32 – Mocekļa Nāve

Un notikās pēc kāda laika, ka Kains Tam Kungam upuri nesa no zemes augļiem. Un Ābels arīdzan nesa no savu avju pirmdzimtiem un no viņu taukiem. Un Tas Kungs uzlūkoja Ābelu un viņa upuri. Bet Kainu un viņa upuri Viņš neuzlūkoja. Tad iedegās Kaina bardzība, un viņa vaigs raudzījās nikni. Un Tas Kungs sacīja uz Kainu: kam tu esi apskaities, un kādēļ tavs vaigs raugās nikni? Vai nav tā: ja tu darīsi pareizi, tad vari savu vaigu pacelt; bet ja tu darīsi nepareizi, tad grēks guļ priekš durvīm un tīko pēc tevis, — bet tu, valdi pār viņu. Un Kains runāja ar savu brāli Ābelu. Un notikās, kad tie bija laukā, tad Kains cēlās pret Ābelu, savu brāli, un to nokāva. Un Tas Kungs sacīja uz Kainu: kur ir Ābels, tavs brālis? Un tas sacīja: es nezinu. Vai tad es sava brāļa sargs? Un Viņš sacīja: ko tu esi darījis? Tava brāļa asiņu balss brēc uz Mani no zemes.

Un notikās pēc šīm lietām, tad Dievs Ābrahāmu pārbaudīja un uz to sacīja: Ābrahām! Un tas atbildēja: Redzi, še es esmu. Un Viņš sacīja: ņem jel savu dēlu, savu vienīgo, ko tu mīļo, to Īzaku, un ej uz Morijas zemi, un upurē to tur par dedzināmo upuri uz viena no tiem kalniem, ko Es tev sacīšu. Un rītā agri Ābrahāms cēlās un apjoza savu ēzeli un ņēma līdz divus no saviem puišiem un Īzaku savu dēlu, un skaldīja malku priekš tā dedzināmā upura un cēlās un gāja uz to vietu, ko Dievs tam bija sacījis. Un trešā dienā Ābrahāms pacēla savas acis un redzēja to vietu no tālienes. Un Ābrahāms sacīja uz saviem puišiem: palieciet jūs šeit ar to ēzeli, un es un tas puisēns iesim uz turieni un pielūgsim; tad atkal atnāksim pie jums. Un Ābrahāms ņēma tā dedzināmā upura malku un to uzlika Īzakam, savam dēlam, un ņēma savā rokā uguni un nazi, un tie gāja abi kopā. Tad Īzaks runāja ar Ābrahāmu, savu tēvu, un sacīja: mans tēvs! Un viņš sacīja: redz, še es esmu, mans dēls. Un tas sacīja: redz, še uguns un malka, bet kur ir tas jērs par dedzināmo upuri? Tad Ābrahāms sacīja: Dievs Sev izredzēs jēru par dedzināmo upuri, mans dēls. Un tie gāja abi kopā. Un tie nāca tai vietā, ko Dievs viņam bija sacījis, un Ābrahāms tur uztaisīja altāri un salika to malku un saistīja Īzaku, savu dēlu, un lika to uz to altāri malkai virsū. Un Ābrahāms izstiepa savu roku un ņēma nazi, savu dēlu nokaut. Bet Tā Kunga eņģelis sauca no debesīm uz to un sacīja: Ābrahām! Ābrahām! Un tas sacīja: redzi, še es esmu. Tad viņš sacīja: neizstiep savu roku pret to puisi un nedari tam nekā, jo nu Es zinu, ka tu Dievu bīsties un savu dēlu, savu vienīgo, neesi taupījis Manis labad. Un Ābrahāms pacēla savas acis un skatījās, un redzi, aiz viņa bija auns, biezos krūmos ar saviem ragiem aizķēries; un Ābrahāms gāja un ņēma to aunu, un to upurēja par dedzināmo upuri sava dēla vietā.

Jēru bez vainas jums būs ņemt, auniņu, vienu gadu vecu. No avīm un kazām jums to būs ņemt.

Tev nebūs nokaut.

Vai Es tev neesmu pavēlējis: esi stiprs un turi drošu prātu? Nebēdājies un nebaiļojies, jo Tas Kungs, tavs Dievs, ir ar tevi visur, kurp tu iesi.

Un ķēniņš sacīja uz tiem sargiem, kas pie viņa stāvēja: griežaties un nokaujiet Tā Kunga priesterus, tāpēc ka viņu roka arīdzan ir ar Dāvidu, un ka tie zinājuši viņu bēgam un man to nav sacījuši. Bet ķēniņa kalpi negribēja savu roku izstiept, Tā Kunga priesterus nokaut. Tad ķēniņš sacīja uz Doēgu: griezies tu un kauj tos priesterus. Tad Doēgs, tas Edomietis, griezās un kāva tos priesterus un nokāva tai diena astoņdesmit un piecus vīrus, kas to nātnu efodu nesa. Viņš sita arī Nobu, to priesteru pilsētu, ar zobena asmeni, gan vīrus, gan sievas, gan bērnus, gan zīdāmos, gan vēršus, gan ēzeļus, gan sīkus lopus viņš nokāva ar zobena asmeni.

Jo kad Izebele bija izdeldējusi Tā Kunga praviešus, tad Obadija ņēma simts praviešus un tos apslēpa pa piecdesmit vienā alā un tos uzturēja ar maizi un ūdeni.

Un tas sacīja: degt esmu dedzis Tā Kunga, Tā Dieva Cebaot, labad; jo Israēla bērni Tavu derību atstājuši un Tavus altārus nolauzījuši un Tavus praviešus ar zobenu nokāvuši, un es viens esmu atlicis, un tie meklē, man paņemt dzīvību.

Vaicājiet pēc Tā Kunga un pēc Viņa stipruma, meklējiet Viņa vaigu bez mitēšanās.

Bet Tā Kunga Gars nāca uz Zahariju, priestera Jojadas dēlu. Tas uzkāpa kādā augstā vietā ļaužu priekšā un uz tiem sacīja: tā Dievs saka: kāpēc jūs pārkāpjat Tā Kunga baušļus? Tas jums nebūs par labu! Jūs To Kungu esat atstājuši, Viņš jūs arīdzan atstās. Un tie cēlās pret viņu un to nomētāja akmeņiem pēc ķēniņa pavēles Tā Kunga nama pagalmā.

Bet tie ir palikuši pārgalvīgi un Tev turējušies pretī un atmetuši Tavu bauslību un nokāvuši Tavus praviešus, kas pret tiem liecināja, lai pie Tevis atgriežas, un tie ir padarījuši lielas apkaitināšanas.

Tad Ījabs cēlās un saplēsa savus svārkus un apcirpa savu galvu un metās pie zemes un pielūdza Un sacīja: kails esmu nācis no savas mātes miesām un kails atkal aiziešu. Tas Kungs ir devis, Tas Kungs ir ņēmis, Tā Kunga vārds lai ir slavēts!

Redzi, jebšu Viņš mani nokaus, taču es uz Viņu gribu cerēt, es tikai savus ceļus gribu aizstāvēt Viņa priekšā.

Bet es zinu, ka mans Pestītājs dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem. Un kad mana āda, kas tā sasista, vairs nebūs, tad vaļā no savas miesas es skatīšu Dievu. Tiešām, es Viņu sev skatīšu, un manas acis Viņu redzēs, un nebūs svešs. — Mana sirds iekš manis ilgojās.

Bet Viņš zina manu ceļu; ja Viņš mani pārbaudītu, tad es taptu atrasts kā zelts. Mana kāja turējās Viņa pēdās, es Viņa ceļu esmu sargājis un neesmu atkāpies.

Kāpēc pagāni trako, un ļaudis domā uz nelietību? Ķēniņi virs zemes saceļas un valdnieki sadomājās kopā pret To Kungu un pret Viņa svaidīto. Sarausim viņu saites un atmetīsim viņu virves! Bet kas debesīs valda, smejas, un Tas Kungs tos tur par nieku.

Bet lai priecājās visi, kas uz Tevi cerē, mūžīgi lai tie gavilē, jo Tu tos pasargi; lai līksmojās iekš Tevis, kas Tavu vārdu mīļo.

Es turu To Kungu bez mitēšanās savā priekšā, jo Viņš man ir pa labai rokai, — es nešaubīšos. Tādēļ mana sirds priecājās, un mans gods līksmojās, un pat mana miesa dzīvos droši. Jo Tu manu dvēseli nepametīsi kapā, Savam Svētam Tu neliksi redzēt satrūdēšanu. Tu man dari zināmu dzīvības ceļu, priekš Tava vaiga ir līksmošanās pilnība, un prieks un jaukums pie Tavas labās rokas mūžīgi.

Bet es skatīšu Tavu vaigu iekš taisnības, uzmodies mielošos no Tava ģīmja.

Viņš atspirdzina manu dvēseli, Viņš mani ved uz taisnības ceļiem Sava Vārda dēļ. Jebšu es arī staigātu nāves ēnas ielejā, taču ļaunuma nebīstos; jo Tu esi pie manis, Tavs spieķis un Tavs zizlis mani iepriecina.

Dāvida dziesma. Tas Kungs ir mans gaišums un mana pestīšana, no kā man bīties? Tas Kungs ir manas dzīvības stiprums, no kā man baiļoties? Kad ļaunie, mani pretinieki un ienaidnieki, uz mani laužas manu miesu ēst, tad tiem būs piedauzīties un krist. Kad arī pulki pret mani apmetās, taču mana sirds nebīstas; kad karš pret mani ceļas, tad es paļaujos uz Viņu. Vienu lietu es no Tā Kunga lūdzos, to es meklēju rūpīgi, ka es varu dzīvot Tā Kunga namā visu savu mūžu, raudzīt Tā Kunga laipnību un pielūgt Viņa svētā vietā. Jo ļaunā dienā Viņš mani paslēpj Savā dzīvoklī Viņš mani sargā Savas telts ēnā, Viņš mani paaugstina uz akmens kalnu.

Priecājaties iekš Tā Kunga un līksmojaties, jūs taisnie, un slavējiet, visi jūs sirds skaidrie.

Bezdievīgais glūn uz taisno un sakož savus zobus pret viņu. Bet Tas Kungs par viņu smejas, jo tas redz, ka viņa diena nāks. Bezdievīgie izvelk zobenu un uzvelk savu stopu, gāzt bēdīgo un nabagu un nokaut tos, kas uz taisniem ceļiem. Bet viņu zobens ies viņu pašu sirdī, un viņu stopi taps salauzti.

Bet Tevis pēc mēs topam nāvēti visaugošu dienu, un topam turēti līdzi kaujamām avīm.

Koraha bērnu dziesma. Dziedātāju vadonim, augstām balsīm. Dievs ir mūsu patvērums un stiprums, īsti varens palīgs bēdu laikā. Tādēļ nebīstamies, lai arī zeme pazūd, un kalni pašā jūras vidū nogrimst,

Jo šis Dievs ir mūsu Dievs mūžīgi mūžam. Viņš mūs vadīs līdz mūža galam.

Met savu nastu uz To Kungu, Tas tevi uzturēs; Viņš ne mūžam neļaus, ka taisnais šaubās.

Bet Tu, Kungs, par tiem smiesies, Tu apmēdīsi visus pagānus. Pret viņu varu es gaidīšu uz Tevi, jo Dievs ir mans patvērums. Dievs man bagātīgi parāda Savu žēlastību, Dievs man liek ar prieku uzlūkot savus pretiniekus.

Es Tevi pieminu apguldamies, un uzmozdamies es domāju uz Tevi. Jo Tu esi mans palīgs, un Tavu spārnu pavēnī es dziedāšu priecīgi. Mana dvēsele Tev pieķeras, Tava labā roka mani tur. Bet tie, kas manu dvēseli meklē izpostīt, nogrims pašos zemes dziļumos.

Bet taisnie priecāsies un līksmosies Dieva priekšā, un ļoti priecāsies. Dziediet Dievam, dziediet Viņa vārdam, sataisiet ceļu Tam, kas brauc pa tuksnešiem. Viņa vārds ir Kungs, — un līksmojaties Viņa priekšā.

Bet pie Tevis es palieku vienmēr; Tu mani turi pie manas labās rokas. Tu mani vadīsi pēc Sava padoma, un pēc mani uzņemsi godā. Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes. Jebšu man arī mirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs esi manas sirds patvērums un mana daļa mūžīgi.

Svētīgi tie ļaudis, kas māk gavilēt; ak Kungs, tie staigā Tava vaiga gaišumā. Par Tavu vārdu tie priecājās vienmēr un caur Tavu taisnību tie ir paaugstināti.

Kas sēž tā Visuaugstākā patvērumā un mīt tā Visuvarenā ēnā,

Paaugstinājies, Dievs, pār debesīm un Savu godību pār visu pasauli,

Tas Kungs pasargā vientiesīgos; kad es biju bēdās, tad Viņš man palīdzēja. Esi atkal mierā, mana dvēsele, jo Tas Kungs tev dara labu. Jo Tu manu dvēseli esi izglābis no nāves, manas acis no asarām, manu kāju no slīdēšanas. Es staigāšu Tā Kunga priekšā dzīvo zemē.

Viņa svēto nāve ir dārga Tā Kunga acīs.

Svētie priecāsies godā, tie līksmosies savās gultās.

Paļaujies uz To Kungu no visas savas sirds un nepaļaujies uz savu gudrību.

Laba slava ir labāka nekā salda eļļa, un miršanas diena labāka nekā dzimšanas diena.

Viņš nāvi aprīs mūžīgi. Un Tas Kungs Dievs noslaucīs asaras no visiem vaigiem un atņems Savu ļaužu negodu no visas zemes virsas; jo Tas Kungs to ir runājis.

Tavi mirušie dzīvos, mani miroņi celsies augšām. Uzmostaties un gavilējiet, jūs, kas pīšļos guliet; jo Tava rasa ir kā rasa uz zāli, un mirušos zeme izdos ārā.

Un Tā Kunga atpirktie griezīsies atpakaļ un nāks uz Ciānu ar gavilēšanu, un mūžīga līksmība būs pār viņu galvām; prieks un līksmība tos apkamps, bet skumjas un bēdas bēgs projām.

Gavilējat, debesis, un priecājies, zeme, sākat gavilēt, kalni, jo Tas Kungs iepriecina Savus ļaudis un apžēlojās par Saviem bēdīgiem.

Es savu muguru devu tiem, kas mani sita, un savu vaigu tiem, kas mani plūca; es neapslēpu savu vaigu no nievāšanas un spļāvieniem. Jo Tas Kungs Dievs man palīdz, tādēļ es nepaliku kaunā. Tāpēc es savu vaigu esmu darījis kā kramu, jo es zinu, ka nepalikšu kaunā.

Un Tā Kunga atpirktie griezīsies atpakaļ un nāks uz Ciānu ar gavilēšanu, un mūžīga līksmība būs pār viņu galvām; prieks un līksmība tos apkamps, skumjas un bēdas bēgs projām.

