tiem netrūkst nenieka.

Visi mani kauli sacīs: Kungs, kas ir kā Tu? Tu bēdīgo izglābi no tā, kas ir stiprāks, nekā viņš, arī bēdīgo un nabagu no viņa laupītāja.

Cerē uz To Kungu un dari labu, paliec savā zemē un uzturies ar uzticību. Priecājies iekš Tā Kunga, tad Viņš tev dos tavas sirds lūgšanas.

Es esmu jauns bijis un arī vecs palicis, bet es neesmu redzējis taisno atstātu, nedz viņa dzimumu meklējam maizi. Vienmēr viņš apžēlojās un aizdod, un viņa dzimums ir par svētību.

Taisnie iemantos zemi, un dzīvos iekš tās mūžam.

Gan es esmu bēdīgs un nabags, bet Tas Kungs par mani gādā. Tu esi mans palīgs un mans glābējs; ak, mans Dievs, nekavējies!

Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Svētīgs tas, kas nabagu apgādā; to Tas Kungs izglābs ļaunā dienā. Tas Kungs to pasargās un uzturēs pie dzīvības, Viņš tam liks labi klāties virs zemes un to nenodos viņa ienaidnieku prātam.

Tie paļaujas uz savu padomu un greznojās ar savu lielo bagātību. Savu brāli neviens nevar atpestīt nedz Dievam par to dot atpirkšanas maksu, Jo viņu dvēseles atpestīšana ir visai dārga, ka tā jāpamet mūžīgi,

Redzi, tas ir tas vīrs, kas Dievu neturēja par savu spēku, bet paļāvās uz savu lielo bagātību; tas bija varens savā ļaunumā.

Nepaļaujaties uz netaisnību un uz laupījumu neliekat tukšu cerību; kad bagātība vairojās, tad nedodaties uz to ar savu sirdi.

Jo Viņš izglābs bēdīgo, kas sauc, un nabagu, kam palīga nav. Viņš apžēlosies par nabagu un bēdīgo, un bēdīgo dvēseli Viņš izglābs.

Izdodiet tiesu nabagam un bāriņam, taisnojiet bēdīgo un nabagu. Izglābiet nabagu un bēdīgo, izraujiet viņu no bezdievīgo rokas.

Jo Dievs Tas Kungs ir saule un priekšturamās bruņas; Tas Kungs dod žēlastību un godu, Viņš neatrauj labumu tiem, kas nenoziedzībā staigā.

Viņš griežas pie bēdu ļaužu lūgšanas un nenicina pielūgšanu.

Padoms un bagātība ir viņa namā, un viņa taisnība pastāv mūžīgi.

Labi tam cilvēkam, kas apžēlojās un aizdod, tiesā tas savu lietu vedīs galā.

Kas nabagu paceļ no pīšļiem un bēdīgo paaugstina no dubļiem, Ka Viņš to sēdina pie lieliem kungiem, pie savu ļaužu lielkungiem;

Viņu dievekļi ir sudrabs un zelts, cilvēku roku darbs.

Tas Kungs lai jūs vairo, jūs un jūsu bērnus. Jūs esat Tā Kunga svētītie; Viņš radījis debesis un zemi.

Kā es Tam Kungam maksāšu visas labdarīšanas, ko Viņš pie manis darījis?

Visas acis gaida uz Tevi un Tu tiem dod viņu barību savā laikā: Tu atveri Savu roku un pieēdini visus, kas dzīvo, ar labu prātu.

Tā iet visiem, kas plēš netaisnu mantu; kam šī ir, tam tā paņem dzīvību.

Ja tu viņu meklēsi kā sudrabu un tai pakaļ dzīsies kā mantai; Tad tu sapratīsi Tā Kunga bijāšanu un atradīsi Dieva atzīšanu;

Godā To Kungu no savas mantas, un no visa sava ienākuma pirmajiem, Tad tavi šķūņi pildīsies ar pilnību, un tavi vīna spaidi plūdīs no jauna vīna.

Svētīgs tas cilvēks, kas atradis gudrību, un cilvēks, kam tiek saprašana. Viņu mantot ir labāk nekā sudrabu mantot, un viņu krāt labāk nekā spožu zeltu. Viņa ir dārgāka pār pērlēm un viss, ko tu kārotos, tai netiek līdzi.

Neliedzies labu darīt, kam tas nākas, ja Dievs devis, ka tev pie rokas, to darīt; Nesaki uz savu tuvāko: “Ej un nāc, es tev rīt došu!” un tev tomēr ir.

Mans bērns, ja tu priekš sava tuvākā galvojis un roku devis priekš cita, Tad tu esi sasaistīts ar savas mutes valodu un savaldzināts ar savas mutes vārdiem. Tad dari jel tā mans bērns, un izglābies, ja tu savam tuvākam rokā esi nācis; ej, meties zemē priekš viņa un spied savu tuvāko; Nedod savām acīm miega, nedod savām acīm dusas; Izglābies kā stirna no viņa rokas un kā putns no mednieka rokas!

Zaglim nepiedod, ka zog izsalcis, vēderu pildīt. Bet pieķerts tas septiņkārt atlīdzinās, visu sava nama padomu tas atdos.

Bagātība un gods ir pie manis, paliekama manta un taisnība. Mani augļi ir labāki nekā zelts un tīrs zelts, un mans ienākums nekā šķīsts sudrabs. Es vadu uz taisnības ceļa, taisnas tiesas pēdās, Ka tiem, kas mani mīl, dodu iemantot pilnību un pildu viņu mantu.

Netaisnas mantas nelīdz nenieka, bet taisnība izpestī no nāves. Tas Kungs taisnai dvēselei neliek bada ciest; bet bezdievīga negausību viņš izšķiež. Kas slinku roku strādā, top nabags; bet čakla roka dara bagātu. Kas vasarā sakrāj, ir prātīgs; bet kas pļaujamā laikā guļ, paliek kaunā.

Bagātam manta ir viņa stiprā pils, bet tukšinieku briesmas ir viņu nabadzība.

Taisnam mēle ir tīrs sudrabs, bezdievīgā sirds neder nekam. Taisna lūpas daudziem ganība, bet ģeķi nomirs savā sirds ģeķībā. Tā Kunga svētība dara bagātu, un rūpes tur nekā nepieliek.

Viltīgs svars Tam Kungam ir negantība, bet pilnīgs svara akmens Viņam patīk.

Kas par svešu galvo, tam būs bēdu gan; bet kas galvošanu ienīst, tas paliek mierā. Mīlīga sieva panāk godu, tā kā varenie panāk bagātību.

Cits izkaisa, un tam vēl krājās; un cits taupa pārlieku, bet tik uz trūcību. Tā dvēsele, kas svētī, tiks trekna, un kas dzirdina, tas atkal taps dzirdināts. Kas aiztur labību, to ļaudis lād, bet svētība būs pār pārdevēja galvu. Kas dzenās pēc laba, tas ir patīkams, bet kas meklē ļaunu, tam tas arī nāks. Kas uz savu bagātību palaižās, tas iznīks, bet taisnie zaļos kā lapas,

Sliņķa dvēsele iekāro, — bet nekā; bet čaklo dvēsele dabū papilnam.

Cits lielās, ka bagāts, kam nav it nenieka, un cits turas kā nabags, un tam liela manta. Bagātam, kad apvainojies, par dvēseli jāmaksā; bet kas nabags, tas nedzird draudus.

Manta vēja grābeklim iet mazumā, bet kas rokā sakrāj, tas to vairo.

Kas ir labs, tā manta nāk uz bērnu bērniem; bet grēcinieka krājums taisnam top pataupīts.

Pat draugs nabagu ienīst, bet bagātiem mīlētāju daudz. Kas pulgo savu tuvāko, grēko; bet svētīgs, kas par nabagu apžēlojās. Vai tad neceļā nekļūs, kas ļaunu perē? bet kam prāts uz labu, panāks žēlastību un uzticību. Kur sviedriem strādā, tur kas atliek; bet kur vārdi vien, tur trūcība.

Kas nabagu nospiež, pulgo viņa Radītāju; bet kas par sērdieni apžēlojās, tas godā Dievu.

Taisna namā ir liela svētība, bet pie bezdievīga ienākuma posts.

Labāk ir mazumiņš ar Tā Kunga bijāšanu, nekā liela manta, kur raizes klāt. Kāpostu virums ar mīlestību ir labāks, nekā barots vērsis ar naidu.

Rautin raujot cilvēks izposta savu namu, bet kas kukuļus ienīst, tas dzīvos.

Labāk ir mazumiņš ar taisnību, nekā liels ienākums ar netaisnību.

Gudrību iemantot, cik daudz labāk tas ir pār zeltu, un saprašanā ņemties sver vairāk nekā sudrabs.

Sauss kumoss ar mieru ir labāks, nekā pilns nams ar kaujamiem, kur ķildas. Gudrs kalps valdīs pār netiklu dēlu un dalīs mantojumu starp brāļiem. Kausējamais katls sudrabu, un ceplis zeltu, bet Tas Kungs pārbauda sirdis.

Tas ir negudrs, kas roku dod galvodams priekš sava tuvākā.

Nabags runā lūgdamies, bet bagāts atbild bargi.

Kas par nabagu apžēlojās, tas aizdod Tam Kungam, un Tas tam atmaksās viņa labdarīšanu.

Aukstuma dēļ sliņķis near; pļaujamā laikā viņš meklēs augļus, bet nekā!

Divējāds svars un divējāds mērs, šie abi Tam Kungam ir negantība.

Zagta maize dažam salda, bet pēcgalā viņa mute būs pilna akmeņu.

Mantība, ko no pirmā gala iegūst, beidzamā galā nebūs svētīga.

Darbīga cilvēka nodomi ved tik pie vairuma; bet kas pārsteidzīgs, tiek pie trūkuma. Mantas ar meliem krāt ir zūdošs tvaiks tiem, kas meklē nāvi.

Kas ausi aizbāž priekš nabaga kliegšanas, tas arīdzan sauks un netaps paklausīts.

Par tukšinieku paliks, kas līksmībā dzīvo, un kas vīnu un eļļu mīļo, tas nepaliks bagāts. Bezdievīgais priekš taisnā top nodots, un nelietis sirdsskaidrā vietā. Labāk dzīvot tukšā zemē, nekā pie rējējas un dusmīgas sievas. Gudra dzīvoklī ir mīlīga manta un eļļa; bet ģeķa cilvēks to izšķērdē.

Slinkam gan iegribās, bet tas mirst; jo rokas liedzās strādāt. Cauru dienu viņam gribās un gribās; bet taisnais dod un neliedzās.

Laba slava der vairāk, nekā liela bagātība; mīlestība pie ļaudīm labāka, nekā sudrabs un zelts. Bagāts sastopas ar nabagu; Tas Kungs viņus visus radījis.

Bagātais valda pār nabagiem, un kas aizņēmās, ir aizdevēja kalps. Kas netaisnību sēj, tas bēdas pļaus un ies bojā caur savas blēdības rīksti. Žēlīga acs taps svētīta; jo viņa no savas maizes dod nabagam.

Kas no nabaga plēš, savu mantu vairot, tas to atkal dos bagātam līdz pat trūcībai.

Neaplaupi nabagu, tādēļ ka tas nabags, un nenospaidi sērdieni tiesas priekšā; Jo Tas Kungs iztiesās viņu tiesu un laupīs dvēseli tiem, kas tos laupa.

Neturies pie tiem, kas ar roku apsolās un par parādu galvo; Kad tev nebūs ko maksāt, tad noņems tavu gultu apakš tevis.

Nedzenies bagāts tapt, atmet tādu savu padomu. Vai tu savām acīm ļausi laisties, kur nav nekā? Jo tas tiešām ņemsies spārnus, kā ērglis, kas pret debesi skrien.

Jo dzērājs un rijējs panīks, un paģiras vilks skrandas mugurā.

Ar gudrību uzceļ namu un ar saprašanu to stiprina, Un ar samaņu pilda kambarus ar visādu dārgu un jauku bagātību.

