27 – Ciešanas

Bet no tā laba un ļauna atzīšanas koka, no tā tev nebūs ēst, jo kurā dienā tu no tā ēdīsi, tu mirdams mirsi.

Un uz sievu Viņš sacīja: Es vairodams vairošu tavas sāpes un tavas grūtības mokas; ar sāpēm tev būs bērnus dzemdēt, un tavai iegribēšanai būs būt pēc tava vīra, un viņam būs pār tevi valdīt. Un uz Ādamu Viņš sacīja: tāpēc ka tu esi klausījis savas sievas balsij un ēdis no tā koka, par ko Es tev pavēlēju sacīdams, tev nebūs no tā ēst, — nolādēta lai ir zeme tevis dēļ, ar mokām tev no tās būs uzturēties visu savu mūžu. Un ērkšķus un dadžus tā tev izdos, un tev būs ēst lauka augļus. Ar sava vaiga sviedriem tev būs maizi ēst, tiekams tu atkal topi par zemi, no kā tu esi ņemts, jo tu esi no pīšļiem un tev būs atkal palikt par pīšļiem.

Un Tas Kungs sacīja: Es tiešām esmu redzējis Savu ļaužu bēdas, kas ir Ēģiptes zemē un esmu dzirdējis viņu brēkšanu par saviem dzinējiem, jo viņu sāpes Es esmu ņēmis vērā. Tādēļ Es esmu nolaidies, tos izpestīt no ēģiptiešu rokas un tos izvest no šās zemes uz labu un plašu zemi, uz zemi, kur piens un medus tek, uz Kanaāniešu, Hetiešu, Amoriešu, Fereziešu, Hiviešu un Jebusiešu vietu. Un nu redzi, Israēla bērnu brēkšana ir nākusi Manā priekšā, un Es arī esmu redzējis to spaidīšanu, ar ko ēģiptieši tos spaida.

Tas Kungs karos par jums, un jūs būsiet mierā.

Tur viņš tiem iecēla likumu un tiesu, un tur viņš tos pārbaudīja un sacīja: ja jūs uzmanīgi klausīsiet Tā Kunga, sava Dieva, balsi, un darīsiet, kas tiesa ir Viņa acīs, un liksiet vērā Viņa baušļus un sargāsiet visus Viņa likumus, tad Es uz jums nelikšu nekādu vājību, ko Es esmu licis uz Ēģipti; jo Es esmu Tas Kungs tavs ārsts.

Ja tu kaut kā to apbēdināsi, un tā brēkdama uz Mani brēks, tad Es klausīt paklausīšu viņas brēkšanu.

Un jums būs kalpot Tam Kungam, savam Dievam, tad Viņš svētīs tavu maizi un tavu ūdeni, un Es noņemšu visu vājību no tava vidus.

Un ja tavs brālis panīkst un viņa roka gurst tev līdzās, tad palīdzi tam, lai būtu svešinieks, vai piedzīvotājs, ka viņš var dzīvot pie tevis.

Un Es došu mieru zemei, ka jūs gulēsiet, un nebūs, kas biedina; un Es atņemšu visus niknos zvērus no zemes, un zobenam nebūs iet pa jūsu zemi.

Un ja jūs Manus likumus nicināsiet, un ja jūsu dvēsele Manu tiesu apniks, ka jūs nedarāt visus Manus baušļus, nicinādami Manu derību, Tad Es jums tā darīšu: Es likšu pār jums nākt izbailēm, dilonim un karstuma sērgai, kas acis aptumšo un dvēseli nomoka; un jums savu sēklu būs velti sēt, un jūsu ienaidniekiem to būs ēst. Un Es celšu Savu vaigu pret jums, ka jūs tapsiet kauti savu ienaidnieku priekšā, un jūsu nicinātājiem būs par jums valdīt, un jūs bēgsiet, kad neviens jūs nedzenā.

Kad būsi bēdās un visas šīs lietas tev notiks nākamās dienās, tad tu atgriezīsies pie Tā Kunga, sava Dieva, un klausīsi Viņa balsi. Jo sirds žēlīgs Dievs ir Tas Kungs, tavs Dievs; Viņš tevi neatstās, nedz tevi izdeldēs, nedz aizmirsīs tavu tēvu derību, ko Viņš tiem ir zvērējis.

Un Tas Kungs no tevis atņems visu neveselību un jums neuzliks nevienu no tām niknām Ēģiptes sērgām, ko tu pazīsti, bet Viņš tās uzliks visiem, kas tevi ienīst.

Tavas drēbes tavā mugurā nav nodilušas, un tava kāja nav uztūkusi šinīs četrdesmit gados. Tad nu atzīsti savā sirdī, ka Tas Kungs, tavs Dievs, tevi pārmāca, itin kā kāds savu dēlu pārmāca. Un turi Tā Kunga, sava Dieva, baušļus, staigādams pa Viņa ceļiem un bīsties Viņu.

Un tiesu nes bāriņiem un atraitnēm, un mīļo svešinieku un dod viņam maizi un drēbes.

Redzi, es jums šodien ceļu priekšā svētību un lāstu, — Svētību, ja jūs klausīsiet Tā Kunga, sava Dieva, baušļiem, ko es šodien jums pavēlu, Bet lāstu, ja jūs neklausīsiet Tā Kunga, sava Dieva, baušļiem un atkāpsities no tā ceļa, ko es jums šodien pavēlu, staigājot citiem dieviem pakaļ, ko jūs nepazīstat.

Kad tu iesi karā pret saviem ienaidniekiem un redzēsi zirgus un ratus un ļaužu vairāk nekā tu, tad nebīsties no viņiem, jo ar tevi ir Tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes.

Un kad tu klausīsi Tā Kunga, sava Dieva, balsij un turēsi visus Viņa baušļus, un darīsi, ko es tev šodien pavēlu, tad Tas Kungs, tavs Dievs, tevi augsti cels pār visām zemes tautām.

Es šodien piesaucu debesis un zemi par lieciniekiem pār jums; es jums esmu licis priekšā dzīvību un nāvi, svētību un lāstu; tad nu izvēlies dzīvību, ka tu dzīvo, tu un tavs dzimums, Mīļodams To Kungu, savu Dievu, klausīdams Viņa balsij un Viņam pieķerdamies, jo Viņš ir tava dzīvība un tavu dienu pagarinātājs, ka tu paliec tai zemē, ko Tas Kungs zvērējis taviem tēviem Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam, viņiem dot.

Esat stipri un turat drošu prātu, nebīstaties un nebaiļojaties priekš viņiem, jo Tas Kungs, tavs Dievs, Tas tev iet līdz; Viņš tevi neatstās, nedz tevi pametīs.

Tas Kungs, Tas iet tavā priekšā, Viņš būs ar tevi, Viņš tevi neatstās, nedz tevi pametīs, nebīsties un nebaiļojies.

Raugāt nu, ka Es, Es tas esmu, un neviena nav, kā vien Es! Es nonāvēju un daru dzīvu, Es ievainoju un dziedināju, un glābēja nav no Manas rokas.

Vai Es tev neesmu pavēlējis: esi stiprs un turi drošu prātu? Nebēdājies un nebaiļojies, jo Tas Kungs, tavs Dievs, ir ar tevi visur, kurp tu iesi.

Un Jozua uz tiem sacīja: nebīstaties un nebaiļojaties, esiet stipri un turat drošu prātu, jo tāpat Tas Kungs darīs visiem jūsu ienaidniekiem, ar ko jūs karojat.

Tas Kungs nokauj un dara dzīvu, Viņš noved ellē un atkal uzved augšā. Tas Kungs dara nabagu un dara bagātu, Viņš pazemo un paaugstina. Viņš uzceļ nabagu no pīšļiem, un bēdīgo Viņš paaugstina no dubļiem, ka Viņš tos sēdina starp lieliem kungiem un tiem liek iemantot goda krēslu; jo zemes pamati pieder Tam Kungam, un Viņš uz tiem pasauli licis.

Un Dāvids uztaisīja tur Tam Kungam altāri un upurēja dedzināmos upurus un pateicības upurus. Tā Tas Kungs tai zemei tapa salīdzināts, un tā mocība atstājās no Israēla.

Tanī laikā Hizkija palika slims uz miršanu, un pravietis Jesaja, Amoca dēls, nāca pie viņa un uz to sacīja: tā saka Tas Kungs: apkopi savu namu, jo tu mirsi un nepaliksi vesels. Tad Hizkija savu vaigu pagrieza pret sienu un pielūdza To Kungu un sacīja: Ak Kungs, piemini lūdzams, ka es Tavā priekšā esmu staigājis patiesībā no visas sirds un darījis, kas Tev patīk. Un Hizkija gauži raudāja. Un kad Jesaja vēl nebija izgājis ne pusceļa caur pilsētu, tad Tā Kunga vārds uz viņu notika un sacīja: Ej atpakaļ un saki uz Hizkiju, Manas tautas valdnieku: tā saka Tas Kungs, tava tēva Dāvida Dievs: Es tavu lūgšanu esmu klausījis, Es tavas asaras esmu redzējis, redzi, Es tevi darīšu veselu, trešā dienā tu iesi Tā Kunga namā. Un pie tavām dienām Es vēl pielikšu piecpadsmit gadus, un tevi un šo pilsētu Es izpestīšu no Asīrijas ķēniņa rokas un pasargāšu šo pilsētu Sevis labad un Sava kalpa Dāvida labad.

Slavējiet Viņa svēto vārdu, lai sirds priecājās tiem, kas To Kungu meklē. Vaicājiet pēc Tā Kunga un pēc Viņa stipruma, meklējiet Viņa vaigu bez mitēšanās. Pieminiet Viņa brīnumus, ko Viņš darījis, Viņa brīnuma zīmes un Viņa mutes tiesas.

Un Mani ļaudis, pār kuriem Mans vārds ir saukts, pazemosies un pielūgs un meklēs Manu vaigu un atgriezīsies no saviem ļauniem ceļiem, tad Es no debesīm gribu klausīt un piedot viņu grēkus un dziedināt viņu zemi. Tad nu Manas acis būs atvērtas, un Manas ausis klausīsies uz to lūgšanu šinī vietā.

Ar viņu ir miesas elkonis, bet ar mums ir Tas Kungs, mūsu Dievs, mums palīdzēt un vest mūsu karus. Un tie ļaudis paļāvās uz Hizkijas, Jūda ķēniņa, vārdiem.

Tad vēstnesis nāca pie Ījaba un sacīja: vērši ara un ēzeļu mātes pie tiem bija klāt ganos. Tad Arābi ielauzās un tos paņēma un kāva tos puišus ar zobena asmeni, un es viens pats tikai esmu izbēdzis, tev to stāstīt. Kamēr tas vēl runāja, cits atnāca un sacīja: Dieva uguns krita no debess un iededzināja avis un puišus un tos sadedzināja pavisam, un es viens pats tikai esmu izbēdzis, tev to stāstīt, Kamēr tas vēl runāja, cits atnāca un sacīja: Kaldeji taisījās trijos pulkos un uzbruka kamieļiem un tos paņēma un kāva tos puišus ar zobena asmeni, un es viens pats tikai esmu izbēdzis, tev to stāstīt. Kamēr tas vēl runāja, cits atnāca un sacīja: tavi dēli un tavas meitas ēda un dzēra vīnu sava pirmdzimušā brāļa namā. Un redzi, briesmīga vētra nāca no tuksneša puses un aizņēma tos četrus nama stūrus, ka tas sagruva uz tiem jaunekļiem, un tie nomira, un es viens pats tikai esmu izbēdzis, tev to stāstīt. Tad Ījabs cēlās un saplēsa savus svārkus un apcirpa savu galvu un metās pie zemes un pielūdza

Un sacīja: kails esmu nācis no savas mātes miesām un kails atkal aiziešu. Tas Kungs ir devis, Tas Kungs ir ņēmis, Tā Kunga vārds lai ir slavēts!

Tad sātans Tam Kungam atbildēja un sacīja: ādu par ādu; un visu, kas cilvēkam pieder, to viņš dod par savu dzīvību. Bet izstiep jel Savu roku un aizskar viņa kaulus un viņa miesas; tiešām viņš Tev vaigā atsacīsies. Un Tas Kungs sacīja uz sātanu: redzi, lai viņš ir tavā rokā, bet taupi viņa dzīvību. Tad sātans aizgāja no Tā Kunga un sita Ījabu ar nikniem augoņiem no pēdas līdz galvas virsai. Un viņš ņēma poda gabalu, ar to kasīties, un bija apsēdies pelnos.

Tad viņa sieva uz viņu sacīja: vai tu vēl stipri turies pie savas sirds skaidrības? Atsaki Dievam un mirsti. Bet viņš uz to sacīja: tu runā kā daža neprātīga runā; vai labumu gan saņemsim no Dieva, bet ļaunumu nesaņemsim? Visās šinīs lietās Ījabs neapgrēkojās ar savām lūpām.

Kad nu Ījaba trīs draugi dzirdēja visu šo nelaimi, kas viņam bija uzgājusi, tad tie nāca ikkatrs no savas vietas, Elifas no Temanas un Bildads no Šuhas un Cofars no Naēmas; jo tie bija sarunājušies, nākt un viņu žēlot un viņu iepriecināt. Un tie pacēla savas acis no tālienes un viņu nepazina; tad tie pacēla savu balsi un raudāja, un ikviens no tiem saplēsa savus svārkus un kaisīja pīšļus uz savām galvām pret debesīm. Tā tie pie viņa sēdēja zemē septiņas dienas un septiņas naktis, un neviens uz to nerunāja ne vārda; jo tie redzēja, ka tās sāpes bija ļoti lielas.

Redzi, svētīgs tas cilvēks, ko Dievs pārmāca, tāpēc neņem par ļaunu tā Visuvarenā pārmācību. Jo Viņš ievaino un atkal sasien, Viņš sadauza, un Viņa roka dziedina.

Tas man vēl būtu par prieku, un es vēl savās nežēlīgās sāpēs būtu līksms, ka neesmu aizliedzis tā Svētā vārdus. Kāds ir mans spēks, ka es vēl varētu cerēt, un kāds ir mans gals, ka manai dvēselei būtu jāpaciešās?

Kam žēlastība pret savu draugu izšķīst, tas arī Visuvarenā bijāšanu atmet.

Mana miesa ir apsegta ar tārpiem un vātīm, mana āda sadzīst un čūlo atkal.

Kamēr Viņš tavu muti piepildīs ar smiešanos un tavas lūpas ar gavilēšanu,

Mana dvēsele apnikusi dzīvot; savas vaimanas es neaizturēšu, es runāšu savas dvēseles rūgtumā.

Tad tu bēdas varēsi aizmirst, un tās tā pieminēt, kā ūdeni, kas aizskrien. Un tavs mūžs stāvēs spožāks nekā dienas vidus, un pat tumsa būs kā rīta gaisma. Un tu varēsi ticēt, ka vēl ir cerība, un redzēsi, ka vari mierā dusēt. Un varēsi apgulties, un neviens tevi neizbiedēs, un daudzi vēl tevi godinās.

Jo tiešām, jūs esat melu runātāji, jūs visi esat nelietīgi dziednieki.

Redzi, jebšu Viņš mani nokaus, taču es uz Viņu gribu cerēt, es tikai savus ceļus gribu aizstāvēt Viņa priekšā.

Un tomēr šis iznīkst kā trūdi, tā kā drēbe, ko kodes saēd.

Viņa paša miesās ir sāpes, un viņa paša dvēselei jāžēlojās.

Mani kauli līp pie manas ādas un pie manas miesas, un maniem zobiem āda vien atliek.

Bet es zinu, ka mans Pestītājs dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem. Un kad mana āda, kas tā sasista, vairs nebūs, tad vaļā no savas miesas es skatīšu Dievu.

Tādēļ nu mana dvēsele nerimst iekš manis, un bēdu laiks mani aizgrābis. Naktī mani kauli top izurbti iekš manis, un kas mani grauž, nerimst.

Manas iekšas verd un nemitās, bēdu dienas man uzgājušas. Es esmu melns, bet ne no saules, es paceļos un kliedzu draudzes vidū. Vilkiem esmu palicis par brāli un pūces bērniem par biedri. Mana āda palikusi melna uz manis, un mani kauli ir izkaltuši no karstuma.

Viņš to arī pārmāca ar sāpēm gultā un lauž visus viņa kaulus. Tā ka viņa sirds neņem pretī maizi, nedz viņa dvēsele kādu gardumu. Viņa miesa nodilst, ka no tās nekā vairs neredz, un kauli nāk ārā, kas nebija redzami, Un viņa dvēsele nāk tuvu pie bedres, un viņa dzīvība pie nāves sāpēm.

Jo uz Dievu jāsaka: man bija jācieš, es vairs negrēkošu. Ko es neredzu, to māci tu man; ja esmu darījis netaisnību, tad to vairs nedarīšu.

Un Tas Kungs novērsa Ījaba cietumu, kad viņš par saviem draugiem lūdza; un Tas Kungs atdeva Ījabam visu otrtik kā tam bijis. Un visi viņa brāļi un visas viņa māsas un visi, kas viņu iepriekš bija pazinuši, nāca pie viņa un ēda maizi ar to viņa namā, un žēloja viņu un iepriecināja viņu par visu nelaimi, ko Tas Kungs tam bija uzlicis. Un tie viņam deva ikkatrs vienu kesitu naudas un ikkatrs vienu zelta pieres rotu.

Ķēniņi virs zemes saceļas un valdnieki sadomājās kopā pret To Kungu un pret Viņa svaidīto. Sarausim viņu saites un atmetīsim viņu virves! Bet kas debesīs valda, smejas, un Tas Kungs tos tur par nieku.

Bet Tu, Kungs, esi par bruņām ap mani, mana godība un kas paceļ manu galvu. Es piesaucu To Kungu ar savu balsi, un Viņš mani paklausa no Sava svētā kalna. (Sela.) Es apgūlos un aizmigu, un atmodos, jo Tas Kungs mani uztur Es nebīstos no daudz tūkstošiem ļaužu, kas visapkārt pret mani stājās.

Es apgulšos ar mieru un aizmigšu, jo Tu vien, Kungs dari, ka es droši dzīvoju.

Kungs, esi man žēlīgs, jo es esmu noguris, dziedini mani, Kungs, jo mani kauli ir iztrūkušies, Un mana dvēsele ir ļoti iztrūkusies, bet Tu, Kungs, cik ilgi? Griezies atpakaļ, Kungs, izglābi manu dvēseli, atpestī mani Tavas žēlastības dēļ.

Un Tas Kungs būs patvērums tam nabagam, patvērums bēdu laikā. Un uz Tevi cerēs, kas Tavu Vārdu pazīst, jo Tu, ak Kungs, neatstāj, kas Tevi meklē.

Esi man žēlīgs, ak Kungs, uzlūko manas bēdas, kas man notiek no maniem ienaidniekiem; Tu mani paaugstini no nāves vārtiem.

Tu gan redzi, jo Tu uzlūko mokas un sirdēstus, likdams to Savās rokās; nelaimīgais uz Tevi paļaujas, Tu esi bāriņa palīgs.

Cik ilgi man būs padomu meklēt savā dvēselē un savā sirdī ikdienas baiļoties? Cik ilgi mans ienaidnieks pār mani paaugstināsies? Skaties, paklausi mani, ak Kungs, mans Dievs, apgaismo manas acis, ka es nāvē neaizmiegu,

Es turu To Kungu bez mitēšanās savā priekšā, jo Viņš man ir pa labai rokai, — es nešaubīšos. Tādēļ mana sirds priecājās, un mans gods līksmojās, un pat mana miesa dzīvos droši. Jo Tu manu dvēseli nepametīsi kapā, Savam Svētam Tu neliksi redzēt satrūdēšanu. Tu man dari zināmu dzīvības ceļu, priekš Tava vaiga ir līksmošanās pilnība, un prieks un jaukums pie Tavas labās rokas mūžīgi.

Pasargi mani kā acs raugu acī, apslēp mani Savu spārnu pavēnī No bezdievīgo vaiga, kas mani posta, no maniem nikniem ienaidniekiem, kas ap mani apmetās.

Dziedātāju vadonim, Dāvida, Tā Kunga kalpa, dziesma. Šīs dziesmas vārdus viņš runājis uz To Kungu, kad Tas Kungs viņu bija izglābis no visu ienaidnieku rokas un no Saula rokas; tad viņš sacīja: No sirds dziļuma es Tevi mīlēju, Kungs, mans stiprums. Tas Kungs ir mans akmens kalns, mana pils un mans glābējs, mans stiprais Dievs, mans patvērums, uz ko es paļaujos, manas priekšturamās bruņas un mans pestīšanas rags un mans augstais palīgs. Es piesaukšu To Kungu, kas teicams, tad es tapšu atpestīts no saviem ienaidniekiem. Nāves saites ap mani tinās, un bezdievības upes mani izbiedēja. Elles saites mani apņēma, un nāves valgi mani pārvarēja. Savās bēdās es piesaucu To Kungu un kliedzu uz savu Dievu, tad Viņš klausīja manu balsi no Sava nama, un mana brēkšana Viņa priekšā nāca Viņa ausīs.

Jo Viņš nav nicinājis nedz apsmējis bēdīgo bēdās, nedz no tā apslēpis Savu vaigu, un kad tas Viņu piesauca, tad Viņš paklausīja.

Dāvida dziesma. Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka. Viņš man liek ganīties uz zālainām ganībām, Viņš mani vada pie palēna ūdens. Viņš atspirdzina manu dvēseli, Viņš mani ved uz taisnības ceļiem Sava Vārda dēļ. Jebšu es arī staigātu nāves ēnas ielejā, taču ļaunuma nebīstos; jo Tu esi pie manis, Tavs spieķis un Tavs zizlis mani iepriecina. Tu sataisi manā priekšā galdu pret maniem ienaidniekiem, Tu svaidi manu galvu ar eļļu, mans biķeris ir papilnam pieliets. Tiešām, labums un žēlastība mani pavadīs visu manu mūžu, un es palikšu Tā Kunga namā vienmēr.

Griezies pie manis un esi man žēlīgs, jo es esmu vientulis un bēdīgs. Mana sirds bailība ir varen liela, izved mani no manām bēdām. Uzlūko manas bēdas un manas mokas, un piedod visus manus grēkus.

Dāvida dziesma. Tas Kungs ir mans gaišums un mana pestīšana, no kā man bīties? Tas Kungs ir manas dzīvības stiprums, no kā man baiļoties? Kad ļaunie, mani pretinieki un ienaidnieki, uz mani laužas manu miesu ēst, tad tiem būs piedauzīties un krist. Kad arī pulki pret mani apmetās, taču mana sirds nebīstas; kad karš pret mani ceļas, tad es paļaujos uz Viņu. Vienu lietu es no Tā Kunga lūdzos, to es meklēju rūpīgi, ka es varu dzīvot Tā Kunga namā visu savu mūžu, raudzīt Tā Kunga laipnību un pielūgt Viņa svētā vietā. Jo ļaunā dienā Viņš mani paslēpj Savā dzīvoklī Viņš mani sargā Savas telts ēnā, Viņš mani paaugstina uz akmens kalnu.

Jo mans tēvs un mana māte mani atstājuši, bet Tas Kungs mani uzņem.

Tas Kungs ir mans stiprums un manas priekšturamās bruņas; mana sirds paļaujas uz Viņu, un man top palīdzēts; par to mana sirds priecājās, un es Viņam pateikšu ar dziesmām.

Kungs, mans Dievs, kad es Tevi piesaucu, tad Tu mani dziedināji. Kungs, Tu manu dvēseli esi izvedis no elles, Tu mani dzīvu esi uzturējis, ka neesmu nogrimis kapā. Dziedājiet Tam Kungam, jūs Viņa svētie, un teiciet Viņa svēto piemiņu. Jo Viņa dusmība pastāv acumirkli, Viņa žēlastība cauru mūžu: vakarā nāk raudāšana, bet rītā prieks.

Kāds labums atlec no manām asinīm, kad es būšu kapā grimis? Vai pīšļi Tevi slavēs? Vai tie sludinās Tavu patiesību? Klausi, Kungs, un apžēlojies par mani: Kungs, esi man par palīgu! Manas žēlabas Tu esi pārvērtis par līksmību, Tu man to maisu esi novilcis un mani apjozis ar prieku. Tāpēc Tev dziedās mans gods un nestāvēs klusu; Kungs, mans Dievs, es Tev pateikšos mūžīgi.

Atgriez Savu ausi pie manis, izglāb mani drīz, esi man par stipru patvērumu, par stipru pili man palīdzēt. Jo Tu esi mans akmens kalns un mana stiprā pils, un Tava Vārda dēļ ved un vadi mani.

Esi man žēlīgs, ak Kungs! Jo man ir bail', no skumības ir sarucis mans vaigs, mana dvēsele un mana miesa. Jo mana dzīvība ir nonīkusi caur noskumšanu un mani gadi caur nopūšanos, mans spēks caur manu noziegumu ir sakritis, un mani kauli ir sanīkuši. Caur visiem saviem pretiniekiem es esmu par kaunu tapis saviem kaimiņiem, un saviem pazīstamiem par biedēkli; kas mani uz ielām redz, tie bēg no manis. Es sirdīs esmu aizmirsts kā mironis, esmu tapis kā sadauzīts trauks.