Viņš bija nievāts un ļaužu atstāts, pulgots, pilns sāpju un vājības. Un Viņš bija pulgots, ka vaigu priekš Viņa apslēpa, un mēs Viņu necienījām. Tiešām, Viņš nesa mūsu sērgas un uzkrāvās mūsu sāpes; bet mēs Viņu turējām par sodītu, Dieva sasistu un nospaidītu. Bet Viņš mūsu pārkāpumu dēļ ir ievainots un mūsu grēku dēļ sagrauzts. Tā sodība guļ uz Viņa, caur ko mums miers nāk, un caur Viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Mēs visi maldījāmies kā avis, mēs raudzījāmies ikviens uz savu ceļu, bet Tas Kungs Viņam uzlika visus mūsu grēkus. Vārdzināts Viņš zemojās un neatdarīja Savu muti, tā kā jērs, kas top vests pie kaušanas un kā avs, kas klusu paliek priekš sava cirpēja; tāpat Viņš neatdarīja Savu muti. No bailības un sodības Viņš ir izrauts, bet kas no Viņa cilts to apdomāja, ka Viņš tapa aizrauts no dzīvo zemes un bija mocīts Manas tautas pārkāpumu dēļ? Kapu Viņam lēma pie bezdievīgiem, un pie bagātā Viņš bija Savā nāvē, lai gan netaisni nebija darījis nedz viltība bijusi Viņa mutē. Bet Tas Kungs gribēja Viņu sagrauzt ar sāpēm: Kad Tu Viņa dvēseli būsi nodevis par nozieguma upuri, tad Viņš redzēs dzimumu un dzīvos ilgi, un Tā Kunga prāts labi izdosies caur Viņa roku. Tādēļ ka Viņa dvēsele grūti strādājusi, Viņš redzēs prieku papilnam. Caur Savu atzīšanu Mans kalps, Tas Taisnais, darīs daudz taisnus, jo Viņš nesīs viņu noziegumus. Tāpēc Es Viņam došu lielu pulku par daļu, un Viņš dalīs tos varenos kā laupījumu, tādēļ ka Viņš līdz pat nāvei pazemojies un ir pieskaitīts pārkāpējiem; un Viņš daudzu grēkus nesis un par pārkāpējiem lūdzis.

Jo ar prieku jūs iziesiet un ar mieru jūs tapsiet vadīti, kalni un pakalni jūsu priekšā gavilēs gavilēdami, un visi koki laukā plaukšķinās.

Taisnais iet bojā, un nav neviena, kas to ņem pie sirds, un dievbijīgie top aizrauti, un neviens to neliek vērā. Jo taisnais top aizrauts, pirms ļaunums nāk. Kas savu taisno ceļu gājuši, nāk pie miera un dus savos kambaros.

Tiem apbēdinātiem iekš Ciānas uzlikt un dāvināt glītumu pelnu vietā, prieka eļļu skumības vietā, skaistas drēbes izmisuša prāta vietā, ka tie top nosaukti stipri taisnības koki, Tā Kunga iedēsti Viņam par godu.

Es priecājos ar lielu prieku iekš Tā Kunga, mana dvēsele līksmojās iekš mana Dieva. Jo Viņš mani apģērbis ar pestīšanas drēbēm, ar taisnības svārkiem Viņš mani apsedzis, tā kā brūtgāns ģērbjas svētku glītumā, un kā brūte greznojās savā skaistā apģērbā.

Visās viņu bēdās Viņš par tiem bēdājās, un Viņa vaiga eņģelis tos izglāba. Caur Savu mīlestību un caur Savu žēlastību Viņš tos atpestīja un uzņēma un tos nesa no veciem laikiem allažiņ.

Te ir Jūdu vīri, ko tu esi iecēlis par Bābeles valsts valdniekiem, Sadrahs, Mesahs un AbedNegus, šie vīri neliek vērā, ko tu, ķēniņ, esi pavēlējis, un negodā tavus dievus un nepielūdz to zelta tēlu, ko tu esi uzcēlis. Tad Nebukadnecars ar dusmām un bardzību pavēlēja atvest Sadrahu, Mesahu un AbedNegu. Un tie vīri tapa atvesti ķēniņa priekšā. Tad Nebukadnecars iesāka un uz tiem sacīja: vai jūs, Sadrah, Mesah un AbedNegu, tīši manus dievus necienījāt un to zelta tēlu nepielūdzāt, ko es esmu uzcēlis? Nu tad, taisāties, kad jūs dzirdēsiet bazūnes skaņu un trumetes, kokles, vijoles, somastabules, jaukas dziesmas un visādus mūzikas rīkus, tad nometaties un pielūdziet to tēlu, ko es esmu taisījis, bet ja jūs to nepielūgsiet, tad jūs tai pašā stundā tapsiet iemesti degošā ceplī; jo kurš ir tas Dievs, kas jūs no manām rokām varētu izpestīt?

Tad Sadrahs, Mesahs un AbedNegus atbildēja un sacīja uz ķēniņu Nebukadnecaru: mums nevajag uz šo lietu atbildēt. Redzi, mūsu Dievs, ko mēs godājam, gan ir varens mūs izglābt no degoša cepļa un mūs arī izpestīt no tavas rokas, ak ķēniņ. Un jebšu Viņš to arī nedarītu, taču tev būs zināt, ka mēs tavus dievus negribam godāt nedz pielūgt to zelta tēlu, ko tu esi taisījis.

Tad Nebukadnecars apskaitās, un viņa vaiga izskats pārvērtās pret Sadrahu, Mesahu un AbedNegu, un viņš atbildēja un pavēlēja, cepli septiņkārt karstāku kurināt nekā to mēdza kurināt. Un viņš pavēlēja tiem stiprākiem vīriem, kas bija viņa karaspēkā, siet Sadrahu, Mesahu un AbedNegu un iemest degošā ceplī. Tā šie vīri tapa saistīti ar saviem mēteļiem, kurpēm, cepurēm un citām drēbēm un iemesti degošā ceplī. Kad nu ķēniņa vārds drīz bija jāizdara un ceplis bija briesmīgi karsts, tad tās liesmas nomaitāja tos vīrus, kas Sadrahu, Mesahu un AbedNegu iemeta. Bet tie trīs vīri, Sadrahs, Mesahs un AbedNegus, iekrita saistīti tai degošā ceplī.

Tad ķēniņš Nebukadnecars iztrūcinājās un pacēlās ātri un sacīja uz saviem runas kungiem: vai mēs neesam trīs vīrus saistītus metuši ugunī? Tie atbildēja un sacīja uz ķēniņu: tā tas ir, kungs ķēniņ. Viņš atbildēja un sacīja: raugi, es redzu četrus vīrus vaļā staigājam ugunī, un tiem nekas nekaiš un tā ceturtā izskats ir kā kādam dievu dēlam. Tad Nebukadnecars piegāja pie tā degošā cepļa durvīm, iesāka un sacīja: Sadrah, Mesah un AbedNegu, jūs Visuaugstākā Dieva kalpi, izejiet ārā un nāciet šurp. Tad Sadrahs, Mesahs un AbedNegus izgāja no uguns ārā. Un tie lielkungi, valdītāji, zemes soģi un ķēniņa runas kungi sapulcinājās, šos vīrus apraudzīt, ka uguns viņu miesas nebija pārvarējis, un ka viņu galvas mati nebija apsviluši, un viņu mēteļi nebija aizskarti, ka arī nekāda deguma smaka pie tiem netapa saosta. Tad Nebukadnecars iesāka un sacīja: slavēts lai ir Sadraha, Mesaha un AbedNegus Dievs, kas Savu eņģeli sūtījis un Savus kalpus atpestījis, kas uz Viņu paļāvušies un pārkāpuši ķēniņa vārdu un savas miesas nodevuši, lai citu dievu ne godātu nedz pielūgtu kā vien savu Dievu.

Kad nu Daniēls dzirdēja, tādu grāmatu esam rakstītu, tad viņš gāja savā namā, bet viņam bija savā augšistabā atvērti logi pret Jeruzālemi, un viņš par dienu trīs reiz metās ceļos, lūdza, teica un pateicās savam Dievam, tā kā viņš arvien mēdza darīt. Tad tie vīri nāca lielā pulkā un atrada Daniēli lūdzam un savu Dievu piesaucam. Un tie piegāja un runāja ķēniņa priekšā par ķēniņa pavēli: vai tu, ak ķēniņ, neesi likumu rakstījis, ka ikviens, kas pa trīsdesmit dienām no kaut kāda dieva vai cilvēka ko laba lūgs, bez vien no tevis, ķēniņ, taptu iemests lauvu bedrē? Ķēniņš atbildēja un sacīja: tas ir tiesa pēc Mēdiešu un Persiešu neatsaucamiem likumiem. Tad tie atbildēja un sacīja ķēniņa priekšā: Daniēls, viens no tiem atvestiem Jūdiem, ķēniņ, nav licis vērā ne tevi, ne tavu pavēli, ko tu esi rakstījis, jo viņš lūdz trīsreiz par dienu savu lūgšanu. Šo valodu dzirdējis, ķēniņš ļoti noskuma un nodarbojās no visas sirds, ka viņš Daniēli izpestītu; — tiekams saule nogāja, viņš to meklēja izglābt. Bet tie vīri nāca lielā pulkā ķēniņa priekšā un sacīja uz ķēniņu: tu zini, kungs ķēniņ, ka Mēdiešu un Persiešu likumi ir tādi, ka nevienu pavēli, ne likumu, ko ķēniņš ir iecēlis, nevar pārgrozīt.

Tad ķēniņš pavēlēja, Daniēli atvest un iemest lauvu bedrē, un ķēniņš iesāka un sacīja uz Daniēli: tavs Dievs, ko tu bez mitēšanās godā, Tas lai tevi izpestī. Un akmens tapa atnests un likts uz bedres caurumu; to ķēniņš aizzieģelēja ar savu gredzenu un ar savu lielkungu gredzenu, ka tas spriedums par Daniēli netaptu pārgrozīts, Tad ķēniņš nogāja uz savu pili un palika cauru nakti neēdis un nelika sev celt priekšā barību un nevarēja arī gulēt. No rīta agri, ar mazu gaismiņu, ķēniņš cēlās un gāja steigšus pie lauvu bedres. Un pie bedres nācis, viņš Daniēli sauca ar noskumušu balsi: ķēniņš sauca un sacīja uz Daniēli: Daniēl, tu dzīvā Dieva kalps, vai tavs Dievs, ko tu bez mitēšanās godā, tevi varējis izpestīt no lauvām? Tad Daniēls sacīja uz ķēniņu: lai ķēniņš dzīvo mūžīgi! Mans Dievs Savu eņģeli sūtījis, tas lauvām aizturējis rīkli, ka tie mani nav ievainojuši, tāpēc ka Viņa priekšā esmu atrasts nenoziedzīgs un arī pret tevi, kungs ķēniņ, es nekā ļauna neesmu darījis. Tad ķēniņš palika priecīgs un pavēlēja Daniēli no bedres izvilkt; un kad Daniēls no bedres tapa izvilkts, tad nekādas vainas pie viņa neatrada, tāpēc ka viņš savam Dievam bija uzticējies.

Un tas runās vārdus pret Visuaugstāko un postīs Visuaugstākā svētos un apņemsies pārgrozīt svētku laikus un bauslību, un tie viņam taps rokā doti vienu laiku un divus laikus un puslaiku.

Tanī laikā celsies Mihaēls, tas lielais valdnieks, kas tavu ļaužu bērnus aizstāv, un tad būs tāds bēdu laiks, kāds vēl nav bijis, kamēr ļaudis bijuši, līdz tam laikam. Un tanī laikā tavi ļaudis taps izpestīti, visi, kas atrodas grāmatā rakstīti. Un daudz no tiem, kas guļ zemes pīšļos, uzmodīsies, citi uz mūžīgu dzīvošanu, bet citi uz mūžīgu kaunu un negantību. Bet mācītāji spīdēs kā debess spožums, un kas daudzus veduši uz taisnību, kā zvaigznes mūžīgi mūžam.

Tas Kungs ir labs, patvērums bēdu dienā, Viņš pazīst tos, kas uz Viņu paļaujas.

Bet tomēr es priecāšos iekš Tā Kunga, es līksmošos iekš Dieva, sava Pestītāja.

Svētīgi tie, kas taisnības dēļ vajāti, jo Debesu valstība viņiem pieder. Svētīgi jūs esat, ja Manis dēļ jūs lamā un vajā un visu ļaunu par jums runā, melodami. Esat priecīgi un līksmi, jo jūsu alga ir liela debesīs; jo tā tie vajājuši praviešus, kas priekš jums bijuši.

Bet Es jums saku: mīļojiet savus ienaidniekus, svētījiet tos, kas jūs nolād, dariet labu tiem, kas jūs ienīst, un lūdziet par tiem, kas jūs kaitina un vajā,

Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā, un kur zagļi rok un zog; Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes ne rūsa tās nemaitā, un kur zagļi nerok un nezog.

Bet sargājaties no cilvēkiem, jo tie jūs nodos savās tiesās un jūs šaustīs savās sinagogās. Un jūs tapsiet vesti Manis dēļ valdnieku un ķēniņu priekšā, viņiem un pagāniem par liecību. Kad tie nu jūs nodos, tad nebēdājaties, kā un ko jūs runāsiet, jo tanī pašā stundā jums taps dots, kas jums jārunā. Jo jūs neesat runātāji, bet jūsu Tēva Gars ir runātājs iekš jums.

Bet tur brālis brāli nodos pie nāves un tēvs dēlu; un bērni celsies pret vecākiem un tos nonāvēs. Un jūs būsiet ienīdēti no visiem Mana Vārda dēļ. Bet kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts. Bet kad tie jūs vajā šinī pilsētā, tad bēgat uz citu. Patiesi, Es jums saku: jūs nebūsiet vēl izstaigājuši Israēla pilsētas, tiekams Tas Cilvēka Dēls nāks.

Un nebīstaties no tiem, kas miesu nokauj un dvēseli nevar nokaut; bet bīstaties vairāk no tā, kas miesu un dvēseli var nomaitāt ellē.

Un kas savu krustu uz sevi neņem un Man neiet pakaļ, tas Manis nav vērts. Kas savu dzīvību atrod, tam tā zudīs, un kam Manis dēļ dzīvība zūd, tas to atradīs.

Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi Manu jūgu un mācaties no Manis; jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsiet atvieglošanu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir laipnīgs, un Mana nasta viegla.”

Tad tie farizeji izgāja un aprunājās pret Viņu, kā tie To nomaitātu.

Bet kas uz akmenāju sēts, ir tas, kas Vārdu dzird, un tūdaļ to ar prieku saņem. Bet viņam nav saknes iekš sevis, un viņš ir nepastāvīgs. Kad nu bēdas uziet un vajāšana Vārda dēļ, tad viņš tūdaļ ņem apgrēcību.