Guli maķenīt, snaud maķenīt, saliec maķenīt rokas miegā; Tad tava nabadzība tev pienāks nākdama, un tavs trūkums kā apbruņots vīrs.

Vārds īstenā laikā runāts ir zelta āboli sudraba traukos.

Kad tavs ienaidnieks izsalcis, ēdini viņu ar maizi, un kad izslāpis, dzirdini viņu ar ūdeni; Jo tā tu sakrāsi kvēlošas ogles uz viņa galvas, un Tas Kungs tev to atmaksās.

Jo mantas nepaliek mūžīgi, nedz ķēniņa kronis uz radu radiem.

Labāks ir nabags, kas staigā skaidrībā, nekā bagāts netiklā ceļā. Kas glabā mācību, tas ir prātīgs bērns; bet kas rijēju biedrs, dara tēvam kaunu. Kas savu mantu vairo ar augļošanu un augļus ņemot, tas to krāj tādam, kas par nabagiem apžēlojās.

Bagāts vīrs savā prātā gudrs; bet nabags, kas prātīgs, to izmana.

Kas savu zemi kopj, būs maizes paēdis; bet kas niekus triec, būs bada paēdis. Godīgs vīrs būs bagāti svētīts, bet kas dzenās bagāts palikt, nebūs nenoziedzīgs. Nav labi, cilvēka vaigu uzlūkot; jo tāds arī par maizes kumosu dara netaisnību. Kas ar skaudīgu aci dzenās pēc bagātības, neapdomā, ka viņam trūcība pienāks. Kas cilvēku aprāj, tas pēc atradīs vairāk pateicības, nekā tāds, kam mīksta mēle. Kas savu tēvu vai māti laupa un saka: “Tas nav grēks!” tāds ir slepkavas biedrs.

Kas nabagam dod, tam nepietrūks; bet kas savas acis priekš tā aizslēdz, tam uzies daudz lāstu.

Taisnais ņem vērā nabaga žēlošanos; bezdievīgais par to nemaz nebēdā.

Kas ar zagli dalās, tas ienīst savu dvēseli; viņš dzird Dieva lāstus un nepierāda.

Nelietība un meli lai paliek tālu no manis; nabadzību un bagātību nedod man, bet paēdini mani ar manu dienišķu maizi, Ka es paēdis Tevi neaizliedzu un nesaku: Kas ir Tas Kungs? vai nabags palicis nezogu un sava Dieva vārdu velti nevalkāju. —

Atdari savu muti, tiesā taisni un nes tiesu nabagam un sērdienim. Tikumīgu sievu, kas tādu atrod, pāri pār pērlēm ir viņas dārgums.

Tā sērdieņus mīlīgi apkampj un pasniedz nabagiem roku.

Es darīju lielus darbus; es uzcēlu sev ēkas, dēstīju vīna dārzus; Es sev kopu dārzus un jaukas birzes un stādīju tur visādus augļu kokus. Es sev izraku dīķus, no tiem slacināt birzi, kur koki zaļoja. Es pirku kalpus un kalpones, man bija arī dzimta saime un vēršu un avju lielāks pulks, nekā visiem, kas priekš manis bijuši Jeruzālemē. Es sev arī sakrāju sudrabu un zeltu un dārgumus no ķēniņiem un valstīm. Es sev sagādāju dziedātājus un dziedātājas, un ko cilvēku bērni mēdz iekārot, sievas pār sievām. Un es paliku lielāks un lielāks un pieņēmos pār visiem, kas priekš manis bijuši Jeruzālemē, arī mana gudrība man palika. Un visu, ko manas acis iekāroja, to es tām neatrāvu; es neliedzu savai sirdij nekāda prieka; jo mana sirds priecājās par visu manu pūliņu, un šī bija mana daļa no visa mana pūliņa. Tad es uzlūkoju visus savus darbus, ko manas rokas bija darījušas, un to pūliņu, ar ko es grūti biju pūlējies, un redzi, viss bija niecība un grābstīšanās pēc vēja, un labuma nav pasaulē.

Kas naudu mīļo, tam naudas netiek gan; un kas bagātību mīļo, tas no tās laba neredzēs, — arī tā ir niecība.

Tā kā viņš nācis no mātes miesām, tāpat viņš pliks atkal aizies, kā atnācis; viņš arī neņems nekā līdz no sava pūliņa, ko savā rokā varētu aiznest,

Jo kuram cilvēkam Dievs devis bagātību un mantu, un tam dod vaļu no tās ēst un savu daļu ņemt un priecāties pie sava darba, tā ir Dieva dāvana.

Vīrs, kam Dievs devis bagātību un mantu un godu, un viņam priekš savas sirds nekāda trūkuma nav no visa, kas tik viņam gribās, un Dievs viņam nedod vaļas no tā ēst, bet svešs vīrs to apēd; tā ir niecība un liels ļaunums.

Dzīres top taisītas par prieku, un vīns ielīksmo tos, kas dzīvo, un nauda visu to gādā.

No rīta sēj savu sēklu un neliec mierā savu roku vakarā; jo tu nezini, kā jo labi izdosies, vai šā vai tā; un kad abējādi izdotos, tad būtu jo labi.

Un viņu zeme ir pilna sudraba un zelta, un mantas tiem bez gala, un viņu zeme ir pilna zirgu, un ratu tiem bez gala. Un viņu zeme ir pilna elka dievu, un savu roku darbu tie pielūdz, to, ko pašu pirksti taisījuši.

Ka nabagiem tiesu neizdod un tiesu laupa tiem bēdīgiem starp Maniem ļaudīm, ka atraitnes aplaupa un bāriņus posta!

Bet tiem cienīgiem ir cienīgas domas un tie pastāvīgi turas pie tām, kas cienījamas. —

Nu tad, visi iztvīkušie, nāciet pie ūdens, un kam naudas nav, nāciet, pērciet un ēdiet, nāciet un pērciet bez naudas un bez maksas, vīnu un pienu. Kāpēc jūs naudu nosverat par to, kas maize nav, un savu peļņu par to, no kā nevar paēst? Klausāties, klausāties uz Mani tad baudīsiet labumu un jūsu dvēsele atspirdzināsies taukumos.

Vai tā nepiederas, maizi lauzt izsalkušiem, namā ievest nabaga izdzītus, kailu ieraugot, to apsegt un neapslēpties no sava tuvāka?

Un ja tu izsalkušam atdarīsi savu sirdi un paēdināsi apbēdināto dvēseli, tad tava gaisma atspīdēs tumsībā, un tava krēsla būs kā dienas vidus;

Tad tu redzēsi un izplūdīsi kā upe, un tava sirds brīnīsies un izpletīsies, jo jūras draudze pie tevis atgriezīsies un pagānu spēks nāks pie tevis. Tevi apklās kamieļu pulks, čaklie kamieļi no Midiānas un Epas, visi tie nāks no Sabas, zeltu un vīraku tie atnesīs un teiks Tā Kunga slavu.

Vara vietā Es atnesīšu zeltu, un dzelzs vietā Es atnesīšu sudrabu un koku vietā varu un akmeņu vietā dzelzi, un darīšu mieru par tavu valdītāju un taisnību par tavu uzraugu.

Ko tu tad darīsi, tu postītā? Jebšu tu apģērbsies ar purpuru, jebšu tu izgreznosies ar zelta glītumu, jebšu tu savas acis darīsi jaukas, tad tu tomēr velti izgreznosies. Tie drauģeļi tevi apsmies, tie meklēs tavu dvēseli.

Tavu padomu un tavu mantu Es nodošu par laupījumu bez maksas, un to visu tavu grēku dēļ pa visām tavām robežām.

Tu, kas pie tā lielā ūdens dzīvo, kam daudz mantas, tavs gals nācis, un tavas mantas kārības mērs ir pilns.

Visi viņas ļaudis nopūšās, meklēdami maizes; tie savus dārgumus izdevuši par barību, dvēseli atspirdzināt; redzi, Kungs, un ņem vērā, kā es esmu nākusi negodā.

Tie izmetīs savu sudrabu uz ielām, un viņu zelts būs par sūdiem, viņu sudrabs un viņu zelts tos nevarēs izglābt Tā Kunga dusmības dienā. Ar to tie nepieēdinās savu dvēseli, nedz pildīs savu vēderu; jo tas tiem bija par apgrēcību, ka noziedzās.

Redzi, šis bija tavas māsas Sodomas noziegums: lepnība un maizes pilnība un dzīve bez bēdām bija viņai un viņas meitām; bet nabagam un bēdīgam tā nesniedza roku. Bet tie bija lepni un darīja negantības manā priekšā; to redzēdams Es tos esmu atmetis.

Un kas nevienu nenospaida un parādniekam dod atpakaļ viņa ķīlu, kas nelaupa, bet izsalkušam dod maizes un apģērbj pliko ar drēbēm, Kas augļus nedzen nedz pagaidus plēš, savu roku izsargā no netaisnības un taisnu tiesu nes starp vienu un otru, Kas staigā Manos likumos un sargā Manas tiesas, turēdams ticību, — tas ir taisns, tas dzīvos, saka Tas Kungs Dievs.

Kas nospaida nabagu un bēdīgo, laupa laupījumu, neatdod ķīlu un paceļ savas acis uz elkiem, dara negantību, Izdod uz augļiem un plēš pagaidus, — vai tam būs dzīvot? Tam nebūs dzīvot; tāpēc ka tas ir darījis visas tādas negantības, mirtin tam būs mirt, — viņa asinis lai paliek uz viņa.

Tie ņem pie tevis dāvanas, izliet asinis; tu piedzen augļus un plēs pagaidus, un esi plēsīga pie sava tuvākā ar varas darbu, bet Mani tu esi aizmirsusi, saka Tas Kungs Dievs.

Tie ļaudis tai zemē dara varas darbu un laupīt laupa, un nabagu un bēdīgu tie plēš un svešinieku tie nospaida bez tiesas. Tad Es meklēju kādu vīru no tiem, kas atkal sataisītu sētu un stātos plaisumā, Manā priekšā aizstāvēt to zemi, ka Es to nemaitātu, bet Es neatradu neviena.

Caur savu gudrību un caur savu saprašanu tu sev esot dabūjis spēku un krājis zeltu un sudrabu pie savas mantas. Caur savu lielo gudrību tu tirgodamies esot vairojis savu bagātību, un tava sirds lepojās tavas bagātības dēļ. Tāpēc tā saka Tas Kungs Dievs, tādēļ ka tu savu sirdi esi paaugstinājis, kā Dieva sirdi, Tad redzi, Es vedīšu svešus pār tevi, tos visbriesmīgākos starp tautām; tie izvilks savus zobenus pār tavu jauko gudrību un apgānīs tavu spožumu.

Un sacīsi: es celšos pret to neapstiprināto zemi, es nākšu pret tiem, kas dzīvo mierīgi un droši, kas dzīvo visi bez mūriem, un kam nav nedz aizšaujamo, nedz vārtu, Laupīt laupīdams un postīt postīdams, savu roku griezdams pret posta vietām, kur atkal dzīvo, un pret ļaudīm, kas no pagāniem ir sapulcēti, kas lopus un mantu krājās un dzīvo zemes vidū. Šeba un Dedans un Taršiša tirgotāji un visi viņu varenie uz tevi sacīs: vai tu nāci laupīdams laupīt? Vai tu savu pulku esi sapulcinājis postīdams postīt, sudrabu un zeltu projām vest, lopus un mantu atņemt, lielu laupījumu laupīt?

Kad nu Belsacars vīnu bija baudījis, tad viņš pavēlēja, atnest zelta un sudraba traukus, ko viņa tēvs Nebukadnecars bija paņēmis no Jeruzālemes Dieva nama, ka ķēniņš un viņa varenie un viņa sievas un viņa liekās sievas no tiem dzertu. Tā zelta trauki tapa atnesti, kas no Jeruzālemes Dieva nama bija ņemti, un ķēniņš un viņa varenie un viņa sievas un viņa liekās sievas no tiem dzēra. Tie dzēra vīnu un slavēja zelta un sudraba, vara, dzelzs, koka un akmens dievus.

