30 – Debesbraukšana

Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu un starp tavu sēklu un viņas sēklu; šis samīs tev galvu, un tu viņam iedursi papēdī.

Bet es zinu, ka mans Pestītājs dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem. Un kad mana āda, kas tā sasista, vairs nebūs, tad vaļā no savas miesas es skatīšu Dievu. Tiešām, es Viņu sev skatīšu, un manas acis Viņu redzēs, un nebūs svešs. — Mana sirds iekš manis ilgojās.

Un notiks pastara laikā, tad Dieva nama kalns stāvēs pāri pār visiem kalniem un būs paaugstināts pār pakalniem, un visi pagāni uz viņu plūdīs, Un daudz tautas ies un sacīs: ejam, kāpsim uz Tā Kunga kalnu, uz Jēkaba Dieva namu, lai Viņš mums māca Savus ceļus, un lai staigājam Viņa takās, jo no Ciānas iziet mācība, un Tā Kunga vārds no Jeruzālemes. Un Viņš tiesās starp pagāniem un pārmācīs daudz tautas, un tie pārkals savus zobenus par lemešiem un savus šķēpus par dārznieka nazi. Jo tauta pret tautu nepacels zobenu un vairs nemācīsies karu.

Lieni klints alā un paslēpies pīšļos priekš Tā Kunga iztrūcināšanas un priekš Viņa augstās godības. Ļaužu lepnās acis taps pazemotas, un vīru augstība taps locīta, bet Tas Kungs vien būs augsts tanī dienā. Jo Tā Kunga Cebaot diena būs pret visu lepnumu un lielumu, un pret visu augstumu, ka tas top pazemots, Un pret visiem lieliem un augstiem Libānus ciedru kokiem un pret visiem Basanas ozoliem Un pret visiem lieliem kalniem un pret visiem augstiem pakalniem. Un pret visiem augstiem torņiem un pret visiem stipriem mūriem Un pret visiem jūras kuģiem un pret visiem skaistiem tēliem. Un ļaužu lepnība taps locīta, un vīru augstība pazemota, bet Tas Kungs vien būs augsts tanī dienā. Un elkadievi ies pavisam bojā. Tad ies kalnu alās un zemes plaisumos priekš Tā Kunga iztrūcināšanas un priekš Viņa augstās godības, kad Viņš celsies, iztrūcināt zemi. Tai dienā cilvēks savus sudraba elkus un savus zelta elkus, ko tie sev bija taisījuši pielūgt, nometīs kurmjiem un sikspārņiem, Un ies klints aizās un kalnu alās, priekš Tā Kunga iztrūcināšanas un priekš Viņa augstās godības, kad Viņš celsies, iztrūcināt zemi.

Kad Tas Kungs nomazgās Ciānas meitu sārņus un Jeruzālemes asinsvainas izdeldēs no viņas vidus caur sodības garu un caur uguns garu. Un Tas Kungs radīs pār visu Ciānas kalna vietu un pār viņas svētku sapulcēm padebesi dienā un dūmus un uguns liesmas spožumu naktī; jo pār visu godību būs apsegs.

Jo viens Bērns mums dzimis, viens Dēls mums dots, un valdība ir uz Viņa kamieša; un Viņa vārds top saukts: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs, Miera lielkungs. Lai valdība top vairota, un mieram nav gala uz Dāvida goda krēsla un Viņa valstībā, ka Viņš to sataisa un stiprina ar tiesu un taisnību no šī laika mūžīgi. To darīs Tā Kunga Cebaot karstums.

Kauciet, jo Tā Kunga diena ir tuvu, viņa nāk kā posts no tā Visuvarenā. Tādēļ visas rokas būs nogurušas, un visu cilvēku sirdis izkusīs. Un tie iztrūcināsies, mokas un bēdas tos sagrābs, tiem būs sāpes, kā sievai, kas dzemdē; tie skatās kā stulbi cits uz citu, viņu vaigi deg kā liesmās. Redzi, Tā Kunga diena nāk briesmīga, ar dusmām un ar karstu bardzību, un dara zemi par tuksnesi un izdeldē grēciniekus no viņas nost. Jo debess zvaigznes un viņas spīdumi nedos savu gaismu, saule uzlecot aptumšosies, un mēnesis neļaus spīdēt savam gaišumam. Jo Es piemeklēšu bezdievību pie pasaules, un viņu netaisnību pie ļauniem, Es iznīcināšu lepniem lielību un nogāzīšu vareniem greznību, Ka vīrs būs dārgāks nekā tīrs zelts, un cilvēks dārgāks nekā Ofira dārgumi. Tāpēc es darīšu debesi drebam, un zeme taps kustināta no savas vietas, caur Tā Kunga Cebaot bardzību un caur viņa karstās dusmības dienu.

Viņš nāvi aprīs mūžīgi. Un Tas Kungs Dievs noslaucīs asaras no visiem vaigiem un atņems Savu ļaužu negodu no visas zemes virsas; jo Tas Kungs to ir runājis.

Jo Tā Kunga dusmība ir pār visiem pagāniem un bardzība pār visu viņu pulku; Viņš tos izdeldēs un tos nodos uz kaušanu. Un viņu nokautie taps nosviesti, un no viņu līķiem celsies smaka, un kalni izkusīs no viņu asinīm. Un viss debesu pulks iznīkst, un debesis top satītas kā grāmatu rullis, un viss viņu pulks savīst, tā kā lapas vīst pie vīnakoka, un kā tās vīst pie vīģes koka. Jo Mans zobens ir dusmu pilns debesīs; redzi, tas nolaidīsies par sodību uz Edomu un uz tiem ļaudīm, ko Es izdeldēšu. Tā Kunga zobens aptraipās asinīm un taukiem, jēru un āžu asinīm, aunu nieru taukiem; jo Tam Kungam ir upurēšana Bocrā un liela kaušana Edoma zemē. Tad sūbri līdz ar viņiem kritīs pie zemes, un jauni vērši līdz ar barotiem, un viņu zeme būs piedzērusies no asinīm un viņu pīšļi taps trekni no taukiem. Jo šī būs atriebšanas diena Tam Kungam, atmaksāšanas gads, lai Ciāna dabū taisnību. Un (Edoma) upes pārvērtīsies par darvu un viņa pīšļi par sēru, un viņa zeme taps par degošu darvu. Ne nakti, ne dienu tas neizdzisīs, bet viņas dūmi uzkāps mūžīgi, līdz cilšu ciltīm tā būs postā, neviens tur nestaigās ne mūžam.

Griežaties pie Manis, tad jūs tapsiet pestīti, visas pasaules gali, jo Es esmu Dievs, un cits neviens. Es esmu zvērējis pie Sevis paša, taisnība no Manas mutes izgājusi, vārds, kas nav pārgrozāms: tiešām, visi ceļi Manā priekšā locīsies, visas mēles Man zvērēs.

Kas no iesākuma galu dara zināmu, un no senlaikiem to, kas vēl nav noticis, kas saka: Mans padoms pastāvēs, un Es darīšu visu, kas Man patīk.

Klau, tavu sargu balss! Tie paceļ balsi un gavilē visi, jo tie acīm redz, ka Tas Kungs Ciānu atkal ved atpakaļ.

Jo redzi, Es radu jaunas debesis un jaunu zemi, un tās pirmās lietas vairs nepieminēs, un tās vairs nenāks prātā.

Jo tā kā jaunās debesis un jaunā zeme, ko Es radu, stāvēs Manā priekšā, saka Tas Kungs, tāpat stāvēs arī jūsu dzimums un jūsu vārds.

Ak vai! Jo tā diena ir tik liela, ka citas tādas nav, un tas ir Jēkaba bēdu laiks; tomēr viņš no tā taps izpestīts.

Jo tā saka Tas Kungs Dievs: redzi, Es, tiešām Es vaicāšu pēc Savām avīm un tās meklēšu. Jo kā gans meklē savu ganāmo pulku tai dienā, kad viņš ir savu izklīdušo avju vidū, tā Es meklēšu Savas avis un tās izpestīšu no visām tām vietām, kurp tās noklīdušas tumšā un vētrainā dienā. Un Es tās izvedīšu no tām tautām un tās sapulcināšu no tām zemēm un tās pārvedīšu viņu pašu zemē un tās ganīšu uz Israēla kalniem, pa tām lejām un pa visām vietām, kur tai zemē mīt.

Tāpēc sludini un saki uz tiem: tā saka Tas Kungs Dievs: redzi, Es atvēršu jūsu kapus un jūs izvedīšu no jūsu kapiem, Mani ļaudis, un Es jūs vedīšu uz Israēla zemi. Un jūs samanīsiet, ka Es esmu Tas Kungs, kad Es jūsu kapus būšu atvēris un jūs izvedis no jūsu kapiem, ak Mani ļaudis.

Bet ir viens Dievs debesīs, kas parāda noslēpumus; Tas ķēniņam Nebukadnecaram dara zināmu, kas notiks nākamos laikos.

Tu, ķēniņ, skatījies, un redzi, bija liels tēls; šis tēls bija varens un viņa spožums bija brīnišķīgs; tas stāvēja tavā priekšā un viņa izskats bija briesmīgs. Šī tēla galva bija no laba zelta, viņa krūtis un rokas no sudraba, viņa vēders un gurni bija no vara, Viņa lieli no dzelzs, viņa kājas bija puse no dzelzs un puse no māla. Šo tu redzēji, tiekams viens akmens taisījās vaļā bez rokām, tas sita to tēlu pie viņa dzelzs un māla kājām, un tās satrieca. Tad uz reizi tapa satriekti dzelzs, māls, varš, sudrabs un zelts, un tapa tāpat kā pelavas uz vasaras kloniem, un vējš tos aiznesa, tā ka vieta tiem netapa atrasta. Bet tas akmens, kas to bija sasitis, palika par lielu kalnu un piepildīja visu zemi.

Šis ir tas sapnis. Nu mēs ķēniņam gribam sacīt viņa izstāstīšanu. Tu, ķēniņ, esi ķēniņš pār ķēniņiem, jo Tas debesu Dievs tev ir devis valdību, varu, spēku un godu. Un visur, kur cilvēki dzīvo, Viņš lopus laukā un putnus apakš debess ir devis tavā rokā un tevi iecēlis par valdītāju pār to visu: tu esi tā zelta galva. Un pēc tevis celsies cita valsts, mazāka nekā tava. Pēc tās tā trešā valsts no vara; tā valdīs pār visu zemi.

Un tā ceturtā valsts būs cieta kā dzelzs. Jo itin kā dzelzs visu satriec un sadauza, tāpat kā dzelzs, kas sadauza, arī šī visas tās sadauzīs un satrieks. Un ka tu esi redzējis tās kājas un viņu pirkstus pusi no podnieka māla un pusi no dzelzs, tā būs dalīta valsts; taču tur no dzelzs stipruma būs iekšā, tā kā tu esi redzējis dzelzi sajauktu ar podnieka māliem, Un tos kāju pirkstus pusi no dzelzs un pusi no māla — tā valsts būs uz pusi cieta un uz pusi gļēva. Un kā tu esi redzējis dzelzi sajauktu ar podnieka māliem, — tie gan caur cilvēku sadzīvi sajauksies, bet viens pie otra nepielips, itin kā dzelzs nesajaucās ar māliem.

Un šo ķēniņu laikā tas debesu Dievs uzcels valstību, kas mūžīgi netaps izpostīta, un šī valstība netaps atdota nevienai citai tautai; tā satrieks un iznīcinās visas valstis, bet pati viņa pastāvēs mūžīgi. Tāpēc tu esi redzējis, ka no kalna akmens bez rokām attaisījās vaļā, kas satrieca to dzelzi, varu, mālu, sudrabu un zeltu. Tas lielais Dievs ķēniņam ir darījis zināmu, kas pēc šim notiks. Šis ir tiešām tas sapnis un viņa izstāstīšana ir patiesīga.

Daniēls iesāka un sacīja: es redzēju savā parādīšanā naktī, un raugi, tie četri debess vēji lauzās uz lielo jūru. Un četri lieli zvēri izkāpa no jūras, ikkatrs savu izskatu. Pirmais bija kā lauva, un tam bija kā ērgļu spārni. Es skatījos, tiekams viņam spārni tapa izrauti un tas no zemes tapa uzcelts un stāvēja uz kājām kā cilvēks, un tam tapa dota cilvēka sirds. Un redzi, tur bija cits zvērs itin kā lācis, tas stāvēja vienā malā, un tam bija trīs lieli zobi mutē starp saviem citiem zobiem, un uz to tapa tā sacīts: celies un ēd daudz gaļas. Pēc tam es redzēju, un raugi, tur bija vēl cits zvērs itin kā leopards, tam bija četri putnu spārni uz muguras, un šim zvēram bija četras galvas, un tam tapa dota vara. Un pēc tam es redzēju nakts parādīšanās, un raugi, ceturtais zvērs, briesmīgs un negants un ļoti stiprs, un tam bija lieli dzelzs zobi, tas ēda un satrieca un to, kas atlika, tas samina ar kājām, un tas bija citāds nekā tie citi zvēri priekš viņa, un tam bija desmit ragi. Un es tos ragus liku vērā, un redzi, vēl viens mazs rags cēlās starp tiem, un viņa priekšā trīs no tiem pirmajiem ragiem tapa izlauzti, un redzi, tanī ragā bija acis kā cilvēka acis un mute, kas lielas lietas runāja.

Es skatījos, tiekams krēsli tapa nolikti, un laiku Vecais apsēdās, kam drēbes bija baltas kā sniegs un galvas mati kā šķīsta vilna, Viņa krēsls bija kā uguns liesmas, un Viņa skrituļi bija degošs uguns. Un no Viņa priekšas iztecēja uguns upe. Tūkstošu tūkstoši Viņam kalpoja, un desmit reiz' tūkstošu tūkstoši stāvēja Viņa priekšā; tiesa tapa turēta, un grāmatas tapa atvērtas.

Es skatījos tās lielās valodas dēļ, ko tas rags runāja, es skatījos, kamēr tas zvērs tapa nonāvēts un viņa miesa nokauta un nodota, ka ugunī taptu sadedzināta. Arī tiem citiem zvēriem vara tapa atņemta, jo tiem bija laiks un stunda nolikta, cik ilgi tiem bija dzīvot.

Es redzēju nakts parādīšanās, un raugi, viens nāca debess padebešos kā Cilvēka Dēls, un nāca pie tā laiku Vecā, un tapa vests Viņa priekšā. Un Viņam tapa dota valdība un godība un valstība: visiem ļaudīm, visām tautām un valodām būs Viņam kalpot; Viņa valdība ir mūžīga valdība, kas neiznīkst un Viņa valstībai nav gala.

Tie četri lielie zvēri ir četri ķēniņi, kas celsies virs zemes. Bet tā Visuaugstākā svētie iedabūs to valstību, un to turēs mūžīgi un mūžu mūžam.

Pēc tam es gribēju zināt skaidru patiesību par to ceturto zvēru, kas bija citāds nekā visi tie citi, ļoti briesmīgs, kam bija dzelzs zobi un vara nagi, kas rija un satrieca un to, kas atlika, samina ar savām kājām, — Un par viņa desmit ragiem uz viņa galvas, un par to vienu, kas cēlās, priekš kā trīs bija izkrituši, proti par to ragu, kam acis bija un mute, kas lielas lietas runāja, un kas bija lielāks, nekā tie citi. Es redzēju šo ragu karojam pret tiem svētiem un arī tos pārvaram, Tiekams tas laiku Vecais nāca un tā Visuaugstākā svētiem nesa tiesu, un tas nospriestais laiks nāca, kur tiem svētiem bija iedabūt to valstību.

Viņš sacīja tā: tas ceturtais zvērs būs tā ceturtā valsts virs zemes; tā būs citāda nekā visas citas valstis, un tā aprīs visu pasauli un to samīs un satrieks. Un tie desmit ragi nozīmē, ka no tās valsts celsies desmit ķēniņi, un cits pēc tiem celsies, un tas būs jo varens nekā tie pirmaji un pazemos trīs ķēniņus. Un tas runās vārdus pret Visuaugstāko un postīs Visuaugstākā svētos un apņemsies pārgrozīt svētku laikus un bauslību, un tie viņam taps rokā doti vienu laiku un divus laikus un puslaiku. Pēc tam tiesa taps turēta, un viņam vara atņemta, ka tas uz visiem laikiem top izdeldēts un iznīcināts. Bet tā valstība un valdība un augstība pār visām valstīm apakš visām debesīm taps dota Visuaugstākā svētiem ļaudīm; tā valstība būs mūžīga valstība, un visi varenie Viņam kalpos un Viņam paklausīs.

Un no viena no tiem iznāca viens mazs rags, tas tapa ļoti liels pret dienasvidu un pret rītiem un pret to mīlīgo zemi. Un tas tapa liels līdz debess pulkam un nometa kādus no tā pulka un no tām zvaigznēm zemē un tos samina. Un tas tapa liels līdz debess pulka valdniekam, un šim tapa atņemts tas dienišķais upuris, un viņa svētās vietas dzīvoklis tapa izpostīts. Un karapulks tika nodots līdz ar dienišķo upuri apgrēkošanās dēļ, un tas (rags) nometa patiesību pie zemes, un ko viņš darīja, tas viņam izdevās. Un es dzirdēju vienu svētu runājam, un cits svēts sacīja uz to, kas runāja: uz cik ilgu laiku tad zīmējās tā parādīšana par dienišķo upuri un par briesmīgo grēku, ka gan svētā vieta, gan tas karapulks top nodoti samīšanai? Un viņš uz mani sacīja: divi tūkstoši un trīssimt dienas būs skaitāmas no vakara līdz rītam, tad tā svētā vieta atkal taps iesvētīta.