Vēl Debesu valstība ir kā tīrumā apslēpta manta, ko cilvēks atradis apslēpa, un priecādamies par to, noiet un pārdod visu, kas tam ir, un pērk šo tīrumu. Vēl Debesu valstība ir līdzinājama tirgotājam, kas labas pērles meklēja. Un atradis vienu it dārgu pērli, nogāja un pārdeva visu, kas tam bija, un to nopirka.

Un sacīja uz saviem kalpiem: “Šis ir Jānis, Kristītājs; tas ir uzmodināts no miroņiem, tāpēc tas spēj šos brīnumus darīt.” Jo Hērodus Jāni bija saņēmis, viņu sējis un cietumā licis Hērodijas dēļ, kura bija Filipa, viņa brāļa, sieva. Jo Jānis uz viņu bija sacījis: “Tas tev nepieklājās, ka viņa tev ir.” Un viņš gribēja to nokaut, bet bijās no ļaudīm, jo tie to turēja par pravieti. Bet, kad Hērodus dzimšanas diena tapa turēta, tad Hērodijas meita dejoja viņu priekšā un patika Hērodum. Tāpēc tas zvērēdams viņai solīja, ka gribot dot, ko viņa lūgšot. Un viņa, no savas mātes papriekš pamācīta, sacīja: “Dod man šeit bļodā Jāņa, Kristītāja, galvu.” Tad ķēniņš noskuma; bet zvērēšanas dēļ un to dēļ, kas līdz pie galda sēdēja, viņš pavēlēja, to dot. Un aizsūtījis cietumā, nocirta Jānim galvu. Un viņa galva tapa bļodā atnesta un meitenei dota; un viņa to nonesa savai mātei. Un viņa mācekļi nāca, ņēma viņa miesu un to apraka; un nāca un to pasludināja Jēzum.

No tā laika Jēzus Saviem mācekļiem iesāka rādīt, ka Viņam vajagot noiet uz Jeruzālemi un daudz ciest no tiem vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tapt nokautam un trešā dienā augšāmcelties.

Tad Jēzus uz Saviem mācekļiem sacīja: “Ja kas Man grib nākt pakaļ, tam būs sevi pašu aizliegt, savu krustu uz sevi ņemt un Man iet pakaļ. Jo kas savu dzīvību grib izglābt, tam tā zudīs, un kam dzīvība Manis dēļ zūd, tas to atradīs.

Tad Pēteris atbildēdams uz Viņu sacīja: “Redzi, mēs visu esam atstājuši un Tev gājuši pakaļ; kas mums par to būs?”

“Redzi, mēs noejam uz Jeruzālemi, un Tas Cilvēka Dēls taps nodots augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tie Viņu pazudinās pie nāves. Un Viņu nodos tiem pagāniem; tie Viņu apmēdīs, šaustīs un krustā sitīs, un trešā dienā Viņš atkal celsies augšām.”

Klausāties citu līdzību. Bija nama tēvs, kas vīna kalnu dēstīja un apkārt taisīja sētu un tur iekšā izraka vīna spaidu un uztaisīja torni un to izdeva strādniekiem un aizgāja citur. Kad nu augļu laiks atnāca, tad viņš sūtīja savus kalpus pie strādniekiem savus augļus dabūt. Bet strādnieki viņa kalpus ņēmuši, vienu šauta un otru nokāva un trešo akmeņiem nomētāja. Atkal tas sūtīja citus kalpus, vairāk nekā papriekš, un tie viņiem tāpat darīja. Beidzot viņš pie tiem sūtīja savu dēlu un sacīja: taču tie kaunēsies no mana dēla. Bet kad strādnieki dēlu redzēja, tad tie sacīja savā starpā: šis ir mantinieks; nāciet, nokausim to un paturēsim viņa mantību. Tad tie viņu ņēmuši izmeta no vīna kalna ārā un nokāva.

Tāpēc redzi, Es pie jums sūtu praviešus un gudrus un rakstu mācītājus; no tiem jūs citus nokausiet un krustā sitīsiet, un citus no tiem jūs šaustīsiet savās sinagogās un vajāsiet tos no vienas pilsētas uz otru: Ka uz jums nāks visas taisno asinis, kas izlietas virs zemes no taisnā Ābela asinīm līdz Zaharijas, Berehijas dēla, asinīm, ko jūs nokāvuši starp Dieva namu un altāri.

Tad tie jūs nodos mokās un jūs nokaus, un jūs tapsiet ienīdēti no visiem ļaudīm Mana Vārda dēļ. Un tad daudz apgrēcināsies, un viens otru nodos, un viens otru nīdēs.

Bet kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts.

Jo tad būs tādas lielas bēdas, kādas nav bijušas no pasaules iesākuma līdz šim laikam, un kādas arī vairs nebūs. Un ja šīs dienas netaptu paīsinātas, tad neviens cilvēks netaptu izglābts; bet izredzēto labad tās dienas taps paīsinātas.

Un tie sarunājās, kā tie Jēzu ar viltu dabūtu rokā un nokautu.

Pēteris uz Viņu saka: “Jebšu man ar Tevi būtu jāmirst, taču es Tevi negribu aizliegt.” Tāpat arī visi mācekļi sacīja.

Bet augstie priesteri un vecaji un visa augstā tiesa meklēja viltīgu liecību pret Jēzu, ka Viņu varētu nokaut;

Tad tie Viņam spļāva vaigā un Viņu pliķēja; bet citi Viņu sita ar dūrēm,

Bet rīta agrumā visi augstie priesteri un ļaužu vecaji sarunājās pret Jēzu, ka Viņu nonāvētu. Un Viņu saistīja, aizveda un nodeva zemes valdītājam Pontium Pilātam.

Tad viņš tiem Barabu atlaida, bet Jēzu šauta un nodeva, ka taptu krustā sists.

Un tie Viņam spļāva acīs, ņēma niedri un sita Viņa galvu. Un kad Viņu bija apmēdījuši, tad tie Viņam novilka mēteli un Tam apvilka Viņa paša drēbes, un Viņu noveda, ka taptu krustā sists.

Un Viņu krustā situši, tie izdalīja Viņa drēbes, kauliņus mezdami; ka piepildītos, ko pravietis sacījis: “Tie Manas drēbes savā starpā izdalījuši un par Maniem svārkiem kauliņus metuši.”

Un tāpat tie, kas uz akmenāju sēti, ir tie, kas Vārdu dzirdējuši, tūdaļ to uzņem ar prieku. Bet tiem nav saknes iekš sevis, bet tik kādu laiku tie ir ticīgi. Kad bēdas un vajāšana uziet Vārda dēļ, tad viņi tūdaļ ņem apgrēcību.

Un ķēniņš Hērodus to dzirdēja (jo Viņa Vārds bija tapis zināms) un sacīja: “Jānis Kristītājs, no miroņiem ir uzmodināts, un tādēļ Viņš dara tādus varenus brīnumus.” Citi sacīja: “Viņš ir Elija,” un citi sacīja: “Viņš ir pravietis, jeb tā kā viens no praviešiem.” Bet Hērodus to dzirdējis sacīja: “Viņš ir Jānis, kam es galvu nocirtis, tas no miroņiem ir uzmodināts.” Jo viņš, Hērodus, bija sūtījis un Jāni grābis un to cietumā licis Hērodijas, Filipa, viņa brāļa, sievas dēļ; jo viņš to bija precējis. Jo Jānis uz Hērodu bija sacījis: “Tev nepieklājās, ka tev ir sava brāļa sieva.” Bet Hērodija viņu nīdēja un viņu gribēja nokaut; un nevarēja. Jo Hērodus Jāni bijās zinādams, viņu esam taisnu un svētu vīru, un viņu turēja cieņā, un viņu klausīdams viņš daudz ko darīja un labprāt viņu dzirdēja. Un tur prieka diena gadījās, kad Hērodus savā dzimšanas dienā saviem lieliem kungiem un virsniekiem un augstākajiem iekš Galilejas dzīres taisīja. Un Hērodijas meita ienākusi dejoja un labi patika Hērodum un tiem, kas līdz pie galda sēdēja. Tad ķēniņš sacīja uz meiteni: “Lūdz no manis ko gribēdama, es tev došu.” Un viņš tai zvērēja: “Ko tu no manis lūgsi, to es tev došu, ar līdz pat pusei no manas valsts.” Bet viņa izgājusi sacīja savai mātei: “Ko lai es lūdzu?” Bet tā sacīja: “Jāņa, Kristītāja, galvu.” Un tūdaļ viņa gāja steigšus iekšā pie ķēniņa, lūdza un sacīja: “Es gribu, ka tu man tūlīt dod kādā bļodā Jāņa, Kristītāja, galvu.” Un ķēniņš ļoti noskuma; tomēr zvērēšanas un to dēļ, kas pie galda sēdēja, viņai to negribēja liegt. Un ķēniņš tūdaļ sūtīja bendi, un pavēlēja, viņa galvu atnest. Un tas nogājis, viņam cietumā galvu nocirta un atnesa viņa galvu bļodā un deva to meitenei, un meitene to deva savai mātei. Un kad viņa mācekļi to dzirdēja, tad tie nāca un paņēma viņa miesas un tās ielika kapā.

Un Viņš iesāka tos mācīt, ka Tam Cilvēka Dēlam daudz būs ciest un tapt atmestam no vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem un tapt nokautam un pēc trim dienām augšām celties.

Un ļaudis līdz ar Saviem mācekļiem pieaicinājis, Viņš uz tiem sacīja: “Kas Man grib nākt pakaļ, tas lai pats sevi aizliedz, lai ņem savu krustu un lai staigā Man pakaļ. Jo kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un kas savu dzīvību zaudē Manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs.

Jo Viņš Savus mācekļus mācīja un uz tiem sacīja: “Tas Cilvēka Dēls taps nodots cilvēku rokās, un tie To nokaus, un nokauts Viņš trešā dienā augšām celsies.”

“Jo redzi, mēs noejam uz Jeruzālemi, un Tas Cilvēka Dēls taps nodots augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tie Viņu pie nāves pazudinās un Viņu nodos pagāniem. Un tie To apmēdīs un To šaustīs un To apspļaudīs un To nokaus; un Viņš trešā dienā augšām celsies.”

Un Viņš iesāka runāt uz tiem caur līdzībām: “Viens cilvēks stādīja vīna kalnu un to aplika ar sētu un raka vīna spaidu un uztaisīja torni un to izdeva dārzniekiem un nogāja citur. Un, kad laiks bija, tad viņš sūtīja pie dārzniekiem vienu kalpu, ka tas no dārzniekiem saņemtu no vīna kalna augļiem. Bet tie to ņēma un šauta un sūtīja tukšā atpakaļ. Un viņš sūtīja atkal pie tiem citu kalpu; un šo tie nomētāja ar akmeņiem un tam galvu sadauzīja un apsmietu aizsūtīja projām. Un viņš sūtīja atkal citu. Un šo tie nokāva. Un vēl daudz citus; un no tiem tie citus šauta un citus nokāva. Un viņam bija vēl viens vienīgs dēls, ko viņš mīlēja, arī to viņš beidzot pie tiem sūtīja un sacīja: “Taču tie kaunēsies no mana dēla.” Bet dārznieki sacīja cits uz citu: “Šis ir tas mantinieks! Nāciet, nokausim to, tad mums būs mantojums.” Un tie to ņēma, nokāva un izmeta no vīna kalna ārā.

Tas būs grūto bēdu iesākums; bet lūkojiet jūs uz sevi pašiem; jo tie jūs nodos augstās tiesās un sinagogās; un jūs tapsiet šaustīti un Manis dēļ valdnieku un ķēniņu priekšā vesti, tiem par liecību. Un evaņģēlijam būs papriekš tapt sludinātam visām tautām. Kad nu tie jūs vedīs, jūs nododami, tad nebēdājaties iepriekš, kas jums būs jārunā, nedz apdomājaties; bet kas jums tanī pašā stundā taps dots, to runājiet; jo jūs neesat tie, kas runā, bet Svētais Gars. Bet tad brālis brāli nodos pie nāves un tēvs dēlu; un bērni celsies pret vecākiem un viņus nonāvēs. Un jūs tapsiet ienīdēti no visiem Mana Vārda dēļ; bet kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts.

Un pēc divām dienām bija Pashā un Neraudzētās maizes svētki. Un augstie priesteri un rakstu mācītāji meklēja, kā tie Jēzu ar viltu saņemtu un nokautu.

Bet tas runāja vēl daudz vairāk: “Jebšu man būtu līdz ar Tevi jāmirst, taču es Tevi negribu aizliegt!” Un tāpat arī visi sacīja.

Bet augstie priesteri un visa tiesa meklēja liecību pret Jēzu, ka tie Viņu nonāvētu, un neatrada.

Jūs Viņa zaimošanu esat dzirdējuši! Kā jums šķiet?” Bet tie visi Viņu notiesāja, ka Viņš nāvi esot pelnījis. Un citi iesāka Viņu apspļaudīt un apsegt Viņa vaigu un Viņu sist dūrēm un uz Viņu sacīt: “Uzmini mūs, pravietis būdams.” Un sulaiņi Viņam sita vaigā.

Bet tie atkal brēca: “Sit Viņu krustā.” Bet Pilāts uz tiem sacīja: “Ko tad Viņš ļaunu darījis?” Bet tie vēl vairāk brēca: “Sit Viņu krustā.” Bet Pilāts gribēdams tiem ļaudīm izpatikt, tiem atlaida Barabu un nodeva Jēzu, kad Viņu bija šaustījis, ka taptu krustā sists.

Un kad tie Viņu bija apsmējuši, tad Viņam novilka sarkano mēteli un Viņam apvilka Viņa paša drēbes un Viņu izveda, ka Viņu krustā sistu.

Un kad To bija krustā situši, tad tie izdalīja Viņa drēbes un meta kauliņus par tām, ko kurš dabūtu. Un tā bija trešā stunda, un Viņu sita krustā.

Bet Jēzus stiprā balsī brēcis dvēseli izlaida.

Un mans gars priecājās par Dievu, manu Pestītāju.

Svētīgi esat, kad cilvēki jūs ienīst, un kad tie jūs izslēgs un lamās un jūsu vārdu kā ļaunu atmetīs Tā Cilvēka Dēla dēļ. Priecājaties tanī dienā un dejiet, jo redzi jūsu alga ir liela debesīs; jo tāpat viņu tēvi darījuši praviešiem.

Bet Es saku jums, kas to dzirdiet: mīlējiet savus ienaidniekus; dariet labu tiem, kas jūs ienīst. Svētījiet tos, kas jūs nolād; lūdziet par tiem, kas jūs apkaitina.

Bet mīlējiet savus ienaidniekus un dariet labu un aizdodiet, nekā atkal par to negaidīdami, un tad jūsu alga būs liela, un jūs būsiet Tā Visuaugstākā bērni; jo Viņš ir laipnīgs pret nepateicīgiem un ļauniem.