Cik daudz viņi bijuši, tik tie pret Mani apgrēkojušies. Es viņu godu pārvērtīšu par kaunu.

Kanaāns, viņa rokā ir viltīgs svars, viņam mīl varas darbu darīt. Efraīms saka: taču es esmu tapis bagāts, esmu sev dabūjis lielu mantu, pie visas manas peļņas vainas nav, kas būtu grēks.

Tā Es jums atmaksāšu tos gadus, ko siseņi, vaboles un kukaiņi un kāpuri ir noēduši, Mans lielais karaspēks, ko Es jums biju sūtījis. Un jūs ēdin ēdīsiet un pieēdīsities un slavēsiet Tā Kunga, sava Dieva, vārdu, kas brīnišķi jums ir darījis, un Mani ļaudis netaps kaunā ne mūžam.

Tādēļ ka jūs apbēdinājāt nabagu un ņemat labības dāvanu no viņa, tad jūs gan esiet uztaisījuši namus no cirstiem akmeņiem, bet jūs tanīs nedzīvosiet, jūs esat stādījuši diženus vīna dārzus, bet viņu vīnu jūs nedzersiet. Jo Es zinu, ka jūsu pārkāpumu daudz un jūsu grēku varen daudz. Tie nospaida taisno un ņem dāvanas, un nomāc nabagus vārtos.

Klausiet šo vārdu, jūs, kas aprijat nabagu un izdeldat bēdu ļaudis tai zemē, Un sakāt: kad jaunais mēnesis pāries, ka labību pārdodam? Un sabats, ka labības klētis varam atdarīt un mazāku darām ēfu un sēķeli lielāku, viltīgi pārgrozīdami svaru? Ka tos mazos varam pirkt par naudu un tos nabagus par pāri kurpju, tad pelus pārdosim par labību.

Un tie iekāro tīrumus un tos laupa, un namus, un tos paņem; tā tie dara varas darbu pie vīra un viņa nama, pie cilvēka un viņa mantas.

Vai tad šie visi par to neuzņems sakāmu vārdu un mīklu un dziesmas par to? Un tie sacīs: Ak vai, tam, kas savu padomu vairo ar svešu mantu, — cik ilgi tas būs? Un uzkrauj sev smagus parādus. Vai tad nejauši necelsies tavi parādu dzinēji un neuzmodīsies tavi spaidītāji? Un tu viņiem tapsi par laupījumu.

Tāpēc viņu manta paliks par laupījumu un viņu nami par postažām. Tie gan uztaisa namus, bet tur nedzīvos, tie dēsta vīna dārzus, bet to vīnu nedzers.

Ne viņu sudrabs, ne viņu zelts tos neizglābs Tā Kunga bardzības dienā, bet Viņa karstuma ugunī visa zeme taps aprīta; jo ātru galu Viņš darīs visiem zemes iedzīvotājiem.

Man pieder sudrabs un Man pieder zelts, saka Tas Kungs Cebaot.

Un es uz tiem sacīju: ja jums patīk, tad dodat man savu algu, bet ja ne, tad lai paliek. Un tie nosvēra manu algu, trīsdesmit sudraba gabalus. Un Tas Kungs uz mani sacīja: nomet to podniekam, to dārgo algu, cik dārgu tie Mani turējuši. Un es ņēmu tos trīsdesmit sudraba gabalus un tos nometu Tā Kunga namā podniekam.

Vai gan cilvēks Dievu var apkrāpt, kā jūs Mani apkrāpjat? Un jūs sakāt: kā mēs Tevi apkrāpjam? Ar desmito (tiesu) un ar cilājamo upuri. Tāpēc jūs esat ar lāstu nolādēti, ka jūs Mani apkrāpjat, visi ļaudis kopā. Nesiet pilnu desmito (tiesu) mantu namā, ka barība ir Manā namā, un pārbaudiet jel Mani tā, saka Tas Kungs Cebaot: vai Es jums neatvēršu debess logus un jums nedošu svētības pārpārēm?

Un namā iegājuši, tie atrada Bērnu līdz ar Mariju, Viņa māti, un pie zemes mezdamies tie Viņu pielūdza; pēc tam, savu mantu atdarījuši, tie To apdāvināja ar zeltu un vīraku un mirrēm.

“Svētīgi tie, kas garā nabagi, jo Debesu valstība viņiem pieder.

Svētīgi tie, kas izsalkuši un kam slāpst pēc taisnības, jo tie taps piepildīti.

Un kas ar tevi grib tiesāties un ņemt tavus svārkus, tam palaid arī uzvalku. Un kas tevi dzen vienu jūdzi, ar to paej divus. Dod tam, kas tevi lūdz, un neatraujies no tā, kas ko no tevis grib aizņemt.

Ņemiet vērā, ka savas nabagu dāvanas nedodat cilvēku priekšā, lai šie jūs redz; citādi jums nav nekādas algas pie sava Tēva debesīs. Kad tu nu nabagus apdāvini, tad neliec savā priekšā trumetes pūst, tā kā liekuļi dara sinagogās un ielās, lai no ļaudīm top godināti. Patiesi, Es jums saku, tiem jau ir sava alga. Bet kad tu nabagus apdāvini, tad lai tava kreisā roka nezina, ko labā dara, Tā ka tava dāvināšana paliek apslēpta; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, Tas tev to atmaksās gaismā.

Mūsu dienišķu maizi dod mums šodien. Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.

Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā, un kur zagļi rok un zog; Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes ne rūsa tās nemaitā, un kur zagļi nerok un nezog. Jo kur jūsu manta, tur būs arī jūsu sirds.

Neviens diviem kungiem nevar kalpot; jo tas vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb tas vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.

Tāpēc Es jums saku: nezūdāties savas dzīvības pēc, ko ēdīsiet un dzersiet; nedz arī par savām miesām, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes? Skatāties uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi? Kurš jūsu starpā savam mūžam var pielikt vienu olekti, jebšu tas tādēļ bēdājās? Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācaties pie puķēm laukā, kā tās aug. Ne tās strādā, ne tās vērpj; Tomēr Es jums saku, ka pat Salamans visā savā godībā tā nav bijis apģērbts kā viena no tām. Ja tad Dievs tā ģērbj zāli laukā, kas šodien stāv un rīt krāsnī top iemesta, vai tad ne daudz vairāk jūs? Ak jūs mazticīgie! Tāpēc jums nebūs zūdīties nedz sacīt: ko ēdīsim, jeb ko dzersim, jeb ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenās; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Bet dzenaties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šās lietas taps piemestas. Tāpēc nezūdāties nākošā rīta pēc, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. Ir diezgan, ka ikvienai dienai savas pašas bēdas.

Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsiet; klaudziniet, tad jums taps atvērts. Jo ikviens, kas lūdzās, dabū, un kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, top atvērts.

Ja tad jūs, ļauni būdami, zināt saviem bērniem dot labas dāvanas, vai jo vairāk jūsu Tēvs debesīs nedos laba tiem, kas Viņu lūdz?

Un Jēzus uz to sacīja: “Lapsām ir alas un putniem apakš debess ir ligzdas, bet Tam Cilvēka Dēlam nav, kur likt Savu galvu. ”

Neiegādājieties zelta nedz sudraba nedz vara savās jostās, Ne kulīti uz ceļu, nedz divus svārkus, nedz kurpes, nedz zizli, jo strādniekam sava barība nākas.

Un kas vienu no šiem vismazākiem dzirdinās tikai ar vienu biķeri auksta ūdens, tāpēc ka tam ir mācekļa vārds, patiesi, Es jums saku, tam sava alga nezudīs.”

Bet cita krita uz labu zemi un nesa augļus, cita simtkārtīgus un cita sešdesmitkārtīgus un cita trīsdesmitkārtīgus.

Bet kas starp ērkšķiem sēts, ir tas, kas Vārdu dzird, un šīs pasaules zūdīšanās un bagātības viltība apslāpē Vārdu, un tas nenes augļus. Bet kas uz labu zemi sēts, ir tas, kas Vārdu dzird un saprot un turklāt nes augļus, cits simtkārtīgus un cits sešdesmitkārtīgus un cits trīsdesmitkārtīgus.”

Vēl Debesu valstība ir kā tīrumā apslēpta manta, ko cilvēks atradis apslēpa, un priecādamies par to, noiet un pārdod visu, kas tam ir, un pērk šo tīrumu. Vēl Debesu valstība ir līdzinājama tirgotājam, kas labas pērles meklēja. Un atradis vienu it dārgu pērli, nogāja un pārdeva visu, kas tam bija, un to nopirka.

Jo ko tas cilvēkam līdz, kad tas iemanto visu pasauli, un tam tomēr dvēsele zūd? Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?

Un kad tie Kapernaūmā nāca, tad nodokļu saņēmēji atnāca pie Pētera un sacīja: “Vai jūsu Mācītājs nodokli nedod?” Viņš sacīja: “Dod gan.” Un kad tas namā bija iegājis, Jēzus viņam papriekš vaicāja sacīdams: “Ko tu domā, Sīman? No kuriem laicīgie ķēniņi ņem muitu un nodokli? Vai no saviem bērniem, vai no svešiniekiem?” Pēteris uz Viņu sacīja: “No svešiniekiem.” Tad Jēzus uz to sacīja: “Tad tie bērni ir svabadi. Bet lai mēs tiem nedodam apgrēcību, tad ej jūrmalā un izmet makšķeri, un pirmo zivi, kas piekodīsies, ņem, un viņas muti atdarījis, tu atradīsi vienu stateri, to ņem un dod viņiem priekš Manis un tevis.”

Tāpēc Debesu valstība ir kā kāds ķēniņš, kas ar saviem kalpiem gribēja parādu izlīdzināt. Un kad viņš iesāka norēķinu turēt, viens viņam tapa pievests, tas bija viņam parādā desmit tūkstošus podus. Un kad tas to nespēja maksāt, tad kungs pavēlēja, viņu pārdot ar sievu un bērniem un visu, kas tam bija, un maksāt. Tad kalps pie zemes krizdams viņu gauži lūdzās un sacīja: “Kungs, cieties ar mani, es tev visnotaļ gribu maksāt.” Tad kungam palika kalpa žēl, un viņš to palaida un parādu tam arī atlaida. Bet kad tas pats kalps bija ārā izgājis, tad tas atrada vienu no saviem darba biedriem; tas bija viņam parādā simts sudraba grašus, un viņš sakampis to žņaudza un sacīja: “Maksā, ko tu man esi parādā.” Tad viņa darba biedrs tam krita pie kājām, lūdzās un sacīja: “Cieties ar mani, es tev visnotaļ maksāšu.” Un viņš negribēja; un nogājis to iemeta cietumā, tiekams tas maksātu, ko bija parādā. Kad nu viņa darba biedri to redzēja, tad tas tiem gauži sāpēja, un nākuši tie pasacīja savam kungam visu, kas bija noticis. Tad viņa kungs to aicināja priekšā un uz to sacīja: “Tu blēdīgais kalps, visu šo parādu es tev esmu atlaidis, kad tu mani lūdzi. Vai tad tev arīdzan nebija apžēloties par savu darba biedru, kā es tevi esmu žēlojis.” Un viņa kungs apskaities to nodeva mocītājiem, kamēr tas maksātu visu, ko tam bija parādā. Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs nepiedosiet no sirds ikviens savam brālim viņa pārkāpšanas.”

Jēzus uz to sacīja: “Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod, kas tev ir, un dod nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un tad nāc, staigā Man pakaļ.” Bet jauneklis, šo vārdu dzirdējis, aizgāja noskumis, jo tam bija daudz mantas.

Bet Jēzus uz Saviem mācekļiem sacīja: “Patiesi, Es jums saku: bagāts grūti ieies Debesu valstībā. Un atkal Es jums saku: vieglāki ir kamielim iet caur adatas aci, nekā bagātam kļūt Dieva valstībā.” Un to dzirdējuši, Viņa mācekļi ļoti pārbijās un sacīja: “Kas tad var kļūt Debesu valstībā?” Un Jēzus tos uzlūkoja un uz tiem sacīja: “Cilvēki to neiespēj, bet Dievam visas lietas iespējamas.”