Un kad es, Daniēls, to parādīšanu redzēju, tad es to meklēju saprast, un redzi, tur stāvēja manā priekšā viens, no izskata kā vīrs. Un es dzirdēju starp Ulaī upes (malām) cilvēka balsi, tā sauca un sacīja: Gabriel, izskaidro šim to parādīšanu. Un viņš nāca tuvu, kur es stāvēju; un kad viņš nāca, tad es izbijos un kritu uz savu vaigu; un viņš uz mani sacīja: ņem vērā, cilvēka bērns, jo šī parādīšana iet uz pastara laiku. Kad viņš nu ar mani runāja, tad es nokritu pamiris pie zemes, bet viņš mani aizskāra un mani uzcēla stāvu. Un viņš sacīja: redzi, es tev daru zināmu, kas notiks dusmības gala laikā; jo tas iet uz to nolikto laika galu.

Bet šīs valsts pastara laikā, kad tie atkāpēji augumā būs auguši, celsies nikns un izmanīgs ķēniņš. Un viņa spēks būs stiprs, bet ne caur paša spēku, un viņš pārmērīgi postīs un viņam laimēsies, un viņš to padarīs. Un viņš postīs tos varenos un to svēto tautu. Un caur viņa gudrību viltus viņa rokā tam izdosies, un viņš savā sirdī leposies un nejauši postīs lielu pulku, un celsies pretī valdnieku Valdniekam, bet viņš bez rokas taps salauzts. Un tas parādījums par vakaru un rītu, par ko runāts, ir patiesīgs un tu apslēp šo parādījumu, jo vēl ir ilgs laiks līdz tam.

Septiņdesmit nedēļas ir nospriestas par tavu tautu un par tavu svēto pilsētu, aizslēgt atkāpšanos, aizzieģelēt grēkus, salīdzināt noziegumu, atvest mūžīgu taisnību, aizzieģelēt parādīšanas un praviešu vārdus un svaidīt visu Svētāko. Tādēļ zini un proti: kamēr tas vārds izgājis, Jeruzālemi atkal uzcelt un uztaisīt līdz vienam Svaidītam (Kristum), Valdniekam, ir septiņas nedēļas, un sešdesmit un divas nedēļas, tad atkal uzcels un uztaisīs ar ielām un grāvjiem, jebšu spaidu laikā. Un pēc tām sešdesmit un divām nedēļām Svaidītais (Kristus) tiks izdeldēts, bet ne Sevis dēļ. Un to pilsētu un svēto vietu izpostīs kāda valdnieka ļaudis, kas nāks un kam gals būs plūdos, un līdz pat galam būs karš un noliktā postīšana. Un viņš ar daudziem derību apstiprinās vienu nedēļu, un nedēļas vidū kaujamais un ēdamais upuris mitēsies, un viņš nāks ar negantības spārniem kā postītājs, kamēr noliktā sodība izgāžas un nobeidz postītāju.

Nu es esmu nācis, tev ziņu dot, kas taviem ļaudīm notiks nākamā laikā, jo arī vēl šī parādīšana notiks pēc ilga laika.

Un šo abēju ķēniņu sirds uz to stāvēs, ka tie varētu ļaunu darīt (viens otram), un pie viena galda tie viltīgi runās, bet tiem tā neizdosies, jo tas gals vēl ir nolikts uz citu laiku. Un viņš griezīsies atpakaļ uz savu zemi ar lielu mantu, un viņa sirds stāvēs pret to svēto derību, un viņš to izdarīs un griezīsies atpakaļ uz savu zemi.

Bet savā laikā viņš atkal nāks un celsies pret dienasvidu, bet tā pēdējā reize nebūs kā tā pirmā. Jo lielas laivas no Ķitim nāks pret viņu, tādēļ viņš ar bailību taps apņemts un griezīsies atpakaļ un apskaitīsies pret to svēto derību un to izdarīs, un atpakaļ griezdamies viņš tos ņems vērā, kas atkāpjas no tās svētās derības. Un tad no viņa celsies karapulki, kas sagānīs to svēto vietu, to pili, un atņems dienišķo upuri un darīs negantību un postu. Un ar mīkstiem vārdiem viņš atvils tos, kas bezdievīgi pārkāpj derību; bet tie ļaudis, kas savu Dievu pazīst, stipri rādīsies, un tiem izdosies. Un tie prātīgie starp ļaudīm daudz citus pamācīs, bet kritīs caur zobenu un caur liesmām, caur cietumu un aplaupīšanu kādu laiku. Kad tie nu tā kritīs, tad tiem ar mazu palīgu taps palīdzēts, bet daudz pie tiem piestāsies ar viltu.

Un no tiem prātīgiem citi kritīs, ka top kausēti viņu vidū un šķīstīti un iztīrīti līdz pat beidzamam galam; jo tas vēl iet līdz noliktam laikam.

Un tas ķēniņš darīs, kas viņam patīk, un paaugstināsies un lielīsies pret visu, kas ir dievs, un pret Stipro Dievu, kas pār visiem dieviem, tas runās negantas lietas, un tam laimēsies līdz kamēr tās dusmas beigsies; jo kas nospriests, tas notiks. Un savu tēvu Dievu tas neliks vērā nedz sievu iekārošanu, tas arī nekādu dievu necienīs, jo tas paaugstināsies pār visu. Bet tai vietā tas godās cietokšņa dievu, dievu, ko viņa tēvi nav pazinuši, to tas godās ar zeltu, sudrabu, dārgiem akmeņiem un citām dārgām lietām. Un tām stiprām pilīm tas gādās sveša dieva ļaudis, un ko tas atzīs, tiem tas dos lielu godu, un liks tiem valdīt pār daudziem, un izdalīs zemi par algu.

Un gala laikā dienvidu ķēniņš ar to badīsies, un ziemeļa ķēniņš lauzīsies pret viņu ar ratiem un jātniekiem un lielām laivām un nāks uz tām zemēm un tās pārplūdīs un izstaigās. Un viņš nāks uz to mīlīgo zemi, un daudzi kritīs, bet šie taps izglābti no viņa rokas: Edoms un Moabs un Amona bērnu lielā puse. Un viņš izstieps savu roku pār zemēm, arī Ēģiptes zeme neizbēgs. Un viņš valdīs pār zelta un sudraba mantām un pār visām dārgām Ēģiptes lietām, un libieši un etiopiešu ļaudis viņam klausīs. Bet baumas no rīta puses un ziemeļa puses viņu iztrūcinās, tādēļ viņš celsies ar lielu bardzību, daudz nomaitāt un izdeldēt. Un viņš uzcels savas teltis starp tām jūrām pie tās mīlīgās zemes svētā kalna, un viņam nāks savs gals, un nebūs palīga.

Tanī laikā celsies Mihaēls, tas lielais valdnieks, kas tavu ļaužu bērnus aizstāv, un tad būs tāds bēdu laiks, kāds vēl nav bijis, kamēr ļaudis bijuši, līdz tam laikam. Un tanī laikā tavi ļaudis taps izpestīti, visi, kas atrodas grāmatā rakstīti. Un daudz no tiem, kas guļ zemes pīšļos, uzmodīsies, citi uz mūžīgu dzīvošanu, bet citi uz mūžīgu kaunu un negantību. Bet mācītāji spīdēs kā debess spožums, un kas daudzus veduši uz taisnību, kā zvaigznes mūžīgi mūžam. Un tu, Daniēl, apslēp šos vārdus un aizzieģelē šo grāmatu līdz pēdējam laikam, tad daudzi meklēs visapkārt, un atzīšana vairosies.

Un es, Daniēls, skatījos, un redzi, divi citi stāvēja, viens šai upes malā un otrs otrā upes malā. Un viens sacīja uz to vīru, kas bija ģērbts nātnu drēbēs, kas upes virsū stāvēja: cik ilgi tas būs, kad tiem brīnumiem būs gals? Un es dzirdēju to vīru, kas bija ģērbts nātnu drēbēs un stāvēja upes virsū, tas pacēla savu labo un kreiso roku pret debesīm un zvērēja pie Tā, kas dzīvo mūžīgi, ka viss tas notiks pēc viena laika, diviem laikiem un pus laika, un kad tās svētās tautas klīšana būs beigta.

To es dzirdēju, bet nesapratu, un sacīju: mans kungs, kas būs tam visam gals? Un viņš sacīja: ej, Daniēl, jo šie vārdi ir apslēpti un aizzieģelēti līdz gala laikam. Daudzi taps šķīstīti un tīrīti un kausēti, un tie bezdievīgie būs bezdievīgi, un tie bezdievīgie visi to neliks vērā, bet tie prātīgie to liks vērā.

Un no tā laika, kad tas ikdienas upuris kļūs atņemts un tā negantība un postīšana notiks, būs tūkstoš divi simti un deviņdesmit dienas. Svētīgs ir, kas sagaida un aizsniedz tūkstoš trīs simti trīsdesmit un piecas dienas. Bet tu noej līdz galam, un tu dusēsi un atkal celsies, savu daļu dabūt pastarā laikā.

Un tai dienā, saka Tas Kungs, tu sauksi: mans vīrs, un tu Mani vairs nesauksi: mans Baāl.

Bazūnējiet ar bazūni Ciānā, un lai skan stipri Manā svētā kalnā; lai visi zemes iedzīvotāji dreb, jo Tā Kunga diena nāk, jo tā ir tuvu: Melna un tumša diena, apmākusies un miglaina diena. Kā rīta blāzma izplešas pār kalniem, tā liela un varena tauta, kāda nemūžam nav bijusi un pēc vairs nemūžam nebūs uz radu radiem. Viņas priekšā rij uguns, un viņai nopakaļ deg liesma; zeme viņas priekšā ir kā Ēdenes dārzs, bet aiz viņas tukša posta vieta; neviens no tās nevar izbēgt. Viņu ģīmis ir kā zirgu ģīmis, un kā jātnieki, tāpat viņi skrien. Tie atlec pa kalnu virsgaliem, kā rati rīb, kā uguns liesma sprēgā, kas rugājus aprij, kā varena tauta, kas apbruņota uz karu. Viņu ieraudzīdami, ļaudis iztrūcinājās, visu vaigu sārtums nobāl. Tie skrien kā varoņi, kā kara vīri tie uzkāpj uz mūriem; un tie ikviens iet pa savu ceļu un neatkāpjās no savas takas. Tie nespiež viens otru, ikviens staigā savā kārtā, un jebšu krīt kara ieročos, tomēr tie netop aizturēti. Tie staigā pa pilsētu, tie skrien pa mūriem, tie iekāpj namos, tie nāk caur logiem iekšā kā zaglis. Viņas priekšā dreb zeme, debess trīc, saule un mēnesis aptumšojās, un zvaigznes ierauj savu spožumu. Un Tas Kungs paceļ Savu balsi Sava karaspēka priekšā, jo Viņa lēģeris ir varen liels, jo varens ir Viņa vārda izdarītājs, jo Tā Kunga diena ir liela un ļoti briesmīga, — kas to var panest?

Pēc tam tas notiks, ka Es Savu Garu izliešu pār visu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas sludinās praviešu mācību, jūsu vecaji sapņos sapņus, jūsu jaunekļi redzēs parādīšanas. Arī pār kalpiem un pār kalponēm Es izliešu Savu Garu tanīs dienās.

Un Es darīšu brīnumus debesīs un zemes virsū, asinis un uguni un dūmu tvaiku. Saule taps pārvērsta par tumsību un mēnesis par asinīm, pirms nekā nāks Tā Kunga lielā un bijājamā diena. Un notiks, ka ikviens, kas Tā Kunga vārdu piesauks, taps izglābts. Jo Ciānas kalnā un Jeruzālemē būs glābšana, kā Tas Kungs ir runājis, un pie tiem atlikušiem būs tie, ko Tas Kungs aicinās.

Pielieciet sirpi, jo pļaujamais ir gatavs; nāciet, minat, jo vīna spaids ir pilns, un trauki tek pāri, jo viņu blēdība ir liela. Troksnis, troksnis tiesas ielejā, jo Tā Kunga diena ir tuvu klāt tiesas ielejā. Saule un mēnesis aptumšojās un zvaigznes ierauj savu spožumu. Un Tas Kungs rūc no Ciānas, un no Jeruzālemes Viņš paceļ Savu balsi, tā ka debess un zeme dreb. Bet Tas Kungs ir patvērums Saviem ļaudīm un stiprums Israēla bērniem.

Un jūs manīsiet, ka Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs, kas dzīvo Ciānā, Savā svētā kalnā, un Jeruzāleme būs svēta vieta, un sveši tur vairs neies cauri. Un tai dienā pilēs salds vīns no kalniem un piens tecēs no pakalniem, un visi Jūda strauti būs pilni ūdens, un avots izlēks no Tā Kunga nama, tas slacinās visu Sitimas ieleju. Ēģipte taps postā un Edoms par tukšu vietu, tā varas darba dēļ, kas darīts pie Jūda bērniem, kuru zemē tie izlējuši nenoziedzīgas asinis. Bet Jūda pastāvēs mūžīgi un Jeruzāleme uz cilšu ciltīm. Un Es atriebšu tās asinis, ko Es vēl nebiju atriebis. Un Tas Kungs dzīvos Ciānā.

Un notiks pastara laikā, tad Tā Kunga nama kalns stāvēs pāri pār visiem kalniem un būs paaugstināts pār pakalniem. Un tautas tur plūdīs un daudz pagāni tur noies un sacīs: “Nāciet, ejam augšā uz Tā Kunga kalnu un uz Jēkaba Dieva namu, ka Viņš mums māca Savus ceļus, un mēs staigājam Viņa takās”, jo no Ciānas izies mācība un Tā Kunga vārds no Jeruzālemes. Un Viņš tiesās lielas tautas un sodīs varenus pagānus it tālu, un tie pārkals savus zobenus par lemešiem un savus šķēpus par dārznieka nažiem, tauta pret tautu nepacels zobenu un vairs nemācīsies karot, Bet tie sēdēs ikviens apakš sava vīna koka un apakš sava vīģes koka, un nebūs neviena, kas tos iztrūcinās, jo Tā Kunga Cebaot mute to runājusi.

Tā Kunga lielā diena ir tuvu un ļoti steidzās. Klau, Tā Kunga diena! Briesmīgi brēc paši varenie. Šī diena būs bardzības diena, bēdu un bailības diena, vētras un posta diena, melna un tumša diena, apmākusies un miglaina diena, Bazūnes un kara trokšņa diena pret visām stiprām pilsētām un augstām pilīm. Un Es izbiedēšu cilvēkus, ka tie iet kā akli; jo tie grēkojuši pret To Kungu, un viņu asinis taps izgāztas kā pīšļi, un viņu miesas kā mēsli. Ne viņu sudrabs, ne viņu zelts tos neizglābs Tā Kunga bardzības dienā, bet Viņa karstuma ugunī visa zeme taps aprīta; jo ātru galu Viņš darīs visiem zemes iedzīvotājiem.

Tādēļ jums būs Mani gaidīt, saka Tas Kungs, tai dienā, kad Es celšos uz laupījumu, jo Mana tiesa ir sapulcināt tautas, sakrāt valstis un pār tām izgāzt Savu bardzību un visu Savu dusmības karstumu, jo visa pasaule taps aprīta Mana karstuma ugunī.

Tad Es tiem ļaudīm došu šķīstas lūpas, ka visiem būs piesaukt Tā Kunga vārdu un Viņam kalpot vienprātībā.

Jo tā saka Tas Kungs Cebaot: vēl mazs brīdis, tad Es kustināšu debesis un zemi, jūru un sausumu, Un visus pagānus Es kustināšu, un tad nāks visu tautu prieks. Un Es piepildīšu šo namu ar godību, saka Tas Kungs Cebaot. Man pieder sudrabs un Man pieder zelts, saka Tas Kungs Cebaot. Šā pēdējā nama godība būs lielāka nekā tā pirmā, saka Tas Kungs Cebaot. Un šai vietai Es došu mieru, saka Tas Kungs Cebaot.

Redzi, diena nāk Tam Kungam, ka tavs laupījums taps izdalīts tavā vidū. Jo Es sapulcināšu visus pagānus karā pret Jeruzālemi, un pilsēta taps uzņemta un nami postīti un sievas apsmietas. Un puse pilsētas aizies cietumā, bet tie atlikušie ļaudis pilsētā netaps izdeldēti. Un Tas Kungs izies un karos pret šiem pagāniem, tā kā tai dienā, kad Viņš karo, kaujas dienā.