Mani laiki stāv Tavā rokā; izglāb mani no manu ienaidnieku rokas un no tiem, kas mani vajā.

Kad es klusu cietu, tad panīka mani kauli caur manu kaukšanu cauru dienu. Jo Tava roka dienām naktīm bija grūta uz manis, ka mans zaļums nokalta kā vasaras bulā. (Sela.)

Redzi, Tā Kunga acs uzlūko tos, kas Viņu bīstas, kas cerē uz Viņa žēlastību. Ka Tas viņu dvēseli izpestī no nāves, un bada laikā tos uztur dzīvus.

Tā Kunga eņģelis apmetās ap tiem, kas Viņu bīstas, un tos izglābj.

Tā Kunga acis lūko uz taisniem, un Viņa ausis uz viņu kliegšanu. Tā Kunga vaigs ir pretī tiem, kas ļaunu dara, ka Tas viņu piemiņu izdeldē no zemes. Kad taisnie sauc, tad Tas Kungs klausa, un tos izglābj no visām viņu bēdām. Tas Kungs ir tuvu tiem, kam satriektas sirdis, un palīdz tiem, kam sagrauzts gars. Taisnam ir daudz bēdu, bet no visām tām Tas Kungs to izpestī. Viņš pasargā visus viņa kaulus, ka neviens no tiem netiek salauzts.

Bet es, kad tie bija neveseli, apvilku maisu un mērdēju savu dvēseli ar gavēšanu un lūdzu no sirds dziļuma. Es tā staigāju, tā kā viņš man būtu par draugu un brāli, es gāju noskumis, nospiests, tā kā kas žēlojās par savu māti.

Cik dārga ir, ak Dievs, Tava žēlastība, ka cilvēku bērni patveras apakš Tavu spārnu ēnas! Tie top pildīti no Tava nama taukumiem, un Tu tos dzirdini no Tava garduma upēm, Jo pie Tevis ir dzīvības avots, Tavā gaismā mēs redzam gaismu.

Bet Tas Kungs par viņu smejas, jo tas redz, ka viņa diena nāks. Bezdievīgie izvelk zobenu un uzvelk savu stopu, gāzt bēdīgo un nabagu un nokaut tos, kas uz taisniem ceļiem. Bet viņu zobens ies viņu pašu sirdī, un viņu stopi taps salauzti.

Ņem vērā sirds skaidro un uzlūko taisno, jo tādam vīram beidzot labi klāsies.

Nekādas veselības nav pie manas miesas caur Tavu dusmību, nekāda miera nav manos kaulos caur maniem grēkiem. Jo mani noziegumi iet pāri pār manu galvu, kā grūta nasta tie man palikuši par daudz grūti. Manas vātis smird un tek manas ģeķības dēļ. Es eju salīcis un ļoti nospiests, cauru dienu es eju noskumis. Jo manas iekšas ir moku pilnas, nekādas veselības nav pie manas miesas. Es esmu pavisam sastindzis un sasists, es kaucu savas sirds vaimanās. Kungs, Tavā priekšā ir visa mana kārošana, un mana nopūšanās Tev nav apslēpta. Mana sirds trīc, mans spēks mani atstājis, arī pat manu acu gaismiņas man vairs nav.

Atņem Savu mocību no manis, jo es nīkstu no Tavas rokas grūtuma. Kad Tu cilvēku pārmāci par noziegumiem, tad Tu iznīcini viņa skaistumu kā kodes; tiešām: visi cilvēki ir niecība. (Sela.) Klausi, Kungs, manu lūgšanu, ņem vērā manu saukšanu, un neciet klusu pie manām asarām, jo es esmu svešinieks un piedzīvotājs Tavā priekšā, tā kā visi mani tēvi.

Jo Viņš mani izvilka no briesmīgas bedres un no dubļainām dūņām un cēla manas kājas uz akmens kalnu un stiprināja manus soļus. Un ir licis manā mutē jaunu dziesmu, teikšanas dziesmu mūsu Dievam; daudzi to redzēs un bīsies un cerēs uz To Kungu.

Tu, ak Kungs, nenovērs Savu apžēlošanu no manis; lai Tava žēlastība un patiesība vienmēr mani pasargā!

Tas Kungs to atspirdzinās uz neveselības gultas; Tu viņam palīdzēsi uz slimības gultas no visas viņa sērgas. Es sacīju: ak Kungs, esi man žēlīgs, dziedini manu dvēseli, jo es pret Tevi esmu grēkojis.

Ko tu bēdājies, mana dvēsele, un esi tik nemierīga iekš manis? Cerē uz Dievu, jo es Viņam vēl pateikšos par Viņa vaiga pestīšanu. Mans Dievs, mana dvēsele ir noskumusi, tāpēc es Tevi pieminu no Jordānes un Hermona zemes, no Micar kalna.

Ka es ieeju pie Dieva altāra, pie Stiprā Dieva, kas man par prieku un līksmību, un Tev uz koklēm pateicos, ak Dievs, mans Dievs! Ko tu bēdājies, mana dvēsele, un esi tik nemierīga iekš manis? Cerē uz Dievu, jo es Viņam vēl pateikšos, ka Viņš manam vaigam par pestīšanu un mans Dievs.

Koraha bērnu dziesma. Dziedātāju vadonim, augstām balsīm. Dievs ir mūsu patvērums un stiprums, īsti varens palīgs bēdu laikā. Tādēļ nebīstamies, lai arī zeme pazūd, un kalni pašā jūras vidū nogrimst,

Nostājaties un atzīstiet, ka Es esmu Dievs. — Es būšu paaugstināts starp pagāniem. Es būšu paaugstināts zemes virsū. Tas Kungs Cebaot ir ar mums, Jēkaba Dievs ir mūsu augstais patvērums. (Sela.)

Jo šis Dievs ir mūsu Dievs mūžīgi mūžam. Viņš mūs vadīs līdz mūža galam.

Un piesauc Mani bēdu laikā, tad Es tevi gribu izraut, un tev būs Mani godāt.

Liec man dzirdēt prieku un līksmību, ka tie kauli līksmojās, ko Tu esi satriecis.

Dieva upuris ir satriekts gars; salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nesmādēsi.

Un tie taisnie to redzēs un bīsies un smiesies par viņu: Redzi, tas ir tas vīrs, kas Dievu neturēja par savu spēku, bet paļāvās uz savu lielo bagātību; tas bija varens savā ļaunumā.

Viņš uz mieru atpestī manu dvēseli no tiem, kas pret mani karo, jo to ir liels pulks man pretim.

Met savu nastu uz To Kungu, Tas tevi uzturēs; Viņš ne mūžam neļaus, ka taisnais šaubās.

Baiļu dienā es uz Tevi paļaujos. Iekš Dieva es slavēšu Viņa vārdu, es paļaušos uz Dievu un nebīšos; ko miesa man darīs? Cauru dienu tie pārgroza manus vārdus, visas viņu domas pret mani ir uz ļaunu. Tie turas kopā un glūn, tie apsargā manas pēdas, tā kā kas pēc manas dvēseles tīko.

Tu skaiti manas bēgšanas, saņem traukā manas asaras; vai tās nav Tavā grāmatā?

Es paļaujos uz Dievu, es nebīšos; ko cilvēki man var darīt? Tev, Dievs, es esmu apsolījies, Tev es maksāšu pateicības upurus. Jo Tu manu dvēseli esi izglābis no nāves, un manu kāju no slīdēšanas, ka es priekš Dieva vaiga staigāju dzīvības gaismā.

Dāvida sirds dziesma. Dziedātāju vadonim, pēc: “nesamaitā”; kad tas no Saula bēga alā. Apžēlojies par mani, ak Dievs, apžēlojies par mani, jo uz Tevi cerē mana dvēsele, un apakš Tavu spārnu ēnas es gribu cerēt, kamēr nelaime būs pārgājusi.

Bet Tu, Kungs, par tiem smiesies, Tu apmēdīsi visus pagānus. Pret viņu varu es gaidīšu uz Tevi, jo Dievs ir mans patvērums.

Bet es dziedāšu no Tava stipruma un teikšu rītos Tavu žēlastību, jo Tu man esi bijis augsts patvērums un glābšana bēdu dienā. No Tevis es dziedāšu, mans stiprums, jo Tu, Dievs, esi mans patvērums, mans žēlīgais Dievs!

Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim, uz koklēm. Klausi, ak Dievs, manu saukšanu, ņem vērā manu lūgšanu. No zemes gala es Tevi piesaucu, kad mana sirds bēdājās; vadi Tu mani uz akmens kalnu, jo man tas par augstu. Jo Tu man esi patvērums, stiprs tornis pret maniem ienaidniekiem. Es palikšu Tavā dzīvoklī mūžīgi, es patveršos Tavu spārnu pavēnī. (Sela.)

Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim, Jedutunam. Tiešām, mana dvēsele ir klusu uz Dievu, no Viņa nāk mana pestīšana. Tiešām, Viņš ir mans akmens kalns un mans Pestītājs, mans patvērums, ka es daudz nešaubīšos.

Tiešām, mana dvēsele, esi klusu uz Dievu, jo no Viņa ir mana cerība. Viņš vien ir mans akmens kalns un mans Pestītājs, mans patvērums, ka es nešaubīšos, Pie Dieva ir mana pestīšana un mans gods, mana stipruma klints, mana cerība stāv uz Dievu. Cerējiet uz Viņu vienmēr, jūs ļautiņi, izgāziet savu sirdi Viņa priekšā; Dievs mums ir par patvērumu. (Sela.)

Dāvida dziesma, kad viņš bija Jūda tuksnesī. Ak Dievs! Tu esi mans stiprais Dievs, Tevi es meklēju pašā rītā, pēc Tevis slāpst manai dvēselei, pēc Tevis ilgojās mana miesa sausā un izkaltušā zemē, kur ūdens nav. Tā es svētā vietā pēc Tevis esmu skatījies, redzēt Tavu spēku un Tavu godību. Jo Tava žēlastība ir labāka nekā dzīvība; manas lūpas Tevi slavē. Tā es Tevi gribētu teikt mūžam, un pacelt savas rokas Tavā Vārdā. Tad mana dvēsele taptu paēdināta kā ar taukumiem un gardumiem, un mana mute Tevi slavētu ar priecīgām lūpām. Es Tevi pieminu apguldamies, un uzmozdamies es domāju uz Tevi. Jo Tu esi mans palīgs, un Tavu spārnu pavēnī es dziedāšu priecīgi. Mana dvēsele Tev pieķeras, Tava labā roka mani tur.

Viņš ir bāriņu tēvs un atraitņu tiesnesis, Viņš ir Dievs Savā svētā dzīvoklī, Tāds Dievs, kas vientuļiem dod namā dzīvot, kas cietumniekus izved pie labklāšanās; bet atkāpējiem jādzīvo tukšumā.

Tad nu arīdzan, kad vecums un sirmi mati ir klāt, neatstāj mani, ak Dievs, tiekams es Tavu elkoni būšu pasludinājis bērnu bērniem un Tavu stiprumu visiem pēcnākamiem. Tava taisnība, ak Dievs, ir it augsta, Tu dari lielas lietas; Dievs, kas ir tāds kā Tu? Tu man lieci redzēt daudz bēdas un mokas, Tu mani darīsi atkal dzīvu, un mani izvilksi no zemes dziļumiem. Vairo manu godu, un iepriecini mani atkal. Es Tevi arī slavēšu ar stīgu skaņām par Tavu uzticību, mans Dievs; es Tevi slavēšu ar koklēm, ak Svētais iekš Israēla! Manas lūpas gavilēs, kad es Tev dziedāšu, un mana dvēsele, ko Tu esi atpestījis.

Bet pie Tevis es palieku vienmēr; Tu mani turi pie manas labās rokas. Tu mani vadīsi pēc Sava padoma, un pēc mani uzņemsi godā. Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes. Jebšu man arī mirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs esi manas sirds patvērums un mana daļa mūžīgi.

Izdodiet tiesu nabagam un bāriņam, taisnojiet bēdīgo un nabagu.

Mana dvēsele iekārojās un ilgojās ļoti pēc Tā Kunga pagalmiem, mana sirds un mana miesa priecājās iekš tā dzīvā Dieva. Putniņš ir atradis namu un bezdelīga savu ligzdu, kur tā savus bērnus izperē, — pie Taviem altāriem, Kungs Cebaot, mans ķēniņš un mans Dievs. Svētīgi ir, kas Tavā namā dzīvo, tie Tevi slavē vienmēr. (Sela.)

Bēdu laikā es Tevi piesaucu, jo Tu mani paklausi.

Jo Tava žēlastība ir liela pār mani un Tu manu dvēseli esi atpestījis no tās dziļās elles.

Piemini, kāds ir mans mūžs, cik nīcīgus Tu visus cilvēku bērnus esi radījis? Kurš cilvēks dzīvo, kas nāvi neredzēs? Kas savu dvēseli izglābs no kapa varas? (Sela.)

Mozus, Tā Dieva vīra, lūgšana.

Kas sēž tā Visuaugstākā patvērumā un mīt tā Visuvarenā ēnā, Tas saka uz To Kungu: mana cerība un mana stiprā pils, mans Dievs, uz ko es paļaujos. Jo Viņš tevi glābj no mednieka valgiem, no kaitīgā mēra. Viņš tevi sedz Saviem spārniem, un apakš Viņa spārniem tu esi glābts; Viņa patiesība ir par apsegu un par priekšturamām bruņām, Ka tev nav ko bīties no nakts baidekļiem, no bultām, kas dienā skraida, No mēra, kas tumsā lien, no sērgas, kas dienas vidū samaitā. Jebšu tūkstoši krīt tev sānis, un desmit tūkstoši pie tavas labās rokas, taču tevi neaizņems.

Tu, Kungs, esi mans patvērums! To Visuaugstāko tu esi licis par savu stiprumu. Ļaunums tev neuzies, un pie tava dzīvokļa mokas nepiestāsies. Jo Viņš Saviem eņģeļiem par tevi pavēlēs, tevi pasargāt uz visiem taviem ceļiem. Tie tevi uz rokām nesīs, ka tu savu kāju pie akmens nepiedauzīsi. Pār lauvām un odzēm tu kāpsi un samīsi jaunos lauvas un pūķus. “Viņš tveras pie Manis, un Es viņu izglābšu; Es viņu paaugstināšu, jo viņš pazīst Manu vārdu. Viņš Mani piesauc, un Es viņu paklausīšu. Es viņam klāt esmu bēdās, Es viņu gribu izraut un viņu pagodināt. Ar ilgu dzīvošanu Es viņu gribu paēdināt un viņam parādīt Savu pestīšanu”.

Kad man daudz sirdēstu, tad Tava iepriecināšana ielīksmo manu dvēseli.

Bet Tas Kungs ir mans patvērums, un mans Dievs mana pils, kur glābjos.

Pateicības dziesma. Gavilējiet Tam Kungam, visa pasaule. Kalpojiet Tam Kungam ar prieku, nāciet priekš Viņa vaiga ar gavilēšanu. Atzīstiet, ka Tas Kungs ir Dievs; Viņš mūs ir darījis, un ne mēs paši, par Saviem ļaudīm un par Savas ganības avīm. Ieejat pa Viņa vārtiem ar pateikšanu, Viņa pagalmos ar teikšanu; pateiciet Viņam, slavējiet Viņa Vārdu. Jo Tas Kungs ir labs; Viņa žēlastība paliek mūžīgi, un Viņa patiesība līdz radu radiem.

Bēdu cilvēka lūgšana, kad tas ir noskumis un savas žēlabas izgāž Tā Kunga priekšā. Ak Kungs, klausi manu lūgšanu, un mana saukšana lai nāk pie Tevis. Neapslēp Savu vaigu priekš manis, atgriez Savu ausi pie manis bēdu laikā; tai dienā, kad es saucu, paklausi mani drīz. Jo manas dienas ir iznīkušas kā dūmi, un mani kauli ir izdeguši kā pagale. Mana sirds ir sasista un izkaltusi kā zāle, tā ka es aizmirstu pat savu maizi ēst. Mani kauli līp pie manas miesas no kaukšanas un nopūšanās.

Manas dienas ir kā ēna pavakarē, un es kalstu kā zāle. Bet Tu, Kungs, paliec mūžīgi un Tava piemiņa līdz radu radiem.

Dāvida dziesma. Teici To Kungu, mana dvēsele, un viss, kas iekš manis, Viņa svēto vārdu. Teici To Kungu, mana dvēsele, un neaizmirsti, ko Viņš tev laba darījis. Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedina visas tavas vainas. Viņš izglābj tavu dzīvību no samaitāšanas un pušķo tevi ar žēlastību un apžēlošanām.

Jo Viņš zin, kāds radījums mēs esam, Viņš piemin, ka mēs esam pīšļi. Cilvēks savā dzīvībā ir kā zāle, viņš zied kā puķe laukā. Kad vējš pār to pāriet, tad viņas vairs nav, un viņas vietu vairs nepazīst. Bet Tā Kunga žēlastība paliek mūžīgi mūžam pār tiem, kas Viņu bīstas, un Viņa taisnība līdz bērnu bērniem

Viņš tos izglāba daudzkārt, taču tie Viņu apkaitināja ar savu padomu un iznīka savu noziegumu dēļ. Bet Viņš uzlūkoja viņu bēdas un dzirdēja viņu kliegšanu, Un pieminēja viņu labad Savu derību, un Viņam bija žēl pēc Savas lielās žēlastības, Un lika tiem atrast sirds žēlastību pie visiem, kas tos turēja cietumā.

Izsalkuši un izslāpuši, ka viņa dvēsele nogura. Tad tie To Kungu piesauca savās bēdās, un Viņš tos izglāba no viņu bailēm,

Ka Viņš paēdinājis iztvīkušo un ar labumu piepildījis izsalkušo. — Tie, kas tumsībā sēdēja un nāves ēnā, saistīti bēdās un dzelzīs, Tāpēc ka tie bija pretī turējušies Dieva baušļiem un nicinājuši tā Visuaugstākā padomu; Tādēļ viņu sirds tapa apbēdināta ar grūtumu, un tie pakrita un palīga nebija. Tad tie To Kungu piesauca savās bēdās, un Viņš tos izglāba no viņu bailēm Un tos izveda no tumsības un nāves ēnas un saraustīja viņu saites:

Tie ģeķi, kas tapa mocīti savu grēku ceļu un savu noziegumu dēļ, Tā ka viņu dvēselei riebās visa barība, un ka tie nogrima līdz pat nāves vārtiem. Tad tie To Kungu piesauca savās bēdās, un Viņš tos izglāba no viņu bailēm. Viņš sūtīja Savu vārdu un tos dziedināja un tos izrāva no viņu bedrēm:

Esi atkal mierā, mana dvēsele, jo Tas Kungs tev dara labu. Jo Tu manu dvēseli esi izglābis no nāves, manas acis no asarām, manu kāju no slīdēšanas. Es staigāšu Tā Kunga priekšā dzīvo zemē.

Viņa svēto nāve ir dārga Tā Kunga acīs.

No bēdām es To Kungu piesaucu, un Tas Kungs mani paklausīja plašā vietā. Tas Kungs ir ar mani, es nebīstos; ko cilvēki man var darīt?

Labāk ir, paļauties uz To Kungu, nekā cerēt uz cilvēkiem. Labāk ir, paļauties uz To Kungu, nekā cerēt uz lieliem kungiem.

Es nemiršu, bet dzīvošu un izteikšu Tā Kunga darbus.

Gan Tas Kungs mani pārmāca, bet taču Viņš mani nenodod nāvei.

Mana dvēsele līp pie pīšļiem; dari man dzīvu pēc Tava Vārda.

Mana dvēsele raud noskumusi; stiprini mani ar Tavu Vārdu.

Šī ir mana iepriecināšana manās bēdās, jo Tava apsolīšana mani dara dzīvu.

Pirms tapu pazemots, es alojos; bet nu es turu Tavu Vārdu.

Labi man, ka esmu apbēdināts, lai mācos Tavus likumus.

Es zinu, Kungs, ka Tavas tiesas ir taisnas, un Tu mani esi pazemojis pēc Tavas uzticības. Lai jel Tava žēlastība man ir par iepriecināšanu, tā kā Tu Savam kalpam esi solījis. Lai Tava žēlastība man notiek, ka es dzīvoju, jo Tava bauslība ir mans prieks.

Ja Tava bauslība nebūtu bijusi mans prieks, tad es jau sen būtu bojā gājis savās bēdās. Tavas pavēles es neaizmirsīšu ne mūžam, jo caur tām Tu mani esi atspirdzinājis.

Es esmu ļoti apbēdināts, Kungs, atspirdzini mani pēc Tava vārda.

Bēdas un bailes man uzgājušas, bet Tavi baušļi ir mans prieks.

Mana palīdzība nāk no Tā Kunga, kas debesis un zemi radījis.

Tas Kungs lai tevi pasargā no visa ļauna, lai Viņš sarga tavu dvēseli. Tas Kungs lai pasargā tavu iziešanu un ieiešanu, no šī laika mūžīgi.

Kas ar asarām sēj, ar gavilēšanu pļaus; Tie aiziet un raud, dārgu sēklu nesdami, bet tiešām ar prieku tie atkal nāks un nesīs savus kūlīšus.

Es gaidu uz To Kungu, mana dvēsele gaida, un es ceru uz Viņa vārdu. Mana dvēsele gaida uz To Kungu vairāk nekā uz rīta gaismu sargi, kas rītu gaida.

Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim. Izglāb mani, Kungs, no ļauniem cilvēkiem, izrauj mani no varas darītājiem, Kas ļaunu domā savā sirdī, kas ikdienas saceļ karu. Tie trin savu mēli kā čūska, odžu dzelonis ir apakš viņu lūpām. (Sela.)

Es zinu, ka Tas Kungs iztiesās nabaga lietas un bēdīgā tiesu.

Dāvida pamācība; lūgšana, kad viņš bija alā. Es piesaucu To Kungu ar savu balsi, es lūdzu To Kungu ar savu balsi. Es izgāžu savu žēlošanos Viņa priekšā, es izstāstu Viņa priekšā savas bēdas. Kad mans gars iztrūcināts, tad Tu zini manu ceļu; tie man liek valgus ceļā, kur es eju. Skaties pa labo roku un redzi, tur nav neviena, kas mani grib pazīt: es nekur nevaru izbēgt, neviens nebēdā par manu dvēseli. Tevi es piesaucu, Kungs; es saku: Tu esi mana cerība, mana daļa dzīvo zemē. Ņem vērā manu kliegšanu, jo es esmu ļoti nonīcis; izglāb mani no maniem vajātājiem, jo tie man ir visai vareni. Izved manu dvēseli no cietuma, ka es pateicos Tavam vārdam; par mani gavilēs taisnie, kad Tu man labu darīsi.

Es izplešu savas rokas uz Tevi, mana dvēsele ir Tavā priekšā kā izkaltusi zeme. (Sela.) Steidzies mani paklausīt, Kungs, — mans gars nonīcis; neapslēp Savu vaigu priekš manis, lai netopu kā tie, kas grimst bedrē.

Tas Kungs ir tuvu visiem, kas Viņu piesauc, visiem, kas Viņu piesauc patiesībā. Viņš dara, ko tie grib, kas Viņu bīstas, un klausa viņu kliegšanu un tiem palīdz. Tas Kungs pasargā visus, kas Viņu mīļo, un izdeldēs visus bezdievīgos. Mana mute runās Tā Kunga slavu un visa miesa teiks Viņa svēto vārdu mūžīgi mūžam.

Viņš tiesu nes tiem, kas varas darbus cieš, dod maizi izsalkušiem. Tas Kungs atsvabina cietumniekus. Tas Kungs atdara akliem acis, Tas Kungs uzceļ nospiestus; Tas Kungs mīļo taisnus. Tas Kungs pasargā svešiniekus un bāriņus un uztur atraitnes, bet bezdievīgiem Viņš ceļus samaitā.

Viņš dziedina tos, kam satriektas sirdis, un remdē viņu sāpes.

Paļaujies uz To Kungu no visas savas sirds un nepaļaujies uz savu gudrību. Visos savos ceļos ņem Viņu vērā, tad Viņš darīs līdzenas tavas takas. Neesi gudrs savās acīs; bīsties To Kungu un atkāpies no ļauna. Tās būs tavai miesai zāles, kas dziedina, un atspirgšana taviem kauliem.

Raizes sirdī nospiež cilvēku, bet labs vārds to iepriecina.

Priecīga sirds dara vaigu priecīgu, bet sirdēsti nospiež garu.

Priecīga sirds dziedina vainas, bet sagrauzts gars izkaltē kaulus.

Tā Kunga vārds ir stipra pils; tur taisnais glābjas un top izglābts.

Vīra gars panes savas bēdas, bet kad gars izmisis, kas to var panest?

Nāve un dzīvība stāv mēles galā; kā kurš runā, tā tam būs.

Ja tu bēdu dienā nogursi, tad tavs spēks ir mazs. Glāb, kas uz nāvi pazudināti, un kas pie kaušanas top vesti, vai tu no tiem atrausies?

Dodiet stipru dzērienu tam, kas iet bojā, un vīnu, kam noskumusi sirds: Tāds lai dzer, ka aizmirst savu nabadzību, un vairs nepiemin savas bēdas. Atdari savu muti par mēmo un par visiem, kas ir atstāti.