Tad Pēteris atbildēdams uz Viņu sacīja: “Redzi, mēs visu esam atstājuši un Tev gājuši pakaļ; kas mums par to būs?” Bet Jēzus uz tiem sacīja: “Patiesi, Es jums saku, ka jūs, kas Man pakaļ gājuši, tanī atdzimšanā, kad Tas Cilvēka Dēls sēdēs uz Sava godības krēsla, arī sēdēsiet uz divpadsmit krēsliem un tiesāsiet divpadsmit Israēla ciltis. Un kas atstāj mājas vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai sievu, vai bērnus, vai tīrumus Mana Vārda dēļ, tas to ņems simtkārtīgi, un iemantos mūžīgu dzīvošanu.

Jo Debesu valstība ir kā kāds nama tēvs, kas no rīta agrumā izgāja, strādniekus derēt savā vīna kalnā. Un saderējis ar strādniekiem par vienu sudraba grasi par dienas algu, viņš tos nosūtīja savā vīna kalnā. Un izgājis ap trešo stundu, viņš redzēja vēl citus pie tirgus bez darba stāvam, Un uz tiem sacīja: “Noejat arī jūs vīna kalnā, es jums došu, kas nākas.” Un tie nogāja. Atkal viņš izgāja ap sesto un devīto stundu un darīja tāpat. Bet ap vienpadsmito stundu izgājis, viņš atrada vēl citus bez darba stāvam, un uz tiem saka: “Ko jūs visu dienu še stāviet bez darba?” Tie uz viņu saka: “Neviens mūs nav derējis.” Viņš uz tiem saka: “Ejat jūs arīdzan vīna kalnā, un kas nākas, to jūs dabūsiet.” Kad nu vakars metās, tad tas vīna kalna kungs saka savam uzraugam: “Sauc strādniekus un dod tiem algu, no pēdējiem sākdams, pie pirmajiem beigdams.” Tad tie nāca, kas ap vienpadsmito stundu derēti, un dabūja savu grasi. Bet kad pirmie nāca, tad tie cerēja vairāk dabūt; un tie arī dabūja ikviens savu grasi. To dabūjuši, tie kurnēja pret nama tēvu, Un sacīja: “Šie pēdējie vienu stundu vien strādājuši, un tu tos esi līdzinājis mums, kas dienas nastu un karstumu esam cietuši.” Bet viņš atbildēja un uz vienu no tiem sacīja: “Draugs, es tev netaisnību nedaru. Vai tu ar mani neesi saderējis par vienu grasi? Ņem, kas tev pieder, un ej; bet es šiem pēdējiem gribu tā dot kā tev. Jeb vai man nav brīv, darīt ar savu mantu, kā es gribu? Jeb vai tava acs tāpēc skauž, ka es esmu labs?” Tā pēdējie taps pirmie, un pirmie tie pēdējie. Jo daudz ir aicināti, bet maz izredzēti.”

Un Jēzus iegāja Dieva namā un izdzina visus, kas Dieva namā pārdeva un pirka, un apgāza galdus naudas mijējiem un krēslus baložu pārdevējiem, Un uz tiem sacīja: “Stāv rakstīts: “Mans nams taps nosaukts lūgšanas nams,” bet jūs to esat darījuši par slepkavu bedri.”

Tāpēc saki mums: kā Tev šķiet? Vai ir brīv, ķeizaram meslus dot, vai nē?” Un Jēzus, viņu blēdību nomanīdams, sacīja: “Jūs viltnieki, kam jūs Mani kārdināt? Rādiet Man šurp nomas naudu.” Un tie Tam rādīja vienu sudraba grasi. Un Viņš uz tiem sacīja: “Kam ir šī zīme un tas virsraksts?” Tie uz Viņu sacīja: “Ķeizara.” Tad Viņš uz tiem sacīja: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.”

Ak vai jums, rakstu mācītājiem un farizejiem! Jūs liekuļi! Jo jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm, un pametat to, kas grūtākais bauslībā, tiesu un sirds žēlastību un ticību. Šo jums bija darīt un to nepamest.

Jo tā kā viens cilvēks citur aiziedams aicināja savus kalpus un tiem iedeva savu mantu, Un vienam deva piecus podus un otram divus un trešam vienu, ikkatram pēc viņa spēka, un tūdaļ aizgāja projām. Tad tas nogāja, kas piecus podus bija dabūjis, un pelnījās ar tiem un sapelnīja citus piecus podus. Tā arī, kas divus dabūjis, arī tas sapelnīja divus citus. Bet tas, kas vienu bija dabūjis, nogāja un to ieraka zemē un paslēpa sava kunga naudu. Bet pēc ilga laika šo kalpu kungs nāca un ar tiem izlīdzinājās. Un tas, kas bija dabūjis tos piecus podus, nāca un atnesa vēl citus piecus podus un sacīja: kungs, tu man piecus podus esi iedevis; redzi, es pāri par tiem esmu sapelnījis vēl citus piecus podus. Un viņa kungs uz to sacīja: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps; pie mazuma tu esi bijis uzticīgs, es tevi iecelšu pār daudzumu; ieej sava kunga priekā. Un tas arīdzan, kas bija dabūjis divus podus, atnācis sacīja: kungs, tu man divus podus esi iedevis; redzi, es pāri par tiem esmu sapelnījis vēl divus. Viņa kungs uz to sacīja: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu pie mazuma esi bijis uzticīgs, es tevi iecelšu pār daudzumu; ieej sava kunga priekā. Tad arī tas, kas bija dabūjis vienu podu, piegājis sacīja: kungs, es zināju tevi bargu cilvēku esam, ka tu pļauj, kur tu neesi sējis, un krāj, kur tu neesi kaisījis. Un bīdamies es nogāju un apslēpu tavu podu zemē; redzi še ir, kas tev pieder. Bet viņa kungs atbildēja un uz viņu sacīja: tu blēdīgais un kūtrais kalps, ja tu zināji, ka es pļauju, kur es neesmu sējis, un krāju, kur es neesmu kaisījis: Tad tev bija dot manu naudu mijējiem; un pārnācis es būtu atdabūjis ar augļiem, kas man pieder. Tāpēc ņemiet no viņa to podu un dodiet tam, kam ir desmit podi. Jo ikkatram, kam ir, tam taps dots, un tam būs papilnam; bet no tā, kam nav, taps vēl atņemts, kas tam ir. Un nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.

Tad Tas Ķēniņš sacīs uz tiem pie Savas labās rokas: nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma. Jo Es biju izsalcis, un jūs Mani esat ēdinājuši; Es biju izslāpis, un jūs Mani esat dzirdinājuši; Es biju viesis, un jūs Mani esat uzņēmuši; Es biju pliks, un jūs Mani esat ģērbuši; Es biju nevesels, un jūs Mani esat apmeklējuši; Es biju cietumā, un jūs pie Manis esat nākuši. Tad taisnie Viņam atbildēs sacīdami: Kungs, kad mēs Tevi esam redzējuši izsalkušu un Tevi esam ēdinājuši? Vai izslāpušu un Tevi esam dzirdinājuši? Kad mēs Tevi esam redzējuši kā viesi un uzņēmuši? Vai pliku un Tevi esam ģērbuši? Kad mēs Tevi esam redzējuši neveselu vai cietumā un pie Tevis esam nākuši? Tad Tas Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi, Es jums saku, ko jūs darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs Man esat darījuši.

Tad viņš arī uz tiem pa kreiso roku sacīs: ejat nost no Manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas ir sataisīts velnam un viņa eņģeļiem. Jo Es biju izsalcis, un jūs Mani neesat ēdinājuši: Es biju izslāpis, un jūs Mani neesat dzirdinājuši: Es biju viesis, un jūs Mani neesat uzņēmuši; Es biju pliks, un jūs Mani neesat ģērbuši; Es biju nevesels un cietumā, un jūs Mani neesat apmeklējuši. Tad tie arīdzan Viņam atbildēs un sacīs: Kungs, kad mēs Tevi esam redzējuši izsalkušu vai izslāpušu, vai viesi, vai pliku, vai neveselu, vai cietumā un Tev neesam kalpojuši? Tad Viņš atbildēs un sacīs: patiesi, Es jums saku, ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs Man arīdzan neesat darījuši.

Tad viena sieva pie Tā piegāja, tai bija akmens trauciņš ar dārgām zālēm, un tā lēja tās uz Viņa galvu, Tam pie galda sēžot. Kad mācekļi to redzēja, tad tie apskaitās un sacīja: “Kālabad šī izšķērdēšana? Tās zāles varēja dārgi pārdot un izdalīt nabagiem.” Bet Jēzus to nomanījis uz tiem sacīja: “Kam jūs šo sievu apgrūtinājiet? Jo tā labu darbu pie Manis darījusi. Jo nabagi ir arvien pie jums, bet Es neesmu arvien pie jums.

Sacīja: “Ko jūs man gribat dot, tad es jums Viņu nodošu?” Tie tam iedeva trīsdesmit sudraba gabalus. Un no tā brīža tas meklēja izdevīgu laiku, ka Viņu nodotu.

Kad Jūdas, kas Viņu nodeva, redzēja, ka Viņš bija pazudināts; tad tas tam bija žēl, un tas atnesa atpakaļ trīsdesmit sudraba gabalus augstiem priesteriem un vecajiem, Un sacīja: “Es esmu grēkojis, nenoziedzīgas asinis nododams.” Bet tie sacīja: “Kas mums par to, bēdas? Raugi tu pats.” Un sudraba gabalus Dieva namā nometis, tas aizgāja un pakārās. Bet augstie priesteri sudraba gabalus ņēma un sacīja: “Tas nepieklājās, ka mēs tos metam Dieva šķirstā, jo tā ir asins nauda.” Bet tie sarunājās un par tiem pirka podnieka tīrumu svešiniekiem par kapsētu. Tāpēc tas tīrums ir nosaukts asins tīrums līdz šai dienai. Tad ir piepildīts, ko pravietis Jeremija runājis sacīdams: “Un tie ir ņēmuši trīsdesmit sudraba gabalus, maksu par To Visdārgāko, ko tie pirkuši no Israēla bērniem; Un tos devuši par podnieka tīrumu, kā Tas Kungs man ir pavēlējis.”

Un cits krita uz labu zemi un nesa augļus, kas augtin auga, un cits nesa trīsdesmitkārtīgi, cits sešdesmit kārtīgi un cits simtkārtīgi.”

Un kas starp ērkšķiem sēti, ir tie, kas Vārdu dzird, Un šīs pasaules rūpes un bagātības viltība un citas kārības iemetās un noslāpē Vārdu un tas paliek neauglīgs. Un kas uz labo zemi sēti, ir tie, kas Vārdu dzird un pieņem un augļus nes, cits trīsdesmitkārtīgi, cits sešdesmitkārtīgi, cits simtkārtīgi.”

Bet Viņš atbildēdams uz tiem sacīja: “Dodiet jūs viņiem ēst. ” Un tie uz Viņu sacīja: “Vai tad mums būs noiet un par divsimt grašiem maizi pirkt un tiem dot ēst?” Bet Viņš uz tiem sacīja: “Cik maizes jums ir? Ejat un raugāt.” Un tie raudzījuši sacīja: “Piecas un divas zivis.” Un Viņš tiem visiem pavēlēja pa pulkiem zaļā zālē apsēsties. Un tie apsēdās rindās pa simtiem un pa piecdesmitiem. Un Viņš ņēma tās piecas maizes un tās divas zivis, skatījās uz debesīm, pateicās un pārlauza maizes un deva Saviem mācekļiem, ka tie viņiem liktu priekšā, arī divas zivis Viņš visiem izdalīja. Un tie visi ēda un paēda, Un salasīja no druskām divpadsmit pilnus kurvjus, un no zivīm. Un vīru, kas bija ēduši no maizēm, bija pie piectūkstošiem.