Bet Hērodus, kas to ceturto zemes tiesu valdīja, dzirdēja visas lietas, kas caur Viņu notika, un nezināja, ko domāt, tāpēc ka citi runāja, ka Jānis no miroņiem esot augšām cēlies; Bet citi, ka Elija esot parādījies; bet citi, ka viens no tiem pirmajiem praviešiem esot augšām cēlies. Un Hērodus sacīja: “Es Jānim galvu esmu nocirtis, bet kas šis tāds, par ko es tādas lietas dzirdu?” Un tas meklēja, Viņu redzēt.

Sacīdams: “Tam Cilvēka Dēlam būs daudz ciest un tapt atmestam no vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tapt nokautam un trešā dienā uzmodinātam.”

Un Viņš uz visiem sacīja: “Ja kas grib nākt Man pakaļ, tas lai aizliedz sevi pašu un uzņem savu krustu ikdienas un staigā Man pakaļ. Jo kas savu dzīvību grib izglābt, tam tā zudīs; un kam sava dzīvība Manis dēļ zūd, tas to izglābs.

Ak vai, jums, jo jūs uztaisiet praviešu kapus, un jūsu tēvi tos ir nokāvuši. Tad nu jūs dodat liecību, ka jums jūsu tēvu darbi patīk; tie gan viņus ir nokāvuši, bet jūs uztaisiet viņu kapus. Tāpēc arī Dieva gudrība saka: Es sūtīšu pie tiem praviešus un apustuļus, un tie citus no tiem nokaus un citus izdzīs, Ka pie šās cilts visu praviešu asinis taptu meklētas, kas ir izlietas no pasaules iesākuma, No Ābela asinīm līdz Zaharijas asinīm, kas ir nokauts starp altāri un Dieva namu. Patiesi, Es jums saku: tās taps meklētas pie šās tautas.

Bet Es jums, Saviem draugiem, saku: nebīstaties no tiem, kas miesu nokauj un pēc vairāk neko nespēj darīt. Bet Es jums rādīšu, no kā jums jābīstas: bīstaties no tā, kam ir vara nokaut un tad iemest ellē: tiešām, Es jums saku, no tā bīstaties.

Nebīsties, tu mazais ganāmais pulciņ, jo jūsu Tēva žēlīgais prāts ir, jums dot Valstību. Pārdodiet, kas jums ir, un dodiet nabagiem, gādājiet sev makus, kas nenovecojas, neiznīcīgu mantu debesīs, kur zagļi netiek klāt, un kodes nesamaitā.

“Ja kas nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti un sievu un bērnus un brāļus un māsas un arī turklāt savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis. Un kas savu krustu nenes un nestaigā Man pakaļ tas nevar būt Mans māceklis.

Tad nu tāpat ikkatrs no jums, kas visai savai rocībai neatsaka, tas nevar būt Mans māceklis.

Ja kas meklēs savu dzīvību paturēt, tas to zaudēs, un ja kas to zaudēs, tas to paturēs dzīvu.

Jo Viņš taps nodots pagāniem un taps apmēdīts un lamāts un apspļaudīts; Un tie To šaustīs un nokaus, un trešā dienā Viņš atkal augšām celsies.”

Bet Viņš iesāka šo līdzību sacīt uz ļaudīm: “Viens cilvēks dēstīja vīna kalnu un to izdeva dārzniekiem un nebija labu laiku mājās. Un kad bija laiks, tad viņš sūtīja kalpu pie dārzniekiem, ka tie viņam dotu no vīna kalna augļiem, bet dārznieki to sita un to aizsūtīja tukšā. Un viņš vēl otru kalpu sūtīja; un tie arī šo sita un apsmēja un aizsūtīja tukšā. Un viņš vēl trešo sūtīja; bet tie arī šo sakāva un izmeta ārā. Un vīna kalna kungs sacīja: ko es darīšu? Es sūtīšu savu mīļo dēlu, varbūt tie šo redzēdami bīsies. Bet viņu redzēdami, dārznieki sarunājās savā starpā un sacīja: šis mantinieks; nāciet, nokausim to, ka mantība mums tiek. Un tie viņu izmeta ārā no vīna kalna un nokāva. Ko tad nu vīna kalna kungs tiem darīs?

Bet tie, kas būs cienīgi tikt pie mūžīgas dzīvošanas un pie augšāmcelšanās no miroņiem, tie nedz precē, nedz top precēti. Jo tie vairs nevar mirt, un ir eņģeļiem līdzīgi un Dieva bērni, būdami augšāmcelšanās bērni.

Bet pirms viss tas notiks, tie savas rokas jums pieliks un jūs vajās un nodos sinagogās un cietumos, un jūs vedīs priekš ķēniņiem un valdniekiem Mana Vārda dēļ. Bet tas notiks jums par liecību. Tad nu apņematies savās sirdīs, nerūpēties iepriekš, kā jūs aizstāvēsities. Jo Es jums došu muti un gudrību, kam nevarēs pretī runāt nedz pretī stāvēt neviens no tiem, kas pret jums ceļas. Bet jūs tapsiet nodoti arī no vecākiem un brāļiem un radiem un draugiem. Un tie citus no jums nonāvēs. Un jūs būsiet ienīdēti no visiem Mana Vārda dēļ.

Caur savu pacietību izglābsiet savas dvēseles.

Un augstie priesteri un rakstu mācītāji meklēja, kā Viņu nokaut; jo tie bijās no ļaudīm.

Bet jūs esat tie, kas pastāvējuši pie Manis iekš Manām kārdināšanām,

Bet tas uz Viņu sacīja: “Kungs, es esmu gatavs ar Tevi iet cietumā un nāvē.”

Bet vīri, kas Jēzu turēja, Viņu apmēdīja un sita. Un tie Viņu aizklāja un sita Viņam vaigā un Viņam vaicāja sacīdami: “Uzmini, pravietis būdams, kurš Tevi sitis?”

Bet tie sauca un sacīja: “Sit Viņu krustā, sit Viņu krustā!” Bet viņš trešo reizi uz tiem sacīja: “Ko tad Šis ļauna darījis? Es pie Viņa nekādas nāves vainas neatrodu; tāpēc es Viņu gribu pārmācīt un atlaist.” Bet tie tam mācās virsū ar lielu brēkšanu lūgdami, ka Viņš taptu krustā sists, un viņu, brēkšana pārspēja.

Un kad tie nāca uz vietu, ko sauc par pieres vietu, tad tie tur sita krustā Viņu un ļauna darītājus, vienu pa labo un otru pa kreiso roku. Bet Jēzus sacīja: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” Un tie, Viņa drēbes dalīdami, kauliņus par tām meta.

Un Jēzus uz to sacīja: “Patiesi, Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē!”

Un Jēzus sauca ar skaņu balsi un sacīja: “Tēvs, Es Savu garu nododu Tavās rokās.” Un to sacījis Viņš dvēseli izlaida.

Kā Viņu mūsu augstie priesteri un virsnieki ir nodevuši pie pazudināšanas uz nāvi un Viņu situši krustā.

Patiesi, patiesi, Es jums saku: kas Manu vārdu dzird un Tam tic, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīga dzīvība, un tas nenāk sodībā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā. Patiesi, patiesi, Es jums saku: tā stunda nāk un jau tagad ir, ka tie mirušie dzirdēs Dieva Dēla balsi, un kas to dzird, tie dzīvos.

Nebrīnāties par to, jo tā stunda nāk, kurā visi, kas ir kapos, Viņa balsi dzirdēs Un izies ārā, tie, kas labu darījuši, pie augšāmcelšanās uz dzīvību, bet kas ļaunu darījuši, pie augšāmcelšanās uz sodību.

Šī ir maize, kas nāk no debesīm, lai, kas ēd no tās, nemirst. Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm; ja kas ēd no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Un maize, ko Es došu, ir Mana miesa, ko Es došu par pasaules dzīvību.”

Vai Mozus jums nav bauslību devis, un neviens no jums nedara pēc bauslības? Kam jūs meklējat Mani nokaut?”

Patiesi, patiesi, Es jums saku, kas Manu vārdu turēs, tas nāvi neredzēs ne mūžam. ”

Es esmu labais gans: labais gans dod Savu dvēseli par avīm.

Itin kā Mani Tas Tēvs pazīst, tāpat arī Es To Tēvu pazīstu; un Es dodu Savu dzīvību par avīm. Man arī vēl citas avis, tās nav no šīs kūts. Arī tās Man būs atvest; un tās dzirdēs Manu balsi, un būs viens pats ganāmpulks, viens pats Gans. Tāpēc Tas Tēvs Mani mīl, kā Es Savu dzīvību dodu, lai Es to atkal ņemu. Neviens to neņem no Manis, bet Es to dodu no Sevis. Man ir vara, to dot, un Man ir vara, to atkal ņemt. Šo likumu Es esmu dabūjis no Sava Tēva.”

Jēzus uz to sacīja: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība; kas tic uz Mani, jebšu tas būtu miris, tas dzīvos, Un ikviens, kas dzīvo un tic uz Mani, tas nemirs ne mūžam. Vai tu to tici?”

No tās dienas tie sarunājās, Viņu nokaut.

Un augstie priesteri sarunājās, arī Lācaru nokaut;

Patiesi, patiesi, Es jums saku: ja kviešu grauds neiekrīt zemē un nenomirst, tad tas paliek viens pats; bet ja viņš nomirst, tad tas nes daudz augļus. Kas savu dzīvību tur mīļu, tas to pazaudēs; un kas savu dzīvību šinī pasaulē ienīst, tas to paturēs uz mūžīgu dzīvošanu. Ja kas Man grib kalpot, tas lai staigā Man pakaļ; un kur Es būšu, tur arī Mans kalps būs; un ja kas Man kalpos, to Mans Tēvs cienīs.

Pēteris uz Viņu saka: “Kungs, kāpēc es tagad Tev nevaru iet pakaļ? Savu dzīvību es par Tevi nodošu.”

Nevienam nav lielāka mīlestība nekā šī, kad kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem.

Ja pasaule jūs ienīst, tad ziniet, ka tā Mani papriekš ienīdējusi. Ja jūs būtu no pasaules, tad pasaule mīlētu, kas viņai pieder; bet kad jūs neesat no pasaules, bet Es jūs esmu izredzējis no pasaules, tāpēc pasaule jūs ienīst. Pieminiet Manu vārdu, ko Es jums esmu sacījis: kalps nav lielāks nekā viņa kungs. Ja tie Mani vajājuši, tad tie arī jūs vajās. Ja tie Manu vārdu turējuši, tad tie arī jūsu vārdu turēs. Bet tie jums to visu darīs Mana Vārda dēļ, tāpēc ka tie To nepazīst, kas Mani sūtījis.

Tie jūs izslēgs no draudzes; un nāk laiks, ka tas, kas jūs nokaus, domās, ar to Dievam kalpojis. Un to tie darīs, tāpēc ka tie nav atzinuši nedz Manu Tēvu nedz Mani. Bet to Es jums esmu sacījis tāpēc, lai, kad tas laiks būs nācis, jūs pieminat, ka Es jums to esmu sacījis. Bet to Es no iesākuma jums neesmu sacījis, tāpēc ka Es biju pie jums.

Tā arī jūs tagad esat noskumuši, bet Es jūs atkal redzēšu, un jūsu sirds līksmosies, un jūsu prieku neviens no jums neatņems. Un tanī dienā jūs Man nenieka nejautāsiet.

To Es uz jums esmu runājis, lai jums miers būtu iekš Manis. Pasaulē jums būs bēdas; bet turat drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis. ”

Es tiem Tavu Vārdu esmu devis, un pasaule tos ir ienīdējusi, tāpēc ka tie nav no pasaules, itin kā Es neesmu no pasaules.

Tad Pilāts Jēzu ņēma un Viņu šauta. Un karavīri nopina ērkšķu kroni un to uzlika uz Viņa galvu un Tam apvilka purpura mēteli, Un sacīja: “Esi sveicināts, Tu Jūdu Ķēniņ!” un Viņam sita vaigā.

Kad nu augstie priesteri un sulaiņi Viņu redzēja, tad tie brēca un sacīja: “Sit Viņu krustā!” Pilāts uz tiem saka: “Ņemiet jūs Viņu un sitiet Viņu krustā; jo es nekādas vainas pie Viņa neatrodu.”

Jēzus atbildēja: “Tev nebūtu nekādas varas pār Mani, ja tā tev nebūtu dota no augšienes. Tāpēc tam, kas Mani tev nodevis, ir lielākais grēks.”

Bet tie brēca: “Nost! nost! sit To krustā.” Pilāts uz tiem saka: “Vai man jūsu Ķēniņu būs sist krustā?” Tie augstie priesteri atbildēja: “Mums nav ķēniņa, tik vien ķeizars.” Tad viņš tiem To nodeva, ka To sistu krustā; un tie Jēzu ņēma un To aizveda. Un Viņš izgāja un nesa Savu krustu uz to vietu, ko sauc pieres vietu, ebrejiski Golgatu. Tur tie Viņu sita krustā un līdz ar Viņu divus citus vienā un otrā pusē un Jēzu vidū.

Kad nu Jēzus to etiķi bija ņēmis, tad Viņš sacīja: “Tas ir piepildīts.” Un, galvu nokāris, Viņš izlaida garu.

Patiesi, patiesi, Es tev saku: tu, jaunāks būdams, pats esi jozies un esi gājis, kur gribēdams; bet, vecs tapis, tu savas rokas izstiepsi, un cits tevi jozīs un tevi vedīs, kur tu negribi.” Bet to Viņš sacīja, gribēdams rādīt, ar kādu nāvi tam bija Dievu godāt. Un to runājis Viņš uz to saka: “Nāc Man pakaļ!”

Jēzus uz to saka: “Ja Es gribu, ka šis paliek, kamēr Es nāku, kas tev par to? Nāc tu Man pakaļ!” Tad šī valoda cēlās starp tiem brāļiem: “Šis māceklis nemirs.” Bet Jēzus viņam nebija sacījis, ka viņš nemirs, bet: “Ja Es gribu, ka viņš paliek, kamēr Es nāku, kas tev par to?”

Šo, pēc Dieva nolemta padoma un priekšzināšanas nodotu, jūs esat ņēmuši, caur netaisnu rokām pie krusta piekaluši un nokāvuši — To Dievs ir uzmodinājis, nāves sāpes atraisīdams, jo nevarēja būt, ka Viņš no tās taptu turēts.

Un pielika apustuļiem rokas un tos iemeta pilsētas cietumā.

Bet kad viņi to dzirdēja, tad tas tiem iedūra sirdī, un tie viņus meklēja nokaut.