Katram darbam ir nolikts laiks un katram nodomam apakš debess ir savs brīdis. Savs laiks piedzimt, savs laiks mirt, savs laiks dēstīt un savs laiks dēstīto ravēt. Savs laiks nokaut un savs laiks dziedināt, savs laiks nolauzt un savs laiks uzcelt. Savs laiks raudāt un savs laiks smieties, savs laiks vaidēt un savs laiks diet.

Laba slava ir labāka nekā salda eļļa, un miršanas diena labāka nekā dzimšanas diena. Labāk ir vaidu namā iet nekā dzīru namā; jo tas ir visu cilvēku gals, un tas, kas dzīvo, to ņem pie sirds. Noskumt ir labāk nekā smieties; jo kad vaigs noskumis, tas sirdij labi. Gudru ļaužu sirds ir vaidu namā, bet ģeķu sirds ir prieku namā.

Baudi labumu labā dienā, bet ļaunu dienu ņem arī par labu; jo Dievs dara gan šo gan to, tāpēc ka cilvēkam nebūs zināt, kas būs pēc viņa.

Par ko jūs vēl vairāk būs sist, kad jūs vienmēr atkāpjaties? Visa galva ir vāja, un visa sirds nogurusi. No pēdas līdz pat galvai tur nav veseluma, bet vātis un brūces un jaunas vainas, kas nav tīrītas nedz sasietas nedz ar eļļu mīkstinātas.

Visa zeme dus un atpūšas, tā skanēt skan no gavilēšanas.

Un Tas Kungs sitīs Ēģipti, Viņš to sitīs un dziedinās, un tie atgriezīsies pie Tā Kunga, un Viņš no tiem ļausies pielūgties un tos dziedinās.

Tādēļ mani gurni dreb, raizes mani sagrābušas, kā dzemdētājas raizes. Es lokos, ka vairs nedzirdu, un iztrūcinājos, ka vairs neredzu.

Zeme tvīkst un nīkst, zemes virsas gurst un vīst, ļaužu augstie tai zemē gurst. Jo zeme ir sagānīta no saviem iedzīvotājiem, jo tie pārkāpj bauslību un pārgroza likumu un lauž to mūžīgo derību. Tādēļ lāsti zemi noēd, un kas tur dzīvo, tiem jācieš; tādēļ zemes iedzīvotāji nokalst un maz cilvēku atliks.

Jo Tu esi patvērums nabagam, patvērums vājam viņa bēdās, aizsegs pret plūdiem, pavēnis pret karstumu; jo tie briesmīgie šņāc kā plūdi pret mūri.

Viņš nāvi aprīs mūžīgi. Un Tas Kungs Dievs noslaucīs asaras no visiem vaigiem un atņems Savu ļaužu negodu no visas zemes virsas; jo Tas Kungs to ir runājis.

Kam nešaubīgs prāts, tam Tu uzturi pastāvīgu mieru, jo uz Tevi viņš paļaujas. Paļaujaties uz To Kungu mūžīgi, jo Tas Kungs Dievs ir viens akmens kalns mūžīgi.

Kungs, Tu mums dosi mieru, jo visu mūsu darbu Tu mums esi padarījis.

Un tādēļ Tas Kungs gaidīs, pirms jums būs žēlīgs, un augsti pacelsies, pirms pār jums apžēlosies; jo Tas Kungs ir Dievs, kas tiesās: svētīgi visi, kas uz Viņu cerē. Jo tu, Ciānas tauta, kas dzīvo Jeruzālemē, raudot tu vienmēr neraudāsi, apžēlodamies Viņš par tevi apžēlosies uz tavas saukšanas balsi; kad Viņš tevi dzirdēs, tad tev atbildēs. Tas Kungs jums dos bēdās maizi un izbailēs ūdeni. Un tavi mācītāji vairs neapslēpsies, bet tavas acis redzēs tavus mācītājus. Un tavas ausis dzirdēs aiz tevis šo vārdu: šis ir tas ceļš, staigājiet pa to! Kad jūs nogriezušies vai pa labo vai pa kreiso roku.

Stiprinājiet nogurušās rokas un dariet stingrus gurdenos ceļus. Sakāt tām baiļpilnām sirdīm: esiet stipras, nebīstaties! Redzi, jūsu Dievs! Atriebšana nāk, atmaksāšana no Dieva; Viņš nāk un jūs atpestīs. Tad aklu acis taps atvērtas un kurlu ausis atdarītas. Tad tizlais lēkās kā stirna, un mēmu mēle slavēs priecīgi. Jo tuksnesī izvirs ūdeņi, un upes klajumos.

Un tur būs liels ceļš. Ceļš, ko nosauks par svētu ceļu; kas nešķīsts, pa to nestaigās, jo tas pieder šķīstiem, kas pa to ceļu staigā, — pašas nesaprašas tur nevar maldīties. Tur nebūs lauvas, un plēsīgs zvērs tur nerādīsies un neatradīsies, bet tie atpestītie pa to staigās. Un Tā Kunga atpirktie griezīsies atpakaļ un nāks uz Ciānu ar gavilēšanu, un mūžīga līksmība būs pār viņu galvām; prieks un līksmība tos apkamps, bet skumjas un bēdas bēgs projām.

Iepriecinājiet, iepriecinājiet Manus ļaudis, saka jūsu Dievs. Runājiet laipnīgi ar Jeruzālemi un sauciet uz viņu, ka viņas karošana beigusies, ka viņas noziegums salīdzināts, ka viņa divkārtīgu tiesu dabūjusi no Tā Kunga rokas par visiem saviem grēkiem.

Viņš ganīs Savu ganāmo pulku kā gans, Viņš sapulcinās jērus Savās rokās un nesīs Savā klēpī un vedīs lēnītiņām grūtās avju mātes.

Vai tu to nezini, vai tu to neesi dzirdējis? Mūžīgs Dievs ir Tas Kungs, kas zemes galus radījis; Viņš nepiekūst un nenogurst, Viņa prāts ir neizprotams. Viņš piekusušiem dod spēku un vairo stiprumu nespēcīgiem. Jaunie piekusīs un nogurs un jaunekļi kritin kritīs: Bet kas uz To Kungu paļaujas, dabūs jaunu spēku; tie skries uz augšu ar spārniem kā ērgļi, tie tecēs un nepiekusīs, tie staigās un nenogurs.

Nebīsties, jo Es esmu ar tevi, neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs; Es tevi stiprināju, Es tev arī palīdzu, Es tevi arī turu ar Savas taisnības labo roku.

Tie bēdīgie un nabagi meklē ūdeni, un nav, viņu mēle kalst no tvīkšanas. Es Tas Kungs tos paklausīšu, Es, Israēla Dievs, tos neatstāšu.

Bet nu Tas Kungs, tavs Radītājs, Jēkab, un tavs darītājs, Israēl, saka tā: nebīsties, jo Es tevi esmu atpestījis, Es tevi esmu saucis pie tava vārda; tu esi Mans. Kad tu iesi caur ūdeņiem, tad Es būšu pie tevis, un caur upēm, tad tās tevi nepārplūdīs. Kad tu iesi caur uguni, tad tu nesadegsi, un liesma tevi neaizdedzinās.

Es ceļu gaismu un radu tumsu, Es daru mieru un radu ļaunumu. Es Tas Kungs daru to visu.

Un līdz pašam vecumam Es būšu tas pats, kamēr jūs topat sirmi, Es nesīšu. Es to esmu darījis, un Es jūs uzņemšu, un Es nesīšu un izglābšu.

Redzi, Es tevi esmu šķīstījis, tomēr nekā sudrabu, Es tevi esmu pārbaudījis bēdu ceplī.

Tie ne izsalks, nedz izslāps, tos arī nespiedīs ne karstums, ne saule; jo viņu apžēlotājs tos vadīs un tos vedīs lēniņām pie ūdens avotiem.

Gavilējat, debesis, un priecājies, zeme, sākat gavilēt, kalni, jo Tas Kungs iepriecina Savus ļaudis un apžēlojās par Saviem bēdīgiem.

Redzi, Savās rokās Es tevi esmu rakstījis, tavi mūri ir vienmēr Manā priekšā.

Jo Tas Kungs iepriecinās Ciānu, Viņš iepriecinās visas viņas tukšās vietas un darīs viņas tuksnesi kā Ēdeni un viņas lauku kā Tā Kunga dārzu; prieku un līksmību tur atradīs, pateikšanu un slavas dziesmas.

Un Tā Kunga atpirktie griezīsies atpakaļ un nāks uz Ciānu ar gavilēšanu, un mūžīga līksmība būs pār viņu galvām; prieks un līksmība tos apkamps, skumjas un bēdas bēgs projām. Es, Es esmu jūsu iepriecinātājs: kas tu esi, ka bīsties no cilvēkiem, kam jāmirst, un no cilvēku bērniem, kas iznīkst kā zāle,

Kas tic mūsu sludināšanai? Un kam Tā Kunga elkonis ir parādīts? Jo Tas uzaug Viņa priekšā tā kā zariņš un kā sakne no sakaltušas zemes. Viņam nebija nekāda jaukuma nedz skaistuma, un mēs Viņu uzlūkojām, un tur nebija nekāda krāšņuma, kas mums būtu paticis. Viņš bija nievāts un ļaužu atstāts, pulgots, pilns sāpju un vājības. Un Viņš bija pulgots, ka vaigu priekš Viņa apslēpa, un mēs Viņu necienījām. Tiešām, Viņš nesa mūsu sērgas un uzkrāvās mūsu sāpes; bet mēs Viņu turējām par sodītu, Dieva sasistu un nospaidītu. Bet Viņš mūsu pārkāpumu dēļ ir ievainots un mūsu grēku dēļ sagrauzts. Tā sodība guļ uz Viņa, caur ko mums miers nāk, un caur Viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Mēs visi maldījāmies kā avis, mēs raudzījāmies ikviens uz savu ceļu, bet Tas Kungs Viņam uzlika visus mūsu grēkus. Vārdzināts Viņš zemojās un neatdarīja Savu muti, tā kā jērs, kas top vests pie kaušanas un kā avs, kas klusu paliek priekš sava cirpēja; tāpat Viņš neatdarīja Savu muti. No bailības un sodības Viņš ir izrauts, bet kas no Viņa cilts to apdomāja, ka Viņš tapa aizrauts no dzīvo zemes un bija mocīts Manas tautas pārkāpumu dēļ? Kapu Viņam lēma pie bezdievīgiem, un pie bagātā Viņš bija Savā nāvē, lai gan netaisni nebija darījis nedz viltība bijusi Viņa mutē. Bet Tas Kungs gribēja Viņu sagrauzt ar sāpēm: Kad Tu Viņa dvēseli būsi nodevis par nozieguma upuri, tad Viņš redzēs dzimumu un dzīvos ilgi, un Tā Kunga prāts labi izdosies caur Viņa roku. Tādēļ ka Viņa dvēsele grūti strādājusi, Viņš redzēs prieku papilnam. Caur Savu atzīšanu Mans kalps, Tas Taisnais, darīs daudz taisnus, jo Viņš nesīs viņu noziegumus. Tāpēc Es Viņam došu lielu pulku par daļu, un Viņš dalīs tos varenos kā laupījumu, tādēļ ka Viņš līdz pat nāvei pazemojies un ir pieskaitīts pārkāpējiem; un Viņš daudzu grēkus nesis un par pārkāpējiem lūdzis.

Nebīsties, jo tu netapsi kaunā, un nekaunies, jo tu netapsi apsmieklā, jo tu aizmirsīsi savas jumpravības kaunu un savas atraitnības negodu tu vairs nepieminēsi.

Caur taisnību tu tapsi stiprināta. Tu būsi tālu no bēdām, jo tev nav ko bīties, un no briesmām, jo tās tev neuznāks.

Nevienam ierocim, kas pret tevi taisīts, neizdosies, un tu notiesāsi katru mēli, kas ceļas tiesā pret tevi. Šī ir Tā Kunga kalpu daļa, un viņu taisnība ir no Manis, saka Tas Kungs.

Jo ar prieku jūs iziesiet un ar mieru jūs tapsiet vadīti, kalni un pakalni jūsu priekšā gavilēs gavilēdami, un visi koki laukā plaukšķinās.

Kas savu taisno ceļu gājuši, nāk pie miera un dus savos kambaros.

Jo tā saka tas Augstais un Varenais, kas dzīvo mūžīgi un kā vārds ir svēts: Es dzīvoju augstībā un svētā vietā un pie tā, kam sagrauzts un pazemīgs gars, ka dzīvu daru garu pazemīgiem un dzīvu daru sirdi sagrauztiem.

Es ieraudzīju viņu ceļus, un tos dziedināšu, un Es tos vadīšu un došu prieku tiem, kas apbēdināti. Es radīšu lūpu augļus: miers, miers lai ir tiem, kas tālu un kas tuvu, saka Tas Kungs, un Es tos dziedināšu.

Vai tāda ir gavēšana, kas Man patīk, diena, kur cilvēks savu dvēseli mērdē? Kad galvu nokar kā niedre un gulstas uz maisa un pelnos, vai jūs to saucat par gavēšanu un par dienu, kas Tam Kungam patīk? Vai tā nav gavēšana, kas Man patīk: atraisīt no netaisnām saitēm, no jūga atsvabināt, spaidītus atlaist vaļā un salauzt ikkatru jūgu? Vai tā nepiederas, maizi lauzt izsalkušiem, namā ievest nabaga izdzītus, kailu ieraugot, to apsegt un neapslēpties no sava tuvāka?

Tad ausīs tava gaisma kā dienas blāzma, un tava dzīvība no jauna zels, un tava taisnība ies tavā priekšā, un Tā Kunga godība tevi pavadīs. Tad tu sauksi, un Tas Kungs atbildēs, tu brēksi, un Viņš sacīs: redzi, še Es esmu. Ja no sava vidus izraidīsi varmācību, mitēsies ar pirkstiem rādīt un nerunāsi ļauna, Un ja tu izsalkušam atdarīsi savu sirdi un paēdināsi apbēdināto dvēseli, tad tava gaisma atspīdēs tumsībā, un tava krēsla būs kā dienas vidus; Un Tas Kungs tevi vadīs bez mitēšanās un pieēdinās tavu dvēseli tuksnesī un stiprinās tavus kaulus. Un tu būsi kā slacināts dārzs un kā ūdens avots, kam ūdens netrūkst.

Tā Kunga Dieva Gars ir uz manis, jo Tas Kungs mani svaidījis, nabagiem sludināt prieka vēsti, mani sūtījis, sagrauztas sirdis dziedināt, cietuma ļaudīm sludināt atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu atraisīšanu, Pasludināt Tā Kunga žēlastības gadu un mūsu Dieva atriebšanas dienu, iepriecināt visus noskumušos, Tiem apbēdinātiem iekš Ciānas uzlikt un dāvināt glītumu pelnu vietā, prieka eļļu skumības vietā, skaistas drēbes izmisuša prāta vietā, ka tie top nosaukti stipri taisnības koki, Tā Kunga iedēsti Viņam par godu.

Visās viņu bēdās Viņš par tiem bēdājās, un Viņa vaiga eņģelis tos izglāba. Caur Savu mīlestību un caur Savu žēlastību Viņš tos atpestīja un uzņēma un tos nesa no veciem laikiem allažiņ.

Jo redzi, Es radu jaunas debesis un jaunu zemi, un tās pirmās lietas vairs nepieminēs, un tās vairs nenāks prātā. Bet priecājaties un līksmojaties mūžīgi mūžam par to, ko Es radu. Jo redzi, Es radīšu Jeruzālemi par prieku un viņas ļaudis par līksmību. Un Es priecāšos par Jeruzālemi un līksmošos par Saviem ļaudīm, un tur vairs netaps dzirdēta ne raudāšanas balss, ne kaukšanas balss.

Tā kā tādu, ko māte iepriecina, tāpat Es jūs iepriecināšu, un Jeruzālemē jūs tapsiet iepriecināti.

Svētīgs tas cilvēks, kas uz To Kungu paļaujas, un kura cerība ir Tas Kungs. Jo tas būs kā koks, kas pie ūdens dēstīts, kas savas saknes izlaiž pie upes un nejūt, kad karstums nāk; viņa lapas paliek zaļas, un sausā gadā viņš nebēdā un nemitās augļus nest.

Dziedini mani, ak Kungs, tad es būšu dziedināts, atpestī mani, tad es būšu atpestīts, jo tu esi mana slava.

Jo Es zinu, kādas domas Es par jums domāju, saka Tas Kungs: miera domas un ne ļaunas domas, ka Es jums dodu to cerēto galu. Tad jūs Mani piesauksiet un iesiet un Mani pielūgsiet, un Es jūs paklausīšu. Un jūs meklēsiet un Mani atradīsiet, kad jūs pēc Manis vaicāsiet no visas savas sirds.

Jo Es atkal aizsiešu tavas vātis un dziedināšu tavas vainas, saka Tas Kungs, tāpēc ka tie tevi nosauc par aizdzītu: “šī ir Ciāna, neviens pēc tās nevaicā”.

Jo Es dzirdināšu iztvīkušo dvēseli un atspirdzināšu ikkatru noskumušu dvēseli.” Tāpēc es uzmodos un skatījos, un mans miegs man bija gards.

Redzi, Es to sasiešu un dziedināšu, un tos darīšu veselus, un tiem parādīšu pilnīgu un pastāvīgu laimi.

Piemini manas bēdas un manu grūtumu, tās vērmeles un to žulti. Pieminēdama to piemin mana dvēsele un zemojās iekš manis.

Tā Kunga žēlastība to dara, ka mēs vēl neesam iznīkuši, jo Viņa apžēlošanās ir bez gala. Tā ir ik rītu jauna, Tava uzticība ir ļoti liela. Tas Kungs ir mana daļa, saka mana dvēsele, tādēļ es gribu cerēt uz Viņu. Tas Kungs ir labs tiem, kas uz Viņu gaida, tai dvēselei, kas Viņu meklē. Tā ir laba lieta, klusā garā gaidīt uz Tā Kunga palīdzību.

Bet Viņš gan apbēdina, un tad Viņš apžēlojās pēc Savas lielās žēlastības. Jo ne no Savas sirds Viņš moka un apbēdina cilvēka bērnus.

Tu nāci tuvu klāt tai dienā, kad es Tevi piesaucu, un sacīji: “Nebīsties!” Tu, Kungs, iztiesā manas dvēseles tiesu, Tu izpestī manu dzīvību.

Mūsu āda ir nomelnējusi kā ceplī no tāda briesmīga bada.

Es tās ganīšu labā ganībā, un viņu ganības būs uz Israēla augstiem kalniem; tur tie apgulsies labās ganībās un ganīsies taukā ganībā uz Israēla kalniem. Es pats ganīšu Savas avis un Es pats tās guldināšu, saka Tas Kungs Dievs. Pazudušo Es gribu meklēt un aizdzīto Es gribu nest atpakaļ un satriekto Es gribu sasiet un vārguli Es gribu spēcināt, bet tauko un stipro Es gribu izdeldēt; Es tās ganīšu ar taisnību.

Tad Nebukadnecars iesāka un sacīja: slavēts lai ir Sadraha, Mesaha un AbedNegus Dievs, kas Savu eņģeli sūtījis un Savus kalpus atpestījis, kas uz Viņu paļāvušies un pārkāpuši ķēniņa vārdu un savas miesas nodevuši, lai citu dievu ne godātu nedz pielūgtu kā vien savu Dievu.

Mans Dievs Savu eņģeli sūtījis, tas lauvām aizturējis rīkli, ka tie mani nav ievainojuši, tāpēc ka Viņa priekšā esmu atrasts nenoziedzīgs un arī pret tevi, kungs ķēniņ, es nekā ļauna neesmu darījis. Tad ķēniņš palika priecīgs un pavēlēja Daniēli no bedres izvilkt; un kad Daniēls no bedres tapa izvilkts, tad nekādas vainas pie viņa neatrada, tāpēc ka viņš savam Dievam bija uzticējies.

Viņš atpestī un izglābj un dara brīnumus un zīmes debesīs un virs zemes; Tas Daniēli izpestījis no lauvu varas.

Kad tiem būs bail, tad tie Mani meklēs: ejam, atgriezīsimies pie Tā Kunga. Jo Viņš ir saplēsis, un Viņš mūs dziedinās, Viņš ir sasitis, un Viņš mūs sasies. Viņš mūs darīs dzīvus pēc divām dienām, trešā dienā Viņš mūs uzcels, ka dzīvosim Viņa priekšā.

Es tos atpestīšu no elles, Es tos atsvabināšu no nāves. Nāve, kur ir tavs mēris, elle, kur ir tavs posts! Žēlums nebūs priekš Manām acīm.

Tā Es jums atmaksāšu tos gadus, ko siseņi, vaboles un kukaiņi un kāpuri ir noēduši, Mans lielais karaspēks, ko Es jums biju sūtījis. Un jūs ēdin ēdīsiet un pieēdīsities un slavēsiet Tā Kunga, sava Dieva, vārdu, kas brīnišķi jums ir darījis, un Mani ļaudis netaps kaunā ne mūžam.

Un sacīja: es piesaucu To Kungu savās bēdās, un Viņš man atbildēja, es kliedzu no elles vēdera, un Tu klausīji manu balsi.

Tas Kungs, tavs Dievs, ir tavā vidū, stiprs Pestītājs, Viņš priecāsies par tevi ar līksmību, Viņš cietīs klusu savā mīlestībā, Viņš priecāsies par tevi ar gavilēšanu.

Bet jums, kas Manu vārdu bīstaties, taisnības saule uzlēks, un dziedināšana būs apakš viņas spārniem, un jūs iziesiet un lēksiet kā baroti teļi.

Kad nu Hērodus redzēja, ka bija piekrāpts no gudriem, tad viņš ļoti apskaitās un izsūtījis apkāva visus bērnus Bētlemē un pa visu Bētlemes tiesu, divus gadus vecus un vēl jaunākus, pēc tā laika, ko tas no gudrajiem rūpīgi bija izklausinājis. Tad piepildījās, ko pravietis Jeremija runājis sacīdams: “Brēkšana ir dzirdēta Rāmā, žēlošanās, raudāšana un daudz kaukšanas. Rahēle apraud savus bērnus un negribās iepriecinājuma, jo to vairs nav.”

Un Jēzus izstaigāja visu Galileju, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju un dziedinādams ļaudīm visas slimības un visas vājības. Un Viņa slava izpaudās pa visu Sīriju, un pie Viņa atnesa visus neveselus, no dažādām sērgām un sāpēm pārņemtus un velna apsēstus un mēnessērdzīgus un paralizētus, un Viņš tos darīja veselus.

“Svētīgi tie, kas garā nabagi, jo Debesu valstība viņiem pieder. Svētīgi tie, kam ir bēdas, jo tie taps iepriecināti.

Svētīgi tie, kas taisnības dēļ vajāti, jo Debesu valstība viņiem pieder. Svētīgi jūs esat, ja Manis dēļ jūs lamā un vajā un visu ļaunu par jums runā, melodami. Esat priecīgi un līksmi, jo jūsu alga ir liela debesīs; jo tā tie vajājuši praviešus, kas priekš jums bijuši.

Bet Es jums saku: mīļojiet savus ienaidniekus, svētījiet tos, kas jūs nolād, dariet labu tiem, kas jūs ienīst, un lūdziet par tiem, kas jūs kaitina un vajā,

Tāpēc Es jums saku: nezūdāties savas dzīvības pēc, ko ēdīsiet un dzersiet; nedz arī par savām miesām, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes? Skatāties uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi? Kurš jūsu starpā savam mūžam var pielikt vienu olekti, jebšu tas tādēļ bēdājās? Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācaties pie puķēm laukā, kā tās aug. Ne tās strādā, ne tās vērpj; Tomēr Es jums saku, ka pat Salamans visā savā godībā tā nav bijis apģērbts kā viena no tām. Ja tad Dievs tā ģērbj zāli laukā, kas šodien stāv un rīt krāsnī top iemesta, vai tad ne daudz vairāk jūs? Ak jūs mazticīgie! Tāpēc jums nebūs zūdīties nedz sacīt: ko ēdīsim, jeb ko dzersim, jeb ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenās; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Bet dzenaties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šās lietas taps piemestas. Tāpēc nezūdāties nākošā rīta pēc, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. Ir diezgan, ka ikvienai dienai savas pašas bēdas.

Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsiet; klaudziniet, tad jums taps atvērts. Jo ikviens, kas lūdzās, dabū, un kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, top atvērts.

Un redzi, viens spitālīgs vīrs nāca, un Viņa priekšā metās zemē un sacīja: “Kungs, ja Tu gribi, Tu mani gan vari šķīstīt.” Un Jēzus roku izstiepis viņu aizskāra un sacīja: “Es to gribu, topi šķīsts!” Un tūdaļ tas tapa šķīsts no savas spitālības.

Bet kad Jēzus Kapernaūmā iegāja, tad viens virsnieks nāca pie Viņa, To lūdza Un sacīja: “Kungs, mans kalps guļ paralizēts mājās un cieš lielas mokas.” Un Jēzus uz to sacīja: “Es gribu nākt un to veselu darīt.” Un virsnieks atbildēja un sacīja: “Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāci apakš mana jumta, bet saki vienu vārdu, tad mans kalps kļūs vesels. Jo arī es esmu cilvēks apakš valdīšanas, un apakš manis ir karavīri; un kad es vienam saku: Ej! Tad viņš iet, — un otram: Nāc šurp! Tad viņš nāk, — un savam kalpam: Dari to! Tad viņš dara.” Kad Jēzus to dzirdēja, tad Viņš brīnījās un sacīja uz tiem, kas Viņam staigāja pakaļ: “Patiesi, Es jums saku, ka iekš Israēla Es neesmu atradis tādu ticību. Bet Es jums saku, ka daudzi nāks no rīta un no vakara puses un sēdēs ar Ābrahāmu, Īzaku un Jēkabu Debesu valstībā. Bet valstības bērni taps izstumti galējā tumsībā; tur būs kaukšana un zobu trīcēšana.” Un Jēzus sacīja uz virsnieku: “Ej, lai tev notiek, kā tu ticējis. ” Un viņa kalps palika vesels tanī pašā stundā.

Un Pētera namā nācis, Jēzus redzēja viņa sievas māti ar drudzi guļam. Un Tas satvēra viņas roku, tad drudzis no viņas atstājās, un viņa uzcēlusies tiem kalpoja.

Un kad vakars metās, tad tie atveda pie Viņa daudz velna apsēstus, un Viņš izdzina garus caur vārdu un dziedināja visus slimos; Ka piepildītos, ko pravietis Jesaja runājis sacīdams: “Viņš ņēma uz sevi mūsu vājības un nesa mūsu sērgas.”

Un redzi, liela vētra pacēlās jūrā, ka laiva viļņiem tapa pārņemta, un Viņš gulēja. Un mācekļi piegājuši Viņu modināja un sacīja: “Kungs, palīdzi mums, mēs grimstam!” Un Viņš uz tiem sacīja: “Jūs mazticīgie, kam esat tik bailīgi?” Un Viņš cēlās, apsauca vēju un jūru, tad palika it klusu.

Un otrā jūrmalā nākot Ģerģesiešu tiesā Viņu sastapa divi velna apsēsti, no kapiem nākdami, ļoti nikni, tā ka neviens nedrīkstēja pa to ceļu staigāt. Un redzi, tie brēkdami sacīja: “Kas mums ar Tevi, Jēzu, Tu Dieva Dēls? Vai Tu esi nācis priekšlaikus, mūs mocīt?” Bet tālu no viņiem bija liels cūku pulks ganībā. Un velni Viņam lūdza un sacīja: “Ja Tu mūs izdzen, tad atvēli mums, ieskriet tai cūku pulkā.” Un Viņš uz tiem sacīja: “Ejat! ” Un izbēguši tie ieskrēja cūku pulkā, un redzi, viss cūku pulks iegāzās no kraujas jūrā un noslīka ūdenī.

Un lūk, pie Viņa atnesa paralizētu, tas gulēja gultā. Kad nu Jēzus redzēja viņu ticību, tad Viņš sacīja uz paralizēto: “Ņemies drošu sirdi, Mans dēls, tavi grēki tev piedoti. ” Un lūk, kādi no rakstu mācītājiem runāja paši pie sevis: “Šis zaimo Dievu.” Un Jēzus redzēja viņu domas un sacīja: “Kāpēc jūs domājiet ļaunu savās sirdīs? Kas ir vieglāki? Vai sacīt: “Tev tavi grēki top piedoti,” Vai sacīt: “Celies un staigā?” Bet lai jūs zināt, Tam Cilvēka Dēlam varu esam virs zemes grēkus piedot,” (tad Viņš uz paralizēto sacīja:) “Celies, ņem savu gultu un ej uz mājām.” Un viņš cēlās un gāja mājās.

Bet to dzirdējis Jēzus uz tiem sacīja: “Veseliem ārsta nevajag, bet neveseliem.

(Un redzi, viena sieva, kas divpadsmit gadus slimojusi ar asiņošanu, nāca no aizmugures un aizskāra Viņa drēbju vīli. Jo tā sacīja pati pie sevis: “Kaut vien Viņa drēbes varētu aizskart, tad es paliktu vesela.” Tad Jēzus atgriezās un to ieraudzījis sacīja: “Ņemies drošu sirdi, Mana meita! Tava ticība tev palīdzējusi.” Un tā sieva palika vesela tanī pašā stundā.)

Kad nu Jēzus tā virsnieka namā nāca un redzēja stabulniekus un ļaužu troksni, Tad Viņš uz tiem sacīja: “Atkāpjaties! Jo meitene nav mirusi, bet guļ.” Bet tie par Viņu smējās. Bet kad ļaužu pulks bija izdzīts, tad Viņš gāja iekšā un to satvēra pie rokas. Tad meitiņa cēlās augšām.

Un kad Jēzus no turienes aizgāja, tad divi akli Viņam nāca pakaļ brēkdami un sacīdami: “Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mums!” Un Viņam namā ieejot aklie piestājās, un Jēzus uz tiem sacīja: “Vai jūs ticat, ka Es spēju to darīt?” Tie uz Viņu sacīja: “Ticam gan, Kungs.” Tad Tas aizskāra viņu acis sacīdams: “Lai jums notiek pēc jūsu ticības.” Un viņu acis tapa atvērtas. Un Jēzus tiem stipri aizliedza un sacīja: “Pielūkojiet, ka neviens to nedabū zināt.”

Kad nu tie bija aizgājuši, redzi, tad pie Viņa atnesa cilvēku, kas bija mēms un velna apsēsts. Un kad velns bija izdzīts, tad mēmais runāja. Un ļaudis brīnījās un sacīja: “Tas vēl nekad iekš Israēla nav redzēts.”

Un Jēzus gāja apkārt pa visām pilsētām un miestiem, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju un dziedinādams ļaudīm visas sērgas un visas vājības.

Un Savus divpadsmit mācekļus pieaicinājis, Viņš tiem deva varu pār nešķīstiem gariem, tos izdzīt un dziedināt visas sērgas un visas vājības.

Dziedinājiet slimus, šķīstiet spitālīgus, uzmodinājiet mirušus, izdzeniet velnus. Bez maksas to esat dabūjuši, bez maksas to dodiet.

Un nebīstaties no tiem, kas miesu nokauj un dvēseli nevar nokaut; bet bīstaties vairāk no tā, kas miesu un dvēseli var nomaitāt ellē. Vai divi zvirbuļi netop pirkti par vienu artavu? Un neviens no tiem nekrīt zemē bez jūsu Tēva. Bet arī jūsu galvas mati visi ir skaitīti. Tāpēc nebīstaties: jūs esat labāki nekā daudz zvirbuļi.

Kas savu dzīvību atrod, tam tā zudīs, un kam Manis dēļ dzīvība zūd, tas to atradīs.

Akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi ceļas augšām, un nabagiem prieka vēsts top sludināta.

Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi Manu jūgu un mācaties no Manis; jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsiet atvieglošanu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir laipnīgs, un Mana nasta viegla.”

Un redzi, tur bija cilvēks, tam bija sakaltusi roka, un tie Viņam vaicāja, sacīdami: “Vai brīvi sabatā dziedināt?” Ka tie Viņu apsūdzētu. Bet Viņš uz tiem sacīja: “Kurš cilvēks būs jūsu starpā, kam ir viena avs, un kad tā sabatā iekrīt bedrē, vai tas to nesatvers un neizvilks ārā? Vai tad nu cilvēks nav daudz labāks, nekā avs? Tāpēc ir brīvi, sabatā labu darīt.” Tad Viņš uz to cilvēku sacīja: “Izstiepi savu roku!” Un viņš to izstiepa. Tad tā viņam palika atkal vesela kā tā otra.

Bet Jēzus to nomanīdams aizgāja no turienes. Un daudz ļaužu Viņam gāja pakaļ, un Viņš tos visus dziedināja.

Tad viens velna apsēsts pie Viņa tapa novests, akls un mēms būdams. Un Viņš to darīja veselu, tā ka aklais un mēmais runāja un redzēja.

Bet kas uz akmenāju sēts, ir tas, kas Vārdu dzird, un tūdaļ to ar prieku saņem. Bet viņam nav saknes iekš sevis, un viņš ir nepastāvīgs. Kad nu bēdas uziet un vajāšana Vārda dēļ, tad viņš tūdaļ ņem apgrēcību.

Un Jēzus izgājis redzēja daudz ļaužu, un Viņam sirds iežēlojās par tiem, un Viņš dziedināja viņu neveselos.

Un kad ļaudis Viņu tai vietā nomanīja, tad tie sūtīja pa visu to apgabalu visapkārt, un atveda pie Viņa visādus neveselus, Un Viņu lūdza, ka Viņa drēbju vīli varētu aizskart; un cik to aizskāra, tie tapa dziedināti.

Un redzi, viena Kanaāniešu sieva, no tām pašām robežām izgājusi, uz Viņu sauca sacīdama: “Ak Kungs, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani; mana meita top no velna nežēlīgi vārdzināta.” Un Viņš tai neatbildēja neviena vārda. Un Viņa mācekļi piegājuši Viņu lūdza un sacīja: “Atlaidi to, jo tā brēc mums pakaļ.” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Es neesmu sūtīts kā vien pie tām pazudušām avīm no Israēla cilts.” Bet tā nāca, metās zemē priekš Viņa un sacīja: “Kungs, palīdzi man!” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Neklājās, bērniem maizi atņemt un sunīšiem mest priekšā.” Viņa sacīja: “Tā ir gan, Kungs! Bet tomēr sunīši ēd no tām drusciņām, kas no viņu kungu galda nokrīt.” Tad Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “Ak sieva, tava ticība ir liela; lai tev notiek, kā tu gribi;” un viņas meita tapa vesela tai pašā stundā.

Un daudz ļaužu atnāca pie Viņa un atveda līdz tizlus, aklus, mēmus, kropļus un daudz citus, un nometa tos Jēzum pie kājām, un Viņš tos dziedināja. Tā ka tie ļaudis brīnījās, kad redzēja mēmus runājam, kropļus veselus, tizlus staigājam un aklus redzam, un teica Israēla Dievu.

Un kad tie nāca pie tiem ļaudīm, tad viens cilvēks pie Viņa atnāca un metās ceļos Viņa priekšā Un sacīja: “Kungs, apžēlojies par manu dēlu, jo viņš ir mēnessērdzīgs un viņam briesmīgi jācieš; jo dažkārt viņš krīt ugunī un dažkārt ūdenī. Un es to pie Taviem mācekļiem esmu atvedis, bet tie to nevarēja veselu darīt.” Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “Ak tu neticīgā un netiklā cilts, cik ilgi Es vēl būšu pie jums? Cik ilgi Es jūs panesīšu? Vediet Man viņu šurp.” Un Jēzus viņu apdraudēja, un velns no viņa izbēga; un tas zēns palika vesels tanī pašā stundā.

Un Jēzus uz tiem sacīja: “Jūsu neticības dēļ; jo patiesi, Es jums saku: kad jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsiet šim kalnam: nocelies no šejienes uz turieni, un viņš nocelsies, un nekas jums nebūs neiespējams.

Tāpēc, ja tava roka vai tava kāja tevi apgrēcina, tad nocērt to un met to nost; jo tas tev labāk, ka tu ieej dzīvošanā tizls vai kroplis, nekā tev ir divas rokas vai kājas, un tu topi iemests mūžīgā ugunī. Un ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to un met to nost; tas tev labāk, ar vienu aci ieiet dzīvošanā, nekā tev ir divas acis, un tu topi iemests elles ugunī.

Tāpat tas nav jūsu debes' Tēva prāts, ka vienam no šiem mazajiem būs pazust.

Un redzi, divi akli sēdēja ceļmalā; kad tie dzirdēja Jēzu secen ejam, tad tie brēca un sacīja: “Apžēlojies par mums, Kungs, Tu Dāvida dēls!” Bet ļaudis tos apsauca, ka tie klusu ciestu; bet tie brēca vēl vairāk un sacīja: “Apžēlojies par mums, Kungs, Tu Dāvida dēls!” Un Jēzus apstājās, tos aicināja un sacīja: “Ko jūs gribat, lai Es jums daru?” Tie uz Viņu saka: “Kungs, ka mūsu acis top atdarītas.” Un Jēzum palika žēl, un Viņš aizskāra viņu acis, un tūdaļ viņu acis tapa gaišas, un tie Viņam gāja pakaļ.

Un tur akli un tizli nogāja pie Viņa Dieva namā, un Viņš tos dziedināja.

Bet Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Patiesi, Es jums saku: ja jums ticība ir, un jūs prātā nešaubaties, tad jūs nevien to darīsiet ar vīģes koku, bet arī, kad jūs šim kalnam sacīsiet: celies no savas vietas un meties jūrā, tad tas notiks. Un visu, ko jūs savā lūgšanā lūgsiet ticēdami, to jūs dabūsiet.”

Tad tie jūs nodos mokās un jūs nokaus, un jūs tapsiet ienīdēti no visiem ļaudīm Mana Vārda dēļ. Un tad daudz apgrēcināsies, un viens otru nodos, un viens otru nīdēs. Jo tad daudz viltīgi pravieši celsies un daudz pievils. Un tāpēc, ka netaisnība ies vairumā, mīlestība pie daudziem izdzisīs. Bet kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts.

Jo tad būs tādas lielas bēdas, kādas nav bijušas no pasaules iesākuma līdz šim laikam, un kādas arī vairs nebūs. Un ja šīs dienas netaptu paīsinātas, tad neviens cilvēks netaptu izglābts; bet izredzēto labad tās dienas taps paīsinātas.

Es biju pliks, un jūs Mani esat ģērbuši; Es biju nevesels, un jūs Mani esat apmeklējuši; Es biju cietumā, un jūs pie Manis esat nākuši.

Pēteris uz Viņu saka: “Jebšu man ar Tevi būtu jāmirst, taču es Tevi negribu aizliegt.” Tāpat arī visi mācekļi sacīja.

Un Viņš ņēma līdz Pēteri un divus Cebedeja dēlus un iesāka noskumties un baiļoties. Tad Viņš uz tiem saka: “Mana dvēsele ir visai noskumusi līdz nāvei; paliekat šeitan un esat ar Mani nomodā.” Un maķenīt pagājis Viņš krita uz Savu vaigu pie zemes, Dievu lūgdams un sacīdams: “Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris Man iet garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.”

Tad viņš tiem Barabu atlaida, bet Jēzu šauta un nodeva, ka taptu krustā sists.

Un Viņu krustā situši, tie izdalīja Viņa drēbes, kauliņus mezdami; ka piepildītos, ko pravietis sacījis: “Tie Manas drēbes savā starpā izdalījuši un par Maniem svārkiem kauliņus metuši.”

Bet ap devīto stundu Jēzus brēca lielā brēkšanā un sacīja: “Eli, Eli, lama zabahtani?” tas ir: Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?

Un viņu sinagogā bija cilvēks ar nešķīstu garu, un tas brēca Sacīdams: “Kas mums ar Tevi, Jēzu no Nacaretes? Vai Tu esi nācis, mūs nomaitāt? Mēs Tevi pazīstam, kas Tu esi, Tas Dieva Svētais.” Un Jēzus viņu apdraudēja sacīdams: “Paliec klusu un izej no tā.” Un to raustīdams un ar stipru balsi brēkdams, nešķīstais gars no tā izgāja.

Un Sīmaņa sievas māte gulēja ar drudzi, un tie Viņam tūdaļ par to sacīja. Un piegājis Viņš to uzcēla un to ņēma pie rokas, un drudzis tūlīt no tās atstājās, un viņa tiem kalpoja.

Un kad vakars metās, un saule bija nogājusi, tad tie pie Viņa nesa visādus neveselus un velna apsēstus. Un visa pilsēta priekš durvīm bija sapulcējusies. Un Viņš dziedināja daudz neveselus no dažādām slimībām un izdzina daudz velnus, un Viņš tiem velniem neļāva runāt, jo tie Viņu pazina.

Un Viņš sludināja viņu sinagogās pa visu Galileju un izdzina velnus. Un viens spitālīgs nāca pie Viņa, Viņu lūgdams un Viņa priekšā ceļos mezdamies un uz Viņu sacīdams: “Ja Tu gribi, tad Tu mani vari šķīstīt.” Un Jēzus sirdī aizkustināts roku izstiepa, to aizskāra un uz to sacīja: “Es gribu, topi šķīsts.” Un Viņam runājot tūlīt spitālība no tā nogāja, un tas palika šķīsts.

Un pie Viņa nāca ar vienu paralizēto, ko četri nesa. Un kad tie nevarēja pie Viņa klāt tikt ļaužu dēļ, tad tie atklāja jumtu, kur Viņš bija iekšā, un to uzplēsuši, nolaida gultu, uz kuras paralizētais gulēja. Un redzēdams viņu ticību, Jēzus sacīja uz paralizēto: “Mans bērns, tavi grēki tev ir piedoti.” Bet tur bija kādi no rakstu mācītājiem, tie sēdēja turpat un domāja savās sirdīs: “Kā Šis tā runā? Viņš zaimo Dievu. Kas var grēkus piedot, kā vien Tas Vienīgais Dievs.” Un tūdaļ Jēzus Savā garā nomanīja, tos pie sevis pašiem tā domājam, un uz tiem sacīja: “Kam jūs tā domājiet savās sirdīs? Kas ir vieglāki: — vai sacīt uz paralizēto: grēki tev ir piedoti; — vai sacīt: celies, ņem savu gultu un staigā? Bet lai jūs zināt, ka Tam Cilvēka Dēlam vara ir virs zemes, grēkus piedot,” (Viņš sacīja uz paralizēto:) “Es tev saku, celies, ņem savu gultu un ej mājās.” Un tas tūdaļ cēlās un gultu paņēmis, aizgāja visiem redzot, tā ka visi izbrīnījās un Dievu teica sacīdami: “To mēs nemūžam vēl neesam redzējuši.”

Un to dzirdējis, Jēzus uz tiem sacīja: “Spirgtiem ārsta nevajag, bet vājiem. Es neesmu nācis, taisnus aicināt pie atgriešanās no grēkiem, bet grēciniekus.”

Un Viņš atkal iegāja sinagogā. Un tur bija cilvēks, kam bija nokaltusi roka. Un tie uz Viņu glūnēja, vai Viņš sabatā to dziedinās, ka Viņu varētu apsūdzēt. Un Viņš sacīja cilvēkam, kam nokaltusi roka bija: “Nāc te šurp.” Un Viņš uz tiem sacīja: “Vai ir brīv sabatā labu darīt vai ļaunu darīt? Dvēseli glābt vai maitāt?” Bet tie stāvēja klusu. Un Viņš tos uzlūkoja visapkārt ar dusmību un turklāt viņu sirds cietības dēļ noskumis Viņš tam cilvēkam sacīja: “Izstiep savu roku!” Un tas to izstiepa, un viņa roka palika atkal vesela tā kā tā otra.

Jo Viņš darīja daudzus veselus, tā ka tie, kam kādas kaites bija, Viņam lauzās klāt, lai Viņu aizskartu. Un nešķīstie gari, kad tie Viņu redzēja, krita pie zemes viņa priekšā un brēca sacīdami: “Tu esi Dieva Dēls.”

Un Viņš iecēla divpadsmit (ko nosauca par apustuļiem), lai tie pie Viņa būtu, un Viņš tos izsūtītu, Dieva vārdu sludināt, Un lai tiem vara būtu, neveselības dziedināt un velnus izdzīt.

Un tāpat tie, kas uz akmenāju sēti, ir tie, kas Vārdu dzirdējuši, tūdaļ to uzņem ar prieku. Bet tiem nav saknes iekš sevis, bet tik kādu laiku tie ir ticīgi. Kad bēdas un vajāšana uziet Vārda dēļ, tad viņi tūdaļ ņem apgrēcību.

Un liela vētra cēlās, un viļņi gāzās laivā, tā ka laiva jau pildījās. Un Viņš laivas galā uz spilvena gulēja; un tie Viņu modina un saka uz Viņu: “Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka ejam bojā?” Un uzmodies Viņš apdraudēja vēju un sacīja uz jūru: “Klusu, mierā!” Un vējš nostājās, un jūra palika it klusu. Un Viņš uz tiem sacīja: “Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?”

Un Viņam no laivas izejot tūdaļ sastapās no kapiem cilvēks ar nešķīstu garu; Tam bija sava mītne kapos, un neviens viņu nevarēja ne ar ķēdēm saistīt. Jo tas ar pinekļiem un ķēdēm daudzkārt bija saistīts; bet viņš salauza ķēdes un sarāva pinekļus, un neviens to nespēja valdīt. Un tas bija vienmēr naktīm un dienām kalnos un iekš kapiem, brēkdams un sevi ar akmeņiem sizdams. Bet Jēzu no tālienes ieraudzījis, tas skrēja un metās priekš Viņa zemē Un brēca ar stipru balsi un sacīja: “Kas man ar Tevi, Jēzu, Tu Dieva, Tā Visaugstākā, Dēls? No Dieva puses Tevi lūdzu, nemoki mani!” Jo Viņš uz to sacīja: “Izej, tu nešķīstais gars, no tā cilvēka.” Un Viņš tam jautāja: “Kāds tev vārds?” Un tas atbildēja sacīdams: “Vārds man leģions, jo mēs esam daudz.” Un tas Viņu ļoti lūdza, lai Viņš tos no tā apgabala neizdzītu. Bet tur pie kalna bija liels cūku pulks ganos. Un visi velni Viņu lūdza sacīdami: “Sūti mūs cūkās, ka tanīs ieskrienam.” Un tūlīt Jēzus tiem to ļāva, un nešķīstie gari izgājuši ieskrēja cūkās; un cūku pulks no kraujas iegāzās jūrā (bet to bija pie divi tūkstoši) un noslīka jūrā.

Un tur bija viena sieva, tai jau divpadsmit gadus slimoja ar asiņošanu. Un tā daudz bija cietusi no daudz ārstiem un visu savu nabadzību iztērējusi un nekādu palīdzību nebija atradusi, bet sērga bija vēl niknāka palikusi. Šī par Jēzu dzirdējusi nāca ļaužu pulkā no aizmugures un aizskāra Viņa drēbes. Jo tā sacīja: “Ja vien Viņa drēbes aizskaršu, tad tapšu vesela.” Un tūdaļ viņas asins avots izsīka; un viņa noprata pie savām miesām, ka no tās kaites bija dziedināta.

Viņam to vēl runājot, kādi no sinagogas priekšnieka nāca un sacīja: “Tava meita jau nomirusi, ko tu Mācītāju vēl apgrūtini.” Bet Jēzus to vārdu, ko tie teica, dzirdējis, sacīja uz sinagogas priekšnieku: “Nebīsties, tici vien!” Un Viņš neļāva nevienam Sev līdz iet kā vien Pēterim un Jēkabam un Jānim, Jēkaba brālim. Un Viņš nāca sinagogas priekšnieka namā un redzēja troksni un ļaudis daudz raudam un kaucam. Un Viņš iegājis uz tiem sacīja: “Ko jūs dariet troksni un raudiet? Tas bērns nav miris, bet guļ.” Un tie Viņu izsmēja. Bet Viņš visus izdzina un ņēma pie Sevis bērna tēvu un māti un tos, kas līdz ar Viņu bija, un iegāja, kur bērns gulēja. Un Viņš satvēra bērna roku un sacīja uz to: “Talita, kūmi!” Tas ir tulkots: “Meitiņa, Es tev saku, celies augšām!” Un meitiņa tūlīt cēlās un staigāja; jo tā bija divpadsmit gadus veca. Un tie iztrūcinājās ar lielu iztrūcināšanos.

Un Viņš tur nevienu brīnumu nevarēja darīt, tik vien retiem vājiem Viņš rokas uzlika un tos dziedināja.

Un izdzina daudz velnus un svaidīja daudz vājus ar eļļu un darīja tos veselus.

Un skrēja pa visu to tiesu un iesāka vājos uz gultām šurp un turp vest, kur tie dzirdēja Viņu esam. Un kur Tas iegāja miestos vai pilsētās vai ciemos, tur tie neveselos nolika uz tirgus laukumiem un Viņu lūdza, ka tikai Viņa drēbju vīli varētu aizskart. Un cik Viņu aizskāra, tie tapa glābti.

Jo viena sieva, kuras meitiņai bija nešķīsts gars, par Viņu dzirdējusi, nāca un nometās priekš Viņa kājām. Bet tā bija Grieķu sieva, no dzimuma Siro-Feniķiete, un Viņu lūdza, lai velnu izdzītu no viņas meitas. Bet Jēzus uz to sacīja: “Lai papriekš bērni top paēdināti, jo neklājās bērniem maizi atņemt un sunīšiem mest priekšā.” Un viņa atbildēja un uz To sacīja: “Tā gan ir, Kungs; bet tomēr sunīši ēd apakš galda no bērnu druskām.” Un Viņš uz to sacīja: “Šī vārda dēļ ej! velns ir izbēdzis no tavas meitas.” Un nogājusi savās mājās, viņa atrada meitiņu uz gultas guļam, un ka velns bija izbēdzis.

Un pie Viņa atveda vienu kurlmēmu, un Viņu lūdza, ka tam uzliktu roku. Un Viņš to ņēma no ļaudīm savrup pie malas un lika Savus pirkstus viņa ausīs un izspļāvis aizskāra viņa mēli; Un skatījās uz debesi, nopūtās un sacīja uz to: “Efata,” tas ir: “Atveries!” Un tūdaļ viņa ausis atvērās, un viņa mēles saite tapa svabada, un viņš runāja pareizi. Un Viņš tiem aizliedza, lai nevienam to nesaka; bet jo Viņš to aizliedza, jo vairāk tie to sludināja, Un brīnījās ļoti par to un sacīja: “Viņš visas lietas ir labi darījis; Viņš kurlus dara dzirdošus un mēmus runājošus.”

Un Viņš nāca uz Betsaidu; tad tie Viņam pieveda vienu neredzīgu un Viņam lūdza, ka Viņš to aizskartu. Un Viņš to neredzīgo pie rokas ņēma un to izveda ārā no miesta un spļāva viņa acīs un uzlika tam rokas un tam jautāja, vai tas ko redzot? Un acis pacēlis, tas sacīja: “Es redzu cilvēkus kā kokus staigājam.” Tad Viņš atkal uzlika rokas uz viņa acīm un viņam lika acis pacelt, un viņš tapa atkal vesels un redzēja visu it skaidri.

Un viens no ļaudīm atbildēdams sacīja: “Mācītāj, es savu dēlu pie Tevis esmu atvedis, tam ir mēms gars. Un kad tas viņu sakampj, tad tas to rausta; un tas puto un griež zobus un izdilst; un es Taviem mācekļiem esmu sacījis, lai tie to izdzen, bet tie nav varējuši.” Bet Viņš tam atbildēja un sacīja: “Ak tu neticīgā cilts? Cik ilgi Es pie jums būšu? Cik ilgi Es jūs panesīšu? Vediet to pie Manis.” Un tie to atveda pie Viņa, un kad tas gars Viņu redzēja, tad tas tūdaļ to plosīja, un tas pie zemes krizdams vārtījās putodams. Un Viņš viņa tēvam jautāja: “Cik ilgi viņam tā noticies?” Bet tas sacīja: “No bērnu dienām. Un dažkārt viņš to ir iemetis ugunī, ka viņš to nomāktu; bet ja Tu ko spēj, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums!” Bet Jēzus uz to sacīja: “Kaut tu varētu ticēt! tas visu spēj, kas tic.” Un tūdaļ tā bērna tēvs brēca un sacīja ar asarām: “Es ticu, Kungs, palīdzi manai neticībai!” Bet Jēzus redzēdams, ka ļaudis satecēja, apdraudēja to nešķīsto garu, uz to sacīdams: “Tu mēmais un kurlais gars, Es tev pavēlu, izej ārā no tā un neieej vairs iekš tā.” Un tas izgāja, brēkdams un to gauži plosīdams, un viņš tapa tā kā mironis, tā ka daudzi sacīja: tas ir nomiris. Bet Jēzus to ņēma pie rokas, to uzcēla, un tas pacēlās.

Jeb kad tev tava roka apgrēcina, nocērt to; tas tev ir labāk, ka tu kroplis ieej dzīvošanā, nekā tev ir divas rokas, un tu noej ellē, neizdzēšamā ugunī, Kur viņu tārps nemirst, un uguns neizdziest. Un kad tava kāja tevi apgrēcina, tad nocērt to; tas tev ir labāk, ka tu tizls ieej dzīvošanā, nekā tev ir divas kājas, un topi mests ellē, neizdzēšamā ugunī, Kur viņu tārps nemirst, un uguns neizdziest. Un kad tava acs tevi apgrēcina, tad izrauj to; tas tev ir labāk, ka tu vienacis ieej Dieva valstībā, nekā tev ir divas acis, un tu topi iemests elles ugunī, Kur viņu tārps nemirst, un uguns neizdziest.

Un tie nāca uz Jēriku, un Viņam ar Saviem mācekļiem un daudz ļaudīm no Jērikas izejot, Timeja dēls Bartimejs, tas aklais, sēdēja ceļmalā un nabagoja. Un kad tas dzirdēja, ka Jēzus no Nacaretes esot, tad tas iesāka saukt un sacīt: “Jēzu, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani.” Un daudzi to apsauca, lai paliek klusu. Bet tas jo vairāk brēca: “Tu Dāvida Dēls, apžēlojies par mani.” Un Jēzus apstājās un lika to aicināt; un tie aicināja aklo, uz to sacīdami: “Turi drošu prātu, celies, Viņš tevi aicina.” Un savu uzvalku nometis, tas cēlās un nāca pie Jēzus. Un Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “Ko tu gribi, lai Es Tev daru?” Bet aklais uz Viņu sacīja: “Rabbuni, ka es varētu redzēt.” Bet Jēzus uz to sacīja: “Ej, tava ticība tev palīdzējusi,” un tūdaļ tas tapa redzīgs un gāja Jēzum uz ceļa pakaļ.

Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Ticat uz Dievu. Jo patiesi, Es jums saku: ja kas šim kalnam sacīs: celies un meties jūrā! un nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, ka notiks, ko viņš saka: tad viņam notiks, ko viņš saka. Tāpēc Es jums saku: visu, ko jūs lūgdami lūgsiet, ticat, ka jūs dabūsiet, tad tas jums notiks.

Tas būs grūto bēdu iesākums; bet lūkojiet jūs uz sevi pašiem; jo tie jūs nodos augstās tiesās un sinagogās; un jūs tapsiet šaustīti un Manis dēļ valdnieku un ķēniņu priekšā vesti, tiem par liecību. Un evaņģēlijam būs papriekš tapt sludinātam visām tautām. Kad nu tie jūs vedīs, jūs nododami, tad nebēdājaties iepriekš, kas jums būs jārunā, nedz apdomājaties; bet kas jums tanī pašā stundā taps dots, to runājiet; jo jūs neesat tie, kas runā, bet Svētais Gars. Bet tad brālis brāli nodos pie nāves un tēvs dēlu; un bērni celsies pret vecākiem un viņus nonāvēs. Un jūs tapsiet ienīdēti no visiem Mana Vārda dēļ; bet kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts.

Bet tas runāja vēl daudz vairāk: “Jebšu man būtu līdz ar Tevi jāmirst, taču es Tevi negribu aizliegt!” Un tāpat arī visi sacīja.

Un Viņš ņēma pie sevis Pēteri un Jēkabu un Jāni, un iesāka baiļoties un trīcēt, Un uz tiem sacīja: “Mana dvēsele ir visai noskumusi līdz nāvei. Paliekat šeitan un esiet nomodā.” Un maķenīt pagājis Viņš krita pie zemes un lūdza, ja tas varētu būt, lai tā stunda Viņam aizietu garām. Un Viņš sacīja: “Abba, Tēvs, Tu spēji visas lietas! Ņem šo biķeri no Manis! Tomēr ne ko Es gribu, bet ko Tu gribi.”

Bet Pilāts gribēdams tiem ļaudīm izpatikt, tiem atlaida Barabu un nodeva Jēzu, kad Viņu bija šaustījis, ka taptu krustā sists.

Un kad To bija krustā situši, tad tie izdalīja Viņa drēbes un meta kauliņus par tām, ko kurš dabūtu. Un tā bija trešā stunda, un Viņu sita krustā.

Un ap devīto stundu Jēzus stiprā balsī brēca saukdams: “Eloi, Eloi, lama zabahtani!” Tas ir tulkots: Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?

Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdz: Manā Vārdā tie velnus izdzīs, jaunām mēlēm runās, Čūskas aizdzīs; un kad tie kādas nāvīgas zāles dzers, tad tas tiem nekaitēs. Uz neveseliem tie rokas uzliks, un tad viņi kļūs veseli.”

“Tā Kunga gars ir uz Manis, tāpēc Viņš Mani svaidījis, nabagiem sludināt prieka vēsti, tos, kam sagrauztas sirdis, dziedināt, cietuma ļaudīm sludināt atsvabināšanu, un akliem gaismu, salauztos palaist vaļā,

Un tur sinagogā bija viens cilvēks, tam bija nešķīsta velna gars, un tas brēca stiprā balsī Sacīdams: “Laid! kas mums ar Tevi, Jēzu no Nacaretes? Vai Tu esi nācis, mūs nomaitāt? Es Tevi pazīstu, kas Tu esi, Tas Dieva Svētais.” Un Jēzus to apdraudēja sacīdams: “Paliec klusu un izej no tā.” Un velns to raustīja viņu vidū un izgāja no tā, tam neko ļauna nepadarījis. Un izbailes uznāca visiem un tie runāja savā starpā sacīdami: “Kas tas par vārdu? Jo Viņš ar varu un spēku pavēl nešķīstiem gariem, un tie atstājās.”

Un cēlies no sinagogas, Viņš nonāca Sīmaņa namā. Bet Sīmaņa sievas māte gulēja ar grūtu drudzi, un tie viņas dēļ To lūdza. Un Viņš galvgalā pie tās piestājies apdraudēja drudzi un tas no tās atstājās; un tā tūdaļ cēlās un viņiem kalpoja.

Un kad saule bija nogājusi, tad visi, kam bija neveseli ar dažādām sērgām, tos noveda pie Viņa; un Viņš ikkatram no tiem rokas uzlika un tos dziedināja.

Un notikās, kad Viņš tur bija vienā pilsētā, redzi, tad viens cilvēks, spitālības pilns, Jēzu redzēdams nometās uz savu vaigu, Viņu pielūdza un sacīja: “Kungs, ja Tu gribi, tad Tu mani vari šķīstīt.” Un roku izstiepis, Viņš to aizskāra sacīdams: “Es gribu, topi šķīstīts.” Un tūdaļ spitālība no tā nozuda.

Un Viņa slava jo vairāk izpaudās, un daudz ļaudis sapulcējās, Viņu dzirdēt un tapt dziedināti no savām slimībām.

Un notikās kādā dienā Viņam mācot, tad tur farizeji sēdēja un bauslības mācītāji, kas bija nākuši no visiem Galilejas un Jūdejas un Jeruzālemes miestiem. Un Tā Kunga spēks parādījās Viņam dziedinājot, Un redzi, vīri nesa uz gultas vienu cilvēku, tas bija paralizēts; un tie meklēja, to ienest un nolikt Viņa priekšā. Un neatrazdami, kur viņu ienest, to ļaužu dēļ, tie uzkāpa jumtā un to nolaida caur griestiem ar gultu pašā vidū Jēzum priekšā. Un Tas viņu ticību redzēdams uz to sacīja: “Cilvēks, tavi grēki tev ir piedoti.” Un rakstu mācītāji un farizeji iesāka domāt pie sevis un sacīt: “Kas Tas tāds, ka Tas runā Dieva zaimošanas? Kas var grēkus piedot kā vien Tas Vienīgais Dievs?” Bet nomanīdams viņu domas, Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Ko jūs domājat savās sirdīs? Kas ir vieglāki sacīt: tavi grēki tev ir piedoti, vai sacīt: celies un staigā? Bet lai jūs zināt, ka Tam Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes, grēkus piedot, (tad Viņš uz paralizēto sacīja:) Es tev saku: celies un ņem savu gultu un ej uz savām mājām!” Un tas tūdaļ viņiem redzot pacēlās, paņēma to, uz ko tas bija gulējis, un aizgāja uz savām mājām Dievu slavēdams.

Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Veseliem ārstus nevajag, bet vājiem. Es neesmu nācis, taisnus aicināt pie atgriešanās no grēkiem, bet grēciniekus.”

Bet atkal citā sabatā Viņam sinagogā ejot un mācot notikās, ka tur bija cilvēks, kam labā roka bija nokaltusi. Bet rakstu mācītāji un farizeji uz Viņu glūnēja, vai Viņš sabatā nedziedinās, ka atrastu vainas pie Viņa. Bet Tas viņu domas nomanīja un sacīja uz cilvēku, kam nokaltusī roka bija: “Celies un stājies šeit vidū!” Un tas cēlās un nostājās. Tad Jēzus uz tiem sacīja: “Es jums ko vaicāšu: vai ir brīv sabatā labu darīt, vai ļaunu darīt, dzīvību glābt vai maitāt?” Un tos visapkārt uzlūkojis, Viņš uz cilvēku sacīja: “Izstiep savu roku!” Un tas tā darīja; un viņa roka tam atkal tapa vesela, itin kā otra.

Un ar tiem zemē nokāpis Viņš stāvēja klajā vietā, un Viņa mācekļu draudze un liels pulks ļaužu no visas Jūdu zemes un Jeruzālemes un no Tirus un Sidonas jūrmalas bija nākuši, Viņu dzirdēt un tapt dziedināti no savām sērgām, Arī tie, kas tapa mocīti no nešķīstiem gariem, — un tie tapa darīti veseli. Un visi ļaudis meklēja Viņu aizskart, jo spēks izgāja no Viņa un Viņš visus dziedināja.

Svētīgi esat, kas tagad izsalkuši, jo jūs tapsiet paēdināti. Svētīgi esat, kas tagad raudāt, jo jūs smiesities. Svētīgi esat, kad cilvēki jūs ienīst, un kad tie jūs izslēgs un lamās un jūsu vārdu kā ļaunu atmetīs Tā Cilvēka Dēla dēļ. Priecājaties tanī dienā un dejiet, jo redzi jūsu alga ir liela debesīs; jo tāpat viņu tēvi darījuši praviešiem.

Bet viena virsnieka kalps, ko tas turēja mīļu, gulēja slims uz miršanu. Bet kad tas par Jēzu dzirdēja, tad tas nosūtīja pie Viņa Jūdu vecajus, un Viņu lūdza, lai nāktu, viņa kalpam palīdzēt. Un pie Jēzus nogājuši, tie Viņu mīļi lūdza sacīdami: “Viņš ir vērts, ka Tu viņu paklausi.” Jo viņš mīļo mūsu tautu un mums ir uztaisījis šo sinagogu. Un Jēzus gāja tiem līdz; bet kad Viņš vairs nebija tālu no tā nama, tad virsnieks draugus pie Viņa sūtīja, Tam sacīdams: “Kungs, nepūlējies, jo es neesmu cienīgs, ka Tu nāci apakš mana jumta. Tāpēc arī pats sevi neesmu turējis cienīgu pie Tevis nākt; bet saki tik vienu vārdu, tad mans kalps taps vesels. Jo arī es esmu cilvēks, apakš valdīšanas stāvēdams, un apakš manis ir karavīri, un es saku šim: ej, tad viņš iet; un otram: nāc, tad viņš nāk; un savam kalpam: dari to, tad viņš dara.” Bet Jēzus to dzirdējis, par viņu brīnījās un atgriezdamies sacīja uz ļaudīm, kas Viņam gāja pakaļ: “Es jums saku: tādu ticību ne pat iekš Israēla neesmu atradis.” Un tie, kas bija sūtīti, atgriezušies uz māju atrada vājo kalpu veselu.

Bet kad Viņš tuvu pie pilsētas vārtiem bija nācis, lūk, tad iznesa vienu mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un tā bija atraitne, un liels pulks pilsētnieku tai gāja līdz. Un to redzējis Tas Kungs par to iežēlojās un uz to sacīja: “Neraudi!” Un piegājis aizskāra zārku, un tie nesēji apstājās, un Viņš sacīja: “Jaunekli, Es tev saku, celies augšām.” Un mironis cēlās sēdus un iesāka runāt, un Viņš to atdeva viņa mātei.

Bet tanī pašā stundā Viņš daudz darīja veselus no sērgām un sāpēm un ļauniem gariem, un daudz akliem Viņš dāvināja gaismu. Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Ejat un atsakāt Jānim, ko esat redzējuši un dzirdējuši, ka akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi top uzmodināti, nabagiem prieka vārds top sludināts;

Un kādas sievas, kas bija dziedinātas no ļauniem gariem un vājībām, Marija, saucama Magdalēna, no kuras septiņi velni bija izgājuši,

Un kad tie gāja ar laivu, tad Viņš aizmiga; un viesulis cēlās ezerā, un tie tapa apklāti ar viļņiem un bija lielās bēdās. Un pie Viņa piegājuši, tie Viņu modināja sacīdami: “Mācītāj, Mācītāj, mēs grimstam!” Bet Viņš pacēlās un apdraudēja vēju un ūdens viļņus. Un tie nostājās un palika it rāmi. Bet Viņš uz tiem sacīja: “Kur ir jūsu ticība?” Bet tie bīdamies brīnījās savā starpā sacīdami: “Kas Tas tāds, ka Viņš arī vējiem un ūdeņiem pavēl, un tie Viņam paklausa.”

Un tie cēlās pāri uz Gadariešu tiesu, kas ir Galilejai pretī. Un Viņam pie malas izejot viens vīrs no tās pilsētas sastapa, kas jau ilgi bija velnu apsēsts, un neapvilka drēbes, un nestāvēja mājā, bet kapos. Šis, Jēzu redzēdams, brēca un krita zemē Viņa priekšā un sacīja ar stipru balsi: “Kas man ar Tevi, Jēzu, Tu Dieva Tā Visuaugstākā Dēls? Es Tevi lūdzu, nemoki mani!” Jo Viņš nešķīstam garam pavēlēja, atstāties no cilvēka, jo tas viņu jau ilgu laiku bija plosījis, un viņš ar ķēdēm un saitēm tapa saistīts un tapa apsargāts, bet tās saites saraustījis, viņš no velna tapa dzīts uz tuksnesi. Un Jēzus tam jautāja sacīdams: “Kā tev vārds?” Un viņš sacīja: “Leģions,” jo daudz velni iekš tā bija iegājuši Un tie Viņam lūdza, lai tiem nepavēlētu bezdibenī nokāpt. Bet tur bija liels cūku pulks ganos uz kalna, un tie Viņu lūdza, ka Viņš tiem atļautu ieiet cūkās. Un Viņš tiem atļāva. Un velni no cilvēka atstājušies iegāja cūkās, un tas pulks no kraujas nogāzās ezerā un noslīka.

Un viena sieva, pie divpadsmit gadiem sirgusi ar asiņošanu, kas visu savu padomu bija izdevusi ārstiem un nevarējusi tapt dziedināta no neviena, Piegājusi no aizmugures aizskāra Viņa drēbes vīli, un tūdaļ viņas asins skriešana nostājās.

Un Viņam vēl tā runājot, viens no sinagogas priekšnieka saimes nāca, uz šo sacīdams: “Tava meita ir nomirusi, neapgrūtini Mācītāju.” Bet Jēzus to dzirdējis tam atbildēja sacīdams: “Nebīsties, tici tikai, un viņa taps glābta.” Un namā iegājis, Viņš nevienu nelaida iekšā, kā vien Pēteri un Jēkabu un Jāni un tās meitas tēvu un māti. Bet visi raudāja un to nožēloja; bet Viņš sacīja: “Neraudiet, tā nav mirusi, bet tikai guļ.” Un tie Viņu apsmēja, zinādami, ka tā bija nomirusi. Bet visus izdzinis, Viņš satvēra viņas roku, sauca un sacīja: “Meitiņa, celies augšām.” Un viņas dvēsele atgriezās, un tā tūdaļ uzcēlās; un Viņš pavēlēja, tai dot ēst.

Un Savus divpadsmit mācekļus sasaucis, Viņš tiem deva varu un spēku pār visiem velniem, un sērgas dziedināt. Un Viņš tos sūtīja, Dieva valstību sludināt un vājus darīt veselus:

Bet tie izgājuši pārstaigāja visus tos miestus visur to priecas vārdu sludinādami un dziedinādami.

Bet ļaudis, to nomanīdami, gāja Viņam pakaļ, un Viņš tos pieņēmis runāja ar tiem par Dieva valstību; un kam dziedināšanas vajadzēja, tos Viņš darīja veselus.

Un redzi, viens vīrs no ļaudīm brēca sacīdams: “Mācītāj, es Tev lūdzu, skaties uz manu dēlu, jo tas ir mans vienpiedzimušais, Un redzi, viens gars to grābj, un tas piepeši brēc, un viņš to plosa līdz putām un tikai grūti no tā šķirās, to novārdzinādams. Un es Taviem mācekļiem esmu lūdzis, ka tie to izdzītu, bet tie nespēja.” Un Jēzus atbildēdams sacīja: “Ak tu neticīgā un netiklā cilts, cik ilgi Es pie jums būšu un jūs panesīšu? Atved savu dēlu šurp.” Un tam atnākot velns to plosīja un raustīja: bet Jēzus nešķīsto garu apdraudēja un darīja bērnu veselu un atdeva viņa tēvam.

Un dariet tur veselus vājos un sakāt uz tiem: Dieva valstība tuvu pie jums ir nākusi.

Redzi, Es jums esmu devis spēku, staigāt uz čūskām un skorpioniem, un pār visu ienaidnieka varu, un nekas jums nekaitēs.

Tad Jēzus atbildēja un sacīja: “Viens cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita slepkavu rokās, tie tam noplēsa drēbes, un to sasituši, aizgāja un to pameta pusmirušu. Bet nejauši viens priesteris staigāja pa to pašu ceļu; kad tas to redzēja, tad viņš aizgāja garām. Tāpat arī viens Levīts; tas pie tās vietas nācis to redzēja un aizgāja garām. Bet viens Samarietis, savu ceļu iedams, nāca pie viņa, un viņu redzot sirds tam iežēlojās, Un piegājis sasēja viņa vātis, tanīs eļļu un vīnu ieliedams; pēc viņš to cēla uz savu lopu un to noveda mājas vietā un to apkopa.

Un Viņš izdzina vienu velnu, un tas bija mēms. Bet notikās, kad velns bija izbēdzis, tad tas mēmais runāja, un tie ļaudis brīnījās.

Vai piecus zvirbuļus nepērk par divām artavām? Un neviens no tiem nav aizmirsts pie Dieva. Bet arī visi jūsu galvas mati ir skaitīti, tāpēc nebīstaties; jūs esat labāki nekā daudz zvirbuļi.

Un Viņš uz Saviem mācekļiem sacīja: “Tāpēc Es jums saku: nezūdaties savas dzīvības pēc, ko jūs ēdīsiet, nedz miesas pēc, ar ko jūs ģērbsities. Dzīvība ir labāka nekā barība, un miesa labāka nekā drēbes. Ņemiet vērā kraukļus, kas nedz sēj, nedz pļauj, kam ne klēts, nedz šķūņa; un jūsu Dievs tos uztur. Cik daudz labāki jūs esat nekā putni! Un kurš jūsu starpā savam mūžam spēj pielikt vienu olekti, lai gan tādēļ raizējās? Ja nu jūs ne to vismazāko neiespējat, ko tad raizējaties par citām lietām? Ņemiet vērā puķes, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj; bet Es jums saku, ka pat Salamans visā savā godībā tā nav bijis apģērbts, kā viena no tām. Ja tad Dievs zāli laukā tā apģērbj, kas šodien stāv un rīt top iemesta krāsnī, cik vairāk jūs? Ak jūs mazticīgie! Tā arīdzan nebēdājaties, ko ēdīsiet un ko dzersiet, nedz šaubāties šurpu turpu. Jo visas šīs lietas pagāni pasaulē meklē, bet jūsu Tēvs zina, ka jums šo lietu vajag. Bet meklējiet Dieva valstību, un tad jums visas šīs lietas taps piemestas. Nebīsties, tu mazais ganāmais pulciņ, jo jūsu Tēva žēlīgais prāts ir, jums dot Valstību.

Pārdodiet, kas jums ir, un dodiet nabagiem, gādājiet sev makus, kas nenovecojas, neiznīcīgu mantu debesīs, kur zagļi netiek klāt, un kodes nesamaitā. Jo kur jūsu manta, tur arī būs jūsu sirds.

Un redzi, vienai sievai bija neveselības gars astoņpadsmit gadus, un tā bija savilkta un nemaz nevarēja taisni atliekties. Bet Jēzus, viņu redzēdams, to pieaicināja un uz to sacīja: “Sieva, topi vaļā no savas neveselības!” Un uzlika tai rokas, un tā tūdaļ pacēlās taisna un slavēja Dievu.

Bet šī Ābrahāma meita, ko sātans, redzi, astoņpadsmit gadus ir saistījis, vai tā nebija sabatā atraisāma no šīs saites?”

Un Viņš uz tiem sacīja: “Ejat un sakāt šai lapsai: redzi, Es velnus izdzenu un slimus daru veselus šodien un rīt, bet trešajā dienā Es būšu galā.

Un lūk, viens cilvēks, slims ar tūsku, tur bija Viņa priekšā. Un Jēzus iesāka runāt uz tiem bauslības mācītājiem un farizejiem un sacīja: “Vai brīv sabatā dziedināt?” Bet tie cieta klusu. Un, to ņēmis, Viņš to dziedināja un sūtīja projām.

Bet kad tu viesības dari, aicini nabagus, kropļus, tizlus, aklus.

Kāds bagāts vīrs bija, tas ģērbās ar purpuru un dārgu audekli, un dzīvoja ikdienas kārumā un līksmībā. Bet arī kāds nabags bija, vārdā Lācars, tas gulēja priekš viņa durvīm, pilns ar vātīm, Un gribēja paēst no druskām, kas krita no bagātā galda. Bet tikai suņi nāca un laizīja viņa vātis. Bet gadījās, ka nabags nomira un no eņģeļiem tapa aiznests Ābrahāma klēpī, un bagātais arīdzan nomira un tapa aprakts. Kad tas nu bija ellē un mokās, tad tas pacēla savas acis un redzēja Ābrahāmu no tālienes un Lācaru viņa klēpī, Un sauca un sacīja: tēvs Ābrahām, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai tas savu pirksta galu iemērc ūdenī un dzesina manu mēli, jo es ciešu lielas mokas šinīs uguns liesmās. Bet Ābrahāms atbildēja: piemini, dēls, ka tu savu labumu esi dabūjis savā dzīvības laikā, un Lācars turpretī ļaunumu, bet tagad šis top iepriecināts, bet tu topi mocīts. Un turklāt starp jums un mums ir liela starpa, ka tie, kas no šejienes gribētu noiet pie jums, nevar; nedz arī no turienes pārnākt pie mums. Un viņš sacīja: tad es tevi lūdzu, tēvs, sūti viņu uz mana tēva namu. Jo man vēl pieci brāļi; lai viņš tos pamāca, ka tie arīdzan nenāk šinī moku vietā. Ābrahāms uz to sacīja: tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa. Bet tas sacīja: Nē, tēvs Ābrahām, bet kad viens no mirušiem pie tiem ietu, tad tie atgrieztos no grēkiem. Tad viņš uz to sacīja: kad tie neklausa Mozu un praviešus, tad tie arī neticēs, kaut arī kāds no miroņiem augšāmceltos.”

Un kad Viņš kādā pilsētiņā nāca, tad Viņam desmit spitālīgi vīri sastapās, tie stāvēja no tālienes, Paceldami savu balsi, un sacīja: “Jēzu, mīļais Kungs, apžēlojies par mums!” Un tos redzējis, Viņš uz tiem sacīja: “Ejat un rādieties priesteriem.” Un notikās, ka tie aizejot tapa šķīsti. Bet viens no tiem, redzēdams, ka viņš tapis šķīsts, griezās atpakaļ un teica Dievu ar skaņu balsi,

Ja kas meklēs savu dzīvību paturēt, tas to zaudēs, un ja kas to zaudēs, tas to paturēs dzīvu.

Bet gadījās, Viņam tuvu klāt nākot pie Jērikas, viens akls sēdēja ceļmalā un nabagoja. Bet kad tas ļaudis dzirdēja garām ejam, tad tas jautāja, kas tur esot. Un viņi tam atbildēja: “Jēzus no Nacaretes iet garām.” Tad tas brēca un sacīja: “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Bet tie, kas priekšā gāja, to apsauca, lai būtu klusu. Bet viņš vēl vairāk brēca: “Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Bet Jēzus apstājās un pavēlēja, to atvest pie Sevis; bet kad tie to pie Viņa bija atveduši, tad Viņš to jautāja, Sacīdams: “Ko tu gribi, lai Es tev daru?” Viņš atbildēja: “Kungs, ka varu redzēt.” Un Jēzus uz to sacīja: “Esi redzīgs, tava ticība tev palīdzējusi.” Un tūdaļ viņš tapa redzīgs un Tam staigāja pakaļ, Dievu teikdams. Un visi ļaudis, kas to redzēja, slavēja Dievu.

Jo Tas Cilvēka Dēls ir nācis, meklēt un svētu darīt to, kas pazudis.”

Jo tie vairs nevar mirt, un ir eņģeļiem līdzīgi un Dieva bērni, būdami augšāmcelšanās bērni.

Bet pirms viss tas notiks, tie savas rokas jums pieliks un jūs vajās un nodos sinagogās un cietumos, un jūs vedīs priekš ķēniņiem un valdniekiem Mana Vārda dēļ. Bet tas notiks jums par liecību. Tad nu apņematies savās sirdīs, nerūpēties iepriekš, kā jūs aizstāvēsities. Jo Es jums došu muti un gudrību, kam nevarēs pretī runāt nedz pretī stāvēt neviens no tiem, kas pret jums ceļas. Bet jūs tapsiet nodoti arī no vecākiem un brāļiem un radiem un draugiem. Un tie citus no jums nonāvēs. Un jūs būsiet ienīdēti no visiem Mana Vārda dēļ. Un tomēr ne matam no jūsu galvas nebūs zust.

Bet jūs esat tie, kas pastāvējuši pie Manis iekš Manām kārdināšanām,

Un Tas Kungs sacīja: “Sīmani, Sīmani, redzi, sātanam ir ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus. Bet Es esmu lūdzis par tevi, ka tava ticība nemitētos. Un kad tu vienreiz atgriezīsies, tad stiprini savus brāļus.” Bet tas uz Viņu sacīja: “Kungs, es esmu gatavs ar Tevi iet cietumā un nāvē.”

Un kad Viņš nāves bailēs cīnījās, tad Viņš Dievu pielūdza jo karsti; bet Viņa sviedri kā asins lāses pilēja uz zemi.

Un kad tie nāca uz vietu, ko sauc par pieres vietu, tad tie tur sita krustā Viņu un ļauna darītājus, vienu pa labo un otru pa kreiso roku. Bet Jēzus sacīja: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” Un tie, Viņa drēbes dalīdami, kauliņus par tām meta.

Un Jēzus uz to sacīja: “Patiesi, Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē!”

Un Jēzus sauca ar skaņu balsi un sacīja: “Tēvs, Es Savu garu nododu Tavās rokās.” Un to sacījis Viņš dvēseli izlaida.

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš Savu vienpiedzimušo Dēlu devis, ka visiem tiem, kas tic uz Viņu, nebūs pazust, bet dabūt mūžīgu dzīvošanu.

Tad Jēzus atkal nāca uz Kānu iekš Galilejas, kur Viņš ūdeni bija darījis par vīnu. Un tur viens ķēniņa sulainis bija, kam dēls gulēja nevesels Kapernaūmā. Šis dzirdējis, ka Jēzus bija nācis no Jūdejas uz Galileju, nogāja pie Viņa un To lūdza, lai noietu un viņa dēlam palīdzētu, jo tas guļot uz miršanu. Tad Jēzus uz viņu sacīja: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, tad jūs neticat.” Tas ķēniņa sulainis uz Viņu saka: “Kungs, nāc, pirms nekā mans dēls mirst.” Jēzus uz viņu saka: “Ej, tavs dēls dzīvs.” Un tas cilvēks ticēja vārdam, ko Jēzus uz viņu bija sacījis, un aizgāja. Un noejot viņa kalpi to sastapa un tam pasludināja un sacīja: “Tavs dēls dzīvs.” Tad tas no viņiem izvaicāja to stundu, kad ar viņu bija palicis labāk. Un tie uz viņu sacīja: “Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstāja.” Tad tēvs nomanīja ap to stundu esam, kad Jēzus viņam bija sacījis: “Tavs dēls dzīvs.” Un viņš ticēja ar visu savu saimi.

Tanīs gulēja liels pulks neveselu, aklu, tizlu, nokaltušu, (kas gaidīja uz ūdens kustēšanu. Jo savā laikā viens eņģelis nolaidās dīķī un ūdeni pakustināja. Kurš tad iekāpa pirmais pēc ūdens kustināšanas, tas tapa vesels, lai gulēja kādā sērgā gulēdams.) Un tur viens cilvēks trīsdesmit un astoņus gadus bija gulējis nevesels. Šo Jēzus redzēja guļam, un zinādams, ka tas ilgu laiku tur bija gulējis, Viņš uz to saka: “Vai gribi tapt vesels?” Tas neveselais Tam atbildēja: “Kungs, man nav cilvēka, kas mani iemet dīķī, kad ūdens top kustināts; un tiekams es nāku, cits jau nokāpj manā priekšā.” Jēzus uz to saka: “Celies, ņem savu gultu un ej.” Un tūdaļ tas cilvēks tapa vesels un ņēma savu gultu un aizgāja. Bet tā diena bija sabats.

Pēc tam Jēzus to atrod Dieva namā un uz to saka: “Raugi, tu esi tapis vesels, neapgrēkojies vairs, ka tev nenotiek jo grūti.”

Un liels pulks ļaužu Tam gāja pakaļ, tāpēc ka tie redzēja brīnuma zīmes, ko Viņš darīja pie neveseliem.

Un Jēzus uz tiem sacīja: “Es esmu dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tas neizsalks: un kas tic uz Mani, tam neslāps nemūžam. Bet Es jums esmu sacījis, ka jūs Mani gan esat redzējuši, tomēr jūs neticat. Ikviens, ko Tas Tēvs Man dod, tas nāk pie Manis, un kas nāk pie Manis, to Es neizmetīšu ārā.

Tad Jēzus atkal uz tiem runāja sacīdams: “Es esmu pasaules gaišums. Kas Man iet pakaļ, tas nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaišums.”

Un aiziedams Viņš ieraudzīja cilvēku, kas bija neredzīgs no dzimuma. Un Viņa mācekļi Viņam vaicāja sacīdami: “Rabbi, kurš ir grēkojis: vai šis, vai viņa vecāki, ka tas ir neredzīgs piedzimis?” Jēzus atbildēja: “Nedz šis grēkojis, nedz viņa vecāki; bet ka Dieva darbi pie viņa parādītos. Man nākas strādāt Tā darbus, kas Mani sūtījis, kamēr vēl ir diena; nāk nakts, kad neviens nevar strādāt. Kamēr Es esmu pasaulē, Es esmu pasaules gaišums.” To sacījis Viņš spļāva zemē un taisīja svaidāmo no siekalām un svaidīja neredzīgā acis ar svaidāmo, Un sacīja uz to: “Ej, mazgājies Siloāmasdīķī. ” Tad tas nogāja un mazgājās un pārnāca redzīgs.

Tas ne mūžam vēl nav dzirdēts, ka kāds ir atdarījis tāda acis, kas neredzīgs piedzimis.

Zaglis nenāk kā vien gribēdams zagt, žņaugt un nokaut; Es esmu nācis, ka tiem būtu dzīvība un viss papilnam. Es esmu labais gans: labais gans dod Savu dvēseli par avīm.

Un Es tām dodu mūžīgu dzīvību, un tās ne mūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas. Mans Tēvs, kas Man tās devis, ir lielāks pār visiem, un neviens tās nevar izraut no Mana Tēva rokas.

Jēzus uz to sacīja: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība; kas tic uz Mani, jebšu tas būtu miris, tas dzīvos, Un ikviens, kas dzīvo un tic uz Mani, tas nemirs ne mūžam. Vai tu to tici?”

Tad Marija, kad tā nāca, kur Jēzus bija, un Viņu redzēja, metās Viņam pie kājām un uz Viņu sacīja: “Kungs, ja Tu šeitan būtu bijis, tad mans brālis nebūtu miris.” Tad Jēzus, kad tas viņu redzēja raudam, arī Jūdus raudam, kas līdz ar viņu bija nākuši, garā aizgrābts, noskuma pie Sevis, Un sacīja: “Kur jūs viņu esat nolikuši?” Tie uz Viņu saka: “Kungs, nāc un redzi.” Jēzus raudāja. Tad Jūdi sacīja: “Redzi, kā Viņš to ir mīlējis!”

Jēzus saka: “Noceļat akmeni.” Marta, nomirušā māsa, uz Viņu saka: “Kungs, viņam jau smaka; viņš jau četras dienas ir gulējis.” Jēzus uz to saka: “Vai Es tev neesmu sacījis: ja tu ticēsi, tad tu redzēsi Dieva godību.” Tad tie akmeni nocēla, kur mironis bija nolikts, un Jēzus pacēla acis uz augšu un sacīja: “Tēvs, Es Tev pateicos, ka Tu Mani esi paklausījis. Bet Es zinu, ka Tu allažiņ Mani klausi; bet ļaužu dēļ, kas apkārt stāv, Es to saku, lai tie tic, ka Tu Mani esi sūtījis.” Un to sacījis Viņš stiprā balsī sauca: “Lācar, nāc ārā!” Tad mirušais izgāja, pie kājām un rokām saistīts ar autiem, un viņa vaigs bija aptīts ar sviedru autu. Un Jēzus uz tiem saka: “Atraisiet viņu, un lai viņš staigā.”

Jūsu sirds lai neizbīstas! Ticat uz Dievu un ticat uz Mani. Mana Tēva namā ir daudz dzīvokļu. Kad tas tā nebūtu, tad Es jums to būtu sacījis. Es noeju, jums vietu sataisīt.

Un ko jūs lūgsiet Manā Vārdā, to Es gribu darīt, lai Tas Tēvs top godāts iekš Tā Dēla. Kad jūs ko lūgsiet Manā Vārdā, to Es darīšu.

Mieru Es jums atstāju; Savu mieru Es jums dodu, — ne tā, kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirds lai neiztrūcinājās un lai neizbīstas.

Ja jūs paliekat iekš Manis, un Mani vārdi paliek iekš jums, tad jūs lūgsiet, ko gribēdami, un tas jums notiks. Iekš tā Mans Tēvs ir pagodināts, ka jūs nesat daudz augļus un topat Mani mācekļi.

To Es jums esmu runājis, lai Mans prieks paliek iekš jums, un jūsu prieks top pilnīgs.

Tā arī jūs tagad esat noskumuši, bet Es jūs atkal redzēšu, un jūsu sirds līksmosies, un jūsu prieku neviens no jums neatņems. Un tanī dienā jūs Man nenieka nejautāsiet. Patiesi, patiesi, Es jums saku: ko vien jūs Tam Tēvam lūgsiet Manā Vārdā, to Viņš jums dos. Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā Vārdā; lūdziet, tad jūs ņemsiet, lai jūsu līksmība ir pilnīga.

To Es uz jums esmu runājis, lai jums miers būtu iekš Manis. Pasaulē jums būs bēdas; bet turat drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis. ”

Tad Pilāts Jēzu ņēma un Viņu šauta.

Tad viņš tiem To nodeva, ka To sistu krustā; un tie Jēzu ņēma un To aizveda. Un Viņš izgāja un nesa Savu krustu uz to vietu, ko sauc pieres vietu, ebrejiski Golgatu. Tur tie Viņu sita krustā un līdz ar Viņu divus citus vienā un otrā pusē un Jēzu vidū.

Kad nu Jēzus to etiķi bija ņēmis, tad Viņš sacīja: “Tas ir piepildīts.” Un, galvu nokāris, Viņš izlaida garu.

Un atkal cits raksts saka: tie redzēs To, iekš kā tie dūruši.

Un notiks, ka ikviens, kas Tā Kunga vārdu piesauks, taps izglābts.”

Tāpēc mana sirds priecājās un mana mēle līksmojās un arī mana miesa dusēs uz cerību. Jo Tu manu dvēseli nepametīsi kapā, nedz Savam Svētam liksi redzēt satrūdēšanu. Tu man esi zināmus darījis dzīvības ceļus; Tu mani piepildīsi ar līksmību Tava vaiga priekšā.

Bet Pēteris sacīja: “Sudraba un zelta man nav, bet kas man ir, to es tev dodu: Jēzus Kristus no Nacaretes vārdā: celies un staigā!” Un viņš to satvēra pie labās rokas un to pacēla, un tūdaļ viņa lieli un krimšļi tapa stingri, Un uzlēcis viņš stāvēja un staigāja un gāja ar tiem Dieva namā, staigādams un lēkdams un Dievu teikdams. Un visi ļaudis to redzēja staigājam un Dievu teicam;

Tā ka arī neveselie tapa izvesti uz ielām un gultās un uz nestuvēm likti, lai, Pēterim nākot, jel viņa ēna kādus no tiem apēnotu. Un arī no apkārtējām pilsētām pulks ļaužu nāca uz Jeruzālemi, nesdami neveselus un nešķīstu garu apsēstus, kas visi tapa dziedināti.

Bet augstais priesteris cēlās un visi, kas pie tā bija (saduceju biedrība), un tapa bardzības pilni, Un pielika apustuļiem rokas un tos iemeta pilsētas cietumā. Bet Tā Kunga eņģelis naktī atvēra cietuma durvis un tos izveda un sacīja: “Ejat, un Dieva namā stāvēdami, runājiet uz tiem ļaudīm visus šās dzīvības vārdus.”

Tad nu tie līksmodamies aizgāja no augstās tiesas, ka tie bija cienīgi turēti, Viņa Vārda dēļ kaunu ciest;

Bet Sauls draudzi postīja un gāja pa namiem, satverdams gan vīrus, gan sievas, un tos nodeva cietumā. Tad nu izklīdinātie apkārt staigāja, vārdu pasludinādami.

Un ļaudis vienprātīgi klausījās uz to, ko Filips runāja, dzirdēdami un redzēdami zīmes, ko viņš darīja; Jo no daudziem, kam bija nešķīsti gari, tie izgāja, ar stipru balsi brēkdami, un daudzi paralizēti un tizli tapa dziedināti. Un liela līksmība cēlās tai pilsētā.

Kā Dievs ar Svētu Garu un spēku ir svaidījis Jēzu no Nacaretes, kas ir apkārt gājis, labu darīdams un dziedinādams visus no velna uzvarētos; jo Dievs bija ar Viņu.

Un sagrābis to lika cietumā, un to nodeva sešpadsmit karavīriem, kas pa četriem to sargāja, gribēdams viņu pēc Pashā ļaudīm vest priekšā. Tad nu Pēteris cietumā tapa sargāts; bet draudze bez mitēšanās lūdza Dievu par viņu. Un kad Hērodus viņu gribēja priekšā vest, tanī pašā naktī Pēteris gulēja starp diviem karavīriem, ar divām ķēdēm saistīts, un sargi priekš durvīm sargāja cietumu. Un redzi, Tā Kunga eņģelis piestājās, un gaišums spīdēja tanī ēkā; un viņš piesita Pēterim pie sāniem un to uzmodināja sacīdams: “Celies drīz!” Un ķēdes nokrita no viņa rokām. Un eņģelis uz to sacīja: “Apjozies un apauj kājas!” Un tas tā darīja. Un viņš uz to sacīja: “Apmet savu mēteli un nāc man līdz.” Un tas iznācis viņam gāja līdz un nezināja to tiešām caur eņģeli notiekam; bet tam likās, ka redzot kādu parādīšanu. Un caur pirmo un otru vakti gājuši, tie nāca pie dzelzs vārtiem, kas iet uz pilsētu; tie paši no sevis tiem atdarījās; un izgājuši tie vienu ielu nostaigāja un tūdaļ eņģelis no tā atstājās.

Stiprinādami mācekļu dvēseles un pamācīdami, lai paliek iekš ticības, un ka caur daudz bēdām mums būs ieiet Dieva valstībā.

Un ļaužu pulks cēlās pret tiem, un virsnieki tiem noplēsa drēbes un pavēlēja, tos ar rīkstēm šaust. Un daudz sitienus tiem devuši, viņi tos iemeta cietumā, un cietuma sargam pavēlēja, tos cieti sargāt.

Šis tādu pavēli dabūjis, tos iemeta dziļākā cietumā un viņu kājas apcietināja siekstā. Un ap nakts vidu Pāvils un Sīlas Dievu lūdza un slavas dziesmas dziedāja, un tie, kas bija cietumā, uz viņiem klausījās. Tad piepeši liela zemes trīcēšana notika, tā ka cietuma pamati kustēja, un tūdaļ visas durvis atvērās, un visiem saites tapa vaļā. Un cietuma sargs uzmodies un cietuma durvis redzējis atvērtas, izvilka zobenu un gribēja sevi pašu nonāvēt, domādams, cietumniekus esam izbēgušus. Bet Pāvils ar stipru balsi brēca sacīdams: “Nedari sev ļauna, jo mēs visi esam šeitan.” Un viņš sveci prasījis, ieskrēja un drebēdams metās zemē priekš Pāvila un Sīlasa, Un tos izveda ārā un sacīja: “Kungi, ko man būs darīt, lai es mūžīgi dzīvoju?”

Un Dievs lielus darbus darīja caur Pāvila rokām, Tā ka arī sviedru auti un citi auti no viņa miesām tapa nesti pie neveseliem; un slimības tos atstāja, un ļaunie gari no tiem izgāja.

Tam Kungam kalpodams ar visu pazemību un ar daudz asarām un kārdināšanām, kas man notikušas caur Jūdu viltībām;

Un nu redzi, es garā saistīts eju uz Jeruzālemi, nezinādams, kas man tur notiks. Tomēr Svētais Gars ikvienā pilsētā liecību dod sacīdams, ka saites un bēdas mani gaida. Bet es neko par to nebēdāju, un mana dzīvība man pašam nav dārga, ka nepabeigtu ar prieku savu amatu, ko es esmu dabūjis no Tā Kunga Jēzus, apliecināt evaņģēliju no Dieva žēlastības.

Es jums visas lietas esmu rādījis, ka tā strādājot piederas vājos uzņemt un pieminēt Tā Kunga Jēzus vārdu, jo Viņš ir sacījis: “Svētīgāk ir dot, nekā ņemt.””

Bet Pāvils atbildēja: “Ko jūs darāt, ka raudāt un laužat manu sirdi? Jo es esmu gatavs par Tā Kunga Jēzus vārdu ne vien likties saistīties Jeruzālemē, bet arī mirt.” Un kad viņš neļāvās pārrunāties, tad mēs palikām klusu, sacīdami: “Tā Kunga prāts lai notiek.”

Un notikās, ka Publijus tēvs ar drudzi un ar dizentēriju sirga; pie tā Pāvils iegāja un Dievu pielūdzis rokas tam uzlika un to darīja veselu. Kad nu tas bija noticis, tad arī tie citi atnāca, kam tanī salā bija sērgas, un tapa dziedināti.

Bet ne vien ar to, bet mēs lielāmies arī ar bēdām, zinādami, ka bēdas dara pacietību, Un pacietība pastāvību, un pastāvība cerību, Un cerība nepamet kaunā; jo Dieva mīlestība ir izlieta mūsu sirdīs caur Svēto Garu, kas mums ir dots.

Bet Dievs Savu mīlestību uz mums parāda, ka Kristus par mums ir nomiris, kad mēs vēl bijām grēcinieki. Tad nu mēs tagad caur Viņa asinīm taisnoti jo vairāk caur Viņu tapsim glābti no dusmības. Jo ja mēs ienaidnieki būdami, ar Dievu esam salīdzināti caur Viņa Dēla nāvi, tad nu salīdzināti, mēs jo vairāk tapsim glābti caur Viņa dzīvību. Un ne vien tā, bet mēs arī lielāmies ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, caur ko mēs tagad salīdzināšanu esam dabūjuši.

Tādēļ itin kā caur vienu cilvēku grēks ir ienācis pasaulē un caur grēku nāve, un tā nāve pie visiem cilvēkiem ir caurspiedusies, tāpēc ka visi ir grēkojuši;

Jeb vai jūs nezināt, ka, cik no mums ir kristīti uz Kristu Jēzu, tie uz Viņa nāvi ir kristīti? Tad nu mēs līdz ar Viņu caur kristību esam aprakti nāvē, lai, kā Kristus ir uzmodināts no miroņiem caur Tā Tēva godību, tāpat arī mēs staigājam atjaunotā dzīvībā. Jo ja mēs esam dēstīti līdzīgā nāvē ar Viņu, tad arī augšāmcelšanā Viņam būsim līdzīgi, To zinādami, ka mūsu vecais cilvēks līdz ir krustā sists, lai grēcīgā miesa iznīkst, ka mēs grēkam vairs nekalpojam. Jo, kas nomiris, tas ir taisnots no grēka.

Bet ja mēs ar Kristu esam miruši, tad ticam, ka ar Viņu arī dzīvosim, Zinādami, ka Kristus no miroņiem uzmodināts vairs nemirst; nāve pār Viņu vairs nevalda. Jo ko Viņš miris, to Viņš grēkam nomiris vienreiz; bet ko Viņš dzīvo, to Viņš dzīvo Dievam. Tāpat turaties arī jūs, ka grēkam esat nomiruši, bet dzīvojiet Dievam iekš Kristus Jēzus, mūsu Kunga. Tad nu lai grēks nevalda jūsu mirstamā miesā, paklausīt viņas kārībām; Nedz padodiet savus locekļus grēkam par netaisnības ieročiem; bet padodiet sevi pašus Dievam, tā kā no miroņiem dzīvus, un savus locekļus Dievam par taisnības ieročiem.

Kāds auglis tad jums to brīdi bija? Tāds, par ko jūs tagad kaunaties; jo viņa gals ir nāve. Bet tagad, kad jūs no grēka esat atsvabināti un Dievam kalpojat, tad jums ir savs auglis, ka paliekat svēti; bet tas gals ir mūžīga dzīvošana.

Jo grēka nopelns ir nāve; bet Dieva dāvana ir mūžīga dzīvība iekš Kristus Jēzus, mūsu Kunga.

Es nabaga cilvēks, kas mani izraus no šīs nāves miesas.

Tad nu nav nekādas pazudināšanas tiem, kas ir iekš Kristus Jēzus, kas nestaigā pēc miesas, bet pēc Gara. Jo dzīvības Gara bauslība iekš Kristus Jēzus mani ir atsvabinājusi no grēka un nāves bauslības. Jo kad tas bauslībai nebija iespējams, tāpēc ka tā caur miesu bija nespēcīga, tad Dievs ir sūtījis Savu paša Dēlu grēcīgas miesas līdzībā un grēka dēļ un grēku pazudinājis iekš miesas, Ka bauslības taisnība taptu piepildīta iekš mums, kas nestaigājam pēc miesas, bet pēc Gara. Jo tie, kas ir pēc miesas, tie domā uz to, kas patīk miesai; bet tie, kas pēc Gara, uz to, kas patīk Garam. Jo miesas prāts ir nāve; un Gara prāts ir dzīvība un miers. Tāpēc ka miesas prāts ir naids pret Dievu; jo tas Dieva bauslībai nepaklausa un arī nespēj. Bet tie, kas pēc miesas dzīvo, nevar Dievam patikt.

Bet jūs nedzīvojiet pēc miesas, bet pēc Gara, ja tikai Dieva Gars iekš jums mīt; bet ja kam Kristus Gara nav, tas Viņam nepieder. Bet ja Kristus ir iekš jums, tad miesa gan ir nedzīva grēka dēļ, bet Tas Gars ir dzīvība taisnības dēļ. Bet ja Tā Gars, kas Jēzu ir uzmodinājis no miroņiem, iekš jums mīt, tad Tas, kas Kristu ir uzmodinājis no miroņiem, arī jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas caur Savu Garu, kas iekš jums mīt.

Tad nu mēs, brāļi, esam parādnieki ne miesai, ka pēc miesas būtu jādzīvo. Ja jūs pēc miesas dzīvojiet, tad jūs mirsiet, bet ja jūs caur To Garu miesas darbošanās nonāvējat, tad jūs dzīvosiet. Jo cik no Dieva Gara top vadīti, tie ir Dieva bērni. Jo jūs neesat dabūjuši kalpošanas garu, ka jums atkal jābīstas, bet jūs esat dabūjuši dievbērnības Garu, caur ko mēs saucam: Abba, Tēvs. Tas Gars pats apliecina līdz ar mūsu garu, ka esam Dieva bērni; Bet ja bērni, tad arī mantinieki, proti Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki, ja tikai līdz ciešam, ka arī līdz topam pagodināti.

Jo es turu, ka šī laika ciešanas neatsver to godību, kas mums taps parādīta. Jo radījumi ilgodamies gaida uz Dieva bērnu parādīšanu. Jo radījumi ir padoti nīcībai, ne pēc savas gribēšanas, bet Tā dēļ, kas tos tai ir padevis uz cerību, Jo arī radījumi paši taps atsvabināti no iznīcības kalpošanas uz Dieva bērnu godības svabadību. Jo mēs zinām, ka visi radījumi kopā nopūšās un kopā mokās līdz šim. Un ne vien tie, bet arī mēs paši, kam Tā Gara pirmība ir, mēs paši arīdzan nopūšamies pie sevis, gaidīdami uz to bērnību, uz mūsu miesas atpestīšanu. Jo cerībā mēs esam pestīti. Bet cerība, kas ir redzama, nav cerība; jo ko kas redz, kā tas to var cerēt? Bet ja mēs ceram, ko neredzam, tad mēs uz to gaidām ar paciešanu.

Tāpat arī Tas Gars mūsu vājībai nāk palīgā; jo mēs nezinām, ko mums būs lūgt, kā piederas, bet Tas Gars pats mūs aizstāv ar neizrunājamām nopūtām. Un Tas, kas sirdis pārmeklē, zin, kas ir Tā Gara prāts, jo Tas pēc Dieva prāta svētos aizstāv.

Un mēs zinām, ka tiem, kas Dievu mīl, visas lietas nāk par labu, tiem, kas pēc Viņa nodoma ir aicināti. Jo kurus Viņš papriekš paredzējis, tos Viņš arī papriekš ir nolicis, lai Viņa Dēla tēlam būtu līdzīgi, ka Tas būtu pirmdzimtais starp daudz brāļiem. Bet kurus Viņš papriekš nolicis, tos Viņš arī aicinājis; un kurus Viņš aicinājis, tos Viņš arī taisnojis; un kurus Viņš taisnojis, tos Viņš arī pagodinājis.

Ko lai nu par to sakām? Ja Dievs par mums, kas būs pret mums? Jo Viņš arī Savu paša Dēlu nav taupījis, bet To par mums visiem nodevis, kā Viņš mums ar To nedāvinās visas lietas? Kas apsūdzēs Dieva izredzētos? Dievs ir, kas taisno. Kas pazudinās? Kristus ir nomiris, bet vēl vairāk, Viņš arī uzmodināts; Viņš ir pie Dieva labās rokas, Viņš mūs arī aizstāv.

Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības? Vai bēdas, vai bailība, vai vajāšana, vai bads, vai plikums, vai liksta, vai zobens? Tā kā ir rakstīts: “Tevis dēļ mēs topam nāvēti augu dienu; mēs esam turēti līdzi kaujamām avīm.”

Bet visās šinīs lietās mēs pārpārim uzvaram caur To, kas mūs ir mīlējis. Jo es zinu tiešām, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne valdības, ne spēki, ne klātbūdamas, ne nākamas lietas, Ne augstums, ne dziļums, nedz cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir iekš Kristus Jēzus, mūsu Kunga.

Es patiesību saku iekš Kristus, es nemeloju, jo mana sirdsapziņa man liecību dod iekš Svēta Gara, Ka man ir lielas skumjas un nemitīgas sāpes manā sirdī. Jo es būtu vēlējies pats būt nolādēts no Kristus par maniem brāļiem, kas ir mani radi pēc miesas;

Itin kā ir rakstīts: redzi, Es lieku Ciānā piedauzīšanas akmeni un apgrēcības klinti, un kas uz Viņu tic nepaliks kaunā.

Jo raksts saka: neviens, kas uz Viņu tic, nepaliks kaunā. Jo še nav starpības starp Jūdiem un Grieķiem, jo Tas pats ir Kungs pār visiem, bagāts priekš visiem, kas Viņu piesauc. Jo ikviens, kas Tā Kunga vārdu piesauks, taps izglābts.

Tāpēc, brāļi, es jūs lūdzu caur Dieva apžēlošanām, ka jūs savas miesas nodotu par dzīvu, svētu un Dievam patīkamu upuri; tā lai ir jūsu prātīgā Dieva kalpošana.

Esiet priecīgi cerībā, pacietīgi bēdās, pastāvīgi lūgšanās. Nāciet palīgā svētiem viņu vajadzībās; dodiet labprāt mājas vietu. Svētījiet tos, kas jūs vajā, svētījiet un nelādiet. Līksmojaties ar līksmiem un raudiet ar tiem, kas raud.

Jo kad dzīvojam, tad dzīvojam Tam Kungam; kad mirstam, tad mirstam Tam Kungam. Tāpēc vai dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam Tam Kungam. Jo tādēļ Kristus arī miris un augšāmcēlies un atkal dzīvs tapis, ka Tas būtu Kungs pār mirušiem un dzīviem.

Bet Tas cerības Dievs lai jūs piepilda ar visu prieku un mieru iekš ticības, ka varat būt bagāti iekš cerības caur Svētā Gara spēku.

Vājiem es esmu tapis tā kā vājš, ka mantotu vājos; visiem esmu palicis viss, ka visādi kādus glābtu.

Bet kad mēs topam tiesāti, tad no Tā Kunga topam pārmācīti, lai ar pasauli netopam pazudināti.

Lai šķelšanās nebūtu iekš miesas, bet lai locekļi cits par citu vienlīdzīgi gādātu. Un kad viens loceklis cieš, tad visi locekļi cieš līdz, jeb kad viens loceklis top godāts, tad visi locekļi priecājās līdz.

Jo Dievs nav nekārtības, bet miera Dievs.

Jo tā kā iekš Ādama visi mirst, tāpat arī iekš Kristus visi taps dzīvi darīti.

Pēdējais ienaidnieks, kas taps izdeldēts, ir nāve.

Jo šim, kas ir satrūdams, būs apvilkt nesatrūdēšanu, un šim mirstamam būs apvilkt nemirstību. Un kad tas, kas iznīcīgs, apvilks neiznīcību, un tas, kas mirstams, apvilks nemirstību, tad tas vārds notiks, kas ir rakstīts: nāve ir aprīta uzvarēšanā! Nāve, kur ir tavs dzelonis? Elle, kur ir tava uzvarēšana?

Slavēts lai ir Dievs un mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, Tas apžēlošanas Tēvs un visas iepriecināšanas Dievs, kas mūs iepriecina visās mūsu bēdās, Ka mēs tos, kas ir visādās bēdās, varam iepriecināt ar to iepriecināšanu, ar ko mēs paši no Dieva topam iepriecināti. Jo, ka Kristus ciešanas pie mums vairojās, tāpat arī mūsu iepriecināšana caur Kristu vairojās. Bet kad mēs topam apbēdināti, taču tas jums ir par iepriecināšanu un pestīšanu, kas spēcīga rādās to pašu bēdu paciešanā, ko arī mēs ciešam. Vai, kad mēs topam iepriecināti, tad tas jums ir par iepriecināšanu un pestīšanu. Un mūsu cerība par jums ir stipra. To zinām, ka itin kā jums ir daļa pie ciešanas, tāpat arī pie iepriecināšanas.

Jo negribam jums slēpt, brāļi, savas bēdas, kas mums notikušas Āzijā, ka mēs pārlieku bijām apgrūtināti, vairāk nekā mēs spējām, tā ka jau vairs necerējām dzīvot. Bet mēs paši pie sevis nopratām, ka mums bija jāmirst, lai nepaļaujamies uz sevi pašiem, bet uz Dievu, kas miroņus uzmodina; Tas mūs no tādas nāves ir izrāvis un izrauj; uz Viņu ceram, ka Tas mūs arī vēl izraus.

Bet mēs šo mantu turam mālu traukos, lai lielu lielais spēks būtu no Dieva, un ne no mums. Mēs visur topam spaidīti, bet tomēr nenospaidīti; mēs esam neziņā, bet tomēr neesam izmisuši; Mēs topam vajāti, tomēr neesam atstāti; mēs topam pie zemes mesti, tomēr neejam bojā. Mēs arvien Tā Kunga Jēzus miršanu visur līdz nesam savās miesās, lai arī Jēzus dzīvība mūsu miesās parādās. Jo kamēr dzīvojam, allažiņ topam nodoti nāvē Jēzus dēļ, lai arī Jēzus dzīvība parādās mūsu mirstamās miesās. Tad nu nāve ir spēcīga iekš mums, bet dzīvība iekš jums.

Tāpēc nepiekūstam, bet jebšu mūsu ārīgais cilvēks nīcin nīkst, tomēr iekšējais jo dienas jo vairāk atjaunojās. Jo mūsu bēdas, kas ir īsas un vieglas, mums padara neizsakot lielu, mūžīgu un pastāvīgu godību, Mums, kas neņemam vērā to, kas redzams, bet to, kas nav redzams. Jo kas redzams, tas ir laicīgs; bet kas nav redzams, tas ir mūžīgs.

Jo mēs zinām, kad mūsu laicīgais mājoklis, šī būda būs salauzta, tad mums ir ēka no Dieva, mājoklis ne rokām taisīts, kas ir mūžīgs debesīs. Jo šinī būdā mēs nopūšamies un ilgojamies, ka taptu pārģērbti ar savu dzīvokli, kas ir no debesīm;

Tāpēc mēs arvien turam drošu prātu un zinām: kamēr mājojam miesās, tikmēr esam svešumā un vēl ne pie Tā Kunga. Jo mēs staigājam ticībā, ne skatīšanā. Bet mēs turam drošu prātu un gribam labāk būt ārā no miesām un būt pie Tā Kunga.

Jo Kristus mīlestība mūs spiež (atzīt), Kad spriežam tā: ka, ja viens par visiem ir miris, tad visi miruši. Un Viņš tādēļ par visiem ir miris, lai tie, kas dzīvo, vairs nedzīvo sev pašiem, bet Tam, kas par viņiem miris un uzmodināts. Tad nu uz priekšu mēs nepazīstam nevienu pēc miesas; un jebšu mēs Kristu arī esam pazinuši pēc miesas, tomēr tagad Viņu vairs nepazīstam.

Tad nu, ja kas ir iekš Kristus, tas ir jauns radījums. Kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir palicis jauns.

Bet ikkatrā lietā mēs sevi pašus darām pieņēmīgus, tā kā Dieva kalpi: iekš daudz paciešanām, iekš bēdām, iekš spaidīšanām, iekš bailībām. Iekš sitieniem, iekš cietumiem, iekš trokšņiem, iekš darbiem, iekš nomodām, iekš gavēšanām, Iekš šķīstības, iekš atzīšanas, iekš lēnprātības, iekš laipnības, iekš Svētā Gara, iekš neviltotas mīlestības,

Tā kā nepazīstami un tomēr pazīstami, tā kā mirdami, un redzi, mēs dzīvojam, tā kā pārmācīti un ne nonāvēti, Tā kā noskumuši, bet vienmēr priecīgi, tā kā nabagi, bet darīdami daudz bagātus, tā kā tādi, kam nav nenieka un kam tomēr ir visas lietas.

Es to nesaku, jūs notiesādams. Jo es jau esmu sacījis: jūs esat mūsu sirdīs, ka kopā mirstam un kopā dzīvojam. Man ir liela drošība uz jums, man ir daudz ko slavēt par jums; es esmu ļoti iepriecināts, es esmu pārpārim prieka pilns visās mūsu bēdās.

Jo kad mēs nonācām Maķedonijā, tad mūsu miesai nebija nekādas atvieglošanas, bet mēs bijām visai apbēdināti: no ārienes ķildas, no iekšienes bailes. Bet Dievs, kas pazemīgos iepriecina, mūs ir iepriecinājis caur Titus atnākšanu;

Jo dievišķā noskumšana padara atgriešanos uz svētību, kas nevienam nav žēl, bet pasaules noskumšana padara nāvi. Jo redzi, šī pati lieta, ka jūs dievišķi tapāt noskumdināti, kādu lielu čaklību tā pie jums ir padarījusi, kādu aizstāvēšanos, kādu apskaišanos, kādu bijāšanos, kādu ilgošanos, kādu karstumu, kādu sodīšanu! Visnotaļ jūs esat parādījušies šķīsti šinī lietā.

Jo lai gan bēdās daudz pārbaudīti, tomēr viņiem ļoti liels prieks bijis, un jebšu tie bija ļoti nabagi, taču tie bagāti devuši pēc savas sirds labprātības.

Un Dievs ir spēcīgs, jums dot papilnam visādu žēlastību, ka no visām lietām jums būtu arvien itin diezgan un papilnam priekš visādiem labiem darbiem; Tā kā ir rakstīts: “Viņš ir kaisījis un nabagiem devis, Viņa taisnība paliek mūžīgi.” Bet, kas sējējam sniedz sēklu, Tas arī maizi sniegs ēšanai un vairos jūsu sēju un liks pieaugt jūsu taisnības augļiem. Un tā visās lietās jūs tapsiet bagāti uz visādu sirds labprātību, un tā caur mums notiks, ka Dievam dod pateicību.

Vai tie ir Kristus kalpi? (es neprātīgi runāju) es jo vairāk: iekš darbiem vairāk, iekš sitieniem pārlieku vairāk, iekš cietumiem vairāk, iekš nāves bailēm daudzreiz. No Jūdiem piecreiz esmu dabūjis četrdesmit sitienus bez viena. Trīs reiz esmu šaustīts, vienreiz akmeņiem mētāts, trīs reiz ar laivu esmu cietis ūdens briesmas, nakti un dienu jūras dziļumā esmu sabijis. Daudzreiz esmu ceļā bijis: briesmās ūdeņos, briesmās starp slepkavām, briesmās starp savas cilts ļaudīm, briesmās starp pagāniem, briesmās pilsētā, briesmās tuksnesī, briesmās jūrā, briesmās starp viltīgiem brāļiem; Iekš darba un pūliņa, daudz nomodā, iekš izsalkšanas un iztvīkšanas, daudz reiz iekš gavēšanām, iekš salšanas un plikuma. Bez tam, kas vēl citādi notiek: tās rūpes par visām draudzēm ikdienas laužas man virsū. Kas nogurst, un es nenogurstu? Kas tiek apgrēcināts, un es neiedegos? Ja tad būs lielīties, tad lielīšos ar savu nespēcību.

Par to tādu es gribu lielīties, bet par sevi pašu nelielīšos kā vien ar savu nespēcību.

Un lai es to augsto parādīšanu dēļ nepaaugstinājos, tad man miets ir dots miesās, proti sātana eņģelis, kam mani būs sist ar dūrēm, lai es augsti neturos. Tādēļ es To Kungu trīs reiz esmu lūdzis, lai tas no manis atstātos. Un Viņš uz mani ir sacījis: “Tev pietiek Mana žēlastība; jo Mans spēks iekš nespēcīgiem varens parādās.” Tad nu jo labāk lielīšos ar savu nespēcību, lai Kristus spēks pie manis mājo. Tāpēc man ir labs prāts iekš vājībām, iekš nievāšanām, iekš bēdām, iekš vajāšanām, iekš bailēm — Kristus dēļ. Jo kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs.

Tur nav ne Jūds, ne Grieķis, tur nav ne kalps, ne svabadnieks, tur nav ne vīrs, ne sieva, — jo jūs visi esat viens iekš Kristus Jēzus. Un ja jūs Kristum piederat, tad jūs esat Ābrahāma dzimums un pēc apsolīšanas mantinieki.

Bet Tā Gara auglis ir: mīlestība, līksmība, miers, pacietība, laipnība, labprātība, ticība, lēnprātība, sātība.

Nesiet cits cita nastas, un tā jūs piepildīsiet Kristus bauslību.

Un līdz uzmodinājis un līdz sēdinājis debesīs iekš Kristus Jēzus,

Tādēļ es, Pāvils, esmu Tā Kunga Jēzus Kristus saistīts par jums pagāniem,—

Tad nu jūs lūdzu, es, saistīts iekš Tā Kunga, ka jūs cienīgi staigājiet pēc aicināšanas, ar ko esat aicināti, Ar visu pazemību un laipnību un lēnprātību, cits citu panesdami iekš mīlestības,

Jo mums nav cīnīšanās pret miesu un asinīm, bet pret valdībām un varām, pret pasaules valdītājiem šīs pasaules tumsībā, pret ļauniem gariem gaisā. Tādēļ sagrābiet visus Dieva ieročus, ka jūs varat pretī stāvēt ļaunā dienā un visu uzvarējuši, pastāvēt.

Ar ikvienu lūgšanu un pielūgšanu lūgdami allažiņ iekš Gara, un uz To nomodā būdami iekš visādas pastāvēšanas un aizlūgšanas par visiem svētiem, Un par mani, ka man vārds taptu dots, kad es savu muti atdaru, ar drošību zināmu darīt evaņģēlija noslēpumu, Par ko es vēstnesis esmu ķēdēs, lai to droši sludināju, kā man pienākas.

Jo mana dzīvība ir Kristus, un miršana man nes augļus. Bet ja miesā dzīvot manam darbam ir par labu, tad, ko man būs vēlēties, to nezinu. Jo es topu spiests abējādi, man gribās tapt atraisītam un būt pie Kristus, — jo tas ir ļoti daudz labāk;

Jo jums žēlastība ir dota Kristus dēļ, ne vien uz Viņu ticēt, bet arīdzan par Viņu ciest, —

Un viņš arī gulēja uz miršanu, bet Dievs par viņu ir apžēlojies, tomēr nevien par viņu, bet arī par mani, ka man nenāktu noskumšana uz noskumšanu.

Jo mēs esam apgraizīšana, mēs, kas Dievam kalpojam garā un iekš Kristus Jēzus lielāmies un nepaļaujamies uz miesu.

Lai es atzīstu Viņu un Viņa augšāmcelšanās spēku un līdz ciešanu ar Viņu un Viņam līdzīgs topu nāvē,

Bet mūsu dzīvošana ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām To Pestītāju, To Kungu Jēzu Kristu, Kas mūsu niecīgo miesu pārvērtīs, ka tā top līdzīga Viņa godības miesai, pēc tās spēcības, ar ko Viņš arī visas lietas var nolikt apakš Savām kājām.

Priecājaties iekš Tā Kunga vienmēr; es saku atkal: priecājaties! Lai jūsu lēnība top zināma visiem cilvēkiem; Tas Kungs ir tuvu. Nebēdājaties par neko; bet jūsu lūgšanas visās lietās lai pie Dieva top zināmas caur piesaukšanu un pielūgšanu ar pateikšanu. Un tas Dieva miers, kas augstāks nekā visa saprašana, tas pasargās jūsu sirdis un jūsu domas iekš Kristus Jēzus.

Un es zinu zems būt, un es zinu augsts būt; visādi un visās lietās esmu mācījies, gan paēdis būt, gan izsalcis, pilnībā dzīvot un trūkumu ciest. Es spēju visas lietas iekš Tā, kas mani dara spēcīgu, proti iekš Kristus. Tomēr jūs esat labi darījuši, ka jūs manas bēdas līdz ar mani esat nesuši.

Bet mans Dievs piepildīs visu jūsu vajadzību pēc Savas bagātības iekš godības caur Kristu Jēzu.

Ar visādu spēku spēcīgi būdami pēc Viņa godības varas iekš visas pacietības un lēnprātības ar līksmību, Pateikdamies Tam Tēvam, kas mūs ir darījis derīgus, līdz ar svētiem, mantību dabūt iekš gaismas. Tas mūs ir izrāvis no tumsības varas un pārstādījis Sava mīļā Dēla valstībā,

Es nu priecājos savās ciešanās par jums, un piepildu atkal, kas vēl trūkst no Kristus bēdām, iekš savas miesas par Viņa miesu, kas ir draudze;

Ja tad nu jūs ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad meklējiet to, kas ir augšā, kur Kristus ir, sēdēdams pie Dieva labās rokas. Domājiet uz to, kas ir augšā, ne uz to, kas virs zemes. Jo jūs esat nomiruši, un jūsu dzīvība ir apslēpta ar Kristu iekš Dieva. Kad nu Kristus, jūsu dzīvība, atspīdēs, tad arī jūs ar Viņu atspīdēsiet iekš godības.

Un Dieva miers lai valda jūsu sirdīs, uz ko jūs arī esat aicināti vienā miesā, un esat pateicīgi.

Bet jebšu papriekš bijām cietuši un bijām nievāti Filipos, tā kā jūs zināt, tomēr esam bijuši droši iekš sava Dieva, runāt uz jums Dieva evaņģēliju iekš lielas cīnīšanās.

Ka neviens nešaubās šinīs bēdās; jo jūs paši zināt, ka tās mums ir noliktas. Jo kad pie jums bijām, mēs jums papriekš sacījām, ka bēdas mums būs jācieš, tā kā tas arī noticis un kā jūs to zināt. Tādēļ arīdzan es to ilgāk nepanesdams, viņu esmu sūtījis, lai es no jūsu ticības dabūtu zināt, vai gan kārdinātājs jūs nav kārdinājis un mūsu darbs nav palicis veltīgs?

Bet, brāļi, es jums negribu slēpt par tiem, kas ir aizmiguši, ka jūs nenoskumstat tā kā tie citi, kam nav cerības. Jo ja mēs ticam, ka Jēzus ir miris un augšāmcēlies, tāpat arī Dievs tos aizmigušos caur Jēzu atvedīs līdz ar Viņu. Jo to mēs jums sakām caur Tā Kunga vārdu, ka mēs, kas dzīvojam un atliekam uz Tā Kunga atnākšanu, tiem aizmigušiem nenāksim priekšā.

Priecājaties vienmēr. Lūdziet Dievu bez mitēšanās. Pateicieties Dievam visās lietās: jo tas ir Dieva prāts iekš Kristus Jēzus pie jums.

Bet pats miera Dievs lai jūs svētī caur caurim, un viss jūsu gars un dvēsele un miesa lai bezvainīgi top pasargāti uz mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanu. Uzticīgs ir Tas, kas jūs aicina, — Tas to arī darīs.

Tā ka mēs paši jūsu dēļ lepojamies Dieva draudzēs par jūsu pastāvību un ticību iekš visām jūsu vajāšanām un iekš tām bēdām, ko jūs panesat, — Kas zīmējās uz Dieva taisno tiesu, ka jūs paliekat cienīgi, Dieva valstību mantot, par ko jūs arī ciešat. Tā ka tas ir pēc Dieva taisnības, jūsu bēdinātājiem atmaksāt ar bēdām, Un jums, kas topat apbēdināti, dot atvieglošanu līdz ar mums, kad Tas Kungs Jēzus parādīsies no debesīm ar Sava spēka eņģeļiem,

Bet pats mūsu Kungs Jēzus Kristus un mūsu Dievs un Tēvs, kas mūs ir mīlējis un devis mūžīgu iepriecināšanu un labu cerību iekš žēlastības, Tas lai jūsu sirdis iepriecina un lai jūs stiprina iekš visāda laba vārda un darba.

Bet pats miera Kungs lai jums dod mieru vienmēr un visādi. Tas Kungs lai ir ar jums visiem.

Un nedzer vairs ūdeni vien, bet ņem maķenīt vīna, tavas kuņģa labad un tavas dažādas vājības dēļ.

Jo mēs nenieka neesam ienesuši pasaulē, tad ir zināms, ka mēs arī nenieka nevaram iznest. Bet kad mums sava barība un apģērbs, tad lai mums pietiek.