Zādzības, negausības, blēdības, viltība, nešķīstība, skauģa acs, Dieva zaimošana, lepnība, bezprātība. Viss tāds ļaunums iziet no iekšienes un cilvēku apgāna.”

Jo kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un kas savu dzīvību zaudē Manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs. Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš samanto visu pasauli un tam sava dvēsele zūd? Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?

Bet Jēzus, to uzlūkodams, to iemīlēja un sacīja uz to: “Vienas lietas tev trūkst, ej un pārdod visu, kas tev ir, un dod nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un nāc, staigā Man pakaļ, krustu uz sevi ņēmis.” Bet par to vārdu noskumis, tas aizgāja bēdīgs, jo tam bija daudz mantas.

Un Jēzus skatījās apkārt un sacīja uz Saviem mācekļiem: “Cik grūti bagātie ieies Dieva valstībā!” Un mācekļi iztrūcinājās par Viņa vārdiem. Bet Jēzus atkal atbildēja un uz tiem sacīja: “Bērni, cik grūti ir, Dieva valstībā ieiet tiem, kas uz bagātību liek savu cerību. Vieglāki ir kamielim iet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.” Bet tie vēl vairāk pārbijās un sacīja savā starpā: “Kas tad var tapt glābts?” Bet Jēzus tos uzlūkoja un sacīja: “Cilvēkiem tas neiespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas lietas iespējamas.”

Un Pēteris iesāka uz Viņu sacīt: “Redzi, mēs visu esam atstājuši un Tev staigājuši pakaļ.” Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “Patiesi, Es jums saku: neviens nav, kas atstājis namu vai brāļus vai māsas vai tēvu vai māti vai sievu vai bērnus vai tīrumus Manis un evaņģēlija dēļ, Kas nedabūs simtkārtīgi jau šinī laikā namus un brāļus un māsas un mātes un bērnus un tīrumus pie tām vajāšanām, un nākošā laikā mūžīgu dzīvošanu.

Un tie nāca uz Jeruzālemi, un Dieva namā iegājis Viņš iesāka izdzīt visus, kas pārdeva un pirka Dieva namā, un apgāza mijēju galdus un baložu pārdevēju krēslus. Un neļāva nevienu lietu nest caur Dieva namu. Un mācīja un uz tiem sacīja: “Vai nav rakstīts: “Mans nams taps nosaukts lūgšanas nams visām tautām?” Bet jūs to esat darījuši par slepkavu bedri.”

Un tie nāca un uz Viņu sacīja: “Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs un nebēdā par nevienu; jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu, bet māci Dieva ceļu patiesi: vai ir brīv ķeizaram meslus dot vai nē? Vai dosim, vai nedosim?” Bet viņu viltību zinādams, Viņš uz tiem sacīja: “Kam jūs Mani kārdināt? Atnesiet Man vienu sudraba grasi, lai Es to redzu.” Un tie atnesa. Tad Viņš uz tiem sacīja: “Kam ir šī zīme un virsraksts?” Bet tie uz Viņu sacīja: “Ķeizara.” Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Un tie izbrīnījās par Viņu.

Un Jēzus sēdās Dieva šķirstam pretī un lūkoja, kā ļaudis naudu meta Dieva šķirstā; un daudz bagāti iemeta daudz. Un viena nabaga atraitne nāca un iemeta divas artavas, tas ir viens kvadrants. Un Viņš Savus mācekļus aicināja un uz tiem sacīja: “Patiesi, Es jums saku, šī nabaga atraitne vairāk ir iemetusi nekā visi, kas Dieva šķirstā ir metuši. Jo visi no savas bagātības ir metuši; bet šī no savas nabadzības ir iemetusi visu, kas tai bija, visu savu padomu.”

Un kad Viņš bija Betanijā, spitālīgā Sīmaņa namā un pie galda sēdēja, tad viena sieva nāca; tai bija akmens trauciņš ar ļoti dārgu un tīru nardes eļļu, un, trauciņu salauzusi, tā to lēja uz Viņa galvu. Un tur bija kādi, kas pie sevis apskaitās un sacīja: “Ka labad šī eļļas izšķērdēšana notikusi? Jo šo eļļu varēja pārdot dārgāki nekā par trīssimt grašiem un izdalīt nabagiem;” un tie kurnēja par to. Bet Jēzus sacīja: “Liekat to mierā. Ko jūs tai raizes darāt? tā labu darbu pie Manis darījusi. Jo nabagi ir arvien pie jums, un kad gribat, jūs tiem varat labu darīt; bet Es neesmu arvien pie jums.

Un tie to dzirdējuši priecājās un solīja tam dot naudu; un tas meklēja, kā tas Viņu izdevīgā laikā nodotu.

Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “Kam divi svārki, tas lai dod tam, kam nav; un kam ir barība, lai dara tāpat.”

Bet arī muitnieki nāca, ka liktos kristīties, un uz to sacīja: “Mācītāj, ko mums būs darīt?” Un viņš uz tiem sacīja: “Neņemiet vairāk, nekā jums ir nospriests.” Bet arī karavīri tam jautāja un sacīja: “Ko tad mums būs darīt?” Un viņš uz tiem sacīja: “Nedariet nevienam pāri, neapmelojiet nevienu un esat mierā ar savu algu.”

Un Savas acis uz Saviem mācekļiem pacēlis, Viņš sacīja: “Svētīgi esat jūs nabagi, jo jums pieder Dieva valstība. Svētīgi esat, kas tagad izsalkuši, jo jūs tapsiet paēdināti. Svētīgi esat, kas tagad raudāt, jo jūs smiesities.

Bet, ak vai jums, bagātiem, jo jums jau (ir) sava alga! Ak vai jums, kas esat piebarojušies, jo jūs izsalksiet! Ak vai jums, kas tagad smejaties, jo jūs noskumsities un raudāsiet!

Tam, kas tev vaigā sit vienā pusē, tam sniedz arī otru; un tam, kas tavu mēteli ņem, tam arī neliedz svārkus. Bet dod ikkatram, kas tevi lūdz; un neatprasi no tā, kas ņem, kas tev pieder.

Un kad mīlējāt tos, kas jūs mīl, kāda pateicība jums nākas? Jo grēcinieki arīdzan mīl tos, kas viņus mīl. Un kad labu dariet tiem, kas jums labu dara, kāda pateicība jums nākas? Jo grēcinieki to dara tāpat.

Un kad aizdodat tiem, no kā cerējat atdabūt, kāda pateicība jums nākas? Jo arī grēcinieki grēciniekiem aizdod, lai to pašu atdabū. Bet mīlējiet savus ienaidniekus un dariet labu un aizdodiet, nekā atkal par to negaidīdami, un tad jūsu alga būs liela, un jūs būsiet Tā Visuaugstākā bērni; jo Viņš ir laipnīgs pret nepateicīgiem un ļauniem.

Dodiet, tad jums taps dots: pilns, saspaidīts, sakratīts un pār pārim ejams mērs jums taps iedots jūsu klēpī; jo ar mēru, ar ko jūs mērojiet, jums taps atmērots.”

Tad Jēzus atbildēja un sacīja: “Viens cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita slepkavu rokās, tie tam noplēsa drēbes, un to sasituši, aizgāja un to pameta pusmirušu.

Un otrā dienā aiziedams viņš izvilka divus sudraba grašus un deva tos saimniekam un uz to sacīja: “Kopi šo, un ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams es tev to atdošu.”

Mūsu dienišķu maizi dod mums ikdienas;

Ja tad jūs, kas esat ļauni, mākat dot saviem bērniem labas dāvanas, cik vairāk jūsu Debesu Tēvs dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdzās.”

Bet dodiet to, kas tur iekšā, nabagiem, un redzi, viss jums ir šķīsts. Bet ak vai, jums, farizejiem! jo jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un visādiem dārza augiem, un pārkāpiet tiesu un Dieva mīlestību. Šo vajadzēja darīt, un to nevajadzēja pamest.

Bet viens no tiem ļaudīm uz Viņu sacīja: “Mācītāj, saki manam brālim, lai tas tēva mantu ar mani dala.” Bet Viņš uz to sacīja: “Cilvēks, kas Mani pār jums iecēlis par tiesnesi vai izšķīrēju?” Bet Viņš uz tiem sacīja: “Pieraugāt un sargājaties no mantas kārības! Jo neviens nedzīvo no tā, ka viņam pārlieku daudz mantas.”

Un Viņš tiem stāstīja līdzību sacīdams: “Kāda bagāta cilvēka tīrums bija nesis papilnam augļus. Un tas domāja savā prātā sacīdams: ko darīšu? Jo man nav, kur savus augļus likt. Un tas sacīja: to darīšu: es savus šķūņus gribu noplēst un lielākus uztaisīt un tur likšu visus savus augļus un savu labību, Un sacīšu uz savu dvēseli: dvēsele, tev ir liels mantas krājums uz daudz gadiem: dusi, ēd un dzer un līksmojies! Bet Dievs uz to sacīja: tu bezprātīgais! šinī naktī tavu dvēseli no tevis atprasīs, un kam tas būs ko tu esi sakrājis? Tāds pat ir, kas sev mantas krāj un nav bagāts iekš Dieva.”

Un Viņš uz Saviem mācekļiem sacīja: “Tāpēc Es jums saku: nezūdaties savas dzīvības pēc, ko jūs ēdīsiet, nedz miesas pēc, ar ko jūs ģērbsities. Dzīvība ir labāka nekā barība, un miesa labāka nekā drēbes. Ņemiet vērā kraukļus, kas nedz sēj, nedz pļauj, kam ne klēts, nedz šķūņa; un jūsu Dievs tos uztur. Cik daudz labāki jūs esat nekā putni! Un kurš jūsu starpā savam mūžam spēj pielikt vienu olekti, lai gan tādēļ raizējās? Ja nu jūs ne to vismazāko neiespējat, ko tad raizējaties par citām lietām? Ņemiet vērā puķes, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj; bet Es jums saku, ka pat Salamans visā savā godībā tā nav bijis apģērbts, kā viena no tām. Ja tad Dievs zāli laukā tā apģērbj, kas šodien stāv un rīt top iemesta krāsnī, cik vairāk jūs? Ak jūs mazticīgie! Tā arīdzan nebēdājaties, ko ēdīsiet un ko dzersiet, nedz šaubāties šurpu turpu. Jo visas šīs lietas pagāni pasaulē meklē, bet jūsu Tēvs zina, ka jums šo lietu vajag. Bet meklējiet Dieva valstību, un tad jums visas šīs lietas taps piemestas.

Pārdodiet, kas jums ir, un dodiet nabagiem, gādājiet sev makus, kas nenovecojas, neiznīcīgu mantu debesīs, kur zagļi netiek klāt, un kodes nesamaitā.

Jo kur jūsu manta, tur arī būs jūsu sirds.

Un Viņš sacīja arī uz to, kas Viņu bija aicinājis: “Kad tu azaidu vai vakariņu taisi, tad nelūdzi savus draugus, nedz savus brāļus, nedz savus radus, nedz bagātus kaimiņus, ka tie tevi atkal nelūdz, un tu savu atmaksu dabū. Bet kad tu viesības dari, aicini nabagus, kropļus, tizlus, aklus. Tad tu būsi svētīgs, jo tiem nav, ko tev atmaksāt; un tev taps atdots, kad taisnie augšām celsies.”

Tad nu tāpat ikkatrs no jums, kas visai savai rocībai neatsaka, tas nevar būt Mans māceklis.

Jeb ja kādai sievai ir desmit graši un viens tai nozūd, vai tā neiededzina sveci un nemēž namu, rūpīgi meklēdama, kamēr to atrod? Un to atradusi, tā sasauc savas draudzenes un kaimiņienes sacīdama: priecājaties ar mani, jo es savu grasi atkal esmu atradusi, kas man bija nozudis. Tā, Es jums saku, būs arī līksmība pie Dieva eņģeļiem par vienu pašu grēcinieku, kas atgriežas no grēkiem.”