Un viņi tam paklausīja un apustuļus iesauca, tos šauta un tiem pavēlēja, nerunāt iekš Jēzus Vārda, un tos atlaida. Tad nu tie līksmodamies aizgāja no augstās tiesas, ka tie bija cienīgi turēti, Viņa Vārda dēļ kaunu ciest;

Jūs stūrgalvīgie un sirdīs un ausīs neapgraizītie, jūs allažiņ Svētam Garam pretī stāvat, tā kā jūsu tēvi, tā arī jūs! Kuru no praviešiem jūsu tēvi nav vajājuši? Viņi nokāvuši tos, kas par Tā Taisnā atnākšanu papriekš sludināja; Šim jūs tagad esat palikuši par nodevējiem un slepkavām, Jūs, kas bauslību caur eņģeļu rokām esat dabūjuši un neesat sargājuši.” Kad tie to dzirdēja, tad tas tiem iedūra sirdī un tie sakoda zobus pret viņu. Bet viņš, Svēta Gara pilns būdams, skatījās uz debesīm un redzēja Dieva godību un Jēzu stāvam pie Dieva labās rokas, Un sacīja: redzi, es debesis redzu atvērtas un To Cilvēka Dēlu stāvam pie Dieva labās rokas.

Bet tie ar skaņu balsi brēkdami aizturēja savas ausis un visi kopā viņam uzmācās virsū, Un to izmeta no pilsētas ārā un nomētāja ar akmeņiem; un liecinieki savas drēbes nolika pie viena jaunekļa kājām, kam vārds bija Sauls. Un tie ar akmeņiem nomētāja Stefanu, kas sauca un sacīja: Kungs Jēzu, pieņem manu garu! Un ceļos mezdamies tas sauca ar skaņu balsi: Kungs, nepielīdzini tiem šo grēku! Un to sacījis viņš aizmiga.

Bet Saulam viņa nāve bija ļoti pa prātam; un tanī dienā liela vajāšana cēlās pret draudzi, kas bija Jeruzālemē. Un visi izklīda pa Jūdu zemes un Samarijas tiesām, tik ne apustuļi. Un dievbijīgi vīri Stefanu apglabāja un viņu gauži apraudāja. Bet Sauls draudzi postīja un gāja pa namiem, satverdams gan vīrus, gan sievas, un tos nodeva cietumā.

Un rakstu gabals, ko tas lasīja, bija šis: “Viņš ir tā kā avs pie kaušanas vests un itin kā jērs apklusis sava cirpēja priekšā, tāpat Viņš Savu muti neatdara. Iekš Viņa pazemošanās Viņa sodība ir atņemta; kas izteiks Viņa dzimumu? Jo Viņa dzīvība top aizrauta no zemes.”

Bet Sauls vēl draudus un nāvi šņākdams pret Tā Kunga mācekļiem, gāja pie augstā priestera Un lūdza no tā grāmatas uz Damasku pie tām Jūdu draudzēm, ja viņš kādus no šīs ticības atrastu, vai vīrus vai sievas, ka viņš tos saistītus vestu uz Jeruzālemi. Un viņam ejot notikās, ka viņš tuvu pie Damaskus nāca, un tur gaišums no debess viņu piepeši apspīdēja; Un viņš krita pie zemes un dzirdēja balsi uz viņu tā sakām: “Saul, Saul, ko tu Mani vajā? ” Un viņš sacīja: “Kungs, kas Tu esi?” Tas Kungs sacīja: “Es esmu Jēzus, ko tu vajā. Tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt.”

Un kad jau kāds laiks bija pagājis, tad tie Jūdu ļaudis sarunājās viņu nokaut. Bet viņu nodoms Saulam tapa zināms; un tie vārtus sargāja caurām dienām un naktīm, ka viņu varētu nokaut.

Un viņš runāja arīdzan, un strīdējās ar Grieķiem; bet tie glūnēja viņu nokaut.

Un ap to pašu laiku ķēniņš Hērodus kādiem no tās draudzes pielika rokas, tiem ļaunu darīdams, Un nokāva ar zobenu Jēkabu, Jāņa brāli. Un redzēdams, ka tas Jūdu ļaudīm patika, viņš turklāt arī vēl Pēteri sagrāba, (bet bija Neraudzētās maizes dienas) Un sagrābis to lika cietumā, un to nodeva sešpadsmit karavīriem, kas pa četriem to sargāja, gribēdams viņu pēc Pashā ļaudīm vest priekšā.

Bet kad tur dumpis cēlās no pagāniem un Jūdiem līdz ar viņu virsniekiem, ka tie viņiem varu darītu un tos akmeņiem nomētātu, Tad viņi to nomanīdami bēga uz Likaonijas pilsētām, Listru un Derbi, un uz tām apkārtējām vietām.

Stiprinādami mācekļu dvēseles un pamācīdami, lai paliek iekš ticības, un ka caur daudz bēdām mums būs ieiet Dieva valstībā.

Kas savas dvēseles ir nodevuši par mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdu.

Un ļaužu pulks cēlās pret tiem, un virsnieki tiem noplēsa drēbes un pavēlēja, tos ar rīkstēm šaust. Un daudz sitienus tiem devuši, viņi tos iemeta cietumā, un cietuma sargam pavēlēja, tos cieti sargāt. Šis tādu pavēli dabūjis, tos iemeta dziļākā cietumā un viņu kājas apcietināja siekstā.

Un Viņš ir darījis, ka no vienām asinīm visas cilvēku tautas dzīvo pa visu zemes virsu, un ir nolicis papriekš nospriestus laikus un robežas, kur tiem būs dzīvot, Ka tie To Kungu meklētu, lai tie Viņu varētu just un atrast, — jebšu Viņš nav tālu no neviena no mums. Jo iekš Viņa mēs dzīvojam un kustam un esam; tā kā arī kādi no jūsu dziesminiekiem sacījuši: mēs arī esam Viņa tauta.

Un nu redzi, es garā saistīts eju uz Jeruzālemi, nezinādams, kas man tur notiks. Tomēr Svētais Gars ikvienā pilsētā liecību dod sacīdams, ka saites un bēdas mani gaida. Bet es neko par to nebēdāju, un mana dzīvība man pašam nav dārga, ka nepabeigtu ar prieku savu amatu, ko es esmu dabūjis no Tā Kunga Jēzus, apliecināt evaņģēliju no Dieva žēlastības.

Bet Pāvils atbildēja: “Ko jūs darāt, ka raudāt un laužat manu sirdi? Jo es esmu gatavs par Tā Kunga Jēzus vārdu ne vien likties saistīties Jeruzālemē, bet arī mirt.” Un kad viņš neļāvās pārrunāties, tad mēs palikām klusu, sacīdami: “Tā Kunga prāts lai notiek.”

Un kad tie meklēja viņu nokaut, tad ziņa nāca pie karapulka virsnieka, ka visa Jeruzāleme esot sajaukta.

Un šim ceļam es esmu pretī turējies līdz nāvei, saistīdams un cietumā nododams vīrus un sievas. Tā kā arī augstais priesteris un viss vecaju pulks man liecību dod, no kuriem es arī grāmatas uz brāļiem ņēmis, esmu gājis uz Damasku, arī tos, kas tur, saistītus vest uz Jeruzālemi, ka tie taptu mocīti.

Un es sacīju: “Kungs, tie zina, ka es Tavus ticīgos cietumā iemetu un pa sinagogām šaustu, Un kad Stefana, Tava liecinieka asinis tapa izlietas, ka es tur arī stāvēju klāt, un tas man patika, un es tās drēbes tiem glabāju, kas viņu nonāvēja.”

Un kad gaisma bija aususi, tad Jūdi sapulcējās un sazvērējās kopā sacīdami: “Mēs negribam ne ēst ne dzert, tiekams Pāvilu būsim nokāvuši.” Un to bija vairāk nekā četrdesmit, kas tā bija sazvērējušies. Šie nāca pie augstiem priesteriem un vecajiem un sacīja: “Mēs svēti esam nodievojušies, nekā nebaudīt, kamēr Pāvilu būsim nokāvuši. Tad nu dodiet ziņu virsniekam un augstai tiesai, lai to rītā pie jums atved, tā kā jūs viņa lietu gribētu labāk izklausināt; bet mēs esam gatavi to nokaut, pirms tas atnāk.”

Man pašam gan šķita, ka man vajagot Jēzus, Nacarieša, vārdam daudz pretī darīt. To es arī esmu darījis Jeruzālemē, un es daudz svētus esmu ieslēdzis cietumā, varu no augstiem priesteriem dabūjis; un kad viņi tapa nokauti, tad man tas bija pa prātam. Un pa visām sinagogām es tos daudzkārt esmu mocījis un tos spiedis zaimot, un pārlieku pret tiem trakodams es tos esmu vajājis arī līdz svešām pilsētām.

Tādēļ Jūdi, Dieva namā mani sagrābuši, apņēmās mani nokaut.

Tiem, kas pastāvīgi labā darbā godu un slavu un neiznīcību meklē — mūžīgu dzīvošanu;

Bet ne vien ar to, bet mēs lielāmies arī ar bēdām, zinādami, ka bēdas dara pacietību,

Jo Kristus, kad mēs vēl bijām vāji, par bezdievīgiem savā laikā ir nomiris. Jo neviens lēti nemirst par kādu taisnu; par to, kas labs, gandrīz kāds varētu apņemties mirt. Bet Dievs Savu mīlestību uz mums parāda, ka Kristus par mums ir nomiris, kad mēs vēl bijām grēcinieki. Tad nu mēs tagad caur Viņa asinīm taisnoti jo vairāk caur Viņu tapsim glābti no dusmības. Jo ja mēs ienaidnieki būdami, ar Dievu esam salīdzināti caur Viņa Dēla nāvi, tad nu salīdzināti, mēs jo vairāk tapsim glābti caur Viņa dzīvību.

Jeb vai jūs nezināt, ka, cik no mums ir kristīti uz Kristu Jēzu, tie uz Viņa nāvi ir kristīti? Tad nu mēs līdz ar Viņu caur kristību esam aprakti nāvē, lai, kā Kristus ir uzmodināts no miroņiem caur Tā Tēva godību, tāpat arī mēs staigājam atjaunotā dzīvībā. Jo ja mēs esam dēstīti līdzīgā nāvē ar Viņu, tad arī augšāmcelšanā Viņam būsim līdzīgi, To zinādami, ka mūsu vecais cilvēks līdz ir krustā sists, lai grēcīgā miesa iznīkst, ka mēs grēkam vairs nekalpojam. Jo, kas nomiris, tas ir taisnots no grēka.

Bet ja mēs ar Kristu esam miruši, tad ticam, ka ar Viņu arī dzīvosim, Zinādami, ka Kristus no miroņiem uzmodināts vairs nemirst; nāve pār Viņu vairs nevalda. Jo ko Viņš miris, to Viņš grēkam nomiris vienreiz; bet ko Viņš dzīvo, to Viņš dzīvo Dievam. Tāpat turaties arī jūs, ka grēkam esat nomiruši, bet dzīvojiet Dievam iekš Kristus Jēzus, mūsu Kunga.

Ja jūs pēc miesas dzīvojiet, tad jūs mirsiet, bet ja jūs caur To Garu miesas darbošanās nonāvējat, tad jūs dzīvosiet. Jo cik no Dieva Gara top vadīti, tie ir Dieva bērni.

Bet ja bērni, tad arī mantinieki, proti Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki, ja tikai līdz ciešam, ka arī līdz topam pagodināti. Jo es turu, ka šī laika ciešanas neatsver to godību, kas mums taps parādīta.

Jo mēs zinām, ka visi radījumi kopā nopūšās un kopā mokās līdz šim. Un ne vien tie, bet arī mēs paši, kam Tā Gara pirmība ir, mēs paši arīdzan nopūšamies pie sevis, gaidīdami uz to bērnību, uz mūsu miesas atpestīšanu.

Un mēs zinām, ka tiem, kas Dievu mīl, visas lietas nāk par labu, tiem, kas pēc Viņa nodoma ir aicināti. Jo kurus Viņš papriekš paredzējis, tos Viņš arī papriekš ir nolicis, lai Viņa Dēla tēlam būtu līdzīgi, ka Tas būtu pirmdzimtais starp daudz brāļiem. Bet kurus Viņš papriekš nolicis, tos Viņš arī aicinājis; un kurus Viņš aicinājis, tos Viņš arī taisnojis; un kurus Viņš taisnojis, tos Viņš arī pagodinājis.

Ko lai nu par to sakām? Ja Dievs par mums, kas būs pret mums? Jo Viņš arī Savu paša Dēlu nav taupījis, bet To par mums visiem nodevis, kā Viņš mums ar To nedāvinās visas lietas?

Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības? Vai bēdas, vai bailība, vai vajāšana, vai bads, vai plikums, vai liksta, vai zobens? Tā kā ir rakstīts: “Tevis dēļ mēs topam nāvēti augu dienu; mēs esam turēti līdzi kaujamām avīm.” Bet visās šinīs lietās mēs pārpārim uzvaram caur To, kas mūs ir mīlējis. Jo es zinu tiešām, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne valdības, ne spēki, ne klātbūdamas, ne nākamas lietas, Ne augstums, ne dziļums, nedz cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir iekš Kristus Jēzus, mūsu Kunga.

“Kungs, tie Tavus praviešus ir nokāvuši un Tavus altārus apgāzuši, un es viens esmu atlicis, un tie meklē manu dzīvību.” Bet ko Dievs tam atbildēdams saka? “Es Sev esmu atlicinājis septiņtūkstošus vīrus, kas ceļus nav locījuši Baāla priekšā.” Tad nu arīdzan tāpat šinī laikā viens atlikums pēc žēlīgas izredzēšanas ir atlicis.

Tāpēc, brāļi, es jūs lūdzu caur Dieva apžēlošanām, ka jūs savas miesas nodotu par dzīvu, svētu un Dievam patīkamu upuri; tā lai ir jūsu prātīgā Dieva kalpošana. Un nepaliekat šai pasaulei līdzīgi, bet pārvēršaties, savā prātā atjaunodamies, ka jūs varat pārbaudīt, kas ir labais, un patīkamais, un pilnīgais Dieva prāts.

Esiet priecīgi cerībā, pacietīgi bēdās, pastāvīgi lūgšanās. Nāciet palīgā svētiem viņu vajadzībās; dodiet labprāt mājas vietu. Svētījiet tos, kas jūs vajā, svētījiet un nelādiet.

Ja tas var būt, no savas puses turat mieru ar visiem cilvēkiem. Neatriebjaties paši, mīļie, bet dodiet vietu Dieva dusmībai. Jo ir rakstīts: “Man pieder atriebšana! Es atmaksāšu,” saka Tas Kungs. Tad nu, ja tavs ienaidnieks ir izsalcis, tad ēdini to; ja tas izslāpis, tad dzirdini to. Jo to darīdams tu kvēlainas ogles sakrāsi uz viņa galvu.