Jo Dievs mums nav devis bailības garu, bet spēka un mīlestības un savaldības garu.

Tad nu nekaunies par mūsu Kunga liecību, nedz par mani, Viņa saistīto; bet ciet līdz grūtumu par evaņģēliju pēc Dieva spēka, Kas mūs izglābis un aicinājis ar svētu aicināšanu ne pēc mūsu darbiem, bet pēc Savas īpašas apņemšanās un žēlastības, kas mums dota iekš Kristus Jēzus no mūžīgiem laikiem, Un tagad ir parādīta caur mūsu Pestītāja Jēzus Kristus atspīdēšanu, kas nāvi izdeldējis un dzīvību un neiznīcību gaismā vedis caur evaņģēliju, Uz ko es esmu iecelts par sludinātāju un apustuli un mācītāju pagāniem. Tādēļ es arī to ciešu, bet es nekaunos; jo es zinu, kam esmu ticējis, un stipri ceru, ka Viņš ir spēcīgs, to man novēlēto mantu pasargāt līdz viņai dienai.

Viņa dēļ es ļaunumu ciešu līdz pat saitēm kā ļaundarītājs; bet Dieva vārds nav saistīts. Tāpēc es visu panesu izredzēto dēļ, lai arī tie debess prieku dabū iekš Kristus Jēzus ar mūžīgu godību. Tas ir patiesīgs vārds; jo ja mēs līdz mirstam, tad arī līdz dzīvosim; Ja panesam, tad arī līdz valdīsim; ja mēs aizliedzam, tad Viņš arīdzan mūs aizliegs;

Bet tu esi dzinies pakaļ manai mācībai, vadīšanai, nodomam, ticībai, lēnprātībai, mīlestībai, pacietībai, Tām vajāšanām, ciešanām, kas man ir notikušas Antiohijā, Ikonijā, Listrā; tādas vajāšanas es esmu panesis, un Tas Kungs mani no visām ir izrāvis. Un visi, kas dievbijīgi grib dzīvot iekš Kristus Jēzus, tie taps vajāti.

Bet tu esi nomodā iekš visām lietām, panes ļaunumu, dari evaņģēlista darbu, izdari savu amatu pilnīgi.

Jo es jau topu upurēts, un manas atraisīšanas laiks ir tuvu klāt. To labo cīnīšanos esmu cīnījies, to tecēšanu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis. Joprojām man ir nolikts taisnības kronis, ko man Tas Kungs, Tas Taisnais Soģis, dos viņā dienā, un nevien man, bet arī visiem, kas Viņa atspīdēšanu ir mīlējuši.

Pie manas pirmās aizstāvēšanās neviens pie manis nav bijis, bet visi ir atstājušies no manis, (lai tas tiem netop pielīdzināts). Bet Tas Kungs man ir klāt bijis un mani stiprinājis, ka caur mani mācība pilnīgi taptu zināma un visi pagāni to dzirdētu; un es esmu izrauts no lauvas rīkles. Un Tas Kungs mani izraus no ikviena ļauna darba un izglābs uz Savu Debesu valstību; Tam ir gods mūžīgi mūžam! Āmen.

Mūžīgas dzīvošanas cerībā, ko Dievs, kas nevar melot, no mūžīgiem laikiem ir apsolījis,

Pāvils, Tā Kunga Kristus Jēzus saistīts, un brālis Timotejs, Filemonam, mīļotam un mūsu darba biedram,

Tad es tomēr labāk lūdzu no mīlestības, es vecais Pāvils, un tagad arī Jēzus Kristus saistīts, —

Kad nu bērni miesas un asinis dabūjuši, tad arī Viņš to pašu it līdzīgi ir dabūjis, ka Viņš caur nāvi iznīcinātu to, kam bija nāves vara, tas ir velnu, Un atsvabinātu visus tos, kas caur nāves bailēm cauru mūžu bija padoti kalpošanai.

Jo caur to, ka Pats ir cietis un kārdināts, Viņš tiem, kas top kārdināti, var palīdzēt.

Tad nu lai bīstamies, ka jel tā apsolīšana, Viņa dusēšanā ieiet, netop aizkavēta un neviens no jums netop ieraudzīts tāds, kas būtu palicis to nesasniedzis. Jo arī mums evaņģēlijs ir pasludināts, tā kā viņiem; bet sludināšanas vārds tiem nekā nepalīdzēja, tāpēc ka tas nebija savienots ar ticību iekš tiem, kas to bija dzirdējuši. Jo mēs, kas esam ticējuši, ieejam dusēšanā, tā kā Viņš ir sacījis: Es zvērēju Savā dusmībā, tiem nebūs ieiet Manā dusēšanā; lai gan darbi no pasaules radīšanas bija padarīti. Jo Viņš kādā vietā par septīto dienu tā ir runājis: un Dievs septītā dienā ir dusējis no visiem Saviem darbiem. Un šinī vietā atkal: tiem nebūs ieiet Manā dusēšanā. Kad nu tā paliek, ka citiem būs ieiet dusēšanā, un ka, kam papriekš evaņģēlijs ir sludināts, nav iegājuši neticības dēļ; Tad Viņš atkal kādu dienu noliek: šodien, caur Dāvidu sacīdams pēc tāda ilga laika, tā kā ir sacīts: šodien, kad jūs Viņa balsi dzirdēsiet, neapcietinājiet savas sirdis. Ja jau Jozua tos ir ievedis dusēšanā, tad Viņš pēc tam nebūtu runājis par citu dienu. Tad nu vēl atliek svēta dusēšana Dieva ļaudīm.

Jo mums nav augsts priesteris, kas nevarētu iežēloties par mūsu vājībām, bet kas visās lietās ir kārdināts tā kā mēs, tomēr bez grēka. Tad nu lai ar drošību pieejam pie žēlastības krēsla, lai apžēlošanu dabūjam un žēlastību atrodam par palīdzību savā laikā.

Šis (Kristus) Savās miesas dienās, lūgšanas un aizlūgšanas ar stipru brēkšanu un asarām ir upurējis Tam, kas Viņu no nāves varēja izglābt, un ir paklausīts, tāpēc ka Viņš Dievu turēja godā. Un jebšu Dēls būdams, tomēr Viņš paklausību ir mācījies caur to, ko ir cietis.

Bet pieminiet iepriekšējās dienas, kurās, apgaismoti, jūs pastāvīgi esat cīnījušies lielās bēdu cīnīšanās, Gan caur mēdīšanām un bēdām tapuši par ērmiem, gan palikuši par biedriem tiem, kam tā klājās. Jo jūs esat cietuši līdz ar manām saitēm un ar prieku panesuši savas mantas laupīšanu, zinādami, ka jums iekš sev pašiem ir labāka un paliekama manta debesīs. Tāpēc neatmetiet savu sirds drošību, jo tai ir liela alga. Bet paciešanās jums vajag, lai jūs Dieva prātu darījuši iemantojiet apsolīto svētību. Jo vēl ir mazs brīdis, un Tas, kam jānāk, nāks un nekavēsies. Bet taisnais no ticības dzīvos; un ja kas atkāpjas, pie tā Manai dvēselei nav labs prāts.

Tādēļ arī no viena, un no tā paša izdēdējušā, ir dzimuši tik daudz kā debess zvaigznes un kā smiltis jūrmalā, kas neskaitāmas.

Šie visi ir miruši iekš ticības un to, kas bija apsolīts, nav panākuši, bet no tālienes redzējuši un ar mieru bijuši un apliecinājuši, ka viņi esot virs zemes viesi un svešinieki.

Caur ticību Mozus, kad bija liels palicis, liedzās saukties par Faraona meitas dēlu, Un labāk gribēja ļaunu ciest ar Dieva ļaudīm, nekā uz īsu laiku baudīt grēka laimi, Un turēja Kristus negodu par lielāku bagātību nekā visas Ēģiptes mantas; jo viņš skatījās uz to algu. Caur ticību viņš atstāja Ēģipti, nebīdamies no ķēniņa dusmības; jo viņš pastāvīgi turējās pie tā, kas nebija redzams, tā kā viņš to redzētu.

Un ko lai vēl vairāk saku? Man pietrūktu laika, kad es stāstītu par Gideonu un Baraku un Samsonu un Jeftu un Dāvidu un Samuēli un praviešiem, Kas caur ticību ķēniņu valstis ir uzvarējuši, taisnību darījuši, apsolīšanas panākuši, lauvu rīkles aizbāzuši, Uguns spēku izdzēsuši, zobena asmenim izbēguši, atspirgušies no vājības, karā vareni tapuši, svešu kara spēku uz bēgšanu spieduši; Sievas savus mirušos caur augšāmcelšanos ir atdabūjušas, un citi grūti ir mocīti un izglābšanu nav pieņēmuši, lai labāku augšāmcelšanos dabūtu. Un citi mēdīšanas un pātagas ir cietuši un arī saites un cietumu, Ar akmeņiem ir nomētāti, ar zāģiem sagriezti, sadedzināti, caur zobenu nomaitāti, avju un kazu ādās viņi apkārt gājuši, atstāti, mocīti, bēdināti; (Kuru pasaule nebija vērta) tuksnešos maldījušies un kalnos un alās un zemes bedrēs. Un šiem visiem caur ticību liecība ir bijusi, un tie nav panākuši, kas tiem bija solīts, Tādēļ ka Dievs priekš mums ko labāku papriekš bija izredzējis, ka tie netaptu pilnīgi bez mums.

Tad nu arī mēs, kad tāds liels pulks liecinieku ir visapkārt ap mums, lai noliekam ikvienu nastu un grēku, kas mūs visai apstāj, un ar pacietību lai skrienam iekš tās mums noliktās cīnīšanās. Un lai skatāmies uz Jēzu, ticības iesācēju un pabeidzēju, kas, jebšu varējis priekā būt, krustu ir panesis un par kaunu nav bēdājis un ir sēdies pa labo roku Dieva goda krēslam. Ņemiet vērā Šo, kas tādu pretī runāšanu panesis no grēciniekiem, lai jūs nepiekūstat, savās dvēselēs pagurdami.

Jūs vēl neesat pretī stāvējuši līdz asinīm, cīnīdamies pret grēku, Un esat aizmirsuši pamācīšanu, kas uz jums kā uz bērniem saka: mans dēls, neturi Tā Kunga pārmācīšanu par mazu lietu un nepagursti, kad tu no Viņa kļūsti pārmācīts. Jo ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca, un šausta ikvienu dēlu, ko Viņš uzņem. Ja jūs pārmācīšanu paciešat, tad Dievs turas pret jums kā pret bērniem; jo kur ir dēls, ko tēvs nepārmāca? Bet ja esat bez pārmācīšanas, pie kuras visiem ir daļa bijusi, tad jūs esat maukas bērni un ne dēli. Un ja mums mūsu miesīgie tēvi ir bijuši par pārmācītājiem un mēs tos esam bijušies, — vai ne daudz vairāk Tam garu Tēvam būsim paklausīgi un dzīvosim? Jo viņi gan mazu brīdi, kā paši zinādami, mūs ir pārmācījuši, bet Šis mūs pārmāca par labu, ka mums būtu daļa pie Viņa svētās būšanas. Bet ikviena pārmācīšana, klāt būdama, mums nešķiet līksmība esot, bet noskumšana; bet visu pēc tā dod taisnības un miera augļus tiem, kas caur to izmācīti.

Tādēļ paceļat atkal gurdenās rokas un slābanos ceļus, Un staigājat taisnus ceļus ar savām kājām, ka tas, kas tizls, nepaklūp, bet turpretī top dziedināts.

Pieminiet saistītos, tā kā līdzsaistīti; un tos, kas ļaunumu cieš, kā tādi, kas paši arī vēl esiet miesā.

Jūsu dzīvošana lai ir bez mantas kārības; esiet mierā ar to, kas pie rokas, jo Viņš ir sacījis: Es tevi neatstāšu, nedz tevi pametīšu; Tā ka droši varam sacīt: Tas Kungs ir mans palīgs, un es nebīšos, ko man darīs cilvēks?

Tāpēc arī Jēzus, lai caur Savām paša asinīm ļaudis svētītu, ir cietis ārā priekš vārtiem. Tad nu lai izejam pie Viņa ārā, lēģera priekšā, nest Viņa negodu. Jo šeitan mums nav paliekama pilsēta, bet to nākamo meklējam.

Tad nu lai caur Viņu Dievam allažiņ pienesam slavas upuri, tas ir, savu lūpu augļus, kas Viņa vārdu apliecina. Neaizmirstiet labu darīt un sadraudzību Garā, jo tādi upuri Dievam labi patīk.

Mani brāļi, turat to par tīru prieku, kad jūs iekrītat dažādās kārdināšanās, Zinādami, ka jūsu ticības pārbaudīšana rada pastāvību. Bet pastāvībai lai ir pilnīgs darbs, ka jūs esat pilnīgi un veseli, un ka jums nekā netrūkst.

Svētīgs ir tas vīrs, kas kārdināšanā pastāv, jo pārbaudīts viņš dabūs dzīvības kroni, ko Tas Kungs ir solījis tiem, kas Viņu mīļo.

Mani brāļi, ņematies par ciešanas un pacietības priekšzīmi praviešus, kas ir runājuši Tā Kunga Vārdā. Redzi, mēs tos teicam svētīgus, kas bijuši pacietīgi; jūs Ījaba paciešanu esat dzirdējuši un Tā Kunga galu redzējuši, ka Tas Kungs ir sirdsžēlīgs un apžēlotājs.

Ja kas jūsu starpā cieš, tas lai Dievu lūdz; ja kas ir līksmā prātā, tas lai dzied slavas dziesmas. Ja kas jūsu starpā nevesels, tas lai aicina draudzes vecajus: lai tie par viņu lūdz, viņu svaidīdami ar eļļu Tā Kunga Vārdā. Un ticības lūgšana izglābs neveselo, un Tas Kungs viņu pacels, un ja viņš grēkus būtu darījis, tad tie viņam taps piedoti. Izsūdziet cits citam noziegumus un lūdziet cits par citu, ka topat veseli. Taisna cilvēka sirsnīga lūgšana daudz ko iespēj.

Par to jūs priecājaties, mazu brīdi tagad, ja vajag, noskumdināti dažādās kārdināšanās, Lai jūsu pārbaudītā ticība top atrasta dārgāka nekā zelts, kas iznīkst un ugunī kļūst pārbaudīts, — par slavu un godu un teikšanu, kad Jēzus Kristus taps redzams.

Jo tā ir žēlastība, ja, kas Dievu apzinādamies, grūtumu panes netaisnību ciezdams. Jo kāda slava ir šī, ja jūs apgrēkodamies topat pliķēti un panesat? Bet ja jūs labu darīdami ciešat un panesat, tā ir žēlastība pie Dieva. Jo uz to jūs esat aicināti, kā arī Kristus priekš jums ir cietis un jums priekšzīmi pametis, ka jums būs pakaļ iet Viņa pēdām: Tas grēkus nav darījis, nedz viltība ir atrasta Viņa mutē, Tas lamāts neatlamāja un ciezdams neļaunojās, bet nodeva to Tam, kas taisni tiesā; Tas mūsu grēkus Pats ir nesis Savā miesā pie tā koka, ka mēs, no grēkiem vaļā tikuši, taisnībai dzīvotu; caur Viņa brūcēm jūs esat dziedināti.

Bet ja jums arī jācieš taisnības dēļ, tad jūs esat svētīgi; un nebīstaties par viņu biedināšanu, nedz iztrūcināties.

Jo tas ir labāk, ka jūs labu darīdami, ja Dieva prātam patīk, ciešat, nekā ļaunu darīdami Jo arī Kristus vienreiz par grēkiem ir cietis, taisnais par netaisniem, ka Viņš mūs Dievam pievestu, miesā gan nonāvēts, bet dzīvs darīts garā,

Kad nu Kristus par mums ir cietis miesā, tad apbruņojaties ar to pašu prātu, — jo kas cieš miesā, tas mitās no grēkiem, —

Mīļie, nebrīnaties par bēdu karstumu jūsu starpā, kas jums notiek par pārbaudīšanu, tā kā jums uzietu sveša lieta; Bet itin kā jums ir daļa pie Kristus ciešanām, tā priecājaties, ka jūs arī Viņa godības parādīšanā varētu priecāties un gavilēt. Ja topat nievāti Kristus vārda dēļ, svētīgi esiet! Jo Tas Godības un Dieva Gars dus uz jums; caur viņiem Tas top zaimots, bet caur jums Tas top pagodināts. Jo neviens no jums lai necieš kā slepkava vai zaglis vai ļaundarītājs vai kā tāds, kas jaucās svešā amatā. Bet ja kas cieš kā kristīgs cilvēks, tad lai tas nekaunas, bet Dievu pagodina šinī lietā.

Tad nu arī tiem, kas pēc Dieva prāta cieš, iekš laba darīšanas, būs pavēlēt savas dvēseles Viņam, kā uzticīgam Radītājam.

Vecajus jūsu starpā pamācu, es līdzvecākais un liecinieks par Kristus ciešanām un arī godības biedrs, kas taps redzams:

Tad nu pazemojaties apakš Dieva varenās rokas, lai Viņš jūs paaugstina savā laikā. Visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par jums. Esiet skaidrā prātā, esiet nomodā, jo jūsu pretinieks, velns, staigā apkārt kā rūcošs lauva, un meklē, kuru tas aprītu. Tam stāviet pretī, stipri ticībā, zinādami, ka tās pašas ciešanas papilnam uziet jūsu brāļiem pasaulē. Bet visu žēlīgais Dievs, kas mūs aicinājis uz Savu mūžīgo godību iekš Kristus Jēzus, Tas jūs, kas mazu brīdi ciešat, Pats sataisīs, spēcinās, stiprinās, pastāvīgus darīs.

Tā kā Viņa dievišķais spēks mums visu, kas der pie dzīvošanas un dievbijības, ir dāvinājis caur Tā atzīšanu, kas mūs aicinājis caur Savu godību un spēku;

Tā Tas Kungs dievbijīgos zin izraut no kārdināšanas, bet netaisnos mocīšanai paturēt uz soda dienu;

Bet to jums būs zināt, mīļie, ka viena diena pie Tā Kunga ir kā tūkstoši gadi un tūkstoši gadi kā viena diena. Tas Kungs nevilcina apsolīšanu, kā kādiem šķiet, to esam vilcināšanu, bet Viņš ir lēnprātīgs pret mums, negribēdams, ka kāds pazūd, bet ka visi dodās uz atgriešanos no grēkiem.

Bērniņi, jūs esat no Dieva un viņus esat uzvarējuši; jo kas iekš jums, Tas ir lielāks pār to, kas iekš pasaules.

Un mēs esam atzinuši un ticējuši (uz) to mīlestību, kas Dievam ir uz mums. Dievs ir mīlestība; un kas iekš mīlestības paliek, tas paliek iekš Dieva un Dievs iekš viņa. Iekš to mīlestība pie mums ir pilnīga, ka mums ir drošība tiesas dienā; jo kā Viņš ir, tāpat arī mēs esam šinī pasaulē. Bailības nav iekš mīlestības, bet pilnīga mīlestība bailību izmet ārā; jo bailībai ir mocība, un kas baiļojās, tas nav pilnīgs iekš mīlestības.

Jo ikviens, kas no Dieva dzimis, uzvar pasauli; un šī pati ir tā uzvarēšana, kas pasauli uzvar, (proti) mūsu ticība. Kurš ir tas, kas pasauli uzvar, kā vien kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls?

Un šī ir tā drošība, kas mums ir uz Viņu, ka, ja mēs ko lūdzam pēc Viņa prāta, tad Viņš mūs klausa. Un ja mēs zinām, ka Viņš mūs klausa, kad ko lūdzam, tad zinām, ka tajās lūgšanās dabūjam (to), ko no Viņa esam lūguši.

Mīļais, pār visām lietām es vēlēju, lai tev labi klājās, un tu esi vesels, tā kā tavai dvēselei labi klājās.

Un Dzīvais. Es biju nomiris un redzi, Es esmu dzīvs mūžīgi mūžam. Un Man ir elles un nāves atslēgas.

Kam ir ausis, tas lai dzird, ko Tas Gars draudzēm saka: tam, kas uzvar, Es došu ēst no dzīvības koka, kas ir Dieva paradīzē.

Un Smirnas draudzes eņģelim raksti: tā saka Pirmais un Pēdējais, kas bija miris un ir dzīvs tapis: Es zinu tavus darbus un tavas bēdas un tavu nabadzību (tomēr tu esi bagāts), un zaimošanu no tiem, kas teicās Jūdi esoši un nav, bet ir sātana draudze. Nebīsties nekā par to, ka tev jācieš; redzi, sātans kādus no jums metīs cietumā, lai jūs topat kārdināti, un jums būs bēdas desmit dienas. Esi uzticīgs līdz nāvei, tad Es tev došu dzīvības kroni.

Kam ir auss, tas lai dzird, ko Gars draudzēm saka: tam, kas uzvar, nekāda vaina nenotiks no otrās nāves.

Kam ir ausis, tas lai dzird, ko Gars draudzēm saka; tam, kas uzvar, Es došu ēst no apslēptās mannas, un Es viņam došu labas liecības zīmi un uz liecības zīmes vienu jaunu vārdu rakstītu, ko neviens nezin, kā vien tas, kas to dabū.

Un tam, kas uzvar un Manus darbus tur līdz galam, Es došu varu pār pagāniem. Un viņš tos ganīs ar dzelzs rīksti, tā kā māla trauki top sadauzīti, kā arī Es to esmu dabūjis no Sava Tēva. Un Es viņam došu rīta zvaigzni. Kam ir ausis, tas lai dzird, ko Tas Gars draudzēm saka.

Kas uzvar, tas ar baltām drēbēm taps apģērbts; un Es viņa vārdu neizdeldēšu no dzīvības grāmatas un viņa vārdu apliecināšu priekš Sava Tēva un Viņa eņģeļiem. Kam ir ausis, tas lai dzird, ko Tas Gars draudzēm saka.

Kas uzvar, to Es darīšu par pīlāru Sava Dieva namā, un tas vairs neizies ārā; un Es uz viņu rakstīšu Sava Dieva Vārdu, un Sava Dieva pilsētas vārdu, tās jaunās Jeruzālemes, kas nonāk no debesīm no Mana Dieva, un Manu Vārdu, to jauno. Kam ir ausis, tas lai dzird, ko Tas Gars draudzēm saka.

Kas uzvar, tam Es došu sēdēt ar Mani uz Mana goda krēsla, tā kā Es esmu uzvarējis un sēdies ar Savu Tēvu uz Viņa goda krēsla. Kam ir ausis, tas lai dzird, ko Tas Gars draudzēm saka.

Un es uz viņu sacīju: Kungs, tu to zini! Un viņš uz mani sacīja: šie ir tie, kas ir nākuši no lielām bēdām un ir mazgājuši savas drēbes un tās balinājuši iekš Tā Jēra asinīm; Tādēļ tie ir Dieva goda krēsla priekšā un Viņam kalpo dienām un naktīm Viņa namā, un kas sēž uz goda krēsla, Tas tos apēnos. Ne tie vairs izsalks, ne tiem vairs slāps; nedz saule, nedz kāds karstums tos vairs nespiedīs; Jo Tas Jērs, kas ir vidū priekš goda krēsla, tos ganīs un tos vadīs pie dzīviem ūdens avotiem, un Dievs nožāvēs visas asaras no viņu acīm.

Un tie viņu ir uzvarējuši caur Tā Jēra asinīm un caur savas liecības vārdu, un tie savu dzīvību nav mīlējuši līdz nāvei.

Še ir svēto pacietība. Še ir tie, kas tur Dieva baušļus un Jēzus ticību. Un es dzirdēju balsi no debesīm uz mani sakām: raksti! Svētīgi ir mirušie, kas iekš Tā Kunga mirst no šī brīža. Tiešām, Tas Gars saka, ka tie dus no savām darbošanām un viņu darbi tos pavada.

Un iekš tās ir atrastas praviešu asinis un svēto un visu to, kas virs zemes ir nokauti.

Un es redzēju goda krēslus, un uz tiem apsēdās, un šiem tapa dots tiesu spriest, un es redzēju to dvēseles, kam Jēzus liecības un Dieva vārda dēļ galva bija nocirsta un kas nebija pielūguši nedz zvēru nedz viņa bildi un nebija pieņēmuši zīmi pie savas pieres un pie savas rokas; un tie dzīvoja un valdīja līdz ar Kristu tūkstoš gadus.

Un Dievs nožāvēs visas asaras no viņu acīm un nāve vairs nebūs, nedz bēdas, nedz brēkšana, nedz raizes vairs nebūs; jo pirmās lietas ir pagājušas. Un kas uz godības krēsla sēdēja, sacīja: redzi, visu Es daru jaunu. Un Viņš uz mani saka: raksti! Jo šie vārdi ir uzticami un patiesīgi. Un Viņš uz mani sacīja: tas ir noticis. Es esmu Alfa un Omega, Iesākums un Gals. Es iztvīkušam došu no dzīvības ūdens avota bez maksas. Kas uzvar, tam būs iemantot visas lietas, un Es būšu viņa Dievs, un viņš būs Mans dēls.