Un Viņš sacīja: “Vienam cilvēkam bija divi dēli. Un jaunākais no tiem sacīja uz tēvu: tēvs, dod man manu tiesu no mantas, kas man nākas; un viņš tiem mantu dalīja. Un pēc necik ilga laika jaunākais, visu saņēmis kopā, aizgāja uz tālu zemi un tur savu mantu izšķērdēja, negodīgi dzīvodams. Kad nu tas visu savu mantu bija iztērējis, tad liels bads nāca tanī zemē, un tam iesāka pietrūkt. Tad viņš gāja un pieķērās turpat pie viena namnieka; tas to sūtīja uz savu tīrumu, cūkas ganīt. Un viņš gribēja savu vēderu pildīt ar sēnalām, ko cūkas ēda, bet neviens ne tās tam nedeva. Tad viņš pie atzīšanas nācis sacīja: cik algādžu manam tēvam, kam maizes papilnam, un es mirstu badu! Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu uz viņu: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, Un vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu; dari mani par vienu no taviem algādžiem. Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva. Bet kad tas vēl bija tālu, tad viņa tēvs to redzēja, un viņš iežēlojās par to un skrēja un krita tam ap kaklu un to skūpstīja. Un dēls sacīja uz viņu: tēvs, es esmu grēkojis pret debesi un pret tevi un neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu. Bet tēvs sacīja uz saviem kalpiem: atnesiet viskrāšņākās drēbes un ģērbiet to un dodiet tam gredzenu rokā un kurpes kājās. Un atnesat treknu teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies. Jo šis mans dēls bija nomiris un atkal tapis dzīvs; viņš bija pazudis un ir atrasts. Un tie sāka līksmoties.

Un Viņš sacīja arī uz Saviem mācekļiem: “Kādam bagātam vīram bija nama turētājs, un tas viņa priekšā tapa apsūdzēts, ka viņa mantu esot izšķērdējis. Un to aicinājis, viņš uz to sacīja: kā es to dzirdu par tevi? Atbildi par savu nama turēšanu; jo tu vairs nevari būt nama valdītājs. Bet nama turētājs runāja pats pie sevis: ko nu darīšu? Mans kungs man atņem nama valdīšanu. Rakt nespēju, diedelēt kaunos. Es zinu, ko darīšu, kad no amata topu nocelts, lai tie mani uzņem savos namos. Un saaicinājis visus sava kunga parādniekus, viņš sacīja uz pirmo: cik tu manam kungam esi parādā? Un tas sacīja: simts mucu eļļas. Un viņš uz to sacīja: ņem savu grāmatu, sēdies un raksti tūdaļ piecdesmit. Tad viņš uz otru sacīja: bet tu, cik tu esi parādā? Un tas sacīja: simts mēru kviešu. Un viņš uz to sacīja: ņem savu grāmatu un raksti astoņdesmit. Un Tas Kungs uzteica netaisno nama turētāju, ka tas gudri bija darījis; jo šīs pasaules bērni ir gudrāki savā kārtā nekā gaismas bērni. Un Es jums saku: dariet sev draugus no netaisnās mantas, ka tie, kad jums nu pietrūkst, jūs uzņem mūžīgos dzīvokļos.

Kas vismazākā lietā ir uzticīgs, tas arīdzan lielākā ir uzticīgs; bet kas vismazākā ir netaisns, tas arī lielākā ir netaisns. Ja tad jūs pie netaisnās mantas neesat uzticīgi, kas jums uzticēs patieso? Un kad jūs iekš svešas lietas neesat uzticīgi, kas jums dos jūsu pašu?

Neviens kalps nevar kalpot diviem kungiem; jo tas vienu ienīdēs un otru mīlēs, jeb vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.” Bet šo visu arī farizeji dzirdēja, kas mantu mīlēja, un tie Viņu apsmēja.

Kāds bagāts vīrs bija, tas ģērbās ar purpuru un dārgu audekli, un dzīvoja ikdienas kārumā un līksmībā. Bet arī kāds nabags bija, vārdā Lācars, tas gulēja priekš viņa durvīm, pilns ar vātīm, Un gribēja paēst no druskām, kas krita no bagātā galda. Bet tikai suņi nāca un laizīja viņa vātis. Bet gadījās, ka nabags nomira un no eņģeļiem tapa aiznests Ābrahāma klēpī, un bagātais arīdzan nomira un tapa aprakts. Kad tas nu bija ellē un mokās, tad tas pacēla savas acis un redzēja Ābrahāmu no tālienes un Lācaru viņa klēpī, Un sauca un sacīja: tēvs Ābrahām, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai tas savu pirksta galu iemērc ūdenī un dzesina manu mēli, jo es ciešu lielas mokas šinīs uguns liesmās. Bet Ābrahāms atbildēja: piemini, dēls, ka tu savu labumu esi dabūjis savā dzīvības laikā, un Lācars turpretī ļaunumu, bet tagad šis top iepriecināts, bet tu topi mocīts. Un turklāt starp jums un mums ir liela starpa, ka tie, kas no šejienes gribētu noiet pie jums, nevar; nedz arī no turienes pārnākt pie mums. Un viņš sacīja: tad es tevi lūdzu, tēvs, sūti viņu uz mana tēva namu. Jo man vēl pieci brāļi; lai viņš tos pamāca, ka tie arīdzan nenāk šinī moku vietā. Ābrahāms uz to sacīja: tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa. Bet tas sacīja: Nē, tēvs Ābrahām, bet kad viens no mirušiem pie tiem ietu, tad tie atgrieztos no grēkiem. Tad viņš uz to sacīja: kad tie neklausa Mozu un praviešus, tad tie arī neticēs, kaut arī kāds no miroņiem augšāmceltos.”

Ja kas meklēs savu dzīvību paturēt, tas to zaudēs, un ja kas to zaudēs, tas to paturēs dzīvu.

Es gavēju divreiz nedēļā un dodu desmito tiesu no visa sava padoma.

Bet Jēzus to dzirdēdams uz to sacīja: “Vienas lietas tev vēl trūkst; pārdod visu, kas tev ir un izdali nabagiem; tad tev manta būs debesīs, un nāc un staigā Man pakaļ.” Bet, šos vārdus dzirdot, tas ļoti noskuma, jo viņš bija ļoti bagāts.

Un Jēzus redzēdams, ka tas bija noskumis, sacīja: “Cik grūti bagātie ieies Dieva valstībā? Jo vieglāki ir, kamielim iet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā!” Tad tie, kas to dzirdēja, sacīja: “Kas tad var kļūt Dieva valstībā?” Bet Viņš sacīja: “Kas cilvēkiem neiespējams, tas Dievam iespējams.”

Un Pēteris sacīja: “Redzi, mēs visu esam atstājuši un Tev pakaļ gājuši.” Un Viņš uz tiem sacīja: “Patiesi, Es jums saku: neviens nav, kas atstājis mājas vai vecākus vai brāļus vai sievu vai bērnus Dieva valstības dēļ, Kas to daudzkārtīgi neatdabūs šinī laikā, un nākošā laikā mūžīgu dzīvošanu.”

Bet Zakhejs piegājis sacīja uz To Kungu: “Redzi, Kungs, pusi no savas mantas es došu nabagiem; un ja es kam ko novīlis, to es četrkārtīgi atdošu.”

Tāpēc Viņš sacīja: “Viens cilvēks no augstas cilts gāja uz tālu zemi, valstību uzņemt un atkal pārnākt. Un aicinājis savus desmit kalpus, viņš tiem deva desmit podus un uz tiem sacīja: pelnaties ar tiem, līdz kamēr es pārnāku. Un viņa pilsētas ļaudis to ienīdēja un tam vēstnešus sūtīja pakaļ, sacīdami: mēs negribam, ka šis pār mums valda. Un notikās viņam atpakaļ nākot, kad viņš valstību bija uzņēmis, — tad viņš lika aicināt savā priekšā kalpus, kam viņš naudu bija devis, ka zinātu, ko ikkatrs bija sapelnījis. Un pirmais atnāca un sacīja: kungs, tavs pods desmit podus ir piepelnījis. Un viņš uz to sacīja: labi, tu godīgais kalps, tāpēc ka tu tai mazākā lietā esi bijis uzticīgs, esi valdnieks pār desmit pilsētām. Un otrais nāca un sacīja: kungs, tavs pods piecus podus ir pelnījis. Un viņš arī uz šo sacīja: un tu būsi valdnieks pār piecām pilsētām. Un vēl cits nāca sacīdams: kungs, redzi, še tavs pods, ko turēju noliktu sviedru autā. Jo es tevi bijos, tāpēc ka tu esi bargs cilvēks; tu ņēmi, ko neesi licis, un pļauj, ko neesi sējis. Bet viņš uz to sacīja: no tavas mutes es tevi tiesāšu, tu blēdīgais kalps: tu esi zinājis, mani esam bargu cilvēku un ņemam, ko neesmu licis, un pļaujam, ko neesmu sējis; Kādēļ tad tu manu sudrabu neesi devis naudas mijējiem? Tad es pārnācis to būtu atprasījis ar augļiem. Un viņš sacīja uz tiem, kas klāt stāvēja: ņemiet viņam podu nost un dodiet tam, kam ir desmit podi. Un tie uz viņu sacīja: kungs, tam jau ir desmit podi. Es jums saku: ikvienam, kam ir, tam taps dots: un no tā, kam nav, taps arī atņemts, kas tam ir.

Un Viņš gāja Dieva namā un sāka izdzīt, kas tur iekšā pirka un pārdeva, Uz tiem sacīdams: “Tā ir rakstīts: “Mans nams ir lūgšanas nams, bet jūs to esat darījuši par slepkavu bedri.””

Vai ir brīv, ķeizaram meslus dot, vai nē?” Bet Tas viņu viltību nomanīja un uz tiem sacīja: “Kam jūs Mani kārdinājāt? Rādiet Man šurp nomas naudu; kā ir šī zīme un virsraksts?” Un tie atbildēdami sacīja: “Ķeizara.” Un Viņš uz tiem sacīja: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.”

Un Savas acis pacēlis, Viņš redzēja bagātos savas dāvanas metam Dieva šķirstā. Un Viņš arī redzēja, ka viena nabaga atraitne divas artavas iemeta tur iekšā, Un sacīja: “Es jums tiešām saku, ka šī nabaga atraitne vairāk ir iemetusi, nekā visi. Jo šie visi no savas bagātības ir iemetuši pie Dieva dāvanām, bet šī no savas nabadzības ir iemetusi visu savu padomu, cik viņai bija.”

Un Viņš atrada Dieva namā tos, kas pārdeva vēršus un avis un baložus, un naudas mijējus tur sēžam. Un pātagu taisījis no auklām, Viņš izdzina visus no Dieva nama ārā un arī avis un vēršus un izkaisīja mijējiem naudu un apgāza galdus, Un sacīja baložu pārdevējiem: “Nesiet to projām! Nedariet Mana Tēva namu par tirgus namu!” Bet Viņa mācekļi pieminēja, ka ir rakstīts: “Karstums Tava nama dēļ Mani aprij.”

Dzenaties ne pēc barības, kas zūd, bet pēc barības, kas paliek līdz mūžīgai dzīvošanai, ko Tas Cilvēka Dēls jums dos, jo šo Dievs Tas Tēvs ir apzieģelējis.”

Un Jēzus uz tiem sacīja: “Es esmu dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tas neizsalks: un kas tic uz Mani, tam neslāps nemūžam.

Zaglis nenāk kā vien gribēdams zagt, žņaugt un nokaut; Es esmu nācis, ka tiem būtu dzīvība un viss papilnam. Es esmu labais gans: labais gans dod Savu dvēseli par avīm.