Ikviens lai ir paklausīgs valdīšanām, kam vara; jo nekādas valdīšanas nav kā vien no Dieva, un kur valdīšanas ir, tur tās no Dieva ir ieceltas. Tad nu, kas valdīšanai turas pretī, tas turas pretī Dieva likumam. Bet kas pretī turas, tie dabūs savu sodu. Jo valdnieki nav bijājami labiem darbiem, bet ļauniem; ja tu negribi no valdīšanas bīties, tad dari labu, tad tev būs teikšana no viņas. Jo tā ir Dieva kalpone tev par labu; bet ja tu ļaunu dari, tad bīsties, jo tā zobenu nenes velti, jo tā ir Dieva kalpone, atriebēja ļaundarītājam par sodību.

Jo kad dzīvojam, tad dzīvojam Tam Kungam; kad mirstam, tad mirstam Tam Kungam. Tāpēc vai dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam Tam Kungam. Jo tādēļ Kristus arī miris un augšāmcēlies un atkal dzīvs tapis, ka Tas būtu Kungs pār mirušiem un dzīviem.

Bet mēs sludinājam Dieva gudrību noslēpumā, to apslēpto, ko Dievs priekš pasaules laikiem ir nolēmis mums par godību. To neviens no šīs pasaules virsniekiem nav atzinis; jo, ja tie To būtu atzinuši, tad tie godības Kungu nebūtu krustā situši. Bet itin kā ir rakstīts: Ko acs nav redzējusi, un auss nav dzirdējusi, un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sataisījis tiem, kas Viņu mīļo.

Vai nezināt, ka jūs esat Dieva nams, un ka Dieva Gars iekš jums mājo?

Jo man šķiet, ka Dievs mūs apustuļus ir nolicis par pēdējiem tā kā nāvei nodotus; jo mēs esam palikuši kā par ērmiem pasaulei, tā eņģeļiem, kā cilvēkiem.

Mēs līdz šai pašai stundai esam izsalkuši un noslāpuši un esam pliki un topam sisti un dzenāti Un darbojamies strādādami ar savām rokām; mēs topam lamāti, un svētījam; mēs topam vajāti, un paciešamies; Mēs topam zaimoti un lūdzam; mēs esam tapuši tā kā mēsli pasaulē un visiem par noslauku līdz šim.

Jeb vai nezināt, ka jūsu miesa ir Tā Svētā Gara dzīvoklis, kas ir iekš jums, ko jūs no Dieva esat dabūjuši, un jūs nepiederat sev pašiem? Jo jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu godiniet Dievu savā miesā un savā garā, kas pieder Dievam.

Jo cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī biķera dzerat, tad pasludinājiet Tā Kunga nāvi, tiekams Tas nāk.

Un ja es visu savu mantu dotu nabagiem, un ja es savu miesu nodotu, ka taptu sadedzināts, un man nebūtu mīlestības, tad tas man nepalīdzētu nenieka. Mīlestība ir lēnprātīga, tā ir laipnīga, mīlestība neskauž, mīlestība nelielās, tā neuzpūšās, Tā neturas netikli, tā nemeklē savu labumu, tā neapskaistās, tā nedomā uz ļaunu. Tā nepriecājās par netaisnību, bet tā priecājās par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cerē visu, tā panes visu.

Bet nu Kristus ir uzmodināts no miroņiem, Viņš pirmais ir tapis no tiem, kas ir aizmiguši.

Pēdējais ienaidnieks, kas taps izdeldēts, ir nāve.

Es mirstu ikdienas, — tik tiešām, ka jūs, brāļi, esat mans gods iekš Kristus Jēzus, mūsu Kunga.

Tu nesapraša, ko tu sēji, tas nepaliek atkal dzīvs, ja tas nemirst.

Tāpat arī būs miroņu augšāmcelšanās. Sēts top iekš satrūdēšanas un top uzmodināts iekš nesatrūdēšanas; Sēts top iekš negodības un top uzmodināts iekš godības; sēts top iekš vājības un top uzmodināts iekš spēka. Sēta top dabīga miesa, uzmodināta garīga miesa. Jo kā ir dabīga miesa, ir arī garīga miesa.

Jo šim, kas ir satrūdams, būs apvilkt nesatrūdēšanu, un šim mirstamam būs apvilkt nemirstību. Un kad tas, kas iznīcīgs, apvilks neiznīcību, un tas, kas mirstams, apvilks nemirstību, tad tas vārds notiks, kas ir rakstīts: nāve ir aprīta uzvarēšanā! Nāve, kur ir tavs dzelonis? Elle, kur ir tava uzvarēšana?

Slavēts lai ir Dievs un mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, Tas apžēlošanas Tēvs un visas iepriecināšanas Dievs, kas mūs iepriecina visās mūsu bēdās, Ka mēs tos, kas ir visādās bēdās, varam iepriecināt ar to iepriecināšanu, ar ko mēs paši no Dieva topam iepriecināti. Jo, ka Kristus ciešanas pie mums vairojās, tāpat arī mūsu iepriecināšana caur Kristu vairojās. Bet kad mēs topam apbēdināti, taču tas jums ir par iepriecināšanu un pestīšanu, kas spēcīga rādās to pašu bēdu paciešanā, ko arī mēs ciešam. Vai, kad mēs topam iepriecināti, tad tas jums ir par iepriecināšanu un pestīšanu. Un mūsu cerība par jums ir stipra. To zinām, ka itin kā jums ir daļa pie ciešanas, tāpat arī pie iepriecināšanas.

Jo negribam jums slēpt, brāļi, savas bēdas, kas mums notikušas Āzijā, ka mēs pārlieku bijām apgrūtināti, vairāk nekā mēs spējām, tā ka jau vairs necerējām dzīvot. Bet mēs paši pie sevis nopratām, ka mums bija jāmirst, lai nepaļaujamies uz sevi pašiem, bet uz Dievu, kas miroņus uzmodina; Tas mūs no tādas nāves ir izrāvis un izrauj; uz Viņu ceram, ka Tas mūs arī vēl izraus.

Bet mēs šo mantu turam mālu traukos, lai lielu lielais spēks būtu no Dieva, un ne no mums. Mēs visur topam spaidīti, bet tomēr nenospaidīti; mēs esam neziņā, bet tomēr neesam izmisuši; Mēs topam vajāti, tomēr neesam atstāti; mēs topam pie zemes mesti, tomēr neejam bojā. Mēs arvien Tā Kunga Jēzus miršanu visur līdz nesam savās miesās, lai arī Jēzus dzīvība mūsu miesās parādās. Jo kamēr dzīvojam, allažiņ topam nodoti nāvē Jēzus dēļ, lai arī Jēzus dzīvība parādās mūsu mirstamās miesās. Tad nu nāve ir spēcīga iekš mums, bet dzīvība iekš jums.

Tāpēc nepiekūstam, bet jebšu mūsu ārīgais cilvēks nīcin nīkst, tomēr iekšējais jo dienas jo vairāk atjaunojās. Jo mūsu bēdas, kas ir īsas un vieglas, mums padara neizsakot lielu, mūžīgu un pastāvīgu godību, Mums, kas neņemam vērā to, kas redzams, bet to, kas nav redzams. Jo kas redzams, tas ir laicīgs; bet kas nav redzams, tas ir mūžīgs.

Jo mēs zinām, kad mūsu laicīgais mājoklis, šī būda būs salauzta, tad mums ir ēka no Dieva, mājoklis ne rokām taisīts, kas ir mūžīgs debesīs. Jo šinī būdā mēs nopūšamies un ilgojamies, ka taptu pārģērbti ar savu dzīvokli, kas ir no debesīm; Proti, ja pavisam tiksim atrasti apģērbti, ne pliki. Jo šinī būdā būdami mēs arī nopūšamies un esam apgrūtināti; tādēļ ka negribam tapt noģērbti, bet pārģērbti, lai tas, kas mirstams, top aprīts no dzīvības. Bet kas mūs uz šo pašu sataisa, ir Dievs, kas mums arī devis Tā Gara ķīlu.

Tāpēc mēs arvien turam drošu prātu un zinām: kamēr mājojam miesās, tikmēr esam svešumā un vēl ne pie Tā Kunga. Jo mēs staigājam ticībā, ne skatīšanā. Bet mēs turam drošu prātu un gribam labāk būt ārā no miesām un būt pie Tā Kunga. Tāpēc arī, vai pie Tā Kunga mājās būdami, vai te vēl svešumā, dzenamies uz to, ka Viņam labi patīkam.

Jo Kristus mīlestība mūs spiež (atzīt), Kad spriežam tā: ka, ja viens par visiem ir miris, tad visi miruši. Un Viņš tādēļ par visiem ir miris, lai tie, kas dzīvo, vairs nedzīvo sev pašiem, bet Tam, kas par viņiem miris un uzmodināts.

Tad nu uz priekšu mēs nepazīstam nevienu pēc miesas; un jebšu mēs Kristu arī esam pazinuši pēc miesas, tomēr tagad Viņu vairs nepazīstam. Tad nu, ja kas ir iekš Kristus, tas ir jauns radījums. Kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir palicis jauns.

Mēs nevienā lietā nedodam nekādu apgrēcību, lai amats netop lamāts. Bet ikkatrā lietā mēs sevi pašus darām pieņēmīgus, tā kā Dieva kalpi: iekš daudz paciešanām, iekš bēdām, iekš spaidīšanām, iekš bailībām. Iekš sitieniem, iekš cietumiem, iekš trokšņiem, iekš darbiem, iekš nomodām, iekš gavēšanām, Iekš šķīstības, iekš atzīšanas, iekš lēnprātības, iekš laipnības, iekš Svētā Gara, iekš neviltotas mīlestības, Iekš patiesības vārda, iekš Dieva spēka, caur taisnības bruņām pa labo un kreiso pusi, Caur godu un negodu, caur slavu un neslavu, kā viltnieki, un tomēr patiesīgi, Tā kā nepazīstami un tomēr pazīstami, tā kā mirdami, un redzi, mēs dzīvojam, tā kā pārmācīti un ne nonāvēti, Tā kā noskumuši, bet vienmēr priecīgi, tā kā nabagi, bet darīdami daudz bagātus, tā kā tādi, kam nav nenieka un kam tomēr ir visas lietas.

Es to nesaku, jūs notiesādams. Jo es jau esmu sacījis: jūs esat mūsu sirdīs, ka kopā mirstam un kopā dzīvojam. Man ir liela drošība uz jums, man ir daudz ko slavēt par jums; es esmu ļoti iepriecināts, es esmu pārpārim prieka pilns visās mūsu bēdās.

Jo lai gan bēdās daudz pārbaudīti, tomēr viņiem ļoti liels prieks bijis, un jebšu tie bija ļoti nabagi, taču tie bagāti devuši pēc savas sirds labprātības.

Vai tie ir Kristus kalpi? (es neprātīgi runāju) es jo vairāk: iekš darbiem vairāk, iekš sitieniem pārlieku vairāk, iekš cietumiem vairāk, iekš nāves bailēm daudzreiz. No Jūdiem piecreiz esmu dabūjis četrdesmit sitienus bez viena. Trīs reiz esmu šaustīts, vienreiz akmeņiem mētāts, trīs reiz ar laivu esmu cietis ūdens briesmas, nakti un dienu jūras dziļumā esmu sabijis. Daudzreiz esmu ceļā bijis: briesmās ūdeņos, briesmās starp slepkavām, briesmās starp savas cilts ļaudīm, briesmās starp pagāniem, briesmās pilsētā, briesmās tuksnesī, briesmās jūrā, briesmās starp viltīgiem brāļiem; Iekš darba un pūliņa, daudz nomodā, iekš izsalkšanas un iztvīkšanas, daudz reiz iekš gavēšanām, iekš salšanas un plikuma. Bez tam, kas vēl citādi notiek: tās rūpes par visām draudzēm ikdienas laužas man virsū.

Un lai es to augsto parādīšanu dēļ nepaaugstinājos, tad man miets ir dots miesās, proti sātana eņģelis, kam mani būs sist ar dūrēm, lai es augsti neturos. Tādēļ es To Kungu trīs reiz esmu lūdzis, lai tas no manis atstātos. Un Viņš uz mani ir sacījis: “Tev pietiek Mana žēlastība; jo Mans spēks iekš nespēcīgiem varens parādās.” Tad nu jo labāk lielīšos ar savu nespēcību, lai Kristus spēks pie manis mājo. Tāpēc man ir labs prāts iekš vājībām, iekš nievāšanām, iekš bēdām, iekš vajāšanām, iekš bailēm — Kristus dēļ. Jo kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs.

Jo jūs jau sen esat dzirdējuši par manu dzīvošanu Jūdu ticībā, ka Dieva draudzi pārlieku esmu vajājis un postījis,

Es ar Kristu esmu krustā sists, bet es dzīvoju, tomēr vairs ne es, bet iekš manis dzīvo Kristus, un ko es tagad dzīvoju miesā, to dzīvoju ticībā uz To Dieva Dēlu, kas mani mīlējis un Pats par mani nodevies.

Bet itin kā to brīdi tas, kas bija piedzimis pēc miesas, vajāja to, kas bija piedzimis pēc Gara, tāpat arī tagad.

Bet tie, kas Kristum pieder, savu miesu ir krustā situši ar kārībām un iekārošanām.

Ja kas sēj uz savu miesu, tas no miesas pļaus samaitāšanu; bet kas sēj uz To Garu, tas pļaus no Tā Gara mūžīgu dzīvošanu.

Bet tas lai man nenotiek, ka lielos, kā vien ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu, caur ko man pasaule ir krustā sista un es pasaulei.

Tādēļ es, Pāvils, esmu Tā Kunga Jēzus Kristus saistīts par jums pagāniem,—

Tādēļ es jūs lūdzu, ka jūs nepiekūstat iekš manām bēdām par jums, kas ir jūsu gods. Šās lietas labad es loku savus ceļus mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēva priekšā,

Tad nu jūs lūdzu, es, saistīts iekš Tā Kunga, ka jūs cienīgi staigājiet pēc aicināšanas, ar ko esat aicināti, Ar visu pazemību un laipnību un lēnprātību, cits citu panesdami iekš mīlestības,

Un staigājiet iekš mīlestības, kā arī Kristus mūs ir mīlējis un Pats par mums nodevies par dāvanu un upuri Dievam par saldu smaržu.

Bet es gribu, ka jūs zināt, brāļi, ka tas, kas man ir noticis, jo vairāk ir izdevies evaņģēlijam par pieaugšanu; Tā, ka manas saites ir tapušas zināmas iekš Kristus visā tiesas namā un visiem citiem, Un ka daudz no brāļiem iekš Tā Kunga, caur manām saitēm iedrošināti, jo vairāk uzdrīkstas vārdu runāt bez bailības.

Pēc manas sirsnīgas gaidīšanas un cerības, ka es nekādā lietā nepalikšu kaunā, bet ka ar visu drošību, tā kā arvien, tā arī tagad, Kristus taps paaugstināts pie manām miesām, vai caur dzīvību vai caur nāvi.