Un Viņa kājas tai dienā stāvēs uz Eļļas kalna, kas Jeruzālemes priekšā pret rītiem, un Eļļas kalns šķelsies divējos gabalos pret rīta un vakara pusi, tā ka tur būs ļoti liela ieleja, un viena kalna puse atkāpsies pret ziemeli, un otra pret dienvidu. Tad jūs bēgsiet Manu kalnu ielejā, (jo šī kalnu ieleja sniegsies līdz Ācelei) un jūs bēgsiet, kā jūs bēgāt no zemes trīcēšanas Uzijas, Jūda ķēniņa, dienās. Tad nāks Tas Kungs, mans Dievs, un visi svētie līdz ar Tevi. Un tai dienā nebūs gaismas, spīdekļi izzudīs. Bet tā būs savāda diena, kas Tam Kungam zināma; tur nebūs nedz dienas, nedz nakts. Un notiks, ap vakara laiku būs gaisma. Un notiks tai dienā, dzīvs ūdens iztecēs no Jeruzālemes, viena puse pret rīta jūru un otra puse pret vakara jūru, un tas būs vasarā un ziemā.

Un Tas Kungs būs ķēniņš pār visu zemi. Tai dienā Tas Kungs būs viens vienīgs, un Viņa vārds viens vienīgs.

Visa šī zeme taps darīta par klajumu, no Gibejas līdz Rimonai, pret dienasvidu no Jeruzālemes. Un tā taps paaugstināta un dzīvos savā vietā, no Benjamina vārtiem līdz veco vārtu vietai, līdz Stūru vārtiem, no Hananeēļa torņa līdz ķēniņa vīna spaidam. Un tur dzīvos, un lāsta vairs nebūs, un Jeruzāleme dzīvos drošībā. Un šī būs tā mocība, ar ko Tas Kungs mocīs visus ļaudis, kas pret Jeruzālemi karojuši: miesa satrūdēs viņiem uz kājām stāvot un viņu acis satrūdēs savos dobumos un viņu mēle satrūdēs viņu mutē. Un notiks tai dienā, ka viņu starpā būs liela sajukšana no Tā Kunga, tā ka viens satvers otra roku, un cits pret citu pacels savu roku. Un Jūda karos Jeruzālemē, tā kā visapkārt savāks visu pagānu mantu, zeltu un sudrabu un drēbes lielā pulkā. Tāda pat mocība būs zirgiem, zirgēzeļiem, kamieļiem un ēzeļiem un visiem lopiem, kas būs lēģeros, tā kā šī mocība.

Un notiks, ka visi atlikušie no visām tautām, kas cēlušās pret Jeruzālemi, nāks ik gadus, pielūgt to ķēniņu, To Kungu Cebaot, un turēt lieveņu svētkus. Un notiks, ja kāda no zemes ciltīm nenāks uz Jeruzālemi, pielūgt Ķēniņu, To Kungu Cebaot, tad lietus pār tiem nelīs. Un kad Ēģiptes cilts nenāks, tad lietus arī nelīs pār viņiem, un tā mocība būs pār tiem, ar ko Tas Kungs tautas mocīs, kas nenāks svētīt lieveņu svētkus. Šis Ēģiptei būs par grēku un visām tautām par grēku, kas nenāks svētīt lieveņu svētkus.

Tai dienā stāvēs uz zirgu zvārguļiem: svēts Tam Kungam, un tie podi Tā Kunga namā būs kā upuru kausi altāra priekšā. Jo visi podi Jeruzālemē un Jūdā būs svēti Tam Kungam Cebaot, tā ka visi, kas grib upurēt, nāks un no tiem ņems un tanīs vārīs, un tai dienā Kanaānieša vairs nebūs Tā Kunga Cebaot namā.

Bet kas panesīs Viņa atnākšanas dienu, un kas pastāvēs, kad Viņš rādīsies? Jo Viņš būs kā kausētāja uguns un kā mazgātāju sārms. Un Viņš sēdēs, sudrabu kausēt un šķīstīt, un šķīstīs Levija bērnus un tos iztīrīs kā zeltu un sudrabu; tad tie Tam Kungam upuri nesīs taisnībā.

Bet lauks ir pasaule, un labā sēkla ir valstības bērni, un nezāle ir ļaunā bērni. Un ienaidnieks, kas to sējis, ir velns, un pļaujamais laiks ir šīs pasaules pastara gals, un pļāvēji ir eņģeļi. Tad nu tā kā nezāle top salasīta un ugunī sadedzināta, tā arī notiks šīs pasaules pastara galā. Tas Cilvēka Dēls sūtīs Savus eņģeļus, un tie salasīs no Viņa valstības visas apgrēcības un tos, kas dara netaisnību, Un tos metīs degošā ceplī; tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. Tad taisnie spīdēs kā saule sava Tēva valstībā. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird!

Vēl Debesu valstība līdzinājās tīklam, jūrā izmestam, kas visādas zivis savilka. Un kad tas bija pilns, tad tie to pie malas vilkuši un apsēdušies, labās ir salasījuši traukos, bet sapuvušās metuši ārā. Tā tas būs pasaules pastara galā; eņģeļi izies un atšķirs ļaunos no taisniem, Un tos metīs degošā ceplī; tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.”

Bet Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “Kad vakars metās, tad jūs sakāt: “Būs skaidrs gaiss, jo debess ir sarkana.” Un no rīta agrumā: “Šodien būs negaiss, jo debess ir sarkana un apmākusies.” Jūs liekuļi, debess izskatu jūs zināt noprast, vai jūs nevarat arī noprast laiku zīmes?

Jo Tas Cilvēka Dēls nāks iekš Sava Tēva godības ar Saviem eņģeļiem, un tad Tas ikkatram atmaksās pēc viņa darbiem. Patiesi, Es jums saku: kādi no tiem, kas šeitan stāv, nāvi nebaudīs, iekams neredzēs To Cilvēka Dēlu nākam Savā Valstībā.”

Bet Jēzus uz tiem sacīja: “Patiesi, Es jums saku, ka jūs, kas Man pakaļ gājuši, tanī atdzimšanā, kad Tas Cilvēka Dēls sēdēs uz Sava godības krēsla, arī sēdēsiet uz divpadsmit krēsliem un tiesāsiet divpadsmit Israēla ciltis.

Un Viņam uz Eļļas kalna sēžot, mācekļi piegāja atsevišķi un sacīja: “Saki mums, kad šīs lietas notiks, un kāda būs Tavas atnākšanas un pastara laika zīme?” Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Pielūkojiet, ka neviens jūs nepieviļ. Jo tur daudz nāks Manā Vārdā un sacīs: es esmu Kristus, un daudzus pievils. Bet jūs dzirdēsiet karus un karu daudzināšanu. Lūkojiet, nebēdājaties, jo visam tam tā būs notikt, bet tad vēl nav gals. Jo tad celsies tauta pret tautu un valsts pret valsti, un tad būs bada laiki un mēris un zemes trīcēšanas dažās vietās. Bet viss tas būs tikai lielo bēdu iesākums.

Tad tie jūs nodos mokās un jūs nokaus, un jūs tapsiet ienīdēti no visiem ļaudīm Mana Vārda dēļ. Un tad daudz apgrēcināsies, un viens otru nodos, un viens otru nīdēs. Jo tad daudz viltīgi pravieši celsies un daudz pievils. Un tāpēc, ka netaisnība ies vairumā, mīlestība pie daudziem izdzisīs. Bet kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts. Un šis evaņģēlijs no (Dieva) valstības visā pasaulē taps sludināts visām tautām, un tad nāks gals.

Kad jūs nu redzēsiet izpostīšanas negantību, par ko pravietis Daniēls sacījis, ka tā stāv svētā vietā, (kas to lasa, tas lai to labi apdomā!) Kas tad ir Jūdu zemē, tie lai bēg kalnos. Un kas ir uz jumta, tas lai nekāpj zemē, kādu lietu no sava nama iznest; Un kas ir laukā, tas lai neatgriežas, savas drēbes paņemt. Bet, ak vai, tām grūtām un zīdītājām tanī laikā! Bet lūdziet, ka jūsu bēgšana nenotiek ziemas laikā nedz sabatā. Jo tad būs tādas lielas bēdas, kādas nav bijušas no pasaules iesākuma līdz šim laikam, un kādas arī vairs nebūs. Un ja šīs dienas netaptu paīsinātas, tad neviens cilvēks netaptu izglābts; bet izredzēto labad tās dienas taps paīsinātas.

Ja tad kas uz jums sacīs: redzi, še ir Kristus, vai tur; tad neticiet. Jo viltīgi kristi un viltīgi pravieši celsies un lielas zīmes un brīnumus darīs, ka arī izredzētie, ja tas varētu būt, uz alošanu taptu pievilti. Redziet, Es jums to papriekš esmu sacījis. Tāpēc, kad tie uz jums sacīs: redzi, Viņš ir tuksnesī, — tad neejat ārā; redzi, Viņš ir kambaros, — tad neticat. Jo kā zibens izšaujas no rīta puses un atspīd līdz vakara pusei, tā būs arī Tā Cilvēka Dēla atnākšana. Jo kur ir maita, tur arī ērgļi sakrāsies.

Bet tūdaļ pēc šā laika bēdām saule taps aptumšota, un mēnesis nedos savu spīdumu, un zvaigznes kritīs no debess, un debess stiprumi kustināsies. Un tad Tā Cilvēka Dēla zīme rādīsies debesī, un tad visas ciltis virs zemes kauks un redzēs To Cilvēka Dēlu nākam debess padebešos ar lielu spēku un godību. Un Viņš sūtīs Savus eņģeļus ar lielu bazūnes skaņu, un tie Viņa izredzētos sakrās no četriem vējiem, no viena debess gala līdz otram.

Mācaties līdzību no vīģes koka: kad jau viņa zaros pumpuri metās, un lapas plaukst, tad jūs zināt, vasaru esam klāt. Tā arīdzan, kad jūs visu to redzēsiet, tad ziniet, ka tas ir tuvu priekš durvīm. Patiesi, Es jums saku: šī cilts nezudīs, tiekams viss tas būs noticis. Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs. Bet par to dienu un stundu neviens nezina, ne debesu eņģeļi, kā vien Mans Tēvs. Bet tā, kā bija Noas dienās, tāpat arī būs Tā Cilvēka Dēla atnākšana. Jo itin kā tie tanīs dienās priekš grēku plūdiem rija un plītēja, precējās un laulībā devās līdz dienai, kad Noa iegāja šķirstā, Un tie neņēma vērā, tiekams plūdi nāca un visus aizņēma; tāpat būs arī Tā Cilvēka Dēla atnākšana.

Tad divi būs laukā; viens taps pieņemts, otrs atmests. Divas mals dzirnavās, viena taps pieņemta, otra atmesta. Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt, kurā stundā jūsu Kungs nāk. Bet to protiet, kad nama kungs zinātu, kurā stundā zaglis nāks, tad tas paliktu nomodā un neļautu savā namā ielauzties. Tāpēc arī jūs esiet gatavi, jo tanī stundā, kurā jūs nedomājiet, Tas Cilvēka Dēls nāks.

Kurš nu ir uzticīgais un gudrais kalps, ko kungs iecēlis pār savu saimi, tiem maizi dot savā laikā? Svētīgs tas kalps, ko kungs pārnācis atradīs tā darām. Patiesi, Es jums saku, ka viņš to iecels pār visām savām mantām. Bet ja ļaunais kalps savā sirdī sacīs: mans kungs kavējās nākt. Un iesāks savus darba biedrus sist un ar tiem plītniekiem rīt un plītēt: Tad tā kalpa kungs nāks tādā dienā, kad šis negaida, un tādā stundā, ko šis nezina, Un to šķels pušu un tam dos algu ar liekuļiem. Tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.

Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jumpravām, kas savus eļļas lukturus ņēma un izgāja brūtgānam pretim. Bet piecas no tām bija gudras, un piecas bija ģeķīgas. Kas bija ģeķīgas, tās paņēma savus eļļas lukturus, bet eļļu tās neņēma līdz. Bet gudrās paņēma eļļu savos traukos līdz ar eļļas lukturiem. Kad nu brūtgāns kavējās, tad visas aizmiga un snauda. Bet nakts vidū balss atskanēja: redzi, brūtgāns nāk, ejat ārā viņam pretī. Tad visas jumpravas cēlās un sataisīja savus eļļas lukturus. Bet ģeķīgās sacīja uz gudrām: dodiet mums no savas eļļas, jo mūsu eļļas sveces izdziest. Bet gudrās atbildēja un sacīja: ne tā, ka nepietrūkst mums un jums, bet noejat labāk pie pārdevējiem un pērkat sev. Un kad tās nogāja pirkt, tad brūtgāns nāca, un kas bija gatavas, iegāja ar viņu kāzās, un durvis tapa aizslēgtas. Pēc arī citas jumpravas atnāca un sacīja: Kungs, Kungs, atdari mums. Bet tas atbildēja un sacīja: patiesi, es jums saku, es jūs nepazīstu. Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt ne dienu, nedz stundu, kurā Tas Cilvēka Dēls nāk.

Bet kad Tas Cilvēka Dēls nāks Savā godībā, un visi svētie eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs uz Sava godības krēsla. Un visi ļaudis taps sapulcināti Viņa priekšā, un Viņš tos šķirs tā, kā gans avis šķir no āžiem. Un stādīs avis pa Savu labo roku, bet āžus pa kreiso roku.

Tad Tas Ķēniņš sacīs uz tiem pie Savas labās rokas: nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma. Jo Es biju izsalcis, un jūs Mani esat ēdinājuši; Es biju izslāpis, un jūs Mani esat dzirdinājuši; Es biju viesis, un jūs Mani esat uzņēmuši; Es biju pliks, un jūs Mani esat ģērbuši; Es biju nevesels, un jūs Mani esat apmeklējuši; Es biju cietumā, un jūs pie Manis esat nākuši. Tad taisnie Viņam atbildēs sacīdami: Kungs, kad mēs Tevi esam redzējuši izsalkušu un Tevi esam ēdinājuši? Vai izslāpušu un Tevi esam dzirdinājuši? Kad mēs Tevi esam redzējuši kā viesi un uzņēmuši? Vai pliku un Tevi esam ģērbuši? Kad mēs Tevi esam redzējuši neveselu vai cietumā un pie Tevis esam nākuši? Tad Tas Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi, Es jums saku, ko jūs darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs Man esat darījuši.

Tad viņš arī uz tiem pa kreiso roku sacīs: ejat nost no Manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas ir sataisīts velnam un viņa eņģeļiem. Jo Es biju izsalcis, un jūs Mani neesat ēdinājuši: Es biju izslāpis, un jūs Mani neesat dzirdinājuši: Es biju viesis, un jūs Mani neesat uzņēmuši; Es biju pliks, un jūs Mani neesat ģērbuši; Es biju nevesels un cietumā, un jūs Mani neesat apmeklējuši. Tad tie arīdzan Viņam atbildēs un sacīs: Kungs, kad mēs Tevi esam redzējuši izsalkušu vai izslāpušu, vai viesi, vai pliku, vai neveselu, vai cietumā un Tev neesam kalpojuši? Tad Viņš atbildēs un sacīs: patiesi, Es jums saku, ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs Man arīdzan neesat darījuši. Un tie ieies mūžīgās mokās, bet taisnie mūžīgā dzīvošanā.”

Jēzus uz to saka: “Tu to esi sacījis. Bet Es jums saku: no šī laika jūs redzēsiet To Cilvēka Dēlu sēžam pie Tā Visspēcīgā labās rokas un nākam uz debess padebešiem.”

Jo kas Manis un Manu vārdu dēļ kaunas iekš šīs laulību pārkāpējas un grēcīgas tautas, tā paša dēļ arī Tas Cilvēka Dēls kaunēsies, kad Viņš nāks ar svētiem eņģeļiem iekš Sava Tēva godības.”

Un Viņš uz tiem sacīja: “Patiesi, Es jums saku: citi no tiem, kas še stāv, nāvi nebaudīs, pirms tie nebūs redzējuši Dieva valstību ar spēku nākam.”

“Saki mums, kad tas būs, un kāda būs zīme, kad viss tas piepildīsies?” Bet Jēzus tiem atbildēja un iesāka runāt: “Pielūkojiet, ka neviens jūs nepieviļ. Jo daudzi nāks Manā Vārdā sacīdami: es tas esmu; un daudz pievils. Bet kad jūs dzirdēsiet karus un kara valodas, tad nebēdājaties, jo tam būs tā notikt; bet tas gals vēl nav klāt. Jo tauta celsies pret tautu un valsts pret valsti un vietām būs zemes trīcēšanas, bada laiki un dumpji.

Tas būs grūto bēdu iesākums; bet lūkojiet jūs uz sevi pašiem; jo tie jūs nodos augstās tiesās un sinagogās; un jūs tapsiet šaustīti un Manis dēļ valdnieku un ķēniņu priekšā vesti, tiem par liecību. Un evaņģēlijam būs papriekš tapt sludinātam visām tautām. Kad nu tie jūs vedīs, jūs nododami, tad nebēdājaties iepriekš, kas jums būs jārunā, nedz apdomājaties; bet kas jums tanī pašā stundā taps dots, to runājiet; jo jūs neesat tie, kas runā, bet Svētais Gars. Bet tad brālis brāli nodos pie nāves un tēvs dēlu; un bērni celsies pret vecākiem un viņus nonāvēs. Un jūs tapsiet ienīdēti no visiem Mana Vārda dēļ; bet kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts.

Bet kad jūs izpostīšanas negantību redzēsiet, par ko pravietis Daniēls ir runājis, ka tā stāv, kur neklājās (kas to lasa, tas lai to labi apdomā), tad lai bēg uz kalniem tie, kas ir Jūdu zemē. Un kas uz jumta ir, tas lai nenokāpj namā un tur lai neieiet, ko no sava nama iznest. Un kas ir laukā, tas lai neatgriežas atpakaļ savas drēbes paņemt. Bet ak vai tām grūtām un tām zīdītājām tanīs dienās. Bet lūdzat, ka jūsu bēgšana nenotiek ziemas laikā. Jo tanī laikā būs tādas lielas bēdas, kādas nav bijušas no paša iesākuma, kamēr Dievs pasauli radījis līdz šim, un kādas arī nebūs. Un ja Tas Kungs šās dienas nepaīsinātu, tad neviens netaptu izglābts; bet to izredzēto dēļ ko Viņš izredzējis, Viņš tās dienas ir paīsinājis.

Un ja kas tanī laikā uz jums sacīs: redzi, še ir Kristus, jeb redzi, tur Viņš ir; tad neticiet. Jo viltīgi kristi un viltīgi pravieši celsies un lielas zīmes un brīnumus darīs, ka pieviltu, ja tas varētu notikt, arī izredzētos. Bet jūs pielūkojiet; redzi, Es jums to visu papriekš esmu sacījis.

Bet tanīs dienās, pēc tām bēdām, saule aptumšosies, un mēnesis nedos savu spīdumu; Un debess zvaigznes nokritīs, un debess stiprumi kustināsies. Un tad redzēs To Cilvēka Dēlu nākam padebešos ar lielu spēku un godību. Un tad Viņš sūtīs Savus eņģeļus un sakrās Savus izredzētos no četriem vējiem, no zemes gala līdz debess galam.

Bet mācaties līdzību no vīģes koka: kad viņa zars jau iezeļ, un lapas plaukst, tad jūs nomaniet, vasaru esam klāt. Tā arīdzan, kad jūs šo visu redzēsiet notiekam, tad ziniet, ka tas ir tuvu priekš durvīm. Patiesi, Es jums saku: šī cilts nezudīs, tiekams viss tas būs noticis. Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs. Bet par to dienu jeb stundu neviens nezina, ne eņģeļi, kas debesīs, ne Tas Dēls, kā vien Tas Tēvs. Pielūkojiet, esiet modrīgi un lūdziet, jo jūs nezināt, kad tas laiks ir. Tā kā viens cilvēks, citur noiedams, atstāja savu namu un deva saviem kalpiem varu un ikkatram savu darbu, un pavēlēja durvju sargam būt nomodā. Tad nu esat nomodā! Jo jūs nezināt, kad nama kungs nāk, vai vakarā, vai nakts vidū, vai gaiļos, vai no rīta agri, Ka tas nejauši nākdams, jūs neatrod guļam. Bet ko Es jums saku, to Es saku visiem: esat nomodā.”

Bet Jēzus sacīja: “Es tas esmu. Un jūs redzēsiet To Cilvēka Dēlu sēžam pie Tā Visuspēcīgā labās rokas un nākam ar debess padebešiem.”

Jo kas Manis un Manu vārdu dēļ kaunas, tā paša dēļ Tas Cilvēka Dēls kaunēsies, kad Viņš nāks Savā un Sava Tēva un svēto eņģeļu godībā. Bet Es jums tiešām saku: ir kādi no tiem, kas še stāv, kas nāvi nebaudīs, kamēr Dieva valstību redzēs.”

Lai jūsu gurni ir apjozti un sveces spīdošas. Un esiet līdzīgi cilvēkiem, kas savu kungu gaida, kad tas celsies no kāzām, ka tie viņam nākot un klaudzinājot tūdaļ var atdarīt. Svētīgi tie kalpi, ko kungs pārnācis atradīs nomodā. Patiesi, Es jums saku, ka viņš apjozīsies, un tiem liks apsēsties un apkārt iedams tiem kalpos. Un kad viņš nāks nakts vidū, vai pirmajos gaiļos un tā atradīs, svētīgi tie kalpi. Bet to ziniet, kad nama kungs zinātu, kurā stundā zaglis nāk, tad viņš būtu nomodā un neļautu savā namā ielauzties. Un jūs arīdzan esat gatavi: jo tanī stundā, kurā nedomājat, Tas Cilvēka Dēls nāks.”

Svētīgs kalps, ko kungs, pārnācis atradīs tā darām. Es jums tiešām saku, ka viņš to iecels pār visu savu mantu. Bet ja kalps sacīs savā prātā: mans kungs kavējās nākt; un iesāks kalpus un kalpones sist, un ēst un dzert un piedzerties: Tad šī kalpa kungs nāks tanī dienā, kurā tas viņu negaida, un tanī stundā, ko tas nezina, un to šķels pušu un tam savu algu dos ar neticīgiem. Bet kalps, kas sava kunga prātu zinādams nav sataisījies, nedz darījis pēc viņa prāta, tas dabūs daudz sitienu.

Un viņš arī uz tiem ļaudīm sacīja: “Kad redzat kādu padebesi uzkāpjam no vakara puses, tad jūs tūdaļ sakāt: lietus nāk; un tā notiek. Un kad vējš pūš no dienvidiem, tad jūs sakāt: būs karsts laiks; un tā notiek. Jūs liekuļi, debess un zemes ģīmi jūs varat noprast, bet kā šo laiku neizprotat?

Un Viņš sacīja uz mācekļiem: “Nāks dienas, kad jūs vēlēsities vienu no Tā Cilvēka Dēla dienām redzēt, un neredzēsiet. Un tie uz jums sacīs: redzi, še! Vai redzi, tur! Bet nenoejat, nedz dzenaties tam pakaļ. Jo itin kā zibens, kas zibinādams spīd no viena debess gala līdz otram debess galam, tā arīdzan būs Tas Cilvēka Dēls Savā dienā.

Bet papriekš Viņam būs daudz ciest un tapt atmestam no šīs cilts. Un itin kā bija Noas dienās, tā arīdzan būs Tā Cilvēka Dēla dienās. Tie ēda, dzēra, precēja un tapa precēti līdz dienai, kur Noā šķirstā iegāja, un grēku plūdi nāca un visus noslīcināja. Un tā kā notikās Lata dienās: tie ēda, dzēra, pirka, pārdeva, dēstīja, uztaisīja ēkas; Bet dienā, kad Lats izgāja no Sodomas, tad uguns un sērs lija no debess un visus nomaitāja. It tāpat būs tai dienā, kad Tas Cilvēka Dēls parādīsies.

Tanī dienā, kas būs uz jumta un viņa rīki namā, tas lai nekāpj zemē, tos paņemt; un tāpat, kas ir uz lauka, lai negriežās atpakaļ. Pieminiet Lata sievu. Ja kas meklēs savu dzīvību paturēt, tas to zaudēs, un ja kas to zaudēs, tas to paturēs dzīvu.

Es jums saku: tanī naktī divi būs vienā gultā, viens taps pieņemts un otrs atstāts. Divas kopā mals, — viena taps pieņemta un otra atstāta. Divi būs laukā, viens taps pieņemts un otrs atstāts.” Un tie atbildēja un uz Viņu sacīja: “Kurā vietā, Kungs?” Bet Viņš uz tiem sacīja: “Kur ir maita, tur sakrāsies ērgļi.”

Vai tad Dievs neizdos tiesu Saviem izredzētiem, kas dienām naktīm uz Viņu brēc, lai gan Viņš tiem liek gaidīt? Es jums saku: Viņš tiem tiesu izdos īsā laikā. Bet, kad Tas Cilvēka Dēls atnāks, vai Tas gan ticību atradīs virs zemes?”

Tad Viņš uz tiem sacīja: “Tauta celsies pret tautu un valsts pret valsti. Un lielas zemes trīcēšanas būs dažās vietās un bada laiki un mēris arī bailīgas lietas un lielas zīmes no debesīm notiks.

Bet pirms viss tas notiks, tie savas rokas jums pieliks un jūs vajās un nodos sinagogās un cietumos, un jūs vedīs priekš ķēniņiem un valdniekiem Mana Vārda dēļ. Bet tas notiks jums par liecību. Tad nu apņematies savās sirdīs, nerūpēties iepriekš, kā jūs aizstāvēsities. Jo Es jums došu muti un gudrību, kam nevarēs pretī runāt nedz pretī stāvēt neviens no tiem, kas pret jums ceļas. Bet jūs tapsiet nodoti arī no vecākiem un brāļiem un radiem un draugiem. Un tie citus no jums nonāvēs. Un jūs būsiet ienīdēti no visiem Mana Vārda dēļ. Un tomēr ne matam no jūsu galvas nebūs zust. Caur savu pacietību izglābsiet savas dvēseles.

Bet kad jūs redzēsiet Jeruzālemi visapkārt apstātu no karaspēka, tad zināt, ka viņas izpostīšana ir tuvu klāt. Tad lai bēg kalnos, kas ir Jūdu zemē, un lai steidzās projām, kas ir viņas vidū; un tie, kas uz laukiem, lai neiet tur iekšā. Jo šīs ir atriebšanas dienas, lai viss top piepildīts, kas ir rakstīts. Bet ak vai, grūtām un zīdītājām tanīs dienās, jo tur būs lielas bēdas virs zemes un dusmas pār šo tautu. Un tie kritīs caur zobena asmeni un gūstīti taps novesti pie visām tautām, un Jeruzāleme taps samīdīta no pagāniem, tiekams pagānu laiki būs piepildīti.

Un zīmes notiks pie saules, pie mēneša un pie zvaigznēm, un virs zemes ļaudīm būs bail, un tie būs pārbijušies, un jūra un ūdens viļņi kauks. Un cilvēki nīcin iznīks no bailības, gaidīdami lietas, kas nāks virs zemes, jo debess stiprumi kustināsies. Un tad tie redzēs To Cilvēka Dēlu padebesī nākam ar lielu spēku un godu. Bet kad tas iesāks notikt, tad savas galvas paceldami skatāties uz augšu, tāpēc ka jūsu pestīšana jo tuvu nāk.”

Un Viņš tiem sacīja vienu līdzību: “Uzlūkojiet vīģes koku un visus kokus! Tūdaļ kad tie izplaukst, tad jūs to redzēdami paši nomaniet, ka vasara jau tuvu. Tā tad arī, redzēdami šo visu notiekam, ziniet, ka Dieva valstība tuvu. Patiesi, Es jums saku: šī cilts nezudīs, tiekams viss tas būs noticis. Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs. Bet sargājaties, ka jūsu sirdis nekļūst apgrūtinātas ar lieku ēšanu un piedzeršanos, un ar rūpēm par šo dzīvi, un ka šī diena piepeši jums neuzbrūk. Jo viņa nāks, kā kāds slazda valgs pār visiem, kas dzīvo pa visu zemes virsu. Tāpēc esiet modrīgi allažiņ un lūdziet, lai varat šim visam izbēgt, kas notiks, un pastāvēt Tā Cilvēka Dēla priekšā.”

Patiesi, patiesi, Es jums saku: tā stunda nāk un jau tagad ir, ka tie mirušie dzirdēs Dieva Dēla balsi, un kas to dzird, tie dzīvos. Jo itin kā Tam Tēvam ir dzīvība iekš Sevis paša, tāpat Viņš arī Tam Dēlam ir devis, ka Tam dzīvība ir iekš Sevis paša. Un Viņš Tam varu devis, arī tiesu turēt, tādēļ ka Tas ir Tas Cilvēka Dēls. Nebrīnāties par to, jo tā stunda nāk, kurā visi, kas ir kapos, Viņa balsi dzirdēs Un izies ārā, tie, kas labu darījuši, pie augšāmcelšanās uz dzīvību, bet kas ļaunu darījuši, pie augšāmcelšanās uz sodību.

Mana Tēva namā ir daudz dzīvokļu. Kad tas tā nebūtu, tad Es jums to būtu sacījis. Es noeju, jums vietu sataisīt. Un kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es gribu atkal atnākt un jūs ņemt pie Sevis, lai jūs esat, kur Es esmu.

Un to sacījis, Viņš tiem redzot tapa uzcelts, un viens padebesis To uzņēma no viņu acīm. Un kad tie skatījās uz debesīm, Viņam uzkāpjot, redzi, tad divi vīri pie tiem stāvēja baltās drēbēs, Un sacīja: “Jūs Galileju vīri, ko jūs stāvat skatīdamies uz debesīm! Šis Jēzus, kas ir uzņemts no jums uz debesīm, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs uzkāpjam.”

Jo es turu, ka šī laika ciešanas neatsver to godību, kas mums taps parādīta. Jo radījumi ilgodamies gaida uz Dieva bērnu parādīšanu.

Jo ir rakstīts: “Es dzīvoju, saka Tas Kungs, Manā priekšā visi ceļi locīsies, un ikviena mēle teiks Dievu.”

Bet tas miera Dievs samīs sātanu apakš jūsu kājām īsā laikā. Mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastība lai ir ar jums. Āmen.

Bet, ja kas uz šo pamatu uzceļ zeltu, sudrabu, dārgus akmeņus, kokus, sienu, salmus, Tad ikviena darbs taps redzams, jo tā diena to atklās, — tāpēc, ka šī ugunī parādīsies; un kāds ikkatra darbs ir, to uguns pārbaudīs. Ja kāda darbs paliek, ko tas tur virsū uzcēlis, tas dabūs algu. Ja kāda darbs sadegs, tam būs jācieš, bet viņš pats taps izglābts, tomēr kā caur uguni.

Tad nu netiesājiet neko priekšlaikus, kamēr Tas Kungs nāks, Tas arī vedīs gaismā, kas apslēpts tumsībā, un darīs zināmus siržu padomus; un tad ikvienam sava teikšana būs no Dieva.

Un to tādu nododam sātanam uz miesas samaitāšanu, lai gars top izglābts Tā Kunga Jēzus dienā. Jūsu slava nav laba. Vai nezināt, ka maz rauga saraudzē visu mīklu?

Bet to es saku, brāļi, ka miesa un asinis Dieva valstību nevar iemantot, nedz iznīcība iemantos neiznīcību. Redzi, es jums saku noslēpumu: mēs gan visi neaizmigsim, bet visi tapsim pārvērsti, It piepeši, acumirklī, pie pēdējās bazūnes skaņas. Jo bazūne skanēs un miroņi taps uzmodināti nesatrūdami un mēs tapsim pārvērsti.

Ka Jēzus vārdā būs ceļus locīt visiem tiem, kas ir debesīs un virs zemes un apakš zemes, Un ikkatrai mēlei būs apliecināt, ka Jēzus Kristus ir Tas Kungs par godu Dievam, Tam Tēvam.

Kad nu Kristus, jūsu dzīvība, atspīdēs, tad arī jūs ar Viņu atspīdēsiet iekš godības.

Un gaidīt no debesīm Viņa Dēlu, ko Viņš uzmodinājis no miroņiem, Jēzu, kas mūs izpestījis no nākamās dusmības.

Bet, brāļi, es jums negribu slēpt par tiem, kas ir aizmiguši, ka jūs nenoskumstat tā kā tie citi, kam nav cerības. Jo ja mēs ticam, ka Jēzus ir miris un augšāmcēlies, tāpat arī Dievs tos aizmigušos caur Jēzu atvedīs līdz ar Viņu. Jo to mēs jums sakām caur Tā Kunga vārdu, ka mēs, kas dzīvojam un atliekam uz Tā Kunga atnākšanu, tiem aizmigušiem nenāksim priekšā.

Jo pats Tas Kungs nāks zemē no debesīm ar kliegšanu, ar liela eņģeļa balsi un ar Dieva bazūni, un tie iekš Kristus mirušie uzcelsies papriekš, Pēc tam mēs, kas dzīvojam un esam atlikuši, tapsim aizrauti līdz ar tiem iekš padebešiem Tam Kungam pretī gaisā; un tā mēs būsim arvien pie Tā Kunga.

Bet par tiem laikiem un brīžiem, brāļi, nevajag jums rakstīt. Jo jūs paši it labi zināt, ka Tā Kunga diena nāks tāpat kā zaglis naktī. Jo kad tie sacīs: miers ir un drošība, tad samaitāšana piepeši nāks pār tiem, kā bērnu sāpes pār grūtu sievu, un tie neizbēgs. Bet jūs, brāļi, neesiet iekš tumsības, ka šī diena kā zaglis jūs sagrābj.

Jo Dievs mūs nav nolicis uz dusmību, bet uz mūžīgas dzīvības panākšanu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, Kas par mums ir miris, ka mums, vai esam nomodā, vai aizmiguši, līdz ar Viņu būs dzīvot.

Tā ka mēs paši jūsu dēļ lepojamies Dieva draudzēs par jūsu pastāvību un ticību iekš visām jūsu vajāšanām un iekš tām bēdām, ko jūs panesat, — Kas zīmējās uz Dieva taisno tiesu, ka jūs paliekat cienīgi, Dieva valstību mantot, par ko jūs arī ciešat. Tā ka tas ir pēc Dieva taisnības, jūsu bēdinātājiem atmaksāt ar bēdām, Un jums, kas topat apbēdināti, dot atvieglošanu līdz ar mums, kad Tas Kungs Jēzus parādīsies no debesīm ar Sava spēka eņģeļiem, Ar uguns liesmām sodīt tos, kas Dievu nepazīst un kas ir nepaklausīgi mūsu Kunga Jēzus Kristus evaņģēlijam. Tie par sodību cietīs mūžīgu samaitāšanu no Tā Kunga vaiga un no Viņa spēka godības, Kad Viņš nāks viņā dienā, lai taptu pagodināts iekš Saviem svētiem un apbrīnots iekš visiem tiem, kas ticējuši, (jo mūsu liecībai pie jums tapa ticēts.)

Bet dēļ mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanas un dēļ mūsu sapulcināšanas pie Viņa mēs, brāļi, jūs lūdzam, Ka jūs netopat drīz prātā šaubīti nedz iztrūcināti, ne caur garu, ne caur vārdu, ne caur grāmatu, tā kā no mums būtu rakstīts, ka Tā Kunga diena esot klāt. Lai neviens jūs nekādā vīzē nepieviļ; jo tā nenāks, pirms tā atkāpšanās nebūs nākusi un grēka cilvēks, tas pazušanas dēls, nebūs parādījies, Kas turas pretī un paaugstinājās pār visu to, kas Dievs saucams, un kas ir Dieva kalpošana, tā ka viņš Dieva namā sēž kā Dievs, izrādīdamies, ka viņš esot Dievs.

Vai jūs vairs nepieminiet, ka es vēl pie jums būdams to jums esmu sacījis? Un nu jūs zināt, kas aizkavē, tiekams viņš parādās savā laikā. Jo netaisnības noslēpums jau ir spēkā, tikai ka Tam, kas viņu līdz šim aizkavē, vēl būs tapt atņemtam nost. Un tad parādīsies netaisnais, ko Tas Kungs nomaitās ar Savas mutes garu un izdeldēs, kad atspīdēs Viņa atnākšana. Šā (netaisnā) atnākšana notiek pēc sātana spēka ar visādu viltības varu un viltības zīmēm un brīnumiem Un ar visādu pievilšanu uz netaisnību pie tiem, kas pazūd; tādēļ ka tie patiesības mīlestību nav pieņēmuši, ka taptu svēti. Un tādēļ Dievs tiem sūtīs spēcīgu maldīšanās garu, ka tie tic meliem; Lai top sodīti visi, kas patiesībai nav ticējuši, bet kam bijusi patikšana pie netaisnības.

Šo bausli turēt neaptraipītu, nenicinātu līdz mūsu Kunga Jēzus Kristus atspīdēšanai, Ko savā laikā parādīs Tas svētais un vienīgi varenais, Tas visu ķēniņu Ķēniņš un visu kungu Kungs, Kam vien ir nemirstība, kas dzīvo nepieejamā gaišumā, ko neviens cilvēks nav redzējis, nedz var redzēt. Tam lai ir gods un mūžīga vara! Āmen.

Bet to tev būs zināt, ka pēdējās dienās briesmīgi laiki nāks. Jo cilvēki būs pašu mīļotāji, naudas kārīgi, lielīgi, lepni, zaimotāji, vecākiem nepaklausīgi, nepateicīgi, nesvēti, Bez mīlestības, nesaderīgi, apmelotāji, kas nesavaldās, kas briesmīgi, kas labu nemīl, Nodevēji, nebēdnieki, uzpūsti, kas vairāk mīļo kārības nekā Dievu; Kas liekās dievbijāšanu cienījuši, bet viņas spēku aizliedz, — un no tādiem atkāpies.

Es piekodināju Dieva un Tā Kunga Jēzus Kristus priekšā, kas nāks tiesāt dzīvus un mirušus, Viņa atspīdēšanu un Viņa valstību minēdams: Pasludini vārdu, dari to laikā, nelaikā, pārliecini, apdraudi, paskubini iekš visas lēnprātības un mācības. Jo nāks laiki, ka tie veselīgo mācību nepanesīs, bet pēc savām pašu iekārošanām sev mācītājus uzkraus, kā tiem ausis niez, Un novērsīs ausis no patiesības un griezīsies pie pasakām. Bet tu esi nomodā iekš visām lietām, panes ļaunumu, dari evaņģēlista darbu, izdari savu amatu pilnīgi.

Joprojām man ir nolikts taisnības kronis, ko man Tas Kungs, Tas Taisnais Soģis, dos viņā dienā, un nevien man, bet arī visiem, kas Viņa atspīdēšanu ir mīlējuši.

Gaidīdami mūžīgo cerības labumu un lielā Dieva un mūsu Pestītāja Jēzus Kristus godības atspīdēšanu;

Un: Tu, Kungs, iesākumā zemi esi dibinājis, un debesis ir Tavu roku darbs; Tās zudīs, bet Tu paliec vienmēr, tās sadils visas kā drēbes. Un tā kā uzvalku Tu tās satīsi, un tās taps pārvērstas: bet Tu esi tas pats, un Tavi gadi nebeigsies.

Tad nu tām debes' lietu līdzībām tā vajag tapt šķīstītām, bet tām debes' lietām pašām caur labākiem upuriem, nekā šie ir. Jo Kristus nav iegājis rokām taisītā svētā vietā, caur ko tā patiesā top zīmēta, bet pašās debesīs, ka Tas tagad parādītos priekš Dieva vaiga par mums; Nedz ka Viņš Sevi pašu daudzreiz upurētu, tā kā augstais priesteris ik gadus svētā vietā ieiet ar svešām asinīm. Citādi Viņam būtu pienācies daudzreiz ciest no pasaules iesākuma; bet tagad Viņš vienreiz laiku galā ir parādījies, grēku iznīcināt caur Savu paša upuri. Un tā, kā cilvēkiem ir nolikts vienreiz mirt un pēc tam tiesa: Tāpat arī Kristus, vienreiz upurēts, daudz ļaužu grēkus atņemt, taps redzēts otru reizi bez grēka no tiem, kas Viņu gaida, uz mūžīgu dzīvošanu.

Un lai neatstājam savu sapulcināšanos, kā daži mēdz, bet cits citu lai pamācam; un to jo vairāk, jo jūs redzat, ka tā diena nāk tuvu.

Sievas savus mirušos caur augšāmcelšanos ir atdabūjušas, un citi grūti ir mocīti un izglābšanu nav pieņēmuši, lai labāku augšāmcelšanos dabūtu.

Tad nu jūs bagātie, raudat un kaucat par bēdām, kas pār jums nāk. Jūsu bagātība ir sapuvusi, un jūsu drēbes no kodēm saēstas. Jūsu zelts un sudrabs ir sarūsējis, un viņu rūsa jums būs par liecību un aprīs jūsu miesas tā kā uguns, jūs esat mantas krājušies pēdējās dienās.

Tad nu esiet pacietīgi, brāļi, līdz Tā Kunga atnākšanai. Redzi, arājs gaida dārgos zemes augļus, pacietīgi uz tiem cerēdams, tiekams dabū agro un vēlo lietu. Esiet arī jūs pacietīgi, stiprinājiet savas sirdis, jo Tā Kunga atnākšana ir tuvu.

Papriekš to ziniet, ka pēdējās dienās nāks smējēji, staigādami pēc savām pašu kārībām, Un sacīdami: kur ir Viņa atnākšanas apsolīšana? Jo no tā laika, kad tēvi ir aizmiguši, visas lietas paliek kā no radīšanas iesākuma. Jo tīši tie negrib zināt, ka vecos laikos debesis bijušas un zeme, no ūdens un iekš ūdens pastāvēdama caur Dieva vārdu; Caur ko tā laika pasaule tapa maitāta ūdens plūdos. Bet debesis, kas tagad ir un zeme caur Viņa vārdu ir glabātas un top ugunij paturētas uz bezdievīgo cilvēku sodības un nomaitāšanas dienu.

Bet to jums būs zināt, mīļie, ka viena diena pie Tā Kunga ir kā tūkstoši gadi un tūkstoši gadi kā viena diena. Tas Kungs nevilcina apsolīšanu, kā kādiem šķiet, to esam vilcināšanu, bet Viņš ir lēnprātīgs pret mums, negribēdams, ka kāds pazūd, bet ka visi dodās uz atgriešanos no grēkiem.

Bet Tā Kunga diena nāks kā zaglis naktī; tad debesis ar rūkšanu zudīs un pirmie pasaules sākumi no karstuma izkusīs, un zeme un darbi iekš tās sadegs. Tad nu, ja viss tas izkūst, cik ļoti tad jums pienākas staigāt svētā dzīvošanā un dievbijāšanā, Gaidot un steidzoties uz Dieva dienas atnākšanu, kur debesis degdamas zudīs un pirmie pasaules sākumi no karstuma izkusīs. Bet mēs gaidām pēc Viņa apsolīšanas jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājo.

Un pasaule paiet un viņas kārība; bet kas Dieva prātu dara, tas paliek mūžīgi. Bērniņi, nu ir tā pēdējā stunda; un tā, kā jūs esat dzirdējuši, ka tas pretī-kristus nāk, tā arī tagad daudz pretī-kristi cēlušies, no tā mēs zinām pēdējo stundu esam. Tie no mums ir izgājuši, bet tie nebija no mums; jo ja tie būtu bijuši no mums, tad tie būtu palikuši pie mums, bet tiem bija parādīties, ka tie nav visi no mums.

Mīļie, neticat ikkatram garam, bet pārbaudiet garus, vai tie no Dieva? Jo daudz viltīgi pravieši ir izgājuši pasaulē. Pie tam (šādi) jūs atzīstat Dieva Garu: ikkatrs gars, kas apliecina, ka Jēzus Kristus nācis miesā, tas ir no Dieva: Un ikkatrs gars, kas neapliecina, ka Jēzus Kristus nācis miesā, tas nav no Dieva. Un tas ir pretī-kristus gars, par ko jūs esat dzirdējuši, ka tas nāk, un tagad jau ir pasaulē. Bērniņi, jūs esat no Dieva un viņus esat uzvarējuši; jo kas iekš jums, Tas ir lielāks pār to, kas iekš pasaules. Tie ir no pasaules, tāpēc tie runā no pasaules, un pasaule tos klausa. Mēs esam no Dieva: kas Dievu atzīst, tas mūs klausa; kas nav no Dieva, tas mūs neklausa. Pie tam (šādi) mēs atzīstam patiesības Garu un alošanas garu.

Jo daudz viltnieki ir nākuši pasaulē, kas neapliecina Jēzu Kristu esam nākušu miesā. Šis ir viltnieks un pretī-kristus. Lūkojiet uz sevi pašiem, ka nezaudējam, ko esam strādājuši, bet ka dabūjam pilnu algu. Nevienam, kas ir pārkāpējs un nepaliek iekš Kristus mācības, nav Dieva: kas iekš Kristus mācības paliek, tam ir Tas Tēvs un Tas Dēls. Ja kas nāk pie jums un šo mācību nenes, to neuzņemiet mājās un nesveicinājiet. Jo kas viņu sveicina, tam ir daļa pie viņa ļauniem darbiem.

Bet par šiem arīdzan Enohs, septītais no Ādama, sludinājis sacīdams: redzi, Tas Kungs nāks ar Saviem daudz tūkstošiem svētiem, Tiesu turēt par visiem, visus bezdievīgos starp tiem pārmācīt par visiem viņu bezdievīgiem darbiem, ko bezdievīgie darījuši, un par visiem negantiem vārdiem, ko bezdievīgie grēcinieki pret Viņu runājuši.

Jēzus Kristus parādīšana, ko Dievs Viņam ir devis, rādīt Saviem kalpiem to, kam būs notikt drīzumā, un ko Viņš ir zināmu darījis caur Savu eņģeli sūtīdams Savam kalpam Jānim.

Redzi, Viņš nāk ar padebešiem, un visas acis Viņu redzēs un tie, kas Viņu ir dūruši, un visas pasaules ciltis kauks Viņa priekšā. Tiešām, Āmen.

Tāpēc ka tu Manas paciešanas mācību esi turējis, tad Es arī tevi pasargāšu no kārdināšanas stundas, kas nāks pār visu pasauli, tos kārdināt, kas dzīvo virs zemes. Redzi, Es nāku drīz. Turi, kas tev ir, ka neviens tavu kroni neatņem. Kas uzvar, to Es darīšu par pīlāru Sava Dieva namā, un tas vairs neizies ārā; un Es uz viņu rakstīšu Sava Dieva Vārdu, un Sava Dieva pilsētas vārdu, tās jaunās Jeruzālemes, kas nonāk no debesīm no Mana Dieva, un Manu Vārdu, to jauno.

Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu būtu vai auksts, vai karsts! Kad tu nu esi remdens un ne auksts, ne karsts, tad Es tevi izspļaušu no Savas mutes. Jo tu saki: es esmu bagāts un pār pāri bagāts, un man nekā nevajag; un tu nezini, ka tu esi nelaimīgs un nožēlojams un nabags un akls un kails. Es tev dodu padomu, ka tev no Manis būs pirkt zeltu, kas ugunī ir izdedzināts, lai tu topi bagāts, — un baltas drēbes, lai tu topi apģērbts, un tavas kailības kauns nenāk redzams; un svaidi savas acis ar acu zālēm, lai tu vari redzēt. Ko Es mīlēju, tos Es pārmācu un pamācu: tad nu iekarsies un atgriezies.

Pēc tam es redzēju, un raugi, durvis bija atvērtas debesīs, un pirmā balss, ko es dzirdēju tā kā bazūni ar mani runājam, sacīja: uzkāp šurp, Es tev rādīšu, kam pēc būs notikt.

Un es redzēju labā rokā Tam, kas sēdēja uz goda krēsla, grāmatu no iekšas un ārpuses aprakstītu un ar septiņiem zieģeļiem aizzieģelētu. Un es redzēju spēcīgu eņģeli saucam ar stipru balsi: kas ir cienīgs grāmatu attaisīt un viņas zieģeļus atdarīt? Un neviens nedz debesīs, nedz virs zemes, nedz apakš zemes grāmatu nevarēja atdarīt, nedz tur ieskatīties iekšā. Un es gauži raudāju, ka neviens netapa atrasts cienīgs, atdarīt un lasīt to grāmatu, nedz tur ieskatīties iekšā. Un viens no vecajiem uz mani saka: neraudi! Redzi, lauva no Jūda cilts, Dāvida sakne, ir uzvarējis, attaisīt grāmatu un atdarīt viņas septiņus zieģeļus. Un es redzēju, un raugi, goda krēsla un četru dzīvo vidū un vecaju vidū stāvēja Jērs kā nokauts, tam bija septiņi ragi un septiņas acis, tie ir septiņi Dieva gari, izsūtīti pa visu pasauli. Un Tas nāca un ņēma grāmatu no labās rokas Tam, kas sēdēja uz goda krēsla. Un kad Tas grāmatu bija ņēmis, tad četri dzīvie un divdesmit četri vecaji metās zemē priekš Tā Jēra, turēdami ikviens kokles un zelta kausus, pilnus ar kvēpināmām zālēm; tās ir svēto lūgšanas. Un tie dziedāja jaunu dziesmu sacīdami: Tu esi cienīgs, ņemt grāmatu un atdarīt viņas zieģeļus; jo Tu biji nokauts un Dievam Tu mūs esi atpircis ar Savām asinīm no visām ciltīm un valodām un ļaudīm un tautām, Un mūs esi darījis par ķēniņiem un priesteriem mūsu Dievam, un mēs valdīsim virs zemes.

Un es redzēju un dzirdēju daudz eņģeļu balsis visapkārt ap goda krēslu un ap dzīviem un vecajiem; un viņu pulks bija desmit tūkstoš reiz desmit tūkstoši un tūkstoš reiz tūkstoši. Tie sacīja ar stipru balsi: Tas Jērs, kas tapa nokauts, ir cienīgs, ņemt spēku un bagātību un gudrību un stiprumu un slavu un godu un pateicību. Un visus radījumus, kas ir debesīs un virs zemes un zemes apakšā, un kas ir jūrā, un visus, kas tur ir iekšā, es dzirdēju sakām: Tam, kas sēž uz goda krēsla, un Tam Jēram lai ir pateicība un slava un gods un vara mūžīgi mūžam! Un četri dzīvie sacīja: Āmen! Un divdesmit četri vecaji metās zemē un pielūdza To, kas dzīvo mūžīgi mūžam.

Un es redzēju, ka Tas Jērs vienu no zieģeļiem atdarīja, un dzirdēju vienu no četriem dzīviem sakām kā ar pērkona balsi: nāc un lūko! Un es redzēju, un raugi, tur bija balts zirgs, un kas uz tā sēdēja, tam bija stops; un tam kronis tapa dots, un viņš izgāja uzvarēdams, un lai uzvarētu.

Un kad Viņš otru zieģeli atdarīja, tad es dzirdēju otru dzīvo sakām: nāc un lūko! Un tur izgāja otrs, sarkans zirgs, un tam, kas uz tā sēdēja, tapa dots, mieru atņemt no zemes, un ka tie cits citu nokautu savā starpā, un tam tapa dots liels zobens.

Un kad Viņš trešo zieģeli atdarīja, tad es dzirdēju trešo dzīvo sakām: nāc un lūko! Un es redzēju, un raugi, melns zirgs, un tam, kas uz tā sēdēja, bija svari rokā. Un es dzirdēju balsi četru dzīvo vidū sakām: viens mērs kviešu par sudraba gabalu un trīs mēri miežu par sudraba gabalu un eļļu un vīnu nesamaitā.

Un kad Viņš ceturto zieģeli atdarīja, tad es dzirdēju ceturtā dzīvā balsi sakām: nāc un lūko! Un es redzēju un raugi, pelēks zirgs, un kas uz tā sēdēja, tam bija vārds: nāve; un elle tai gāja pakaļ; un tiem vara tapa dota, ceturto pasaules tiesu nokaut ar zobenu un ar badu un ar mēri un caur zemes zvēriem.

Un kad Tas piekto zieģeli atdarīja, tad es redzēju apakš kvēpināmā altāra to dvēseles, kas bija nokauti Dieva vārda dēļ un liecības dēļ, kas tiem bija. Un tie sauca ar stipru balsi sacīdami: cik ilgi, ak svētais un patiesīgais Valdītājs, Tu nesodi un neatriebi mūsu asinis pie tiem, kas virs zemes dzīvo? Un garas baltas drēbes ikvienam tapa dotas, un tiem tapa sacīts, lai tie vēl mazu laiku dus, tiekams viņu darba biedru un viņu brāļu skaits būs pilns, kas taps nokauti, tā kā viņi.

Un es redzēju, kad Viņš sesto zieģeli atdarīja, tad cēlās liela zemes trīcēšana, un saule tapa tumša kā rupjš maiss, un mēnesis tapa kā asinis. Un debess zvaigznes krita uz zemi, kā vīģes koks savas neienākušās vīģes nomet, kratīts no liela vēja. Un debess aizgāja kā satīta grāmata, un visi kalni un salas tapa kustinātas no savām vietām, Un ķēniņi virs zemes un lielie kungi un bagātie un virsnieki un varenie un visi kalpi un visi svabadie paslēpās alās un kalnu dobumos, Un sacīja uz kalniem un klintīm: krītiet pār mums un apslēpiet mūs no Tā vaiga, kas sēž uz goda krēsla, un no Tā Jēra dusmības. Jo Viņa dusmības lielā diena ir atnākusi, — un kas var pastāvēt?

Un pēc tam es redzēju četrus eņģeļus stāvam uz četriem zemes stūriem, kas četrus zemes vējus turēja, lai vējš nepūstu ne pa zemi, ne pa jūru, ne pa kādu koku. Un es redzēju citu eņģeli uzkāpjam no rīta puses, tam bija dzīvā Dieva zieģelis, un tas sauca ar stipru balsi uz četriem eņģeļiem, kam vara bija dota, samaitāt zemi un jūru, Sacīdams: nesamaitājiet ne zemi, ne jūru, ne kokus, tiekams mēs apzieģelēsim mūsu Dieva kalpus pie viņu pierēm.

Un es dzirdēju, cik to apzieģelēto: simts četrdesmit un četri tūkstoši bija apzieģelēti no visām Israēla bērnu ciltīm. No Jūda cilts: divpadsmit tūkstoši apzieģelēti. No Rūbena cilts: divpadsmit tūkstoši. No Gada cilts: divpadsmit tūkstoši. No Ašera cilts: divpadsmit tūkstoši. No Naftalis cilts: divpadsmit tūkstoši. No Manasus cilts: divpadsmit tūkstoši. No Simeona cilts: divpadsmit tūkstoši. No Levija cilts: divpadsmit tūkstoši. No Īsašara cilts: divpadsmit tūkstoši. No Zebulona cilts: divpadsmit tūkstoši. No Jāzepa cilts: divpadsmit tūkstoši. No Benjamina cilts: divpadsmit tūkstoši apzieģelēti.

Pēc tam es redzēju, un raugi, liels pulks, ko neviens nevarēja izskaitīt, no visādām tautām un ciltīm un ļaudīm un valodām stāvēja priekš goda krēsla un priekš Tā Jēra, apģērbti baltām garām drēbēm un palmu zari viņu rokās, Un sauca ar stipru balsi un sacīja: pestīšana pieder mūsu Dievam, kas sēž uz goda krēsla, un Tam Jēram. Un visi eņģeļi stāvēja visapkārt ap goda krēslu un ap vecajiem un četriem dzīviem un metās priekš goda krēsla zemē uz savu vaigu un pielūdza Dievu, Sacīdami: Āmen! Teikšana un gods un gudrība un pateicība un slava un vara un spēks pieder mūsu Dievam mūžīgi mūžam! Āmen. Un viens no vecajiem atbildēja, uz mani sacīdams: šie, kas apģērbti baltām garām drēbēm, kas tie tādi, un no kurienes tie nākuši? Un es uz viņu sacīju: Kungs, tu to zini! Un viņš uz mani sacīja: šie ir tie, kas ir nākuši no lielām bēdām un ir mazgājuši savas drēbes un tās balinājuši iekš Tā Jēra asinīm; Tādēļ tie ir Dieva goda krēsla priekšā un Viņam kalpo dienām un naktīm Viņa namā, un kas sēž uz goda krēsla, Tas tos apēnos. Ne tie vairs izsalks, ne tiem vairs slāps; nedz saule, nedz kāds karstums tos vairs nespiedīs; Jo Tas Jērs, kas ir vidū priekš goda krēsla, tos ganīs un tos vadīs pie dzīviem ūdens avotiem, un Dievs nožāvēs visas asaras no viņu acīm.

Un kad Viņš septīto zieģeli atdarīja, palika kluss debesīs kādu pusstundu. Un es redzēju septiņus eņģeļus, kas stāvēja Dieva priekšā, un tiem tapa dotas septiņas bazūnes. Un cits eņģelis nāca un stāvēja pie altāra, turēdams zelta kvēpināmu trauku; un tam tapa dotas daudz kvēpināmas zāles, ka viņš tās ar visu svēto lūgšanām liktu uz zelta altāri, kas ir goda krēsla priekšā. Un šo kvēpināmo zāļu dūmi uzkāpa ar svēto lūgšanām no eņģeļa rokas Dieva priekšā. Un eņģelis ņēma kvēpināmo trauku un to pildīja ar uguni no altāra un to meta uz zemi. Tad notika balsis un pērkoni un zibeņi un zemes trīcēšana. Un septiņi eņģeļi, kam septiņas bazūnes bija, taisījās bazūnēt.

Un pirmais bazūnēja. Un krusa cēlās un uguns ar asinīm sajaukts un krita uz zemi, un koku trešā tiesa izdega un visa zaļā zāle izdega.

Un otrais eņģelis bazūnēja. Un tā kā liels kalns, ugunī degošs, tapa mests jūrā, un jūras trešā tiesa tapa par asinīm. Un radījumu trešā tiesa, kas jūrā, kam ir dzīvība, nomira, un laivu trešā tiesa tapa sadragāta.

Un trešais eņģelis bazūnēja. Un liela zvaigzne tā kā degoša lāpa nokrita no debesīm un krita uz upju trešo tiesu un uz ūdeņu avotiem. Un zvaigznes vārds top saukts: Vērmeles, un ūdeņu trešā tiesa tapa par vērmelēm, un daudz ļaužu nomira no ūdeņiem, jo tie bija rūgti palikuši.

Un ceturtais eņģelis bazūnēja. Un saules trešā tiesa tapa samaitāta un mēneša trešā tiesa un zvaigžņu trešā tiesa, ka viņu trešā tiesa taptu aptumšota un dienas trešā tiesa nespīdētu, un nakts tāpat. Un es redzēju un dzirdēju ērgli pa debess vidu skrejam un ar stipru balsi sakām: vai, vai, Ak vai, tiem, kas virs zemes dzīvo, to citu bazūņu balsu dēļ no trim eņģeļiem, kas vēl bazūnēs.

Un piektais eņģelis bazūnēja. Un es redzēju zvaigzni, kritušu no debess uz zemi, un tam tapa dota bezdibeņa akas atslēga. Un tas atvēra bezdibeņa aku. Un dūmi uzkāpa no akas, kā liela cepļa dūmi. Un saule tapa aptumšota un gaiss no akas dūmiem. Un no dūmiem siseņi nāca uz zemi, un tiem vara tapa dota, tā kā skorpioniem vara ir virs zemes. Un tiem tapa sacīts, lai tie nemaitātu zemes zāli nedz zaļumu, nedz kādu koku, bet vien cilvēkus, kam Dieva zieģelis nav pie viņu pierēm. Un viņiem tapa dots, ka tie tos nenokautu, bet mocītu piecus mēnešus; un viņu mocīšana bija tā kā skorpiona mocīšana, kad tas cilvēkam ir iedzēlis. Un tanīs dienās cilvēki nāvi meklēs un to neatradīs, un tie kāros mirt, bet nāve no viņiem bēgs. Un tie siseņi bija līdzīgi zirgiem, kas ir sataisīti uz karu, un uz viņu galvām bija kā kroņi, zeltam līdzīgi, un viņu vaigi kā cilvēku vaigi. Un tiem bija mati kā sievu mati, un viņu zobi bija kā lauvu zobi. Un tiem bija bruņas kā dzelzs bruņas, un viņu spārnu troksnis tā kā ratu troksnis, kad daudz zirgi skrien karā. Un tiem bija astes skorpioniem līdzīgas, un viņu astēs bija dzeloņi, un viņiem bija vara, cilvēkus maitāt piecus mēnešus. Un pār tiem bija ķēniņš, bezdibeņa eņģelis, viņa vārds bija ebrejiski: Abadon, un Grieķu valodā: Apollion. Tas viens “vai” ir pagājis; redzi, vēl nāk divi “vai” pēc tam.

Un sestais eņģelis bazūnēja, un es dzirdēju vienu balsi no zelta altāra četriem stūriem, kas bija Dieva priekšā, Sakām uz sesto eņģeli, kam bazūne bija: atraisi četrus eņģeļus, kas ir saistīti pie lielās Eifrates upes. Un četri eņģeļi tapa atraisīti, kas bija gatavi uz to stundu un dienu un mēnesi un gadu, ka tie cilvēku trešo tiesu nokautu. Un kara jātnieku skaits bija divdesmit tūkstoši reiz desmit tūkstoši. Un es dzirdēju viņu skaitu. Un tā es redzēju zirgus parādīšanā un tos, kas uz tiem sēdēja: tiem bija ugunīgas un tumši zilas un sēram līdzīgas bruņas; un zirgu galvas bija kā lauvu galvas, un no viņu mutēm izgāja uguns un dūmi un sērs. Caur šiem trim cilvēku trešā tiesa tapa nokauta, caur uguni un caur dūmiem un caur sēru, kas no viņu mutēm izgāja. Jo viņu vara stāvēja viņu mutē un viņu astēs; jo viņu astes bija čūskām līdzīgas; tām bija galvas, un ar tām tie maitāja. Un atlikušie cilvēki, kas nav nokauti caur šīm mocībām, tomēr nav atgriezušies no savu roku darbiem, ka tie nebūtu (vairs) pielūguši velnus un zelta un sudraba un vara un akmens un koka elkus, kas nevar redzēt, nedz dzirdēt, nedz staigāt; Un tie nav atgriezušies no savām slepkavībām, nedz no savām burvestībām, nedz no savas maucības, nedz no savām zādzībām.

Un es redzēju citu spēcīgu eņģeli no debesīm nokāpjam, tas bija apģērbts ar mākoni, un varavīksne bija uz viņa galvas, un viņa vaigs bija tā kā saule un viņa kājas tā kā uguns stabi. Un tam atvērta grāmatiņa bija rokā, un tas lika savu labo kāju uz jūru un kreiso uz zemi. Un tas sauca ar stipru balsi, kā lauva rūc; un kad tas bija saucis, tad septiņi pērkoni runāja savās balsīs. Un kad septiņi pērkoni savās balsīs bija runājuši, tad es tās gribēju rakstīt, un es dzirdēju balsi no debesīm uz mani sakām: apzieģelē, ko septiņi pērkoni ir runājuši, un neraksti to. Un eņģelis, ko es redzēju stāvam uz jūras un uz zemes, pacēla savu roku uz debesīm Un zvērēja pie Tā, kas dzīvo mūžīgi mūžam, kas ir radījis debesis un, kas tur iekšā, un zemi un, kas tur iekšā, un jūru un, kas tur iekšā, ka laiks vairs nebūs. Bet iekš septītā eņģeļa balss dienām, kad tas bazūnēs, tad Dieva noslēpums taps piepildīts, kā Viņš Saviem kalpiem, praviešiem, ir pasludinājis.

Un balss, ko es biju dzirdējis no debesīm, atkal ar mani runāja un sacīja: ej, ņem grāmatiņu, kas ir atvērta eņģeļa rokā, kas uz jūras un uz zemes stāv. Un es nogāju pie eņģeļa un uz to sacīju: dod man grāmatiņu; un tas uz mani sacīja: ņem un apēd to, un tā būs rūgta tavā vēderā, bet tavā mutē tā būs salda kā medus. Un es grāmatiņu ņēmu no eņģeļa rokas un to apēdu, un tā bija manā mutē salda kā medus, un kad es to biju apēdis, tā bija rūgta manā vēderā. Un viņš uz mani sacīja: tev būs atkal pasludināt nākošas lietas par daudz ļaudīm un tautām un valodām un ķēniņiem.

Un niedre man tapa dota mēra kokam līdzīga, un eņģelis stāvēja sacīdams: celies un mēro Dieva namu un altāri un tos, kas tur iekšā pielūdz. Bet pagalmu, kas ir Dieva nama ārpusē, pamet ārā, un nemēro to, jo tas ir dots pagāniem; un tie svēto pilsētu samīs četrdesmit divus mēnešus. Un Es vaļu došu Saviem diviem lieciniekiem, un tie kā pravieši mācīs tūkstoš divsimt un sešdesmit dienas, ar maisiem apģērbti. Šie ir divi eļļas koki un divi lukturi, kas pasaules valdītāja priekšā stāv. Un ja kas tiem grib vainu darīt, tad uguns iziet no viņu mutes un aprij viņu ienaidniekus; un ja kas tos grib apvainot, tam tāpat būs nokautam tapt. Šiem ir vara, debesi aizslēgt, ka lietus nelīst viņu sludināšanas dienās, un tiem ir vara pār ūdeņiem, tos pārvērst par asinīm un zemi sist ar visādām mokām, cikkārt viņiem gribās.

Un kad tie savu liecību būs pabeiguši, tad zvērs, kas izkāpj no bezdibeņa, ar tiem karos un tos uzvarēs un tos nokaus. Un viņu miesas gulēs uz lielās pilsētas ielas, kas garīgi top saukta Sodoma un Ēģipte, kur arī mūsu Kungs ir krustā sists. Un no ļaudīm un ciltīm un valodām un tautām būs, kas redzēs viņu miesas pusceturtas dienas un neļaus viņu miesas ielikt kapos. Un tie, kas dzīvo virs zemes, priecāsies par tiem un būs līksmi, un cits citam dāvanas sūtīs, jo šie divi pravieši bija mocījuši tos, kas virs zemes dzīvo.

Un pēc pusceturtas dienas iegāja iekš tiem dzīvības gars no Dieva, un tie stājās uz savām kājām, un lielas izbailes uzkrita tiem, kas tos ieraudzīja. Un tie dzirdēja stipru balsi no debess uz tiem sakām: nāciet šurp augšām. Un tie uzkāpa iekš mākoņa uz debesīm, un viņu ienaidnieki uz tiem skatījās. Un tanī stundā liela zemes trīcēšana notika, un pilsētas desmitā tiesa sagruva, un zemes trīcēšanā septiņtūkstoš cilvēku vārdi tika nokauti, un atlikušie pārbijās un deva godu Tam Dievam debesīs. Tas otrais “vai” ir pagājis, un redzi, tas trešais “vai” nāk drīz.

Un septītais eņģelis bazūnēja, un stipras balsis cēlās debesīs sacīdamas: pasaules valstis ir kļuvušas mūsu Kungam un Viņa Kristum, un Tas valdīs mūžīgi mūžam. Un divdesmit četri vecaji, kas sēž Dieva priekšā uz saviem goda krēsliem, krita uz savu vaigu un pielūdza Dievu, Sacīdami: mēs Tev pateicamies, Kungs Dievs, Visuvaldītājs, kas ir un kas bijis un kas nāk, ka Tu Savu lielo spēku esi ņēmis un Savu valdību uzcēlis. Un tautas ir iedusmojušās, un Tava dusmība ir nākusi un mirušo laiks, ka tie top sodīti, un ka alga top dota Taviem kalpiem, praviešiem, un svētiem un tiem, kas Tavu Vārdu bīstas, maziem un lieliem; un ka tie top samaitāti, kas zemi maitāja. Un Dieva nams debesīs tapa atvērts, un Viņa derības šķirsts tapa redzams Viņa namā, un zibeņi notika un balsis un pērkoni un zemes trīcēšana un liela krusa.

Un liela zīme parādījās debesīs: sieva ar sauli apģērbta, un mēnesis apakš viņas kājām, un viņas galvā kronis no divpadsmit zvaigznēm, Un grūta būdama tā brēca bērnu sāpēs un dzemdēšanas mokās. Un cita zīme parādījās debesīs, un redzi, liels pūķis, sarkans kā uguns, ar septiņām galvām un desmit ragiem, un uz viņa galvām septiņi ķēniņa kroņi. Un viņa aste vilka debess zvaigžņu trešo tiesu un tās nometa uz zemi. Un pūķis stājās sievas priekšā, kurai bija jādzemdē, ka viņš, kad tā dzemdētu, viņas bērnu aprītu. Un viņa dzemdēja bērnu, dēlu, kam visus pagānus būs ganīt ar dzelzs rīksti, un viņas bērns tapa aizrauts pie Dieva un pie Viņa goda krēsla. Un sieva bēga uz tuksnesi, kur viņai bija no Dieva sataisīta vieta, lai viņa tur taptu uzturēta tūkstoš divsimt un sešdesmit dienas.

Un karš cēlās debesīs. Mihaēls un viņa eņģeļi karoja pret pūķi; un pūķis karoja un viņa eņģeļi, Un nespēja nenieka, un viņu vieta vairs netika atrasta debesīs. Un lielais pūķis tika izmests, tā vecā čūska, ko dēvē par velnu un sātanu, kas visu pasauli pieviļ; tas tika nomests uz zemi, un viņa eņģeļi līdz ar viņu tur tika nomesti. Un es dzirdēju stipru balsi debesīs sakām: tagad pestīšana un spēks un valstība mūsu Dievam, un vara Viņa Kristum ir kļuvusi; jo mūsu brāļu apsūdzētājs ir nomests, kas tos apsūdzēja priekš mūsu Dieva dienām naktīm. Un tie viņu ir uzvarējuši caur Tā Jēra asinīm un caur savas liecības vārdu, un tie savu dzīvību nav mīlējuši līdz nāvei. Tāpēc priecājaties, jūs debesis, un kas tur dzīvo! Ak vai, tiem, kas zemes un jūras virsū dzīvo; jo velns pie jums ir nonācis ar lielām dusmām, zinādams, ka tam ir maz laika.

Un kad pūķis redzēja, ka viņš bija nomests uz zemi, tad viņš vajāja sievu, kas dēlu bija dzemdējusi. Un sievai divi liela ērgļa spārni tapa doti, ka tā uz tuksnesi skrietu savā vietā, kur viņa top uzturēta laiku un laikus un puslaiku, nost no čūskas vaiga. Un čūska no savas mutes izlaida ūdeni tā kā upi sievai pakaļ, lai viņu caur upi aizrautu. Un zeme nāca sievai palīgā, un zeme atvēra savu muti un aprija upi, ko pūķis no savas mutes izlaida. Un pūķis iedusmojās pret sievu un nogāja karot ar tiem, kas atlikušies no viņas dzimuma, kas Dieva baušļus tur, un kam ir Jēzus Kristus liecība.

Un es stāvēju uz jūras smiltīm. Un es redzēju zvēru izkāpjam no jūras, tam bija septiņas galvas un desmit ragi, un uz viņa ragiem desmit ķēniņa kroņi, un uz viņa galvām bija zaimošanas vārdi. Un zvērs, ko es redzēju, bija leopardam līdzīgs, un viņa kājas kā lāča kājas, un viņa mute kā lauvas mute; un pūķis tam deva savu spēku un savu goda krēslu un lielu varu. Un es redzēju vienu no viņa galvām kā līdz nāvei ievainotu, un viņa nāves vaina tapa dziedināta, un visa zeme zvēram pakaļ brīnījās. Un viņi pielūdza pūķi, kas zvēram varu bija devis, un pielūdza zvēru sacīdami: kas ir zvēram līdzīgs? Kas var ar to karot? Un tam tapa dota mute, runāt lielas lietas un Dieva zaimošanas, un vara tam tapa dota, karot četrdesmit divus mēnešus. Un tas atdarīja savu muti un runāja zaimošanu pret Dievu, zaimodams Viņa vārdu un Viņa dzīvokli un tos, kas dzīvo debesīs.

Un tam tapa dots, karot ar svētiem un tos uzvarēt, un tam vara tapa dota pār visām ciltīm un valodām un tautām. Un to pielūgs visi, kas dzīvo virs zemes, kam vārdi nav rakstīti Tā Jēra dzīvības grāmatā, kas ir nokauts no pasaules radīšanas. Ja kam ir ausis, tas lai dzird. Ja kas ved cietumā, tas ies cietumā; ja kas ar zobenu nokauj, tam ar zobenu būs tapt nokautam. Še to svēto pacietība un ticība!

Un es redzēju citu zvēru izkāpjam no zemes, un tam bija divi ragi, jēra ragiem līdzīgi, un tas runāja kā pūķis. Un visu pirmā zvēra varu tas dara viņa priekšā, un dara, ka zeme un tie, kas uz tās dzīvo, pielūdz pirmo zvēru, kam nāves vaina bija dziedināta. Un tas dara lielas zīmes, ka tas arī ugunij liek nokrist no debess uz zemi cilvēku priekšā. Un tas pieviļ tos, kas dzīvo virs zemes caur zīmēm, ko darīt zvēra priekšā viņam ir dots, un saka uz tiem, kas virs zemes dzīvo, lai tie bildi taisa zvēram, kam vaina no zobena bija, un kas bija palicis dzīvs. Un tam tapa dots, zvēra bildei garu dot, ka zvēra bilde pat runātu, un darītu, ka tie taptu nokauti, kas zvēra bildi nepielūgtu.

Un tas dara, ka visiem, maziem un lieliem, bagātiem un nabagiem, svabadiem un kalpiem, zīme top dota pie viņu labās rokas vai pie viņu pieres; Un ka neviens nevar ne pirkt, ne pārdot, kā vien tas, kam zīme ir — zvēra vārds jeb viņa vārda skaitlis. Še tā gudrība! Kam ir saprašana, tas lai pārskaita zvēra skaitli; jo tas ir cilvēka skaitlis, un viņa skaitlis ir seši simti sešdesmit un seši.

Un es redzēju, un raugi, Tas Jērs stāvēja uz Ciānas kalna un līdz ar Viņu simt četrdesmit četri tūkstoši, kam Viņa Tēva vārds bija rakstīts pie viņu pierēm. Un es dzirdēju balsi no debesīm kā daudz ūdeņu balsi un kā liela pērkona balsi, un balss, ko es dzirdēju, bija tā kā koklētāji koklē uz savām koklēm. Un tie dziedāja kā jaunu dziesmu goda krēsla priekšā un četru dzīvo un vecaju priekšā, un neviens nevarēja dziesmu mācīties, kā vien simts četrdesmit četri tūkstoši, kas bija atpirkti no pasaules. Šie ir, kas ar sievām nav apgānījušies; jo tie ir šķīsti; šie ir, kas Tam Jēram staigā pakaļ, uz kurieni Tas iet. Šie ir atpirkti no cilvēkiem par pirmajiem Dievam un Tam Jēram. Un viņu mutē viltība nav atrasta, jo tie ir bezvainīgi Dieva goda krēsla priekšā.

Un es redzēju citu eņģeli debes' vidū skrienam; tam bija mūžīgs evaņģēlijs, tiem sludināt, kas virs zemes dzīvo, un visām tautām un ciltīm un valodām un ļaudīm. Šis ar stipru balsi sacīja: bīstaties Dievu un dodiet Viņam godu, jo Viņa sodības stunda ir nākusi, un pielūdziet To, kas ir radījis debesi un zemi un jūru un ūdeņu avotus. Un cits eņģelis, otrs, nāca pakaļ sacīdams: kritusi, kritusi Bābele, tā lielā pilsēta, tāpēc ka tā visas tautas dzirdinājusi ar savas maucības dusmu vīnu.

Un cits eņģelis, trešais, tiem nāca pakaļ sacīdams ar stipru balsi: ja kas zvēru pielūdz un viņa bildi un pieņem zīmi pie savas pieres un pie savas rokas, Tas arīdzan dzers no Dieva dusmības vīna, kas stiprs Viņa bardzības biķerī ir ieliets, un tas taps mocīts ar uguni un sēru svēto eņģeļu un Tā Jēra priekšā. Un dūmi no viņu mocības uzkāpj mūžīgi mūžam, un dusēšanas nav nedz dienu nedz nakti tiem, kas zvēru un viņa bildi pielūdz, un ja kas viņa vārda zīmi pieņem. Še ir svēto pacietība. Še ir tie, kas tur Dieva baušļus un Jēzus ticību.

Un es dzirdēju balsi no debesīm uz mani sakām: raksti! Svētīgi ir mirušie, kas iekš Tā Kunga mirst no šī brīža. Tiešām, Tas Gars saka, ka tie dus no savām darbošanām un viņu darbi tos pavada.

Un es redzēju un raugi, spožs padebesis un uz tā padebeša viens sēdēja, kas Cilvēka Dēlam līdzīgs, ar zelta kroni galvā un ar asu sirpi rokā. Un cits eņģelis nāca no Dieva nama, saukdams ar stipru balsi uz To, kas uz padebeša sēdēja: cērt ar Savu sirpi un pļauj; jo pļaušanas stunda Tev ir nākusi, tāpēc ka pļaujamais virs zemes ir ienācies. Un Tas, kas uz padebeša sēdēja, ar Savu sirpi cirta uz zemi, un zeme tapa pļauta.

Un cits eņģelis nāca no Tā Dieva nama, kas ir debesīs, un tam bija arīdzan asa sirpe. Un cits eņģelis nāca no altāra, tam bija vara pār uguni, un tas sauca ar lielu saukšanu uz to, kam asā sirpe bija, sacīdams: cērt ar savu aso sirpi un nogriez vīna ķekarus no zemes vīna koka, jo viņa ogas ir ienākušās. Un eņģelis cirta ar savu sirpi uz zemi un nogrieza ogas no zemes vīna koka un meta tās lielā Dieva dusmības vīna spaidā. Un vīna spaids tapa mīts ārpus pilsētas, un no vīna spaida nāca asinis līdz zirgu iemauktiem pie tūkstoš un seši simti birzumiem.

Un es redzēju citu lielu un brīnišķu zīmi debesīs: septiņus eņģeļus, kas turēja septiņas pēdējās mocības, jo iekš tām Dieva dusmība piepildījās.

Un es redzēju kā stikla jūru ar uguni jauktu; un tos, kas uzvarēja zvēru un viņa bildi un viņa zīmi un viņa vārda skaitli, ka tie stāvēja pie stikla jūras, turēdami Dieva kokles. Un tie dziedāja Mozus, Dieva kalpa, dziesmu un Tā Jēra dziesmu sacīdami: lieli un brīnišķi ir Tavi darbi, Kungs Dievs, visu Valdītājs; taisni un patiesīgi ir Tavi ceļi, Tu Ķēniņ pār tautām! Kas Tevi nebītos, Kungs, un nedotu Tavam vārdam godu? Jo Tu vien esi svēts; jo visas tautas nāks un pielūgs Tavā priekšā, jo Tavas tiesas ir atspīdējušas.

Un pēc tam es redzēju, un raugi, Dieva nams, tas liecības dzīvoklis, tapa atvērts debesīs. Un septiņi eņģeļi, kam septiņas mocības bija, nāca ārā no Dieva nama, apģērbti ar šķīstu un spožu audekli un apjozti ap krūtīm ar zelta jostām. Un viens no četriem dzīviem deva septiņiem eņģeļiem septiņus zelta kausus, pildītus ar Tā Dieva dusmību, kas mūžīgi mūžam dzīvo. Un Dieva nams tapa pilns dūmu no Dieva godības un no Viņa spēka, un neviens nevarēja Dieva namā ieiet, kamēr septiņu eņģeļu septiņas mocības nebija pabeigtas.

Un es dzirdēju stipru balsi no Dieva nama sakām uz septiņiem eņģeļiem: ejat un izlejat Dieva dusmības kausus uz zemi.

Un pirmais nogāja un izlēja savu kausu uz zemi, un tur ļauns un nikns augonis piemetās cilvēkiem, kam zvēra zīme bija, un kas viņa bildi pielūdza.

Un otrais eņģelis savu kausu izlēja jūrā, un tā palika par asinīm, kā no miruša, un ikviena dzīva dvaša jūrā nomira.

Un trešais eņģelis izlēja savu kausu upēs un ūdeņu avotos, un tie palika par asinīm. Un es dzirdēju ūdeņu eņģeli sakām: Kungs, kas ir un kas bijis, Tu esi taisns un svēts, ka Tu tā esi tiesājis. Jo tie svēto un praviešu asinis ir izlējuši; tāpēc Tu tiem arīdzan asinis esi devis dzert, jo tie to pelnījuši. Un es dzirdēju citu no altāra sakām: tiešām, Kungs Dievs, visu Valdītājs, patiesīgas un taisnas ir Tavas tiesas.

Un ceturtais eņģelis izlēja savu kausu uz sauli, un viņam tapa dots, cilvēkus dedzināt ar uguni. Un cilvēki tapa dedzināti ar lielu karstumu un zaimoja Tā Dieva vārdu, kam vara ir pār šīm mocībām. Bet tie neatgriezās no grēkiem, Viņam dot godu.

Un piektais eņģelis savu kausu izlēja uz zvēra goda krēslu, un viņa valsts tapa aptumšota, un tie no sāpēm sakoda savas mēles, Un zaimoja To Dievu debesīs savu sāpju dēļ un savu augoņu dēļ, un neatgriezās no saviem darbiem.

Un sestais eņģelis savu kausu izlēja uz lielo Eifrates upi, un viņas ūdens izsīka, ka taptu sataisīts ceļš ķēniņiem no saules lēkšanas puses.

Un es redzēju no pūķa mutes un no zvēra mutes un no viltīgā pravieša mutes nākam trīs nešķīstus garus, vardēm līdzīgus. Jo tie ir velnu gari, kas dara zīmes un iziet pie visas pasaules ķēniņiem, tos sapulcināt uz karu, Dieva, Tā Visuvarenā, lielajā dienā. “Redzi, Es nāku kā zaglis: svētīgs, kas nomodā un savas drēbes sarga, ka tas nestaigā pliks un viņa kauns netop redzēts.” Un viņš tos sapulcināja uz vietu, kas ebrejiski top saukta Armagedon.

Un septītais eņģelis savu kausu izlēja gaisā, un stipra balss nāca no debess nama, no goda krēsla, sacīdama: “Ir noticis!” Un balsis un pērkoni un zibeņi cēlās. Un tad notika liela zemes trīcēšana, kāda vēl nav notikusi, kamēr cilvēki virs zemes bijuši, tāda un tik liela zemes trīcēšana. Un lielā pilsēta dalījās trijās daļās, un pagānu pilsētas sagruva. Un lielā Bābele tapa pieminēta Dieva priekšā, ka tai taptu dots Viņa dusmības un bardzības vīna biķeris. Un visas salas bēga, un kalni netapa atrasti. Un liela krusa, triju podu smaga, krita no debesīm uz cilvēkiem, un cilvēki zaimoja Dievu mocības dēļ caur krusu, jo viņas mocība ir varen liela.

Un viens no septiņiem eņģeļiem, kam septiņi kausi bija, nāca un ar mani runāja, uz mani sacīdams: nāc šurp, es tev rādīšu lielās maukas sodību, kas sēž pie lieliem ūdeņiem; Ar to ir maukojuši ķēniņi virs zemes un tie, kas virs zemes dzīvo, ir piedzērušies no viņas maucības vīna. Un viņš mani garā aizveda uz tuksnesi. Un es redzēju sievu sēžam uz sarkana zvēra, kas bija pilns ar zaimošanas vārdiem, kam bija septiņas galvas un desmit ragi. Un sieva bija apģērbta ar purpuru un dārgu sarkanumu un izpušķota ar zeltu un dārgiem akmeņiem un pērlēm, savā rokā turēdama zelta biķeri, pilnu ar savas maucības negantību un nešķīstību. Un pie viņas pieres bija rakstīts vārds: “Noslēpums, lielā Bābele, mauka un negantības māte virs zemes.” Un es redzēju sievu piedzērušu no svēto asinīm un no Jēzus liecinieku asinīm; to redzēdams es brīnījos ar lielu brīnīšanos. Un eņģelis uz mani sacīja: kādēļ tu brīnies? Es tev sacīšu noslēpumu par sievu un zvēru, kas viņu nes, un kam ir septiņas galvas un desmit ragi.

Zvērs, ko tu esi redzējis, bija un nav un izkāps no bezdibeņa un ies bojā; un tie, kas virs zemes dzīvo, (kam vārdi nav rakstīti dzīvības grāmatā no pasaules radīšanas,) tie brīnīsies, redzēdami zvēru, ka tas bija un nav un būs. Še prāts ar gudrību! Tās septiņas galvas ir septiņi kalni, uz kuriem sieva sēž, Un ir septiņi ķēniņi. Pieci ir krituši, un viens ir, un tas otrais vēl nav nācis, un kad tas nāks, tad tam būs palikt mazu brīdi. Un zvērs, kas bija un nav, pats ir astotais, un ir no tiem septiņiem un iet bojā. Un desmit ragi, ko tu esi redzējis, ir desmit ķēniņi, kas valstību vēl nav dabūjuši; bet tā kā ķēniņi tie varu dabū uz vienu stundu ar zvēru. Šiem ir vienāds prāts, un tie savu spēku un varu nodos zvēram.

Šie karos ar To Jēru, un Tas Jērs tos uzvarēs, jo Tas ir kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš, — un tie, kas līdz ar Viņu, aicinātie, izredzētie un ticīgie. Un viņš uz mani saka: ūdeņi, ko tu esi redzējis, kur mauka sēž, ir ļaudis un ļaužu pulki un tautas un valodas. Un desmit ragi, ko tu esi redzējis uz zvēra, šie mauku nīdēs un viņu darīs tukšu un kailu un viņas miesu ēdīs un viņu sadedzinās ar uguni. Jo Dievs tiem sirdī devis, darīt Viņa prātu un darīt vienādā prātā un savu valstību dot zvēram, tiekams Dieva vārdi taps piepildīti. Un sieva, ko tu esi redzējis, ir lielā pilsēta, kam ir valdība pār ķēniņiem virs zemes.

Un pēc tam es redzēju citu eņģeli nokāpjam no debesīm, tam bija liela vara, un zeme tapa apgaismota no viņa spožuma. Un tas sauca spēcīgi ar stipru balsi sacīdams: kritusi, kritusi lielā Bābele, un palikusi velniem par mājas vietu un visiem nešķīstiem gariem par cietumu un visiem nešķīstiem un negantiem putniem par cietumu. Jo no viņas maucības dusmu vīna visas tautas ir dzērušas, un ķēniņi virs zemes ar viņu ir maukojuši, un tirgotāji virs zemes ir bagāti tapuši no viņas varenā kāruma.

Un es dzirdēju citu balsi no debesīm sakām: izejat no viņas, Mani ļaudis, ka jūs viņai nepaliekat par biedriem pie viņas grēkiem un ka jūs nedabūjiet no viņas mocībām. Jo viņas grēki ir līdz debesīm kāpuši, un Dievs ir pieminējis viņas noziegumus. Atmaksājiet viņai, kā viņa jums ir atmaksājusi, un dariet viņai divkārtīgi pēc viņas darbiem, ielejat viņai divkārtīgi biķerī, kur viņa ielējusi. Cik viņa pati sevi ir pagodinājusi un kārumā dzīvojusi, tik lielu mocību un bēdas padariet viņai, jo viņa saka savā sirdī: es sēžu tā kā ķēniņiene, un neesmu atraitne, un bēdas es neredzēšu. Tādēļ viņas mocības nāks vienā dienā, nāve un bēdas un bads, un viņa taps sadedzināta ugunī, jo spēcīgs ir Tas Kungs Dievs, kas viņu soda.

Un viņu apraudās un nožēlos ķēniņi virs zemes, kas ar viņu maucībā un kārumā dzīvojuši, kad tie redzēs dūmus no viņas degšanas. Tie stāvēs no tālienes aiz bailēm no viņas mokām un sacīs: vai, vai! lielā pilsēta Bābele! stiprā pilsēta! Jo tava sodība ir nākusi vienā stundā. Un tirgotāji virs zemes raud un žēlojās par viņu, tāpēc ka viņu preci neviens vairs nepērk, Zelta un sudraba preci un dārgus akmeņus un pērles un dārgu audekli un purpuru un zīdu un dārgu sarkanumu un visādus saldi smaržīgus kokus un visādus traukus no ziloņkauliem un visādus traukus no dārga koka un vara un dzelzs un marmora akmens, Un kanēli un kvēpināmās zāles un saldas smaržzāles un vīraku un vīnu un eļļu un kviešu miltus un kviešus un lopus un avis un zirgus un karietes un cilvēku miesas un dvēseles. Un dārza augļi, ko tava dvēsele kāroja, ir nost no tevis, un viss, kas bija gards un spožs, tas ir nost no tevis, un to tu vairs neatradīsi. Šo lietu tirgotāji, kas no viņas bija bagāti tapuši, stāvēs no tālienes, aiz bailēm no viņas mokām, raudādami un žēlodamies Un sacīs: Vai! vai! lielā pilsēta, kas bija apģērbta ar dārgu audekli un purpuru un sarkanu dārgu vadmalu, un kas bija izgreznota ar zeltu un dārgiem akmeņiem un pērlēm! Jo tāda bagātība ir postīta vienā stundā. Un visi stūrmaņi un visi laivinieki, un visi laivas kungi, un cik uz jūras darbojās, stāvēja no tālienes Un brēca, skatīdami dūmus no viņas degšanas, un sacīja: kura šai lielai pilsētai līdzīga? Un tie meta pīšļus uz savām galvām un brēca raudādami un žēlodamies un sacīja: Vai! Vai! lielā pilsēta, kur visi, kam laivas bija jūrā, bagāti tapuši no viņas greznuma, tā ir postīta vienā stundā. Līksmojaties par viņu, debesis, un jūs svētie apustuļi un jūs pravieši, jo Dievs jūsu tiesu ir iztiesājis pie viņas. Un viens spēcīgs eņģelis pacēla akmeni, tā kā lielu dzirnu akmeni, un to iemeta jūrā sacīdams: tāpat lielā pilsēta Bābele ar mešanu taps mesta un vairs netaps atrasta. Un koklētāju un dziedātāju un stabulnieku un bazūnētāju balss vairs netaps dzirdēta iekš tevis un nekāda amata amatnieks vairs netaps atrasts iekš tevis. Un dzirnavu balss vairs netaps dzirdēta iekš tevis.

Un sveces gaišums vairs nespīdēs iekš tevis, un brūtgāna un brūtes balss vairs netaps dzirdēta iekš tevis. Jo tavi tirgotāji bija lieli kungi virs zemes, jo caur tavu apmānīšanu visas tautas tika pieviltas, Un iekš tās ir atrastas praviešu asinis un svēto un visu to, kas virs zemes ir nokauti.

Un pēc tam es dzirdēju, kā lielu ļaužu pulku, stipru balsi debesīs sakām: Alleluja! Pestīšana un gods un slava un spēks Tam Kungam, mūsu Dievam! Jo Viņa tiesas ir patiesīgas un taisnas, tāpēc ka Viņš lielo mauku ir notiesājis, kas zemi ir samaitājusi ar savu maucību, un Viņš Savu kalpu asinis pie tās ir atriebis. Un tie sacīja otrā kārtā: Alleluja! Un viņas dūmi uzkāpj mūžīgi mūžam. Un divdesmit četri vecaji un četri dzīvie nometās un pielūdza Dievu, kas uz goda krēsla sēdēja, sacīdami: Āmen, Alleluja! Un balss izgāja no goda krēsla sacīdama: teiciet mūsu Dievu, visi Viņa kalpi, un kas Viņu bīstas, mazie un lielie. Un es dzirdēju kā balsi no daudz ļaudīm un kā balsi no daudz ūdeņiem un kā balsi no stipriem pērkoniem sakām: Alleluja! Jo Tas Kungs, Visuvaldītājs Dievs, ir valdību uzņēmis.

Lai priecājamies un gavilējam un Viņam godu dodam, jo Tā Jēra kāzas ir nākušas, un Viņa sieva ir sataisījusies. Un viņai ir dots, ka top apģērbta ar šķīstu un spožu dārgu audeklu; jo dārgais audekls ir svēto taisnība. Un viņš uz mani saka: raksti! Svētīgi ir tie, kas ir aicināti uz Tā Jēra kāzu mielastu! Un viņš uz mani saka: šie ir patiesīgie Dieva vārdi. Un es kritu pie viņa kājām, viņu pielūgt, un viņš uz mani saka: “Raugi, nedari tā! Es esmu darba biedrs tev un taviem brāļiem, kam ir Jēzus liecība. Pielūdz Dievu! Jo Jēzus liecība ir praviešu mācības gars.”

Un es redzēju debesis atvērtas, un raugi, balts zirgs, un kas uz tā sēdēja, tapa saukts Uzticīgs un Patiesīgs, un Tas tiesā un karo iekš taisnības. Un Viņa acis ir kā uguns liesma, un uz Viņa galvas ir daudz ķēniņu kroņi, un vārds Viņam bija rakstīts, ko neviens nezināja, kā vien Viņš pats. Un Viņš bija apģērbts ar drēbēm, kas bija asinīs mērktas, un Viņa vārds tapa saukts Dieva vārds. Un Tam gāja pakaļ debesu karaspēki uz baltiem zirgiem, apģērbti ar baltu un šķīstu dārgu audekli. Un no Viņa mutes iziet ass zobens, ar to sist pagānus; un Viņš tos ganīs ar dzelzs rīksti, un Viņš min Dieva, Tā Visuvarenā, bargās dusmības vīna spaidu. Un uz drēbēm un uz sāniem viņam ir vārds rakstīts: ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs!

Un es redzēju vienu eņģeli saulē stāvam, un tas sauca ar stipru balsi sacīdams uz visiem putniem, kas debess vidū skrien: nāciet un sapulcinājaties uz lielo Dieva mielastu, Ka jūs ēdat ķēniņu miesas, virsnieku miesas un vareno miesas un zirgu miesas un jājēju, kas uz tiem sēž, un visu svabadu un kalpu un mazu un lielu miesas.

Un es redzēju zvēru un ķēniņus virs zemes, un viņu sapulcinātos karaspēkus karojam pret To, kas uz zirga sēdēja, un pret Viņa kara spēku. Un zvērs tapa sagrābts, un līdz ar to viltīgais pravietis, kas viņa priekšā zīmes bija darījis, caur ko viņš bija pievīlis tos, kas bija pieņēmuši zvēra zīmi, un tos, kas pielūdza viņa bildi: tie divi tapa dzīvi iemesti uguns zaņķī, kas deg ar sēru. Un atlikušie tapa nokauti caur zobenu, kas izgāja no mutes Tam, kas sēdēja uz zirga, un visi putni pieēdās no viņu miesām.

Un es redzēju eņģeli nokāpjam no debesīm, tam bija bezdibeņa atslēgas un lielas ķēdes savā rokā. Un viņš sagrāba pūķi, veco čūsku, tas ir velns un sātans, un to saistīja tūkstoš gadus. Un viņš to iemeta bezdibenī un aizslēdza un uzlika zieģeli virsū, ka tas ļaudis vairs nepieviltu, tiekams tūkstoš gadi būtu pabeigti, un pēc tiem viņam būs vaļā tapt mazu brīdi.

Un es redzēju goda krēslus, un uz tiem apsēdās, un šiem tapa dots tiesu spriest, un es redzēju to dvēseles, kam Jēzus liecības un Dieva vārda dēļ galva bija nocirsta un kas nebija pielūguši nedz zvēru nedz viņa bildi un nebija pieņēmuši zīmi pie savas pieres un pie savas rokas; un tie dzīvoja un valdīja līdz ar Kristu tūkstoš gadus. Bet tie citi mirušie netapa atkal dzīvi, tiekams tūkstoš gadi bija pabeigti; šī ir pirmā augšāmcelšanās. Svētīgs un svēts, kam ir daļa pie pirmās augšāmcelšanās! Par šiem otrai nāvei varas nav, bet tie būs Dieva un Kristus priesteri un valdīs līdz ar Viņu tūkstoš gadus.

Un kad tūkstoš gadi būs pabeigti, tad sātans no sava cietuma taps atraisīts, Un izies vilt tautas, kas tajos četros zemes stūros, to Gogu un Magogu, tos sapulcināt karā; šo pulks ir kā jūras smiltis. Un tie nāca uz zemes klajumu un visapkārt apstāja svēto lēģeri un mīļo pilsētu, un uguns krita no Dieva no debess un tos aprija.

Un velns, kas tos pievīla, tapa iemests uguns un sēra zaņķī, kur zvērs ir un viltīgais pravietis, un tie taps mocīti dienām naktīm mūžīgi mūžam.

Un es redzēju lielu baltu godības krēslu un To, kas uz tā sēdēja, no Viņa vaiga zeme un debess bēga, un vieta tiem netapa atrasta. Un es redzēju mirušos, mazos un lielos stāvam Dieva priekšā, un grāmatas tapa atvērtas; un cita grāmata tapa atvērta, kas ir dzīvības grāmata. Un mirušie tapa tiesāti pēc rakstiem grāmatās, pēc viņu darbiem. Un jūra deva mirušos, kas iekš tās bija, un nāve un elle deva mirušos, kas iekš tām bija, un ikviens tapa tiesāts pēc saviem darbiem. Un nāve un elle tapa iemestas uguns zaņķī: šī ir otrā nāve. Un ja kas netapa atrasts dzīvības grāmatā rakstīts, tas tapa iemests uguns zaņķī.

Un es redzēju jaunu debesi un jaunu zemi; jo pirmā debess un pirmā zeme bija zudušas, un jūra vairs nav. Un es, Jānis, redzēju svēto pilsētu, jauno Jeruzālemi, no Dieva nokāpjam no debesīm, sataisītu kā savam vīram izgreznotu brūti.

Un es dzirdēju lielu balsi no debesīm sakām: redzi, Dieva dzīvoklis pie cilvēkiem, un Viņš mājos pie tiem un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs pie tiem, viņiem par Dievu. Un Dievs nožāvēs visas asaras no viņu acīm un nāve vairs nebūs, nedz bēdas, nedz brēkšana, nedz raizes vairs nebūs; jo pirmās lietas ir pagājušas. Un kas uz godības krēsla sēdēja, sacīja: redzi, visu Es daru jaunu. Un Viņš uz mani saka: raksti! Jo šie vārdi ir uzticami un patiesīgi. Un Viņš uz mani sacīja: tas ir noticis. Es esmu Alfa un Omega, Iesākums un Gals. Es iztvīkušam došu no dzīvības ūdens avota bez maksas. Kas uzvar, tam būs iemantot visas lietas, un Es būšu viņa Dievs, un viņš būs Mans dēls. Bet bailīgiem un neticīgiem un negantiem un slepkavām un mauciniekiem un burvjiem un elku kalpiem un visiem melkuļiem būs sava daļa zaņķī, kas deg ar uguni un sēru; tā ir otrā nāve. Un pie manis nāca viens no septiņiem eņģeļiem, kam septiņi kausi bija, pildīti ar septiņām pēdējām mocībām, un runāja ar mani sacīdams: nāc šurp! Es tev rādīšu sievu, Tā Jēra brūti.

Un viņš mani garā noveda uz lielu un augstu kalnu un man rādīja lielo pilsētu, svēto Jeruzālemi, kas no debesīm nokāpa no Dieva. Un tai bija Dieva godība. Un viņas spožums bija visdārgākam akmenim līdzīgs, tā kā jašmas akmens, kas spīd kā kristāls. Un tai bija liels un augsts mūris ar divpadsmit vārtiem, un uz vārtiem bija divpadsmit eņģeļi, un vārdi bija virsū rakstīti, kas ir divpadsmit Israēla bērnu cilšu vārdi. No austruma puses trīs vārti, no ziemeļa puses trīs vārti, no dienasvidus puses trīs vārti, no vakara puses trīs vārti. Un pilsētas mūrim bija divpadsmit pamati un uz tiem Tā Jēra divpadsmit apustuļu vārdi. Un kas ar mani runāja, tam bija zelta kārts, ka tas pilsētu mērotu un viņas vārtus un viņas mūrus. Un tā pilsēta bija četrstūrīga un bija tik gara, cik plata. Un viņš pilsētu mēroja ar kārti pie divpadsmit tūkstošiem stadiju; viņas garums un platums un augstums bija it vienāds. Un viņš mēroja viņas mūri pie simts četrdesmit un četrām olektīm pēc cilvēka mēra, kas eņģelim bija. Un viņas mūris bija uztaisīts no jašmas; un pilsēta bija no tīra zelta, kas tīram stiklam bija līdzīgs. Un pilsētas mūra pamati bija izrotāti ar visādiem dārgiem akmeņiem; pirmais pamats bija jašmas, otrais safīrs, trešais halcedons, ceturtais smaragds. Piektais sardoniks, sestais sardis, septītais hrizolits, astotais berils, devītais topāzis, desmitais krizoprazs, vienpadsmitais hiacints, divpadsmitais ametists. Un divpadsmit vārti bija divpadsmit pērles, un ikvieni vārti bija no vienas pērles, un pilsētas ielas bija no tīra zelta tā kā skaidrs stikls.

Un es neredzēju nevienu Dieva namu iekš tās, jo Tas Kungs, visu valdītājs Dievs, ir viņas nams un Tas Jērs. Un pilsētai saules nevajag nedz mēneša, ka tie tur spīdētu, jo Dieva godība to apgaismo, un viņas gaišums ir Tas Jērs. Un tautas staigās viņas gaišumā, un ķēniņi virs zemes savu godu un slavu nesīs tur iekšā. Un viņas vārti netaps aizslēgti dienā, jo nakts tur nav. Un tautu godu un slavu tur nesīs iekšā. Un tur neieies neviens, kas ir apgānīts un negantību dara un melus, bet tie vien, kas ir rakstīti Tā Jēra dzīvības grāmatā.

“Un redzi, Es nāku drīz, un Mana alga līdz ar Mani, ikvienam atmaksāt, kā viņa darbs būs.