Tad viens no Viņa mācekļiem, Jūdas Sīmaņa dēls Iskariots, kas pēc tam Viņu nodeva, saka: “Kādēļ šī nardu eļļa nav pārdota par trīs simt grašiem, un tas nav dots nabagiem?” Bet to viņš nesacīja, tāpēc ka viņam par nabagiem rūpēja, bet tāpēc ka viņš bija zaglis un maku turēja, un nesa, kas tapa dots. Tad Jēzus sacīja: “Laid viņu mierā, viņa to uz Manu bēru dienu ir pataupījusi. Jo nabagi ir vienmēr pie jums, bet Es neesmu vienmēr pie jums.”

Patiesi, patiesi, Es jums saku: ko vien jūs Tam Tēvam lūgsiet Manā Vārdā, to Viņš jums dos. Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā Vārdā; lūdziet, tad jūs ņemsiet, lai jūsu līksmība ir pilnīga.

Bet visi, kas bija ticīgi, palika kopā un visas lietas tiem bija kopā; Un tie pārdeva visu savu mantu un sagādu, un to izdalīja visiem, kā kuram vajadzēja. Un tie ikdienas vienprātīgi turējās kopā Dieva namā, un šurp un turp namos maizi lauza un barību ņēma ar prieku un sirds vientiesību,

Bet Pēteris sacīja: “Sudraba un zelta man nav, bet kas man ir, to es tev dodu: Jēzus Kristus no Nacaretes vārdā: celies un staigā!”

Un draudze, kas ticēja, bija viena sirds un viena dvēsele, un neviens neko no savas mantas nesauca par savu, bet tās mantas bija visiem kopā. Un ar lielu spēku apustuļi deva liecību par Tā Kunga Jēzus augšāmcelšanos, un liela žēlastība bija pār tiem visiem. Un viņu starpā arī nebija neviena, kam kas pietrūka, jo kuriem tīrumi vai nami bija, tie tos pārdeva un atnesa to maksu no tā, kas bija pārdots, Un nolika apustuļiem pie kājām, un ikkatram tapa izdalīts, kā kuram vajadzēja.

Un Jāzeps, no apustuļiem ar pavārdu saukts Barnaba (tas ir tulkots: iepriecināšanas bērns), viens Levīts, dzimis Kipriets, Kam bija tīrums, pārdeva to un atnesa naudu un nolika pie apustuļu kājām.

Un viens vīrs, ar vārdu Ananija, ar savu sievu Sapfiru pārdeva savu mantību, Un atrāva ko no tās maksas ar sievas ziņu; un kādu daļu atnesis, to nolika pie apustuļu kājām. Bet Pēteris sacīja: “Ananija, kāpēc sātans tavu sirdi ir piepildījis, tam Svētam Garam melot un no tā tīruma maksas ko atraut? Vai tas tavs būdams nevarēja tavs palikt? Arī pārdots tas bija tavā vaļā; kāpēc tad tu tādu lietu savā sirdī esi iedomājies? Tu neesi cilvēkiem melojis, bet Dievam.”

Bet Sīmanis redzēdams, ka caur apustuļu roku uzlikšanu Svētais Gars top dots, tiem dāvāja naudu, Sacīdams: “Dodiet man arīdzan to spēku, ka tas, kam es rokas uzlieku, dabū Svēto Garu.” Bet Pēteris uz to sacīja: “Ka tu pazustu ar savu sudrabu, tāpēc ka tu domā Dieva dāvanu par naudu pirkt.

Un mācekļi apņēmās, kā kurš spēja, ko labu par palīgu sūtīt brāļiem, kas dzīvoja Jūdu zemē.

Sudrabu vai zeltu vai drēbes es no neviena neesmu kārojis. Bet jūs paši zināt, ka šās rokas manai vajadzībai un tiem, kas pie manis bija, ir kalpojušas. Es jums visas lietas esmu rādījis, ka tā strādājot piederas vājos uzņemt un pieminēt Tā Kunga Jēzus vārdu, jo Viņš ir sacījis: “Svētīgāk ir dot, nekā ņemt.””

Tad nu citu mācīdams pats sevi nemāci. Tu sludini, ka nebūs zagt, pats zodz.

Tad nu, ja tavs ienaidnieks ir izsalcis, tad ēdini to; ja tas izslāpis, tad dzirdini to. Jo to darīdams tu kvēlainas ogles sakrāsi uz viņa galvu.

Tāpēc dodat arī meslus. Jo tie ir Dieva sulaiņi, šo savu amatu kopdami. Tad nu dodiet ikvienam, kas tam nākas: meslus, kam mesli nākas; muitu, kam muita nākas; bijāšanu, kam bijāšana nākas; godu, kam gods nākas. Neesiet nevienam neko parādā, kā vien, ka jūs cits citu mīlat; jo kas otru mīl, tas bauslību ir piepildījis. Jo bauslis: tev nebūs laulību pārkāpt, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs nepatiesu liecību dot, tev nebūs iekārot, un ja vēl ir cits bauslis, tas šinī vārdā top saņemts, proti tanī: tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu.

Vai nezināt, ka netaisnie Dieva valstību neiemantos? Nepieviļaties! Ne maucinieki, ne elkadievīgie, ne laulības pārkāpēji, ne malaki, ne tie, kas pie vīriem guļ, Ne zagļi, ne plēsēji, ne dzērāji, ne zaimotāji, ne laupītāji Dieva valstību neiemantos.

Un ja es visu savu mantu dotu nabagiem, un ja es savu miesu nodotu, ka taptu sadedzināts, un man nebūtu mīlestības, tad tas man nepalīdzētu nenieka.

Bet par sametamām dāvanām priekš svētiem, kā es to esmu iecēlis Galatijas draudzēs, tāpat dariet jūs arīdzan. Ikkatrā pirmā nedēļas dienā lai ikviens no jums pie sevis paša ko laba noliek un sakrāj, cik viņš paspēj, lai dāvanas nav jāsalasa tikai tad, kad es nākšu.

Bet mēs šo mantu turam mālu traukos, lai lielu lielais spēks būtu no Dieva, un ne no mums.

Mums, kas neņemam vērā to, kas redzams, bet to, kas nav redzams. Jo kas redzams, tas ir laicīgs; bet kas nav redzams, tas ir mūžīgs.

Jo mēs zinām, kad mūsu laicīgais mājoklis, šī būda būs salauzta, tad mums ir ēka no Dieva, mājoklis ne rokām taisīts, kas ir mūžīgs debesīs.

Jo tie pēc sava spēka, to es apliecināju, un vēl pāri par savu spēku bijuši labprātīgi, Mūs lūgtin lūgdami, lai saņemam dāvanu un piepalīdzību svētiem par labu. Un tie ne vien deva, kā cerējām, bet viņi arī paši nodevās papriekš Tam Kungam un arī mums caur Dieva prātu,

Jo jūs zināt mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, ka Tas, bagāts būdams, jūsu dēļ ir tapis nabags, lai jūs caur Viņa nabadzību kļūtu bagāti.

Jo ja kam ir labs prāts, tas ir pieņēmīgs pēc tā, kas viņam ir, ne pēc tā, kas viņam nav. Jo ne tā, lai citiem būtu atvieglošana un jums grūtums, bet izlīdzināšanas pēc, lai šinī laikā jūsu pilnība atvieglo viņu trūkumu; Tā lai arī viņu pilnība atvieglo jūsu trūkumu, ka izlīdzināšana rodas. Tā kā ir rakstīts: kas daudz bija sakrājis, tam neatlika; un kas maz bija sakrājis, tam nepietrūka.

Tad nu man šķita, ka vajagot paskubināt brāļus, lai tie papriekš ietu pie jums un sataisītu jūsu apsolīto svētību, ka tā būtu gatava, tā kā svētība un nekā sīkstība.

Bet to es saku: kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus; un kas bagātīgi sēj, tas arī bagātīgi pļaus. Ikviens, kā tas savā sirdī apņemas, ne noskumis nedz piespiests; jo priecīgu devēju Dievs mīļo. Un Dievs ir spēcīgs, jums dot papilnam visādu žēlastību, ka no visām lietām jums būtu arvien itin diezgan un papilnam priekš visādiem labiem darbiem; Tā kā ir rakstīts: “Viņš ir kaisījis un nabagiem devis, Viņa taisnība paliek mūžīgi.”

Bet, kas sējējam sniedz sēklu, Tas arī maizi sniegs ēšanai un vairos jūsu sēju un liks pieaugt jūsu taisnības augļiem. Un tā visās lietās jūs tapsiet bagāti uz visādu sirds labprātību, un tā caur mums notiks, ka Dievam dod pateicību. Jo šīs palīdzības sagādāšana ne vien atvieglina trūkumu tiem svētiem, bet ir arīdzan bagāta caur to, ka daudzi pateicās Dievam, Šīs jūsu īstenās palīdzības dēļ Dievu pagodinādami par jūsu paklausīgo Kristus evaņģēlija apliecināšanu un par vientiesīgo labdarīšanu priekš viņiem un priekš visiem;

Tikai lai mēs nabagus pieminētu, — un es arī esmu rūpējies to izdarīt.

Jo visa bauslība vienā vārdā top piepildīta, proti šinī; Tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu.

Nepieviļaties! Dievs neļaujas apsmieties. Jo ko cilvēks sēj, to tas arī pļaus. Ja kas sēj uz savu miesu, tas no miesas pļaus samaitāšanu; bet kas sēj uz To Garu, tas pļaus no Tā Gara mūžīgu dzīvošanu. Tad nu labu darīdami lai nepiekūstam; jo savā laikā arī pļausim, ja nepiekūstam. Tāpēc nu, kamēr mums laiks, lai labu darām visiem, bet visvairāk ticības biedriem.

Man, tam vismazākajam no visiem svētiem, šī žēlastība ir dota, Kristus neizdibinājamo bagātību caur evaņģēliju pasludināt starp pagāniem,

Kas zadzis, tam vairs nebūs zagt, bet jo vairāk strādāt un ar rokām ko labu sagādāt, lai būtu ko dot tam, kam trūkst.

Nevienam nebūs raudzīt uz to, kas pašam der, bet ikviens lai rauga arī uz to, kas der citiem.

Bet kas man bija par mantu, to es Kristus dēļ esmu turējis par skādi. Jo patiesi es arī visu turu par skādi pret Kristus Jēzus, mana Kunga, atzīšanas augsto mantu; tādēļ es visu esmu pametis, un to turu par sūdu, lai es Kristu mantoju,

Es to nesaku nekāda trūkuma dēļ; jo es esmu mācījies iztikt ar to, kas man ir. Un es zinu zems būt, un es zinu augsts būt; visādi un visās lietās esmu mācījies, gan paēdis būt, gan izsalcis, pilnībā dzīvot un trūkumu ciest. Es spēju visas lietas iekš Tā, kas mani dara spēcīgu, proti iekš Kristus. Tomēr jūs esat labi darījuši, ka jūs manas bēdas līdz ar mani esat nesuši. Un arī jūs, Filipieši, zināt, ka no evaņģēlija sākuma laikiem, kad es no Maķedonijas esmu izgājis, neviena draudze nav ar mani biedrībā stāvējusi iekš došanas un ņemšanas, kā tikai jūs vien. Jo arī, kad es biju Tesalonikā, jūs vienu un otru reizi man esat sūtījuši priekš manas vajadzības. Ne tā kā es dāvanu meklēju, bet es meklēju augli, kas no tās bagātīgi atlec priekš jums. Bet es visu esmu dabūjis un man ir pār pārim; es esmu papilnam apgādāts ar to, ko jūs caur Epafroditu man sūtījuši, kā saldu smaržu, kā pieņēmīgu un Dievam patīkamu upuri. Bet mans Dievs piepildīs visu jūsu vajadzību pēc Savas bagātības iekš godības caur Kristu Jēzu.

Domājiet uz to, kas ir augšā, ne uz to, kas virs zemes.

Priecājaties vienmēr. Lūdziet Dievu bez mitēšanās. Pateicieties Dievam visās lietās: jo tas ir Dieva prāts iekš Kristus Jēzus pie jums.

Jo kad bijām pie jums, to jums esam pavēlējuši, ka, ja kas negrib strādāt, tam arī nebūs ēst.