Jo mana dzīvība ir Kristus, un miršana man nes augļus. Bet ja miesā dzīvot manam darbam ir par labu, tad, ko man būs vēlēties, to nezinu. Jo es topu spiests abējādi, man gribās tapt atraisītam un būt pie Kristus, — jo tas ir ļoti daudz labāk;

Un ka jūs nekādā lietā netopat iztrūcināti no pretiniekiem; jo tas tiem ir par zīmi, ka pazudīs, bet jums, ka tapsiet izglābti, un tas ir no Dieva. Jo jums žēlastība ir dota Kristus dēļ, ne vien uz Viņu ticēt, bet arīdzan par Viņu ciest, —

Un cilvēka kārtā atrasts Pats Sevi pazemoja, paklausīgs palicis līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei.

Bet jebšu es topu upurēts klāt pie jūsu ticības upura un Dieva kalpošanas, taču es priecājos un līdz ar jums visiem priecājos.

Jo Kristus darba dēļ viņš ir nācis tuvu pie nāves, nebēdādams par savu dzīvību, lai viņš man kalpotu jūsu vietā.

Jo mēs esam apgraizīšana, mēs, kas Dievam kalpojam garā un iekš Kristus Jēzus lielāmies un nepaļaujamies uz miesu.

Bet kas man bija par mantu, to es Kristus dēļ esmu turējis par skādi. Jo patiesi es arī visu turu par skādi pret Kristus Jēzus, mana Kunga, atzīšanas augsto mantu; tādēļ es visu esmu pametis, un to turu par sūdu, lai es Kristu mantoju, Un iekš Viņa topu atrasts, ka man nav sava taisnība, tā, kas ir no bauslības, bet tā, kas ir caur Kristus ticību, proti taisnība, kas ir no Dieva caur ticību; Lai es atzīstu Viņu un Viņa augšāmcelšanās spēku un līdz ciešanu ar Viņu un Viņam līdzīgs topu nāvē, Vai jel varētu nākt pie augšāmcelšanās no miroņiem.

Bet mūsu dzīvošana ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām To Pestītāju, To Kungu Jēzu Kristu, Kas mūsu niecīgo miesu pārvērtīs, ka tā top līdzīga Viņa godības miesai, pēc tās spēcības, ar ko Viņš arī visas lietas var nolikt apakš Savām kājām.

Priecājaties iekš Tā Kunga vienmēr; es saku atkal: priecājaties!

Nebēdājaties par neko; bet jūsu lūgšanas visās lietās lai pie Dieva top zināmas caur piesaukšanu un pielūgšanu ar pateikšanu. Un tas Dieva miers, kas augstāks nekā visa saprašana, tas pasargās jūsu sirdis un jūsu domas iekš Kristus Jēzus.

Es nu priecājos savās ciešanās par jums, un piepildu atkal, kas vēl trūkst no Kristus bēdām, iekš savas miesas par Viņa miesu, kas ir draudze;

Ja tad nu jūs ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad meklējiet to, kas ir augšā, kur Kristus ir, sēdēdams pie Dieva labās rokas. Domājiet uz to, kas ir augšā, ne uz to, kas virs zemes. Jo jūs esat nomiruši, un jūsu dzīvība ir apslēpta ar Kristu iekš Dieva. Kad nu Kristus, jūsu dzīvība, atspīdēs, tad arī jūs ar Viņu atspīdēsiet iekš godības. Tāpēc nonāvējiet savus locekļus, kas pasaulei pieder, maucību, nešķīstību, bezkaunību, ļaunu iekārošanu un mantas kārību, kas ir elku kalpošana.

Zinādami, ka jūs no Tā Kunga dabūsiet par atmaksu to iemantošanu, jo jūs kalpojat Tam Kungam Kristum.

Un jūs esat pakaļdzinušies mums un Tam Kungam un to vārdu uzņēmuši iekš daudz bēdām ar Svētā Gara prieku;

Tie arī To Kungu Jēzu ir nokāvuši un savus praviešus un mūs ir vajājuši un tie Dievam nepatīk un ir visiem cilvēkiem pretī;

Ka neviens nešaubās šinīs bēdās; jo jūs paši zināt, ka tās mums ir noliktas. Jo kad pie jums bijām, mēs jums papriekš sacījām, ka bēdas mums būs jācieš, tā kā tas arī noticis un kā jūs to zināt.

Bet, brāļi, es jums negribu slēpt par tiem, kas ir aizmiguši, ka jūs nenoskumstat tā kā tie citi, kam nav cerības. Jo ja mēs ticam, ka Jēzus ir miris un augšāmcēlies, tāpat arī Dievs tos aizmigušos caur Jēzu atvedīs līdz ar Viņu. Jo to mēs jums sakām caur Tā Kunga vārdu, ka mēs, kas dzīvojam un atliekam uz Tā Kunga atnākšanu, tiem aizmigušiem nenāksim priekšā.

Kas par mums ir miris, ka mums, vai esam nomodā, vai aizmiguši, līdz ar Viņu būs dzīvot.

Priecājaties vienmēr. Lūdziet Dievu bez mitēšanās. Pateicieties Dievam visās lietās: jo tas ir Dieva prāts iekš Kristus Jēzus pie jums.

Tā ka mēs paši jūsu dēļ lepojamies Dieva draudzēs par jūsu pastāvību un ticību iekš visām jūsu vajāšanām un iekš tām bēdām, ko jūs panesat, — Kas zīmējās uz Dieva taisno tiesu, ka jūs paliekat cienīgi, Dieva valstību mantot, par ko jūs arī ciešat. Tā ka tas ir pēc Dieva taisnības, jūsu bēdinātājiem atmaksāt ar bēdām, Un jums, kas topat apbēdināti, dot atvieglošanu līdz ar mums, kad Tas Kungs Jēzus parādīsies no debesīm ar Sava spēka eņģeļiem, Ar uguns liesmām sodīt tos, kas Dievu nepazīst un kas ir nepaklausīgi mūsu Kunga Jēzus Kristus evaņģēlijam. Tie par sodību cietīs mūžīgu samaitāšanu no Tā Kunga vaiga un no Viņa spēka godības, Kad Viņš nāks viņā dienā, lai taptu pagodināts iekš Saviem svētiem un apbrīnots iekš visiem tiem, kas ticējuši, (jo mūsu liecībai pie jums tapa ticēts.)

Lai sev mantas krāj par labu pamatu uz nākamo laiku, ka tie dabū mūžīgo dzīvošanu.

Jo Dievs mums nav devis bailības garu, bet spēka un mīlestības un savaldības garu. Tad nu nekaunies par mūsu Kunga liecību, nedz par mani, Viņa saistīto; bet ciet līdz grūtumu par evaņģēliju pēc Dieva spēka, Kas mūs izglābis un aicinājis ar svētu aicināšanu ne pēc mūsu darbiem, bet pēc Savas īpašas apņemšanās un žēlastības, kas mums dota iekš Kristus Jēzus no mūžīgiem laikiem, Un tagad ir parādīta caur mūsu Pestītāja Jēzus Kristus atspīdēšanu, kas nāvi izdeldējis un dzīvību un neiznīcību gaismā vedis caur evaņģēliju,

Tādēļ es arī to ciešu, bet es nekaunos; jo es zinu, kam esmu ticējis, un stipri ceru, ka Viņš ir spēcīgs, to man novēlēto mantu pasargāt līdz viņai dienai.

Tad tu nu ciet līdz ļaunumu kā labs Jēzus Kristus karavīrs. Neviens karavīrs netinās ar citiem dzīves darbiem, lai var patikt tam, kas viņu uz karu derējis.

Turi piemiņā Jēzu Kristu, kas no miroņiem uzmodināts, no Dāvida dzimuma pēc mana evaņģēlija. Viņa dēļ es ļaunumu ciešu līdz pat saitēm kā ļaundarītājs; bet Dieva vārds nav saistīts. Tāpēc es visu panesu izredzēto dēļ, lai arī tie debess prieku dabū iekš Kristus Jēzus ar mūžīgu godību. Tas ir patiesīgs vārds; jo ja mēs līdz mirstam, tad arī līdz dzīvosim; Ja panesam, tad arī līdz valdīsim; ja mēs aizliedzam, tad Viņš arīdzan mūs aizliegs;

Bet tu esi dzinies pakaļ manai mācībai, vadīšanai, nodomam, ticībai, lēnprātībai, mīlestībai, pacietībai, Tām vajāšanām, ciešanām, kas man ir notikušas Antiohijā, Ikonijā, Listrā; tādas vajāšanas es esmu panesis, un Tas Kungs mani no visām ir izrāvis. Un visi, kas dievbijīgi grib dzīvot iekš Kristus Jēzus, tie taps vajāti.

Bet tu esi nomodā iekš visām lietām, panes ļaunumu, dari evaņģēlista darbu, izdari savu amatu pilnīgi. Jo es jau topu upurēts, un manas atraisīšanas laiks ir tuvu klāt. To labo cīnīšanos esmu cīnījies, to tecēšanu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis. Joprojām man ir nolikts taisnības kronis, ko man Tas Kungs, Tas Taisnais Soģis, dos viņā dienā, un nevien man, bet arī visiem, kas Viņa atspīdēšanu ir mīlējuši.

Pāvils, Tā Kunga Kristus Jēzus saistīts, un brālis Timotejs, Filemonam, mīļotam un mūsu darba biedram,

Tad es tomēr labāk lūdzu no mīlestības, es vecais Pāvils, un tagad arī Jēzus Kristus saistīts, —

Bet mēs redzam Jēzu nāves ciešanas dēļ ar godu un slavu kronētu, kas īsu laiku mazāks tapis nekā eņģeļi, lai Viņš caur Dieva žēlastību par visiem nāvi baudītu. Jo Tam, kā dēļ visas lietas ir un caur ko visas lietas ir, kas daudz bērnus uz godību vada, Tam pienācās Viņu, pestīšanas vadoni, caur ciešanām pilnīgu darīt.

Kad nu bērni miesas un asinis dabūjuši, tad arī Viņš to pašu it līdzīgi ir dabūjis, ka Viņš caur nāvi iznīcinātu to, kam bija nāves vara, tas ir velnu, Un atsvabinātu visus tos, kas caur nāves bailēm cauru mūžu bija padoti kalpošanai.

Tad nu vēl atliek svēta dusēšana Dieva ļaudīm. Jo kas Viņa dusēšanā ir iegājis, tas dus arī no saviem darbiem, tā kā Dievs no Saviem. Tad nu lai dzenamies ieiet tanī dusēšanā, ka neviens neiekrīt tai pašā neticības priekšzīmē.

Šis (Kristus) Savās miesas dienās, lūgšanas un aizlūgšanas ar stipru brēkšanu un asarām ir upurējis Tam, kas Viņu no nāves varēja izglābt, un ir paklausīts, tāpēc ka Viņš Dievu turēja godā. Un jebšu Dēls būdams, tomēr Viņš paklausību ir mācījies caur to, ko ir cietis. Un pilnīgs tapis, Viņš ir palicis visiem, kas Viņam paklausa, par mūžīgas dzīvošanas gādātāju;

Bet pieminiet iepriekšējās dienas, kurās, apgaismoti, jūs pastāvīgi esat cīnījušies lielās bēdu cīnīšanās, Gan caur mēdīšanām un bēdām tapuši par ērmiem, gan palikuši par biedriem tiem, kam tā klājās. Jo jūs esat cietuši līdz ar manām saitēm un ar prieku panesuši savas mantas laupīšanu, zinādami, ka jums iekš sev pašiem ir labāka un paliekama manta debesīs. Tāpēc neatmetiet savu sirds drošību, jo tai ir liela alga.

Šie visi ir miruši iekš ticības un to, kas bija apsolīts, nav panākuši, bet no tālienes redzējuši un ar mieru bijuši un apliecinājuši, ka viņi esot virs zemes viesi un svešinieki. Jo tie, kas tādas lietas runā, rāda, ka tie tēva zemi meklē. Un ja tie būtu prātā turējuši to, no kuras bija izgājuši, tad tiem būtu bijis laiks, atpakaļ griezties. Bet nu tie ilgojās pēc vienas labākas, proti debešķīgas; tāpēc Dievs viņu dēļ nekaunas saukties viņu Dievs, jo Viņš tiem pilsētu ir sataisījis.

Un labāk gribēja ļaunu ciest ar Dieva ļaudīm, nekā uz īsu laiku baudīt grēka laimi, Un turēja Kristus negodu par lielāku bagātību nekā visas Ēģiptes mantas; jo viņš skatījās uz to algu. Caur ticību viņš atstāja Ēģipti, nebīdamies no ķēniņa dusmības; jo viņš pastāvīgi turējās pie tā, kas nebija redzams, tā kā viņš to redzētu.

Un ko lai vēl vairāk saku? Man pietrūktu laika, kad es stāstītu par Gideonu un Baraku un Samsonu un Jeftu un Dāvidu un Samuēli un praviešiem, Kas caur ticību ķēniņu valstis ir uzvarējuši, taisnību darījuši, apsolīšanas panākuši, lauvu rīkles aizbāzuši, Uguns spēku izdzēsuši, zobena asmenim izbēguši, atspirgušies no vājības, karā vareni tapuši, svešu kara spēku uz bēgšanu spieduši; Sievas savus mirušos caur augšāmcelšanos ir atdabūjušas, un citi grūti ir mocīti un izglābšanu nav pieņēmuši, lai labāku augšāmcelšanos dabūtu. Un citi mēdīšanas un pātagas ir cietuši un arī saites un cietumu, Ar akmeņiem ir nomētāti, ar zāģiem sagriezti, sadedzināti, caur zobenu nomaitāti, avju un kazu ādās viņi apkārt gājuši, atstāti, mocīti, bēdināti; (Kuru pasaule nebija vērta) tuksnešos maldījušies un kalnos un alās un zemes bedrēs.

Tad nu arī mēs, kad tāds liels pulks liecinieku ir visapkārt ap mums, lai noliekam ikvienu nastu un grēku, kas mūs visai apstāj, un ar pacietību lai skrienam iekš tās mums noliktās cīnīšanās.

Un lai skatāmies uz Jēzu, ticības iesācēju un pabeidzēju, kas, jebšu varējis priekā būt, krustu ir panesis un par kaunu nav bēdājis un ir sēdies pa labo roku Dieva goda krēslam. Ņemiet vērā Šo, kas tādu pretī runāšanu panesis no grēciniekiem, lai jūs nepiekūstat, savās dvēselēs pagurdami. Jūs vēl neesat pretī stāvējuši līdz asinīm, cīnīdamies pret grēku,

Tāpēc arī Jēzus, lai caur Savām paša asinīm ļaudis svētītu, ir cietis ārā priekš vārtiem. Tad nu lai izejam pie Viņa ārā, lēģera priekšā, nest Viņa negodu. Jo šeitan mums nav paliekama pilsēta, bet to nākamo meklējam.

Mani brāļi, turat to par tīru prieku, kad jūs iekrītat dažādās kārdināšanās, Zinādami, ka jūsu ticības pārbaudīšana rada pastāvību. Bet pastāvībai lai ir pilnīgs darbs, ka jūs esat pilnīgi un veseli, un ka jums nekā netrūkst.

Svētīgs ir tas vīrs, kas kārdināšanā pastāv, jo pārbaudīts viņš dabūs dzīvības kroni, ko Tas Kungs ir solījis tiem, kas Viņu mīļo.

Mani brāļi, ņematies par ciešanas un pacietības priekšzīmi praviešus, kas ir runājuši Tā Kunga Vārdā. Redzi, mēs tos teicam svētīgus, kas bijuši pacietīgi; jūs Ījaba paciešanu esat dzirdējuši un Tā Kunga galu redzējuši, ka Tas Kungs ir sirdsžēlīgs un apžēlotājs.

Uz neiznīcīgu un neapgānītu un nesavīstamu mantību, kas top paturēta debesīs priekš jums, Kas iekš Dieva spēka topat glabāti caur ticību uz pestīšanu, kas ir gatava parādīties pēdējā laikā.

Pie Tā jūs esat nākuši kā pie dzīva akmens, gan atmests no cilvēkiem, bet izredzēts un dārgs pie Dieva. Un jūs paši arīdzan kā dzīvi akmeņi topat uztaisīti par garīgu namu un svētu priesterību, garīgus upurus upurēt, kas Dievam ir pieņēmīgi caur Jēzu Kristu.

Jo uz to jūs esat aicināti, kā arī Kristus priekš jums ir cietis un jums priekšzīmi pametis, ka jums būs pakaļ iet Viņa pēdām: Tas grēkus nav darījis, nedz viltība ir atrasta Viņa mutē, Tas lamāts neatlamāja un ciezdams neļaunojās, bet nodeva to Tam, kas taisni tiesā;

Bet ja jums arī jācieš taisnības dēļ, tad jūs esat svētīgi; un nebīstaties par viņu biedināšanu, nedz iztrūcināties.

Jo arī Kristus vienreiz par grēkiem ir cietis, taisnais par netaisniem, ka Viņš mūs Dievam pievestu, miesā gan nonāvēts, bet dzīvs darīts garā,

Mīļie, nebrīnaties par bēdu karstumu jūsu starpā, kas jums notiek par pārbaudīšanu, tā kā jums uzietu sveša lieta; Bet itin kā jums ir daļa pie Kristus ciešanām, tā priecājaties, ka jūs arī Viņa godības parādīšanā varētu priecāties un gavilēt. Ja topat nievāti Kristus vārda dēļ, svētīgi esiet! Jo Tas Godības un Dieva Gars dus uz jums; caur viņiem Tas top zaimots, bet caur jums Tas top pagodināts.

Bet ja kas cieš kā kristīgs cilvēks, tad lai tas nekaunas, bet Dievu pagodina šinī lietā.

Tad nu arī tiem, kas pēc Dieva prāta cieš, iekš laba darīšanas, būs pavēlēt savas dvēseles Viņam, kā uzticīgam Radītājam.

Un kad Tas Augstais Gans atspīdēs, tad jūs dabūsiet nevīstošo godības kroni.

Tad nu pazemojaties apakš Dieva varenās rokas, lai Viņš jūs paaugstina savā laikā. Visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par jums. Esiet skaidrā prātā, esiet nomodā, jo jūsu pretinieks, velns, staigā apkārt kā rūcošs lauva, un meklē, kuru tas aprītu. Tam stāviet pretī, stipri ticībā, zinādami, ka tās pašas ciešanas papilnam uziet jūsu brāļiem pasaulē. Bet visu žēlīgais Dievs, kas mūs aicinājis uz Savu mūžīgo godību iekš Kristus Jēzus, Tas jūs, kas mazu brīdi ciešat, Pats sataisīs, spēcinās, stiprinās, pastāvīgus darīs.

Ne tā kā Kains, kas bija no ļaunā un savu brāli nokāva. Un kādēļ viņš to nokāva? Tāpēc ka viņa darbi bija ļauni, bet viņa brāļa darbi taisni.

Nebrīnāties, mani brāļi, ja pasaule jūs ienīst. Mēs zinām, ka esam pārcelti no nāves uz dzīvību, tāpēc ka mēs brāļus mīlējam; kas nemīl, tas paliek nāvē. Ikviens, kas savu brāli ienīst, tas ir slepkava, un jūs zināt, ka nevienam slepkavam mūžīga dzīvība nav paliekama iekš viņa. Pie tam (šādi) mēs esam atzinuši mīlestību, ka Viņš Savu dzīvību par mums ir nodevis, un mums arīdzan pienākas dzīvību nodot par brāļiem.

Bērniņi, jūs esat no Dieva un viņus esat uzvarējuši; jo kas iekš jums, Tas ir lielāks pār to, kas iekš pasaules.

Jo ikviens, kas no Dieva dzimis, uzvar pasauli; un šī pati ir tā uzvarēšana, kas pasauli uzvar, (proti) mūsu ticība. Kurš ir tas, kas pasauli uzvar, kā vien kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls?

Redzi, Viņš nāk ar padebešiem, un visas acis Viņu redzēs un tie, kas Viņu ir dūruši, un visas pasaules ciltis kauks Viņa priekšā. Tiešām, Āmen. Es esmu Alfa un Omega, Iesākums un Gals, saka Tas Kungs Dievs, kas ir un kas bijis un kas nāk, Visuvaldītājs.

Un Dzīvais. Es biju nomiris un redzi, Es esmu dzīvs mūžīgi mūžam. Un Man ir elles un nāves atslēgas.

Kam ir ausis, tas lai dzird, ko Tas Gars draudzēm saka: tam, kas uzvar, Es došu ēst no dzīvības koka, kas ir Dieva paradīzē.

Un Smirnas draudzes eņģelim raksti: tā saka Pirmais un Pēdējais, kas bija miris un ir dzīvs tapis: Es zinu tavus darbus un tavas bēdas un tavu nabadzību (tomēr tu esi bagāts), un zaimošanu no tiem, kas teicās Jūdi esoši un nav, bet ir sātana draudze. Nebīsties nekā par to, ka tev jācieš; redzi, sātans kādus no jums metīs cietumā, lai jūs topat kārdināti, un jums būs bēdas desmit dienas. Esi uzticīgs līdz nāvei, tad Es tev došu dzīvības kroni.

Kam ir auss, tas lai dzird, ko Gars draudzēm saka: tam, kas uzvar, nekāda vaina nenotiks no otrās nāves.

Es zinu tavus darbus, un ka tu piemājo, kur sātana krēsls, un ka tu Manu Vārdu turi un Manu ticību neesi aizliedzis, arī ne tanīs dienās, kad Antipas, Mans uzticīgais liecinieks, ir nokauts pie jums, kur sātans mājo.

Kam ir ausis, tas lai dzird, ko Gars draudzēm saka; tam, kas uzvar, Es došu ēst no apslēptās mannas, un Es viņam došu labas liecības zīmi un uz liecības zīmes vienu jaunu vārdu rakstītu, ko neviens nezin, kā vien tas, kas to dabū.

Un tam, kas uzvar un Manus darbus tur līdz galam, Es došu varu pār pagāniem. Un viņš tos ganīs ar dzelzs rīksti, tā kā māla trauki top sadauzīti, kā arī Es to esmu dabūjis no Sava Tēva. Un Es viņam došu rīta zvaigzni. Kam ir ausis, tas lai dzird, ko Tas Gars draudzēm saka.

Kas uzvar, tas ar baltām drēbēm taps apģērbts; un Es viņa vārdu neizdeldēšu no dzīvības grāmatas un viņa vārdu apliecināšu priekš Sava Tēva un Viņa eņģeļiem. Kam ir ausis, tas lai dzird, ko Tas Gars draudzēm saka.

Kas uzvar, to Es darīšu par pīlāru Sava Dieva namā, un tas vairs neizies ārā; un Es uz viņu rakstīšu Sava Dieva Vārdu, un Sava Dieva pilsētas vārdu, tās jaunās Jeruzālemes, kas nonāk no debesīm no Mana Dieva, un Manu Vārdu, to jauno. Kam ir ausis, tas lai dzird, ko Tas Gars draudzēm saka.

Kas uzvar, tam Es došu sēdēt ar Mani uz Mana goda krēsla, tā kā Es esmu uzvarējis un sēdies ar Savu Tēvu uz Viņa goda krēsla. Kam ir ausis, tas lai dzird, ko Tas Gars draudzēm saka.

Un kad Tas piekto zieģeli atdarīja, tad es redzēju apakš kvēpināmā altāra to dvēseles, kas bija nokauti Dieva vārda dēļ un liecības dēļ, kas tiem bija. Un tie sauca ar stipru balsi sacīdami: cik ilgi, ak svētais un patiesīgais Valdītājs, Tu nesodi un neatriebi mūsu asinis pie tiem, kas virs zemes dzīvo? Un garas baltas drēbes ikvienam tapa dotas, un tiem tapa sacīts, lai tie vēl mazu laiku dus, tiekams viņu darba biedru un viņu brāļu skaits būs pilns, kas taps nokauti, tā kā viņi.

Pēc tam es redzēju, un raugi, liels pulks, ko neviens nevarēja izskaitīt, no visādām tautām un ciltīm un ļaudīm un valodām stāvēja priekš goda krēsla un priekš Tā Jēra, apģērbti baltām garām drēbēm un palmu zari viņu rokās,

Un viens no vecajiem atbildēja, uz mani sacīdams: šie, kas apģērbti baltām garām drēbēm, kas tie tādi, un no kurienes tie nākuši? Un es uz viņu sacīju: Kungs, tu to zini! Un viņš uz mani sacīja: šie ir tie, kas ir nākuši no lielām bēdām un ir mazgājuši savas drēbes un tās balinājuši iekš Tā Jēra asinīm; Tādēļ tie ir Dieva goda krēsla priekšā un Viņam kalpo dienām un naktīm Viņa namā, un kas sēž uz goda krēsla, Tas tos apēnos. Ne tie vairs izsalks, ne tiem vairs slāps; nedz saule, nedz kāds karstums tos vairs nespiedīs; Jo Tas Jērs, kas ir vidū priekš goda krēsla, tos ganīs un tos vadīs pie dzīviem ūdens avotiem, un Dievs nožāvēs visas asaras no viņu acīm.

Un tautas ir iedusmojušās, un Tava dusmība ir nākusi un mirušo laiks, ka tie top sodīti, un ka alga top dota Taviem kalpiem, praviešiem, un svētiem un tiem, kas Tavu Vārdu bīstas, maziem un lieliem; un ka tie top samaitāti, kas zemi maitāja.

Un tie viņu ir uzvarējuši caur Tā Jēra asinīm un caur savas liecības vārdu, un tie savu dzīvību nav mīlējuši līdz nāvei.

Un pūķis iedusmojās pret sievu un nogāja karot ar tiem, kas atlikušies no viņas dzimuma, kas Dieva baušļus tur, un kam ir Jēzus Kristus liecība.

Un tam tapa dots, karot ar svētiem un tos uzvarēt, un tam vara tapa dota pār visām ciltīm un valodām un tautām.

Un tam tapa dots, zvēra bildei garu dot, ka zvēra bilde pat runātu, un darītu, ka tie taptu nokauti, kas zvēra bildi nepielūgtu. Un tas dara, ka visiem, maziem un lieliem, bagātiem un nabagiem, svabadiem un kalpiem, zīme top dota pie viņu labās rokas vai pie viņu pieres; Un ka neviens nevar ne pirkt, ne pārdot, kā vien tas, kam zīme ir — zvēra vārds jeb viņa vārda skaitlis. Še tā gudrība! Kam ir saprašana, tas lai pārskaita zvēra skaitli; jo tas ir cilvēka skaitlis, un viņa skaitlis ir seši simti sešdesmit un seši.

Še ir svēto pacietība. Še ir tie, kas tur Dieva baušļus un Jēzus ticību. Un es dzirdēju balsi no debesīm uz mani sakām: raksti! Svētīgi ir mirušie, kas iekš Tā Kunga mirst no šī brīža. Tiešām, Tas Gars saka, ka tie dus no savām darbošanām un viņu darbi tos pavada.

Un es redzēju sievu piedzērušu no svēto asinīm un no Jēzus liecinieku asinīm; to redzēdams es brīnījos ar lielu brīnīšanos.

Un sveces gaišums vairs nespīdēs iekš tevis, un brūtgāna un brūtes balss vairs netaps dzirdēta iekš tevis. Jo tavi tirgotāji bija lieli kungi virs zemes, jo caur tavu apmānīšanu visas tautas tika pieviltas, Un iekš tās ir atrastas praviešu asinis un svēto un visu to, kas virs zemes ir nokauti.

Un Viņš bija apģērbts ar drēbēm, kas bija asinīs mērktas, un Viņa vārds tapa saukts Dieva vārds. Un Tam gāja pakaļ debesu karaspēki uz baltiem zirgiem, apģērbti ar baltu un šķīstu dārgu audekli.

Un es redzēju goda krēslus, un uz tiem apsēdās, un šiem tapa dots tiesu spriest, un es redzēju to dvēseles, kam Jēzus liecības un Dieva vārda dēļ galva bija nocirsta un kas nebija pielūguši nedz zvēru nedz viņa bildi un nebija pieņēmuši zīmi pie savas pieres un pie savas rokas; un tie dzīvoja un valdīja līdz ar Kristu tūkstoš gadus. Bet tie citi mirušie netapa atkal dzīvi, tiekams tūkstoš gadi bija pabeigti; šī ir pirmā augšāmcelšanās. Svētīgs un svēts, kam ir daļa pie pirmās augšāmcelšanās! Par šiem otrai nāvei varas nav, bet tie būs Dieva un Kristus priesteri un valdīs līdz ar Viņu tūkstoš gadus.

Un Dievs nožāvēs visas asaras no viņu acīm un nāve vairs nebūs, nedz bēdas, nedz brēkšana, nedz raizes vairs nebūs; jo pirmās lietas ir pagājušas. Un kas uz godības krēsla sēdēja, sacīja: redzi, visu Es daru jaunu. Un Viņš uz mani saka: raksti! Jo šie vārdi ir uzticami un patiesīgi. Un Viņš uz mani sacīja: tas ir noticis. Es esmu Alfa un Omega, Iesākums un Gals. Es iztvīkušam došu no dzīvības ūdens avota bez maksas.

Kas uzvar, tam būs iemantot visas lietas, un Es būšu viņa Dievs, un viņš būs Mans dēls.

“Un redzi, Es nāku drīz, un Mana alga līdz ar Mani, ikvienam atmaksāt, kā viņa darbs būs. Es esmu Alfa un Omega, Pirmais un Pēdējais, Iesākums un Gals.”