Tāpat lai arī sievas pieklājīgās drēbēs kaunīgi un godīgi ģērbjas, ne ar sapītām bizēm nedz ar zeltu nedz ar pērlēm nedz ar dārgām drēbēm,

Bet ja kas savus piederīgos un visvairāk savu saimi neapgādā, tas ticību ir aizliedzis un ir sliktāks par neticīgu.

Bet tā ir liela mantošana, ja kas ir dievbijīgs un pieticīgs. Jo mēs nenieka neesam ienesuši pasaulē, tad ir zināms, ka mēs arī nenieka nevaram iznest. Bet kad mums sava barība un apģērbs, tad lai mums pietiek. Bet kas grib bagāts tapt, tie krīt kārdināšanā un valgā un daudz bezprātīgās un nelabās kārībās, kas cilvēkus gāž samaitāšanā un pazušanā. Jo naudas kārība ir visa ļaunuma sakne; pēc tās dzīdamies daži ir nomaldījušies no ticības un paši ar daudz sāpēm sadūrušies.

Tiem bagātiem šinī pasaulē pavēli, lai tie augsti neturas, nedz cerē uz nepastāvīgo bagātību, bet uz dzīvo Dievu, kas mums visas lietas bagātīgi pasniedz par atspirgšanu;

Jo cilvēki būs pašu mīļotāji, naudas kārīgi, lielīgi, lepni, zaimotāji, vecākiem nepaklausīgi, nepateicīgi, nesvēti,

Jo bīskapam kā Dieva nama turētājam jābūt vīram, kam laba slava, ne iedomīgam, ne dusmīgam, ne dzērājam, ne rējējam, ne negodīgas peļņas dzinējam;

Jo šis Melhizedeks bija Salemes ķēniņš, Dieva tā visu augstākā priesteris, kas Ābrahāmam, kad tas pārnāca no ķēniņu kaušanas, gāja pretī un viņu svētīja; Tam Ābrahāms arī deva desmito tiesu no visa. Tas pirmā kārtā top tulkots: taisnības ķēniņš, — bet tad arīdzan: Salemes ķēniņš, tas ir, miera ķēniņš; Bez tēva, bez mātes, bez radu raksta; kam nav nedz dienu iesākuma, nedz dzīvības gala, bet Dieva Dēlam līdzināts viņš paliek priesteris mūžam. Bet lūkojiet, cik liels šis ir, ka pats Ābrahāms, tas vectēvs, viņam desmito tiesu no laupījuma devis. Un Levija bērniem, kas svēto amatu dabū, ir gan viens likums, desmito tiesu ņemt no ļaudīm pēc bauslības, tas ir, no saviem brāļiem, jebšu tie cēlušies no Ābrahāma gurniem; Bet viņš, kas nebija cēlies no viņu cilts, to desmito tiesu ir ņēmis no Ābrahāma un svētījis to, kam apsolīšanas bija. Bet nu bez nekādas pretī runāšanas mazākais top svētīts no lielākā. Un še mirstīgi cilvēki ņem desmito tiesu, bet tur tas, par ko liecība top dota, ka tas dzīvo. Un (tā sakot): arī Levi, kas desmito tiesu ņem, desmito tiesu ir devis caur Ābrahāmu. Jo viņš vēl bija tēva gurnos, kad Melhizedeks šim gāja pretī.

Caur ticību Mozus, kad bija liels palicis, liedzās saukties par Faraona meitas dēlu, Un labāk gribēja ļaunu ciest ar Dieva ļaudīm, nekā uz īsu laiku baudīt grēka laimi, Un turēja Kristus negodu par lielāku bagātību nekā visas Ēģiptes mantas; jo viņš skatījās uz to algu.

Jūsu dzīvošana lai ir bez mantas kārības; esiet mierā ar to, kas pie rokas, jo Viņš ir sacījis: Es tevi neatstāšu, nedz tevi pametīšu;

Neaizmirstiet labu darīt un sadraudzību Garā, jo tādi upuri Dievam labi patīk.

Bet zemas kārtas brālis lai lielās ar savu augstumu; Un kas ir bagāts, ar savu zemumu; jo viņš paiet kā zāles puķe. Jo saule ir uzlēkusi ar karstumu un zāli izkaltējusi, un viņas puķe ir nokritusi un viņas vaiga jaukums nozudis; — tāpat arīdzan bagātais savītīs uz saviem ceļiem.

Ikviena laba dāvana un ikviens pilnīgs dāvinājums nāk zemē no augšienes, no gaismas Tēva, pie kā nekādas pārmīšanās nedz pārvēršanās ēnas.

Jo ja kāds vīrs nāktu jūsu sinagogā ar zelta gredzenu pirkstā un ar krāšņām drēbēm, un tur arīdzan nāktu kāds nabags ar rupjām drēbēm, Un jūs uzlūkotu to, kam krāšņas drēbes, un uz to sacītu: sēdies tu še labā vietā; un sacītu uz nabagu: stāvi tu tur, vai sēdies apakš manu kāju pamesla, — Vai tad jūs pie sevis pašiem neesat starpību darījuši un neesat tapuši tiesneši pēc ļaunām domām spriezdami? Klausiet, mani mīļie brāļi: vai Dievs nav izredzējis tos, šās pasaules nabagus, kas ticībā ir bagāti un tās valstības mantinieki, ko Viņš ir apsolījis tiem, kas Viņu mīļo? Bet jūs nabagiem negodu esat darījuši. Vai bagātie nav tie, kas jūs apspiež un jūs velk pie tiesām? Vai tie nezaimo labo vārdu, kas pār jums ir saukts?

Ja tad jūs ķēniņa bauslību piepildāt pēc rakstiem: tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu, — tad jūs darāt labi.

Ko tas palīdz, mani brāļi, ja kas saka, ka viņam ir ticība, bet darbu nav? Vai tā ticība viņu var izglābt? Ja kāds brālis vai māsa pliki būtu un tiem trūktu dienišķas pārtikšanas, Un ja kāds no jums uz tiem sacītu: ejiet ar mieru, sildieties un paēdiet; bet jūs tiem nedotu kas miesai vajadzīgs, — ko tas palīdz? Tāpat arīdzan ticība, ja tai darbu nav, pati par sevi tā nedzīva.

Jūs lūdziet un nedabūjiet, tāpēc ka nepareizi lūdziet, lai to savās kārībās varētu aprīt.

Nu tad jūs, kas sakāt: šodien vai rīt mēs iesim uz šo vai to pilsētu un tur padzīvosim vienu gadu un pirksim un pārdosim un pelnīsimies; Un nezināt, kas rīt notiks, — jo kāda ir jūsu dzīvība? Tā ir tvaiks, kas mazu brīdi rādās un pēc iznīkst. Tai vietā jums būtu jāsaka: Ja Tas Kungs gribēs un mēs dzīvosim, tad mēs šo vai to darīsim.

Tad nu jūs bagātie, raudat un kaucat par bēdām, kas pār jums nāk. Jūsu bagātība ir sapuvusi, un jūsu drēbes no kodēm saēstas. Jūsu zelts un sudrabs ir sarūsējis, un viņu rūsa jums būs par liecību un aprīs jūsu miesas tā kā uguns, jūs esat mantas krājušies pēdējās dienās.

Redzi, strādnieku, jūsu tīrumu pļāvēju alga, ko jūs atrāvuši, brēc, un to pļāvēju brēkšana ir nākusi priekš Tā Kunga Cebaot ausīm. Jūs esat kāri dzīvojuši virs zemes un kārību dzinuši, jūs savas sirdis esat barojuši, tā kā uz kaujamu dienu;

Lai jūsu pārbaudītā ticība top atrasta dārgāka nekā zelts, kas iznīkst un ugunī kļūst pārbaudīts, — par slavu un godu un teikšanu, kad Jēzus Kristus taps redzams.

Zinādami, ka jūs neesat atpirkti ar iznīcīgu mantu, ar sudrabu vai zeltu no savas nelietīgās dzīvošanas pēc tēvu ieraduma,

Jūsu jaukums lai nav no ārienes matu pīšanā un zelta aplikšanā, vai drēbju apvilkšanā, Bet apslēptais sirds cilvēks, kam neiznīcīgs jaukums lēnā, klusā garā, — tas ir dārgs priekš Dieva.

Nemīlējiet pasauli nedz to, kas ir pasaulē; jo kas pasauli mīl, iekš tā nav Tā Tēva mīlestība. Jo viss, kas ir pasaulē: miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība — tas nav no Tā Tēva, bet no pasaules. Un pasaule paiet un viņas kārība; bet kas Dieva prātu dara, tas paliek mūžīgi.

Bet ja kādam ir šās pasaules manta, un tas redz savu brāli trūkumu ciešam un aizslēdz savu sirdi priekš viņa, kā Dieva mīlestība paliek iekš tāda? Mani bērniņi, lai mēs nemīlējam ar vārdiem, nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību.

Kad tu nu esi remdens un ne auksts, ne karsts, tad Es tevi izspļaušu no Savas mutes. Jo tu saki: es esmu bagāts un pār pāri bagāts, un man nekā nevajag; un tu nezini, ka tu esi nelaimīgs un nožēlojams un nabags un akls un kails. Es tev dodu padomu, ka tev no Manis būs pirkt zeltu, kas ugunī ir izdedzināts, lai tu topi bagāts, — un baltas drēbes, lai tu topi apģērbts, un tavas kailības kauns nenāk redzams; un svaidi savas acis ar acu zālēm, lai tu vari redzēt.

Un es dzirdēju balsi četru dzīvo vidū sakām: viens mērs kviešu par sudraba gabalu un trīs mēri miežu par sudraba gabalu un eļļu un vīnu nesamaitā.

Un ķēniņi virs zemes un lielie kungi un bagātie un virsnieki un varenie un visi kalpi un visi svabadie paslēpās alās un kalnu dobumos, Un sacīja uz kalniem un klintīm: krītiet pār mums un apslēpiet mūs no Tā vaiga, kas sēž uz goda krēsla, un no Tā Jēra dusmības.

Un tas dara, ka visiem, maziem un lieliem, bagātiem un nabagiem, svabadiem un kalpiem, zīme top dota pie viņu labās rokas vai pie viņu pieres; Un ka neviens nevar ne pirkt, ne pārdot, kā vien tas, kam zīme ir — zvēra vārds jeb viņa vārda skaitlis.

Un tirgotāji virs zemes raud un žēlojās par viņu, tāpēc ka viņu preci neviens vairs nepērk, Zelta un sudraba preci un dārgus akmeņus un pērles un dārgu audekli un purpuru un zīdu un dārgu sarkanumu un visādus saldi smaržīgus kokus un visādus traukus no ziloņkauliem un visādus traukus no dārga koka un vara un dzelzs un marmora akmens, Un kanēli un kvēpināmās zāles un saldas smaržzāles un vīraku un vīnu un eļļu un kviešu miltus un kviešus un lopus un avis un zirgus un karietes un cilvēku miesas un dvēseles. Un dārza augļi, ko tava dvēsele kāroja, ir nost no tevis, un viss, kas bija gards un spožs, tas ir nost no tevis, un to tu vairs neatradīsi.

Šo lietu tirgotāji, kas no viņas bija bagāti tapuši, stāvēs no tālienes, aiz bailēm no viņas mokām, raudādami un žēlodamies Un sacīs: Vai! vai! lielā pilsēta, kas bija apģērbta ar dārgu audekli un purpuru un sarkanu dārgu vadmalu, un kas bija izgreznota ar zeltu un dārgiem akmeņiem un pērlēm! Jo tāda bagātība ir postīta vienā stundā. Un visi stūrmaņi un visi laivinieki, un visi laivas kungi, un cik uz jūras darbojās, stāvēja no tālienes

Un Viņš uz mani sacīja: tas ir noticis. Es esmu Alfa un Omega, Iesākums un Gals. Es iztvīkušam došu no dzīvības ūdens avota bez maksas.

Un Gars un brūte saka: “Nāc!” Un kas to dzird, tas lai saka: “Nāc!” Un kam slāpst, tas lai nāk, un kurš vēlas, tas lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas.